ceturtdiena, 2021. gada 12. augusts

Cik viegli piemānīt Ministru kabinetu?

Sabiedrība pieprasa mežu saglabāšanu, ...

Pērn Saeimā tika iesniegta iniciatīva "Par Latvijas mežu saglabāšanu", kas portālā ManaBalss.lv savāca vairāk nekā 10 tūkstošus parakstu. Saeima iniciatīvu pieņēma, apdomāja un izlēma uzdot Ministru kabinetam iesniegt ziņojumu par mežu nozīmi Latvijā un iespējām pārskatīt mežu apsaimniekošanas politiku (Saeimas uzdevums lasāms šeit).

... bet Zemkopības minstrija uzskata, ka viss jau tagad ir lieliski

Saeimas prasīto ziņojumu sagatavoja Zemkopības ministrija un tas tika izskatīts Ministru kabineta sēdē 10. augustā. Ziņojums atrodams šeit. Ministru kabinets pieņēma šo ziņojumu un nolēma to nosūtīt Saeimai par spīti tam, ka LOB visiem ministriem nosūtīja vēstuli, kurā detalizēti izklāstīts un pamatots tas, ka Zemkopības ministrijas sagatavotais ziņojums ir tendenciozs un nesniedz patiesu priekšstatu par mežu stāvokli Latvijā.

Protams, no Zemkopības ministrijas neko citu arī nevarēja gaidīt - kā jau tas ierasts, informatīvā ziņojuma vietā ir iesniegts meža nozares reklāmas materiāls, kura vadmoto ir "Latvijas meži tiek apsaimniekoti nevainojami." Zemkopības ministrijas ieskatā vienīgā darvas karote Latvijas mežu apsaimniekošanas medus mucā ir tā, ka mums ir pārāk daudz vecu mežu.

Latvijas meži nenoveco

Lai gan VMD dati liecina, ka vismaz kopš 2017. gada vidējais meža vecums pamazām samazinās (publiski pieejamie "Silavas" dati un vecākie VMD dati neļauj šādu aprēķinu veikt), Zemkopības ministrija žēlojas par mežu novecošanu.

Vēsturiskā mežu vecuma struktūra, dabas aizsardzības pasākumi, citi mežizstrādes ierobežojumi un īpašnieku daļas nevēlēšanās savus mežus izcirst tiešām ir ļāvusi palielināties ciršanas vecumu pārsniegušo mežu platībām, taču vidēja vecuma mežu platība strauji sarukusi (tāpēc arī vidējais mežu vecums samazinās). Taču neaizmirsīsim, ka ciršanas vecums ir cilvēka noteikts slieksnis saimnieciska labuma gūšanai, nevis meža novecošanas rādītājs. Dabiski priedes vecums var pārsniegt 300 gadus. Pēc VMD datiem Latvijā ir 1,41 ha par 300 gadiem vecāku priežu mežu. Egle var dzīvot ilgāk nekā 200 gadus. Šādu slieksni pārsniegušu mežu ir 34,78 ha. Un tā varētu turpināt... Īsāk sakot, audzes, kas tiek sauktas par pāraugušām, ir vien pusaudži, un patiešām vecu mežu Latvijā nav gandrīz nemaz.

Īpaši nejēdzīga šī cīņa pret vecajiem mežiem šķiet tagad, kad ir tik daudz zināšanu un pētījumu, kas parāda šo mežu lielo nozīmi gan dabas daudzveidības saglabāšanā, gan klimata pārmaiņu mazināšanā, gan citu ekosistēmas pakalpojumu nodrošināšanā. Arī Eiropas Savienība kopumā ir vienojusies, ka vecie meži ir īpaši saudzējami.

Mežizstrādes kāpums oglekļa piesaisti mežā samazina, nevis palielina

Iemesls, kāpēc Zemkopības ministrija vēlas apgalvot, ka Latvijas meži noveco, ir jau zināmā vēlme kāpināt ciršanas intensitāti, tam par ieganstu izmantojot klimata pārmaiņas. Vecais sauklis - aizstāt vecus mežus ar jauniem, lai veicinātu oglekļa piesaisti! To, ka ciršanas vecumu pārsniegušu mežu aizstāšana ar jaunaudzēm neuzlabos oglekļa bilanci, ir pierādījusi virkne pētījumu (ko savulaik jau esmu izklāstījis šeit), un arī Latvijā veiktie LVMI "Silava" pētījumi rāda, ka ciršanas vecumu pārsnieguši meži arvien turpina piesaistīt oglekli. Tā kā vismaz pagaidām "Silava" savā interneta lapā šī pētījuma gala rezultātus nav publicējusi, var izlīdzēties ar šeit redzamo prezentāciju.

Galu galā to, ka, no oglekļa piesaistes viedokļa raugoties, vecu mežu aizstāšana ar jauniem ir aplama, skaidri parāda līdzšinējā pieredze un dati. Lai gan Zemkopības ministrija kārtējo reizi mēģina vainot vecus mežus pie tā, ka oglekļa piesaiste mežos samazinās, oficiālais ziņojums par siltumnīcefekta gāzu emisijām (kura tapšanā piedalījusies tā pati "Silava") saka skaidri, ka zemāk ievietotajā attēlā redzamais “CO2 piesaistes samazinājums ZIZIMM sektorā saistāms ar mežizstrādes apjoma pieaugumu.” (lasīt šeit). Tātad jau šobrīd arvien vairāk ciršanas vecumu pārsniegušo audžu tiek aizstāts ar jaunaudzēm, un likumsakarīgs rezultāts ir CO2 piesaistes sarukums.

ZIZIMM sektora emisijas un CO2 piesaiste 1990.-2018.gadā (kt CO2 ekv.)

Turklāt Zemkopības ministrija beidzot ir izvilkusi ārvalstu zinātnieku pētījumu, kura ļaunprātīgu izmantošanu prognozēju jau pirms daudziem gadiem (lasīt šeit). Pētījums parāda to, ka Eiropas mežu oglekļa krātuve tuvinās piesātinājumam, taču ministrija nav ievērojusi būtiskāko - runa ir par piesātinājumu pie esošās mežizstrādes intensitātes, un raksta autori skaidri norāda, ka pat ar papildu pasākumiem pieauguma veicināšanai koksnes krāja apsaimniekotos mežos parasti ir mazāka nekā dabiskos mežos. Tāpēc arī starp šī pētījuma autoru ieteikumiem ir daļu mežu neaiztikt un ļaut tiem kļūt par dabiskiem mežiem, bet saimnieciskajos mežos pāriet uz nekailciršu saimniecību.

Mežsaimnieciskā darbība apdraud aizsargājamās sugas un biotopus

Skaidrs, ka pozitīvo stāstu par Latvijas mežiem stipri vien sagandētu informācija par meža biotopu un sugu stāvokli. Tāpēc Zemkopības ministrija savā ziņojumā par to nerunā nemaz (izņemot koku sugu daudzveidību). Ārpus ziņojuma palicis fakts, ka neviens ES nozīmes aizsargājamais mežu biotops Latvijā nav labvēlīgā stāvoklī (sk. šeit) un ka būtiskākais drauds šiem biotopiem ir mežsaimnieciskā darbība (sk. šeit). Aizmirsies pieminēt, kā pašreizējā mežu apsaimniekošanas prakse atņem dzīvotni melnajam stārķim, mežirbei un citām īpaši aizsargājamām sugām, kuru populācija sarūk (sk. šeit). 

Zemkopības ministrija, mētājoties ar dažādiem skaitļiem, veikli apgājusi arī faktu, ka Latvijā mežu, kas atvēlēti dabas aizsardzībai, īpatsvars ir mazāks nekā Eiropā vidēji (sk. šeit). Arī paša ziņojuma pielikumā skaidri redzams, ka koksnes ieguvei nepieejami (tātad stingri aizsargāti) ir vien 6,5% mežu. Tātad mums vēl tālu jāaug, lai panāktu, kaut ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā paredzētos 10%.

Šķiet, viens no absurdākajiem apgalvojumiem visā dokumentā ir atziņa, ka attiecībā uz klimata pārmaiņām "saimnieciskajos mežos ir jāsabalansē bioloģiskās daudzveidības un mežaudžu adaptācijas spējas uzturēšana", kamēr gan pētījumi (piemēram, šeit), gan veselais saprāts skaidri rāda, ka bioloģiskā daudzveidība ir priekšnosacījums mežu adaptācijas spējai, nevis kaut kas tāds, kas būtu ar to pretrunā, tā liekot mums meklēt līdzsvaru.

Nav labs brīdis, lai demonstrētu nevērību pret faktiem

No vienas puses es saprotu, ka ministrēm un ministriem varētu nebūt vēlēšanās iedziļināties šādā tehniskā dokumentā, kur ir "daudz garu vārdu", un ir ērti paļauties uz Zemkopības ministriju. Saprotu, ka šis dokuments varētu vienkārši nešķist tik svarīgs un LOB sūtītās norādes uz aplamībām ir viegli atmest malā bez izvērtējuma ar piebildi, ka "protams, vienmēr ir kaut kādas domstarpības". No otras puses - ir pietiekami liela sabiedrības daļa, kam mežu apsaimniekošanas problēmas ir svarīgas (tostarp ManaBalss.lv iniciatīvas parakstītāji), un šī sabiedrības daļa pamana, cik viegli lēmumu pieņēmēji "norij" dokumentus, kas balstīti uz lobiju interesēm, nevis objektīviem faktiem un zinātnisku pamatojumu. Turklāt tas notiek laikā, kad tie paši lēmumu pieņēmēji tik izmisīgi cer, ka sabiedrība gan savos lēmumos balstīsies uz faktiem un zinātni.

piektdiena, 2021. gada 23. jūlijs

Daži padomi putnu balsu apguvē

Rakstā esmu izmantojis saites uz putnu balsu ierakstiem lapā putni.lv (izņemot bikšaino apogu). Gan šeit izmantotie, gan citi putnu balsu ieraksti un sīkāka informācija par tiem atrodama šeit.

Iepriekšējā rakstā izvērtēju putnu balsu atpazīšanas lietotnes un nonācu pie secinājuma, ka lielas jēgas no tām nav, bet putnu balsis atšķirt jāmācās pašam (raksts lasāms šeit). Protams, viegli pateikt - jāmācās pašam, bet kā gan to izdarīt?

Šoreiz mēģināšu atbildēt uz šo jautājumu. Uzreiz gan jāsaka, ka, kā jau tas pieņemts, ir labā un sliktā ziņa. Labā - to patiešām var izdarīt, lai gan sākumā tas var šķist nereāli. Sliktā - tas nav tik vienkārši kā paprasīt telefonam, bet prasa laiku un darbu.

Sākumā visi putni izklausās vienādi

Ķeroties pie putnu balsu iepazīšanas (gandrīz) no nulles, var uzmākties bezcerība, jo šķiet, ka visi putni čivina vienādi. Nu varbūt ne gluži visi, bet tomēr...

Man iznācis daudz lasīt lekcijas skolās, un vienā no tām esmu iekļāvis piemēru ar bieži sastopamu mazputniņu trijotni - čuņčiņu, svirlīti un vītīti. To izmantoju, lai ilustrētu, ka putnus jāvēro ne tikai ar acīm, bet arī ar ausīm. Šie trīs putni pēc izskata ir gandrīz vienādi, bet to dziesmas - pilnīgi atšķirīgas. Lielākoties skolēni šo manu atziņu "norij", taču vienā no skolām bērni tomēr nekautrējās norādīt, ka nesaprot, kas šajās dziesmās atšķirīgs.

Arī man pašam tā ir bijis. Putnošanas pirmsākumos man bija zināmas divas ķauķu sugas - melngalvas ķauķis un dārza ķauķis. Tos var labi atšķirt pēc izskata - melngalvas ķauķa tēviņam ir melna galvas virsa, dārza ķauķim tādas nav. Tikai ar laiku nonācu līdz atklāsmei, ka mans "dārza ķauķis" patiesībā ir jebkurš cits ķauķis, kas nav melngalvas. Pēc gadiem skatoties vecas fotogrāfijas, uzdūros bildei ar putnu, ko biju fotografējis kā dziedošu dārza ķauķi, bet vājajā fotogrāfijā tomēr nepārprotami redzams brūnspārnu ķauķis, kas ar šā brīža zināšanām šķiet ļoti viegli atšķirams no dārza ķauķa gan pēc izskata, gan pēc dziesmas.

Klausies ierakstus (un sāc ar mazumiņu)

Mācoties putnu balsis, var iet dabā un mēģināt atpazīt dzirdēto, bet var arī klausīties balsu ierakstus un mēģināt atbilstošās balsis saklausīt dabā.

Iepriekšējā rakstā aicināju putnu balsis apgūt, izmantojot interneta lapas putni.lv vai xeno-canto.org, un, protams, drīz saņēmu aizrādījumu, ka iesācējam šīs lapas nav īsti izmantojamas. Tajās ir pieejams milzīgs blāķis ar ierakstiem, un nevar saprast, no kura gala tiem ķerties klāt.

Vienā piegājienā apgūt daudz balsu patiešām nav īsti reāli, tāpēc ir vērts sākt ar dažām - biežāk sastopamo putnu raksturīgākajām balsīm. Man savulaik palīdzēja kasete "Skaisti dzied lakstīgala. Putni un viņu dziesmas gadalaikos", kurā bija iekļauti, ja pareizi atceros, 25 bieži sastopamu putnu balsu ieraksti. Tagad iespējas ir plašākas, tāpēc balsu apguves sākuma komplektu katrs var atlasīt pats. Piemēram, šādu:

Grieze

Lauku balodis

Dzeguze

Meža pūce

Lauku cīrulis

Koku čipste

Sarkanrīklīte

Lakstīgala

Melnais mežastrazds

Dziedātājstrazds

Svirlītis

Čuņčiņš

Vītītis

Zeltgalvītis

Melnais mušķērājs

Zilzīlīte

Lielā zīlīte

Vālodze

Žubīte

Dzeltenā stērste

Mēģini ieraudzīt

Lai gan ir izņēmumi (piemēram, iepriekš minētie - čuņčiņš, svirlītis, vītītis), tomēr lielākoties putnus atšķirt pēc izskata ir vieglāk nekā pēc balss. Iespējams (vismaz manā gadījumā) zināmu lomu spēlē arī psiholoģija - savām acīm noticēt vieglāk nekā ausīm. Tāpēc, mācoties putnu balsis, laba iespēja pašpārbaudei ir mēģināt putnu atpazīt pēc balss, un tad to arī apskatīt, lai pārliecinātos, vai esat atpazinis pareizi. Un arī pilnīgi nepazīstamas dziesmas izpildītāju būs vieglāk atpazīt, uz putnu paskatoties, nevis mēģinot sameklēt dzirdētajai dziesmai atbilstošu ierakstu.

Nedrīkst gan aizmirst par putna labklājību - dziedāšana ir svarīgs, bet arī grūts un bīstams darbs. Tāpēc būtu svarīgi nedzenāt nepazīstamo dziedoni pa visu mežu, lai to ieraudzītu. Ja, jums tuvojoties putnam, tas apklust, liela iespēja, ka pie vainas esat tieši jūs, tāpēc labāk likt putnu mierā un atkāpties. Tomēr bieži vien putni dzied, īpaši neslēpjoties.

Meklē asociācijas

Ļoti efektīvs līdzeklis putnu balsu apguvē ir asociāciju atrašana - ko putna dziesma vai tās elementi atgādina.

Lauku baloža dziesmas tulkošana kā "puspūru piedēju, puspūru piedēju, tukšs" var izklausīties pēc blēņošanās, bet šādi putnu dziesmu "tulkojumi" cilvēku valodā palīdz dziesmas iegaumēt un reizēm pat atpazīt, tās dzirdot pirmo reizi. Tad nu paturiet prātā, ka dzeltenā stērste dzied: "Dzer dzer dzer dzer pieeeenu" (vai "vīīīīnu", ja tā labāk patīk), bet mazais svilpis saka: "Nice to meet you."

Zīlītes, ieraugot mežā cilvēku, nereti mēdz "lamāties", t.i., pat ārpus ligzdošanas sezonas dzirdami to uztraukuma saucieni. Divas Latvijā sastopamās zīlīšu sugas - pelēkā zīlīte un purva zīlīte - pēc izskata ir ļoti līdzīgas, bet to uztraukuma saucieni ir stipri atšķirīgi. Man savulaik palīdzēja Māra Strazda teiktais, ka pelēkā zīlītes zīlītes stieptais uztraukuma sauciens atgādina tās vārdu "pē-lē-kā".

Pelēkā zīlīte nav vienīgā kas sauc savu vārdu, jo vairākām putnu sugām nosaukumi doti tieši pēc to balss. Pupuķim, piemēram. Tāpat jau no latviešu folkloras zinām, ka ķīvīte sauc sevi vārdā. Paipalu atpazinu, to dzirdot jau pirmo reizi, tieši tāpēc, ka Māris Strazds bija pamācījis, ka paipala saka: "Pai-pala, pai-pala". Sevi vārdā sauc arī, piemēram, svīre un tītiņš. Arī iepriekš minētie mazputniņi - čuņčiņš, svirlītis un (mazākā mērā) vītītis - dziedot atgādina savus nosaukumus. Kāpēc mērkaziņu sauc par kaziņu? Tāpēc ka tā blēj (gan ar asti, nevis balsi). Un ja dadzīti, sekojot Oskara Keiša ieteikumam, izvēlēsieties saukt tā otrā vārdā - par cigli -, noteikti saklausīsiet šo burbuļveidīgo "cigli" arī putniņa balsī.

Ir arī citas dažādu asociācijas, kas palīdz iegaumēt putnu balsis, piemēram, zeltgalvītis brauc ar maziem, čīkstošiem ratiņiem, bet iedzeltenais ķauķis čīkstina gumiju.

Lūdz padomu

Protams, katrs var apgūt putnu balsis vienatnē, bet balsu apguvē ļoti palīdz tas, ka kāds vairāk pieredzējis cilvēks pasaka, kas tieši jāsaklausa, piedāvājot kādu no iepriekš minētajām asociācijām vai norādot uz sugai raksturīgām balss pazīmēm (piemēram, frāžu atkārtošanās dziedātājstrazda dziesmā). Es pats, uzsākot savas ornitologa gaitas, izgāju divus putnu noteikšanas lekciju kursus Māra Strazda vadībā. Līdzīgu lekciju rīkošanu tradīciju turpinām arī mūsdienās, kad šo darbu veic Andris Dekants.

Kolēģi var palīdzēt ne tikai formālu lekciju ietvaros. Es, piemēram, savulaik, gandrīz galvu pret galdu dauzot, klausījos ezeru ķauķa un ceru ķauķa dziesmu ierakstus, nespējot saklausīt daudzveidīgo skaņu jūklī raksturīgas atšķirības, aiz kurām aizķerties. Kad Edmunds Račinskis norādīja, ka ezeru ķauķis dzied kārtīgi, vienā ritmā, bet ceru ķauķim raksturīgi skaņu "cilpu" iespraudumi ārpus ritma, atšķirība pēkšņi kļuva acīmredzama (vai "ausīmdzirdama"?)

Rakstot šo, sapratu, ka jāpieraksta atgādinājums arī pašam sev un citiem putnu balsis zinošiem kolēģiem - kad kāds mums lūdz atpazīt kādu putna balsi, mēs varētu atcerēties pateikt ne tikai to, kas tas par putnu, bet arī to, pēc kā to var noteikt.

Arī telefons var līdzēt

Pasaulē, kur visas problēmas risinām caur viedtālruni, mans iepriekšējais raksts par balsu atpazīšanas lietotņu bezjēdzību tiešām varēja radīt zināmu diskomfortu. Varu mazliet nomierināt - zināmā mērā telefons tomēr var palīdzēt, turklāt ne vienā vien veidā.

Kad es sāku apgūt putnu balsis, man, dzirdot dabā nepazīstamu balsi, neatlika nekas cits kā mēģināt to pierakstīt vai uzzīmēt. Drīz vien pārliecinājos par šādas pieejas bezjēdzību - vēlāk, uz pierakstu skatoties, vairs tāpat nespēju atcerēties, kā putna balss īsti izklausījās. Tagad ar telefona palīdzību putnu balsis var nevis pierakstīt, bet ierakstīt, un tad šo ierakstu var salīdzināt ar internetā atrodamajiem ierakstiem vai pārsūtīt kādam labākam balsu zinātājam.

Citu paņēmienu, kā putnu balsu apguvē var palīdzēt telefons, man ieteica Ieva Mārdega, bet pats vēl neesmu izmēģinājis. Ja ir kāda konkrēta putna balss, ko vēlaties iemācīties, uzlieciet to par sava telefona zvana signālu. Dzirdot to ikdienā, liela iespēja, ka balss nosēdīsies smadzenēs.

Apgūsti vairāk nekā balsis

Ļoti noderīgi putnu balsu apguvē būs ne tikai mācīties atšķirt skaņas, bet izzināt par putniem vairāk. Labs pirmais filtrs, lai atpazītu dabā dzirdamo putnu, ir - kas vispār šajā laikā un šajā vietā varētu dziedāt.

Tā runā, ka bikšainā apoga balss esot līdzīga pupuķa dziesmai, taču skaidrs, ka dienā pierīgas mazdārziņos dziedātājs drīzāk būs pupuķis, bet naktī vecā priežu mežā - bikšainais apogs. Dziedāšanas vietu un laiku gan noteikti nevajadzētu izmantot kā vienīgo pazīmi balsu atšķiršanā, jo putni var dziedāt arī tiem visnotaļ netipiskā vietā vai laikā.

Nebeidz mācīties

Putnu balsis nav kā reizrēķins, ko vienreiz iemācies un tad zini. Tās drīzāk ir kā valodas. Kā zināms, ja to nelieto, pat savu dzimto valodu var aizmirst. Protams, maz ticams, ka kāds varētu aizmirst, ka dzeguze saka "ku-kū", taču lielākoties putnu dziesmas nav tik vienkāršas, tāpēc ir vērts laiku pa laikam  zināšanas atsvaidzināt, gan ejot dabā, gan klausoties ierakstus.

Vistipiskākais piemērs manā personīgajā pieredzē ir trīspirkstu dzenis. Šajā gadījumā gan runa ir par skaņu (bungošanu), bet ne balsi. Savulaik, kad darbojos Slīteres nacionālajā parkā, kur trīspirkstu dzeņu ir relatīvi daudz, varēju nekļūdīgi atpazīt tā bungošanu, bet kopš tā laika ar šo sugu bijis tik maz darīšanas, ka vairs neriskētu to noteikt pēc bungošanas vien.

Neiedomājies, ka kādreiz zināsi visu

Reizēm man jautā: "Cik daudz putnu sugu jūs pazīstat pēc balsīm?" Es uz šo jautājumu atbildēt nevaru. Ir, protams, ne mazums sugu, par kurām esmu pilnīgi drošs, ka tās nepazīstu, bet nav nemaz tik vienkārši par kādu sugu pateikt, ka to 100% pazīstu. Vienas sugas (pat viena putna) skaņu repertuārs var būt ļoti plašs (cik plašs, atkarīgs no sugas, putna pieredzes utt.) un tas ietver ne tikai ļoti raksturīgās dziesmas, bet arī virkni dažādu saucienu, kas mēdz būt arī "starpsudziski". Un tad vēl dažādi dzirdamības apstākļi. Un tad vēl putni mēdz atdarināt cits citu. Īsāk sakot, jūs varat iemācīties daudz, bet nekad nebūs tā, ka varēsiet atliekt muguru, izstaipīt ausis un teikt: "Padarīts!"

Citi ieteikumi?

Šeit esmu aprakstījis savu pieredzi un dažu kolēģu ieteikumus, bet nekādā ziņā nepretendēju uz to, ka šeit rakstītais ir vienīgās pareizās atbildes. Katram var būt savs ceļš putnu balsu apguvē. Ja tev ir kādas šeit neminētas putnu balsu mācīšanās metodes, ar kurām labprāt padalītos, droši ieraksti zemāk komentāros! Paldies!

otrdiena, 2021. gada 29. jūnijs

Cik nekļūdīgas ir putnu balsu atpazīšanas lietotnes

Nezinu, vai vainojams vecums, kas liek ar aizdomām raudzīties uz visu jauno, vai profesionāls snobisms, bet pret lietotnēm, kas sola palīdzēt atpazīt putnu balsis, esmu bijis skeptisks. Mazliet pamēģināju, pārliecinājos - tiešām mēsls - un vairs par tām galvu īpaši nelauzīju. Tomēr, redzot, ka soctīklu lietotāji apmainās ar ieteikumiem šo lietotņu izmantošanā, sapratu, ka būtu vērts tomēr kārtīgāk izvērtēt, uz ko tās ir spējīgas.

Google Play veikalā, ļoti dziļi nemeklējot, atradu četras šādas lietotnes BirdNET, BirdNerd, Picture Bird un Smart Bird ID. Divām pēdējām no šīm lietotnēm funkciju ir vairāk nekā tikai balsu atpazīšana, bet šoreiz aplūkošu tikai balsu daļu.

No vienas puses vispareizāk būtu lietotnes pārbaudīt dabā, taču, lai nodrošinātu tām visām vienādas iespējas un varētu tās salīdzināt, izmantoju putnu balsu ierakstus, kas atrodami interneta lapā putni.lv. Tātad jāpatur prātā, ka balsu ieraksti ir tīrāki nekā parasti reāli dabā dzirdamās skaņas un mērķa suga ir dzirdama pavisam skaidri un skaļi. Ticami, ka lietotņu sniegums dabā būtu vājāks nekā manā izmēģinājumā.

Pārbaudes balsis

Pārbaudei izmantoju desmit sugu balsu ierakstus. No katra no šiem ierakstiem devu lietotnēm iespēju noklausīties pirmās 15 sekundes (jau vien viss ieraksts nav īsāks):

Dzeguzes dziesma - Ja lietotne neatpazīst, kurš putns saka "kukū", droši vien īsti nopietni vērtējama tā nav.
Griezes dziesma - Ne gluži "kukū", tomēr pietiekami raksturīga skaņa, kam nevajadzētu sagādāt grūtības lietotnei, kas domāta putnu balsu atpazīšanai.
Meža zīlītes dziesma - Varbūt mazliet lielāks izaicinājums nekā iepriekšējie divi, tomēr pietiekami vienkārši atpazīstama balss.
Žubītes dziesma - Pats parastākais Latvijas putns. Žubītes dziesmu vajadzētu pazīt katram Latvijas iedzīvotājam, kam interesē putni.
Peļkājītes dziesma - It kā pietiekami raksturīga dziesma, taču man pašam tās apguve prasīja pārsteidzoši ilgu laiku.
Lakstīgalas uztraukuma sauciens - Gribēju izmēģināt lietotnes arī uz saucieniem, ne tikai dziesmām. Lakstīgalas uztraukuma sauciens ir ļoti raksturīgs un viegli atpazīstams.
Ausainās pūces mazuļu sauciens - Vēl viens ļoti raksturīgs sauciens, ko derētu pazīt Latvijas lauku iedzīvotājiem, jo ausainā pūce mīt mežmalās u.tml. vietās lauksaimniecības zemju tuvumā. Mazuļu balsis ir skaļākas nekā pieaugušajiem putniem, tāpēc nereti ausaino pūču klātbūtni pamana tieši pēc tām.
Krūmu ķauķa dziesma - Viens no tiem putniem, ko pēc dziesmas atpazīt ir daudz vieglāk nekā pēc izskata, taču jāzina, ko tieši saklausīt sarežģītajā un daudzveidīgajā dziesmā.
Svītrainā ķauķa dziesma - Ar savu līdzību daudz parastākā dārza ķauķa dziesmai mēdz sagādāt galvassāpes arī cilvēkiem, kas putnus pazīst.
Ceru ormanīša dziesma - Latvijā šī suga novērota tikai vienreiz (ar "reizi" saprotot vairāku cilvēku novērojumus vairāku dienu laikā vienā un tajā pašā vietā), bet varbūt vienkārši nav pamanīts, jo ir ar slēptu dzīvesveidu, biežāk dzirdams nekā redzams, bet izklausās pēc vardes.

Tālāk par katru lietotni un tās sekmēm pareizo atbilžu skaita secībā (iekavās aiz lietotnes nosaukuma pareizi atpazīto sugu skaits).

Picture Bird (8)
Tiek piedāvāts iegādāties lietotnes maksas versiju, kas piedāvā "identify birds without limits" un citus ieguvumus, taču es iztiku ar to, ko var izdarīt bez maksas, un vismaz sava izmēģinājuma ietvaros pret nekādiem ierobežojumiem neatdūros un arī reklāmas virsū nekrita. Lietotne prasa ierakstīt vismaz piecas sekundes ilgu skaņas fragmentu, bet es, kā jau minēju, lielākoties ierakstīju 15 sekundes. Kad ieraksts pārtraukts, tiek piedāvātas sadzirdētās sugas un papildu informācija par tām.

Precizitātes ziņā šī lietotne ir galvas tiesu pārāka par pārējām trim, ko izmēģināju. Tikai ceru ormanītis un krūmu ķauķis bija šai lietotnei "neatkožami" uzdevumi, bet ar visām pārējām sugām tā tika galā.

BirdNerd (4)


Google Play norādīts, ka šī lietotne vēl nav pabeigta. 

Kad nospiests "Tap to listen", pēc apmēram desmit sekunžu "klausīšanās" lietotne automātiski pārtrauc ierakstīšanu un ķeras pie analīzes. Pēc brīža parādās viena vai vairākas sugas, kuras ierakstā varētu būt dzirdamas, norādot ticamības līmeni, ar kādu suga atpazīta. Man par pārsteigumu lietotne, kas vispār ir angļu valodā, atpazīto sugu nosaukumus rāda latviski.

Dzeguzi lietotne atpazina, ausaino pūci un meža zīlīti arī. Taču griezes vietā piedāvāja Seivi ķauķi, žubītes vietā - sarkanrīklīti, lakstīgalas saucienu piedēvēja čuņčiņam. Uz kopumā visnotaļ bēdīgā snieguma fona patīkams pārsteigums bija tas, ka krūmu ķauķa dziesmu gan lietotne atšifrēja pareizi.

BirdNET (3)

Šī ir tā lietotne, ko biju mazliet pamēģinājis jau pirms šīs pārbaudes, un tās sekmes parāda, kāpēc man tā šķita nelietojama.

Lietotne ļauj ierakstīt ap 15 sekunžu ilgu skaņu un tad spektrogrammā iezīmēt analizējamo fragmentu. Pēc analīzes norāda sugas, kuras varētu būt dzirdamas, norādot arī aptuvenu ticamības pakāpi. Ja neizdodas atpazīt, mēģina minēt ("wild guess").

Ar dzeguzi un griezi lietotne tika galā, ar lakstīgalas saucienu arī, bet pārējais - pilnīga putra. Žubīti noteica kā mazo mušķērāju, peļkājīti - kā paceplīti, meža zīlīti - kā mizložņu utt. Lietotnes labākais minējums par ausainās pūces mazuļu balsīm bija, ka šo skaņu rada cilvēks.

Smart Bird ID (3)



Atšķirībā no pārējām lietotnēm šī uzmācas ar reklāmām (kam nav pilnīgi nekāda sakara ar putniem). Otra problēma ir tā, ka lietotne mēģina atpazīt putnus vienlaikus ar "klausīšanos" - ekrānā pazib putna attēls ar procentos izteiktu pareizas noteikšanas varbūtību, bet jau pēc brīža lietotne "pārdomā" un piedāvā kaut ko citu. Ir tā, it kā lietotne jums teiktu: "Tas ir čuņčiņš... nē - peļkājīte, noteikti peļkājīte... nē - tomēr čuņčiņš.... pag... nē - sarkanrīklīte, točna!" Un lietotājs paliek neizpratnē - kurš tad īsti?

Žubīti, meža zīlīti un peļkājīti lietotne atpazīst, bet dzeguzes vietā piedāvā gredzenūbeli, griezes vietā - mājas strazdu, ausainās pūces mazuļu balsīs sadzird mājas zvirbuli, un, protams, ir pilnīgi bezpalīdzīga ķauķu atpazīšanā.

Secinājumi

No četrām izmēģinātajām lietotnēm trīs biežāk kļūdījās nekā atpazina putnus pareizi. Turklāt kļūdaini atpazītas tika pat tādas sugas, kuru balsis viegli var iemācīties jebkurš iesācējs. Cilvēkam, kurš bez priekšzināšanām tikai sāk taustīties putnu balsu pasaulē, šīs lietotnes drīzāk būs traucēklis nekā palīgs. Tātad tās labāk aizmirst līdz brīdim, kad izstrādātāji būs lietotnes labāk "apmācījuši". 

Picture Bird izskatās daudz labāk, taču skaidrs, ka akli paļauties nevar arī uz to, jo ar grūtākiem uzdevumiem lietotne galā netiek. Līdz ar to arī šīs lietotnes lietderība šķiet samērā apšaubāma - iesācējs nevarēs novērtēt, cik lielā mērā lietotnei var uzticēties, bet speciālistam tā īsti nebūs vajadzīga. Turklāt vēlreiz vērts atzīmēt, ka lietotnes pārbaudīju uz balsu ierakstiem, bet atpazīt putnu balsis dabā tām varētu būt grūtāk.

Tātad, ja ir vēlēšanās, ar Picture Bird var paniekoties, bet tā nedrīkstētu būt vairāk kā pirmais solis putnu balsu iepazīšanā. Labāk tomēr papūlēties, patrenēt smadzenes un putnu balsis iemācīties atpazīt pašam. Šeit lieti noderēs Latvijas putnu balsu krājums, kas pieejams lapā putni.lv (pie konkrēto sugu aprakstiem vai arī šeit vienā sarakstā), bet ieraksti no visas pasaules atrodami lapā xeno-canto.org.

otrdiena, 2021. gada 11. maijs

Piekrastes biotopu iznīcināšana nav nacionālajās interesēs

Aizsargjoslu likumā, kas tika pieņemts jau 1997. gadā, tika noteikts, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē veidojama aizsargjosla "lai samazinātu piesārņojuma ietekmi uz Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas procesu attīstību, aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu, saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu". Daļa no šīs piekrastes aizsargjoslas ir krasta kāpu aizsargjosla, kuras platums "nav mazāks par 300 metriem sauszemes virzienā, skaitot no vietas, kur sākas dabiskā sauszemes veģetācija", un tajā tika noteikts aizliegums celt jaunas ēkas un arī citi ierobežojumi.

Taču jau 2003. gadā tika pieņemti likuma grozījumi, kas krasta kāpu aizsargjoslu pilsētās un ciemos, kam apstiprināti vietējās pašvaldības teritorijas plānojumi, ļauj samazināt līdz ne mazāk kā 150 metru platumam, taču šajā aizsargjoslā obligāti jāiekļauj īpaši aizsargājamie biotopi. Tātad, ja aizsargājams biotops iziet ārpus minimālajiem 150 metriem, aizsargjoslai jābūt platākai.

Tagad, kad noslēgusies īpaši aizsargājamo biotopu apzināšana Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotā "Dabas skaitīšanas" projekta ietvaros, un varētu mērķtiecīgi šos biotopus aizsargāt, lēmumu pieņēmēji Saeimā sarosījušies... lai šos biotopus iznīcinātu, t.i., veiktu likuma grozījumus, kas svītro prasību krasta kāpu aizsargjoslā ciemos obligāti iekļaut īpaši aizsargājamos biotopus.

Īpatnēji, ka šādas idejas atbalstam sagrupējušies tieši "nacionālo interešu aizstāvji". Attiecīgo grozījumu priekšlikumu iesniegusi "Nacionālās apvienības" deputāte Ilze Indriksone, paziņojot, ka "Aizsargjoslu likuma 6.panta otrās daļa, ciktāl tā šobrīd pieļauj patvaļīgu un normatīvajos aktos nenoteiktu rīcību lemt par krasta kāpu aizsargjoslu platumu, attiecīgi ierobežojot īpašuma tiesības, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam." Ar tikai 35 deputātu balsīm pieticis, lai šis priekšlikums tiktu atbalstīts otrajā lasījumā. Tagad atliek cerēt, ka līdz trešajam lasījumam deputāti attapsies un tā vietā, lai savu atbalstītāju vēlmes ar apšaubāmiem argumentiem pasniegtu kā nacionālās intereses, pieņems lēmumu sabiedrības labā un minētos grozījumus neatbalstīs.

Par nacionālajām interesēm runājot, Augstākās tiesas 2015. gada 5. marta spriedumā lietā SKA-22/2015 lasāms, ka "Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjosla ir noteikta, ņemot vērā vides aizsardzības mērķi, un tajā esošie objekti ir nacionāla vērtība".

Savukārt vienā no pirmajām lietām, kur Satversmes tiesa vērtējusi pašvaldības teritorijas plānojumā paredzēto Baltijas jūras un Rīgas jūras piekrastes krastu kāpu aizsargjoslas apbūvi, tiesa norādījusi, ka gadījumā, kad var tikt iznīcināti dabiskie meža biotopi un cits saglabājamais dabas mantojums, “par pamatojumu atļautās šo teritoriju izmantošanas grozīšanai un  apbūves  iespēju  paplašināšanai  var kalpot  vienīgi  citu  sevišķi  svarīgu sabiedrības interešu esamība un vienīgi tādā gadījumā, ja nav alternatīvas”  (Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta spriedums lietā Nr. 2003-16-05).

Savukārt, runājot par I. Indriksones minēto "patvaļīgo" aizsargjoslu platuma noteikšanu, jāatzīmē, ka šobrīd mūsu rīcībā ir tik laba informācija par aizsargājamiem biotopiem, kāda nav bijusi nekad iepriekš. Lai gan reizēm valda uzskats, ka aizsargājams biotops ir kaut kas tāds, ko kāds eksperts izdomā un "uzliek", biotopi ir tur, kur tie ir, tāpat kā, piemēram, jūra. Tas, ka kāda pašvaldība, izstrādājot savu plānojumu, nav šos biotopus pamanījusi, liecina tikai par plānojuma slikto kvalitāti. Taču likuma prasība ir pavisam skaidra (aizsargājamie biotopi obligāti iekļaujami krasta kāpu aizsargjoslā), biotopu atrašanās vietas - zināmas un atrodamas Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzē "Ozols". Tātad runāt par patvaļīgu aizsargjoslu platuma noteikšanu ir pilnīgi nevietā.

Galu galā jāatzīmē arī tas, ka gandrīz visi ES nozīmes īpaši aizsargājamie piekrastes biotopi šobrīd ir nelabvēlīgā stāvoklī (sk. šeit) un kā viens no būtiskākajiem cilvēka radītajiem draudiem šiem biotopiem norādīta tieši apbūve (sk. šeit).

Ja man būtu bijis mazāk iespēju redzēt, kā top politika un likumi, šķistu prātam neaptverami, ka Saeima - mūsu likumdevēji - ir gatavi privātu interešu vārdā cīnīties pret sabiedrības interesēm un tiesiskumu. Ar šo lēmumu var viegli pakļaut neatgriezeniskai iznīcināšanai dabas un ainaviskās vērtības, ko Latvijas sabiedrība izsenis sargājusi un saglabājusi. Šķistu prātam neaptverami, ka Latvijas dabas bagātības iznīcināšanai pakļauj tie, kas apgalvo, ka cīnās par nacionālajām interesēm. Bet, nē, es neesmu pārsteigts un zinu, ka ar šo viss nebeigsies. Taču ceru, ka Saeimas deputātu vairākums tomēr atcerēsies, ko viņi pārstāv.

 

otrdiena, 2021. gada 13. aprīlis

Meža politikas pamatnostādņu priekšvēstnesis

Rit jau ceturtais 2021. gada mēnesis, taču no Zemkopības ministrijas joprojām mulsinošs klusums par Meža politikas pamatnostādnēm 2021.-2025. gadam. Jau kopš 2019. gada vidus dažādi Zemkopības ministrijas pārstāvji uzsver, ka tiklīdz sāks darbu pie pamatnostādnēm, aicinās arī vides NVO šajā darbā iesaistīties. Pērn decembrī šādu solījumu Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" deva arī pats zemkopības ministrs Kaspars Gerhards. Taču pagaidām klusums...

Savukārt AS "Latvijas valsts meži" (LVM) un Latvijas Kokrūpniecības federācija (LKF) aprīļa sākumā nāca klajā ar ziņu, ka parakstījuši sadarbības memorandu (lasāms šeit). Prognozēju, ka šis dokuments Zemkopības ministrijai būs pamats jaunajām Meža politikas pamatnostādnēm, tāpēc aicinu tajā mazliet ielūkoties.

Kā ierasts, dokumenta preambulā ir daudz skaistu un pareizu frāžu par ilgtspēju, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu utt. Tikpat ierasts ir tas, ka šīm frāzēm trūkst seguma pašā dokumenta saturā.

Memorandā sadarbības īstenošanas virzieni sadalīti pa Nacionālā attīstības plāna 2027. gadam rīcības virzieniem. No tiem vislielākajā mērā uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu attiecas rīcības virziens “Daba un vide – “Zaļais kurss””.

Lai gan memorandā citēts NAP2027 mērķis "Bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, kas balstīta zinātniskajos pētījumos, līdzsvarojot ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās intereses", tālāk uzskaitītajās LVM un LKF sadarbības jomās par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu nav teikts pilnīgi nekas. Tātad sugu un biotopu aizsardzība vienkārši nav LVM un LKF kopīgo interešu lokā.

Vēl vairāk - šajā virzienā uzskaitītās LVM un LKF sadarbības jomas ietver vāji slēptus zemūdens akmeņus, kas apdraud mežu bioloģisko daudzveidību. Protams, tie ieslēpti virspusēji pareizās frāzēs, tāpēc piedāvāju tulkojumu (un ļoti priecāšos, ja kāds no memoranda autoriem man nikni aizrādīs, ka tā nebija domāts):

1) Selekcionēta materiāla izmantošanas veicināšana mežu atjaunošanā: Mežu mākslīgas atjaunošanas veicināšana dabiskas atjaunošanās vietā, turklāt ar materiālu, kas īpaši selekcionēts lielākai koksnes ražas iegūšanai. Tātad meži tiek pietuvināti plantācijām un, noplicinot mežu dabisko daudzveidību. Turklāt zinātnieki norādījuši, ka šāda pieeja ir riskanta arī, domājot par pielāgošanos klimata pārmaiņām (piemēram, šeit).

2) Koksnes kā materiāla izmantošanas veicināšana un popularizēšana: Skaidrs, ka jebkura nozare vēlas audzēt pieprasījumu pēc savas produkcijas, taču jāpatur prātā, ka meži Latvijā jau šobrīd tiek izcirsti intensīvāk nekā tas būtu pieļaujams, mežus apsaimniekojot ilgtspējīgi (plašāk par to esmu rakstījis šeit). Turklāt pat šādos apstākļos nereti no nozares puses izskan sūdzības par koksnes resursu trūkumu. Būtu jādomā par augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanu, lai ciršanas intensitāti varētu mazināt, taču ne vispārīgi audzēt pieprasījumu pēc koksnes.

3) Meža vērtības palielināšana: Varētu šķist, ka šis punkts pats par sevi nav nekas slikts. Ja vien svaigā atmiņā nebūtu tas, ka "meža vērtības palielināšana" bija viens no galvenajiem saukļiem, ar kādu tika virzīta ideja par tievāku koku ciršanas atļaušanu (piemēram, šeit), kas novestu pie formālas meža vērtības palielināšanās uz to noplicināšanas rēķina. Turklāt par spīti nemitīgiem aicinājumiem vismaz desmit gadu garumā un atbilstošu prasību Meža likumā, Zemkopības ministrija tā arī nav pateikusi, kāda ir Latvijas mežu vērtība un kā to ietekmējusi līdzšinējā meža apsaimniekošanas prakse.

4) Meža zemes izmantošanas efektivitātes paaugstināšana: Meža nozares pārstāvji nekad nav slēpuši, ka dabas aizsardzību uzskata par neefektīvu meža zemes izmantošanu, savulaik pat salīdzinot noteikta īpatsvara vecāko mežu saglabāšanu ar nenovāktu kartupeļu atstāšanu mežacūkām (par to rakstīju šeit). Tātad šis ir skaidrs aicinājums dabai atstāt pēc iespējas mazāk. Un arī meža zemes izmantošanas efektivitātes paaugstināšana bija viens no argumentiem, kas tika izmantots, lai panāktu grozījumus koku ciršanas noteikumos.

5) Meža apsaimniekošanas prakses attīstīšana, kas nodrošina oglekļa bilances uzlabošanu: Kā zināms, straujais oglekļa piesaistes samazinājums Latvijas mežos skaidrojams galvenokārt ar mežizstrādes apjomu kāpumu (sk. šeit). Taču nebūsim tik naivi, lai domātu, ka LVM un LKF ar šo punktu aicina samazināt mežu ciršanas intensitāti. Gluži pretēji - kā oglekļa bilanci uzlabojošu pasākumu LVM u.c. jau izsenis popularizē vecu mežu izciršanu un aizstāšanu ar jauniem, lai gan daudzi pētījumi jau norādījuši uz šādas pieejas aplamību (par ko esmu rakstījis šeit).

Arī citās memoranda sadaļās rodami punkti, kas rada riskus bioloģiskajai daudzveidībai, piemēram:

- meža un citu ceļu infrastruktūras attīstība;

- stabilas un prognozējamas koksnes resursu pieejamības koksnes produktu ražošanai, nesamazinot koksnes audzēšanai un ieguvei pieejamās platības, veidošana.

Šeit citētie punkti varētu šķist savstarpēji pretrunīgi - meža ceļu būvniecība nozīmē atmežošanu, kas tiešā veidā samazina koksnes audzēšanai un ieguvei pieejamās platības. Jāatzīmē arī, ka meža ceļu būve, pastiprinot mežu fragmentāciju un veicinot traucējumu, apdraud mežu sugas un biotopus, taču LVM neslēpj, ka plāno ar ceļiem sadalīt pat pagaidām nefragmentētos mežus īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.

Taču memorandā pretrunu nav - ar koksnes audzēšanai pieejamo platību nesamazināšanos tiek domāta aizsargāto mežu platības nepalielināšanās, nevis atmežošanas intensitātes samazināšana. To pasvītro arī vēlme pēc "stabilas un prognozējamas koksnes resursu pieejamības", resp., ciršanas apjomu nesamazināšanās. LVM jau publiski norādījuši, ka tad, ja necirstu mežus ES nozīmes aizsargājamos biotopos, no LVM apsaimniekotajiem mežiem iegūstamās koksnes apjoms samazinātos (sk. 8:34 šeit). Tāpat jau daudz izskanējušas vēlmes tikt pie atļaujas cirst kailcirtēs piejūras priežu mežus, tiek rīkotas kampaņas pret mikroliegumu veidošanu, aicināts pārskatīt mežsaimnieciskās darbības ierobežojumus īpaši aizsargājamās dabas teritorijās utt.

Īsāk sakot, LVM un LKF sadarbības memorands ar daudz vārdiem pasaka jau līdz šim zināmo - gribam pēc iespējas ātrāk iegūt pēc iespējas vairāk koksnes un saņemt par to pēc iespējas vairāk naudas un lai dabas aizsardzība mums netraucē.

Tagad atliek gaidīt, kā vēl vairāk vārdos šīs LVM un LKF vēlmes Zemkopības ministrija ietērps jaunajās Meža politikas pamatnostādnēs. Skaidrs, ka prognozējamais pamatnostādņu "mugurkauls" būs esošo ciršanas ierobežojumu mazināšana un dabas aizsardzības pasākumu ierobežošana. Ceru, ka kļūdos. Sekosim līdzi!

ceturtdiena, 2021. gada 18. februāris

Kad fakti netraucē propagandai

Zinātne ir svarīga. Ne tikai tagad, bet vispār. Meži arī ir svarīgi. Tieši tāpēc reizēm ir tik skumji redzēt, kas notiek ar meža zinātni Latvijā. Piemēram, mežzinātnes institūts "Silava" veic daudzus ļoti vērtīgus pētījumus, taču pār tiem ēnu met fakts, ka ar institūta vadītāja aktīvu dalību tas tiek padarīts par meža nozares lobija instrumentu un AS "Latvijas valsts meži" ruporu. Kad uzņēmums grib pārliecināt tautu, ka tā rīcība ir ilgtspējīga un zinātniski pamatota, tas velk laukā "Silavas" pētījumus, nereti sagrozot to rezultātus un secinājumus. Tāpēc jau sen esmu sapratis, ka nevajag klausīties, kā "Silavas" pētījumu rezultāti tiek pasniegti publiski, bet jālasa paši pētījumi.

Lūk, piemēram, pavisam svaigi LVM interneta lapā publicēta ar zinātnieku citātiem caurvīta ziņa par "Silavas" īstenotā Nacionālā meža monitoringa rezultātiem. Es aizķēros aiz sadaļas "Augsti bioloģiskās daudzveidības rādītāji". Lūk, jau nodaļas sākumā tiek pārliecinoši pausts, ka "Nacionālais meža monitorings dod skaidru un apstiprinošu atbildi, ka ne šobrīd, ne pārredzamā nākotnē Latvijas mežos nesamazināsies bioloģiskā daudzveidība."

Ideja, ka monitorings parāda kaut ko par to, kas notiks "pārskatāmā nākotnē" jau šķiet mazliet neparasta, bet vēl īpatnējāks šis apgalvojums kļūst tad, ja zinām, ka Nacionālā meža monitoringa sadaļu "Bioloģiskās daudzveidības novērtēšana" "Silava" uzsākusi vien 2019. gadā. Šis arī ir vienīgais gads, par kuru šobrīd "Silava" publicējusi pārskatu (šeit). Skaidrs, ka pēc viena vai pat diviem gadiem monitorings nevar ļaut izdarīt nekādus secinājumus par bioloģiskās daudzveidības pārmaiņām, un šajā ziņojumā tādus arī neatradīsiet.

Lasu minēto nodaļu tālāk, mēģinot saprast, kuri tad ir virsrakstā minētie "augstie bioloģiskās daudzveidības rādītāji", bet galu galā atrodu tikai vienu: "Viens no būtiskiem bioloģisko daudzveidību raksturojošiem kritērijiem ir mežā esošā atmirusī koksne, kuras apjoms nemitīgi pieaug..." Varbūt LVM vieglāk sagremot rādītājus, kas arī bioloģisko daudzveidību mēra koksnes kubikmetros, taču, nē, mirušās koksnes apjoms nav bioloģisko daudzveidību raksturojošs rādītājs. Tomēr mirusī koksne patiesi ir ļoti būtiska bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, un iepriekš norādītajā monitoringa ziņojumā tas nosaukts daudz korektāk, runājot par "bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgām struktūrām".

Turklāt izrādās, ka apgalvojums par mirušās koksnes apjoms nemitīgu pieaugumu arī neatbilst patiesībai vai vismaz pašas "Silavas" datiem (atrodami šeit), kas rāda, ka mirušās koksnes apjoms tiešām savulaik ir audzis, bet pēdējā laikā atkal samazinās.

Bet, kamēr LVM lielās ar "nemitīgi augošu" mirušās koksnes apjomu kā "augstu bioloģiskās daudzveidības rādītāju", kas apliecina, ka bioloģiskā daudzveidība "ne šobrīd, ne pārredzamā nākotnē nesamazināsies", Dabas aizsardzības pārvaldes sagatavotais ziņojums par Eiropas Savienībā aizsargājamo biotopu stāvokli (kas patiešām raksturo bioloģisko daudzveidību) rāda, ka Latvijā labvēlīgā stāvoklī nav neviens no aizsargājamiem meža biotopiem un arī to nākotnes izredzes tiek vērtētas kā sliktas vai nezināmas (skatīt šeit). Ņemot vērā, ka LVM šos biotopus turpina izcirst, nākotnes izredžu vērtējums ir visnotaļ pamatots.

LVM dedzīgi sagrozot informāciju, lai parādītu vēlamajā gaismā Latvijas mežu apsaimniekošanu, nodarītais posts sniedzas tālāk par paša uzņēmuma rīcību Latvijas mežos. Paužot faktos nebalstītus apgalvojumus, piesedzoties ar zinātniekiem, LVM grauj sabiedrības ticību zinātnei. Ironiski, ka tas notiek laikā, kad otrs lielākais spēlētājs Latvijas meža nozarē - "Latvijas Finieris" - rīko kampaņu ar aicinājumu uzticēties zinātnei.