Rucavas mežs nav nejaušs upuris

Rucavas meža piemiņas brīdis pie Ministru kabineta.
Foto: Reinis Boters

Pagājušajā nedēļā Latvijas Dabas fonds ziņoja, ka Rucavas apkārtnē nocirsts vecs, aizsargājams mežs. Reizēm dabas vērtību iznīcināšana mežos tiek skaidrota ar cilvēciskām kļūdām, nezināšanu u.tml., taču šis gadījums ilustrē ne tikai apzinātu, mērķtiecīgu aizsargājama meža iznīcināšanu, bet arī to, kā meža politikas un apsaimniekošanas sistēma ir vērsta uz šādu mežu izskaušanu no Latvijas ainavas.

Kā nosaka meža vecumu?

Sākumā nelielai atkāpei gribu pastāstīt, kā tiek noteikts meža vecums, jo soctīklu komentāros brīžiem parādās jautājums - cik vecs tad īsti bija nocirstais mežs? Latvijas Dabas fonds (LDF) runā par priedēm, kas pārsniegušas 300 gadu vecumu, kamēr Valsts meža dienesta (VMD) dati rāda, ka mežs bijis vien 121 gadu vecs. LDF sniegtā informācija ir pārbaudāma, VMD dati - vairs nē, taču teorētiski iespējams, ka taisnība ir abiem.

Meža inventarizācija (VMD dati) ir vērsta uz koksnes ieguvi, nevis meža ekosistēmas aprakstīšanu, tāpēc saskaņā ar Meža likumu "mežaudzes vecumu nosaka pēc to koku kopas bioloģiskā vecuma, kurai ir lielākā koksnes krāja". Lai labāk saprastu, ko šāda pieeja nozīmē, iedomājieties Rīgu! Cik veca ir Rīga? Vairākums droši vien teiks - 825 gadi. Gandrīz tikpat veca ir arī vecākā no Rīgas ēkām - Sv. Jura baznīca. Taču, ja mēs Rīgas vecumu vērtētu "mežsaimnieciski" - kāda vecuma mājas veido lielāko tilpumu - vairāk par kādiem 50-60 gadiem neiznāktu.

Lūk, tāpēc VMD dati parāda to, ka konkrētais mežs bija vismaz 121 gadu vecs, bet ne patieso meža vecumu. Savukārt zinātnieki norāda, ka, vērtējot, vai mežs ir vecs, būtu jāskatās nevis uz valdaudzes vecumu, bet vecu koku klātbūtni, atmirušās koksnes pieejamību, mežu izcelsmi, tajos sastopamajām sugām un citiem rādītājiem, kas liecina par ilgstošu ekosistēmas attīstību.

Kāpēc vecs mežs ir vērtība?

Tātad vecs mežs nav tikai veci koki, tāpat kā Rīga nav tikai vecas ēkas. Gan mežs, gan pilsēta gadu gaitā attīstās un mainās. Pilsētā ēkas tiek uzceltas un nojauktas, mežā koki dzīvo, mirst un aug jauni. Un gan pilsēta, gan meži ir pilni ar iemītniekiem, kas šo daudzo gadu laikā pārveido vidi, sadarbojas un konkurē un galu galā salāgojas vienotā sistēmā, kur visi ir saistīti cits ar citu.

Šādas - ilgstoši veidojušās - meža ekosistēmas ir īpaši saudzējamas tāpēc, ka ir vistuvākās tam, kāds būtu mežu dabiskais stāvoklis. Ir daudz sēņu, augu un dzīvnieku sugu, kam tieši šādi meži ir labākās vai pat vienīgās dzīvotnes. Šādi meži tiek pie visai formāla apzīmējuma "Eiropas Savienības nozīmes aizsargājams meža biotops", kas būtībā nozīmē, ka šajā mežā ir ne tikai veci koki, bet arī struktūras un sugas, kas raksturīgas dabiskiem, netraucētiem mežiem. Pēdējoreiz atgriežoties pie iepriekš minētās līdzības - Rīgas vērtība nav tikai vecās mājas, bet visa "dzīvotne" kopumā. Mēs varētu nošķūrēt visas Rīgas ēkas un ielas un pateikt, ka uzcelsim visu no jauna un jau pēc dažiem gadu desmitiem te atkal varēs dzīvot. Dzīvot varēs, bet ne visi, kas apdzīvo Rīgu šobrīd, turklāt daudz būs to vērtību, kas zaudētas neatgriezeniski.

Apsaimniekotāja atbildība

Atgriežoties pie Rucavas meža, jāatzīmē, ka šis konkrētais mežs neapšaubāmi bija gan vecs mežs, gan ES nozīmes aizsargājams biotops, turklāt vēl īpaši aizsargājamu sugu dzīvotne. Gan vecos mežus, gan aizsargājamos biotopus, gan īpaši aizsargājamās sugas mēs it kā esam apņēmušies aizsargāt. Ja privātīpašnieks, kamēr atbildīgās iestādes ļauj, var izlikties, ka valsts pienākumi un saistības uz viņu neattiecas, tad pašai valstij piederošajos mežos tās tā kā būtu jāievēro.

Pirmkārt, saskaņā ar Sugu un biotopu aizsardzības likumu dabas daudzveidības saglabāšana, tostarp aizsargājamo sugu dzīvotņu saudzēšana ir paša zemes apsaimniekotāja pienākums. Tomēr jāatzīmē, ka dīvainā kārtā nevieni noteikumi neliek meža apsaimniekotājam pirms ciršanas pārliecināties, vai šajā mežā nav kaut kas saudzējams. Uz nepieciešamību šo situāciju labot vides organizācijas nemitīgi ir uzstājušas, bet, tā kā šāda kārtība nav kļūda, bet apzināta meža politikas veidotāju izvēle, pagaidām mums nav sekmējies.

Kā jau zināms, Rucavas mežu apsaimniekoja Meža pētīšanas stacija (MPS), publiska aģentūra, kuras uzdevums ir apsaimniekot valsts zinātniskās izpētes mežus. MPS pārvaldītāji ir LVMI "Silava" un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte. Savukārt šīs abas iestādes atrodas Zemkopības ministrijas pārraudzībā.

Meža pētīšanas stacijas padotība valsts pārvaldes institucionālajā sistēmā

ES nozīmes aizsargājamie biotopi tiek reģistrēti Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzē "Ozols". Šī informācija MPS bija pieejama, tāpēc šajā gadījumā ar nezināšanu MPS attaisnoties nevar, tomēr tā nolēma aizsargājamos mežus izcirst un vērsās VMD pēc ciršanas atļaujas.

Atļauja, neskatoties uz neko

Informācija par aizsargājama biotopa klātbūtni, protams, ir pieejama arī VMD, taču ciršanas atļauja tika dota.

Jāņem vērā, ka arī Valsts meža dienests ir Zemkopības ministrijas pārraudzībā. Jau 2020. gadā VMD lūdza Zemkopības ministrijai skaidrot, ko darīt, ja tiek pieprasīta atļauja aizsargājamu biotopu nociršanai valsts mežos. Ministrijas atbilde: "Valsts meža dienestam, saņemot iesniegumu par koku ciršanu galvenajā cirtē, nav jāpārbauda, vai mežaudze ir atzīta par ES nozīmes biotopu un reģistrēta Dabas aizsardzības pārvaldes dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols”." Tad nu  VMD klausīja priekšniecībai un arī Rucavas gadījumā aizsargājamu biotopu neuzskatīja par šķērsli ciršanas atļaujas izsniegšanai.

Ap šo laiku kāds anonīms ziņotājs vērsa uzmanību uz to, ka plānota vecu mežu izciršana MPS apsaimniekotajos mežos. Saeimas deputāte no "Progresīvajiem" Jana Simanovska vērsās pie VMD, iesniedzot mikrolieguma pieteikumu un prasot apturēt izsniegto ciršanas atļauju, kamēr notiek mikrolieguma veidošana. VMD atbilde īsumā - tā kā nebija mikrolieguma, nevarējām neļaut cirst, mikrolieguma pieteikumu skatīsim noteiktajā kārtībā. Un kamēr viss notika "noteiktajā kārtībā", viens no saudzējamiem nogabaliem tika nocirsts. Pēc plašsaziņas līdzekļu intereses par šo tēmu gan izrādījās, ka pārējos nogabalos ciršanas atļauju tomēr ir iespējams apturēt.

Attaisnojumu "mikrolieguma nebija" VMD izmantoja arī tad, kad ziņa par nocirsto mežu izskanēja publiski. Šeit svarīgi paturēt prātā divas lietas. Pirmkārt, saskaņā ar MK noteikumiem "pieteikumu īpaši aizsargājamās sugas un biotopa mikrolieguma izveidošanai atbildīgajā institūcijā var iesniegt jebkura persona". Otrkārt, šajā gadījumā atbildīgā institūcija ir pats VMD. Tātad iespējas noteikt mikroliegumu bija, tikai vēlēšanās nē. Līdzīgi būtu, ja policists vienkārši noskatītos, kā kāds aplaupa veikalu vai sit sievu, jo neviens nav vērsies policijā ar iesniegumu.

Vecus mežus nesargājam

Tātad ar ES nozīmes biotopiem viss skaidrs - Zemkopības ministrija saka, ka jāļauj cirst, VMD ļauj. Taču kā ar veciem mežiem? ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija un arī ES Meža stratēģija paredz to, ka atlikušie vecie meži būtu stingri aizsargājami, taču pašām dalībvalstīm jānosaka precīza veca meža definīcija.

LVMI "Silava" rīkojās prognozējami - Latvijā centās izstrādāt tādu definīciju, kas noteiktu, ka par veciem uzskatāmi tikai tie meži, kas jau ir stingri aizsargāti. Interesanti, ka redzamākais šīs definīcijas virzītājs bija vadošais pētnieks Āris Jansons, kas tagad, nu jau ZM Meža departamenta direktora krēslā sēdēdams, dabū skaidroties žurnālistiem, kā nu tas gadījies, ka šāds mežs ir nocirsts. Te vietā atgādināt, ka LVMI "Silava", kas cenšas kavēt veco mežu aizsardzību, ir viens no Rucavas mežu nocirtušās MPS pārraugiem.

Un kur Dabas aizsardzības pārvalde?

Ja pamanījāt, ka iepriekš atsaucos uz Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) datubāzi "Ozols", droši vien radās jautājums - ko šajā situācijā dara DAP? Īsā atbilde - neko. Vai nu, nejūtot politiski atbildīgās VARAM aizmuguri, vai vienkārši baidoties vai nevēloties stāties pretī valsts mežu apsaimniekotājiem, DAP vienkārši apkopo datus gan par aizsargājamiem mežiem un aizsargājamu sugu atradnēm un arī par to izciršanu, tā "Ozolam" kļūstot par vērienīgu apliecinājumu tam, ka atlikušās dabas vērtības Latvijas valsts mežos var iznīcināt nesodīti.

Dabas postīšanas sistēma

Tātad, kā jau minēju, Rucavas meža nociršana nav īpašs izņēmuma gadījums. Plašsaziņas līdzekļos tas iekļuva lielā nocirsto koku vecuma dēļ, taču kopumā tas ir tikai piemērs tam, ka valsts mežu apsaimniekotāji ar politikas veidotāja - Zemkopības ministrijas - svētību apzināti un mērķtiecīgi iznīcina dabai īpaši nozīmīgus mežus, un iestādes, kam būtu jāuzrauga, lai dabas postīšana mežos nenotiktu, ir pārāk vājas un ar pārāk zemu motivāciju, lai šajā situācijā kaut ko darītu.

Ko varam darīt mēs? Skaidrs, ka tad, ja visa sistēma - politikas veidotāji, valsts meža apsaimniekotāji un uzraugošās iestādes - saslēgusies tā, lai dabas vērtības mežos netiktu saudzētas, kaut ko panākt nebūs ne ātri, ne viegli. Taču svarīgi ir nekļūt apātiskiem, bet uzturēt un pastiprināt sabiedrības spiedienu, lai Latvijas meži netiktu noplicināti. Arī Rucavas gadījumā plašsaziņas līdzekļu iesaistīšanās palīdzēja dažus vērtīgus meža nogabalus no ciršanas pasargāt. Tomēr, ja domājam ne tikai par konkrētiem meža nogabaliem, bet par sistēmu, kas pieļauj dabas vērtību iznīcināšanu valsts mežos, svarīgs darbs ir panākt to, lai topošās Meža nozares pamatnostādnes ņemtu vērā arī dabas, nevis tikai koksnes ieguves vajadzības. Paldies visiem, kas piedalījās to sabiedriskajā apspriešanā! Mēs turpināsim sekot līdzi šī dokumenta virzībai.

Meža nozares pamatnostādnes: papīros noslēptie draudi Latvijas mežiem

Pērn, kad sabiedriskajai apspriešanai tika nodota Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādņu pirmā redakcija, rakstīju, ka skaidru plānu vietā šajā dokumentā ir mērķtiecīgs tukšums. Tagad, līdz 25. augustam, sabiedrībai ir iespēja paust viedokli par pamatnostādņu jaunāko redakciju un to stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu (sk. šeit).

Tā kā iebildumi, ko LOB un citas vides organizācijas izteica pret pamatnostādņu pirmo redakciju, ir ignorēti, dokuments joprojām ir pilns ar ūdeņainiem tekstiem un skaistām frāzēm, tomēr daļa no plāniem ir kļuvusi skaidrāka. Un neko labu Latvijas mežiem šie plāni nesola.

Mežu izciršanas un degradācijas plāns

Pamatnostādņu pamattekstā uzdevumi joprojām ir aizplīvuroti - "noteikt optimālus galvenās cirtes kritērijus", "uzturēt optimālu meža vecumstruktūru", "pilnveidot maksimāli pieļaujamā galvenās cirtes apjoma valsts mežos noteikšanu" utt. Taču tagad pamatnostādnēm pievienots 2. pielikums "Mērķtiecīga mežsaimniecība", kurā it kā aprakstīts Zemkopības ministrijas iecerētais scenārijs pamatnostādņu īstenošanai. Es rakstu "it kā" tāpēc, ka šis pielikums īsti nesakrīt ar pamatnostādnēs rakstīto, taču šķiet, ka tieši šis pielikums visskaidrāk raksturo meža nozares plānus.

Domājot par dabas aizsardzību mežos, īpaši atzīmējami šādi 2. pielikumā aprakstītie plāni:

Ātrāka mežu nociršana. Šeit Zemkopības ministrija atgriežas pie Satversmes tiesas atceltajiem galvenās cirtes caurmēriem un mežu ciršanas vecuma samazinājuma, ko pērn ministrijai neizdevās panākt ar grozījumiem Meža likumā (par iespējamām sekām šiem grozījumiem rakstīju šeit). 

Plašākas kailcirtes. Arī šeit redzamas idejas, kas tika virzītas ar Meža likuma grozījumiem: lielā daļā meža tipu maksimāli atļautās kailcirtes paplašināšanu no diviem uz pieciem hektāriem. Turklāt 0,7 ha lieli izcirtumi vispār neskaitītos kailcirtes.

Mežu mākslīgā atjaunošana. Šajā ziņā arī pielikums nesniedz lielāku skaidrību kā pamatnostādņu pamata teksts, slēpjoties aiz reklāmiskām frāzēm par "meža atjaunošanu ar selekcionētu, klimatnoturīgu reproduktīvo materiālu, tai skaitā ar nākotnes klimatam piemērotām koku sugām". Vai tas nozīmē atteikšanos no meža mākslīgas atjaunošanas ar egli vai svešzemju koku sugu ieviešanu Latvijas mežos, skaidrs netop. Taču skaidrs ir tas, ka par nevēlamu tiek uzskatīta mežu dabiskā atjaunošana, kas dotu lielāko labumu dabas daudzveidības uzturēšanai un audžu noturībai pret klimata pārmaiņām. Protams, vēl labāk būtu koksni iegūt bez kailcirtēm, kas nozīmētu, ka mežu atjaunot vispār nav nepieciešams.

Slapjo mežu nosusināšana. Paredzēts nosusināt, tātad mērķtiecīgi degradēt dabiski slapjo mežu ekosistēmas. Papildus kaitējumam, ko tas nodarīs dabas daudzveidībai mežos, šāda rīcība šķiet īpaši dīvaina laikā, kad arvien vairāk uztraucamies par sausuma un mežu ugunsgrēku riskiem.

Mikroliegumu reforma. Šis ir ļoti īpatnējs punkts, jo no vienas puses teikts, ka "reformē mikroliegumu sistēmu, nosakot tos kā īslaicīgu, telpiski ierobežotu aktivitāti konkrētas sugas atradnes aizsardzībai", bet tajā pašā laikā: "Pastāvīgas vai atkārtoti nozīmīgas atradnes, kuras būtiskas konkrētās sugas uzturēšanai, saglabājamas ilgtermiņa aizsardzības režīmā tam atbilstoši izveidotās teritorijās." Vai nu Zemkopības ministrijai nav skaidrības par pašreizējo mikroliegumu sistēmu, vai arī man nav skaidrs, ko īsti ministrija iecerējusi. Mikroliegumi jau šobrīd tiek veidoti "pastāvīgās vai atkārtoti nozīmīgās atradnēs",  un, ja tās neatgriezeniski zaudējušas nozīmi, mikroliegumu iespējams likvidēt. Tad ko tieši reformēs?

"Ķeksīša" novērtējums

To, kādu ietekmi meža nozares pamatnostādnes varētu atstāt uz vidi, jāvērtē stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma procesā. Arī šī novērtējuma vides pārskata projekts ir nodots sabiedriskajai apspriešanai.

Ja pasūtītājam (Zemkopības ministrijai) tiešām būtu nepieciešams kvalitatīvs ietekmes uz vidi novērtējums, SIA "Enviroprojekts" veikums tiktu atmests atpakaļ tā autoriem pilnīgai pārstrādāšanai. Taču starp šī dokumenta autoriem rodami arī ļaudis, kas paši nesen veidojuši meža politiku, tostarp ilggadējais ZM Meža departamenta direktors Arvīds Ozols. Bet pats galvenais - ZM nav vajadzīgs kvalitatīvs novērtējums, bet tikai "ķeksīša" dokuments, lai varētu pateikt, ka novērtējums ir veikts. Un "ķeksīša" dokumentu ministrija arī ir dabūjusi.

Lielu vides pārskata apjoma daļu veido teksta blāķi, kas pārkopēti no citiem materiāliem, turklāt darot to pilnīgi akli - pārnesot no sākotnējiem avotiem gan drukas kļūdas, gan lielākas nepilnības. Tāpat "masai" piemesta novērtējumu kontekstā pilnīgi lieka informācija, piemēram, tas, kurā datumā 2023. gadā Latvijā novērots pirmais līkšņibītis un gaišais šņibītis (nezinātājiem atzīmēšu, ka šie ir jūras piekrastē sastopami caurceļotāji putni). Protams, neiztiek arī bez meža nozares slavināšanas. Atziņai, ka mežu apsaimniekošanas rezultātā gandrīz iznīcināti dabiski meži, tomēr seko apgalvojums, ka līdzšinējā Latvijas mežu apsaimniekošana uztur mežu bioloģisko daudzveidību.

Tomēr galvenais vides pārskata trūkums ir tas, ka tas nevērtē meža politikas pamatnostādnēs faktiski paredzēto. Šajā dokumentā ir daudz "ūdens", daudz gudru frāžu, šķietami analītisku tabulu un rodams pat sešu dažādu meža apsaimniekošanas scenāriju salīdzinājums. Rūpīgāk ieskatoties, gan izrādās, ka scenāriji ir tikai trīs, un, ja ieskatās vēl rūpīgāk, izrādās, ka neviens no šiem scenārijiem neatbilst pamatnostādnēm. Piemēram, neviens no vides pārskatā uzskaitītajiem meža apsaimniekošanas scenārijiem neparedz ciršanas vecuma samazināšanu. Tātad paši kaitīgākie Zemkopības ministrijas plāni ar būtiskāko ietekmi uz to, kā izskatīsies nākotnes meži, ietekmes uz vidi vērtētājiem paslīdējuši garām nepamanīti. Tāpat arī virkne citu potenciāli kaitīgu pasākumu paliek neizvērtēti.

Un ko varat darīt jūs?

Kā jau minēju, minēto dokumentu sabiedriskā apspriešana notiek līdz 25. augustam. Savus komentārus varat sūtīt Zemkopības ministrijai: pasts@zm.gov.lv Līdzšinējais process gan neļauj cerēt, ka saņemtos iebildumus ZM tiešām ņems vērā, taču ir svarīgi tos oficiāli uzlikt "uz papīra", jo tie noteikti interesēs arī pārējās iesaistītās institūcijas. Galu galā pamatnostādnes pieņems viss Ministru kabinets, nevis tikai Zemkopības ministrija.

Dažas lietas, ko būtu svarīgi ņemt vērā, pārstrādājot pamatnostādnes un to ietekmes uz vidi novērtējumu:

- pilnvērtīgi jāņem vērā ne tikai koksnes ieguves intereses, bet arī pārējie labumi, ko Latvijas iedzīvotāji vēlas gūt no mežiem;

- pamatnostādnēm jānodrošina to, ka mežu dabas daudzveidība nesamazināsies, t.sk., jāpaplašina aizsargājamo teritoriju tīklus un jāņem vērā dabas saglabāšanas vajadzības arī saimnieciskajos mežos;

- jāattīsta bezkailciršu mežsaimniecība un jāsamazina pašreizējā mežizstrādes intensitāte;

- nav pieļaujama koku ciršanas vecuma un caurmēra samazināšana, ja netiek veikti iepriekš  minētie pasākumi, kas nodrošinātu mežu nenoplicināšanu;

- jāveic reālajiem plāniem atbilstošs ietekmes uz vidi novērtējums, balstoties zinātnisku pētījumu rezultātos un citos datos.

Ja jūs piekrītat iepriekš rakstītajam, aicinu paust viedokli sabiedriskajā apspriešanā.

Mikro liegums ar lielu vērtību

Ceru, jūs piekritīsiet, ka īpaši aizsargājamu sugu dzīvotnes nevajadzētu postīt, vai ne? Tā taču, jādomā, izpaužas šo sugu īpašā aizsardzība, vai ne? Tā ir - arī Sugu un biotopu aizsardzības likumā ir teikts, ka īpaši aizsargājamu sugu vairošanās vietu iznīcināšana vai bojāšana ir aizliegta. Dzīvē diemžēl nav tik vienkārši.

Mikroliegums - reāla iespēja dzīvotņu aizsardzībai

Ne reizi vien esmu saņēmis vēstules vai zvanus no iedzīvotājiem, kas cerībā, ka LOB palīdzēs nosargāt kādu viņiem svarīgu mežu, uzskaita dažādas aizsargājamās sugas, kas šajā mežā mīt. Un man nākas viņiem atbildēt, ka Valsts meža dienesta acīs nekas no uzskaitītā nav pietiekams iemesls, lai mežu pasargātu no nociršanas. Arī man pašam pie mājām "Latvijas valsts meži" nocirta mežu, kurā pirms tam dzīvoja vairākas īpaši aizsargājamas putnu sugas. Lai kas būtu rakstīts likumā, uz mežizstrādi tas nez kāpēc netiek attiecināts.

Tomēr ir kāda iespēja aizsargājamu sugu dzīvesvietas tiešām pasargāt - mikroliegums, maza aizsargājama teritorija konkrētas sugas atradnes aizsardzībai. Šāda iespēja gan attiecas tikai uz daļu no īpaši aizsargājamām sugām. Īpaši aizsargājamo sugu sarakstā iekļautas 98 putnu sugas, bet tikai 31 sugai atļauta mikroliegumu veidošana. Turklāt, lai izveidotu mikroliegumu, nepietiek tikai ar putna klātbūtni, jāatrod arī ligzda.

Taču pats būtiskākais - mikroliegumi īpaši aizsargājamo sugu ligzdošanas vietās netiek noteikti automātiski, to izveidošanai ir jāveic noteikta procedūra. Un, kamēr mikroliegums nav izveidots, mežu, kurā aizsargājamā suga ligzdo, joprojām ir ļauts nocirst. Pat tad, ja mežs pieder valstij.

Savukārt godprātīgiem un likumpaklausīgiem meža apsaimniekotājiem mikroliegums ir iespēja. Pirmkārt, tas ļauj gūt skaidrību par to, ko praktiski nozīmē Sugu un biotopu aizsardzības likumā noteiktais dzīvotņu postīšanas aizliegums - kur ir dzīvotnes robežas un ko tieši nedrīkst darīt. Otrkārt, tā ir iespēja saņemt kompensāciju.

Par diviem ērgļiem valsts mežos

Šajā fotogrāfijā abās ceļa pusēs ir valsts mežs. Mežs kreisajā pusē tiks nocirsts tuvākajā laikā. Mežu labajā pusē bija plānots cirst jau pirms astoņiem gadiem, un to pasargāja tikai mikroliegums mazā ērgļa aizsardzībai. Mazā ērgļa ligzda, kā liecināja atzīme uz koka, LVM jau bija zināma, bet tikai tas, ka ligzdu atradu arī es, paglāba ērgļa dzīvotni no nociršanas.

Citiem ērgļiem tā neveicas. Nesen saņēmu ziņu, ka Dobeles novada Vītiņu pagastā LVM nocirtuši mežu pavisam tuvu - ap 20 metru attālumā - no jūras ērgļa ligzdas. Šogad ērglis šeit neligzdo. Protams, nevar droši zināt vai ērglis ligzdu pametis ziemā veiktās mežizstrādes vai kāda cita iemesla dēļ, bet skaidrs, ka šāda mežizstrāde nebūtu varējusi notikt, ja ligzda būtu aizsargāta.

Par to, ka LVM nodarījuši kaitējumu jūras ērgļa dzīvotnei, ziņojām Dabas aizsardzības pārvaldei, bet saņēmām atbildi, ka ligzdas koks nav bojāts, un, tā kā mikroliegums šajā vietā nav izveidots, neko vairāk arī nevar prasīt.

Viena būtiska nianse - šī jūras ērgļa ligzda Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzē "Ozols" tika reģistrēta jau 2022. gadā, bet LVM datubāzē vēl agrāk - 2016. gadā. Tātad šī ligzda bija zināma, gan pašiem LVM, kas ieplānoja mežizstrādi, gan Valsts meža dienestam, kas izsniedza atļauju meža ciršanai, gan Dabas aizsardzības pārvaldei, kam būtu jārūpējas par Sugu un biotopu aizsardzības likuma ievērošanu. Un šī informācija nebija šķērslis meža ciršanai tikai tāpēc, ka šeit nebija mikrolieguma.

Zemkopības ministrijas liktie šķēršļi

Tātad mikroliegums būtībā ir vienīgais veids, kā reāli nodrošināt īpaši aizsargājamu meža sugu dzīvotņu aizsardzību ārpus Natura 2000 teritorijām (turklāt, kā zināms, arī šajās teritorijās daudzviet ļauts mežu nocirst kailcirtē). Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka Zemkopības ministrija, kas arvien cenšas vājināt dabas aizsardzību mežos, nolēmusi likt šķēršļus mikroliegumu veidošanai. Šoreiz par ZM sabiedroto kļuvusi arī VARAM.

Jau minēju, ka mikrolieguma izveidošanai ir noteikta procedūra. Tostarp nepieciešams sertificēta eksperta atzinums, kas apliecina, ka attiecīgā suga šeit tiešām dzīvo, iesaka, kādām vajadzētu būt mikrolieguma robežām, un norāda, ko šajā teritorijā drīkstētu un ko nedrīkstētu darīt.

Saskaņā ar noteikumiem pieteikumu mikrolieguma izveidošanai var iesniegt jebkura persona. Līdz šim, ja pieteicējs nebija pievienojis eksperta atzinumu, ekspertu nolīga atbildīgā institūcija - Valsts meža dienests vai Dabas aizsardzības pārvalde. Pagājušajā nedēļā valdība apstiprināja ZM ierosinātos noteikumu grozījumus, uzliekot par pienākumu eksperta atzinumu sagādāt mikrolieguma pieteicējam.

Oficiālais mērķis noteikumu grozījumiem: "...lai vienkāršotu mikroliegumu izveidošanas procesu un samazinātu valsts institūciju izmaksas." Sociālajos tīklos ZM skandināja, ka nu "mikroliegumu izveide kļūs ātrāka un efektīvāka".

Taču sižetā "Panorāmā" (skatāms šeit) ne ZM pārstāvis Āris Jansons, ne VARAM ministrs Edgars Tavars neslēpa, ka patiesais grozījumu mērķis ir bremzēt mikroliegumu veidošanu. Tiek radīts iespaids, ka traki daudz to mikroliegumu jau saveidots.

Skaitļi hektāros bez konteksta tiešām var šķist lieli, tāpēc piedāvāju kontekstu - visa kopējā mikroliegumu platība mežos ir mazāka nekā mežu platība, kas tiek nocirsta viena gada laikā. Ja teiksiet, ka tiek cirsts par daudz, tad ZM jums teiks, ka viss ir smuki un ilgtspējīgi un tas tik tāds krikumiņš no Latvijas mežu platības, bet mikroliegumi - Tas tak par daudz! Sagrausiet vēl ekonomiku!

Mikrolieguma "lietussargs"

Svarīgi piebilst, ka mikroliegumi mežos ir būtiski ne tikai sugai, kuras aizsardzībai tie izveidoti. Tie ir "lietussargs" daudzām sugām, kam nepieciešami veci un netraucēti meži. Piemēram, apodziņam, kam pašam arī paredzēti mikroliegumi, bet ligzdu atrast nav tik vienkārši kā melnajam stārķim, nozīmīgas dzīvotnes ir arī citām sugām veidotie mikroliegumi.

Un pat tad, ja suga, kam mikroliegums izveidots, tajā vairs nav sastopama, šī teritorija joprojām var būt svarīga meža dabas daudzveidības saglabāšanai. Igauņu zinātnieki noskaidrojuši, ka ilgstoši aizsargātas melnā stārķa ligzdošanas vietas nodrošina dzīvotni daudzām citām aizsargājamām putnu, augu un sēņu sugām pat tad, ja melnais stārķis šajās vietās vairs neligzdo (pētījums atrodams šeit). 

Kā jau minēju iepriekš, nereti zem mikroliegumu "lietussarga" cenšas patverties arī cilvēki, cerot, ka aizsargājamas sugas klātbūtne palīdzēs nosargāt viņiem svarīgu mežu.

Iespējas un nevēlēšanās

Ja tiešām gribētu padarīt mikroliegumu veidošanas procesu ātrāku un efektīvāku, iespēja ir vienkārša - noteikumos paredzēt, ka, ja informāciju par aizsargājamas sugas ligzdošanu sniedzis sertificēts eksperts (tātad nav šaubu par sugas noteikšanas pareizību), atbildīgās iestādes automātiski nosaka sugas ekoloģijai atbilstošu aizsardzības zonu ap ligzdu.

Taču pie esošā regulējuma atbildīgās institūcijas izvēlējušās nebūt pat "jebkura persona", kas drīkst rosināt mikroliegumu veidošanu, un izlikušās neredzam pat pašu datubāzēs uzkrāto informāciju par aizsargājamu sugu atradnēm. Savukārt valsts mežu apsaimniekotājs "Latvijas valsts meži" cenšas šādu informāciju no atbildīgajām iestādēm slēpt, lai minētajās datubāzēs tā nemaz nenonāktu. Šāda situācija ne tikai mazina iedzīvotājiem jēgu ziņot valsts iestādēm vai valsts mežu apsaimniekotājam par aizsargājamu sugu atradnēm, bet arī rada iespaidu, ka dabas aizsardzība rūp tikai dabas aizsardzības organizācijām un ekspertiem. Un, kam to vajag, lai paši maksā!

Un kaut kur aiz dīvāna aizkritusi noput Latvijas meža politika ar tajā noteiktajiem ilgtspējas principiem. Turpat līdzās mētājas Sugu un biotopu aizsardzības likums ar tajā noteiktajām prasībām sugu dzīvotņu aizsardzībai. Bet īpaši aizsargājamu sugu dzīvotnes taču nevajadzētu postīt, vai ne?

Ko tālāk?

Pēc būtības jau nekas daudz nav mainījies - atbildīgās institūcijas tikai ir oficiāli pateikušas, ka dabas aizsardzība mežos tās neinteresē. Dabas aizsardzības organizācijas turpinās par to iestāties, tostarp rosinot mikroliegumu veidošanu vietās, kur tas ir būtiski. Taču skaidrs, ka galvenās idejas dabas aizsardzības vājināšanai Zemkopības ministrija vēl tikai liks galdā. Turēsim acis vaļā un cerēsim, ka arī VARAM atcerēsies, ka tās pienākums ir Latvijas dabas saglabāšana, nevis pielabināšanās meža nozares lobijam.

Piekraste, nauda un likumi

Pagājušajā nedēļā piedalījos BirdLife Europe and Central Asia darba grupas sanāksmē Albānijā. Šādās sanāksmēs galvenokārt tiek apspriesti jautājumi par to, kā politika ietekmē dabas aizsardzību un ko mēs, dabas aizsardzības organizācijas, šajā sakarā varam darīt, vai - labākajā gadījumā - jau esam izdarījuši.

Piemēram, šoreiz kolēģe no Melnkalnes stāstīja, kā viņas pārstāvētā organizācija cīnījās pret Melnkalnes valdības līgumu ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem, jo šis līgums tūrisma apbūvei atdotu īpaši aizsargājamas dabas teritorijas Melnkalnes piekrastē. Aiz šiem plāniem stāvēja dažādu Waterfront projektu attīstītājs Muhameds Ali Alabbars, kura darbošanās manīta gan Baltkrievijā, gan Serbijā, gan Albānijā, gan, kā zināms, arī Rīgā. Tikai vietējo iedzīvotāju un dabas aizsardzības organizāciju neatlaidības dēļ piekrastes apbūves plāni tika atmesti.

Skarbus stāstus neaiztaupīja arī sanāksmes rīkotāji - Albānijas Dabas aizsardzības un saglabāšanas centrs (PPNEA). Jau savā atklāšanas uzrunā PPNEA direktors Aleksandrs Trajče atzina, ka pasākuma vietu izvēlējies, lai parādītu mums, kas notiek ar Albānijas piekrasti - vietā, kur pulcējāmies, vēl pirms 20-30 gadiem auguši priežu meži, bet tagad cita pie citas sabūvētas viesnīcas. Jāatzīst, ka atziņa, ka tagad arī mēs šo nodarījumu apmaksājam, lika justies visai neomulīgi.

Lai izvēdinātu galvu no diskusijām par politiskām cīņām, šādos pasākumos parasti ietvertas arī ekskursijas dabā. Tā bija arī šoreiz - redzējām gan pelikānus un bišu dzeņus, gan garstilbjus un avozetas. PPNEA darbinieki parādīja, no kura punkta pareizajā laikā (mēs nebijām pareizajā laikā) var vērot delfīnus un kur pludmalē ir iecienīta bruņurupuču ligzdošanas vieta.

Tomēr arī šeit draudi neatkāpās... "Redziet, šeit," Joni pamāja pāri pakalniem, "Džereds Kušners ir plānojis aizsargājamās teritorijas vidū uzbūvēt milzīgu kūrortu." Oficiāli vēl nekas nav atļauts, bet starp pakalniem uz līdz tam nepieejamo bruņurupuču pludmali jau izšķūrēts ceļš, kura vēl pirms nedēļas nebija. Citā teritorijas galā pa mežiem braukā smagās mašīnas ar materiālu kravām. Un atbildīgās iestādes neko neredz. Ģeologi tur tikai esot aplikuši žodziņu ap savām paraugu ņemšanas vietām. Šī neredzība skaidrojama ar to, ka aiz darbībām, kas ir nelikumīgas pat pēc Albānijas visai mīkstajiem likumiem, ir arī valdības atbalsts. Albānija gatavojas iestāties Eiropas Savienībā, bet pirms tam jāpaspēj sadarīt viss, ko ES kopējie likumi vairs neļautu.

Tā nu ekskursijas gaitā kļuvu arī par nelielas protesta akcijas dalībnieku...

Pēc visa redzētā sēdēju un domāju. Domāju par to, cik viegli padarīt gleznainu jūras piekrasti par milzīgu viesnīcas brīvdabas baseinu. Domāju par to, cik labi, ka mums Latvijā ir likumi, kas aizsargā piekrasti. Zināms, ka arī uz tiem ir nemitīgs spiediens, lai varētu paplašināt piekrastes apbūves iespējas, bet pagaidām vēl kopumā likumi turas. Domāju par to, cik labi, ka jau esam iestājušies Eiropas Savienībā - ES kopīgie likumi nodrošina to, ka dabas aizsardzība dalībvalstīs nav atkarīga tikai no tā, cik ļoti kāds investors spēs iebarot lēmumu pieņēmējus.

Un tad es aizdomājos par to, ka ES dabas aizsardzības likumi atkal kļuvuši par mērķi dažādu lobiju spiedienam. Vēl nesen Eiropas Komisija atzina, ka Putnu un Biotopu direktīvām joprojām nav ne vainas, tikai vajag tās pilnvērtīgi ieviest. Taču netrūkst to, kas grib dabas aizsardzību vājināt un sapratuši, ka likumi tiešām būs jāievēro, nolēmuši panākt likumu pārskatīšanu. Tas saukšoties "stresa tests". Kā zināms, argumenti centieniem tikt vaļā no dabas aizsardzības prasībām noder jebkādi, kaut vai Krievijas karš Ukrainā.

Droši vien, visi mana bloga lasītāji jau ir parakstījuši petīciju pret ES vides aizsardzības likumu vājināšanu. Taču, ja nu kāds vēl nav, atgādinu, ka to var izdarīt šeit: https://handsoffnature.eu/#take-action

Armanda Krauzes neatlaidīgā cīņa pret mežiem turpinās

 

Likumam nav nekāda sakara ar nozares pamatnostādnēm. 
(Armands Krauze, "Krustpunktā", 09.04.2026.)

Viesojoties Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" 9. aprīlī, zemkopības ministrs Armands Krauze, runājot par mežiem, pauda ne vienu vien interesantu domu, bet šoreiz pakavēšos pie viņa plāna jaunāku mežu ciršanas panākšanai.

Kā zināms, viens no mēģinājumiem tikt pie jaunāku mežu ciršanas (toreiz - caur grozījumiem Noteikumos par koku ciršanu mežā) beidzās ar Satversmes tiesas spriedumu, ka grozījumi nav pietiekami izvērtēti un neatbilst Satversmei [1]. Jau tajā pašā dienā Krauze paziņoja, ka Satversmes tiesas spriedumu respektē, kas gan nenozīmē atkāpšanos no dabai kaitīgajiem noteikumu grozījumiem, bet to atkārtotu virzīšanu "saskaņojot tos ar iesaistītajām pusēm un ievērojot likumos noteiktās procedūras" [2].

Runājot par "procedūrām", kā jau Satversmes tiesa norādīja, normālā kārtība būtu vispirms izstrādāt plānu - nozares pamatnostādnes, tām veikt atbilstošu ietekmes uz vidi novērtējumu un tikai tad veikt grozījumus meža apsaimniekošanas regulējumā. Lai gan meža nozare Latvijai ir ļoti svarīga, tā dzīvo bez pamatnostādnēm jau sešus gadus.

Pretēji solījumiem respektēt Satversmes tiesas spriedumu Krauze tā vietā, lai pabeigtu un izvērtētu jaunās pamatnostādnes, virzījis arvien jaunas iniciatīvas intensīvākas mežu ciršanas veicināšanai - gan ciršanas apjomu palielināšanu valsts mežos [3], gan plašākas kailcirtes [4], gan koku ciršanas vecuma samazināšanu [5]. Tomēr panākt šo grozījumu apstiprināšanu valdībā Zemkopības ministrijai nav izdevies.

Tagad Krauzes vadītājai ZZS radies jauns plāns - ja koalīcijas partneru atbalsta valdībā nav, mēģinās Meža likuma grozījumus panākt uzreiz Saeimā, "sabloķējoties" ar opozīciju. Tomēr arī šis plāns pirmajā mēģinājumā neizdevās [6]. Taču, kā jau Krauze uzsvēra "Krustpunktā", ne viņš, ne viņa vadītā partija neplāno atkāpties un mēģinās Meža likuma grozījumus Saeimā virzīt vēlreiz.

Nemaz nekautrējoties, raidījumā Krauze apstiprināja arī aizdomas, ka viņa izpratne par likumā noteikto procedūru ievērošanu nozīmē tikai, lai uz (iespējamās) tiesas dienu visi papīri būtu kārtībā, nevis pēc būtības būtu veikts plānoto grozījumu ietekmes uz vidi novērtējums un atbilstoša apspriešana ar iesaistītajām pusēm. Tas nekas, ka pamatnostādnes vēl nav pabeigtas un izvērtētas. Krauze prognozē, ka sekmju gadījumā Meža likuma grozījumi otrajā lasījumā Saeimā varētu tikt skatīti septembrī, un tad jau arī pamatnostādnes būšot gatavas.

Atgādināšu, ka Zemkopības ministrijas publiskotajā meža nozares pamatnostādņu melnrakstā nav ne skaidru plānu samazināt mežu ciršanas vecumu, ne arī jebkādu citu skaidru plānu [7]. Acīmredzot, kā jau es iepriekš prognozēju, tiek plānots paziņot, ka iecerētie grozījumi Meža likumā ir tieši pamatnostādņu melnrakstā minētie "optimālie mežaudžu galvenās cirtes kritēriji". Nez, kā topošajā ietekmes uz vidi novērtējumā tiks vērtēts šis un pārējais pamatnostādņu melnraksta "ūdens".

Vēl man šķistu interesanti saprast Krauzes motivāciju. Es saprotu, kāpēc ministru tik ļoti dzen meža nozares lobisti - lai gan arī visi iepriekšējie zemkopības ministri bijuši nozarei paklausīgi, tik nekritiski izdabāt gatavs kā pašreizējais ministrs viņiem vēl neviens nav gadījies. Kas to zina, kā būs pēc vēlēšanām, tāpēc jāsteidzas, cik nu var, visu sabīdīt līdz tam.

Taču paša Krauzes motivāciju es tiešām nesaprotu. Parasti politiķi pirms vēlēšanām cenšas izrādīties labi vēlētāju acīs, bet Krauze ar tādu stūrgalvību virza sabiedrībai nepatīkamus grozījumus, lai gan ZZS jau reitingi krīt un šobrīd tā ir tuvu tam, lai nākamajā Saeimā vispār neiekļūtu [8]. Man grūti noticēt, ka no Krauzes un ZZS puses tā varētu būt vienkārši bezierunu upurēšanās meža nozares interešu vārdā, tāpēc būs interesanti pavērot, kāds labums viņiem no šī visa atleks.

-----

[1] https://www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/norma-ar-kuru-samazinats-galvenas-cirtes-caurmers-neatbilst-satversmei/

[2] https://www.zm.gov.lv/lv/jaunums/zemkopibas-ministrs-armands-krauze-atkartoti-virzisim-tautsaimniecibai-un-videi-labveligas-izmainas-normativaja-regulejuma-veicot-ietekmes-uz-vidi-novertejumu

[3] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/20.05.2025-lielaki-koku-cirsanas-apjomi-varetu-ienest-valsts-budzeta-lidz-100-miljoniem-eiro-gada.a599813/

[4] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/11.09.2025-demagogija-mirstosie-mezi-ka-zemkopibas-ministrija-grib-panakt-vairak-kailcirsu.a613784/

[5] https://www.delfi.lv/193/politics/120087638/koku-cirsanas-vecuma-samazinasana-atbrivosanas-no-padomju-paliekam-vai-tiesiskais-nihilisms

[6] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/01.04.2026-saeima-noraida-zzs-centienus-dalai-koku-samazinat-cirsanas-vecumu.a641344/

[7] https://vkerus.blogspot.com/2025/10/merktiecigs-tuksums.html

[8] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/02.04.2026-partiju-reitingi-lideros-joprojam-latvija-pirmaja-vieta-jaunajai-vienotibai-liels-atbalsta-kritums.a641509/

Dabu nevar atstāt tikai rezervātos

 

Esmu ievērojis, ka AS "Latvijas Finieris" padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis jau kādu laiku, publiski uzstājoties, norāda, ka Eiropas Savienības valstis vienojušās, ka 30% valsts teritorijas atvēlami dabas aizsardzībai un pārējos 70% vajadzētu notikt dabas aizsardzības netraucētai saimnieciskajai darbībai. Es pieņemšu, ka Biķa kungs nenodarbojas ar apzinātu dezinformāciju, tikai nav pietiekami iedziļinājies šajā jautājumā. Tomēr, tā kā minēto uzstādījumu sācis atkārtot arī par meža politiku atbildīgais zemkopības ministrs Armands Krauze, šoreiz paskaidrošu sīkāk, par ko tad Eiropas Savienības valstis ir vienojušās attiecībā uz mežiem.

Biķa kunga ievads atsaucei uz ES valstu vienošanos nereti ir apgalvojums, ka mūsu pašu Latvijas meža politiku mums nav izdevies īstenot, apmēram: "Mēs mēģinājām vienlaikus iegūt koksni un sargāt dabu, tas neizdevās, tāpēc tagad ir vienošanās par stingru šo mērķu nodalīšanu." 

Par neizdošanos piekrītu, taču uzskatu, ka neizdošanās iemesls ir tas, ka trūcis patiesu centienu Latvijas meža politikā nosprausto mērķi - mežu ilgtspējīga apsaimniekošana - tiešām sasniegt. Aizsargāto mežu īpatsvars joprojām ir nepietiekams (stingri aizsargāti vien 7,6% mežu), mežizstrādes intensitāte tiek kāpināta un pamatā balstās uz kailcirtēm, un tas noplicina mežu dabas daudzveidību un samazina mežu spēju sniegt mums citus labumus. Par to jau nesen rakstīju (šeit), tāpēc neatkārtošos.

Tad nu Biķa kungs piedāvā aizmirst par Latvijas meža politiku un saimniekot atbilstoši Eiropas Savienības uzstādījumiem.

Sākumā atzīmēšu, ka 30%, kas atvēlami dabas aizsardzībai, nav nekas jauns vai tieši Eiropas Savienības institūciju izgudrots. Dažādos veidos 30% vai līdzīgi skaitļi ir apspriesti jau desmitgadēm. Mūsu pašu Jura Lipsberga grāmatā "Dzīvnieks Sarkanajā grāmatā", kas izdota 1985. gadā, lasāms: "...ikkatra mūsu planētas lielāka fizioģeogrāfiskā reģiona ietvaros vienu trešdaļu tā platības vajadzētu saglabāt neskartu vai mazpārveidotu."

Runājot tieši par mežiem, 2011. gadā principu "trešdaļa no trešdaļas" (t.i., aizsargāt trešo daļu mežu un no šiem mežiem trešo daļu aizsargāt stingri) pamatoja somu zinātnieks Ikka Hanski (šeit). Arī jaunākos pētījumos norādīts, ka tad, ja gribam, lai meži mums dotu pēc iespējas vairāk dažādu labumu, nevis tikai koksni, dabai būtu atvēlami 30% mežu (šeit).

BET...

...ne zinātniskos pētījumos, ne Eiropas Savienības plānos nav teikts, ka, atstājot 30% mežu dabai, varam rullēt pāri visam pārējam ar neierobežotām kailcirtēm un cerēt, ka mūsu meži būs apsaimniekoti ilgtspējīgi. Piemēram, iepriekšējā rindkopā citētajā somu zinātnieku pētījumā norādīts, ka tikai 20% mežu atvēlami intensīvai apsaimniekošanai, bet 50% mežu jāapsaimnieko ekstensīvi.

Te arī beidzot nonāku līdz tam, par ko vienojušās Eiropas Savienības dalībvalstis un kas paslīdējis garām Biķa kungam - Eiropas Savienības Meža stratēģija 2030. gadam.

Jā, šajā stratēģijā ir atsauce uz ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā nosprausto mērķi - aizsargāt 30% sauszemes teritorijas un 10% teritorijas nodrošināt stingru aizsardzību, taču šeit atrodam arī citus uzdevumus, piemēram (citēju):

• adaptīva meža atjaunošana un uz ekosistēmām balstītas apsaimniekošanas pieejas;
• jāaizsargā un jāatjauno meža biodaudzveidība un jāievieš biodaudzveidībai labvēlīgas meža apsaimniekošanas prakses;
• monokultūru plantāciju vietā vēlams ierīkot un uzturēt audzes un ainavas līmenī ģenētiski un funkcionāli daudzveidīgus jauktos mežus;
• [kailcirtes] būtu jāizmanto tikai pienācīgi pamatotos gadījumos;
• mežizstrāde putnu ligzdošanas periodā jāveic saskaņā ar Putnu direktīvu.

Uz šīs stratēģijas pamata sagatavotajās vadlīnijās par dabai tuvāku meža apsaimniekošanu nepārprotami norādīts, ka tās "attiecas uz mežiem, kurus komerciāli izmanto meža koksnes un nekoksnes produktu ieguvei un kuri nav skaidri noteikti par aizsargājamām teritorijām". 

Tiktāl par to, par ko vienojušās Eiropas Savienības dalībvalstis. Taču gribu vēlreiz uzsvērt un atgādināt, ka būtībā tas pats - mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, meža ekosistēmu tuvināšana to dabiskajai struktūrai, aizsargājamo teritoriju tīkla izveide - iekļauts arī Biķa kunga izbrāķētajā Latvijas meža politikā (šeit).

Aizsargājamo teritoriju tīkls ir ļoti būtisks, bet tikai viens no instrumentiem, lai nodrošinātu mežu dabas daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Neņemot vērā dabas saglabāšanas vajadzības 70% Latvijas mežu, nevarēs sasniegt ne Latvijas, ne Eiropas Savienības nospraustos mērķus. Brīžiem gan rodas jautājums - vai mums vispār ir viens mērķis? Vai mēs gribam, lai Latvijas meži tiktu apsaimniekoti ilgtspējīgi? Ja gribam, vai mēs visi vienādi saprotam, ko "ilgtspējīga apsaimniekošana" nozīmē?

Uzdevumi Meža nozares pamatnostādnēm

Jau iepriekš rakstīju par to, kā šobrīd topošajās Meža nozares pamatnostādnēs 2026.-2050. gadam trūkst (to var izlasīt šeit). Atgādināšu, ka tajās nav ne faktos un pētījumos balstītas pašreizējās situācijas analīzes, ne skaidru plānu šīs situācijas uzlabošanai. Tāpēc šoreiz, turpinoties pamatnostādņu sabiedriskajai apspriešanai, vēlos sīkāk izklāstīt to, kam šajā dokumentā vajadzētu būt.

Raugoties tieši uz vides aspektiem, kas, kā zināms, ir viens no ilgtspējas pamatakmeņiem, īsumā - pamatnostādnēs būtu jāparedz šādi pasākumi:

• samazināt mežizstrādes intensitāti;
• attīstīt dabai tuvāku meža apsaimniekošanu;
• nodrošināt aizsardzību vismaz 30% kopējās mežu platības;
• noteikt mežizstrādes pārtraukumu vismaz no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam;
• samazināt koksnes izmantošanu produktos ar īsu mūžu.

Mazliet garāks pamatojums - tālāk.

Mērķis

Lielais mērķis Latvijas mežu apsaimniekošanai noteikts jau 1998. gadā pieņemtajā Latvijas meža politikā  [1] un arī Meža likumā [2], un šis mērķis ir meža ilgtspējīga apsaimniekošana - "meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē, spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī, kā arī nerada draudus citām ekosistēmām".

Šim tad arī vajadzētu būt pamatnostādņu virsmērķim, taču dokumenta autori koncentrējas uz "nozīmīgām ekonomiskajām funkcijām", bet šķiet aizmirsuši par citiem ilgtspējīgas saimniekošanas aspektiem, tostarp bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un citām "nozīmīgām ekoloģiskām funkcijām". Tātad uz ilgtspēju pamatnostādņu melnraksts nav vērsts, bet vajadzētu būt.

Pašreizējā situācija

Kā jau esmu norādījis šajā blogā iepriekš, jau šobrīd Latvijas meži netiek apsaimniekoti ilgtspējīgi. Dažādi rādītāji liecina par to, ka mazinās mežu bioloģiskā daudzveidība. Meža putnu indekss, kas iekļauts arī starp Latvijas Nacionālā attīstības plāna rezultatīvajiem rādītājiem, uzrāda kritumu, tā liecinot par meža putnu populāciju samazināšanos [3].

Meža putnu indekss.

Melnais stārķis, ko kādreiz izmantojām kā simbolu Latvijas mežu īpašajai dabas vērtībai, piedzīvo populācijas lejupslīdi Latvijā un pārējās Baltijas valstīs, kamēr lielākoties citur Eiropā šīs sugas populācijas pieaug [4]. Reizēm meža nozares runasvīri mēģina apgalvot, ka pie melnā stārķa nelaimēm vainojamas problēmas ceļā uz ziemošanas vietām Āfrikā. Tas, ka citur Eiropā melno stārķu kļūst vairāk, runā pretī šai hipotēzei (uz Āfriku lido visi Eiropas melnie stārķi).

Melnā stārķa ligzdojošās populācijas pārmaiņas Eiropā.

Taču vēl uzskatāmāks piemērs tam, ka Latvijas mežu apsaimniekošana ir putniem nelabvēlīga, ir mežirbes populācijas stāvoklis. Šīs sugas populācijas samazinājums kopš 2005. gada ir straujākais starp visām sugām, kam Ligzdojošo putnu uzskaišu dati ļauj aprēķināt skaidras populācijas tendences [3]. Mežirbe atšķirībā no melnā stārķa ir kārtīgs nometnieks un vispār ārpus meža parasti nerādās.

Mežirbes populācijas pārmaiņas.

Un bēdīgi klājas ne tikai putniem. Jaunākais ziņojums par Eiropas Savienības nozīmes biotopu stāvokli rāda, ka nelabvēlīgā stāvoklī ir visi mežu biotopi [5]. Droši vien nevienu nepārsteigs, ka galvenais drauds šiem mežiem ir tieši mežsaimniecība [6]. Pat koku daudzveidība mežā samazinās. Tādi meži, kam pirmajā stāvā (lielākie koki) ir tikai 1-2 koku sugas, 2008. gadā bija 65,5% no visām mežaudzēm, bet 2023. gadā - 67,3% [7].

Par mežu arvien mazāku piemērotību bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai liecina arī tas, ka kopumā koki mežos kļūst tievāki un pēdējā laikā samazinās arī atmirušās koksnes pieejamība [8].

Ja runājam par citām mežu funkcijām, tad vērts atgādināt, ka samazinājusies ne tikai mežu bioloģiskā daudzveidība, bet arī spēja piesaistīt oglekli - 2022. gadā Latvijas meži bija kļuvuši par siltumnīcefekta gāzu emisijas avotu, nevis piesaistītāju [9].

Siltumnīcefekta gāzu emisijas un piesaiste zemes izmantošanas,
zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektorā.
Meža zemes - zaļais stabiņš.

Ietekmes

Vispārīgi runājot, galvenie iemesli, kāpēc samazinās Latvijas mežu dabas daudzveidība un spēja piesaistīt oglekli, ir divi: pārmērīgi augstais mežizstrādes apjoms un tas, ka mežizstrādē dominē kailcirtes.

2024. gadā mežizstrādes līmenis sasniedza vēsturisku rekordu - 16 miljoni kubikmetru koksnes gadā [10]. LVMI "Silava" dati, kuros gan ir cita pieeja mežizstrādes apjoma rēķināšanai, rāda, ka šobrīd izcirstais koksnes apjoms ir sasniedzis 80% no koksnes pieauguma, bet, ja ņem vērā dabisko atmirumu, koksnes bilance ir negatīva [11].

Kopējais mežizstrādes apjoms Latvijas mežos
saskaņā ar Valsts meža dienesta datiem.

Tik intensīva koksnes ieguve ierobežo iespējas veikt mežizstrādi ar dabai tuvākiem paņēmieniem, t.i., neizmantojot kailcirtes. Līdz šim gan arī nav manāmi nopietni centieni attīstīt bezkailciršu mežsaimniecību. No kopējā 2024. gadā iegūtā koksnes apjoma 84% iegūti kailcirtēs vai citās vienlaidus cirtēs [12].

Tik intensīva mežizstrāde, balstoties uz kailcirtēm, rada pārmaiņas mežu vecuma struktūrā un veicina mežu fragmentāciju. 2008. gadā 30% mežaudžu nebija pārsnieguši 30 gadu vecumu, bet 2024. gadā - jau 39% [8].

Mežaudžu vecuma struktūras pārmaiņas.

Lai novērtētu mežu stāvokli visā pasaulē, aprēķināts meža ainavas integritātes indekss (Forest Landscape Integrity Index), kas, vienkāršoti sakot, parāda pretējo mežu fragmentācijai - jo augstāka šī rādītāja vērtība, jo viengabalaināki saglabājušies meži. Latvijā šis rādītājs ir zemāks nekā lielākajai daļai pārējo Eiropas Savienības valstu [13].

Meža ainavas integritātes indekss Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs.

No pārmēru augstās mežizstrādes intensitātes un kailciršu izmantošanas izrietošās pārmaiņas mežu vecuma struktūrā (t.i., vecāku mežu aizstāšana ar jaunākiem), mežu fragmentācija un koncentrēšanās uz mežu mākslīgu atjaunošanu pēc izciršanas arī ir galvenie iemesli iepriekš apskatītajam bioloģiskās daudzveidības sarukumam un tam, ka meži kļuvuši par siltumnīcefekta gāzu emisiju avotu.

Lai gan dzīvotņu fragmentācija un zudums neapšaubāmi ir svarīgākas mežsaimniecības negatīvās ietekmes uz putniem, būtiski draudi ir arī mežizstrādes radītais traucējums un ligzdu izpostīšana, cērtot mežus putnu ligzdošanas laikā - AS "Latvijas valsts meži" apsaimniekotajos mežos vien ik gadu tiek iznīcināti vairāk nekā 50 tūkstoši putnu ligzdu [14]. Arī šīs ir sekas pārmērīgi augstai mežizstrādes intensitātei - ja grib uzturēt pašreizējos koksnes ieguves apjomus, grūti to ieguvi "saspiest" tikai rudenī-ziemā.

Nepieciešamie pasākumi

Ja Zemkopības ministrijai un meža nozarei kopumā būtu patiesa vēlme iepriekš aprakstītās problēmas novērst un virzīties uz ilgtspējīgu un daudzfunkcionālu Latvijas mežu apsaimniekošanu, topošajās pamatnostādnēs vajadzētu būt iekļautiem šādiem pasākumiem:

Samazināt mežizstrādes intensitāti. Mežizstrādes intensitātes samazinājums, lai tas nepārsniegtu 60% koksnes pieauguma, ne tikai pats par sevi ļautu veicināt oglekļa piesaisti mežā, izvairīties no aizsargājamu biotopu un aizsargājamu sugu dzīvotņu iznīcināšanas un mazināt traucējumu putnu ligzdošanas laikā, bet dotu iespēju attīstīt dabai tuvākas mežsaimniecības metodes, tā nodrošinot, ka mežs kalpo ne tikai koksnes ieguvei, bet spēj "pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī".

Attīstīt dabai tuvāku mežu apsaimniekošanu. Protams, tas vien, ka tiek cirsts mazāk, automātiski nenozīmē, ka kailcirtes nebūs dominējošais koksnes ieguves veids. Mums beidzot vajadzētu sākt īstenot to, ko 1998. gadā ierakstījām Latvijas meža politikā, un attīstīt dabiskus procesus atdarinošu mežu apsaimniekošanu. Tagad šo pāreju atvieglo arī Eiropas Komisijas izstrādātās vadlīnijas [15]. Arī mūsu reģionā veikti pētījumi rāda, ka pāreja uz dabai tuvākām mežsaimniecības metodēm ir nepieciešama, lai nodrošinātu dažādus mežu sniegtos labumus (ekosistēmu pakalpojumus), ne tikai koksnes ieguvi [16]. Svarīgi, lai šāda dabai draudzīgāka saimniekošana netiktu īstenota tikai aizsargājamās teritorijās. No kopējās mežu platības 30% būtu jāatvēl dabai (sk. tālāk), bet papildus tam 50% mežu būtu apsaimniekojami ekstensīvi [17].

Nodrošināt aizsardzību vismaz 30% mežu kopējās platības. Zemkopības ministrija topošajās pamatnostādnēs izrēķinājusi, ka 30% mežu jau esot aizsargāti, taču šobrīd ministrijas rēķinātā platība ietver arī mežus, ko atļauts nocirst kailcirtē. Svarīgi ir, lai šie meži būtu patiesi aizsargāti. Turklāt, lai šāds mežu aizsardzības līmenis būtu pietiekams, svarīgi aizsargājamo mežu atlasi balstīt nevis uz "ērtību", bet uz datiem par aizsargājamo biotopu un aizsargājamo sugu atradņu izplatību. Nebūtu tik būtiski, vai šie meži ir Natura 2000 teritorijas, mikroliegumi vai kādas citas teritorijas, bet svarīgākais ir tas, lai šajos mežos dabas aizsardzības mērķi ir noteikti par prioritāti un apsaimniekošana ir vērsta uz šo mērķu sasniegšanu. Protams, nosakot aizsardzības režīmu privātajos mežos, jānodrošina tas, lai mežu īpašnieki saņemtu motivējošu atbalstu (piemēram, kompensācijas).

Noteikt mežizstrādes un jaunaudžu kopšanas miera periodu vismaz no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam. Kā jau iepriekš minēts, šāds mežizstrādes pārtraukums mazinātu putnu ligzdu bojāeju un traucējumu mežizstrādes rezultātā. Tāpat tas mazinātu arī dažādu patogēnu izplatību un citas negatīvās ietekmes, ko rada mežu ciršana veģetācijas sezonā [18]. 

Samazināt koksnes sadedzināšanu un izmantošanu produktos ar īsu mūžu. Lielāka koksnes īpatsvara izmantošana produktos ar ilgu mūžu ne tikai uzlabotu meža nozares "oglekļa bilanci", bet arī ļautu attīstīt aprites ekonomiku un saglabāt vai pat palielināt nozares uzņēmumu peļņu, samazinot mežizstrādes intensitāti. Uz to, ka Latvijai vajadzētu izmantot koksni produktos ar lielāku pievienoto vērtību, norādījusi arī Latvijas Banka [19].

Nobeigumā

Mēs zinām, ka problēmas bieži vien netiek risinātas nevis tāpēc, ka mēs nezinātu, kas būtu jādara, bet tāpēc, ka negribas to darīt. Pilnā mērā tas attiecas arī uz Latvijas mežu apsaimniekošanu - tā vietā, lai godīgi identificētu problēmas, kas novedušas pie tā, ka Latvijas meži tiek noplicināti, un meklētu iespējas šo problēmu novēršanai, meža nozare dzīvo noliegumā. Visticamāk tas skaidrojams ar to, ka Zemkopības ministrijai un tās priekšniecība uz ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu skatās tikai kā uz reklāmas saukli, nevis atbilstoši Meža likuma definīcijai. Taču, ja nu es kļūdos un vaina tiešām ir nezināšanā, un Zemkopības ministrija tiešām grib, lai topošās pamatnostādnes ir dokuments, kas "balstīts padziļinātā nozares datu analīzē, zinātniskos pētījumos un iepriekšējā plānošanas perioda rezultātu izvērtējumā", lūdzu, šeit mana artava! 

--------

[1] https://www.zm.gov.lv/lv/latvijas-meza-politika

[2] https://likumi.lv/ta/id/2825-meza-likums

[3] https://www.daba.gov.lv/lv/media/22374/download?attachment

[4] https://www.iucnredlist.org/species/22697669/166325281

[5] https://www.varam.gov.lv/lv/jaunums/varam-sabiedriskajai-apspriesanai-nodod-parskatus-par-sugu-un-biotopu-stavokli

[6] https://www.eea.europa.eu/en/analysis/maps-and-charts/main-pressures-and-threats-article-17-national-summary-dashboards-archived

[7] https://www.silava.lv/images/Petijumi/2024-MAF-Atbalsts-meza-nozarei/2024-MAF-Atbalsts-meza-nozarei-Parskats.pdf

[8] https://silava.lv/petnieciba/nacionalais-meza-monitorings

[9] https://videscentrs.lvgmc.lv/files/Klimats/Zi%C5%86ojums%20par%20klimatu/Zinojums2024/LV_NIR_15032024.pdf

[10] https://www.vmd.gov.lv/lv/media/3065/download?attachment

[11] https://silava.lv/images/Petijumi/Nacionalais-meza-monitorings/MRM-rezultati/2024-MRM-rezultati-Prezentacija.pdf

[12] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__NOZ__ME__MEZ/MEZ012

[13] https://en.wikipedia.org/wiki/Forest_Landscape_Integrity_Index

[14] https://www.daba.gov.lv/lv/media/5918/download?attachment

[15] https://op.europa.eu/lv/publication-detail/-/publication/2d1a6e8f-8cda-11ee-8aa6-01aa75ed71a1

[16] https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S1389934117303210

[17] https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0301479723020388

[18] Lõhmus A., Eesti Ornitoloogiaühingu linnukaitsekomisjon 1999. Eesti metsalinnustiku kaitse. Tartu.

[19] https://www.makroekonomika.lv/raksti/vai-busim-kurinamas-koksnes-eksporta-lielvalsts-ieskats-latvijas-koksnes-produktu-portfeli