Esmu pārliecināts, ka apsaukāties ir slikti vai, pareizāk sakot, nelietderīgi. Par to vēlreiz varēju pārliecināties pagājušajā nedēļā, kad mana šķendēšanās par Latvijas mežu nociršanu un lētu pārdošanu
intervijā žurnālam IR, rakstiskā veidā izkristalizējās teikumā "Mēs esam tupi granulu eksportētāji". Turklāt tieši šo teikumu IR izcēla sociālajos tīklos. Tad nu varēja redzēt, ka, pirmkārt, izmantojot lamuvārdus, daudzi neko vairāk par tiem arī nedzirdēs, un, otrkārt, likumsakarīga atbilde uz šādu izteikumu ir: "Pats tups!" (kā starp citiem norādīja arī Latvijas Biomasas asociācijas valdes priekšsēdētājs Didzis Palejs).
Tad nu šoreiz saviem vārdiem, bez rupjībām un vairāk nekā vienā teikumā gribu paskaidrot, kas īsti bija tas, ko mēģināju pateikt intervijā.
Savus mežus pārdodam lēti
Pirmkārt, koksnes granulu eksportēšanu izmantoju tikai kā ilustrāciju tam, ka Latvijas koksnes resursi tiek pārdoti pārāk lēti. Taču negribēju apgalvot, ka Latvijā netiek ražoti koksnes produkti ar augstu pievienoto vērtību. Drīzāk to, ka tieši šādu produktu ražošanu vajadzētu veicināt.
Resursu izmantošanas efektivitāte - tas ir mērķis, zem kura varētu vienoties gan dabas aizsardzības organizācijas, gan koksnes industrija. Ja vien... Ja vien katrs ar to nesaprastu pilnīgi pretējas lietas. No koksnes ieguves viedokļa resursu izmantošanas efektivitāte ir paņemt no meža maksimāli, cik vien iespējams paņemt. Ne velti laiku pa laikam dzirdam, ka mežā palikušie koki tiek pārrēķināti koksnes kubikmetros, kas "sapūst mežā", turklāt pieliekot šai koksnei cenu eiro (nez kāpēc nepārrēķinot eiro šo mežā palikušo koku devumu dabai un cilvēkam).
No dabas aizsardzības viedokļa resursu izmantošanas efektivitāte būtu tieši pretējais - no meža paņemt, cik vien maz iespējams, taču šo paņemto izmantot pēc iespējas pilnīgāk un pārdot par pēc iespējas lielāku naudu. Manā sapņu un ilūziju pasaulē meža resursu izmantošanas efektivitāte nozīmētu to, ka varam cirst mazāk, bet ar nocirsto pelnīt vairāk. Problēma tā, ka reālajā dzīvē biznesā parasti nav tāda jēdziena "pietiekami", bet tā vietā ir - "jo vairāk, jo labāk". Līdz ar to pat iemācīšanās ar iegūto koksni nopelnīt vairāk (un šajā ziņā Latvija tiešām ir progresējusi) nenozīmē, ka tāpēc tiek cirsts mazāk.
Lai gan, kā jau minēju, Latvija ir kāpinājusi meža nozares pievienoto vērtību, salīdzinājums ar citām Eiropas valstīm rāda, ka tomēr esam "zem vidējā", respektīvi, savus mežus pārdodam salīdzinoši lēti.
Šeit redzam, kā ES valstīs mainījusies mežsaimniecības un mežizstrādes pievienotā vērtība starp 2005. un 2017. gadu.
Redzams, ka Latvijas rādītāji ir uzlabojušies (tāpat kā visām pārējām valstīm, izņemot Beļģiju un Īriju), taču vienalga mums priekšā ir gan mežiem bagātas valstis (piemēram, Zviedrija un Somija), gan tādas valstis, kas ar mežiem īpaši nesaistās (piemēram, Dānija un Nīderlande). Varam sevi iepriecināt vienīgi ar to, ka Lietuva atrodas aiz mums.
Te gan jāņem vērā, ka nozares pievienotā vērtība attiecināta pret koksnes ieguvei pieejamo platību. Varētu pieņemt, ka šāds rezultāts ir tāpēc, ka mēs ļoti maz cērtam no tā, kas pieejams. :-)
Taču, ja attiecina mežsaimniecības un mežizstrādes pievienoto vērtību nevis pret koksnes ieguvei pieejamo platību, bet pret izcirsto koksnes apjomu, attēls neiznāk īpaši labāks (bet aiz mums ir igauņi!).
Taču šis vēl nav īsti stāsts par granulām. Šeit redzams tikai pirmais solis - koksnes ieguve. Protams, tas, par kādu cenu var pārdot mežā nocirsto koku, lielā mērā atkarīgs no tā, kādai izmantošanai tas tiek pārdots, taču, lai nonāktu līdz eksportam, vēl jāskatās uz tālāko pārstrādi.
Ar tālāko pārstrādi vairs nav tik vienkārši, jo šeit nav (var nebūt) tiešas saistības starp koksnes ieguvi Latvijas mežos un pārstrādei pieejamo koksnes apjomu, jo šeit lomu spēlē arī citi faktori (imports un eksports, tālāka pārstrāde, novirze laikā starp ieguvi un pārstrādi).
Datus, kas ļauj novērtēt, par kādu cenu pārdodam Latvijas mežus, varam atrast ziņojumā
"State of Europe's Forests", kas tiek sagatavots reizi piecos gados. Šogad varam gaidīt jaunāko publikāciju, bet pagaidām svaigākie eksporta dati ir par 2010. gadu. Latvijā publicētajos datos redzam tikai eksporta vērtību, bet ne koksnes apjomu, taču šeit eksporta apjoms izteikts kubikmetros apaļkoku ekvivalenta, t.i., cik liels daudzums apaļkoka nepieciešams produktu sagatavošanai.
Kā redzams, arī šajā grafikā Latvija ir "astes galā". Protams, cena, par kādu savus koksnes produktus eksportējam šobrīd, ir augusi, salīdzinot ar 2010. gadu, taču visticamāk tas attiecas arī uz gandrīz visām pārējām valstīm. Varam gaidīt jauno "State of Europe's Forests" ziņojumu un cerēt, ka tas gaisinās manas bažas par Latvijas mežu lētu pārdošanu.
Tiktāl par mūsu eksporta lētumu, kura ilustrēšanai intervijā piesaucu koksnes granulas.
Granulas un koksnes resursu efektīva izmantošana
Par pašām granulām runājot, sociālajos tīklos man tika aizrādīts, ka tās tiek gatavotas no citu koksnes produktu ražošanas atlikumiem. Tā teikt: "Vai tad mums tās skaidas būtu jāmet ārā?"
Ražot izmantojamu produktu no tā, kas paliek pāri no citu produktu ražošanas, protams, ir atbalstāmi. Šeit tas sasaucas ar manis iepriekš rakstīto: ja reiz esam koku no meža paņēmuši, tad izmantojam to pēc iespējas pilnīgāk. Protams, būtu jāvērtē, vai granulas ir vērtīgākais, ko no šiem atlikumiem varam ražot. Turklāt granulu gadījumā (līdzīgi kā ar savulaik daudz apspriesto biogāzi) ir taisnība, ka tās
var ražot no citu ražošanas procesu atlikumiem, bet tas nenozīmē, ka tās arī
tiek no šiem atlikumiem ražotas.
To, cik daudz koksnes atlikumu un cik daudz apaļkoka tiek izmantots granulu ražošanā, varam uzzināt no SBP sertificēto (tātad, cerams, kopumā videi draudzīgāko) ražotāju pamatpiegādes atskaitēm. Nepretendējot uz visaptverošu informāciju, ieskatījos, no kā granulas ražo
PELLET 4ENERGIA,
Graanul Invest,
Graanul Pellets,
Latgran,
AKZ un
Kurzemes Granulas. No minētajiem ražotājiem tikai AKZ norāda, ka apaļkoku granulu ražošanā neizmanto vispār, bet pārējos uzņēmumos apaļkoka īpatsvars granulu ražošanā ir no 6% līdz pat 71%. Jāatzīmē, ka apaļkoks, ko izmanto granulu ražošanā, ir zemas kvalitātes koksne jeb tā saucamā "malka".
Ko granulu ražošana nozīmē dabā
Protams, ka mani kā dabas aizsardzības organizācijas pārstāvi pirmkārt uztrauc tas, kā granulu ražošana ietekmē to, kas notiek un kas paliek mežā.
Šeit svarīgi pasvītrot, ka bieži vien tas, kas ir zemas kvalitātes no saimnieciskā viedokļa, nebūt nav zemas kvalitātes dabai. Pēc granulu ražotāju sniegtajiem pārskatiem nevar spriest, cik lielu īpatsvaru no izmantotā apaļkoka veido, piemēram, dobumaini, iztrupējuši vai zaraini koki, kurus varbūt būtu bijis labāk atstāt dabai, nevis pārstrādāt granulās.
Tomēr ir arī situācijas, kur vērtīgs koks no saimnieciskā viedokļa (t.s. lietaskoks) ir vērtīgs arī dabai. Šeit var minēt resnus kokus, kas, kā jau daudzkārt esmu uzsvēris, ir nozīmīgi dabas daudzveidības saglabāšanai, un vismaz līdz zināmai robežai šie koki ir arī saimnieciski nozīmīgi. Taču augošs pieprasījums pēc granulām var veicināt to, ka mežu apsaimniekotājiem mazinās interese lietaskokus audzēt. Ja reiz tas notiek augoša pieprasījuma rezultātā, jādomā, ka ekonomiskus zaudējumus pašam meža īpašniekam tas neradīs (rēķinājis neesmu), taču dabai gan tas var nodarīt postu.
Ja jums šķiet, ka es runāju par tīri hipotētisku situāciju, tad šeit vietā atgādināt Dagņa Dubrovska rakstu
"Meža kanoni jāmaina". Šis raksts ir viens no priekšvēstnešiem bēdīgi slavenajiem grozījumiem koku ciršanas noteikumos, kas ļautu cirst tievākus kokus. Tieši rakstā paustā doma, ka "ja īpašnieks vēlas pēc iespējas vairāk ražot, teiksim, papīrmalku vai biomasu, kas izmantojama tālāk enerģijas ražošanā, tad optimālais priedes ciršanas vecums būtu ap 60 gadiem", bija tā, kas saniknoja vecākās paaudzes mežkopjus, kas mūsdienu mežu apsaimniekošanu salīdzināja ar meža izvarošanu.
Galu galā Zemkopības ministrijas virzītie noteikumu grozījumi tomēr neparedzēja pilnīgu brīvību meža īpašniekam izlemt, kad cirst mežu, un palika pie tā, ka orientēs mežu apsaimniekošanu uz zāģbaļķi, tikai mazākās dimensijās. Un arī paši noteikumu grozījumi par laimi vismaz pagaidām palikuši bez tālākas virzības. Taču idejas "kāpēc mēs nevaram kā Skandināvijā" joprojām virmo, un grozījumu virzīšanas process kalpoja kā spilgts un brīdinošs piemērs tam, cik vieglu roku, neskatoties uz pašas nozares plānošanas dokumentiem un iespējamo ietekmi uz vidi, tiek bīdītas idejas pielāgot mežu aktuālajam koksnes pieprasījumam.
To, ka granulu ražošanai un eksportam ir tieša ietekme uz dabā notiekošo, pērn, viesojoties Rīgā, skaidroja arī Tartu universitātes profesors Asko Lehmuss. Savā
prezentācijā viņš rādīja, kā koksnes produktu, jo īpaši granulu, eksports veicina mežu ciršanas apjomu pieaugumu. Tiem, kam šķiet, ka "tā jau Igaunija", iesaku rūpīgi iepazīties ar visu prezentāciju. Tas ļaus pārliecināties, cik pārsteidzoši līdzīgas ir mežu apsaimniekošanas problēmas mūsu valstīs, un viena no līdzībām ir augoša mežizstrādes intensitāte.
Savukārt pieprasījumu pēc koksnes granulām veicina tas, ka daudzviet ES tiek subsidēta biomasas izmantošana enerģijā. Šīs subsīdijas tiek balstītas uz pieņēmumu par biomasas izmantošanas "oglekļa neitralitāti". Jautājums par mežu ciršanu klimata pārmaiņu mazināšanas vārdā ir garāks stāsts, ko atlikšu uz citu reizi. Šeit vien atgādināšu par vairāk nekā 700 zinātnieku
vēstuli, kurā norādīts uz draudiem klimatam un dabai, ko rada koksnes dedzināšana. Tāpat norādīšu uz
zinātnisku rakstu, kur sniegts pārskats par galvenajiem kļūdainajiem pieņēmumiem, kas saistīti ar koksnes izmantošanu enerģētikā.
Bet kaut kā jau jāsildās...
Man jāatzīst, ka šobrīd arī pats savu māju apkurinu ar koksnes granulām, tātad, pārfrazējot angļu teicienu, šobrīd mana nauda nav tur, kur mana mute. To gan daru apstākļu spiests, nevis tāpēc, ka šis šķistu videi draudzīgākais risinājums. Pats kurinot granulas, zinu arī to, ka šim atjaunojamajam energoresursam komplektā nāk arī blāķis ar plastmasas atkritumiem. Pērc no kura piegādātāja gribi, visi pako granulas plastmasas maisos. Tāpat arī zināms, ka granulu kurināšana kaitē ne tikai videi, bet arī manai veselībai (
šeit viens raksts par to).
Noslēgumā svarīgi atzīmēt, ka, protams, koksnes granulas nebūt nav tas sliktākais, ko varētu kurināt enerģijas ieguvei, no klimata, dabas aizsardzības, veselības un galu galā arī ģeopolitiskā viedokļa. Diskutējot par šo jautājumu ar kolēģiem no citām valstīm, esmu norādījis, ka kaut kas jau mums jākurina būs. Neizbēgami gan manās mājās, gan Latvijā un Eiropā kopumā pārskatāmā nākotnē koksnei būs liela nozīme enerģijas ieguvē. Taču jau šodien mums vajadzētu domāt, kā mazināt koksnes dedzināšanas negatīvās sekas klimatam, dabai un cilvēku veselībai. Savukārt ar domu par rītdienu uz koksnes izmantošanu enerģētikā mums drīzāk būtu jāskatās kā uz problēmu, kas prasa risinājumu, nevis kaut ko tādu, ar ko lepoties un ko veicināt.
