Ko es varu darīt, lai pasargātu mežus no nociršanas?

Kad man pirms dažiem gadiem portāls "Satori" lūdza sagatavot rakstu par šādu tēmu, es atteicos: "Ja es uz šo jautājumu zinātu atbildi, man pie mājām nebūtu izcirtuma." Tomēr, ņemot vērā manu ieņemamo amatu un aktivitātes, cilvēki šo jautājumu man arvien turpina uzdot: "Ko es varu darīt?"

Sudraba lodes man joprojām nav. Nevaru arī piedāvāt risinājumus, kas būtu tik vienkārši un ātri kā ieslēgt gaismu. Tomēr, mazliet apdomājot, dažus variantus rīcībai varu jums piedāvāt.

Uz koka stumbra balē krāsa, kas iezīmēja plānotās cirsmas
robežu, bet mežs šeit palicis nenocirsts. Parasti tā nenotiek.

Jāsāk gan ar svarīgu piebildi, ka nav ne vajadzīgs, ne racionāli iestāties pret mežu ciršanu principā. Mums ir vajadzīga koksne un, lai koksni iegūtu, ir jānocērt koks. Pat kailcirtes aizliegt pilnībā nav nepieciešams. Taču Latvijas mežu apsaimniekošanas problēma ir tā, ka ciršanas apjomi ir pārāk lieli, aizsargājamo teritoriju ir pārāk maz un kaitīgākais koksnes ieguves veids - kailcirte - ir populārākais, nereti to pasniedzot pat kā vienīgo iespējamo. Īsāk sakot, kailciršu Latvijas mežos ir par daudz.

JA RUNA PAR KONKRĒTU MEŽU

Ļoti bieži jautājumu "Ko varu darīt?" nākas uzklausīt situācijās, kad runa ir par konkrētu mežu, kas ir pie cilvēka mājām, iemīļotajā ogošanas vietā vai kā citādi viņam būtisks.

Sliktā ziņa ir tā, ka tad, kad mežs jau ir iezīmēts ciršanai, kaut ko darīt gandrīz vienmēr būs par vēlu. Šādā situācijā pat atrasta apdzīvota mazā ērgļa ligzda var vairs nebūt arguments, lai Valsts meža dienests atsauktu izsniegto ciršanas apliecinājumu. Tātad nepieciešams rīkoties jau tad, kad īpašnieks vai apsaimniekotājs vēl nav saņēmis ciršanas apliecinājumu (atļauju), noslēdzis līgumu ar mežizstrādes veicēju utt.

Ja mežs vēl nav iezīmēts ciršanai, kā var zināt, ka tam draud nociršana? Šeit vietā mana priekšgājēja Māra Strazda atziņa: "Jebkurš mežs, kuru var nocirst, tiks nocirsts." Varbūt attiecībā uz privātpersonām piederošiem mežiem kolēģa pesimisms ne vienmēr ir spēkā, bet, ja mežs pieder juridiskai personai vai valstij, tad gan ir liela varbūtība, ka Mārim ir taisnība.

Bet kā var zināt, ka mežu var nocirst? Neiedziļinoties juridiskās niansēs, var teikt, ka visbiežāk par to, ka mežu var nocirst, liecina tā vecums, t.i., vai tas sasniedzis Meža likumā noteikto galvenās cirtes vecumu: priedei - 101 gads, bērzam - 71, eglei - 81 utt. Baltalksnim ciršanas vecums nav noteikts, tātad to var cirst jebkurā brīdī, kad meža apsaimniekotājam tas šķiet racionāli.

To, kādu vecumu konkrētais mežs ir sasniedzis, var uzzināt pēc Valsts meža dienesta datiem. Visērtāk tie apskatāmi lapā https://www.lvmgeo.lv/kartes vai lietotnē "LVM GEO", no karšu slāņiem izvēloties "VMD MVR mežaudžu plāns". Tad jūs redzēsiet krāsainu meža nogabalu karti, kur dažādas krāsas apzīmē dažādas valdošās koku sugas, un jo tumšāks krāsas tonis, jo vecāks mežs. Uzklikšķinot uz jūs interesējošā nogabala, redzēsiet sīkāku informāciju par to, t.sk., valdošās sugas vecumu.

Šajā nogabalā valdošā suga ir priede un tā sasniegusi 112 gadu
vecumu. Tātad mežu atļauts nocirst.

Lai gan lielākā varbūtība tikt nocirstam ir galvenās cirtes vecumu sasniegušam mežam, ir arī dažādas citas iespējas nocirst mežu, pirms šis vecums ir sasniegts, tāpēc arī attiecībā uz jaunākiem mežiem nevar pieņemt, ka tiem nekas nedraud. Tātad - ko darīt?

Runājiet ar meža īpašnieku. Ja mežs ir pie jūsu mājām, tad liela iespēja, ka jūs zināsiet, kam tas pieder. Ja mežs pieder valstij vai kādai firmai, aprunāšanās visticamāk nelīdzēs. Labākajā gadījumā saņemsiet pieklājīgu paskaidrojumu, kāpēc mežs tiks nocirsts, lai ko jūs par to domātu. Citādi ir tad, ja mežs pieder cilvēkam. Kā jau minēju iepriekš, doma, ka "jebkurš mežs, ko var nocirst, tiks nocirsts", var neattiekties uz privātpersonām piederošiem mežiem. Varbūt īpašnieks priecāsies uzzināt, ka jums viņa mežs ir tikpat svarīgs kā viņam. Un pat tad, ja īpašnieks plānojis šajā mežā iegūt koksni, iespējams, varat vienoties, ka tas tiek darīts saudzīgākā veidā, nevis ar kailcirti.

Runājiet ar citiem vietējiem iedzīvotājiem. Teiciens, ka viens nav karotājs, bieži vien ir pamatots. Lielāka iespēja mežu pasargāt būs tad, ja tas ir svarīgs ne tikai jums vienam, bet lielākai vietējo iedzīvotāju daļai. Var palīdzēt arī vietējas organizācijas izveidošana. Ja tas nav viena cilvēka, bet vietējās kopienas aicinājums mežu pasaudzēt, tas var būt iemesls arī firmai (t.sk., "Latvijas valsts mežiem") jūs uzklausīt, it īpaši tad, ja šai firmai ir FSC meža apsaimniekošanas sertifikāts. Diemžēl nereti arī šādos gadījumos pietiek ar to, ka firma var pierādīt, ka ar vietējo kopienu ir aprunājusies, un mežs tiek nocirsts šā vai tā, taču mēģināt ir vērts.

Runājiet ar vietējo pašvaldību. It īpaši tad, ja ar jums kopā ir citi vietējie iedzīvotāji, ir vērts informēt vietējo pašvaldību, ka tās iedzīvotājiem šis mežs ir svarīgs. Lai gan tas tiek reti izmantots, atcerieties, ka likums Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ļauj arī pašvaldībām izveidot vietējas nozīmes aizsargājamās teritorijas. Protams, ja runa ir par valsts mežiem, tad jārēķinās, ka pašvaldību apciemos "Latvijas valsts mežu" delegāciju, lai paskaidrotu, kāpēc noteikt aizsargājamu teritoriju nebūtu prātīga doma.

Ziņojiet par lielajām ligzdām un medņu riestiem. Kad iedzīvotāji man zvana vai raksta, lūdzot palīdzēt glābt konkrētu mežu, viņi, ņemot vērā manu amatu, bieži vien uzskaita arī virkni aizsargājamo putnu sugu, ko šajā mežā redzējuši. Diemžēl mūsu meža apsaimniekošanas likumi uzrakstīti tā, ka lielākā daļa īpaši aizsargājamo un apdraudēto sugu nav arguments, lai Valsts meža dienests neizsniegtu atļauju meža nociršanai. Līdz ar to arī meža nozares uzņēmumi, tostarp "Latvijas valsts meži", šo sugu klātbūtni mežā lielākoties vienkārši ignorē (ir ļoti reti patīkami izņēmumi). Cerība ir tikai tām sugām, kuru aizsardzībai veidojami mikroliegumi (attiecīgie noteikumi atrodami šeit). Turklāt arī tādos gadījumos nepietiek ar to vien, ka "mežā uzturas melnais stārķis". Lai izveidotu mikroliegumu, ir nepieciešama apdzīvota ligzda.

Ja ligzda ir atrasta, tad vispareizāk ir vērsties Valsts meža dienestā ar aicinājumu noteikt konkrētajā vietā mikroliegumu. Saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem "priekšlikumu par mikrolieguma izveidošanu atbildīgajai institūcijai var iesniegt rakstiski jebkura persona". Un nevajag kautrēties par to, ka neesat putnu eksperts. Kad jūsu pieteikums būs saņemts, atbilstoša eksperta piesaiste jau būs Valsts meža dienesta atbildība.

Paralēli informāciju par šo ligzdošanas vietu vērts reģistrēt lietotnē "Dabas dati" vai portālā dabasdati.lv, tā nododot to arī dabas aizsardzības organizāciju - Latvijas Ornitoloģijas biedrības un Latvijas Dabas fonda - rīcībā. No mūsu datubāzes informācija par īpaši aizsargājamām sugām tiek nodota arī Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzei "Ozols".

Attiecībā uz valsts mežiem jāpiebilst, ka informāciju par īpaši aizsargājamu sugu atradnēm nevajag ziņot tikai "Latvijas valsts mežiem", jo uzņēmums šo informāciju nesniedz atbildīgajām iestādēm, lēmumu,  vai un kā nodrošināt konkrētās vietas aizsardzību, paturot paša uzņēmuma ziņā. Nereti šī aizsardzība ir nepietiekama.

Tāpat svarīgi paturēt prātā to, ko minēju šī raksta sākumā, - tad, kad mežs jau iezīmēts ciršanai, ziņot par aizsargājamu sugu ligzdošanu tajā, visbiežāk būs par vēlu. Tāpēc, atrodot melnā stārķa, mazā ērgļa vai kādas citas īpaši aizsargājamas sugas ligzdošanas vietu, neturiet šo informāciju pie sevis līdz pēdējam brīdim, bet uzreiz dalieties ar atbildīgajām institūcijām un dabas aizsardzības organizācijām!

JA RUNA PAR MEŽIZSTRĀDES INTENSITĀTI VALSTĪ KOPUMĀ

Taču iespējams, ka tas nav konkrēts mežs, ko gribat pasargāt no nociršanas, bet jūs uztrauc kopējā mežu izciršanas intensitāte. Tādā gadījumā vairs nav runa par konkrētu melno stārķi konkrēta īpašnieka mežā, bet gan par Latvijas valsts meža apsaimniekošanas politiku un likumiem, kas pieļauj neilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, un to, cik lēmumu pieņēmējiem un sabiedrībai tas ir svarīgi.

Runājiet par to. Gan citiem sabiedrības locekļiem, gan lēmumu pieņēmējiem ir svarīgi redzēt, cik daudziem šis jautājums rūp. Nereti meža nozares lobisti mēģina pasniegt, ka pašreizējā mežu apsaimniekošanā problēmas saskata tikai daži cilvēki. Atsauces uz Pasaules Dabas Fonda direktoru Jāni Rozīti un mani kļuvušas par ierastu materiālu meža nozares rīkotajos pasākumos. Taču, lai runātu par mežu apsaimniekošanas problēmām, jums nav jābūt ekoloģijas ekspertam vai dabas aizsardzības NVO darbiniekam. Jā, meža nozares pārstāvji mēģina izslēgt no diskusijām atšķirīga viedokļa paudējus, pasniedzot tos (pat zinātniekus, kas veic pētījumus meža ekoloģijā!) kā nekompetentus par mežiem. Taču līdzīgi kā nav jābūt mūrniekam, lai drīkstētu izteikties par nepieciešamību saglabāt Brīvības pieminekli, arī tie, kas nenodarbojas ar koksnes audzēšanu, drīkst paust viedokli par Latvijas dabas vērtību saglabāšanu.

Piedalieties vēlēšanās un sekojiet līdzi, kā partijas pilda savus solījumus. Vēlēšanas ir tas brīdis (nereti - vienīgais brīdis), kad esošos un topošos lēmumu pieņēmējus interesē, kas rūp Latvijas sabiedrībai. Pārējā laikā partijas vairāk ieklausās dažādos lobistos. Taču, lai vēlēšanas strādātu, jums ir ne tikai aktīvi jāpauž viedoklis, lai deputātu kandidāti zinātu, kas sabiedrībai rūp, bet arī jāiedod "cepums" tām partijām, kas ir gatavas par šo lietu iestāties, t.i., atbilstoši jānobalso. Ja partiju pārstāvji zinās, ka sabiedrībai principā dabas aizsardzība ir svarīga, bet partiju attieksme pret dabas aizsardzību nenosaka sekmes vēlēšanās, nevar gaidīt, ka šis jautājums būs partiju prioritāšu sarakstā.

To, ka partijas lielākoties ir sapratušas, ka pluspunktus var iegūt, iestājoties par mežiem, rāda uz pagājušajām vēlēšanām LSM sagatavotā "Partiju šķirotava": LPV bija vienīgā partija, kas "drīzāk piekrita" tam, ka tuvākajos gados būtu attaisnojama plašāka Latvijas mežu izciršana.

Partiju viedoklis par mežu izciršanu LSM "Partiju šķirotavā".

Protams, maz būs to, kas ir tik naivi, lai domātu, ka partijas savus pirmsvēlēšanu solījumus tiešām 100% pildīs. Tāpēc svarīgi sekot līdzi partiju darbam arī tad, kad tās tikušas pie varas, un likt saprast, ka partijas, kas dabūjušas "cepumu" iepriekšējās vēlēšanās, var dabūt "ar koku pa muguru" nākamajās, ja jums svarīgos solījumus būs pārkāpušas.

Rakstiet vēstules lēmumu pieņēmējiem. Ja par izcirstajiem mežiem tikai purpināsiet pie sevis, neviens lēmumu pieņēmējs par to neuzzinās. Arī publiskas viedokļu izpausmes var viegli ignorēt. Taču uz oficiālām vēstulēm ir vismaz jāatbild. Protams, nevajag lolot ilūzijas, ka, rakstot vēstuli zemkopības ministram, pats Armands Krauze to izlasīs un atbildēs. Taču viņa padotajiem atbilde būs jāsagatavo. Jo vairāk vēstuļu no dažādiem cilvēkiem lēmumu pieņēmēji saņems, jo biežāk viņiem būs jādomā, ko uz tām atbildēt, jo grūtāk viņiem būs izlikties, ka problēma nepastāv vai interesē tikai dažus.

Neatbalstiet mammadaba un citas zaļmaldināšanas aktivitātes. Nav Latvijā neviena uzņēmuma, kas Latvijas dabai būtu nodarījis lielāku kaitējumu kā "Latvijas valsts meži". Tomēr šis uzņēmums nereti gozējas "zaļāko zīmolu" topos. Kā tas nākas? Tāpēc, ka uzņēmuma tēla veidotāji sapratuši, ka uzņēmumam nemaz nav jāsaimnieko dabai draudzīgi, pietiek tikai radīt ilūziju par šādu saimniekošanu. Vieglāk ir novadīt ekskursiju skolēniem, nevis attīstīt saimniekošanu bez kailcirtēm vai nodrošināt apdraudēto sugu dzīvotņu saglabāšanu. Tad nu par valsts mežu kailciršanu sapelnītā nauda tiek izmantota sabiedrisko attiecību aktivitātēm, un, šajās aktivitātes iesaistoties, mēs apliecinām "Latvijas valsts mežiem", ka viņi izvēlējušies pareizo ceļu.

Atbalstiet dabas aizsardzības organizācijas. Latvijā ir virkne dabas aizsardzības organizāciju, kas katra savā veidā un nereti - vairākas kopā - cenšas panākt Latvijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Manis pārstāvētajai Latvijas Ornitoloģijas biedrībai mežu jomā visciešākā sadarbība ir ar Latvijas Dabas fondu un Pasaules Dabas Fondu. LOB jūs varat atbalstīt, kļūstot par tās biedru. LDF un PDF šādas iespējas nav, taču arī šīs organizācijas varat atbalstīt dažādos veidos - gan ziedojot, gan iesaistoties to rīkotajos pasākumos, gan parakstot šo organizāciju iniciētas petīcijas u.tml. Sabiedrības līdzdalība un atbalsts ir ļoti svarīgs mūsu darbā. Protams, meža nozares lobisti turpinās apgalvot, ka viņiem pretī stāv Jānis Rozītis un Viesturs Ķerus, taču mums pašiem svarīgi zināt, ka aiz mums stāv būtiska daļa Latvijas sabiedrības.

KO NEDARĪT

Viena lieta, ko nevajadzētu darīt, - noniecināt un demoralizēt tos, kas tāpat kā jūs iestājas par Latvijas mežiem. Diemžēl reizēm gadās, ka kāds savā veidā cīnās par Latvijas mežiem, bet kāds cits, kam arī meži rūp, norāda, ka šis jau nu gan ir "tukšs numurs" un bezjēdzīga nodarbe. Tā vietā, lūk, vajadzēja... Labāk darām paši to, ko uzskatām par efektīvu un pareizu, un ļaujam citiem rīkoties tā, kā izlēmuši viņi. Kā zināms, spēks ir daudzveidībā, tāpēc dažādi ceļi, kā iet uz kopīgo mērķi - Latvijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, var tikai palīdzēt. 

Visbeidzot, lai ko jūs darītu, iestājoties par Latvijas mežiem, svarīgi ne tikai ievērot likumu, bet neaizmirst arī par morāli. Arī meža nozarē strādājošie, vienalga - hārvesterā mežā vai uzvalkā Zemkopības ministrijā, ir cilvēki. Latvijas cilvēki, ar kuriem, ja mums iznāktu parunāties aci pret aci, mēs droši vien atrastu vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Un par atšķirīgo mēs varam izstrīdēties, izdusmoties un, ja vajag un šķiet lietderīgi, arī izbļaustīties, tomēr nezaudējot cilvēcību.

Tā ir arī mūsu dzīvotne

Tas, ka dabas daudzveidība ir pamats mūsu pašu - cilvēku - izdzīvošanai uz šīs planētas, ir zināms jau sen. Varbūt ne vienmēr zinātnieki un citi speciālisti spēj to pietiekami labi paskaidrot, un tāpēc bioloģiskā jeb dabas daudzveidība daudziem šķiet kaut kāds smalks termins, kam drīzāk vieta birokrātu dokumentos, nevis mūsu sadzīvē. Taču mēs esam nesaraujami saistīti ar citām sugām - no tā, ko elpojam un ēdam, līdz tam, kādus svētkus svinam un dziesmas dziedam, no augsnes sīkbūtnēm, kas nodrošina tās auglību, līdz kokiem, kas mums sniedz ne tikai ēnu karstā dienā, bet arī materiālus, pārtiku, skābekli un mieru.

Bet cilvēkam ir tāda tendence īslaicīgas labsajūtas vai ērtību vārdā upurēt savu nākotni. Kā ārsti saka, ka mums nevajadzētu smēķēt, bet vairāk vajadzētu kustēties, lai pāragri neaizietu ar sirdi, tā ekologi skaidro, ka mums būtu jāpārstāj noplicināt dabu, lai nepazudinātu visu savu sugu. Jā, jā, mēs to saprotam, bet... (veselam nomirt arī stulbi/es citādi nemāku/slinkums/šādi ir izdevīgāk/tā var labāk nopelnīt/...)

Un ja galīgi negribas neko darīt, tad visērtāk ir dzīvot noliegumā - mans vectēvs arī smēķēja un nodzīvoja deviņdesmit gadus, Latvija jau tāpat ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē...

Mums patīk domāt, ka Latvija ir zaļa valsts, taču arī Latvijas zaļums ar katru gadu tiek noplicināts arvien vairāk. Turklāt aktīvākie šīs noplicināšanas veicinātāji nereti ir tie, kas īpaši cītīgi uztur priekšstatu par Latvijas zaļumu. Nē, nē, mēs Latvijā mežus neizcērtam - neesam jau Kongo vai Brazīlija! Savos laukos mēs saimniekojam videi draudzīgi. Paskatieties uz Nīderlandi un Dāniju - lūk, tur ir problēmas, bet ne jau pie mums! Tā mēs rādām ar pirkstu gan uz valstīm, kas savu dabu vēl nav paspējušas izpostīt līdz tādam līmenim kā mēs, gan uz tādām, kas to izdarījušas jau pirms mums, un abus gadījumus uzskatām par apliecinājumu tam, ka Latvijā viss ir kārtībā un mums daba nav jāsargā.

Un, kamēr mēs skatāmies uz Dāniju, sarūk Latvijas melno stārķu populācija, ar ko reiz lepojāmies kā Latvijas neskartās dabas apliecinājumu. Lielākajā daļā pārējo Eiropas valstu tā pieaug.

Melnā stārķa populācijas ilgtermiņa pārmaiņas Eiropā.
Avots: https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2021-3.RLTS.T22697669A166325281.en

Kamēr mēs skatāmies uz Brazīliju, tepat Latvijā tiek izcirsti veci dabiski meži. Nē, nesauciet to par mežu izciršanu - tā ir mežu atjaunošana! Un tā kailcirtēs ik gadu tiek izatjaunoti ap 1000 hektāru saudzējamu meža biotopu (sk. šeit), lai gan zināms, ka jau tagad šie biotopi Latvijā ir nelabvēlīgā stāvoklī.

Arī šeit vēl nupat bija starptautiskas nozīmes aizsargājams mežs.

Bet dabas daudzveidības saglabāšana mums ir svarīga! Tāpēc mēs pievienojamies starptautiskiem līgumiem un apņemamies apturēt tās samazināšanos līdz 2010. gadam. Nesanāca... Apņemamies vēlreiz - līdz 2020. gadam. Nesanāca... Mēs apņemamies atmest smēķēšanu, un šo apņemšanos nosvinam ar cigareti. Nekas - šo izsmēķēsim un apņemsimies vēlreiz! Un tā ar vienu roku apņemamies, ar otru turpinām postīt. Latiņa "saglabāt bioloģisko daudzveidību" kļūst arvien zemāka un zemāka, bet to pārlēkt tomēr neizdodas.

Es, nesmēķētājs būdams, nezinu, bet tā runā, ka vieglāk esot atmest vairākiem kopā. To gan zinu pavisam droši, ka vairākiem kopā ir vieglāk sargāt dabu. Ne velti par dabas aizsardzības mugurkaulu gan Latvijā, gan citās Eiropas Savienības valstīs kļuvuši kopīgi - visas Eiropas Savienības mērogā - panāktās vienošanās.

Tomēr, kā jau minēju, latiņa kļūst arvien zemāka un ko saglabāt kļūst arvien mazāk, un tas neattiecas tikai uz Latviju. Arī Eiropas Savienībā kopumā redzams iepriekš aprakstītais abu roku koordinācijas trūkums - jā, mums ir likumi, līgumi un pat zināms finansējums, lai sargātu dabu, bet daudz vairāk līdzekļu mēs ieguldām dabas noplicināšanā.

Lai mēģinātu vērst situāciju par labu, Eiropas Komisija nāca klajā ar Dabas atjaunošanas likuma priekšlikumu (atrodams šeit) - ar priekšlikumu nospraust konkrētus soļus bioloģiskās daudzveidības atjaunošanai un kopīgiem spēkiem pacelt latiņu atpakaļ augstāk. Nevis mēģināt saglabāt tikai to, kas atlicis, bet arī atjaunot dzīvību Eiropas mežos, laukos, upēs un jūrās.

Nebūt ne pārsteidzoši - Eiropas Komisijas piedāvājums izsaucis sašutumu tajos, kuru darbības rezultātā mums vispār jārunā par nepieciešamību ekosistēmas atjaunot (piemēram, šeit). Lūk, piemēram, tas, ka 10% lauksaimniecības zemes būtu jāatvēl daudzveidību uzturošiem elementiem (piemēram, dzīvžogiem, koku rindām, nelieliem dīķiem vai citiem mitrājiem) atņemšot zemi pārtikas audzēšanai, graušot nodarbinātību lauksaimniecībā, paaugstināšot pārtikas cenas un mazināšot pārtikas drošību. Lai gan zināms, ka tieši dabas daudzveidības samazināšanās (un nevis tās aizsardzība) ir viens no būtiskākajiem faktoriem (līdz ar klimata pārmaiņām, piesārņojumu u.c.), kas apdraud pārtikas drošību (sk. šeit).

Nereti arī Latvijā zemes atvēlēšana dabai tiek uzņemta ar sašutumu. Zeme taču ir ražošanas resurss! Vai tad mēs tagad visu Latviju padarīsim par Slīteres Nacionālo parku un atstāsim lāčiem?

Nē, visu Latviju par nacionālo parku neviens padarīt netaisās, tomēr, ja gribam runāt galējībās un līdzībās, apdomājiet, kur jūs labprātāk dzīvotu - nacionālajā parkā vai rūpnīcā? Jā, tik bieži tiek aizmirsts, ka pirmkārt zeme ir nevis ražošanas resurss, bet mūsu dzīvesvieta. Latvijas lauki un meži ir ne tikai tauriņu un putnu, bet arī cilvēku dzīvotne, un šajā mūsu kopīgajā ekosistēmā, kopīgajās mājās mēs visi esam savstarpēji saistīti.

Ja Tu man piekrīti, aicinu pievienoties pārējiem Eiropas Savienības pilsoņiem, kas vēršas pie Eiropas Parlamenta deputātiem un atbildīgajiem ministriem, aicinot pieņemt Eiropas Komisijas izstrādāto Dabas atjaunošanas likumu. To vari izdarīt šeit.

Noteikumu grozījumi un ciršanas apjoms

Pirms Jāņiem Ministru kabinets pieņēma daudz aprunātos (un arī šajā blogā daudz aprakstītos) grozījumos Noteikumos par koku ciršanu mežā, kas samazina galvenās cirtes caurmēru lielākajā daļā priežu, bērzu un egļu mežu. Lai gan par šo jau daudz runāts un rakstīts, ir viens aspekts, par ko es tomēr gribu uzrakstīt, jo man ir stipras aizdomas, ka nākotnē tas varētu noderēt. Runa ir par prognozējamām meža ciršanas apjoma pārmaiņām.

Prognozējamais ciršanas apjoma pieaugums

Lai gan tas, ka tiek nolaista zemāk latiņa, kuru sasniedzot, mežu drīkst nocirst, nenozīmē, ka noteikti jācērt, skaidrs, ka ciršanas apjoms palielināsies, jo vismaz pirmajā brīdī palielināsies ciršanai pieejamo mežu platība. Līdzībās runājot, ja mēs atļautu pa šosejām braukt ar ātrumu 110 km/h līdzšinējo 90 km/h vietā, nevienam jau nebūtu aizliegts joprojām braukt uz deviņdesmit, tomēr skaidrs, ka vidējais ātrums palielinātos.

Tomēr, tā kā caurmēra samazinājums ir tikai atļauja, nevis pienākums pie šī caurmēra nocirst, to, par cik miljoniem kubikmetru vai procentu ciršanas apjoms pieaugs, var tikai prognozēt. Prognozes ir dažādas. Kā jau esmu rakstījis iepriekš (šeit), arī pati Zemkopības ministrija vienā pašā dokumentā - noteikumu projekta anotācijā - ļoti mētājas savās prognozēs no "netiek prognozēts, ka mežizstrādes apjoms būtiski palielināsies" līdz pieņēmumiem, ka tas varētu augt par vairāk nekā 20%. Savukārt informatīvajā ziņojumā, kuram noteikumu grozījumi tikai piekabināti, lai tos galu galā izbīdītu cauri, prognozēts ciršanas apjomu kāpums privātajos mežos par 5-8%.

Ņemot vērā pieņēmumus, kas to pamatā, no visām dažādajām prognozēm man ticamākās šķiet LVMI "Silava" aplēses (atrodamas šeit). Tās gan ietver arī pieņēmumus, kas tieši neizriet no noteikumu grozījumiem, taču pirmajās desmitgadēs tiem nevajadzētu spēlēt būtisku lomu.

Pēc šiem aprēķiniem redzam, ka pirmajā piecgadē pēc noteikumu grozījumiem ciršanas apjoms aug par 15% pret pašreizējo apjomu. Tā kā "Silava" prognozē ciršanas apjomu pieaugumu arī scenārijā, kad grozījumi netiek veikti, tad ciršanas apjoms, salīdzinot ar situāciju bez grozījumiem, ir par 5%.

Jāatzīmē arī prognoze, ko ciršanas noteikumu grozījumu sakarā izteicis "Silavas" vadītājs Jurģis Jansons rakstā, kas atrodams (šeit): "Ja šobrīd cilvēki vienlaidus atjaunošanas cirtē jeb tā saucamajā kailcirtē gadā nocērt apmēram 1,5 procentus no meža platības (ieskaitot sanitārās cirtes), tad ir iespējams, ka tagad šis īpatsvars tuvošoties 2 procentiem, lēš Jansons. Tomēr tas mežu ilgtspēju nekādi nevarot ietekmēt." Šeit gan J. Jansons nepiemin, ka vēl nesen (2005.-2009. g.) gadā izcirstā platība bija ap 1% no meža kopējā platības.

Viens vai divi procenti šķiet mazi skaitļi jebkurā gadījumā. Taču pamēģiniet pavisam vienkāršu aprēķinu. Iedomāsimies ļoti vienkāršotu situāciju, ka aizsargājamu mežu nav, t.i., visi meži pieejami mežizstrādei. Tagad izrēķiniet, pēc cik ilga laika būs jāatgriežas jau nocirstā mežā, ja gadā tiek nocirsts 1% mežu platības, un pēc cik ilga laika - ja tiek nocirsti 2%! Izrēķinājāt? Vai piekrītat J. Jansonam, ka mežu ilgtspēju tas nekādi nevar ietekmēt?

Kāds varbūt aizrādīs, ka mans uzdevums ir pārāk vienkāršots. Reālajā dzīvē mežu vecuma struktūra nav izlīdzināta, un tas nozīmē, ka šāda mežizstrādes intensitāte - 2% platības gadā - varētu netikt uzturēta līdz brīdim, kad vēlreiz jāatgriežas jau reiz nocirstā mežā. Un patiesībā tieši par to ir mans stāsts.

Mazliet nesenas vēstures

Atkāpjoties mazliet vēsturē, atceros laiku, kad 2008. gadā tika nolemts palielināt maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu valsts mežos, jo imports no Krievijas mazinājās un sliktu cenu dēļ arī privātie cirta negribīgi.

Diskusijā, ko par šo jautājumu LU Bioloģijas fakultātē sarīkoja Jānis Priednieks, Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Kristaps Klauss norādīja: "Mums vajag 11 miljonus kubikmetru koksnes gadā." Šī frāze man spilgti palikusi atmiņā, jo tieši attieksme "mums vajag", neiedziļinoties tajā, cik mežs var dot, ir pamatā daudzām problēmām Latvijas mežu apsaimniekošanā. 

Savus 11 miljonus kubikmetru kokrūpnieki toreiz dabūja. Kopš 2009. gada vidējais mežizstrādes apjoms ir 12,05 milj. m3 gadā, un pēdējos trīs gadus tas jau ir virs 13 milj. m3 gadā. Taču vēsture atkārtojas - gluži kā 2008. gadā tiek virzīta ideja par maksimāli pieļaujamā koku ciršanas apjoma palielināšanu valsts mežos (lasīt šeit).

Maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms, vienkāršoti sakot, tiek rēķināts tā, lai nodrošinātu stabilu koksnes plūsmu. Tātad, pārsniedzot šo apjomu, vai nu sekos ciršanai atbilstošu mežu platības kritums vai arī jāpazemina latiņa tam, ko nozīmē ciršanai atbilstoši meži. Tātad šī pieļaujamā apjoma palielināšana, situācijai mežā nemainoties, ir pēc definīcijas pretēja ilgtspējīgai saimniekošanai pat tad, ja to vērtējam tikai no koksnes plūsmas viedokļa.

Gaidāms mežizstrādes apjoma kritums

Un te es gribu atgriezties pie "Silavas" aprēķiniem par noteikumu grozījumu ietekmi uz ciršanas apjomu. Pēc pieauguma tuvākajos piecos gados nākamajā piecgadē ciršanas apjoms krīt, un kritums turpinās arī aiznākamajā piecgadē, nonākot tādā pašā līmenī kā scenārijā bez grozījumu veikšanas. Šis ciršanas apjoma kritums skaidrojams ar to, ka būs mazāk mežu, kas atbildīs ciršanas kritērijiem (galvenās cirtes vecumam vai caurmēram). Un šeit pat nav ierēķināta iepriekš pieminētā maksimāli pieļaujamā ciršanas apjoma paaugstināšana valsts mežos.

Turklāt ciršanas apjomu var ietekmēt arī citi faktori, piemēram, aizsargājamo teritoriju paplašināšana. Visticamāk, reālajā dzīvē abi šie faktori (ciršanas kritērijiem atbilstošu mežu platības samazināšanās un to pieejamības mežizstrādei samazināšanās) summēsies. Un tieši gaidāmais ciršanas apjomu kritums ir tas, ko aicinu paturēt prātā, jo domāju, ka ar šiem grozījumiem stāsts vēl nav galā.

Atceramies!

Droši vien tagad K. Klauss vairs neteiktu: "Mums vajag 11 miljonus kubikmetru." Tāpēc, ņemot vērā prognozes par ciršanas apjomu kritumu pēc relatīvi īslaicīgā pieauguma, varu prognozēt, ka jau tuvākajos 5-10 gados varam gaidīt jaunas idejas ciršanas ierobežojumu vājināšanai. Iespējams, šī prasība tiks pasniegta kā kompensējošs pasākums par dabas aizsardzības prasību pieaugumu. Varbūt būs kāda nākamā krīze, kuras risināšanai tiks piedāvāts kāpināt ciršanas intensitāti.

Taču, kad šīs idejas tiks virzītas, ir svarīgi neaizmirst, kā mēs nonācām pie šī paaugstinātā ciršanas apjoma. Svarīgi neaizmirst, ka šis pieaugums tika pieļauts par spīti nepieciešamībai ciršanas apjomu mazināt, lai nodrošinātu mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, tostarp aizsargājamu mežu saglabāšanu. Rēķināšanās ar šo paaugstināto apjomu ir bedre, ko nozare pati sev izrakusi, tāpēc neaizmirsīsim šo, lai kārpīšanās ārā no šīs bedres atkal nenotiktu uz Latvijas mežu vēl tālākas noplicināšanas rēķina.

Meža nozare iet pāri līķiem (arī politiskajiem)

Atceroties bērnību

Kadrs no filmas "Le Salaire de la peur" (1953)

Domājot par to, kā tiek saimniekots Latvijas mežos, bieži atceros bērnībā redzētu filmu. Tajā divi vīri kaut kur veda nitroglicerīna kravu. Kādā brīdī viņu ceļā gadījās dubļaina vieta, kur mašīna varēja iestigt. Viens no braucējiem izkāpa ārā, lai palīdzētu mašīnai droši izbraukt. Tā gadījās, ka viņš pakļuva zem riteņa. Mašīnā palikušais kolēģis bailēs, ka mašīna varētu iestigt, to neapturēja, bet pārbrauca savam biedram pāri. Zem mašīnas palikušais vīrs gāja bojā.

Kāpēc atceros šo filmu? Tāpēc ka redzu, ka ar pārmērīgi lieliem ciršanas apjomiem meža nozare brauc pāri Latvijas mežiem. Ir skaidrs, ka šie apjomi nav ilgtspējīgi, taču par spīti izpostītiem saudzējamiem mežiem, iznīcinātām aizsargājamu sugu dzīvotnēm un sabiedrības neapmierinātībai nozare neapstājas un turpina meklēt iespējas noturēt vai pat palielināt esošo ciršanas intensitāti.

Kā tikt pie koksnes

Pēdējo gadu sāpīgākais pārbrauciens Latvijas mežiem, kura sekas visticamāk būs neatgriezeniskas, noslēdzās vakar (21. jūnijā) Ministru kabineta sēdē, pieņemot grozījumus koku ciršanas noteikumos, kas ļaus kailcirtē izcirst jaunākus mežus. Šie grozījumi savu publisko ceļu sāka jau 2017. gadā, bet divas reizes sabiedrības spiediena rezultātā tos izdevās apturēt. Šoreiz meža nozares lobijs izrādījās stiprāks.

Taču patiesībā stāsts aizsākās vēl ātrāk nekā 2017. gadā. Jau 2012. gadā Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Kristaps Klauss saviem kolēģiem prezentēja datus, ka "aktīvajiem" (t.i., tādiem, kas savu mežu cērt) privātajiem meža īpašniekiem piederošajos mežos pieejamās koksnes  pie esošajiem ciršanas apjomiem atlicis 16-18 gadiem (par to jau iepriekš rakstīju šeit). Respektīvi, cērtams mežs tā kā būtu, bet daudz ir to īpašnieku, kas savus mežus necērt. Viena no iespējām, kā šo risināt - nolaist latiņu, pie kuras mežu atļauts nocirst. Tad varētu cerēt, ka arī "aktīvo" meža īpašnieku mežos būtu vairāk cērtamu mežu.

Šīs latiņas ir divas - koku vecums un koku resnums (caurmērs). Vecums, kādā mežs cērtams noteikts Meža likumā, bet caurmērs - Noteikumos par koku ciršanu mežā. Nav pārsteidzoši, ka nozare izvēlējās ķerties pie noteikumiem, jo skaidrs, ka likuma grozījumus izdabūt cauri Saeimai varētu būt grūtāk, nekā grozīt noteikumus, ko apstiprina Ministru kabinets.

Karš kā iespēja

Oficiālie argumenti, kāpēc šie grozījumi nepieciešami, laika gaitā ir mainījušies. Sākumā kā galvenais arguments tika prezentēts meža kapitālvērtības pieaugums. Vēlāk parādījās, ka galvenās cirtes caurmērs mazināms, lai veicinātu oglekļa piesaisti mežā. Taču stiprākā kārts meža nozares rokās izrādījās Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Vakar MK sēdē tika paziņots, ka ciršanas caurmēru jāmazina, lai varētu kāpināt ciršanas apjomu un nodrošināt papildu šķeldas pieejamību.

Pārliecībā par saviem panākumiem Zemkopības ministrija bijusi slinka. Noteikumu grozījumu anotācija ir tā pati vecā, par kuras pretrunīgumu rakstīju jau pirms pāris gadiem (šeit). Tajā nav ne vārda par šķeldu un joprojām lasāms, ka "netiek prognozēts, ka mežizstrādes apjoms būtiski palielināsies". Taču tagad tapis arī informatīvais ziņojums (atrodams šeit), kas vēsta, ka tieši ciršanas apjomu palielināšana ir grozījumu mērķis.

Uz to, ka šķeldas pieejamību Latvijas iedzīvotājiem šādi nepalielināsim, MK sēdē norādīja Latvijas Bankas pārstāvis Edvards Kušners, atgādinot, ka Latvija ir kopējā tirgū un "ielejot dīķī spaini ar ūdeni, dīķis ievērojami dziļāks nekļūs", taču arī tas palika nesadzirdēts.

Politiskais šahs

Kopš noteikumu grozījumi uzsākuši savu gaitu, figūras uz politiskā šaha galdiņa ir pārbīdījušās. Grozījumu virzība sākās, kad Zemkopības ministriju vadīja Jānis Dūklavs (ZZS). Savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vadībā esošais Kaspars Gerhards (NA) pret grozījumiem asi iebilda.

Daudziem par pārsteigumu K. Gerhards tika pārbīdīts uz zemkopības ministra krēslu, un izrādījās, ka ar to vien pietiek, lai nostāju mainītu par 180 grādiem. Jaunajā amatā K. Gerhards kļuva par ciršanas atvieglojumu dedzīgu atbalstītāju.

Savukārt uz vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra lauciņa nonāca Artūrs Toms Plešs (A/Par!). Savukārt blakus A. T. Plešam, kas galu galā izrādījās tikai bandinieks, tika nolikts Dagnis Dubrovskis. No LLU Meža fakultātes dekāna amata D. Dubrovskis bija pārsēdies uz vadošā eksperta amatu AS "Latvijas valsts meži", bet tagad iekārtojās VARAM kā valsts sekretāra vietnieks klimata politikas jautājumos. Mūsu stāstā svarīgākais ir tas, ka tieši D. Dubrovskis Zemkopības ministrijas uzdevumā gatavoja pamatojumu koku ciršanas noteikumu grozījumiem, kad tie pirmoreiz ieraudzīja dienas gaismu. Tad nu šāda padomdevēja ietekmē A. T. Plešs MK sēdē mēģināja laipot, noteikumu grozījumus tā kā atbalstot, tā kā neatbalstot, lai gan Krišjānis Kariņš skaidri norādīja, ka ticies ar K. Gerhardu un A. T. Plešu, un abi ministri vienojušies, ka noteikumu grozījumi virzāmi tālāk.

Kas un kā apstrādājis pašu K. Kariņu (JV), mēs nezinām, taču viņš, atbalstot noteikumu grozījumus, nolēmis atkāpties no publiski un skaidri paustā solījuma: "Es nevirzīšu neko uz priekšu, kamēr nevienojas abas puses." (atgādinājums šeit).

Acīmredzot lai mazinātu šī lēmuma sekas, K. Kariņš uzreiz rosināja izstrādāt informatīvo ziņojumu, kurā tiktu izvērtēta Latvijas mežu apsaimniekošana "un tad, ja kaut kas ir maināms, tad to mainīsim". A. T. Plešs gan uzreiz atteicās no iespējas VARAM šo ziņojumu sagatavot, pārspēlējot to Zemkopības ministrijai. Savukārt Zemkopības ministrijai, kā zināms, ir jau iesista roka ziņojumu sagatavošanā par tēmu "Cik lieliski mēs apsaimniekojam Latvijas mežus".

Taču atbildību par MK lēmumu, protams, jāuzņemas ne tikai minētajiem kungiem, bet ikvienam ministram, kas vakar neiebilda pret noteikumu apstiprināšanu. Cik es sapratu, vienīgais, kas iebilda, bija Artis Pabriks (A/Par!), taču jāskatās, kā tas tiks atspoguļots sēdes protokolā.

Jāteic, ir pārsteidzoši, ka ministri bija gatavi pieņemt šādu Latvijas sabiedrībai tik svarīgajiem mežiem kaitīgu lēmumu tik īsu brīdi pirms vēlēšanām. Skaidrs, ka sabiedrība līdz rudenim to aizmirst nepaspēs, kas var nozīmēt dažu pašreizējo lēmumu pieņēmēju noslaucīšanu no šaha galda. Tad pašreizējie ministri varēs dalīties atmiņās un nožēlā par vakardienas lēmumu, aizrādīt nākamajiem par līdzīgu lēmumu pieņemšanu.

Bet šahisti paliek. Tauta būs nikna uz ministriem un to pārstāvētajām partijām, bet īstie spēlētāji paliek aizkadrā. Šajā reizē savu dabūjuši, tie varēs ņemt jaunu figūriņu  komplektu un spēlēt tālāk. Redzamākie koku ciršanas grozījumu virzītāji un aizstāvji - Arvīds Ozols (Zemkopības ministrija), Kristaps Klauss (Latvijas Kokrūpniecības federācija) un Arnis Muižnieks (Latvijas Meža īpašnieku biedrība) - jau arī nav lēmēji, bet tikai "Latvijas valsts mežu", "Latvijas Finiera" u.c. izsūtāmie zēni. Kamēr puiši raujas, minētie uzņēmumi var nesmērēt rokas un pastāvēt malā, stāstot bērniem, kādi zvēriņi un putniņi dzīvo Latvijas mežos.

Sekas

Protams, meža iemītniekiem šie grozījumi par labu nenāks. Nezinu, vai nejaušības vai apzināta cinisma dēļ, tieši vakar LVM tviterporfils @mammadaba izvēlējās iepriecināt tautu ar ierakstu par Latvijas mazāko pūcīti - apodziņu. Valsts mežos jau šobrīd apzināti tiek izcirstas šīs aizsargājamās sugas dzīvotnes, un noteikumu grozījumi, kas ļaus mežu nocirst vēl ātrāk, šo situāciju tikai pasliktinās.

Koku klājuma zudumi (rozā) 2018.-2021. gadā
vienā no apodziņa aizsardzībai prioritārajām teritorijām valsts mežos. Avots: https://www.globalforestwatch.org/

Taču cietīs ne tikai apodziņš. Ciršanas apjomu un līdz ar to izcirtumu platību pieaugums nozīmēs dzīvotnes zudumu daudzām mežos mītošām sugām. Tā kā joprojām atļauta meža ciršana putnu ligzdošanas laikā, arī fiziski iznīcināto putnu ligzdu skaits pieaugs. Bet meži kopumā kļūs mākslīgāki, vienveidīgāki un tukšāki no dzīvības.

Ja gribam, lai Latvijā nākotnē būtu sastopams arī mežs kā ekosistēma, nevis tikai lauksaimniecības kultūra - koki, šobrīd varam cerēt tikai uz aizsargājamo teritoriju paplašināšanu un tiem meža īpašniekiem, kas gatavi saimniekot savos mežos dabai draudzīgi. Protams, arī tam iepriekš minētie šahisti liek un turpinās likt visus iespējamos šķēršļus, taču skaidrs, ka būtiska aizsargājamo teritoriju paplašināšana galu galā ir neizbēgama. Jautājums tikai, cik no sargājamām dabas vērtībām līdz tam jau būs paspēts nocirst.

Līgo!

"Dedz, maita, dedz!"

Jumts, jumts, jumts ir liesmās!
Mums ūdeni nevajag,
Lai tas maita deg!
Dedz, maita, dedz!
(Rock Master Scott & the Dynamic Three "The Roof Is on Fire")

Jumts ir liesmās!

Pieņemu, ka ikviens no jums būs dzirdējis par klimata pārmaiņām un ar tām saistītajiem riskiem. Zināsiet arī to, ka galvenais cilvēku ieguldījums šajās pārmaiņās ir CO2 koncentrācijas palielināšanās atmosfērā, kas savukārt ir sekas fosilo energoresursu izmantošanai. No tā tad arī izriet galvenais klimata pārmaiņu mazināšanas mērķis - samazināt CO2 emisijas.

To dzirdējuši būsiet ne tikai jūs, bet arī lēmumu pieņēmēji, jo zinātnieki un nu jau ne tikai zinātnieki par to turpina atgādināt, aicinot uz rīcību klimata pārmaiņu mazināšanai. Lūk, piemēram, Pasaules ekonomikas foruma risku izvērtējumā ar klimata pārmaiņām saistīti divi visdraudošākie riski nākamajiem desmit gadiem (sk. šeit). IPCC aicina mazināt emisijas jau tagad (sk. šeit), lai vēl paspētu izvairīties no katastrofālām klimata pārmaiņām.

Taču zinātnieku un citu ekspertu balsis visbiežāk ir kā auto parkošanās sensori - pīkst arvien skaļāk un trauksmaināk, kamēr lēmumu pieņēmēji droši turpina braukt, neraugoties uz draudošajām briesmām. CO2 koncentrācija atmosfērā turpina palielināties, Zeme turpina sasilt.

Cerību, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi, devis Eiropas Savienības nospraustais Zaļais kurss, kura viens no mērķiem ir panākt klimata neitralitāti līdz 2050. gadam (t.i., neradīt vairāk emisiju kā spējam piesaistīt). Protams, ar to vien nebūs līdzēts. Ja tev ūdens vannā plūst pāri malām, nepietiks ar to, ka laidīsi tajā tikpat ūdens, cik no vannas iztek. Vannas istaba applūdīs šā vai tā. Taču klimata neitralitāte vismaz ir pirmais solis.

Piemetam kūdru?

Krievijas uzsāktais karš Ukrainā beidzot atvēris acis, ka mēs nedrīkstam Krievijai maksāt naudu. Tā kā lielu daļu Latvijā izmantoto fosilo energoresursu līdz šim esam pirkuši no Krievijas, šo tirdzniecības saišu saraušanai vajadzētu nākt par labu arī Latvijas ceļam uz klimata pārmaiņu mazināšanu, veicinot atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Bet...

Te kā velniņš no kastes izlec ideja, ka Krievijas naftu un gāzi mēs varētu aizstāt ar kaut ko vēl kaitīgāku - kūdru. Tas tak mums vietējais resurss, turklāt vēl atjaunojas! Un klimata pārmaiņu mazināšanas mērķi tiek pārvērsti enerģētiskās neatkarības mērķos - ne vairs mazināt CO2 koncentrāciju atmosfērā, bet dedzināt vienalga ko, ka tik vietējo. Zemāk viens attēls, kas uzskatāmi parāda, ka, no CO2 emisiju viedokļa raugoties, kūdras izmantošana enerģijas ieguvē ir apmēram pats sliktākais, ko mēs varētu izvēlēties. Dažādos ziņojumos un pētījumos konkrētie skaitļi var atšķirties, bet lielā bilde paliek tā pati.

Avots: https://www.volker-quaschning.de/datserv/CO2-spez/index_e.php

 

Kūdra nāk no purviem

Kūdru iegūst purvos. No ģeoloģiskā viedokļa raugoties, par purviem Latvijā tiek uzskatītas teritorijas, kur kūdras slāņa biezums ir vismaz 30 centimetri. Ātrums ar kādu kūdra veidojas var atšķirties gan dažādos purvos, gan, apstākļiem mainoties, vienā un tajā pašā purvā, bet dažādos avotos minēts, ka Latvijā kūdra veidojas ar vidējo ātrumu 1-2 mm gadā. Tātad iepriekš minētie 30 centimetri kūdras, kas vajadzīgi, lai teritorija vispār skaitītos purvs, izveidojas 150-300 gados.

Šādas purva kritērijus knapi sasniegušas vietas gan nav mērķis kūdras ieguvei. Sedas purvā pirms tā izstrādes kūdras slāņa vidējais biezums bija 3 metri. Cenas tīrelī vidējais kūdras slāņa biezums ir 4,3 m, Kaigu purvā - 5,3 m. Tātad mēs runājam par gadu tūkstošiem, kas bijuši nepieciešami, lai purvi izveidotos līdz pašreizējam stāvoklim. Bet šo kūdras krājumu, kas veidojies gadu tūkstošos, mēs varam sadedzināt un pārvērst CO2 emisijās laikā, kas pret purva attīstības laika mērogiem ir viens mirklis.

Cenas tīrelis.
Foto: Mārtiņš Bruņenieks (https://commons.wikimedia.org/) 

Kūdras ieguves lobijs mēdz uzsvērt, ka kūdra atjaunojas. Jā, piemērotos apstākļos (kādi pēc purva izstrādes var arī nerasties) atjaunojas gan, bet vēlreiz apdomājiet laika mērogus - mums nākamo trīsdesmit gadu laikā jāpanāk oglekļa neitralitāte, bet mēs apsveram iespēju palaist gaisā CO2, ko atpakaļ varēsim dabūt vairāku tūkstošu gadu laikā (un arī tikai tad, ja paveiksies).

Savukārt, ja purvs netiktu norakts, tas arvien turpinātu lēnām, bet ilgstoši piesaistīt oglekli. Tātad, iegūstot un sadedzinot kūdru, mēs ne tikai radām lielas emisijas, bet arī mazinām mūsu iespējas oglekli piesaistīt un tā dodam dubultu triecienu mūsu centieniem mazināt klimata pārmaiņas.

"Bet mēs iegūstam kūdru mazākā apjomā, nekā tā atjaunojas!" pacelsies kāda rociņa auditorijā. Jā, neskartie purvi, kā jau minēju, arvien turpina piesaistīt oglekli. Kamēr šo neskarto purvu ir pietiekami daudz, tajos kūdra tiešām var uzkrāties lielākā apjomā, nekā citos purvos tā tiek iegūta. Taču tas nekādā mērā nemaina iepriekš minēto - dedzinot kūdru mēs radām emisijas, kuru varēja nebūt, apturam piesaisti, kura varēja turpināties, un līdz ar to turpinām kāpināt CO2 koncentrāciju atmosfērā.

Taču purvu norakšana un kūdras dedzināšana nenozīmē tikai emisiju palielināšanu laikā, kad mums tās vajadzētu samazināt. Mēs ne tikai iznīcinām ārkārtīgi svarīgu oglekļa krātuvi (globāli purvos ir uzkrāts vairāk oglekļa nekā mežos), bet arī ekosistēmu - mājvietu virknei augu un dzīvnieku sugu, tostarp apdraudētu un aizsargājamu. Turklāt purvi arī palīdz pielāgoties klimata pārmaiņām, mazinot gan plūdu, gan sausuma riskus, un sniedz arī citus ekosistēmu pakalpojumus (ogošanas iespējas, tūrisms, ūdens attīrīšana u.c.). Ne velti tagad citur pasaulē domā, kā atteikties no kūdras izmantošanas, lai saglabātu vēl neskartos purvus, un iegulda līdzekļus tajā, lai degradētos purvus atjaunotu (sk., piemēram, šeit).

Lai deg!

Skaidrs, ka tagad Krievijas izraisītā kara dēļ mums ir nepieciešami ātri risinājumi, lai aizstātu Krievijas fosilos energoresursus, taču klimata pārmaiņas nav uz kara laiku apstājušās. Kūdras dedzināšana, kas var šķist ātrs risinājums, būs ar ļoti ilgām negatīvām sekām. Laikā, kad mums vajadzētu domāt, kā iegūt enerģiju, radot pēc iespējas mazākas emisijas, mesties uz kūdras dedzināšanu ir apmēram tas pats, kas nodedzināt savu māju, lai sasildītos - būsim enerģētiski neatkarīgi, vienu brīdi pat būs silti, tomēr tas nenozīmē, ka šāda pieeja būtu prātīga. Taču mēs gribam nedomāt par rītdienu. Tagad mēs gribam dejot ap degošo māju un dziedāt: "The roof, the roof, the roof is on fire..."

Par nākotnes neizbēgamību

"Mēs vēl neesam sapratuši, ka process sācies, un mums tajā jāatrod sava vieta zem saules."

(Kristaps Klauss)

Lasu svaigu interviju ar Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektoru Kristapu Klausu (jūs to varat izlasīt šeit) un mazliet brīnos, ka K. Klauss šķiet pārsteigts un apstulbis Eiropas Savienības Zaļā kursa priekšā.

Nezinu, vai iemesls apjukumam ir "apvāršņa pārskatīšanas" (t.i., nākotnes izaicinājumu prognozēšanas) trūkums meža nozarē vai tiešām nozare ir pati sevi pārliecinājusi ar dogmu "mežu platības pieaug, krāja pieaug, tātad mēs visu darām labi un pareizi". Taču ir skaidrs, ka, stiprinot sevi ticībā ar intensīvu darbu pie sabiedriskajām attiecībām, nozare ir palaidusi garām to, ka sabiedrības pieprasījums no mežu apsaimniekošanas jau sen vairs nav formālas mežu platības un kopējie koksnes kubikmetri.

Tas, ko mūsdienās nozīmē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, un tas, kādi ir galvenie klimata un dabas aizsardzības mērķi, ir zināms jau gadu desmitiem. Taču līdz šim meža nozares lēmumu pieņēmēji ir izlikušies to nemanām. Ciršanas apjomu kāpuma dēļ oglekļa piesaiste mežos samazinās, bet ciršanas apjomi joprojām tiek kāpināti. Aizsargājamie biotopi jau šobrīd ir nelabvēlīgā stāvoklī, bet tie joprojām tiek izcirsti. Uz problēmām Latvijas mežu apsaimniekošanā vides organizācijas ir norādījušas jau sen. "Bet tie jau tikai "zaļie"," ir bijusi meža nozares attieksme, turpinot neilgtspējīgu saimniekošanu.

Bet tagad to, ka būs jāmainās, vairs nesaka tikai vides organizācijas un vietējie iedzīvotāji, bet arī Eiropas Savienības lēmumu pieņēmēji un finanšu institūcijas. Izrādās, ka klimata un dabas daudzveidības krīze patiešām pastāv un būs jārisina. Tagad meža nozare, attapusies, ka CO2 emisijas tiešām būs jāmazina un aizsargājamie meži tiešām būs jāaizsargā, kasa galvu un domā: "Kur mēs bijām aizvakar?"

Skaidrs, ka tad, ja jau 1998. gadā, kad tika pieņemta Latvijas meža politika (kurā faktiski visi šobrīd aktuālie mērķi jau ir iestrādāti), to būtu sākts arī godprātīgi īstenot, Latvijas meža nozare šobrīd ar mierīgu smaidu varētu uztver ES Zaļo kursu un atgādināt saviem kolēģiem un konkurentiem citās valstīs, ka Latvija šo kursu ietur jau sen. Ja esam attapušies tikai tagad, tad, protams, pārmaiņas būs sāpīgākas. Bet neizbēgamas šā vai tā.

Tad nu, lai K. Klausam un viņa kolēģiem aiztaupītu nepatīkamus pārsteigumus turpmāk, te minēšu vēl dažas lietas, kas ir neizbēgamas tāpat kā aizsargājamo mežu platību palielināšana un ciršanas apjomu sarukums:

• Būs ne tikai jāaizsargā atlikušie aizsargājamie mežu biotopi, bet arī jāatvēl teritorijas, kur šādiem biotopiem atjaunoties, lai kompensētu jau nocirsto (šim mērķim var palīdzēt aizsargājamo sugu dzīvotņu aizsardzība).
• Mežizstrāde putnu ligzdošanas laikā būs jāpārtrauc vai kļūs tik sarežģīta, ka pārtraukt būs vienkāršāk.
• FSC sertifikācijas prasības kļūs būtiski stingrākas vai arī šī sertifikācijas sistēma zaudēs atbalstu un tās vietā būs jānāk citai.
• Par dominējošo kļūs bezkailciršu mežsaimniecība, līdz ar to samazināsies iespējas un vajadzība mežus atjaunot mākslīgi. Kailciršu nosaukšana citā vārdā šeit nelīdzēs.
• Egles nozīme Latvijas mežsaimniecībā samazināsies, jo egles šeit izaudzēt kļūs arvien grūtāk.
• Kūdras nozares dzīvotspēja nav "zem jautājuma". Kūdras nozare nav dzīvotspējīga.

Saprotu, ka šobrīd, izlasot šo sarakstu, kādam varētu gribēties smieties vai dusmoties, bet tad, kad pirmās emocijas būs pārgājušas, aicinu sākt domāt par šiem kā reāliem nākotnes scenārijiem. Laicīga virzīšanās uz patiešām ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu tā vietā, lai turpinātu "pa vecam", kamēr tas vēl iespējams un atļauts, būtu arī labs apliecinājums tam, ka meža nozarē nevalda īstermiņa intereses.

Intensīvāka mežsaimniecība nepalīdzēs pret klimata pārmaiņām

Mežizstrādes kāpums samazina oglekļa piesaisti mežā

 Arvien jaudīgāk no meža nozares puses dažādos forumos tiek popularizēta ideja, ka intensīvāka mežu apsaimniekošana (ietverot arī intensīvāku to ciršanu) palīdzēs mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties tām. Nesen arī Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības apspriešanas laikā "Latvijas Finiera" padomes priekšsēdētājs aicināja uz mazākiem ierobežojumiem meža ciršanai, jo mums esot jādomā par klimatu. Reizēm šķiet, ka meža nozari tagad oglekļa piesaiste interesē pat vairāk nekā koksnes ieguve.

Tagad vai visi meža nozares runasvīri korī skandina, ka klausīties vajag tikai zinātniekos un visam jābūt zinātniski pamatotam (mazliet klusākā balsī piebalsojot, ka jāieklausās tikai pareizajos zinātniekos). Tad nu aicinu aplūkot dažus piemērus, kas ļauj novērtēt, cik zinātniski pamatota ir doma par to, ka klimata mērķu vārdā vajadzētu intensificēt meža apsaimniekošanu.

Neapšaubāmi galvenais pasākums klimata pārmaiņu mazināšanai ir atteikšanās no fosilo energoresursu izmantošanas, lai neturpinātu kāpināt CO2 koncentrāciju atmosfērā. Tomēr, lai šo koncentrāciju mazinātu, svarīgi veicināt arī oglekļa piesaisti. Lai gan būtiskāko lomu oglekļa piesaistē spēlē okeāns un svarīgi oglekļa piesaistītāji ir arī purvi un citi mitrāji, visbiežāk oglekļa piesaistes kontekstā tiek runāts par mežiem.

Tieši pieņēmums, ka intensīvāka mežu apsaimniekošana, kas ietver mežizstrādes apjomu kāpināšanu, veicina oglekļa piesaisti mežā, ir galvenais iemesls meža nozares šķietamajām rūpēm par klimatu. Tomēr atgādināšu, ka līdzšinējā pieredze liecina pretējo - mežizstrādes kāpums oglekļa piesaisti mežā ir samazinājis. Tas atspoguļots zemāk redzamajā attēlā, kur oglekļa piesaisti (negatīvās vērtības) mežā atspoguļo oranžais stabiņš.

ZIZIMM sektora emisijas un CO2 piesaiste 1990.-2018.gadā (kt CO2 ekv.)

Savās sabiedriskajās attiecībās meža nozares pārstāvji uzsver, ka piesaistes samazinājums skaidrojams ar mežu novecošanu (tātad - jācērt cītīgāk). Taču ziņojums, no kura nāk augstāk redzamais grafiks, saka ko citu: "CO2 piesaistes samazinājums ZIZIMM sektorā saistāms ar mežizstrādes apjoma pieaugumu." (sk. šeit).

Tātad mums tiek mēģināts iebarot domu, ka ciršanas apjomu kāpums, kas kopš 90. gadiem samazinājis oglekļa piesaisti mežā, sāks šo piesaisti palielināt tad, ja cirtīsim vēl vairāk...

Teorētiski pieņēmumi un reālā dzīve

Kad esat sagremojuši iepriekš minētās domas absurdumu, pamēģiniet sagremot arī šo - tā patiešām varētu būt (vismaz teorētiski). Jāpatur prātā, ka augstāk redzamajā grafikā redzama ikgadējā oglekļa piesaiste, nevis kopējais oglekļa uzkrājums. Tātad hipotētisks koks, kas vairs neaug, var saturēt daudz oglekļa, bet piesaiste būs 0, tāpat kā tad, ja koka (un piesaistītā oglekļa) nav vispār. Ja jūs šo hipotētisko koku nocirtīsiet, bet vietā iestādīsiet koku, kas aug ātri, sākumā jūs būsiet lielos "mīnusos", palaižot gaisā pirmā koka piesaistīto oglekli, taču turpmāk piesaiste augs. Kopējais oglekļa uzkrājums vienā brīdī var pat pārsniegt to piesaistes apjomu, ko būtu varējis nodrošināt lēnaudzīgais koks, ja nebūtu nocirsts. Un ja jūs šo lēnaudzīgo koku nebūsiet sakurinājis, bet uzbūvējis no tā māju, būs laime pilnībā - pirmā koka uzņemtais ogleklis būs palicis piesaistīts un tam klāt būs nācis vēl otrā koka piesaistītais.

Uz iepriekš aprakstītās loģikas tad arī balstās meža nozares runasvīru argumenti, ka cirst mežu ir labi klimatam. Pagaidām mēs pat varētu atlikt malā dabas daudzveidības jautājumu (piemēram, to, ka nocirstais lēnaudzīgais koks varbūt bija izcila dzīvotne virknei aizsargājamu sugu, bet ātraudzīgais ir svešzemju koks, ko nevienai vietējai sugai nevajag). Galvenā problēma meža nozares pārstāvju argumentācijā ir tā, ka aprakstītajam vienkāršotajam piemēram ir maz sakara ar reālo dzīvi, jo:

• parasti tiek nocirsti koki, kas vēl ilgi būtu sekmīgi turpinājuši piesaistīt oglekli;
• pavisam neliela daļa nocirsto koku piesaistītā oglekļa tiek uzglabāta ilgmūžīgos produktos;
• nocirstā meža vietā iestādītie koki var nemaz nebūt labāki oglekļa piesaistītāji nekā iepriekš augušie koki;
• jaunie koki var tikt nocirsti daudz ātrāk nekā tie būtu varējuši kompensēt iepriekšējās mežizstrādes rezultātā zaudēto oglekli;
• pats mežizstrādes process un augsnes sagatavošana pirms meža atjaunošanas rada papildu emisijas.

Mazāk cērtot, paliek vairāk koku

Zinot, ka oglekļa piesaistes samazinājumu radījis galvenokārt mežizstrādes apjoma kāpums, loģiski būtu piesaistes uzlabošanai ciršanas apjomus mazināt. Protams, šādu iespēju nopietni apsvērt meža nozares politikas veidotāji nav gatavi.

Taču nesen uzzināju par kādu LVMI "Silava" pētījumu, kas sniedz zināmu priekšstatu par to, kādas sekas varētu būt dažādiem mežu apsaimniekošanas scenārijiem (pētījuma pārskats atrodams šeit). 

Minētajā pētījumā izvērtēti trīs scenāriji (esmu saglabājis pētījuma autoru lietotos scenāriju nosaukumus):

1. ikdienišķa mežsaimniecība (tiek turpināta līdzšinējā prakse);

2. pasīva mežsaimniecība (tiek turpināta līdzšinējā prakse, bet aizsargāto mežu platība palielināta līdz 500 tūkst. ha);

3. intensīvi-mērķtiecīga mežsaimniecība (tiek īstenoti Zemkopības ministrijas virzītie koku ciršanas un atjaunošanas noteikumu grozījumi (par ko esmu rakstījis šeit), palielinās mākslīgi atjaunoto mežu īpatsvars, jaunaudzes tiek koptas (t.i., retinātas) intensīvāk).

Protams, kā jebkuru nākotnes prognožu gadījumā, arī šajā pētījumā "Silavai" bijis jābalstās uz dažādiem pieņēmumiem, turklāt bijuši nepieciešami ne tikai pieņēmumi par koku augšanu, bet arī par mežu apsaimniekotāju uzvedību, tā vēl vairāk palielinot prognožu nenoteiktību. Par to, cik šie pieņēmumi reālistiski, varētu diskutēt citreiz, un skaidrs, ka vienīgais, par ko varam būt puslīdz droši, ir tas, ka precīzi neīstenosies neviens no šiem scenārijiem. Tomēr pētījums ļauj ieskatīties nākotnē, kāda tā būtu tad, ja izteiktie pieņēmumi īstenotos.

Rezultāti parāda to, kas, loģiski domājot, skaidrs ir jau tāpat - mazāk cērtot mežus (šajā gadījumā - palielinot aizsargāto mežu platību), dzīvu koku kopējā krāja (līdz ar to arī dzīvajos kokos uzkrātais ogleklis) būtu lielāka nekā ikdienišķas vai intensīvas mežsaimniecības gadījumā.

Dzīvu koku kopējā krāja mežaudzēs (datu avots: Šņepsts 2020)

Taču, kā jau minēju, pirmais attēls (ZIZIMM sektora emisijas un piesaiste) neatspoguļo kopējo oglekļa uzkrājumu, bet ikgadējo tā piesaistes apjomu. Ja vērtējam nevis kopējo krāju, bet tās pieaugumu (šajā gadījumā - pa piecgadēm), redzams, ka arī šādā griezumā līdz 2050. gadam labākais ir pasīvās mežsaimniecības scenārijs. Jāatzīmē, ka tieši 2050. gads, ir tas, līdz kuram šobrīd nosprausti Latvijas un ES mērķi klimata pārmaiņu mazināšanai. Pēc 2050. gada katrs no trim scenārijiem kādā piecgadē ir labākais un kādā citā - sliktākais.

Dzīvu koku kopējās krājas starpība, salīdzinot ar
iepriekšējo piecgadi (datu avots: Šņepsts 2020)

Skaidrībai gribu pasvītrot, ka neviens no diviem iepriekšējiem grafikiem nerāda oglekļa piesaisti mežā (t.i., neviens no tiem neatbilst oranžajiem stabiņiem pirmajā grafikā). Kopējo oglekļa bilanci mežā veido vairāki mainīgie, ne tikai dzīvu koku krājas pārmaiņas. Tomēr koksnes krājas pārmaiņas spēlē šajā vienādojumā būtisku lomu, turklāt tieši uz "koksnes ražošanu" ir vērsta intensīva mežsaimniecība un šis aspekts ir galvenais meža nozares arguments diskusijās par šo tēmu.

Varbūt kāds atgādinās citu tradicionālu meža nozares argumentu - intensīvākas mežsaimniecības rezultātā vairāk oglekļa tiek piesaistīts koksnes produktos. Arī Šņepsta pētījumā redzams, ka, summējot nocirsto un mežā palikušo koksnes apjomu, intensīvas mežsaimniecības rezultātā summa būs vislielākā.

Arguments par oglekļa zudumu mežā kompensēšanu ar piesaisti koksnes produktiem ir tikpat hipotētisks un ar reālo dzīvi nesaistīts kā apgalvojums, ka oglekļa piesaistes palielināšanai jācērt vairāk mežu. Jau minēju, ka ilgmūžīgos produktos tiek izmantota vien neliela mežā iegūtās koksnes daļa. Turklāt aicinu vēlreiz apskatīties uz pašu pirmo grafiku, kur oranžais stabiņš ir oglekļa piesaiste mežā, tumšzilais - koksnes produktos. Kā redzat, piesaiste produktos nav kompensējusi oglekļa piesaistes mazināšanos mežā.

Cits meža nozares arguments saistīts ar t.s. "aizstāšanas efektu", resp., domu, ka ar koku tiek aizstāti fosilie resursi, tā kopumā tomēr uzlabojot oglekļa bilanci pat tad, ja piesaiste mežā tiek samazināta. Šis ir sarežģīts jautājums un arī augsta līmeņa zinātniski pētījumi reizēm ir šķietami pretrunīgi, jo stāsts jau ir ne tikai par "koksne pret fosilie", bet par to, kas tieši ar ko tieši tiek aizstāts un cik precīzi izrēķinātas emisijas katrā no gadījumiem. Taču pamatproblēma stāstā par aizstāšanas efektu ir līdzīga kā anekdotē, kurā dēls lielās tēvam, ka ietaupījis naudu, skrienot pakaļ autobusam, nevis braucot ar to, bet tēvs iesaka nākamreiz skriet pakaļ taksim, lai ietaupītu vairāk. Respektīvi, mēs varam aprēķināt dažādus hipotētiskos aizstāšanas efektus, bet tas vēl nenozīmē, ka kaut kas reāli tiek aizstāts.

Intensīvāka mežsaimniecība mazina mežu pielāgotību klimata pārmaiņām

Atgādinu, ka, no klimata pārmaiņu viedokļa raugoties, būtiska ir ne tikai klimata pārmaiņu mazināšana, bet arī pielāgošanās šīm pārmaiņām. Arī šajā gadījumā meža nozares piedāvātais risinājums ir intensīva mežsaimniecība - mežu ciršana kailcirtē un mākslīga atjaunošana. Iepriekš aprakstītās "Silavas" prognozes parāda arī to, kā šāda intensīva saimniekošana mainītu meža koku sugu sastāvu.

Mežaudžu platības īpatsvars dalījumā pa I stāva valdošajām
koku sugām atkarībā no meža apsaimniekošanas scenārija
(datu avots: Šņepsts 2020)

Redzams, ka, izpildoties intensīvas mežsaimniecības scenārijam, par galveno koku sugu Latvijas mežos kļūtu egle - vairāk nekā 40% mežu būtu egļu meži. Atkal varētu runāt par acīmredzamo mežu bioloģiskās daudzveidības noplicināšanos intensīvākas mežsaimniecības scenārijā, bet šoreiz palikšu pie klimata pārmaiņu tēmas.

Arvien vairāk pētījumu rāda, ka mākslīga egļu kultivēšana mūsu reģionā, ņemot vērā prognozējamās klimata pārmaiņas, nav saprātīga. Vienu no šiem pētījumiem (lasāms šeit) savās prezentācijās, par klimata pārmaiņām runājot, nereti demonstrē arī "Silavas" pārstāvji. No šī raksta arī zemāk redzamais attēls, kas parāda prognozi, ka līdz šī gadsimta beigām egles izplatības areāls (t.i., apgabals ar egļu mežiem piemērotiem apstākļiem) Eiropā būs pavirzījies uz ziemeļiem, atkāpjoties no Baltijas valstīm. Tātad intensīvās mežsaimniecības scenārijs mūs ved uz jaunajiem apstākļiem nepiemērotu mežu platību palielināšanos.

Potenciālie galveno koku sugu izplatības areāli 2070.-2100. gadā
mērenu klimata pārmaiņu gadījumā (Hanewinkel et al. 2013).
Egle (spruce) - tumši zaļa krāsa.

Secinājumi

No iepriekš rakstītā varam secināt, ka mežizstrādes intensitātes kāpums jau līdz šim ir mazinājis oglekļa piesaisti Latvijas mežos un arī turpmāk tam nav gaidāmas labas sekas. Intensīvāka mežizstrāde pat kombinācijā ar ražīgāku koku stādīšanu novestu pie mazākas kopējās dzīvu koku krājas mežaudzēs (t.i., mazāka oglekļa uzkrājuma dzīvajos kokos) nekā tā, ko varētu nodrošināt lielāku meža platību aizsardzība. Turklāt "Silavas" iezīmētais intensīvākas mežsaimniecības scenārijs padarītu Latvijas mežus nepiemērotus prognozētajām klimata pārmaiņām, palielinot mākslīgi atjaunotu egļu mežu platības, kam prognozējamais Latvijas klimats nebūs piemērots.