ceturtdiena, 2011. gada 30. jūnijs

Pastaiga dzīvības pilnā naktī

Mums, kas esam dienas radījumi, droši vien bieži šķiet, ka nakts ir laiks, kad ir tumšs un kluss. Reizēm ir labi, ja dzīve piespiež naktī iziet ārā un pārliecināties, ka dzīvība visapkārt mudž. Šoreiz piespieda nevis dzīve, bet kolēģim dotais solījums piedalīties griežu uzskaitēs.

Tā nu devos siltajā jūnija beigu naktī skaitīt griezes. Sākumā, soļojot caur mežu, tiešām kluss... Bet, izejot laukmalā, jau dzird - jā, tālumā griež! Nogriežos no lielā ceļa un pa izbraukātām sliedēm laukā dodos virzienā, kurā, lai gan tas ir tepat pie mājām, pa dienu vispār neesmu gājis. Kādu gabalu uz priekšu mežmalā tarkšķ vakarlēpis, bet pēc brīža pievienojas vēl viens rūciens - pa celiņu uz manu pusi lēni rāpo mašīna. Šajā vietā cilvēki ap pusnakti droši vien pārāk bieži nestaigā, tāpēc nav brīnums, ka mašīnas vadītājs piestāj, lai apvaicātos, vai es kaut ko meklēju (vispirm nez kāpēc krieviski). Saņēmis atbildi, ka skaitu putnus, šoferis pasmaida kārtīgu "jocīgs, bet nekaitīgs" smaidu un aizbrauc tālāk.

Tālāk mežmalā dzird tādus kā kviecienus, bet zālē kaut kas laiku pa laikam aizčabinās. Ceļš ved caur mežu, kur ceļmalā savu dibengalu mirdzina jāņtārpiņš. Nezinu, kāpēc, bet šo kukaini kaut kā vienmēr patīkami sastapt. Mežā atkal klusums, bet, iznākot no tā var dzirdēt ķauķus dziedam (drīz tos aizstās sienāži) - upes ķauķis (dze-dze-dze-dze-dze), kārklu ķauķis (srrrrrrrrrr) un, jā, var dzirdēt, ka tuvojos dīķim, - arī niedru strazds.

Atkal ceļmalas zālē kaut kas čab... Izklausās samērā liels. Ja tā būtu stirna, varētu sagaidīt, ka, izdzirdot mani tuvojamies, tā palēkdamās būs prom, bet, nē, šis tik čab, lēni līzdams caur zāli. Nākot tuvāk, var dzirdēt, ka līdējs tā kā elso. Nodomāju, ka varbūt suns, un ieslēdzu savu pieres lukturi, lai paskatītos. Kādu brīdi nekā neredz... Bet tad no zāles man gandrīz pie kājām izspraucas āpsis. Stāv, mana luktura apžilbināts, un domā... Paiet dažus soļus un vēl padomā... Laikam beidzot izdomājis, ka aiz lampiņas nevarētu būt nekas labs, (vai arī saodis mani), apcērtas un aizdipšina pa ceļu, tuklajam dibenam pazūdod tumsā. Es palieku stāvot topošajam bioloģijas doktoram nepiedienīgi bērnišķīgi priecīgs - jau kopš bērnības biju gribējis redzēt āpsi dabā, bet līdz šim nebija laimējies.

Tumsā pie sevis smaidīdams, dodos tālāk. Ceļš ved caur Lesteni, un tur atkaļ dzīvība - reliģiski vai vieglprātīgi jaunieši kaut kur tumsā bauro: "Aleluja!", bet tradicionāli jauniešu iecienītā autobusa pietura tumša un klusa. Pie leģionāru kapiem tirkšķ kārklu ķauķis. Tepat netālu dzird, kā meža pūces mazuļi sauc pēc barības, bet uz ceļa - kaut kāds jocīgs tumšs objekts. Ieslēdzu lukturi un redzu, ka ne jau viens vien - mazais ezis stāv, piebāzis degunu lielajam ezim. Luktura gaismā eži saraujas, tāpēc slēdzu to ārā un atstāju abus mierā.

Izmisīgi lūdzošs, skaļš "īīīī" atskan no tuvējā koku pudura. Ausainās pūces mazuļi! Šogad vēl ausaino pūci dzirdējis nebiju (tā kā pa naktīm maz apkārt vazājos, tad katru gadu nemaz to nedabūju). Arī šeit dzied griezes, ierejas kāds manis pamodināts suns, un satraukti bļaustīdamies tumsā aizlido melnais mežastrazds.

Cauri mežam tuvojos mājām. Viena grieze bļauj arī mūsu aizaugušajā pļavā. Pie mājas mani sagaida vēl viena dzīvība, melna un ar izkārtu mēli. Varbūt priecājas par to, ka esmu pārnācis, bet varbūt vienkārši par to, ka tiks priekšnamā gulēt. Virs ieejas durvīm esmu atstājis iedegtu lampu, kas pievilinājusi bariem kukaiņu (mans brālis, kas sācis aizrauties ar tauriņiem, droši vien priecātos), pat viena airvabole (droši vien no dīķa) lēni rāpo pa sienu.

Pulkstens ir ap pustrijiem. Ar dzīvi un pasākumu apmierināts un cenšoties nedomāt par to, cikos jāceļas, dodos gulēt.

trešdiena, 2011. gada 29. jūnijs

Iz Meža likuma grozījumu apspriešanas: Latvijā mežu būs vairāk

Nu jau ilgu laiku pamazām top grozījumi svarīgākajā normatīvajā aktā, kas regulē Latvijas mežu apsaimniekošanu - Meža likumā. Šobrīd plānotie grozījumi tiek apspriesti Saeimas izveidotā darba grupā. Skaidrs ir tas, ka šis darbs notiks vēl ilgi, un pateikt, kāds galu galā būs Meža likums, ir tik pat neiespējami, kā pateikt, kad grozījumi tiks pabeigti (jo, protams, ne jau darba grupa ir pēdējā instance, kurā likumprojekts tiks skatīts). Bet procesa gaitā gadās pa kādai interesantai vēsmai, ar kurām nagi niez padalīties...

Redz, piemēram, ja viss ies paredzamo ceļu, tad varam sagaidīt lēcienu (nevaru prognozēt, cik lielu) Latvijas mežu platībās, jo, lūk, kādi divi grozījumi apgrozās pašreizējā piedāvājumā:

1. Meža likums turpmāk varētu attiekties arī uz zemēm, kas ne Valsts meža dienesta, ne valsts kadastra reģistros pagaidām neparādās kā mežs, bet uz kurām vismaz 0,5 hektāru platībā izveidojusies mežaudze.

2. Mežs turpmāk varētu būt "ekosistēma visās tās attīstības stadijās, kur galvenais organiskās masas ražotājs ir koki, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz piecus metrus..."

Par pirmo punktu nav īsti, ko piebilst - pilnīgi loģiski, ka vietas, kur reāli aug mežs, būtu jāpieskaita mežam. Otrais punkts arī ir loģiski pamatots - meža definīcija Latvijas Meža likumā tiek saskaņota ar starptautisko meža definīciju. Skaidrības labad jāpiebilst, ka saskaņā ar pašlaik spēkā esošo Meža likumu par mežu uzskata vietas, kur koki var sasniegt vismaz septiņu metru augstumu.

Nezinu, vai kāds var tagad pateikt konkrētus skaitļus, bet skaidrs ir tas, ka meži pēc jaunās definīcijas iebrauks iekšā teritorijās, kas pašlaik skaitās purvi, tā samazinot purvu aizsargjoslas un, kā jau minēju kopējās mežu platības (un koksnes apjoms!) Latvijā palielināsies, un likumsakarīgi - gan aizsargjoslu pārbīde, gan kopējās mežu platības palielināšanās nozīmē to, ka... būs vairāk, ko cirst. Bet ne jau piecmetrīgas purva priedītes kāds cirtīs - uz šo kociņu rēķina būs pieejams lielāks apjoms lielo koku.

Kā jau teicu, nevar vēl zināt, kas no grozījumiem Meža likumā galu galā iznāks, bet, tā kā abi minētie punkti ir visnotaļ pamatoti, tie visticamāk arī tiks saglabāti. Tad nu esam gatavi tam, ka mežu platības Latvijā palielināsies, un paturam prātā, ka:

1. Patiesībā jau nekas palielinājies nav, un platības pieaugums ir rotaļāšanās ar skaitļiem un definīcijām, nevis kādas plānveidīgas darbības sekas.
2. Reāli neizmantotas koksnes apjoma pieskaitīšana kopējam koksnes apjomam valstī nedrīkstētu kalpot par ieganstu ciršanas apjomu palielināšanai.

pirmdiena, 2011. gada 13. jūnijs

Kāpēc mežs nav burkānu lauks

Varbūt šķiet nedaudz jocīgi, ka gribu pastāstīt par šādu tēmu - gandrīz tāpat kā skaidrot, kāpēc zivs nav putns. Bet tā nu ir, ka dabas aizsardzības interešu pārstāvju kādreizējā pazobošanās, ka meži tiek apsaimniekoti kā burkānu lauki, ir kļuvusi par normālu "meža" nozares argumentāciju savas rīcības attaisnošanai. Pat nozares politiku veidojošie ierēdņi Zemkopības ministrijā nekautrējas televīzijā sludināt, ka "burkānu lauku taču jūs rudenī novācat, kāpēc lai to nedarītu ar mežu."

Nupat arī žurnālā "Baltijas Koks" visnotaļ cienījamais (un to saku pilnīgi bez ironijas!) LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis saka šādus vārdus (citēju tieši, lai neviens nedomātu, ka dzenu vellu): "Ikviens pamana lielu dimensiju kokus, uz kuru fona redzama arī meža bioloģiskā daudzveidība. Protams, ir tikai normāli, ka cilvēkiem tas rūp - man, tev, visiem. Bet kāpēc neviens nerunā par kukaiņu bioloģisko daudzveidību, skatoties uz labības lauku? Tāpēc, ka labība ir cilvēkam līdz krūtīm..." Esmu pārliecināts, ka Dubrovska kungs mežu gluži par lauku neuzskata, un šis izteikums vai nu pasprucis nevietā, vai izmantots savas domas skaidrākai ilustrēšanai, bet tomēr...

Tātad, kas atšķir mežu no burkānu lauka:

1. Mežā aug koki.
2. Koki ir daudzgadīgi augi, turpretī burkāni - divgadīgi (pēc diviem gadiem burkāns ir pagalam).
3. Daudzmaz dabiskā mežā ir dažāda vecuma koki, un tie neiet bojā visi uzreiz, tātad, daļai koku ejot bojā, mežs turpina pastāvēt.
4. Ņemot vērā koku un meža ilgmūžību tā bioloģiskā daudzveidība ir nesalīdzināmi lielāka nekā burkānu laukā. Jo ilgāk mežs pastāv, jo vairāk dažādu augu un dzīvnieku sugu tajā var apmesties.
5. Latvijā mežs ir dabiskā ekosistēma, kas nozīmē, ka bez cilvēka iejaukšanās tas var pastāvēt tik ilgi, kamēr klimats mainās tik būtiski, ka mežus aizstāj zālāji vai visa Latvija noslīkst jūrā, kurpretī burkānu lauks bez cilvēka līdzdalības ar laiku kļūst par... mežu.
6. Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto, Latvijā dabiski ir sastopamas mežiem raksturīgas augu un dzīvnieku sugas, kas var apdzīvot arī stādītus mežus, kas, lai gan pēc būtības ir mākslīgi, tomēr ir pietiekami līdzīgi dabiskajām dzīvotnēm vismaz daļai šo sugu. Neesmu entomologs, tāpēc par kukaiņiem nevaru komentēt, bet to zinu droši, ka burkānu laukiem raksturīgas putnu sugas gan Latvijā nav sastopamas. Tātad dzīvnieku, kas varētu apmesties burkānu laukā, vienkārši ir mazāk.
7. Burkānu lauki ne tuvu nav tik daudzfunkcionāli kā meži - burkāni neregulē klimatu un ūdens režīmu, tiem nav (gandrīz) nekādas rekreācijas funkcijas, un vienīgais, ko var iegūt no burkānu lauka ir burkāni. Toties meža "burkāns" (t.i., koksne) ir tikai viena maza daļiņa no kopējā produktu un pakalpojumu klāsta, ko piedāvā mežs.
8. Burkānu lauki Latvijā ir privātīpašums, bet vismaz puse mežu pieder valstij...

Šie tad ir daži punkti, lai ilustrētu acīmredzamo - zivs (pat lidojošā) tiešām NAV putns.

Visbeidzot gribu piebilst, ka man un maniem kolēģiem rūp bioloģiskā daudzveidība arī biotopos, kas ne tikai "līdz krūtīm", bet pat tikai līdz potītēm. Piemēram, ir zināms, ka Latvijas laukos (un labības laukos tajā skaitā) putnu daudzveidība pēdējos gados iet uz leju, bet tas, kā teicis kāds rakstnieks, jau būtu cits stāsts un stāstāms citu reizi.