otrdiena, 2021. gada 11. maijs

Piekrastes biotopu iznīcināšana nav nacionālajās interesēs

Aizsargjoslu likumā, kas tika pieņemts jau 1997. gadā, tika noteikts, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē veidojama aizsargjosla "lai samazinātu piesārņojuma ietekmi uz Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas procesu attīstību, aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu, saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu". Daļa no šīs piekrastes aizsargjoslas ir krasta kāpu aizsargjosla, kuras platums "nav mazāks par 300 metriem sauszemes virzienā, skaitot no vietas, kur sākas dabiskā sauszemes veģetācija", un tajā tika noteikts aizliegums celt jaunas ēkas un arī citi ierobežojumi.

Taču jau 2003. gadā tika pieņemti likuma grozījumi, kas krasta kāpu aizsargjoslu pilsētās un ciemos, kam apstiprināti vietējās pašvaldības teritorijas plānojumi, ļauj samazināt līdz ne mazāk kā 150 metru platumam, taču šajā aizsargjoslā obligāti jāiekļauj īpaši aizsargājamie biotopi. Tātad, ja aizsargājams biotops iziet ārpus minimālajiem 150 metriem, aizsargjoslai jābūt platākai.

Tagad, kad noslēgusies īpaši aizsargājamo biotopu apzināšana Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotā "Dabas skaitīšanas" projekta ietvaros, un varētu mērķtiecīgi šos biotopus aizsargāt, lēmumu pieņēmēji Saeimā sarosījušies... lai šos biotopus iznīcinātu, t.i., veiktu likuma grozījumus, kas svītro prasību krasta kāpu aizsargjoslā ciemos obligāti iekļaut īpaši aizsargājamos biotopus.

Īpatnēji, ka šādas idejas atbalstam sagrupējušies tieši "nacionālo interešu aizstāvji". Attiecīgo grozījumu priekšlikumu iesniegusi "Nacionālās apvienības" deputāte Ilze Indriksone, paziņojot, ka "Aizsargjoslu likuma 6.panta otrās daļa, ciktāl tā šobrīd pieļauj patvaļīgu un normatīvajos aktos nenoteiktu rīcību lemt par krasta kāpu aizsargjoslu platumu, attiecīgi ierobežojot īpašuma tiesības, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam." Ar tikai 35 deputātu balsīm pieticis, lai šis priekšlikums tiktu atbalstīts otrajā lasījumā. Tagad atliek cerēt, ka līdz trešajam lasījumam deputāti attapsies un tā vietā, lai savu atbalstītāju vēlmes ar apšaubāmiem argumentiem pasniegtu kā nacionālās intereses, pieņems lēmumu sabiedrības labā un minētos grozījumus neatbalstīs.

Par nacionālajām interesēm runājot, Augstākās tiesas 2015. gada 5. marta spriedumā lietā SKA-22/2015 lasāms, ka "Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjosla ir noteikta, ņemot vērā vides aizsardzības mērķi, un tajā esošie objekti ir nacionāla vērtība".

Savukārt vienā no pirmajām lietām, kur Satversmes tiesa vērtējusi pašvaldības teritorijas plānojumā paredzēto Baltijas jūras un Rīgas jūras piekrastes krastu kāpu aizsargjoslas apbūvi, tiesa norādījusi, ka gadījumā, kad var tikt iznīcināti dabiskie meža biotopi un cits saglabājamais dabas mantojums, “par pamatojumu atļautās šo teritoriju izmantošanas grozīšanai un  apbūves  iespēju  paplašināšanai  var kalpot  vienīgi  citu  sevišķi  svarīgu sabiedrības interešu esamība un vienīgi tādā gadījumā, ja nav alternatīvas”  (Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta spriedums lietā Nr. 2003-16-05).

Savukārt, runājot par I. Indriksones minēto "patvaļīgo" aizsargjoslu platuma noteikšanu, jāatzīmē, ka šobrīd mūsu rīcībā ir tik laba informācija par aizsargājamiem biotopiem, kāda nav bijusi nekad iepriekš. Lai gan reizēm valda uzskats, ka aizsargājams biotops ir kaut kas tāds, ko kāds eksperts izdomā un "uzliek", biotopi ir tur, kur tie ir, tāpat kā, piemēram, jūra. Tas, ka kāda pašvaldība, izstrādājot savu plānojumu, nav šos biotopus pamanījusi, liecina tikai par plānojuma slikto kvalitāti. Taču likuma prasība ir pavisam skaidra (aizsargājamie biotopi obligāti iekļaujami krasta kāpu aizsargjoslā), biotopu atrašanās vietas - zināmas un atrodamas Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzē "Ozols". Tātad runāt par patvaļīgu aizsargjoslu platuma noteikšanu ir pilnīgi nevietā.

Galu galā jāatzīmē arī tas, ka gandrīz visi ES nozīmes īpaši aizsargājamie piekrastes biotopi šobrīd ir nelabvēlīgā stāvoklī (sk. šeit) un kā viens no būtiskākajiem cilvēka radītajiem draudiem šiem biotopiem norādīta tieši apbūve (sk. šeit).

Ja man būtu bijis mazāk iespēju redzēt, kā top politika un likumi, šķistu prātam neaptverami, ka Saeima - mūsu likumdevēji - ir gatavi privātu interešu vārdā cīnīties pret sabiedrības interesēm un tiesiskumu. Ar šo lēmumu var viegli pakļaut neatgriezeniskai iznīcināšanai dabas un ainaviskās vērtības, ko Latvijas sabiedrība izsenis sargājusi un saglabājusi. Šķistu prātam neaptverami, ka Latvijas dabas bagātības iznīcināšanai pakļauj tie, kas apgalvo, ka cīnās par nacionālajām interesēm. Bet, nē, es neesmu pārsteigts un zinu, ka ar šo viss nebeigsies. Taču ceru, ka Saeimas deputātu vairākums tomēr atcerēsies, ko viņi pārstāv.

 

otrdiena, 2021. gada 13. aprīlis

Meža politikas pamatnostādņu priekšvēstnesis

Rit jau ceturtais 2021. gada mēnesis, taču no Zemkopības ministrijas joprojām mulsinošs klusums par Meža politikas pamatnostādnēm 2021.-2025. gadam. Jau kopš 2019. gada vidus dažādi Zemkopības ministrijas pārstāvji uzsver, ka tiklīdz sāks darbu pie pamatnostādnēm, aicinās arī vides NVO šajā darbā iesaistīties. Pērn decembrī šādu solījumu Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" deva arī pats zemkopības ministrs Kaspars Gerhards. Taču pagaidām klusums...

Savukārt AS "Latvijas valsts meži" (LVM) un Latvijas Kokrūpniecības federācija (LKF) aprīļa sākumā nāca klajā ar ziņu, ka parakstījuši sadarbības memorandu (lasāms šeit). Prognozēju, ka šis dokuments Zemkopības ministrijai būs pamats jaunajām Meža politikas pamatnostādnēm, tāpēc aicinu tajā mazliet ielūkoties.

Kā ierasts, dokumenta preambulā ir daudz skaistu un pareizu frāžu par ilgtspēju, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu utt. Tikpat ierasts ir tas, ka šīm frāzēm trūkst seguma pašā dokumenta saturā.

Memorandā sadarbības īstenošanas virzieni sadalīti pa Nacionālā attīstības plāna 2027. gadam rīcības virzieniem. No tiem vislielākajā mērā uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu attiecas rīcības virziens “Daba un vide – “Zaļais kurss””.

Lai gan memorandā citēts NAP2027 mērķis "Bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, kas balstīta zinātniskajos pētījumos, līdzsvarojot ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās intereses", tālāk uzskaitītajās LVM un LKF sadarbības jomās par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu nav teikts pilnīgi nekas. Tātad sugu un biotopu aizsardzība vienkārši nav LVM un LKF kopīgo interešu lokā.

Vēl vairāk - šajā virzienā uzskaitītās LVM un LKF sadarbības jomas ietver vāji slēptus zemūdens akmeņus, kas apdraud mežu bioloģisko daudzveidību. Protams, tie ieslēpti virspusēji pareizās frāzēs, tāpēc piedāvāju tulkojumu (un ļoti priecāšos, ja kāds no memoranda autoriem man nikni aizrādīs, ka tā nebija domāts):

1) Selekcionēta materiāla izmantošanas veicināšana mežu atjaunošanā: Mežu mākslīgas atjaunošanas veicināšana dabiskas atjaunošanās vietā, turklāt ar materiālu, kas īpaši selekcionēts lielākai koksnes ražas iegūšanai. Tātad meži tiek pietuvināti plantācijām un, noplicinot mežu dabisko daudzveidību. Turklāt zinātnieki norādījuši, ka šāda pieeja ir riskanta arī, domājot par pielāgošanos klimata pārmaiņām (piemēram, šeit).

2) Koksnes kā materiāla izmantošanas veicināšana un popularizēšana: Skaidrs, ka jebkura nozare vēlas audzēt pieprasījumu pēc savas produkcijas, taču jāpatur prātā, ka meži Latvijā jau šobrīd tiek izcirsti intensīvāk nekā tas būtu pieļaujams, mežus apsaimniekojot ilgtspējīgi (plašāk par to esmu rakstījis šeit). Turklāt pat šādos apstākļos nereti no nozares puses izskan sūdzības par koksnes resursu trūkumu. Būtu jādomā par augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanu, lai ciršanas intensitāti varētu mazināt, taču ne vispārīgi audzēt pieprasījumu pēc koksnes.

3) Meža vērtības palielināšana: Varētu šķist, ka šis punkts pats par sevi nav nekas slikts. Ja vien svaigā atmiņā nebūtu tas, ka "meža vērtības palielināšana" bija viens no galvenajiem saukļiem, ar kādu tika virzīta ideja par tievāku koku ciršanas atļaušanu (piemēram, šeit), kas novestu pie formālas meža vērtības palielināšanās uz to noplicināšanas rēķina. Turklāt par spīti nemitīgiem aicinājumiem vismaz desmit gadu garumā un atbilstošu prasību Meža likumā, Zemkopības ministrija tā arī nav pateikusi, kāda ir Latvijas mežu vērtība un kā to ietekmējusi līdzšinējā meža apsaimniekošanas prakse.

4) Meža zemes izmantošanas efektivitātes paaugstināšana: Meža nozares pārstāvji nekad nav slēpuši, ka dabas aizsardzību uzskata par neefektīvu meža zemes izmantošanu, savulaik pat salīdzinot noteikta īpatsvara vecāko mežu saglabāšanu ar nenovāktu kartupeļu atstāšanu mežacūkām (par to rakstīju šeit). Tātad šis ir skaidrs aicinājums dabai atstāt pēc iespējas mazāk. Un arī meža zemes izmantošanas efektivitātes paaugstināšana bija viens no argumentiem, kas tika izmantots, lai panāktu grozījumus koku ciršanas noteikumos.

5) Meža apsaimniekošanas prakses attīstīšana, kas nodrošina oglekļa bilances uzlabošanu: Kā zināms, straujais oglekļa piesaistes samazinājums Latvijas mežos skaidrojams galvenokārt ar mežizstrādes apjomu kāpumu (sk. šeit). Taču nebūsim tik naivi, lai domātu, ka LVM un LKF ar šo punktu aicina samazināt mežu ciršanas intensitāti. Gluži pretēji - kā oglekļa bilanci uzlabojošu pasākumu LVM u.c. jau izsenis popularizē vecu mežu izciršanu un aizstāšanu ar jauniem, lai gan daudzi pētījumi jau norādījuši uz šādas pieejas aplamību (par ko esmu rakstījis šeit).

Arī citās memoranda sadaļās rodami punkti, kas rada riskus bioloģiskajai daudzveidībai, piemēram:

- meža un citu ceļu infrastruktūras attīstība;

- stabilas un prognozējamas koksnes resursu pieejamības koksnes produktu ražošanai, nesamazinot koksnes audzēšanai un ieguvei pieejamās platības, veidošana.

Šeit citētie punkti varētu šķist savstarpēji pretrunīgi - meža ceļu būvniecība nozīmē atmežošanu, kas tiešā veidā samazina koksnes audzēšanai un ieguvei pieejamās platības. Jāatzīmē arī, ka meža ceļu būve, pastiprinot mežu fragmentāciju un veicinot traucējumu, apdraud mežu sugas un biotopus, taču LVM neslēpj, ka plāno ar ceļiem sadalīt pat pagaidām nefragmentētos mežus īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.

Taču memorandā pretrunu nav - ar koksnes audzēšanai pieejamo platību nesamazināšanos tiek domāta aizsargāto mežu platības nepalielināšanās, nevis atmežošanas intensitātes samazināšana. To pasvītro arī vēlme pēc "stabilas un prognozējamas koksnes resursu pieejamības", resp., ciršanas apjomu nesamazināšanās. LVM jau publiski norādījuši, ka tad, ja necirstu mežus ES nozīmes aizsargājamos biotopos, no LVM apsaimniekotajiem mežiem iegūstamās koksnes apjoms samazinātos (sk. 8:34 šeit). Tāpat jau daudz izskanējušas vēlmes tikt pie atļaujas cirst kailcirtēs piejūras priežu mežus, tiek rīkotas kampaņas pret mikroliegumu veidošanu, aicināts pārskatīt mežsaimnieciskās darbības ierobežojumus īpaši aizsargājamās dabas teritorijās utt.

Īsāk sakot, LVM un LKF sadarbības memorands ar daudz vārdiem pasaka jau līdz šim zināmo - gribam pēc iespējas ātrāk iegūt pēc iespējas vairāk koksnes un saņemt par to pēc iespējas vairāk naudas un lai dabas aizsardzība mums netraucē.

Tagad atliek gaidīt, kā vēl vairāk vārdos šīs LVM un LKF vēlmes Zemkopības ministrija ietērps jaunajās Meža politikas pamatnostādnēs. Skaidrs, ka prognozējamais pamatnostādņu "mugurkauls" būs esošo ciršanas ierobežojumu mazināšana un dabas aizsardzības pasākumu ierobežošana. Ceru, ka kļūdos. Sekosim līdzi!

ceturtdiena, 2021. gada 18. februāris

Kad fakti netraucē propagandai

Zinātne ir svarīga. Ne tikai tagad, bet vispār. Meži arī ir svarīgi. Tieši tāpēc reizēm ir tik skumji redzēt, kas notiek ar meža zinātni Latvijā. Piemēram, mežzinātnes institūts "Silava" veic daudzus ļoti vērtīgus pētījumus, taču pār tiem ēnu met fakts, ka ar institūta vadītāja aktīvu dalību tas tiek padarīts par meža nozares lobija instrumentu un AS "Latvijas valsts meži" ruporu. Kad uzņēmums grib pārliecināt tautu, ka tā rīcība ir ilgtspējīga un zinātniski pamatota, tas velk laukā "Silavas" pētījumus, nereti sagrozot to rezultātus un secinājumus. Tāpēc jau sen esmu sapratis, ka nevajag klausīties, kā "Silavas" pētījumu rezultāti tiek pasniegti publiski, bet jālasa paši pētījumi.

Lūk, piemēram, pavisam svaigi LVM interneta lapā publicēta ar zinātnieku citātiem caurvīta ziņa par "Silavas" īstenotā Nacionālā meža monitoringa rezultātiem. Es aizķēros aiz sadaļas "Augsti bioloģiskās daudzveidības rādītāji". Lūk, jau nodaļas sākumā tiek pārliecinoši pausts, ka "Nacionālais meža monitorings dod skaidru un apstiprinošu atbildi, ka ne šobrīd, ne pārredzamā nākotnē Latvijas mežos nesamazināsies bioloģiskā daudzveidība."

Ideja, ka monitorings parāda kaut ko par to, kas notiks "pārskatāmā nākotnē" jau šķiet mazliet neparasta, bet vēl īpatnējāks šis apgalvojums kļūst tad, ja zinām, ka Nacionālā meža monitoringa sadaļu "Bioloģiskās daudzveidības novērtēšana" "Silava" uzsākusi vien 2019. gadā. Šis arī ir vienīgais gads, par kuru šobrīd "Silava" publicējusi pārskatu (šeit). Skaidrs, ka pēc viena vai pat diviem gadiem monitorings nevar ļaut izdarīt nekādus secinājumus par bioloģiskās daudzveidības pārmaiņām, un šajā ziņojumā tādus arī neatradīsiet.

Lasu minēto nodaļu tālāk, mēģinot saprast, kuri tad ir virsrakstā minētie "augstie bioloģiskās daudzveidības rādītāji", bet galu galā atrodu tikai vienu: "Viens no būtiskiem bioloģisko daudzveidību raksturojošiem kritērijiem ir mežā esošā atmirusī koksne, kuras apjoms nemitīgi pieaug..." Varbūt LVM vieglāk sagremot rādītājus, kas arī bioloģisko daudzveidību mēra koksnes kubikmetros, taču, nē, mirušās koksnes apjoms nav bioloģisko daudzveidību raksturojošs rādītājs. Tomēr mirusī koksne patiesi ir ļoti būtiska bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, un iepriekš norādītajā monitoringa ziņojumā tas nosaukts daudz korektāk, runājot par "bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgām struktūrām".

Turklāt izrādās, ka apgalvojums par mirušās koksnes apjoms nemitīgu pieaugumu arī neatbilst patiesībai vai vismaz pašas "Silavas" datiem (atrodami šeit), kas rāda, ka mirušās koksnes apjoms tiešām savulaik ir audzis, bet pēdējā laikā atkal samazinās.

Bet, kamēr LVM lielās ar "nemitīgi augošu" mirušās koksnes apjomu kā "augstu bioloģiskās daudzveidības rādītāju", kas apliecina, ka bioloģiskā daudzveidība "ne šobrīd, ne pārredzamā nākotnē nesamazināsies", Dabas aizsardzības pārvaldes sagatavotais ziņojums par Eiropas Savienībā aizsargājamo biotopu stāvokli (kas patiešām raksturo bioloģisko daudzveidību) rāda, ka Latvijā labvēlīgā stāvoklī nav neviens no aizsargājamiem meža biotopiem un arī to nākotnes izredzes tiek vērtētas kā sliktas vai nezināmas (skatīt šeit). Ņemot vērā, ka LVM šos biotopus turpina izcirst, nākotnes izredžu vērtējums ir visnotaļ pamatots.

LVM dedzīgi sagrozot informāciju, lai parādītu vēlamajā gaismā Latvijas mežu apsaimniekošanu, nodarītais posts sniedzas tālāk par paša uzņēmuma rīcību Latvijas mežos. Paužot faktos nebalstītus apgalvojumus, piesedzoties ar zinātniekiem, LVM grauj sabiedrības ticību zinātnei. Ironiski, ka tas notiek laikā, kad otrs lielākais spēlētājs Latvijas meža nozarē - "Latvijas Finieris" - rīko kampaņu ar aicinājumu uzticēties zinātnei.