Ik pa laikam atklājas, ka kāds aspekts cilvēka rīcībā vai kāds tā tehnoloģijas sasniegums vēršas pret pašu cilvēku vai nu tieši vai caur nodarīto kaitējumu videi. Bet cilvēks jau mēdz būt pēc dabas, atvainojos, stulbs un inerts vienlaikus. Uzrodas kāds "bļāvējs", kas saka, ka tā ir slikti, bet cilvēks iepleš izbrīnā acis un saka: "Nu kā... nē... tā nevar būt... mēs taču visu laiku..."
Savulaik svins (lai gan tas, ka šis metāls ir indīgs bija zināms jau labu laiku pirms tam) tika uzskatīts par jauku piedevu automašīnu degvielai, jo samazina motora vibrāciju. Gāja laiks, degvielas ražotāji stāstīja, ka viss kārtībā, kamēr rūpnīcu strādnieki mira no saindēšanās un svins krājās augsnē, līdz kādā brīdī nāca apjausma: "Točna indīgs!" Tad nu kādu brīdi bezsvina degviela bija tāds elegants degvielas tirgotāju progresīvās domāšanas rādītājs, bet tagad neviens pat vairs nepiemin, ka degvielā svina nav.
Kādreiz dzīvoja dāma vārdā Reičela Kārsone, kas bija nonākusi pie pārliecības, ka visnotaļ nekaitīgas kukaiņu indes (nu tāda manta kā DDT, piemēram) nodara lielu kaitējumu ne tikai kukaiņiem, bet arī putniem, cilvēkam un videi kopumā. Par šo tēmu Kārsones kundze uzrakstīja grāmatu "Klusais pavsaris", un viena no atsauksmēm par to bija, ka, sekojot tās autores mācībām mēs atgriezīsimies tumšajos viduslaikos, kad pasaulē valdīja kukaiņi, slimības un kaitēkļi. Tumšie viduslaiki nav atgriezušiest, bet tagad, pieminot kādam normālam cilvēkam DDT, jūs atbildes vietā saņemsiet neizpratnes pilnu skatienu: "Kas tas tāds?"
Šādu piemēru ir neskaitāmi daudz. Cilvēkam ir lēni nākusi apskaidrība, ka kaut kas no tā darītā ir kaitīgs pašam un videi (un jo ienesīgāks tas darītais, jo lēnāk nāk apskaidrība). Šādu ķecerīgu ideju paudēji ir ja ne uz sārta dedzināti, tad vismaz izsmieti un skaļi kritizēti. Bet tad pienāk laiks, kad katrs bērns zina, ka dezodorants bojā ozona slāni, mašīnu izplūdes gāzes piesārņo gaisu un lieki tecināt ūdeni nav labi. Un šķiet jocīgi, ka kādreiz to varēja nezināt.
Reizēm tieši šādi piemēri un tas, kā cilvēku uztvere laika gaitā ir mainījusies, ļoti palīdz strādāt dabas aizsardzības organizācijā. Nākas cīnīties, bļaut, pārliecināt, pamatot un uzklausīt neskaitāmus pārmetumus, bet es zinu, ka paies kāds laiks un nevienam vairs neienāks prātā cirst mežu putnu ligzdošanas laikā, neviens mednieks vairs nešaus ar svina munīciju un būs neiedomājami kultūraugus apstrādāt ar ķīmiju, kas indē bites. Un pasaule nebūs apstājusies, un valsts nebūs bankrotējusi...
pirmdiena, 2013. gada 25. februāris
trešdiena, 2013. gada 6. februāris
Zaļuma izmantošana
Avīzes es bieži vien lasu, kurinot krāsni. Tā pirms kāda laika, pārskatot sakurināšanai nolemto "Dienas Biznesu", uzdūros rakstiņam, kurā bija minēts, ka pēc uzņēmēju domām vienai no tobrīd vēl topošā Latvijas Nacionālā attīstība plāna prioritātēm jābūt Latvijas "zaļuma izmantošanai". Nevarēju atkauties no sajūtas, ka vārds "izmantošana" šajā gadījumā jāsaprot šī vārda vissliktākajā nozīmē... Lai man piedod citētais uzņēmējs, ja tas nebija tā domāts, bet sauklis par zaļuma izmantošanu ļoti saistījās ar kāda cita uzņēmēja savulaik pausto, ka nacionālajā attīstības plānā pieminētie putni (tāpat kā nevalstiskās organizācijas) ir tikai izdevumi. Bet izmantošana - tie taču ir ienākumi, vai ne?
Latvija esot otrā zaļākā valsts pasaulē. Pusi Latvijas klāj meži, jūra pilna zivīm, pa gaisu skrien un pat purvos krājas zaļā enerģija - tik daudz zaļuma, spēj tik izmantot! Turklāt būt zaļam ir trakoti moderni. Cilvēkiem patīk, ja kaut kam piekabināts vārds "zaļš". "Par zaļu un neatkarīgu valsti!" skandina mežu cirtēji. "Par zaļu degvielu!" sauc rapšu audzētājs, miglojot savu lauku. "Atbalstīsim zaļo enerģiju!" un gājputnu ceļā iezīmējas kārtējais vēja parks.
Tā kā zaļuma mums daudz, mēs neļausim citiem sevi mācīt. Lai citas valstis aizliedz indēt bites! Mūsu plašajos zaļās degvielas laukos sanošās bites ir nemirstīgas! Nē... nu labi - tās mirst citādāk nekā Dienvideiropā. Lai Eiropa iestājas par ilgtspējīgiem zivju nozvejas apjomiem! Mēs taču neļausim savai zvejniecībai panīkt tikai tāpēc, ka kādam šķiet, ka visiem jūrā pietrūks zivju. Mēs neesam visi, mēs esam otrā zaļākā valsts pasaulē!
Vienīgā darvas karote mūsu zaļajā medus mucā ir visādas "zaļo" (jā, jā, tieši tā - pēdiņās) organizācijas, kas savu merkantilo interešu vārdā liek šķēršļus mūsu zaļajai ekonomikai. Eiropas naudu pārrijušies, mūsu konkurentu nozombēti vai uzpirkti, izliekas, ka viņiem ir kaut kāda nesavtīga interese par vides aizsardzību, sabiedrisko labumu utt. Nav Latvijā tādas organizācijas, kam patiesi rūpētu vides aizsardzība! NAV! Un varbūt nevajag arī - mums tā zaļuma tik daudz, ka vajag izmantot, nevis rūpēties.
Latvija esot otrā zaļākā valsts pasaulē. Pusi Latvijas klāj meži, jūra pilna zivīm, pa gaisu skrien un pat purvos krājas zaļā enerģija - tik daudz zaļuma, spēj tik izmantot! Turklāt būt zaļam ir trakoti moderni. Cilvēkiem patīk, ja kaut kam piekabināts vārds "zaļš". "Par zaļu un neatkarīgu valsti!" skandina mežu cirtēji. "Par zaļu degvielu!" sauc rapšu audzētājs, miglojot savu lauku. "Atbalstīsim zaļo enerģiju!" un gājputnu ceļā iezīmējas kārtējais vēja parks.
Tā kā zaļuma mums daudz, mēs neļausim citiem sevi mācīt. Lai citas valstis aizliedz indēt bites! Mūsu plašajos zaļās degvielas laukos sanošās bites ir nemirstīgas! Nē... nu labi - tās mirst citādāk nekā Dienvideiropā. Lai Eiropa iestājas par ilgtspējīgiem zivju nozvejas apjomiem! Mēs taču neļausim savai zvejniecībai panīkt tikai tāpēc, ka kādam šķiet, ka visiem jūrā pietrūks zivju. Mēs neesam visi, mēs esam otrā zaļākā valsts pasaulē!
Vienīgā darvas karote mūsu zaļajā medus mucā ir visādas "zaļo" (jā, jā, tieši tā - pēdiņās) organizācijas, kas savu merkantilo interešu vārdā liek šķēršļus mūsu zaļajai ekonomikai. Eiropas naudu pārrijušies, mūsu konkurentu nozombēti vai uzpirkti, izliekas, ka viņiem ir kaut kāda nesavtīga interese par vides aizsardzību, sabiedrisko labumu utt. Nav Latvijā tādas organizācijas, kam patiesi rūpētu vides aizsardzība! NAV! Un varbūt nevajag arī - mums tā zaļuma tik daudz, ka vajag izmantot, nevis rūpēties.
piektdiena, 2013. gada 18. janvāris
Kaimiņu Jānis
Bija ienācis kaimiņu Jānis parakstīt medību tiesību nomas līgumu. Lai gan viņš šeit ir mūsu tuvākais kaimiņš (vienīgais privātīpašnieks, kura zeme robežojas ar mūsējo), tikties iznāk reti. Jānis ir patīkams cilvēks un īsts lauku latvietis - liels vīrs, vienmēr melnām, sastrādātām rokām, pats saimnieko savā zemē un pamazām remontē māju, un cenšas izvairīties no braukšanas uz Rīgu.
"Jā, es jau tagad bukus savā zemē nemaz nemedīju. Man tas nav vajadzīgs. Es viņus tur tikai baroju," stāsta Jānis, kamēr kārtojam papīrus.
Aicinām Jāni palīdzēt, lai mūsu pļava neaizaug. Viņam plāni kādus lopus ieviest, sakām, lai laiž mūsu zemē. Mēs ar sievu divi pilsētnieki - ne mums tehnikas, ne prasmju to pļavu kārtīgi uzturēt. "Ā... es domāju, ka jūs speciāli audzējat ciet," novelk Jānis. Saprotot, ka zemi aizaudzēt tomēr negribam, kaimiņš turpina: "Jā, es jau arī tur vienā stūrī neko nedaru, tikai nopļauju, lai neaizaug. Man tur tagad visādas interesantas puķes sāk parādīties. Negribu, lai griezes pazūd..." stāsts turpinās - par to, kā ar draugu atplestām mutēm skatījušies, kā grieze, turpat no pļavas iznākusi, griezusi viņu acu priekšā, par to, kā kraukļus mēģinājis no griežu mazuļiem biedēt prom ("Bet viņi jau nebaidās!").
Nesen uzzinājis, ka Jāņa īpašumā ir arī zemes gabals pie Lestenes-Dobeles ceļa krustojuma ar Liepājas šoseju, izmantoju iespēju uzsist viņam uz pleca - ne reizi vien, nezinot, kas ir zemes saimnieks, esmu nopriecājies par zemnieku, kas savā laukā saglabājis palielu niedrāju, virs kura katru pavasari var redzēt niedru liju riņķojam.
"Jā, es tur biju aizgājis paskatīties. Būtu ļoti viegli to vietu nosusināt - grāvis turpat blakus un slīpums pareizais. Bet es jau neesmu tādā badā. Skatos vienīgi, lai tās niedres neiet plašumā. Tur viens vanags dzīvo. Sēž tur tajā nokaltušajā kokā. Es nezinu, kur viņš sēdēs, kad tas koks pavisam nokritīs..."
Tā mēs runājām par šo un to, un es domāju... Darbā bieži iznāk saskarties ar "politisko" vidi, kur tā vien šķiet, ka ir dabiski dabas aizsardzības organizācijām cīnīties ar medniekiem, medniekiem cīnīties ar zemniekiem, bet zemniekiem - ar dabas aizsardzības organizācijām. Bet saruna ar Jāni manī nostiprināja pārliecību, ka Latvijā ir gana daudz cilvēku, kas nav nevienā organizācijā un ar nevienu necīnās, bet vienkārši kā kārtīgi latvieši saimnieko savā zemē, atrodot iespēju gan griezei vietu atstāt, gan par jocīgām puķēm papriecāties. Varētu jau saimniekot arī intensīvāk... "Es jau neesmu tādā badā," saka Jānis.
"Jā, es jau tagad bukus savā zemē nemaz nemedīju. Man tas nav vajadzīgs. Es viņus tur tikai baroju," stāsta Jānis, kamēr kārtojam papīrus.
Aicinām Jāni palīdzēt, lai mūsu pļava neaizaug. Viņam plāni kādus lopus ieviest, sakām, lai laiž mūsu zemē. Mēs ar sievu divi pilsētnieki - ne mums tehnikas, ne prasmju to pļavu kārtīgi uzturēt. "Ā... es domāju, ka jūs speciāli audzējat ciet," novelk Jānis. Saprotot, ka zemi aizaudzēt tomēr negribam, kaimiņš turpina: "Jā, es jau arī tur vienā stūrī neko nedaru, tikai nopļauju, lai neaizaug. Man tur tagad visādas interesantas puķes sāk parādīties. Negribu, lai griezes pazūd..." stāsts turpinās - par to, kā ar draugu atplestām mutēm skatījušies, kā grieze, turpat no pļavas iznākusi, griezusi viņu acu priekšā, par to, kā kraukļus mēģinājis no griežu mazuļiem biedēt prom ("Bet viņi jau nebaidās!").
Nesen uzzinājis, ka Jāņa īpašumā ir arī zemes gabals pie Lestenes-Dobeles ceļa krustojuma ar Liepājas šoseju, izmantoju iespēju uzsist viņam uz pleca - ne reizi vien, nezinot, kas ir zemes saimnieks, esmu nopriecājies par zemnieku, kas savā laukā saglabājis palielu niedrāju, virs kura katru pavasari var redzēt niedru liju riņķojam.
"Jā, es tur biju aizgājis paskatīties. Būtu ļoti viegli to vietu nosusināt - grāvis turpat blakus un slīpums pareizais. Bet es jau neesmu tādā badā. Skatos vienīgi, lai tās niedres neiet plašumā. Tur viens vanags dzīvo. Sēž tur tajā nokaltušajā kokā. Es nezinu, kur viņš sēdēs, kad tas koks pavisam nokritīs..."
Tā mēs runājām par šo un to, un es domāju... Darbā bieži iznāk saskarties ar "politisko" vidi, kur tā vien šķiet, ka ir dabiski dabas aizsardzības organizācijām cīnīties ar medniekiem, medniekiem cīnīties ar zemniekiem, bet zemniekiem - ar dabas aizsardzības organizācijām. Bet saruna ar Jāni manī nostiprināja pārliecību, ka Latvijā ir gana daudz cilvēku, kas nav nevienā organizācijā un ar nevienu necīnās, bet vienkārši kā kārtīgi latvieši saimnieko savā zemē, atrodot iespēju gan griezei vietu atstāt, gan par jocīgām puķēm papriecāties. Varētu jau saimniekot arī intensīvāk... "Es jau neesmu tādā badā," saka Jānis.
pirmdiena, 2013. gada 14. janvāris
Gar manu mazo likteņupi
"Mārupītes krastos nāk pavasari, aiziet,
Manas bērnu dienas sev līdzi aiznesot."
Tās ir rindiņas no manas skolas - Rīgas Angļu ģimnāzijas - himnas. Reizēm man tiešām šķiet, ka liela daļa manas dzīves ir griezusies ap Mārupīti. Kā jau saprotams, blakus Mārupītei atrodas mana skola, kuru starp citu absolvējuši arī citi ievērojami cilvēki, piemēram, ziemojošo ūdensputnu uzskaišu koordinatore Antra Stīpniece un žurnāla "Putni dabā" redaktors Agnis Bušs. Savulaik kopā ar brāli ik pa laikam aizstaigājām līdz Māras dīķim, putnus skatīties un sagaidīt gada pirmās sarkanrīklītes, baltās cielavas un citus. Mēdema purvs, kurā Mārupīte sāk savu tecējumu, ir teritorija, kurā izstrādāju savu skolēna zinātniski pētniecisko darbu un kur dzima mana īpašā interese par pupuķiem. Bet vēlāk cauri Uzvaras parkam pāri Mārupītei veda mans ceļš uz darbu Latvijas Ornitoloģijas biedrībā.
Īsāk sakot, ar Mārupīti esmu tik ļoti saaudzis, ka pilnīgi samulstu, kad uz manis teikto, ka kaut ko esmu novērojis Mārupītē, man kāds jautā: "Kur tas ir?" Ja nu arī šoreiz kādam rodas tāds jautājums, tad ziniet - tas ir šeit
Šķiet, gandrīz kopš iestāšanās LOB, katru gadu (tātad nu jau, ak Dievs, kādus gadus 15 vismaz) Mārupīte ir arī maršruts, kurā veicu ziemojošo ūdensputnu uzskaites. Pīles skaitījis esmu dažādās kompānijās - sākumā kopā ar mammu un brāli, vēlāk - tikai ar brāli, pēc tam - ar topošo sievu. Bet šogad gāju viens, jo sieva mājās pieskatīja bērnus. Droši vien vēl pēc dažiem gadiem jau varēšu ņemt līdzi meitas...
Šogad savā ikjanvāra pārgājienā gar Mārupīti skaitīt ziemojošos ūdensputnus dodos svētdienā - 13. janvārī. Aiz ieraduma vai varbūt tradīcijas uzskaiti sāku upītes lejtecē, kur tā ietek Daugavā - Āgenskalna līcī, blakus Preses namam. Zīmes "Bīstami! Trausls ledus" fonā uz aizsalušā līča satupuši makšķernieki. "Pingvīni," nosmīnu pie sevis, atzīmēju uzskaites sākuma laiku un - aiziet!
Sākumā tiešām var tikai iet. Upe ir aizsalusi un nevienas pīles tajā nav. Starp Slokas ielu un Uzvaras bulvāri Mārupītē ietek grāvis, kas uzskaitāms kā atsevišķa vieta "Grāvis Uzvaras parkā" (nevilšus ienāk prātā doma, ka būs grūti bērniem kādreiz paskaidrot, kas īsti ko uzvarēja). Kā katru gadu grāvis lielākoties ir aizsalis, un ūdens vaļā ir tikai tā tālākajā galā, kur arī pulcējas ap 200 pīļu. Kamēr skaitu pīles, apkārt sāk ķērkt vārnu bars. Tā kā kādā no iepriekšējiem gadiem Uzvaras parkā uzturējās urālpūce, sāku ar interesi lūkoties pēc vārnu uztraukuma avota, bet ar vilšanos secinu, ka tas esmu es.
Soļoju tālāk - pāri Uzvaras bulvārim, gar "Lokomotīves" sporta namu un stadionu līdz Arkādijas parkam, kas, protams, ir pīļu pilns. Var redzēt, ka pīļu tēviņiem prātā pavasaris - klanot galvas, tie mēģina pievērst mātīšu uzmanību. Eju gar upīti, skaitot pīles, mēģinot izvairīties no suņu mēsliem un nepievēršot uzmanību dažu garāmgājēju "???" pilnajiem skatieniem.
Šķērsojot Ojāra Vācieša ielu (starp citu, arī Vācietis esot taisījis savu mēneša putnu sarakstu), nonāku pie Māras dīķa. Interesanti, ka neatkarīgi no ziemas aukstuma (vai siltuma) nekad uzskaišu laikā nav gadījies tā, ka viss Māras dīķis būtu vaļā vai pilnībā aizsalis. Parasti lielākā daļa ir ciet, bet pīles uzturas neaizsalušajā dīķa galā pie Mārupes ielas. Virs dīķa aizsalušās daļas jauns vistu vanags nevar kaut ko sadalīt ar sudrabkaiju, bet galu galā kļūst par vārnu uzbrukuma upuri. "Šoreiz vismaz tas neesmu es," nodomāju.
Dīķa galā, protams, pīļu ka biezs. Te tāpat kā Arkādijas parkā tās tiek regulāri barotas. Viena gaigala, kas šeit uzturas kopā ar meža pīlēm, šoreiz nekādu pārsteigumu nesagādā, jo brālis jau teicis, ka tā šeit būs. Arī gulbji te pēdējā laikā ir katru gadu. Vienam no tiem uz kakla gredzens - CT09. Pašķirot atpakaļ savas piezīmes, redzu, ka šis gulbis te ziemojis arī 2011. gadā.
Gandrīz katru gadu šajā maršrutā gadās novērot arī kaut ko neparastu. Pašā pirmajā reizē Uzvaras parkā redzēju baltpieres zosi, bet šī gada pārsteigums ir zivju gārnis, kas atlaižas un iesēžas dīķa krasta kokos, izraisot zināmu vārnu interesti, bet ne tādu satraukumu kā vistu vanags.
Šķērsoju Mārupes ielu. Reizēm šķiet, ka šī iela ir kā robežšķirtne starp dažādām meža pīļu populācijām. Līdz šai vietai reizēm uzskaiti apgrūtina tas, ka, ieraugot cilvēku, pīles sanāk un salido, cerot tikt pie barības, bet pēc Mārupes ielas pīles ir tramīgas un cenšas no manis papeldēt tālāk. Šķiet, šī būtu interesanta vieta pīļu uzvedības pētījumiem, bet ir sajūta, ka stiprākās un drosmīgākās pīles ir "aizsitušas" labākās vietas, kur tās regulāri piebaro cilvēki.
Izeju pa dzelzceļa apakšu, kur savulaik ar klases biedriem izklaidējāmies, mēģinot aizdambēt kādu no Mārupītē ietekošajiem grāvjiem. Domās pamāju sveicienu skolai, kas slejas Mārupītes krastā, un atceros, kā skolotāji mūs brīdināja no visādiem tipiem, kas vazājas gar upīti. Labi, ka ir svētdiena un nav neviena skolēna, ko ar savu parādīšanos varētu būt sabiedējis.
Izeju zem Ulmaņa gatves, un tālāk ceļš jau iet "pastaigas režīmā", jo pīļu šeit ir maz. Kad sāku šeit veikt uzskaites, gar pašu upes krastu noiet sētas traucēja tikai vienā vietā, bet tagad - divās: starp Spirgus un Kantora ielu un Dauguļu un Penkules ielu. Pēc Penkules ielas nonāku finiša taisnē gan pārnestā, gan tiešā nozīmē - šeit Mārupīte ir taisns grāvis, bet pēc ilgāka pārtraukuma atkal parādās pa kādai pīlei. Šķērsojot Rīgas robežu, nonāku Mārupes pagasta rajonā, kur ielām doti upju nosaukumi: Pededzes iela, Abavas iela, Pērses iela.... Interesanti, ka maršrutu noslēdzu vietā, kur Mārupītes gatve šķērso Daugavas ielu - pie Daugavas sāku, pie Daugavas ielas beidzu. Līdz nākošajam janvārim.
Manas bērnu dienas sev līdzi aiznesot."
Tās ir rindiņas no manas skolas - Rīgas Angļu ģimnāzijas - himnas. Reizēm man tiešām šķiet, ka liela daļa manas dzīves ir griezusies ap Mārupīti. Kā jau saprotams, blakus Mārupītei atrodas mana skola, kuru starp citu absolvējuši arī citi ievērojami cilvēki, piemēram, ziemojošo ūdensputnu uzskaišu koordinatore Antra Stīpniece un žurnāla "Putni dabā" redaktors Agnis Bušs. Savulaik kopā ar brāli ik pa laikam aizstaigājām līdz Māras dīķim, putnus skatīties un sagaidīt gada pirmās sarkanrīklītes, baltās cielavas un citus. Mēdema purvs, kurā Mārupīte sāk savu tecējumu, ir teritorija, kurā izstrādāju savu skolēna zinātniski pētniecisko darbu un kur dzima mana īpašā interese par pupuķiem. Bet vēlāk cauri Uzvaras parkam pāri Mārupītei veda mans ceļš uz darbu Latvijas Ornitoloģijas biedrībā.
Īsāk sakot, ar Mārupīti esmu tik ļoti saaudzis, ka pilnīgi samulstu, kad uz manis teikto, ka kaut ko esmu novērojis Mārupītē, man kāds jautā: "Kur tas ir?" Ja nu arī šoreiz kādam rodas tāds jautājums, tad ziniet - tas ir šeit
Šķiet, gandrīz kopš iestāšanās LOB, katru gadu (tātad nu jau, ak Dievs, kādus gadus 15 vismaz) Mārupīte ir arī maršruts, kurā veicu ziemojošo ūdensputnu uzskaites. Pīles skaitījis esmu dažādās kompānijās - sākumā kopā ar mammu un brāli, vēlāk - tikai ar brāli, pēc tam - ar topošo sievu. Bet šogad gāju viens, jo sieva mājās pieskatīja bērnus. Droši vien vēl pēc dažiem gadiem jau varēšu ņemt līdzi meitas...
Šogad savā ikjanvāra pārgājienā gar Mārupīti skaitīt ziemojošos ūdensputnus dodos svētdienā - 13. janvārī. Aiz ieraduma vai varbūt tradīcijas uzskaiti sāku upītes lejtecē, kur tā ietek Daugavā - Āgenskalna līcī, blakus Preses namam. Zīmes "Bīstami! Trausls ledus" fonā uz aizsalušā līča satupuši makšķernieki. "Pingvīni," nosmīnu pie sevis, atzīmēju uzskaites sākuma laiku un - aiziet!
Sākumā tiešām var tikai iet. Upe ir aizsalusi un nevienas pīles tajā nav. Starp Slokas ielu un Uzvaras bulvāri Mārupītē ietek grāvis, kas uzskaitāms kā atsevišķa vieta "Grāvis Uzvaras parkā" (nevilšus ienāk prātā doma, ka būs grūti bērniem kādreiz paskaidrot, kas īsti ko uzvarēja). Kā katru gadu grāvis lielākoties ir aizsalis, un ūdens vaļā ir tikai tā tālākajā galā, kur arī pulcējas ap 200 pīļu. Kamēr skaitu pīles, apkārt sāk ķērkt vārnu bars. Tā kā kādā no iepriekšējiem gadiem Uzvaras parkā uzturējās urālpūce, sāku ar interesi lūkoties pēc vārnu uztraukuma avota, bet ar vilšanos secinu, ka tas esmu es.
Soļoju tālāk - pāri Uzvaras bulvārim, gar "Lokomotīves" sporta namu un stadionu līdz Arkādijas parkam, kas, protams, ir pīļu pilns. Var redzēt, ka pīļu tēviņiem prātā pavasaris - klanot galvas, tie mēģina pievērst mātīšu uzmanību. Eju gar upīti, skaitot pīles, mēģinot izvairīties no suņu mēsliem un nepievēršot uzmanību dažu garāmgājēju "???" pilnajiem skatieniem.
Šķērsojot Ojāra Vācieša ielu (starp citu, arī Vācietis esot taisījis savu mēneša putnu sarakstu), nonāku pie Māras dīķa. Interesanti, ka neatkarīgi no ziemas aukstuma (vai siltuma) nekad uzskaišu laikā nav gadījies tā, ka viss Māras dīķis būtu vaļā vai pilnībā aizsalis. Parasti lielākā daļa ir ciet, bet pīles uzturas neaizsalušajā dīķa galā pie Mārupes ielas. Virs dīķa aizsalušās daļas jauns vistu vanags nevar kaut ko sadalīt ar sudrabkaiju, bet galu galā kļūst par vārnu uzbrukuma upuri. "Šoreiz vismaz tas neesmu es," nodomāju.
Dīķa galā, protams, pīļu ka biezs. Te tāpat kā Arkādijas parkā tās tiek regulāri barotas. Viena gaigala, kas šeit uzturas kopā ar meža pīlēm, šoreiz nekādu pārsteigumu nesagādā, jo brālis jau teicis, ka tā šeit būs. Arī gulbji te pēdējā laikā ir katru gadu. Vienam no tiem uz kakla gredzens - CT09. Pašķirot atpakaļ savas piezīmes, redzu, ka šis gulbis te ziemojis arī 2011. gadā.
Gandrīz katru gadu šajā maršrutā gadās novērot arī kaut ko neparastu. Pašā pirmajā reizē Uzvaras parkā redzēju baltpieres zosi, bet šī gada pārsteigums ir zivju gārnis, kas atlaižas un iesēžas dīķa krasta kokos, izraisot zināmu vārnu interesti, bet ne tādu satraukumu kā vistu vanags.
Šķērsoju Mārupes ielu. Reizēm šķiet, ka šī iela ir kā robežšķirtne starp dažādām meža pīļu populācijām. Līdz šai vietai reizēm uzskaiti apgrūtina tas, ka, ieraugot cilvēku, pīles sanāk un salido, cerot tikt pie barības, bet pēc Mārupes ielas pīles ir tramīgas un cenšas no manis papeldēt tālāk. Šķiet, šī būtu interesanta vieta pīļu uzvedības pētījumiem, bet ir sajūta, ka stiprākās un drosmīgākās pīles ir "aizsitušas" labākās vietas, kur tās regulāri piebaro cilvēki.
Izeju pa dzelzceļa apakšu, kur savulaik ar klases biedriem izklaidējāmies, mēģinot aizdambēt kādu no Mārupītē ietekošajiem grāvjiem. Domās pamāju sveicienu skolai, kas slejas Mārupītes krastā, un atceros, kā skolotāji mūs brīdināja no visādiem tipiem, kas vazājas gar upīti. Labi, ka ir svētdiena un nav neviena skolēna, ko ar savu parādīšanos varētu būt sabiedējis.
Izeju zem Ulmaņa gatves, un tālāk ceļš jau iet "pastaigas režīmā", jo pīļu šeit ir maz. Kad sāku šeit veikt uzskaites, gar pašu upes krastu noiet sētas traucēja tikai vienā vietā, bet tagad - divās: starp Spirgus un Kantora ielu un Dauguļu un Penkules ielu. Pēc Penkules ielas nonāku finiša taisnē gan pārnestā, gan tiešā nozīmē - šeit Mārupīte ir taisns grāvis, bet pēc ilgāka pārtraukuma atkal parādās pa kādai pīlei. Šķērsojot Rīgas robežu, nonāku Mārupes pagasta rajonā, kur ielām doti upju nosaukumi: Pededzes iela, Abavas iela, Pērses iela.... Interesanti, ka maršrutu noslēdzu vietā, kur Mārupītes gatve šķērso Daugavas ielu - pie Daugavas sāku, pie Daugavas ielas beidzu. Līdz nākošajam janvārim.
trešdiena, 2012. gada 19. decembris
Mežs cūkām
Pirms pāris dienām Tviterī pieminēju interesantu vēstuli, ko Latvijas Kokrūpniecības federācija sūtījusi Valdim Dombrovskim un kurā vecu mežu saudzēšana salīdzināta ar kartupeļu atstāšanu mežacūkām. Ar minēto vēstuli var iepazīties šeit. Sākumā biju plānojis vēstuli nemaz nekomentēt, jo tā ir pietiekami daiļrunīga pati par sevi, bet, saprotot, ka "vienkāršam lasītājam" dažas nianses varētu paslīdēt garām, tomēr pārdomāju.
Šeit daži citāti iz vēstules ar piebildēm no manis:
"...tiek mēģināts darbam saimnieciskajos mežos uzlikt tādus ierobežojumus, kas faktiski maina to lietošanas mērķi no saimnieciskas darbības uz dabas aizsardzību "vides" organizāciju izpratnē,..."
Šis teikums ļoti labi atbilst dabas aizsardzības oponentu (ne tikai kokrūpnieku) tradicionālajai retorikai, ar kuru tiek mēģināts pārliecināt citus (varbūt arī sevi), ka vides organizācijām jau patiesībā nerūp dabas aizsardzība, bet tās strādā ES finansējuma, konkurentu pasūtījuma vai kādu citu savtīgu iemeslu vadītas. Lūk, "vides" organizācijas tiek liktas pēdiņās un mežsaimniecisko darbu ierobežošana kalpo dabas aizsardzībai tikai šo "vides" organizāciju izpratnē. Nē, nē, kokrūpnieki nav pret dabas aizsardzību, tikai pret "vides" organizāciju izpratni par to!
"...arī "vides" organizācijas apzinās, ka īstermiņā tas nozīmēs būtisku apaļkoksnes resursu pieejamības samazinājumu, kā rezultātā tiks slēgti uzņēmumi un darbu zaudēs ļoti daudz darbinieku."
Šis citāts ietver divas būtiskas lietas. Pirmā no tām - tas, cik ļoti tiek uzsvērts "īstermiņš". Varētu tam varbūt īpašu uzmanību tam nepievērst, ja vien tas nesasauktos ar gaisā virmojošajām bažām, ka kokrūpniekiem tiešām interesē galvenokārt "īstermiņš" pat tad, ja īstermiņa ieguvumu dēļ nākas upurēt nākotnes mežus.
Otrā būtiskā lieta - kārtējo reizi tiek atkārtota demagoģija par uzņēmumu slēgšanu un darba vietu zaudēšanu. Jau iepriekš savā blogā esmu rakstījis, ka paši kokrūpnieki jau prognozējuši uzņēmumu slēgšanu (sk. šeit), bet neba jau dabas aizsardzības ierobežojumu dēļ, bet gan tādēļ, ka Latvijas mežos vienkārši visiem uzņēmumiem nepietiek koku. Arī nozarē nodarbināto skaita samazināšanās no 79 tūkstošiem 2004. gadā līdz 52 tūkstošiem 2010. gadā, citējot pašas nozares izdevumu "galvenokārt skaidrojama ar ražošanas mehanizācijas un saimnieciskās darbības efektivitātes palielināšanos". Bet šie 24 tūkstoši laikam nav tik "ļoti daudz", lai par tiem rakstītu satrauktas vēstules ministru prezidentam. Turklāt to atlaišanas iemesls ir pavisam normāls - efektivitātes palielināšana, nevis kaut kāda tur dabas aizsardzība.
"No ekonomiskā viedokļa to varētu salīdzināt ar prasību zemniekiem 30% kartupeļu laukus sākt novākt tikai pēc februāra ar pamatojumu, ka mežacūkām nepieciešams nodrošināt barības bāzi."
Lūk, kā jau kādreiz pats kokrūpnieku šefs aicinājis, asociācija turpina "malt savu". Vecais stāsts par to, ka mežs ir burkānu, labības, biešu vai šoreiz - kartupeļu - lauks. Katrā ziņā kaut kas tāds, ko izaudzē un novāc, lai, nedod Dievs, nepaliek cūkām. Varu droši apgalvot, ka vismaz tie kokrūpniecības nozares pārstāvji, ar kuriem esmu runājis, tiešām nav stulbi un droši vien saprot, ar ko mežs atšķiras no visādiem laukiem. Tas man liek secināt tikai to, ka par stulbu tiek uzskatīts vēstules adresāts...
Tā kā šoreiz atkal kokrūpnieki īpaši izcēluši apsi, ilustrācijai vēlos atzīmēt, ka vidējais vecums apsei kādā melnais stārķis būvē ligzdu, ir 100 gadi (minimālais - 70), kas tālu pārsniedz apšu ciršanas vecumu. Bet melnais stārķis jau arī ir tikai cūka kartupeļos.
"Tādēļ daudz lietderīgāk šodien būtu sākt diskusiju par saprātīgu caurmēra samazināšanu."
Nediskutēsim par dabas aizsardzību, parunāsim par to, kā kokus nocirst ātrāk (to nozīmē aicinājums "samazināt caurmēru")! Jāatzīst, ka dabas aizsardzības organizācijas reizēm nodrošina ragaviņas, ar kurām kokrūpniecības nozarei braukt no iecerētā kalniņa. Kā jau lasījāt iepriekš, nozarē notiekošajā nodarbināto skaita samazinājumā var vainot dabas aizsardzības prasības, bet šeit - sen loloto un daļēji jau īstenoto sapni tikt pie kokiem ātrāk var pasniegt kā atbildes gājienu dabas aizsardzības organizāciju prasībām (sak, ja jūs mums tā, tad mēs jums šitā).
Par vēstuli kopumā runājot, vēlos atzīmēt, ka Kokrūpniecības federācijai ir labi zināms (jo pāris dienas pirms šīs vēstules tapšanas par to tika runāts Meža konsultatīvās padomes sēdē), ka ne jau uz konkrētiem 200 ha vai 30% dabas aizsardzības organizācijas uzstāj. Būtībā mērķis ir nodrošināt to, ka visā Latvijā tiek saglabāts zināms īpatsvars ciršanas vecumu pārsniegušu mežu. Tas, ka kokrūpnieki nevis piedāvā, piemēram, 500 ha vai 15%, bet uzbrūk šādai iecerei principā, liek man bažīties, ka šis ir viens no tiem signāliem, ka ir vēl sliktāk nekā izskatās.
Šeit daži citāti iz vēstules ar piebildēm no manis:
"...tiek mēģināts darbam saimnieciskajos mežos uzlikt tādus ierobežojumus, kas faktiski maina to lietošanas mērķi no saimnieciskas darbības uz dabas aizsardzību "vides" organizāciju izpratnē,..."
Šis teikums ļoti labi atbilst dabas aizsardzības oponentu (ne tikai kokrūpnieku) tradicionālajai retorikai, ar kuru tiek mēģināts pārliecināt citus (varbūt arī sevi), ka vides organizācijām jau patiesībā nerūp dabas aizsardzība, bet tās strādā ES finansējuma, konkurentu pasūtījuma vai kādu citu savtīgu iemeslu vadītas. Lūk, "vides" organizācijas tiek liktas pēdiņās un mežsaimniecisko darbu ierobežošana kalpo dabas aizsardzībai tikai šo "vides" organizāciju izpratnē. Nē, nē, kokrūpnieki nav pret dabas aizsardzību, tikai pret "vides" organizāciju izpratni par to!
"...arī "vides" organizācijas apzinās, ka īstermiņā tas nozīmēs būtisku apaļkoksnes resursu pieejamības samazinājumu, kā rezultātā tiks slēgti uzņēmumi un darbu zaudēs ļoti daudz darbinieku."
Šis citāts ietver divas būtiskas lietas. Pirmā no tām - tas, cik ļoti tiek uzsvērts "īstermiņš". Varētu tam varbūt īpašu uzmanību tam nepievērst, ja vien tas nesasauktos ar gaisā virmojošajām bažām, ka kokrūpniekiem tiešām interesē galvenokārt "īstermiņš" pat tad, ja īstermiņa ieguvumu dēļ nākas upurēt nākotnes mežus.
Otrā būtiskā lieta - kārtējo reizi tiek atkārtota demagoģija par uzņēmumu slēgšanu un darba vietu zaudēšanu. Jau iepriekš savā blogā esmu rakstījis, ka paši kokrūpnieki jau prognozējuši uzņēmumu slēgšanu (sk. šeit), bet neba jau dabas aizsardzības ierobežojumu dēļ, bet gan tādēļ, ka Latvijas mežos vienkārši visiem uzņēmumiem nepietiek koku. Arī nozarē nodarbināto skaita samazināšanās no 79 tūkstošiem 2004. gadā līdz 52 tūkstošiem 2010. gadā, citējot pašas nozares izdevumu "galvenokārt skaidrojama ar ražošanas mehanizācijas un saimnieciskās darbības efektivitātes palielināšanos". Bet šie 24 tūkstoši laikam nav tik "ļoti daudz", lai par tiem rakstītu satrauktas vēstules ministru prezidentam. Turklāt to atlaišanas iemesls ir pavisam normāls - efektivitātes palielināšana, nevis kaut kāda tur dabas aizsardzība.
"No ekonomiskā viedokļa to varētu salīdzināt ar prasību zemniekiem 30% kartupeļu laukus sākt novākt tikai pēc februāra ar pamatojumu, ka mežacūkām nepieciešams nodrošināt barības bāzi."
Lūk, kā jau kādreiz pats kokrūpnieku šefs aicinājis, asociācija turpina "malt savu". Vecais stāsts par to, ka mežs ir burkānu, labības, biešu vai šoreiz - kartupeļu - lauks. Katrā ziņā kaut kas tāds, ko izaudzē un novāc, lai, nedod Dievs, nepaliek cūkām. Varu droši apgalvot, ka vismaz tie kokrūpniecības nozares pārstāvji, ar kuriem esmu runājis, tiešām nav stulbi un droši vien saprot, ar ko mežs atšķiras no visādiem laukiem. Tas man liek secināt tikai to, ka par stulbu tiek uzskatīts vēstules adresāts...
Tā kā šoreiz atkal kokrūpnieki īpaši izcēluši apsi, ilustrācijai vēlos atzīmēt, ka vidējais vecums apsei kādā melnais stārķis būvē ligzdu, ir 100 gadi (minimālais - 70), kas tālu pārsniedz apšu ciršanas vecumu. Bet melnais stārķis jau arī ir tikai cūka kartupeļos.
"Tādēļ daudz lietderīgāk šodien būtu sākt diskusiju par saprātīgu caurmēra samazināšanu."
Nediskutēsim par dabas aizsardzību, parunāsim par to, kā kokus nocirst ātrāk (to nozīmē aicinājums "samazināt caurmēru")! Jāatzīst, ka dabas aizsardzības organizācijas reizēm nodrošina ragaviņas, ar kurām kokrūpniecības nozarei braukt no iecerētā kalniņa. Kā jau lasījāt iepriekš, nozarē notiekošajā nodarbināto skaita samazinājumā var vainot dabas aizsardzības prasības, bet šeit - sen loloto un daļēji jau īstenoto sapni tikt pie kokiem ātrāk var pasniegt kā atbildes gājienu dabas aizsardzības organizāciju prasībām (sak, ja jūs mums tā, tad mēs jums šitā).
Par vēstuli kopumā runājot, vēlos atzīmēt, ka Kokrūpniecības federācijai ir labi zināms (jo pāris dienas pirms šīs vēstules tapšanas par to tika runāts Meža konsultatīvās padomes sēdē), ka ne jau uz konkrētiem 200 ha vai 30% dabas aizsardzības organizācijas uzstāj. Būtībā mērķis ir nodrošināt to, ka visā Latvijā tiek saglabāts zināms īpatsvars ciršanas vecumu pārsniegušu mežu. Tas, ka kokrūpnieki nevis piedāvā, piemēram, 500 ha vai 15%, bet uzbrūk šādai iecerei principā, liek man bažīties, ka šis ir viens no tiem signāliem, ka ir vēl sliktāk nekā izskatās.
sestdiena, 2012. gada 15. decembris
Cirvja ēnā: Nobeigums
Protams, nepienāks brīdis, kad viss par mežiem būs pateikts, un noteikti arī turpmāk savā blogā laiku pa laikam pieskaršos šai tēmai, bet rakstu sērijai "Cirvja ēnā" gribu likt punktu.
Varu pateikt godīgi, ka, gatavojot šos rakstus, un iepazīstoties ar virkni informācijas avotu, esmu sapratis, ka cirvja ēna, kurā dzīvojam, ir vēl tumšāka nekā šķita sākumā, turklāt laiku pa laikam redzami signāli, kas liecina, ka tur tumsā kūņojas un kust kaut kas tāds, par ko mums nemaz nav zināms. Viens no tādiem signāliem bija, piemēram, 10. decembra Meža konsultatīvās padomes sēdē pārsteidzošā opozīcija Dagņa Dubrovska ierosinājumam starp mežu apsaimniekošanas ilgtspējības kritērijiem iekļaut arī meža kapitālvērtību. "Ekonomiskā bloka" vienprātīgie uz dīvainiem argumentiem balstītie iebildumi pret šāda tik pašsaprotama ekonomiskā rādītāja - meža vērtības pārmaiņu - iekļaušanu minētajā kritēriju un indikatoru sarakstā bija pārsteigums pat man.
Mēs daudz runājam par dažādu interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā, bet jāatzīst, ka neesmu atradis nekādus pierādījumus tam, ka Latvijas mežu apsaimniekošanā šis līdzsvars tiek ievērots, un, šķiet, vienīgie, kas apgalvo, ka viss ir kārtībā, ir ekonomisko interešu pārstāvji. Viss ir kārtībā!
Skatoties uz šiem jautājumiem bez emocijām, šķiet, ka nozarei jau īsti neko nevar pārmest. Jāatceras, ka uzņēmumu mērķis ir peļņas gūšana. To no uzņēmumu vadības sagaida to akcionāri. Tāpēc jebkurš uzņēmums dara visu, lai tā peļņa būtu iespējami lielāka, un cīnās ar visiem šķēršļiem, kas šo mērķi traucē sasniegt. Uzņēmumi iegulda daudz līdzekļu reklāmā, lai pārliecinātu sabiedrību, ka tieši bez viņiem mēs nevaram iztikt un ka viņi ir labi, rūpīgi, godīgi un pēdējais, kas tos interesē, ir peļņas gūšana. Mēs visi zinām arī to, ka reklāma melo (ne tāpēc, ka uzņēmumi būtu slikti, bet tāpēc, ka tāds ir reklāmas uzdevums), un tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kad tas, kas mums tiek rādīts un stāstīts, ir reklāma.
Iemesls, kāpēc uz mežā notiekošo ir grūti skatīties kā uz parastu uzņēmējdarbību un iztikt bez emocijām, ir tas, ka valsts meži ir visu mūsu kopīgais īpašums, un pat privātajiem mežiem ir būtisks "publiskais labums". Tā ir vēl viena atšķirība starp mežu un bēdīgi slaveno "burkānu lauku" - meža gadījumā zināmā mērā publiskais īpašums tiek upurēts privātas peļņas gūšanai. Jā, arī privātas peļņas gūšana caur nodokļiem un darba vietām sniedz zināmus publiskus labumus. Nevajag gan ļauties rožainai aizmirstībai un jāatceras, ka nodokļi un reizēm arī darba vietas arī ir šķēršļi ceļā uz mērķi - maksimāla peļņa. Bet šā vai tā - labprātīgi vai piespiedu kārtā - zināmus labumus uzņēmumu tiekšanās pēc peļņas dod arī mums. Svarīgais jautājums ir: vai uzņēmumi sniegtie labumi kompensē to nodarījumu mūsu publiskajam īpašumam. Vai iepurinot nozarē iekšā mežus ar visiem putniem, zvēriem, sēnēm, ogām, smaržām, skaņām un skatiem, bet laukā dabūjot baļķu kubikmetrus, esam apmierināti ar rezultātu?
Šeit jāatgriežas pie Dagņa Dubrovska aicinājuma mežu apsaimniekošanu vērtējot, ņemt vērā meža kapitālvērtības pārmaiņas. Viens rādītājs, kas ļautu mums gulēt mierīgi, būtu - meža kopējā vērtība nemainās: mēs esam nodevuši uzņēmumiem daļu sava īpašuma, bet, uzņēmumiem prātīgi saimniekojot, nabagāki kļuvuši neesam. Uz šo jautājumu var skatīties plašāk, nekā tikai no ekonomiskā viedokļa: mēs gribētu, lai putnu mežos nekļūtu mazāk, lai mums pietiktu ogu, ko lasīt, lai mums un arī mūsu bērniem būtu meži, kur doties pastaigās utt. Bet nē, nē, teiks uzņēmumu pārstāvji, mums to vērtēt nevajag, jo viss taču ir kārtībā.
-------
Šeit saites uz visiem rakstiem sērijā "Cirvja ēnā":
Ievads
Latvijas mežu statistika
Latvijas meži Eiropas kontekstā
Interešu līdzsvars mežu apsaimniekošanā
Par mežu fragmentāciju
Meži un klimata pārmaiņas
Mežsaimniecība pret bioloģisko daudzveidību
Daudzveidīgie ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības
Varu pateikt godīgi, ka, gatavojot šos rakstus, un iepazīstoties ar virkni informācijas avotu, esmu sapratis, ka cirvja ēna, kurā dzīvojam, ir vēl tumšāka nekā šķita sākumā, turklāt laiku pa laikam redzami signāli, kas liecina, ka tur tumsā kūņojas un kust kaut kas tāds, par ko mums nemaz nav zināms. Viens no tādiem signāliem bija, piemēram, 10. decembra Meža konsultatīvās padomes sēdē pārsteidzošā opozīcija Dagņa Dubrovska ierosinājumam starp mežu apsaimniekošanas ilgtspējības kritērijiem iekļaut arī meža kapitālvērtību. "Ekonomiskā bloka" vienprātīgie uz dīvainiem argumentiem balstītie iebildumi pret šāda tik pašsaprotama ekonomiskā rādītāja - meža vērtības pārmaiņu - iekļaušanu minētajā kritēriju un indikatoru sarakstā bija pārsteigums pat man.
Mēs daudz runājam par dažādu interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā, bet jāatzīst, ka neesmu atradis nekādus pierādījumus tam, ka Latvijas mežu apsaimniekošanā šis līdzsvars tiek ievērots, un, šķiet, vienīgie, kas apgalvo, ka viss ir kārtībā, ir ekonomisko interešu pārstāvji. Viss ir kārtībā!
Skatoties uz šiem jautājumiem bez emocijām, šķiet, ka nozarei jau īsti neko nevar pārmest. Jāatceras, ka uzņēmumu mērķis ir peļņas gūšana. To no uzņēmumu vadības sagaida to akcionāri. Tāpēc jebkurš uzņēmums dara visu, lai tā peļņa būtu iespējami lielāka, un cīnās ar visiem šķēršļiem, kas šo mērķi traucē sasniegt. Uzņēmumi iegulda daudz līdzekļu reklāmā, lai pārliecinātu sabiedrību, ka tieši bez viņiem mēs nevaram iztikt un ka viņi ir labi, rūpīgi, godīgi un pēdējais, kas tos interesē, ir peļņas gūšana. Mēs visi zinām arī to, ka reklāma melo (ne tāpēc, ka uzņēmumi būtu slikti, bet tāpēc, ka tāds ir reklāmas uzdevums), un tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kad tas, kas mums tiek rādīts un stāstīts, ir reklāma.
Iemesls, kāpēc uz mežā notiekošo ir grūti skatīties kā uz parastu uzņēmējdarbību un iztikt bez emocijām, ir tas, ka valsts meži ir visu mūsu kopīgais īpašums, un pat privātajiem mežiem ir būtisks "publiskais labums". Tā ir vēl viena atšķirība starp mežu un bēdīgi slaveno "burkānu lauku" - meža gadījumā zināmā mērā publiskais īpašums tiek upurēts privātas peļņas gūšanai. Jā, arī privātas peļņas gūšana caur nodokļiem un darba vietām sniedz zināmus publiskus labumus. Nevajag gan ļauties rožainai aizmirstībai un jāatceras, ka nodokļi un reizēm arī darba vietas arī ir šķēršļi ceļā uz mērķi - maksimāla peļņa. Bet šā vai tā - labprātīgi vai piespiedu kārtā - zināmus labumus uzņēmumu tiekšanās pēc peļņas dod arī mums. Svarīgais jautājums ir: vai uzņēmumi sniegtie labumi kompensē to nodarījumu mūsu publiskajam īpašumam. Vai iepurinot nozarē iekšā mežus ar visiem putniem, zvēriem, sēnēm, ogām, smaržām, skaņām un skatiem, bet laukā dabūjot baļķu kubikmetrus, esam apmierināti ar rezultātu?
Šeit jāatgriežas pie Dagņa Dubrovska aicinājuma mežu apsaimniekošanu vērtējot, ņemt vērā meža kapitālvērtības pārmaiņas. Viens rādītājs, kas ļautu mums gulēt mierīgi, būtu - meža kopējā vērtība nemainās: mēs esam nodevuši uzņēmumiem daļu sava īpašuma, bet, uzņēmumiem prātīgi saimniekojot, nabagāki kļuvuši neesam. Uz šo jautājumu var skatīties plašāk, nekā tikai no ekonomiskā viedokļa: mēs gribētu, lai putnu mežos nekļūtu mazāk, lai mums pietiktu ogu, ko lasīt, lai mums un arī mūsu bērniem būtu meži, kur doties pastaigās utt. Bet nē, nē, teiks uzņēmumu pārstāvji, mums to vērtēt nevajag, jo viss taču ir kārtībā.
-------
Šeit saites uz visiem rakstiem sērijā "Cirvja ēnā":
Ievads
Latvijas mežu statistika
Latvijas meži Eiropas kontekstā
Interešu līdzsvars mežu apsaimniekošanā
Par mežu fragmentāciju
Meži un klimata pārmaiņas
Mežsaimniecība pret bioloģisko daudzveidību
Daudzveidīgie ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības
otrdiena, 2012. gada 4. decembris
Cirvja ēnā: Daudzveidīgie ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības
Kad runājam par bioloģisko daudzveidību, parasti šķiet, ka tas ir kaut kas tāds, kas interesē tikai dabas aizsardzības organizācijas un līdzīgi domājošos. Varbūt tas svešādā apzīmējuma dēļ vai varbūt tāpēc, ka tikai dabas aizsardzības organizācijas tik ļoti uzsver šī aspekta nozīmi. Tomēr bioloģiskā daudzveidība ir kaut kas tāds, kas ir mums visiem pazīstams un svarīgs, pat ja to īsti neapzināmies. Atgādināšu, ka bioloģiskā daudzveidība ietver indivīdu daudzveidību sugas ietvaros (ģenētisko daudzveidību), sugu daudzveidību un ekosistēmu daudzveidību.
Galvenā daudzveidības nozīme ir tā, ka tā nodrošina pielāgošanās iespējas mainīgiem apstākļiem. Iespējams, pareizāk uz to būtu skatīties otrādi - daudzveidība ir radusies dzīvajiem organismiem pielāgojoties dažādiem apstākļiem. Tā vai citādi bioloģiskā daudzveidība ir pamatā tam, ka šodien eksistējam mēs un viss dzīvais mums visapkārt. Ja šādas daudzveidības nebūtu, kaut kad pagātnē, notiekot globālām pārmaiņām (piemēram, tad, kad izmira dinozauri, vai ticami - kaut kad stipri agrāk), dzīvība uz mūsu planētas būtu izzudusi. Ja dzīvās radības ir daudzveidīgas, tad pārmaiņas, kas vienai sugai izrādās liktenīgas, var būt nekaitīgas vai pat labvēlīgas citai.
Tātad, ja no šāda viedokļa - spējas pielāgoties - skatāmies uz mežiem, tad galvenais ieguvums no bioloģiskās daudzveidības ir tas, ka meži, līdz ar visiem to sniegtajiem labumiem, Latvijā joprojām eksistē. Latvijas teritoriju kopš pēdējā ledus laikmeta skārušas būtiskas klimata pārmaiņas. Pēc ledāja atkāpšanās tundras apstākļos Latvijas teritorijā auga, piemēram, pundurbērzi un pundurkārkli. Klimatam kļūstot sliktākam (pirms 10-12 tūkstošiem gadu) Latvijas teritorijā ienāca priede, egle, ārā bērzs un apse. Apmēram pirms 7 tūkstošiem gadu Latvijā valdīja atlantiskais klimats - bija siltāks un mitrāks nekā mūsdienās - un izplatījās platlapju (vīksnu, ozolu, liepu) meži. Klimatam atkal kļūstot vēsākam, mežos virsroku guva egle[1], [2]. Koku sugu daudzveidība ir nodrošinājusi to, ka, mainoties apstākļiem, tādi vai citādi meži šeit auguši. Bet Latvijā joprojām aug gan pundurbērzi, gan ozoli,un to ir nodrošinājusi ģenētiskā daudzveidība sugu iekšienē.
Kā jau esmu minējis iepriekšējos rakstos, klimata pārmaiņas ir aktuāla tēma arī mūsdienās. Lūk, pat izdevumā, kura tapšanā piedalījusies Zemkopības ministrija, varam lasīt: "Politikas veidotājiem jāsaprot, ka darbs pie meža bioloģiskās daudzveidības ir viens no pamatjautājumiem, lai nodrošinātu Eiropas mežu rezistenci pret klimata pārmaiņām."[3] Jauki jau būtu, ja mūsu pašu politikas veidotāji šo atziņu varētu iztulkot arī darbos, ne tikai vārdos.
Esam tikuši skaidrībā, ka mežu bioloģiskā daudzveidība palīdz mežiem pielāgoties pārmaiņām. Bet kādi ir mūsu ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības pašlaik? Uzreiz jāsaka, ka uz šo jautājumu pilnīgi atbildēt vienā rakstā nav iespējams. Par to varētu rakstīt grāmatu grāmatas, tāpēc tālākais būs vien īss ieskats dažos aspektos.
Runājot par mežu funkcijām, tradicionāli ir pieņemts runāt par mežu vērtību no trim viedokļiem - ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā. Mežu bioloģiskajai daudzveidībai liela nozīme ir pat tad, ja uz mežu skatāmies ļoti šaurajā "mežs=koksne" izpratnē: priedes koksne mēbelēm, egle - guļbūvēm, bērzs - finierim, alkšņi - malkai, apse - sērkociņiem... Katra koka koksnei ir savs izmantošanas iespēju spektrs, līdz ar to, jo dažādāki koki aug mūsu mežos (t.i., jo lielāka koku sugu daudzveidība), jo lielāks no mežiem iegūstamo koksnes produktu klāsts. Ja skatāmies uz mežu kā koksnes ražotni, nozīme ir ne tikai koku, bet arī citu sugu bioloģiskajai daudzveidībai. Piemēram, kukaiņus, kas pārtiek kokiem, var ierobežot putni (turklāt jo lielāka putnu daudzveidība, jo dažādākus kukaiņus tie izmantos). Tāpat zināms, ka "kaitēkļi" rada daudz mazākus zaudējumus jauktos mežos, salīdzinot ar stādītām vienas sugas audzēm[4].
Bieži nenovērtēts, bet arī ekonomiskais aspekts, lai gan bieži pieskaitīts tikai pie rekreācijas, ir ogu un sēņu lasīšana. Un atkal - mellenes, brūklenes, avenes, zilenes... Sugu daudzveidība pavisam tiešā veidā izpaužas kā mums pieejamo pārtikā izmantojamo ogu daudzveidība. Turklāt katra ogu suga priekšroku dod konkrētiem apstākļiem, tātad arī ekosistēmu daudzveidība ir pamatā ogu daudzveidībai mūsu uzturā (un tirgū). Ar sēnēm ir līdzīgi - atšķirīgos mežos aug atšķirīgas sēnes. Šajā gadījumā jāatzīmē, ka reizēm sēnes dzīvo simbiozē ar kādu no augstākajiem augiem (piemēram, koku), kam palīdz uzņemt ūdeni un minerālvielas, pretī saņemot cukurus. Tātad dažādi koki palīdz augt dažādām sēnēm.
Domājot par mežu no "tīras" rekreācijas viedokļa, nāk prātā kāda studiju biedra pārdomas pastaigā pa priežu mētrāju Kolkas pusē. Viņš viegli smīkņāja par mežu, "pa kuru var iet, rokas kabatās sabāzis", un stāstīja, ka viņam pie mājām gan esot mežs, kur jārāpjas pa augšu vai pa apakšu sakritušiem kokiem vai jālaužas caur brikšņiem. Tātad pat vienkāršai pastaigai var būt nozīme ekosistēmu daudzveidībai - kāds varbūt grib mierīgi pastaigāties pa gludām sūniņām, bet kāds cits - trenēt savu izturību, laužoties caur džungļiem. Arī izpratnes par to, kas ir skaists mežs, ir ļoti dažādas. Piemēram, viens no maniem mīļākajiem mežiem ir dumbrājs aiz "Meža mājas" Ķemeros, bet kāds bioloģijas skolotājs ekskursijā, ko tur reiz vadīju, noteica: "Vai tad tas vispār ir mežs..."
Latvijas mežu daudzveidība radījusi arī daudzveidību latviešu dzejā. Piemēram, Fricis Bārda apdzejo dzimtenes svētos bērzus, Rainis - kāpu priedes, bet Guntars Račs paklanās miruša ozola priekšā par ozolu birzīm, ko tas simts gados devis. Mežu daudzveidība redzama arī mūsu tautasdziesmās, kurās latvieši gan caur sidraba birzi iet, gan silā tek pie priedes gultu taisīt, gan noraugās rudenīgajos egļu mežos, kas smagi šņāc, pilni saules asariņu. Un, protams, nevaru nepieminēt, ka latvietis, tautasdziesmu dziedātājs arī putnu daudzveidību mežā bija pamanījis: "...žube velk, dūja dūc, sēri zvana dzeguzīte." Tātad mežu bioģiskajai daudzveidībai ir nozīme arī latviešu kultūrā.
Protams, galu galā bioloģiskā daudzveidība pati par sevi ir vērtība tiem, kam rūp dabas aizsardzība, un tieši tāpēc dabas aizsardzības organizāciju pārstāvji, kam bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir mērķis, nevis tikai iespēja gūt no tās atkarīgus labumus, ir tie, kas šo aspektu uzsver visvairāk. No šī viedokļa raugoties, vairs nevar runāt par bioloģisko daudzveidību un tās sniegtajiem labumiem kā divām dažādām lietām - dabā viss dzīvais ir saistīts ciešā sistēmā: Dzilna izkaļ dobumu vecā un resnā kokā. Nākošajā gadā dobumā ievācas pūce, kuru apēd cauna, kas galu galā pati kļūst par iztikas avotu augsnē dzīvojošajiem kukaiņiem un sīkbūtnēm, kas caunu pārstrādā kokam "sagremojamā" barībā. Visi iegūst paši un dod labumu citiem.
Ja nu kādam vēl nav skaidrs, cik svarīga ir mežu bioloģiskā daudzvedība, aicinu iedomāties mežu, kurā biolģiskās daudzveidības nav - ir tikai viena koku suga (turklāt visi koki ir ģenētiski identiski kloni) un vairāk nekā - ne zāles, ne sūnu, ne putnu, ne kukaiņu. Varat? Es nē...
-------
[1] Znotiņa V. 2006. Meži: http://latvijas.daba.lv/biotopi/mezi.shtml#v147
[2] Saliņš Z. 1999. Meža izmantošana Latvijā: vēsture, stāvoklis, perspektīvas. Jelgava: LLU Meža izmantošanas katedra.
[3] Holm C., Mīkule M. (red.) 2011. Reģionu balsis. Eiropas meži un klimata pārmaiņas. FUTUREforest ziņojums.
[4] Thompson I., Mackey B., McNulty S., Mosseler A. 2009. Forest Resilience, Biodiversity and Climate Change. A synthesis of the biodiversity/resilience/stability relationship in forest ecosystems. Secretariat of the Convention on Biological Diversuty, Montreal. Technical Series no. 43.
Galvenā daudzveidības nozīme ir tā, ka tā nodrošina pielāgošanās iespējas mainīgiem apstākļiem. Iespējams, pareizāk uz to būtu skatīties otrādi - daudzveidība ir radusies dzīvajiem organismiem pielāgojoties dažādiem apstākļiem. Tā vai citādi bioloģiskā daudzveidība ir pamatā tam, ka šodien eksistējam mēs un viss dzīvais mums visapkārt. Ja šādas daudzveidības nebūtu, kaut kad pagātnē, notiekot globālām pārmaiņām (piemēram, tad, kad izmira dinozauri, vai ticami - kaut kad stipri agrāk), dzīvība uz mūsu planētas būtu izzudusi. Ja dzīvās radības ir daudzveidīgas, tad pārmaiņas, kas vienai sugai izrādās liktenīgas, var būt nekaitīgas vai pat labvēlīgas citai.
Tātad, ja no šāda viedokļa - spējas pielāgoties - skatāmies uz mežiem, tad galvenais ieguvums no bioloģiskās daudzveidības ir tas, ka meži, līdz ar visiem to sniegtajiem labumiem, Latvijā joprojām eksistē. Latvijas teritoriju kopš pēdējā ledus laikmeta skārušas būtiskas klimata pārmaiņas. Pēc ledāja atkāpšanās tundras apstākļos Latvijas teritorijā auga, piemēram, pundurbērzi un pundurkārkli. Klimatam kļūstot sliktākam (pirms 10-12 tūkstošiem gadu) Latvijas teritorijā ienāca priede, egle, ārā bērzs un apse. Apmēram pirms 7 tūkstošiem gadu Latvijā valdīja atlantiskais klimats - bija siltāks un mitrāks nekā mūsdienās - un izplatījās platlapju (vīksnu, ozolu, liepu) meži. Klimatam atkal kļūstot vēsākam, mežos virsroku guva egle[1], [2]. Koku sugu daudzveidība ir nodrošinājusi to, ka, mainoties apstākļiem, tādi vai citādi meži šeit auguši. Bet Latvijā joprojām aug gan pundurbērzi, gan ozoli,un to ir nodrošinājusi ģenētiskā daudzveidība sugu iekšienē.
Kā jau esmu minējis iepriekšējos rakstos, klimata pārmaiņas ir aktuāla tēma arī mūsdienās. Lūk, pat izdevumā, kura tapšanā piedalījusies Zemkopības ministrija, varam lasīt: "Politikas veidotājiem jāsaprot, ka darbs pie meža bioloģiskās daudzveidības ir viens no pamatjautājumiem, lai nodrošinātu Eiropas mežu rezistenci pret klimata pārmaiņām."[3] Jauki jau būtu, ja mūsu pašu politikas veidotāji šo atziņu varētu iztulkot arī darbos, ne tikai vārdos.
Esam tikuši skaidrībā, ka mežu bioloģiskā daudzveidība palīdz mežiem pielāgoties pārmaiņām. Bet kādi ir mūsu ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības pašlaik? Uzreiz jāsaka, ka uz šo jautājumu pilnīgi atbildēt vienā rakstā nav iespējams. Par to varētu rakstīt grāmatu grāmatas, tāpēc tālākais būs vien īss ieskats dažos aspektos.
Runājot par mežu funkcijām, tradicionāli ir pieņemts runāt par mežu vērtību no trim viedokļiem - ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā. Mežu bioloģiskajai daudzveidībai liela nozīme ir pat tad, ja uz mežu skatāmies ļoti šaurajā "mežs=koksne" izpratnē: priedes koksne mēbelēm, egle - guļbūvēm, bērzs - finierim, alkšņi - malkai, apse - sērkociņiem... Katra koka koksnei ir savs izmantošanas iespēju spektrs, līdz ar to, jo dažādāki koki aug mūsu mežos (t.i., jo lielāka koku sugu daudzveidība), jo lielāks no mežiem iegūstamo koksnes produktu klāsts. Ja skatāmies uz mežu kā koksnes ražotni, nozīme ir ne tikai koku, bet arī citu sugu bioloģiskajai daudzveidībai. Piemēram, kukaiņus, kas pārtiek kokiem, var ierobežot putni (turklāt jo lielāka putnu daudzveidība, jo dažādākus kukaiņus tie izmantos). Tāpat zināms, ka "kaitēkļi" rada daudz mazākus zaudējumus jauktos mežos, salīdzinot ar stādītām vienas sugas audzēm[4].
Bieži nenovērtēts, bet arī ekonomiskais aspekts, lai gan bieži pieskaitīts tikai pie rekreācijas, ir ogu un sēņu lasīšana. Un atkal - mellenes, brūklenes, avenes, zilenes... Sugu daudzveidība pavisam tiešā veidā izpaužas kā mums pieejamo pārtikā izmantojamo ogu daudzveidība. Turklāt katra ogu suga priekšroku dod konkrētiem apstākļiem, tātad arī ekosistēmu daudzveidība ir pamatā ogu daudzveidībai mūsu uzturā (un tirgū). Ar sēnēm ir līdzīgi - atšķirīgos mežos aug atšķirīgas sēnes. Šajā gadījumā jāatzīmē, ka reizēm sēnes dzīvo simbiozē ar kādu no augstākajiem augiem (piemēram, koku), kam palīdz uzņemt ūdeni un minerālvielas, pretī saņemot cukurus. Tātad dažādi koki palīdz augt dažādām sēnēm.
Domājot par mežu no "tīras" rekreācijas viedokļa, nāk prātā kāda studiju biedra pārdomas pastaigā pa priežu mētrāju Kolkas pusē. Viņš viegli smīkņāja par mežu, "pa kuru var iet, rokas kabatās sabāzis", un stāstīja, ka viņam pie mājām gan esot mežs, kur jārāpjas pa augšu vai pa apakšu sakritušiem kokiem vai jālaužas caur brikšņiem. Tātad pat vienkāršai pastaigai var būt nozīme ekosistēmu daudzveidībai - kāds varbūt grib mierīgi pastaigāties pa gludām sūniņām, bet kāds cits - trenēt savu izturību, laužoties caur džungļiem. Arī izpratnes par to, kas ir skaists mežs, ir ļoti dažādas. Piemēram, viens no maniem mīļākajiem mežiem ir dumbrājs aiz "Meža mājas" Ķemeros, bet kāds bioloģijas skolotājs ekskursijā, ko tur reiz vadīju, noteica: "Vai tad tas vispār ir mežs..."
Latvijas mežu daudzveidība radījusi arī daudzveidību latviešu dzejā. Piemēram, Fricis Bārda apdzejo dzimtenes svētos bērzus, Rainis - kāpu priedes, bet Guntars Račs paklanās miruša ozola priekšā par ozolu birzīm, ko tas simts gados devis. Mežu daudzveidība redzama arī mūsu tautasdziesmās, kurās latvieši gan caur sidraba birzi iet, gan silā tek pie priedes gultu taisīt, gan noraugās rudenīgajos egļu mežos, kas smagi šņāc, pilni saules asariņu. Un, protams, nevaru nepieminēt, ka latvietis, tautasdziesmu dziedātājs arī putnu daudzveidību mežā bija pamanījis: "...žube velk, dūja dūc, sēri zvana dzeguzīte." Tātad mežu bioģiskajai daudzveidībai ir nozīme arī latviešu kultūrā.
Protams, galu galā bioloģiskā daudzveidība pati par sevi ir vērtība tiem, kam rūp dabas aizsardzība, un tieši tāpēc dabas aizsardzības organizāciju pārstāvji, kam bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir mērķis, nevis tikai iespēja gūt no tās atkarīgus labumus, ir tie, kas šo aspektu uzsver visvairāk. No šī viedokļa raugoties, vairs nevar runāt par bioloģisko daudzveidību un tās sniegtajiem labumiem kā divām dažādām lietām - dabā viss dzīvais ir saistīts ciešā sistēmā: Dzilna izkaļ dobumu vecā un resnā kokā. Nākošajā gadā dobumā ievācas pūce, kuru apēd cauna, kas galu galā pati kļūst par iztikas avotu augsnē dzīvojošajiem kukaiņiem un sīkbūtnēm, kas caunu pārstrādā kokam "sagremojamā" barībā. Visi iegūst paši un dod labumu citiem.
Ja nu kādam vēl nav skaidrs, cik svarīga ir mežu bioloģiskā daudzvedība, aicinu iedomāties mežu, kurā biolģiskās daudzveidības nav - ir tikai viena koku suga (turklāt visi koki ir ģenētiski identiski kloni) un vairāk nekā - ne zāles, ne sūnu, ne putnu, ne kukaiņu. Varat? Es nē...
-------
[1] Znotiņa V. 2006. Meži: http://latvijas.daba.lv/biotopi/mezi.shtml#v147
[2] Saliņš Z. 1999. Meža izmantošana Latvijā: vēsture, stāvoklis, perspektīvas. Jelgava: LLU Meža izmantošanas katedra.
[3] Holm C., Mīkule M. (red.) 2011. Reģionu balsis. Eiropas meži un klimata pārmaiņas. FUTUREforest ziņojums.
[4] Thompson I., Mackey B., McNulty S., Mosseler A. 2009. Forest Resilience, Biodiversity and Climate Change. A synthesis of the biodiversity/resilience/stability relationship in forest ecosystems. Secretariat of the Convention on Biological Diversuty, Montreal. Technical Series no. 43.
Abonēt:
Ziņas (Atom)