Ko īsti Armands Krauze grib mums pateikt?

Pavisam nesen jau rakstīju par zemkopības ministra Armanda Krauzes vēlmi kāpināt valsts mežu izciršanas apjomus (šeit), taču, tā kā nupat ministrs vēlreiz publiski paudis šo ideju (šeit), arī no manas puses vēl dažas piebildes.

Kas ir intensīvākas mežu izciršanas idejas autors, A. Krauze neatklāj joprojām. Iepriekš viņš par šādu ideju "bija dzirdējis", bet nu jau "mēs esam sapratuši, ka valsts mežos ir milzīgs apjoms koksnes, kura faktiski netiek saimnieciski apsaimniekota". Kas ir šie "mēs", joprojām paliek noslēpums. Tā kā A. Krauze ir tikai atskaņotājs meža nozares virzītajām idejām, nedodu ne pieci, ka pats ministrs tiešām ir kaut ko sapratis. Taču tagad viņam piebalso arī otrs ZZS kolēģis - klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis - ja varam radīt pievienoto vērtību, tad tik "ejam uz priekšu"!

Jāatzīmē, ka apgalvojums, ka valsts mežos ir milzīgs apjoms neapsaimniekotas koksnes, kas vienkārši sapūst, ir dzirdēts jau daudzkārt. Kā zināms, ciršanas apjomus valsts mežos uz Valsts meža dienesta (VMD) aprēķinu pamata ierobežo Ministru kabineta rīkojums. Tātad A. Krauze mums liek saprast, ka šis rīkojums nosaka mazāku mežizstrādes apjomu nekā reāli būtu iespējams. Un te nu rodas jautājumi...

Ja nu tā tiešām būtu, ka cērtamu valsts mežu ir "pāri galvai", tad kāpēc AS "Latvijas valsts meži" (LVM) izcērt starptautiskas nozīmes aizsargājamus mežus (sk. šeit un šeit) un aizsargājamu sugu dzīvotnes (sk. šeit un šeit)? Tad šī būtu apzināta un mērķtiecīga dabas vērtību iznīcināšana, nevis mežizstrādei pieejamo mežu trūkuma radīts izmisums?

Tajā pašā laikā ir zināms, ka visus "pāraugušos" mežus VMD jau ņem vērā, rēķinot, kāds būtu maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms valsts mežos. No aprēķina tiek izslēgti tikai tie meži, kuros galvenā cirte nav atļauta. Pārējos mežos VMD rēķina, kādi būtu maksimālie ciršanas apjomi, lai koksnes plūsma saglabātos stabila, t.i., tikpat daudz varētu cirst arī turpmāk. Pasvītroju - runa ir tikai par koksnes plūsmu, nevis ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Taču tagad A. Krauze apgalvo, ka faktiski vajadzētu cirst vairāk. Un tas rada nākošo jautājumu - vai A. Krauze uzskata, ka mums šobrīd būtu jācērt uz turpmāko gadu koksnes ieguves rēķina vai ka VMD dati un līdz ar to arī aprēķini ir kļūdaini un neatbilst situācijai dabā? Vai varbūt ministrs liek saprast, ka vajadzētu izcirst mežus aizsargājamās teritorijās, kur šobrīd galvenā cirte nav atļauta?

Runājot par VMD datiem, aicinu aplūkot šo grafiku.

Galvenās cirtes vecumu pārsniegušu valsts mežu platība
saskaņā ar VMD un LMVI "Silava" datiem.

Tā kā publiski pieejamie LVMI "Silava" dati neļauj atsevišķi izdalīt mežus, kuros galvenā cirte nav atļauta, šeit salīdzinu visus galveno koku sugu mežus, kas pārsnieguši Meža likumā noteikto galvenās cirtes vecumu. Kā redzams, ciršanas vecumu pārsniegušu priežu un bērzu mežu (un arī šo trīs sugu mežu kopumā) pēc LVMI "Silava" datiem ir mazāk nekā pēc VMD datiem. Šāds vienkāršs salīdzinājums gan neļauj noteikt, kuri no datiem ir pareizāki, jo kļūdas var būt abās datu kopās, taču redzams, ka nav datu, kas liecinātu, ka faktiski cērtamu mežu ir vairāk nekā VMD datos.

Un visbeidzot jāatzīmē pats svarīgākais: abi ZZS ministri - gan A. Krauze, gan K. Melnis - vēlreiz pasvītro, ka vai nu nezina, ko nozīmē ilgtspējīga meža apsaimniekošana, vai arī viņus tas vienkārši neinteresē. Runa ir tikai par koksnes kubikmetriem un iegūstamo peļņu, bet viss, kas netiek nocirsts, tiek uzskatīts vienkārši par sapuvušu koksni. Tāpēc vēlreiz un vēlreiz jāatgādina tas, kas rakstīts Latvijas meža politikā (šeit):

MEŽS NAV MĒRĀMS TIKAI LATOS UN KUBIKMETROS, TAS PILDA NEAIZSTĀJAMAS EKOLOĢISKĀS UN SOCIĀLĀS FUNKCIJAS GAN NACIONĀLĀ, GAN STARPTAUTISKĀ LĪMENĪ.

Latvijas meži tiek pārmērīgi izcirsti

Daudzi, ieraugot virsrakstu, teiks: "Labrīt! Tas jau sen ir zināms!" Jā, mēs jau sen redzam, kā mainās Latvijas ainava, aizvien pieaugot mežu fragmentācijai, redzam, kā samazinās mežu bioloģiskā daudzveidība un oglekļa piesaiste mežos. Tas viss liecina par neilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, un par to jau rakstīju pirms sešiem gadiem šeit.

Tomēr meža nozares runasvīri turpina skandēt, ka "nocērtam mazāk nekā pieaug", tātad, no koksnes plūsmas viedokļa raugoties, mežu apsaimniekošana ir ilgtspējīga. Tiek apgalvots, ka mēs varētu cirst vēl vairāk, vai pat, ka ir jācērt vēl vairāk, kā to, piemēram, varējām redzēt 7. maija "Panorāmas" sižetā (skatāms šeit). Lūk, mežu novecošanas dēļ mazinoties to spēja piesaistīt oglekli (manu atspēkojumu šiem apgalvojumiem var izlasīt šeit), bet dabas aizsardzības pasākumi samazinot resursu pieejamību (sk., piemēram, A. Muižnieka komentāru iepriekš minētajā "Panorāmas" sižetā).

Un par spīti tam, ka meža nozare tiek apcelta un ierobežota, tiek sasniegti arvien jauni mežizstrādes rekordi. 2023. gadā tika sasniegts augstākais mežizstrādes apjoms, kāds Latvijā pieredzēts vismaz pēdējos 100 gados, - 15 miljoni kubikmetru. Taču jau 2024. gadā šis rekords tika pārspēts, izcērtot jau 16 miljonus kubikmetru koksnes.

Kopējais mežizstrādes apjoms Latvijas mežos.
Datu avots: Valsts meža dienests

Kā jau minēju, tie, kas mežsaimniecības ilgtspēju mēra tikai koksnes kubikmetros, līdz šim ir apgalvojuši, ka viss ir kārtībā, jo izcirstās koksnes apjoms ir mazāks nekā koksnes pieaugums mežā. It kā tā ir joprojām. Šo "it kā" gribu pasvītrot tāpēc, ka kopējo koksnes bilanci nosaka ne tikai koksnes pieaugums un mežizstrāde, bet arī dabiskais atmirums. Ja liekam kopā šos visus rādītājus, redzam, ka esam iebraukuši mīnusos.

Koksnes krājas bilance Latvijas mežos.
Datu avots: LVMI "Silava"

Kā redzams, dabiskais atmirums ir saglabājies gandrīz nemainīgs (mazliet samazinājies), bet, samazinoties koksnes pieaugumam un palielinoties mežizstrādes apjomam (nebrīnieties, ka skaitļi atšķiras no VMD datiem - šeit atšķiras metodikas), bilance pēdējos gados kļuvusi negatīva. Tas loģiski noved pie mežaudžu kopējās krājas samazināšanās.

Kopējā krāja Latvijas mežos.
Datu avots: LVMI "Silava"

Jāatzīmē, ka redzamais koksnes krājas samazinājums attiecas uz visiem mežiem kopā, ieskaitot arī aizsargājamās teritorijas. Tātad aizsargājamie meži nav varējuši kompensēt izcirsto apjomu. Šeit redzams arī tas, ka tāpat kā vecus mežus nevar vainot pie oglekļa piesaistes samazinājuma, dabas aizsardzību nevar vainot pie koksnes apjomu samazināšanās. Abos gadījumos galvenais faktors ir pārmērīgs mežizstrādes apjoms.

Un tagad palūkosimies uz valsts mežiem - mums visiem piederošajiem mežiem, no kuriem lielāko daļu (apmēram 80%) apsaimnieko viens uzņēmums - AS "Latvijas valsts meži". Šajos mežos maksimāli pieļaujamos ciršanas apjomus nosaka Ministru kabineta rīkojums, un tieši šo ciršanas apjomu palielināt kārtējo reizi grib vārdā nenosaukti meža nozares pārstāvji, par kuru vēlmi ministrs Krauze "ir dzirdējis" un ir gatavs to atbalstīt.

Kopējais mežizstrādes apjoms Latvijas valsts mežos. Datu avots: Valsts meža dienests

Arī valsts mežos mežizstrādes apjoms kāpj - pēdējo desmit gadu laikā pieaugums ir par 36%. Un arī valsts mežos koksnes krājas bilance ir negatīva, vēl lielākā mērā nekā Latvijas mežos kopumā.

Koksnes krājas bilance Latvijas valsts mežos.
Datu avots: LVMI "Silava"

To, ka pašreizējā periodā valsts mežos pieļaujamais ciršanas apjoms ir samazināts, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, Zemkopības ministrija mēdz pasniegt kā kādu īpašu labo darbu. Taču pieļaujamā apjoma aprēķināšanas formulas nav mainījušās. Tas nozīmē, ka pieļaujamā apjoma samazinājums ir nevis piesardzība, domājot par dabas daudzveidības saglabāšanu vai klimata pārmaiņu mazināšanu, bet tikai apliecinājums tam, ka mežizstrāde jau līdz šim nav bijusi ilgtspējīga un tā rezultātā samazinājusies cērtamu mežu pieejamība.

Ieskatoties datos dziļāk, redzama vēl kāda interesanta nianse - arvien mazāku īpatsvaru no kopējā mežizstrādes apjoma valsts mežos veido galvenā cirte. 2014. gadā tas bija 74%, 2024. gadā - tikai 57%. 

Galvenās cirtes īpatsvars no kopējā mežizstrādes apjoma valsts mežos.
Datu avots: Valsts meža dienests

Šeit jāatzīmē, ka iepriekš minētais MK rīkojums par maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu valsts mežos limitē tikai galveno cirti. Tāpēc manuprāt ticamākie iemesli galvenās cirtes īpatsvara sarukumam ir šādi:

1) AS "Latvijas valsts meži" meklē iespējas izcirst vairāk mežu nekā pieļauj MK rīkojums.

2) Statistikā, kas pamatā pieļaujamā apjoma aprēķinam, ir kļūdas, un reāli dabā pieejamo ciršanas vecumu sasniegušo mežu ir mazāk un tāpēc AS "Latvijas valsts meži" intensīvāk cērt citas cirtes (t.i., ciršanas vecumu nesasniegušus mežus).

3) Ir pasliktinājies valsts mežu sanitārais stāvoklis, un tā rezultātā tiek veikts vairāk sanitāro ciršu.

Iespējams, ka pareizā atbilde ir kombinācija no šiem trim variantiem un varbūt vēl kāda ceturtā vai piektā, bet tas nemaina būtību - pastiprināta ciršanas vecumu nesasniegušu mežu ciršana nozīmē mazāk cērtamu mežu nākotnē.

Vēl nesen meža nozares priekšstāvji izmantoja pozitīvo koksnes bilanci kā apliecinājumu tam, ka par spīti mežu dabas daudzveidības noplicināšanai to apsaimniekošana ir ilgtspējīga. Tagad, kad šī bilance ir negatīva, varam gaidīt jaunus radošus demagoģijas vingrinājumus ar mērķi pārliecināt, ka viss joprojām ir kārtībā. Bet var jau būt, ka neko radošu nesagaidīsim - tikai nemitīgu skandināšanu, ka pirms 100 gadiem mežu bija mazāk. Apdomājiet - vai ir vēl kāda joma, kurā tas, ka pirms 100 gadiem bija sliktāk, mums šķiet pietiekams apliecinājums tam, ka tagad viss ir kārtībā?

Un vēl mēs varam gaidīt, ka arī turpmāk Armands Krauze dzirdēs idejas, ka vajadzētu palielināt mežizstrādes apjomu. Arī turpmāk no Zemkopības ministrijas nāks tādi vai citādi noteikumu grozījumi, kas mazinātu ierobežojumus mežizstrādei. Lai gan meža nozares runasvīri to nekad neatzīs, Latvijas mežu apsaimniekošana nav ilgtspējīga. Esošajā rāmī tā vairs ilgi turpināties nevar, bet tā vietā lai piebremzētu, tiek meklētas iespējas šo rāmi sagraut. Un šī mērķa vārdā ministram dažādas idejas ausī čukstošie ļaudis nekautrējas atsperties pat pret karu Ukrainā.

Prasme neredzēt

Mani sen vairs nepārsteidz tas, ka Latvijas meža nozares runasvīri cītīgi turas pie ideoloģijas, kas balstās dogmā, ka Latvijas meži tiek apsaimniekoti ideāli un vienīgais šķērslis tam, lai tos apsaimniekotu vēl ideālāk, ir dabas aizsardzība. Ja fakti runā šai pārliecībai pretī, tad skaidrs, ka problēma ir faktos, nevis pārliecībā. Protams, dati, kas nāk no dabas aizsardzības organizācijām, jau saknē tiek atzīti par apšaubāmiem, taču īpatnēji, ka šis faktu aklums attiecas arī uz pašas nozares apkoptajiem datiem.

Lūk, piemēram, 31. janvārī Saeimas un Pasaules Dabas Fonda kopīgi rīkotajā konferencē "Bioloģiskā daudzveidība - cilvēces nākotnei" (ieraksts skatāms šeit) AS "Latvijas valsts meži" valdes loceklis Dagnis Dubrovskis atkal ķērās pie iemīļotā stāsta, ka esot pretrunas starp bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un klimata pārmaiņu mazināšanas mērķiem. D. Dubrovskis apgalvoja, ka lielākais emisiju avots no meža zemēm esot mirusī koksne, kuras daudzums "ir audzis augumā", un krājas pieauguma samazināšanos valsts mežos skaidroja ar to, ka vecās mežaudzēs pieaugums ir mazāks.

Minētos apgalvojumus D. Dubrovskis balstīja uz LVMI "Silava" datiem. Tad nu palūkosimies, ko šie dati rāda.

Varētu jau teikt, ka galvenais oglekļa emisiju avots no meža zemēm patiesi ir mirušie koki, tikai viena būtiska nianse - nevis dabiski mirušie, kā to liek saprast D. Dubrovskis, bet gan nocirstie koki. Ja skatāmies tieši uz valsts mežiem, redzam, ka mežizstrādes apjoms valsts mežos jau pirms desmit gadiem bija vairāk nekā divkārt lielāks par ikgadējo dabisko atmirumu, un šo desmit gadu laikā mežizstrādes apjoms ir audzis, bet dabiskais atmirums - mazinājies.

Mežizstrādes apjoms un dabiskais atmirums valsts mežos gadā.
LVMI "Silava" dati.

D. Dubrovska apgalvojumu, ka saskaņā ar IPCC vadlīnijām, mirusī koksne mežā kļūst par oglekļa emisijām 20 gadu laikā, pārbaudījis neesmu, bet pieņemu, ka tas ir patiess. Šoreiz pat nerunāšu par to, ka mirusī koksne ir kritiski būtiska veselīgas meža ekosistēmas sastāvdaļa. Taču jāpatur prātā, ka nocirstie koki no meža tiek aizvākti, tā noplicinot meža oglekļa krātuvi, un tikai neliela daļa no šīs koksnes nokļūst produktos, kuru "oglekļa mūžs" ir ilgāks par 20 gadiem, kas atvēlēti mežā palikušajiem mirušajiem kokiem.

Tas par oglekļa bilances negatīvo pusi, bet kā ar pozitīvo - piesaisti?

"Silavas" dati apstiprina D. Dubrovska apgalvojumu, ka koksnes krājas pieaugums (un tātad arī oglekļa piesaiste dzīvajos kokos) valsts mežos 15 gadu laikā samazinājies par diviem miljoniem kubikmetru. Taču šajā samazinājumā grūti saskatīt veco mežu vainu.

Ikgadējā krājas pieauguma starpība valsts mežos
pa mežu vecuma desmitgadēm starp 2004-2008.
un 2019.-2023. gadu. LVMI "Silava" dati.

Kā redzams, pieauguma "mīnusu" valsts mežos nosaka, nevis vecie meži, kuros krājas pieaugums turpinājis augt, bet gan krājas pieauguma kritums 31-80 gadus veco mežu grupā. Daļēji šādu kritumu var izskaidrot ar to, ka šāda vecuma mežu vienkārši ir kļuvis mazāk. Tas noticis gan mežizstrādes, gan meža vecuma struktūras dēļ. Taču interesanti, ka šo mežu platības samazinājums nav vienīgais iemesls krājas pieauguma kritumam. Šajos mežos samazinājies arī vidējais pieaugums uz hektāru.

Vidējais krājas pieaugums uz hektāru gadā valsts mežos
 pa mežu vecuma desmitgadēm. LVMI "Silava" dati.

Pati "Silava" šo pieauguma samazinājumu skaidro šādi: "Šo tendenci, visticamāk, var izskaidrot ar intensīvākām krājas kopšanas cirtēm nekā tas bija pirms 15 gadiem." (ziņojums šeit). Tātad oglekļa piesaisti samazinājusi ne tikai mežu nociršana (kailcirtes), bet arī kopšanas cirtes.

Rokoties pa šiem skaitļiem, pamanīju vēl vienu interesantu lietu - arī kopējā mežaudžu platība valsts mežos pēdējos 15 gados ir samazinājusies. Atgādinu, ka "mežaudze" šajā gadījumā ir teritorija, kur aug kaut pavisam jauni kociņi, kamēr "mežs" juridiski var būt arī tāda teritorija, kur koki neaug. Tātad - kopējā valsts mežu mežaudžu platība samazinājusies. Vai tas būtu skaidrojams ar to, ka valsts mežu zeme atdota privātajiem? Nē, "meža zemju" platība valsts īpašumā šajā laikā ir augusi. Kas tad?

Meža zemju kopējās platības pārmaiņas pa kategorijām
valsts mežos starp 2004.-2008. un 2019.-2023. gadu.
LVMI "Silava" dati.

No "Silavas" datiem redzams, ka valsts mežos, sarūkot meža zemju platībām, kas piesaista oglekli - mežaudzēm, pieaugušas tādas platības, kas oglekli nepiesaista šobrīd (izcirtumi) vai nepiesaistīs nekad (ceļi, grāvji), ja vien netiks veikti renaturalizācijas pasākumi.

Tātad kopsavilkumā - redzams, ka valsts mežos audzis ciršanas apjoms, samazinājies krājas pieaugums uz hektāru produktīvākajos mežos un pieaugusi atmežošana. No kā arī likumsakarīgi izriet kopējā koksnes krājas pieauguma un oglekļa piesaistes samazināšanās.

Un nekādu "Ameriku" jau es ar šo neesmu atklājis - arī Latvijas ziņojumā par siltumnīcefekta gāzu emisijām jau vairākus gadus pēc kārtas lasāms, ka oglekļa piesaistes samazinājums mežos skaidrojams galvenokārt ar mežizstrādes apjoma pieaugumu, un būtiska nozīme ir arī atmežošanai (jaunākais ziņojums šeit). Jautājums tikai, kāpēc AS "Latvijas valsts meži" joprojām izliekas to neredzam un cenšas vainot vecus mežus, kuru saglabāšanu zinātnieki uzskata par vienu no būtiskākajiem pasākumiem gan klimata pārmaiņu mazināšanai, gan dabas daudzveidības saglabāšanai.

Jauni noteikumu grozījumi mežu izciršanas veicināšanai

Zemkopības ministrija uz iemītās taciņas

Šī gada 8. aprīlī Satversmes tiesa nolēma, ka Zemkopības ministrijas daudzus gadus spītīgi virzītie grozījumi Noteikumos par koku ciršanu mežā, kas paredzēja galvenās cirtes caurmēra samazināšanu (t.i., atļauju kailcirtē nocirst tievākus kokus), neatbilst Satversmes 115. pantam (Satversmes tiesas spriedums lasāms šeit). Jau todien, kad domubiedri apsveica ar spriedumu un žurnālisti jautāja, kā nu jūtamies, tiesā uzvarējuši, atbildēju, ka man nav šaubu par to, ka ar šo viss nebeigsies un Zemkopības ministrija turpinās virzīt idejas, kas vērstas uz mazākiem ierobežojumiem mežu izciršanai.

Arī Zemkopības ministra Armanda Krauzes publiskie izteikumi neatstāja vietu ilūzijām. Jau sprieduma nolasīšanas dienā A. Krauze publicēja paziņojumu, ka viņš virzīs apstrīdētos noteikumu grozījumus atkārtoti (lasāms šeit). Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš gan norādīja: "Es īsti nevaru saprast, kā zemkopības ministrs, neesot plānošanas dokumentam, pēc Satversmes tiesas sprieduma, kur ir norādītas atziņas par plānošanas dokumenta esību un tikai pēc tam rīcību, kurai jāsaskan ar plānošanas dokumenta virzienu, kā varētu šajā brīdī virzīt jaunu iniciatīvu par caurmēra samazināšanu." (pilna intervija šeit).

Bet cik tad tur ministrijai darba sacerēt jaunas pamatnostādnes (it īpaši tad, ja tās nav jāsacer pašiem)! Jaunas pamatnostādnes tiešām top. Tās izstrādā kāda darba grupa, kuras sastāvs nav zināms, bet, protams, neviena vides organizāciju pārstāvja tajā nav. Arī šīs darba grupas darba rezultātu vēl līdz šim vides organizācijas nav redzējušas.

Taču meža nozarei vajadzība spiež, tāpēc Zemkopības ministrija vēlreiz izlēmusi iet pa labi iestaigāto taciņu - virzīt būtiskus grozījumus meža apsaimniekošanas regulējumā (konkrēti - Noteikumos par koku ciršanu mežā un Meža inventarizācijas noteikumos), negaidot pamatnostādņu izstrādi un neveicot nekādu grozījumu ietekmes uz vidi novērtējumu. Vienīgā atšķirība no ceļa, kas beidzās Satversmes tiesā, ir tā, ka šoreiz Zemkopības ministrija patiesos plānus ir mēģinājusi iemudžināt vēl dziļāk noteikumu detaļās, lai neviens nenojaustu grozījumu īstos nolūkus un gaidāmās sekas. Jau to, ko nozīmē galvenās cirtes caurmēra samazinājums, sabiedrībai saprast nebija viegli, bet kurš gan aizdomāsies, ka to pašu var panākt, nosakot pieļaujamo novirzi caurmēram Meža inventarizācijas noteikumos?

Tad nu lielākai skaidrībai paķidāšu, ko Zemkopības ministrija šoreiz izperējusi (neesmu gan tik naivs, lai domātu, ka autors ir pati ministrija, bet par to vēlāk).

Plašākas kailcirtes

Šobrīd Noteikumi par koku ciršanu mežā paredz to, ka maksimālā kailcirtes platība silā, mētrājā, lānā, damaksnī, vērī un gāršā ir pieci hektāri, pārējos meža tipos - divi hektāri. Tagad ZM izdomājusi darīt otrādi - noteikt konkrētus meža tipus, kuros kailcirte nedrīkst būt lielāka par diviem hektāriem, bet "pārējos tipos" būtu atļauts izcirst līdz 5 ha platību. Neuzmanīgam lasītājam varētu paslīdēt garām tas, ka šo grozījumu rezultātā lielā daļā meža tipu pieļaujamais kailcirtes lielums tiek palielināts. Ja skatāmies LVMI "Silava" datus par meža tipu sastopamību valstī, redzam, ka 39% kopējās mežu platības veido tādu mežu tipi, kuros pieļaujamās kailcirtes lielums tiek palielināts no diviem uz pieciem hektāriem.

Turklāt ZM uzreiz grib noteikumos iestrādāt normas, kas ļautu apiet minētos kailciršu platības ierobežojumus. Tiek rosināts svītrot punktu, kas nosaka, ka vienā nogabalā kailcirtes nedrīkst būt tuvāk par 90 metriem viena otrai, ja to kopējā platība pārsniedz maksimāli pieļaujamo. Tāpat ir paredzēts atmest līdzšinējo prasību attiecināt kailciršu lieluma un izvietojuma nosacījumus arī uz rekonstruktīvajām cirtēm.

Lai mums nesāktu šķist, ka kailciršu ir pārāk daudz, daļu no tām mēs vienkārši nesauksim par kailcirtēm. Jau šobrīd ir dažādi veidi, kā izcirst mežā pliku vietu un paziņot, ka tā nemaz nav kailcirte, bet tagad paredzēts šādas iespējas paplašināt, nosakot, ka 0,5 ha lielus izcirtumus sauksim vienkārši par "atvērumiem". Līdz šim atvērumu pieļaujamais lielums bija 0,2 ha, un tādi tiešām var būt zināmos apstākļos nepieciešami, veicot izlases cirti, taču dēvēt par izlases cirti 50x100 m lielus izcirtumus gan nebūtu īsti pamatoti.

Nocirst mežus ātrāk

Jau Satversmes tiesā apstrīdētie grozījumi, kas samazinātu galvenās cirtes caurmēru, bija mēģinājums atrast iespēju nocirst mežus ātrāk, nekā to pieļauj Meža likums. Par caurmēriem pastāstīšu, mazliet tālāk, bet šoreiz ZM nav apmierinājusies ar to vien un meklējusi arī citus ceļus, kā tikt pie šobrīd necērtamu mežu nociršanas.

Visklajākais mēģinājums paātrināt meža nociršanu redzams noteikumu punktos par kritērijiem, pēc kādiem audzes atzīst par neproduktīvām. Šādas audzes Meža likums ļauj nocirst iepriekš minētajā rekonstruktīvajā cirtē, negaidot galvenās cirtes vecuma sasniegšanu. Lielāku meža platību atzīšana par neproduktīvām audzēm ZM iestrādājusi vairākos grozījumu punktos (protams, aprēķinus, cik lielas platības tās būtu, ZM nav publicējusi, ja šādi aprēķini vispār ir veikti), taču piemēram aplūkošu priežu-bērzu mežus. Līdz šim par neproduktīvu varēja atzīt priežu mežu, kurā pēc 70 gadu sasniegšanas vairāk nekā 40% audzes kopējās krājas veido bērzi. Tagad šādu audzi varēs nocirst  jau pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas. Te vietā atzīmēt, ka Meža likumā noteiktais ciršanas vecums priedei ir 101 gads, bērzam - 71 gads.

Iespēja ātrāk nocirst mežu iestrādāta arī tur, kur retais iedomāsies to meklēt - grozījumos Meža inventarizācijas noteikumu 6. pielikuma 2. piezīmē. Šobrīd šī piezīme skan šādi: "Veidojot mežaudzes sastāvu, pirmo norāda valdošo koku sugu. Ja vairākām koku sugām ir vienāda krāja, pirmo norāda to koku sugu, kurai ir lielāks galvenās cirtes vecums." Vienkāršoti sakot, ja, piemēram, mežā vienādā daudzumā (pēc krājas) ir priedes un egles, valdošā suga skaitās priede, kam ciršanas vecums ir 101 gads. Pēc grozījumiem mežs būs tas pats, bet valdošā skaitīsies egle. Tātad mežu varēs nocirst divdesmit gadus ātrāk - jau 81 gada vecumā, kad egle sasniedz ciršanas vecumu.

Atgriežamies pie caurmēriem

Par spīti Satversmes tiesas spriedumam ZM, kā jau ministrs solīja, ir atgriezusies pie mēģinājuma tikt pie tievāku koku ciršanas kailcirtē. ZM gan nav darījusi gluži tik vienkārši, ka vēlreiz virzītu tos pašus grozījumus, bet rīkojusies mazliet viltīgāk, pa ceļam upurējot arī jau tā daudz cietušo Meža valsts reģistra (MVR) datu kvalitāti.

Šobrīd, lai varētu mežu "pēc caurmēra" nocirst ātrāk, nekā sasniegts Meža likumā noteiktais ciršanas vecums, jāveic koku mērījumi pēc Noteikumos par koku ciršanu mežā aprakstītas metodikas, aizpildot noteikumu pielikumā iekļautu veidlapu. Noteikumu grozījumos metodikas vietā noteikumos paredzēts viens punkts: "caurmēru nosaka pēc Meža valsts reģistra datiem".

Nu un kur tad problēma, ja caurmēra noteikšanai tiek izmantota atbildīgās valsts iestādes - Valsts meža dienesta - uzturētā datubāze? Problēmas, ir divas.

Pirmkārt, kā dati nokļūst šajā datubāzē. Līdz šim tas noticis Meža likuma 29. pantā paredzētajā kārtībā: Meža īpašnieka vai apsaimniekotāja uzdevumā vismaz reizi 20 gados "akreditētā atbilstības novērtēšanas institūcijā sertificētas personas, kuru profesionālā darbība ir civiltiesiski apdrošināta" veic meža inventarizāciju, un šī informācija tiek iesniegta Valsts meža dienestā. Meža inventarizācijas noteikumu grozījumos iestrādāta taciņa, pa kuru likuma prasības apiet: "par atkārtotu meža inventarizāciju uzskatāma arī ar pārskatu par veikto saimniecisko darbību iesniegtā informācija". Un viss - nav vairs vajadzīgs sertificēts meža inventarizācijas veicējs. Meža apsaimniekotājs pats sarakstīs informāciju, ko iesniegs VMD, un miers. Un tas attiecas ne tikai uz caurmēru, bet arī uz citiem rādītājiem.

Otrkārt, kāda ir šo datu kvalitāte. Protams, nav prognozējams, ka atteikšanās no sertificētiem inventarizācijas veicējiem varētu uzlabot Meža valsts reģistra datu kvalitāti, taču ir kāds punkts, kas attiecas tieši uz caurmēru. Meža inventarizācijas noteikumu grozījumi paredz, ka attiecībā uz vidējo caurmēru pieļaujamā novirze ir 20%. Ja salīdzinām samazinātos caurmērus, ko dabas aizsardzības organizācijas sekmīgi apstrīdēja tiesā, ar pašlaik spēkā esošajiem, redzēsim, ka gandrīz visos gadījumos, atšķirības nepārsniedz 20%. Tātad meža apsaimniekotājs varēs droši ziņot VMD, ka viņa mežā koki ir pietiekami resni, lai cirstu pēc spēkā esošajiem caurmēra sliekšņiem, kad faktiski tie atbildīs samazinātajam caurmēram. Kamēr atšķirība no MVR iepriekš iekļautajiem datiem nav lielāka par 20%, VMD nav pamata par to vispār lauzīt galvu. 

Kāpēc tāda neatlaidība?

Bet kāpēc gan ZM tik stūrgalvīgi kā ūdens caurā dambī mēģina atrast ceļus, lai veicinātu Latvijas mežu izciršanu? Oficiālie pamatojumi mainās, tagad mainījušies arī noteikumu grozījumi, ar kuriem to mēģina panākt, bet mērķis paliek viens un tas pats - nocirst pēc iespējas vairāk pēc iespējas ātrāk. Vienlaikus tiek apgalvots gan tas, ka līdz šim Latvijas meži tikuši apsaimniekoti ilgtspējīgi, gan tas, ka, saglabājot pašreizējo regulējumu, gals būs meža īpašniekiem, meža nozarei un Latvijas ekonomikai.

Te vērts paturēt prātā, ka pat bez īpašiem atvieglojumiem mežu ciršanai mežizstrādes apjomi pēdējās desmitgadēs sasnieguši līmeni, kādu vismaz iepriekšējos 100 gados Latvija nav piedzīvojusi. Viegli aizmirst, ka pašreizējā ciršanas intensitāte iespējama tikai tāpēc, ka pirms tam vairākas desmitgades tā bijusi ievērojami zemāka. Ilgstoši uzturēt tik augstu ciršanas intensitāti pie esošā regulējuma nevar, bet, ja piebremzēt negribas, tad jātiek pie mežiem, kas līdz šim nav bijuši ciršanai pieejami. Tajā pašā laikā nevar taču publiski atzīt, ka neesam mežus apsaimniekojuši ilgtspējīgi, t.i., esam cirtuši vairāk nekā meži ilgtermiņā spēj turēt, un tāpēc tiek meklēti neskaitāmi citi iemesli, kāpēc nepieciešami grozījumi, kas ļautu cirst jaunākus mežus un lielākas kailcirtes. 

Mežizstrādes apjoms (milj. m3) Latvijā. 1920.-2020. - Dagņa Dubrovska dati,
2000.-2023. - Valsts meža dienesta dati.

Gaidāmās problēmas var redzēt, arī apskatot konkrētu koku sugu mežu vecuma struktūras pārmaiņas. Ja skatāmies uz priežu un bērzu mežiem, redzam, ka vecuma struktūrā "pīķis" ir vecuma grupās, kas vēl nav sasniegušas ciršanas vecumu, taču tas arvien tuvojas ciršanas vecuma slieksnim. Tātad pagaidām varam cirst uz tā rēķina, ka katrā desmitgadē ciršanas vecumu sasniedz arvien lielākas mežu platības. Taču redzam, ka ciršanas vecumam tuvojas ne tikai "pīķis", bet arī tam sekojošā "bedre". Tātad nav tālu tas brīdis, kad katrā desmitgadē ciršanas vecumu sasniegs arvien mazākas mežu platības. Acīmredzot plāns ir šo bedri pārvarēt nevis ar ciršanas apjomu piebremzēšanu, bet gluži pretēji - intensīvāku ciršanu, t.i., pieķerot klāt mežus, ko šobrīd nav atļauts cirst.

Priežu mežu vecuma struktūras pārmaiņas pēc LVMI "Silava" datiem.
Sarkanā līnija iezīmē galvenās cirtes vecumu.

Bērzu mežu vecuma struktūras pārmaiņas pēc LVMI "Silava" datiem. 
Sarkanā līnija iezīmē galvenās cirtes vecumu.

Savukārt trešā svarīgākā mūsu mežu suga - egle - ir īpašs stāsts, par ko jau esmu rakstījis iepriekš (šeit).

Kāpēc tāda steiga?

Bet Zemkopības ministrija taču varētu rīkoties tāpat kā iepriekš - uzlikt uz papīra meža nozares lobija vēlmes, nosaukt tās par Meža nozares pamatnostādnēm, pasūtīt šīm pamatnostādnēm tādu ietekmes uz vidi novērtējumu, kas apliecina, ka mežiem nav nekā labāka par kailcirti, un viss - miers mājās. Kāpēc tagad, kad pamatnostādnes jau top, tā steigties, ja tas nozīmē risku vēlreiz atdurties Satversmes tiesā?

Atbilde visticamāk slēpjas nevis tajā, ka jau "uz parītdienu" varētu aptrūkties ko cirst, bet gan tajā, ka ne visi procesi, no kuriem atkarīga mežu apsaimniekošana, ir meža nozares uzņēmumu un Zemkopības ministrijas tiešā ietekmē.

Latvijā ir veikta ES nozīmes biotopu kartēšana, un tagad (meža nozarei nemitīgi cenšoties to bremzēt) valdībai ir jālemj, kā nodrošināt šo biotopu saglabāšanu. Eiropas Savienības dalībvalstis ir vienojušās par ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju un Meža stratēģiju. No šīm stratēģijām izriet nepieciešamība paplašināt aizsargājamās teritorijas, stingri aizsargāt atlikušos vecos mežus un virzīties uz dabai tuvāku meža apsaimniekošanu (būtībā tas pats gan izriet arī no sen apstiprinātās Latvijas meža politikas, bet to vieglāk neievērot). Šovasar stājusies spēkā arī Dabas atjaunošanas regula, kas prasa ne tikai īpaši aizsargājamo biotopu atjaunošanu, bet arī meža ekosistēmu atjaunošanu valstī kopumā, tostarp palielināt mežu savienotību, uzlabot meža putnu populāciju stāvokli un uzlabot citus ekosistēmas rādītājus.

Tad nu nozare gatavojas pārmaiņām. Pirmkārt, cenšoties paspēt nocirst pēc iespējas vairāk, pirms tiek noteiktas stingrākas prasības dabas aizsardzībai. Otrkārt, mēģinot iemānīt kailcirtes zem citiem nosaukumiem (jo kailcirtēs balstīta saimniekošana ir pretrunā dabai tuvākai mežu apsaimniekošanai). Treškārt, cenšoties vājināt atbildīgās valsts iestādes rīcībā esošo datu kvalitāti, tā mazinot efektīvas kontroles iespējas.

Turklāt grozījumos iekļauts vēl viens papildu pasākums "apdrošināšanai" pret dabas aizsardzības pasākumiem mežu apsaimniekošanā - plānots pagarināt ciršanas apliecinājuma (atļaujas) derīguma termiņu līdz pieciem gadiem pašreizējo trīs gadu vietā (vēl salīdzinoši nesen apliecinājuma derīguma termiņš bija viens gads). Tad nu mežu apsaimniekotāji tagad varēs izņemt ciršanas apliecinājumus visam, kam vien tas iespējams, pat tad, ja tuvākajā laikā neplāno neko cirst, un turpmākos piecus gadus, lai kā mainītos meža apsaimniekošanas nosacījumi, varēs apelēt pie tiesiskās paļāvības - ciršanas atļauja taču jau ir dota. Šāds scenārijs jau tika izspēlēts Satversmes tiesā ar trīsgadīgajiem ciršanas apliecinājumiem, taču tiesa nolēma, ka izsniegtie ciršanas apliecinājumi tomēr atceļami.

Kas aiz tā stāv?

Tuvākajā laikā droši vien būs dzirdams daudz publisku izteikumu par šo tēmu, un visticamāk (tāpat kā ar Satversmes tiesā apstrīdētajiem grozījumiem) bieži tiks apgalvots, cik ļoti svarīgi šie grozījumi ir tieši meža īpašniekiem. Taču noteikti nevajag ļauties meža nozares runasvīru mēģinājumiem šo padarīt par jautājumu "meža īpašnieki pret dabas aizsardzības organizācijām". Ne tikai tāpēc, ka meža īpašnieku netrūkst arī dabas aizsardzības organizācijās, bet arī tāpēc, ka patiesībā mazajiem meža īpašniekiem, t.i., lielākajai meža īpašnieku daļai, ir ļoti minimāla ietekme uz Zemkopības ministriju un meža politiku. Galvenie mūzikas pasūtītāji (un nošu priekšā rakstītāji) ir lielie meža nozares uzņēmumi - AS "Latvijas valsts meži", AS "Latvijas Finieris" u.c. Taču kameru priekšā bieži vien runā dažādu organizāciju pārstāvji, kam uzdots aizstāvēt šo uzņēmumu intereses. Pašiem uzņēmumiem taču jārūpējas par savu tēlu, ko labāk saglabāt, stāstot par retām sēnēm un koku stādīšanu, nevis publiski aizstāvot intensīvāku mežu izciršanu, un argumentēt mežu izciršanas veicināšanu ir vieglāk, apgalvojot, ka tas ir meža īpašnieku interesēs.

Īsāk sakot, kad dzirdēsiet, cik ļoti šie visi grozījumi nepieciešami meža īpašniekiem, atcerieties, ka valsts mežu īpašnieki esam mēs visi, un apdomājiet, vai uzņēmums, kam esam uzticējuši savu mežu apsaimniekošanu, tiešām to dara tā, kā mēs gribētu.

Latvijas vecie meži tiek izcirsti

Zūd senā meža romantika. Svētās birztalas izcirstas, svētās teikas un pasakas aizmirstas. Senāk upurēja zeltu mežam, tagad mežu upurē zeltam.

(Krišs Melderis "Meža vakari")

Vecie meži ir īpaša vērtība gan no dabas, gan no kultūras un citiem viedokļiem. Eiropā vecie meži lielā mērā ir izcirsti un atlikušie - sadalīti mazos gabaliņos. Lai saglabātu atlikušos vecos mežus, Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās, ka šie meži būtu stingri aizsargājami. To paredz gan Bioloģiskās daudzveidības, gan Meža stratēģija 2030. gadam.

Ieinteresēto pušu diskusijās tapa arī Eiropas Komisijas vadlīnijas par veco mežu definēšanu un aizsardzību (atrodamas šeit). Problēma tā, ka vadlīnijas vecos mežus tā īsti līdz galam nedefinēja, lēmumu atstājot dalībvalstu ziņā. Turklāt veco mežu atrašanai un aizsardzībai tika dots ļoti ilgs laiks - 2029. g. beigas. Dalībvalstis, kas citreiz ļoti lepojas ar savu meža datu kvalitāti, tagad sāka stāstīt, ka nezinot, kur tad tie vecie meži ir, un dikti daudz laika un resursu vajadzēšot to uzmeklēšanai.

Jau tolaik bija skaidrs, ka Latvija un arī citas dalībvalstis, kam koku ciršana svarīgāka par dabas saglabāšanu, ne tikai cenšas novilcināt brīdi, kad vecos mežus būs reāli jāaizsargā, bet arī mēģinās izdomāt, kā vecos mežus definēt tā, lai faktiski nekas jauns nebūtu jāaizsargā. Nezinu, kā citām valstīm, bet Latvijai tas ir īpašs izaicinājums, jo daļa no pašiem vecākajiem mežiem šobrīd ir ārpus aizsargājamām teritorijām. LVMI "Silava", kam uzticēta šī uzdevuma atrisināšana, domāja, domāja un izdomāja - veco mežu definīcijā jānosaka platības slieksnis. Jā, platības! Līdzīgi kā pieņemot, ka, lai cilvēku uzskatītu par vecu, viņam jābūt ne tikai vecākam par 80 gadiem, bet arī smagākam par 100 kilogramiem, "Silava" nākusi klajā ar priekšlikumu, ka par veciem mežiem uzskatīsim tikai tos mežus, kuru platība pārsniedz 50 hektārus.

Kāpēc 50 ha? Latvijā intensīvās kailciršu mežsaimniecības dēļ meži ir ļoti fragmentēti. Turklāt vidējais meža nogabals ir ap 1-2 ha liels. Attēlā zemāk kreisajā pusē iezīmēti trīs veca meža nogabali (divi no tiem vecāki par 240 gadiem, viens - vecāks nekā 160 gadi) Ugāles pusē. To kopējā platība ir ap 6 ha. Tātad pēc "Silavas" kritērijiem šis mežs vispār neatbilstu veca meža definīcijai un līdz ar to nebūtu aizsargājams. Labajā pusē salīdzinājumam iezīmēta 50 ha liela teritorija. Kā jums šķiet, cik lielas iespējas būtu Latvijas kailcirstajā mežu ainavā atrast ārpus aizsargājamām teritorijām tik lielas platības mežu, kas būtu pārsniedzis ciršanas vecumu, bet vēl nebūtu nocirsts?

"Silavas" arguments par labu 50 ha slieksnim ir tāds, ka mazākas aizsargājamās teritorijas neesot lietderīgas. Lielā mērā tā patiešām ir, jo, saglabājot vienu mazu veca meža nogabalu izcirtumu ielenkumā, vecais mežs degradēsies ārēju ietekmju dēļ. Taču, ja mēs godprātīgi gribētu aizsargāt vecos mežus, nevis atrast iespējas to izciršanai, ap atlikušajiem veco mežu nogabaliem būtu jānosaka atbilstošas buferzonas. "Silavas" piedāvājumam līdzvērtīga pieeja būtu vispirms vienoties, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības uz naktsmieru, un tad vienkārši nojaukt visas mājas, kas ir pārāk tuvu ceļiem, bāriem,dzelzceļiem un lidostām.

Mūsu valsts mežu apsaimniekotājam AS "Latvijas valsts meži" jau izsenis ir raksturīga pieeja steigt nocirst saudzējamus mežus, pirms to aizsardzība nostiprināta juridiski. Ar vienu roku uzņēmums iznīcina ES nozīmes aizsargājamus biotopus un īpaši svarīgas aizsargājamo sugu dzīvotnes, ar otru - visiem spēkiem cenšas bremzēt šo dabas vērtību juridisku aizsardzību. Tieši tāpat ar vecajiem mežiem - kamēr vēl tiek spriests par to, kā šos mežus definēt, hārvesteri mūsu - valsts - mežos darbojas dienu un nakti.

Valsts mežā kailcirtē nocirsts 134 gadus vecs priežu mežs.
Foto: Valdis Lukjanovs

Lūk, nesen Valdis Lukjanovs Facebook ziņoja, ka nocirsts kārtējais nogabals kādreiz saudzētajā Vilku kalna-Krievkalnu mežā pie Dobeles. LVM zina, ka šajā teritorijā rosināts noteikt īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, zina to, ka šeit saskaņā ar VARAM apstiprinātajiem sugu aizsardzības plāniem ir prioritāri aizsargājamas teritorijas virknei putnu sugu. Zina arī to, ka šajā nogabalā bija vairāk nekā 130 gadu vecs priežu mežs. Tomēr uzņēmums, lemjot par mūsu visu mežu, nolēma, ka šī meža lielākā vērtība ir tajā iegūstamā koksne.

Diemžēl šis gadījums nav unikāls. Jāatzīmē, ka ne Valsts meža dienests, ne "Silava", publicējot datus par mežizstrādi, nenorāda, cik veci bija nocirstie meži, taču par to, ka LVM turpina vecu mežu izciršanu, liecina Dabas aizsardzības pārvaldes apkopotā informācija par par iznīcinātajiem ES nozīmes aizsargājamiem meža biotopiem. Cik ērti gan ir iekārtojies uzņēmums, kas jau gadiem gūst peļņu, iznīcinot mūsu visu kopīgās dabas vērtības, atsakoties pat no minimālajām atbildīgas mežsaimniecības prasībām, ko noteiktu FSC sertifikāts, un no kura netiek prasīta nekāda atbildība par nodarīto.

Mirušās joslas mežā

Pa Latvijas valsts mežu lielceļiem nāvīte vizinās.

(Inese Zandere)

Pirms pieciem gadiem šeit visur bija mežs (arī ceļa vietā).

Ceļi - svarīgi, bet miruši

"Ceļš ir mirušas zemes josla," bērnībā izlasīju kādā grāmatā par dabu. Neatceros ne autoru, ne grāmatas nosaukumu, bet atceros, ka pirmajā brīdī salecos: "Nu, nu, vai tad ir tik traki?" Taču apdomājot nonācu pie slēdziena, ka tas, vai ir vai nav traki, ir mana emocionālā attieksme, taču neatkarīgi no attieksmes tas ir fakts - ceļš tiešām ir mirušas zemes josla.

Skaidrības labas uzreiz atzīmēšu, ka iepriekš minētais fakts nemaina to, ka es apzinos ceļu lielo nozīmi cilvēkam. Ceļi ne tikai nodrošina ērtu pārvietošanos, bet arī glābj dzīvības. Un ceļš jau ne tuvu nav vienīgais piemērs, kad savas ērtības vai izdzīvošanas labad nogalinām augus, dzīvniekus, zemi vai citus cilvēkus. Izdzīvot jau vajag.

Taču tas, ka mums ceļi principā ir svarīgi, joprojām nemaina sākumā minēto - tie ir mirusi zeme. Un vēl vairāk nekā no ceļiem mūsu un ne tikai mūsu izdzīvošana ir atkarīga no dzīvas zemes. Tāpēc, lemjot par katra jauna ceļa būvēšanu, vienmēr būtu jāapsver, vai ieguvumi no ceļa atsvērs zaudēto zemi.

Meža ceļi un ķiršu lasīšana

Ja runājam par meža ceļiem, jāņem vērā, ka meža pilnīga novākšana, augsni ieskaitot, nav vienīgā šo ceļu ietekme uz vidi. Ceļu iebūvēšana mežu ekosistēmās noved pie dzīvotņu zuduma un fragmentācijas, dzīvnieku mirstības un stresa palielināšanās, invazīvo sugu ienākšanas [1], [2], [3]. Ceļa ietekmes zona var sniegties tālu no paša ceļa (ietekmes attālums uz dažādām sugām ir atšķirīgs) [4]. Piemēram, kāds Skotijā veikts pētījums rādīja, ka medņi izvairās no ceļiem 61-108 m attālumā [5]. Savukārt Lietuvā izpētīts, ka mazais ērglis izvairās ligzdot meža ceļu tuvumā. Ceļam tuvākā ligzda bija 31 m attālumā [6]. Īsāk sakot, pētījumu, kas apliecina meža ceļu negatīvo ietekmi uz mežu apdzīvojošām sugām, ir daudz.

Uz šo pētījumu fona īpaši izceļas mūsu pašu zinātnieku veikums - LVMI "Silava" zinātniski informatīvais materiāls "Meža autoceļu būvniecības un meža meliorācijas sistēmu atjaunošanas pozitīvie vides aspekti", kas tapis pēc AS "Latvijas valsts meži" pasūtījuma [7]. Jāteic, ka šī ir sliktākā "Silavas" publikācija, ko man līdz šim gadījies lasīt. Lai gan šis materiāls pasniegts kā zinātnisks un rakstīts zinātnisku publikāciju stilā, faktiski tas ir šausminošs un reizē smieklīgs piemērs "ķiršu lasīšanai", t.i., "pareizāko" faktu atlasei, lai nonāktu pie vēlamajiem secinājumiem.

Jau pats darba mērķis: "Apkopot un pamatot tos meža ceļu būves un meža meliorācijas sistēmu renovācijas aspektus, kuriem varētu būt pozitīva (izcēlums mans) ietekme uz vidi, meža ekosistēmu funkcijām un meža nodrošinātajiem ekosistēmu pakalpojumiem." Tātad mērķis ir nevis sniegt objektīvu pārskatu par meža ceļu ietekmi uz vidi, bet atlasīt tikai pozitīvos aspektus. To tad nu autore cītīgi arī darījusi, brīžiem visai dīvainā veidā.

Varam lasīt, piemēram, ka "Naiman un Décamps (1997) runā par ceļa un apkārtējo ekosistēmu saskares virsmu (..) un raksta, ka šajā saskares joslā ir relatīvi augsta bioloģiskā daudzveidība". Taču, atverot rakstu, uz ko autore atsaucas, izrādās, ka tas vispār nav par ceļiem, bet gan par upmalām [8].

Turpinot par upēm, kādu citu rakstu materiāla autore mēģina apgriezt uz galvas. Lai gan raksts ir par to, kā mazināt ceļu negatīvo ietekmi uz ūdeņu ekosistēmām [9], autore to pārvērš par: "Pareizi izveidoti un uzturēti ceļu infrastruktūras elementi (..) var uzlabot arī ūdens ekosistēmu savienojamību.", tā radot sagrozītu iespaidu, ka ceļi kaut kā nāk par labu ūdeņu fragmentācijas mazināšanai.

Tāpat, lai parādītu, cik ceļi svarīgi bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai, autore atsaucas uz rakstiem, kuros patiesībā aplūkotas intensīvi apsaimniekotas (tātad no dabas daudzveidības viedokļa noplicinātas) lauksaimniecības zemes [10], [11], nevis meži, kuri ir šī zinātniski informatīvā materiāla tēma. Jā, tas ir zināms, ka noplicinātā lauksaimniecības ainavā ceļmalas var būt dzīvības saliņas, taču tam maz sakara ar mežu ekosistēmām.

Protams, manu interesi īpaši piesaistīja apgalvojums, ka "Čehijā veiktā pētījumā tika konstatēts, ka meža putnu sugu daudzveidība ceļa malās un mežmalās bija augstāka nekā mežaudzēs." Taču arī šajā gadījumā pētījuma autori runā par ļoti noplicinātu ekosistēmu - blīvām un vienveidīgām egļu plantācijām [12]. Turklāt paši autori nevis secina, ka meža ceļi ir forši, bet aicina mežus apsaimniekot tā, lai nodrošinātu lielāku daudzveidību, piebilstot, ka tad, ja konkrētās audzes nebūtu strukturāli tik nabadzīgas "varētu būt, ka ceļu ietekme uz putniem būtu neitrāla vai negatīva".

Un uz šī fona pat nekas īpašs vairs nešķiet tie gadījumi, kad materiāla autore no rakstiem, kuros apskatītas ceļu pozitīvās un negatīvās ietekmes, izlasījusi tikai pozitīvās.

Varētu jau šo "Silavas" neparasto veikumu neņemt vērā, ja vien nebūtu jādomā, kāpēc maksātājs šādu mūziku pasūtījis.

Stratēģiskā atmežošana

Maksātājs - AS "Latvijas valsts meži" - jau kādu laiku mērķtiecīgi nodarbojas ar mežu pārvēršanu ceļos. LVMI "Silavas" meža monitoringa dati rāda, ka Latvijā kopumā meža ceļu aizņemtā platība arvien pieaug, 2022. gadā sasniedzot 24,22 tūkstošus hektāru [13]. Ja laikā, kad "Silava" uzsāka mežu monitoringu, valsts mežos bija apmēram puse no šīs platības, tad tagad jau divas trešdaļas visu meža ceļu platības ir valsts mežos.

Meža ceļu aizņemtā platība.
Datu avots: LVMI "Silava" Nacionālais meža monitorings [13]

Tiem, kas dusmojas par dabas aizsardzības dēļ zaudētajām koksnes ieguves iespējām, vēlos norādīt, ka šobrīd meža ceļu aizņemtā platība atbilst apmēram pusei no kopējās mikroliegumu platības. Kamēr mikroliegumu meži turpina augt un sniegt dažādus labumus - ne tikai nodrošina dzīvotnes aizsargājamām sugām, bet arī piesaista oglekli, attīra gaisu utt., un atsevišķos gadījumos tajos pieļaujama pat koksnes ieguve, tikmēr ceļi ir mežam, tostarp koksnes audzēšanai un ieguvei, pilnīgi zudusi teritorija. Taču par ceļu platības nemitīgo pieaugumu neviens nebrauc ar hārvesteru protestēt pie Ministru kabineta.

Kāpēc LVM tik cītīgi būvē ceļus? Uzņēmuma lapā lasāms: "Optimāls meža autoceļu blīvums ir būtisks priekšnosacījums meža vērtības palielināšanai. Tas tiek nodrošināts būvējot jaunus un uzturot esošos meža autoceļus. Ceļu tuvums ļauj samazināt mežsaimnieciskās un mežizstrādes izmaksas. Vislielāko efektu dod kokmateriālu pievešanas attāluma samazināšana no cirsmas līdz ceļam, kā arī cirsmu pieejamības uzlabošanās." [14] Skaidrs, ka arī šajā gadījumā, runājot par "meža vērtības palielināšanu", LVM domā vērtību no koksnes , nevis dabas daudzveidības viedokļa. To apliecina arī nākamie teikumi - ceļi vienkārši ļauj vieglāk piekļūt mežam, to nocirst un izvest kokus.

Jāatzīmē arī, ka mežu izciršana ceļu būves vajadzībām dod arī iespēju tikt pie koksnes, kas citādi nebūtu pieejama (piemēram, galvenās cirtes vecuma ierobežojuma dēļ). Turklāt, tā kā maksimāli pieļaujamais mežu ciršanas apjoms valsts mežos noteikts tikai galvenajai cirtei, ceļu būvei izcirstie koki netiek pieskaitīti šī apjoma izpildei.

Savukārt uzņēmuma stratēģijā ceļu būves plāni piedzīvojuši interesantas pārmaiņas. Atbilstoši augstāk rakstītajam stratēģijā ceļi atrodami zem stratēģiskā mērķa "Palielināt uzņēmuma  apsaimniekojamo aktīvu un  kokaudžu vērtību". Taču ja kādreiz mērķi raksturojošais rādītājs attiecībā uz ceļiem bija "Palielināt LVM koksnes transportēšanas ceļu blīvumu" [15], tad tagad tas ir "Meža nogabali (t.sk. īpaši aizsargājamās dabas teritorijās) atrodas ne tālāk par 800 m no ugunsdzēšanai izmantojama LVM, pašvaldības vai valsts ceļa." [16]

Kāpēc gan šādas pārmaiņas LVM stratēģijā, ja ne stratēģiskais mērķis, ne būtība - meža autoceļu būvēšana - nemainās? Daļa no apsvērumiem noteikti ir sabiedriskās attiecības, kam LVM vienmēr piešķīruši ļoti būtisku lomu. Daudz labāk taču izklausās, ja ceļi tiek būvēti mežu pasargāšanai no ugunsgrēkiem, nevis vienkārši koksnes transportēšanai.

Ceļu ietekmes novērtējums

Taču stāsts nav tikai par sabiedriskajām attiecībām. Tas ir arī mēģinājums padarīt ceļu būvi svarīgāku par dabas aizsardzību. Kā reiz norādījis kāds LVM pārstāvis: "Ja mēs, piemēram, paņemam vienā svaru kausā cilvēku drošību un veselību, kas var tikt ietekmēti no liela ugunsgrēka, ar vienu kukaini vai kaitēkli, kas bija iemeties konkrētajā kokā, tad tās ir divas nesalīdzināmas lietas." Jaudīgi, vai ne? Kurš būs tas, kurš teiks, ka kukainis ir svarīgāks par cilvēku drošību un veselību? Nekad pie šāda argumenta netiksi, ja atzīsi, ka ceļi domāti koksnes transportēšanai.

Arguments "cilvēku drošība svarīgāka par kukaini" īpaši noder tad, kad LVM ar ceļu būvi grib ielauzties īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Īpaši skaļu rezonansi pirms dažiem gadiem ieguva gadījums, kad LVM bez ietekmes novērtējuma un Dabas aizsardzības pārvaldes saskaņojuma sāka ceļu vajadzībām izcirst kokus dabas liegumā "Ances purvi un meži" [17]. Tā kā Dabas aizsardzības pārvalde uzdeva LVM mazināt nodarījuma ietekmi, uzņēmums pret pārvaldi vērsās tiesā. Galu galā pagājušā gada beigās ES Tiesa lēma, ka pat tad, ja LVM pasniedz ceļus kā ugunsdrošības pasākumu, nevērtējot ietekmi uz vidi, plosīties pa aizsargājamām teritorijām tomēr nedrīkst [18].

Protams, mežu ceļi ierobežo uguns izplatīšanos - tur, kur nav nekā, kam degt, nekas arī nedeg. Taču nedrīkst aizmirst arī to, ka lielākoties mežu ugunsgrēki Latvijā ir cilvēku izraisīti. Tas liek domāt, ka ceļi ne tikai ierobežo ugunsgrēku izplatību, bet arī palielina meža aizdegšanās risku (man nav zināms, vai šādu analīzi kāds Latvijā ir veicis). Turklāt ir iespējamas situācijas, kad uguns aizsargājamām dabas vērtībām nodara mazāku ļaunumu nekā ceļa būve, un tieši tāpēc nepieciešams objektīvs ietekmes novērtējums.

Mežu ceļu būves ietekme uz vidi vērtējama arī ārpus īpaši aizsargājamām teritorijām. Tā kā šo novērtējumu veic pašu LVM eksperti, gadās, ka aizsargājamu sugu ligzdošanas vietas paliek nepamanītas [19] vai arī ietekme uz tām netiek vērtēta kā būtiska. Saskaņā ar pūču [20] un dzeņu [21] sugu aizsardzības plāniem, svarīgākajās šo sugu dzīvotnēs nevajadzētu veikt nekādu mežsaimniecisko darbību, taču LVM savā meža apsaimniekošanas plānā nolēmuši šīs rekomendācijas ignorēt, paredzot šajās teritorijās pat ceļu būvi, nosakot vien to, ka tā nebūtu veicama attiecīgo sugu ligzdošanas laikā [22]. Tad nu, protams, arī uzņēmuma eksperti nonāk pie slēdziena, ka tas arī ir viss, kas šīm sugām vajadzīgs. Turklāt LVM pašu veiktajos novērtējumos ceļu ietekme tiek vērtēta pa vienam posmam, lai gan zinātnieki norāda, ka "ticami, ka ceļu tīkla ietekme uz ainavu pārsniedz atsevišķo posmu ietekmes summu" [2].

Taču ar LVM ekspertiem viss nebeidzas, jo šos atzinumus vērtē arī atbildīgās iestādes - Dabas aizsardzības pārvalde un Valsts vides dienests. Šis tad arī ir tas brīdis, kad LVM velk ārā "Silavai" pasūtīto zinātniski informatīvo materiālu, lai tiem, kas nav šajā dokumentā iedziļinājušies, pierādītu, ka meža ceļi veicinās bioloģisko daudzveidību.

Sadrumstalotie Latvijas meži

Latvijas meži jau tā ir ļoti fragmentēti. Starptautiska zinātnieku komanda pirms vairākiem gadiem izstrādājusi meža ainavas integritātes indeksu (Forest Landscape Integrity Index), kas, vienkāršoti sakot, rāda, cik meži ir viengabalaini [23]. Latvija pēc šī indeksa vidējās vērtības ir 159. vietā no 172 valstīm, kam tas aprēķināts [24].

Meža ainavas integritātes indekss Latvijā [25].

Kā zaļas saliņas kopumā sadrumstalotajā mežu ainavā izceļas vien dažas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, piemēram, Lubāna mitrājs, Ķemeru Nacionālais parks, Slīteres Nacionālais parks un arī jau iepriekš pieminētais dabas liegums "Ances purvi un meži". Taču, kā redzams, LVM stratēģijā, šī uzņēmuma mērķis ir sadalīt gabalos pat aizsargājamo teritoriju mežus.

Ja meža ceļa trase ir 20 metrus plata, tad katrs jauna ceļa kilometrs nozīmē 2 hektārus, kur meža vairs nebūs. Taču, kā to rāda iepriekš minētie pētījumi, meža sugām atņemtā dzīvotnes platība var būt ievērojami lielāka (atkarībā no konkrētās sugas jutības). Un tas nemaz nerunājot par ceļu būvei neizbēgami sekojošo (vismaz ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām) mežu ciršanas intensitātes palielināšanos jaunā ceļa tuvākajā apkārtnē.

Daudz, daudz vietas, kur nāvītei vizināties...

___

1 - Robinson, C., Duniker, P.N., Beazley, K.F. 2010. A conceptual framework for understanding, assessing, and mitigating ecological effects of forest roads. - Environmental Reviews, 18: 61-86.

2 - Lugo, A. E., Gucinski, H. 2000. Function, effects, and management of forest roads. - Forest Ecology and Management, 133: 249-262.

3 - Cameron, E.K, Bayne E.M. 2009. Road age and its importance in earthworm invasion of northern boreal forests. - Journal of Applied Ecology, 46 (1): 28-36.

4 - Benítez-López, A., Alkemade, R., Verweij, P.A. 2010. The impacts of roads and other infrastructure on mammal and bird populations: A meta-analysis. - Biological Conservation, 143: 1307-1316.

5 - Summers, R.W., McFarlane, J., Pearce-Higgins, J.W. 2007. Measuring avoidance by capercaillies Tetrao urogallus of woodland close to tracks. - Wildlife Biology, 13: 19-27.

6 - Treinys, R. 2009. Habitat use and population status of the Lesser Spotted Eagle Aquila pomarina on the north-western periphery of the distribution range. Summary of doctoral dissertation. Vilnius: Vilnius University.

7 - Lībiete, Z. 2018. Meža autoceļu būvniecības un meža meliorācijas sistēmu atjaunošanas pozitīvie vides aspekti. Zinātniski informatīvs materiāls. Salaspils: Silava.

8 - Naiman, R.J., Décamps, H. 1997. The Ecology of Interfaces: Riparian Zones. - Annual Review of Ecology, Evolution and Systematics, 28: 621-658.

9 - Januchowski-Hartley, S.R., McIntyre, P.B., Diebel, M., Doran, P.J., Infante, D.M., Joseph, C., Allan, J.D. 2013. Restoring aquatic ecosystem connectivity requires expanding inventories of both dams and road crossings. - Frontiers in Ecology and the Environment, 11 (4): 211-217.

10 - Kleijn, D., Báldi, A. 2005. Effects of Set-Aside Land on Farmland Biodiversity: Comments on Van Buskirk and Willi. - Conservation Biology, 19 (3): 963-966.

11 - Lindborg, R., Plue, J., Andersson, K., Cousins, S.A.O. 2014. Function of small habitat elements for enhancing plant diversity in different agricultural landscapes. - Biological Conservation, 169: 206-2013.

12 - Šálek, M., Svobodová, J., Zasadil, P. 2010. Edge effect of low-traffic forest roads on bird communities in secondary production forests in central Europe. - Landscape Ecology, 25: 1113-1124.

13 - https://silava.lv/petnieciba/nacionalais-meza-monitorings

14 - https://www.lvm.lv/biznesa-partneriem/profesionaliem/infrastruktura/infrastrukturas-attistiba-gravji-celi/mac-mms-attistiba-mms-uzturesana

15 - https://www.lvm.lv/images/lvm/Par_mums/fin_faili/parskats_par_strategijas_izpildi_2018.pdf

16 - https://www.lvm.lv/images/lvm/demo/lvm_videja_termina_darbibas_strategijas_kopsavilkums.pdf

17 - https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/valsts-mezi-un-dabas-sargi-konflikte-par-jaunu-celu-buvesanu-dabas-lieguma.a410714/

18 - https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf;jsessionid=C4B06C69D2F437DB70DE22D7CA9BBAD9?text=&docid=280431&pageIndex=0&doclang=LV&mode=req&dir=&occ=first&part=1&cid=123388

19 - https://www.lob.lv/2024/03/as-latvijas-valsts-mezi-apdraud-melna-starka-ligzdosanas-vietu/

20 - Avotiņš, A. jun. 2019. Apodziņa Glaucidium passerinum, bikšainā apoga Aegolius funereus, meža pūces Strix aluco, urālpūces Strix uralensis, ausainās pūces Asio otus un ūpja Bubo bubo aizsardzības plāns. Rīga: Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

21 -  Bergmanis, M., Priednieks, J., Avotiņš, A. jun., Priedniece, I. 2020. Mazā dzeņa Dryobates minor, vidējā dzeņa Leiopicus medius, baltmugurdzeņa Dendrocopos leucotos, dižraibā dzeņa Dendrocopos major, trīspirkstu dzeņa Picoides tridactylus, melnās dzilnas Dryocopus martius un pelēkās dzilnas Picus canus aizsardzības plāns. Rīga: Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

22 - https://www.lvm.lv/images/lvm/sabiedribai/meza_apsaimniekosana/MAP/KOPEJIE/map-plans_2022-2026_-2023.pdf

23 - https://www.forestintegrity.com/

24 - https://en.wikipedia.org/wiki/Forest_Landscape_Integrity_Index

25 - https://commons.wikimedia.org/wiki/File:FLII_Latvia.png

Ak, eglīte...

 "...they made the weather and then they stand in the rain and say "Shit, it's rainin'!""

(no filmas "Cold Mountain")

Pēdējās darbdienās pirms Ziemassvētkiem netālu no manām mājām parādījās trīs hektāru kailcirte egļu mežā vietā, kur to galīgi nebiju gaidījis. Līdz likumā noteiktajam galvenās cirtes vecumam šim mežam bija jāaug vēl vairāk nekā 20 gadus, un, kā liecina Valsts meža dienesta dati, arī galvenās cirtes caurmērs (t.i., koku resnums), kas ļautu mežu nocirst ātrāk, vēl nebija sasniegts. Tātad skaidrs, ka šeit veikta sanitārā cirte[1]  vai rekonstruktīvā cirte[2]. Tātad mežs nocirsts tāpēc, ka atzīts par bojātu vai neproduktīvu.

Oficiālā statistika

Lai gan man negaidīta, šī meža bojāeja nav nekas neparasts uz kopējā Latvijas mežu apsaimniekošanas fona. Ja ielūkojamies oficiālajā statistikā, redzams, ka gan rekonstruktīvajā, gan sanitārajā cirtē egļu meži tiek cirsti neproporcionāli bieži, ja salīdzina ar egļu mežu īpatsvaru no kopējās mežu platības. 2022. gadā egļu meži veidoja 19% Latvijas mežu platības, bet 96% rekonstruktīvo ciršu un 50% sanitāro ciršu veiktas tieši egļu mežos.

Datu avots: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/noz/mezsaimnieciba

Datu avots: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/noz/mezsaimnieciba

Protams, jāpatur prātā, ka rekonstruktīvo un sanitāro ciršu īpatsvars atspoguļo ne tikai objektīvu vajadzību tādas veikt, bet arī motivāciju. Reizēm šī motivācija var būt negodprātīga (jo šīs cirtes dod iespēju nocirst mežu tad vai tur, kur galvenā cirte nav atļauta), taču arī tad, ja pieņemam, ka visi mežu apsaimniekotāji ir godprātīgi, var būt gadījumi, kad sanitāro  vai rekonstruktīvo ciršu veikšanas motivācija egļu mežos ir neproporcionāla faktiskajai nepieciešamībai. Piemēram, baltalkšņu mežus, kam galvenās cirtes vecums nav noteikts, meža apsaimniekotājs var nocirst, kad vien uzskata par nepieciešamu, un nav vajadzības pierādīt, ka tas noticis meža sanitārā stāvokļa vai zemās produktivitātes dēļ.

Paturot prātā minētās atrunas, tomēr pieņemsim (kā to nereti pieņem arī meža nozares runasvīri), ka sanitāro un rekonstruktīvo ciršu veikšana lielā mērā proporcionāli atbilst to veikšanas nepieciešamībai. Tātad egļu meži patiešām īpaši bieži sliktāk aug (nonākot līdz rekonstruktīvajai cirtei) vai tiek bojāti (dodot iemeslu sanitārajai cirtei).

Egļu meži ir nenoturīgi

Tas, ka tieši egļu meži bieži nenodzīvo līdz galvenās cirtes vecumam, nav nekāds pārsteigums. Ir zināms, ka egle ir īpaši jutīga pret dažādām klimata izpausmēm, piemēram, vēju un sausumu. Klimata apstākļu novājināti koki biežāk arī kļūst par "kaitēkļu" upuriem, kam, protams, ir lielāka iespēja nobendēt visu audzi, ja tā sastāv no vienas sugas viena vecuma kokiem.

Minēto iemeslu dēļ egļu audzes ir arī nenoturīgākas pret klimata pārmaiņām. Eglei liktenīgi var kļūt nākotnē gaidāmie sausuma periodi. Lai gan vairāk vētru Latvijai solīts netiek, zemes retāka un vājāka sasalšana ziemā palielina risku, ka arī pie tādas pašas vēju intensitātes egles tiek biežāk izgāztas. Līdz ar to pašsaprotamas ir zinātnieku prognozes, ka klimata pārmaiņu rezultātā eglei piemēroti apstākļi varētu atkāpties tālāk uz ziemeļiem.

Galvenie koku sugu izplatības areāli 1950.-2000. gadā (augšā)
un potenciālie areāli 2070.-2100. gadā mērenu klimata pārmaiņu rezultātā (apakšā).
Egli (spruce) apzīmē tumši zaļa krāsa. Avots: Henwinkel et al. 2013

 

Taču egle Latvijā cietusi ne tikai no nelabvēlīga klimata, bet arī no mežu apsaimniekošanas kļūdām. Egļu dzīvotspēja ir mazāka gan kādreiz par vēlamajiem atzītajos pārbiezinātajos stādījumos, gan stādījumos uz meliorētām kūdras augsnēm. Savukārt veģetācijas laikā veikta mežizstrāde veicina sakņu trupes izplatību.

Īsāk sakot, ir pašsaprotami, ka tieši egļu mežos tiek veikts tik daudz sanitāro un rekonstruktīvo ciršu.

Iespēja - jaukti meži

Ņemot vērā jau pašreizējās problēmas ar egļu audzēm un šo audžu nenoturību pret klimata pārmaiņām, loģiska pieeja šķistu koku sugu daudzveidības nodrošināšana mežos. Vislabāk šo daudzveidību būtu iespējams panākt, ļaujot mežiem atjaunoties dabiski. Dabiskas atjaunošanās gadījumā lielākas iespējas izdzīvot un augt ir tieši tiem kokiem, kas attiecīgajos apstākļos jūtas vislabāk, tāpēc nav jāpaļaujas uz cerību, ka cilvēka veiktās izvēles koku stādīšanā pēc dažām desmitgadēm neizrādīsies kļūdainas. Turklāt, ja kādai koku sugai klimata vai citu pārmaiņu rezultātā apstākļi kļūs pilnīgi nepiemēroti, citi koki izdzīvos un mežs turpinās pastāvēt. Protams, šajos dabiskas izcelsmes jauktajos mežos arī pēc simts gadiem būtu egles, gan ne tik daudz kā mūsdienās.

Zinātnieku jau sen teikto, ka fokusēšanās uz mākslīgi veidotām egļu tīraudzēm nav saprātīga, šķiet sapratuši arī tālāk uz ziemeļiem no mums saimniekojošie skandināvu mežsaimnieki. Ja kādreiz Zviedrijā un Somijā lapu koki mežos tika izskausti kā nezāles (pat ar herbicīdiem!), tad tagad Somijas meža īpašnieku žurnāls "Metsälehti" ziņo: "Egļu tīraudžu ēra ir beigusies, tagad mūsu mērķis ir jaukti meži." (sk. šeit).

Bet ko tad mēs?

Par spīti visam iepriekš minētajam Latvijas meža nozares priekšstāvji un mežzinātnieki kā vēlamo izvirzījuši tādu mežu apsaimniekošanas scenāriju (sauktu par "mērķtiecīgas meža apsaimniekošanas" scenāriju vai līdzīgi), kas balstīts uz mākslīgu atjaunošanu un egļu mežu īpatsvara palielināšanu. LVMI "Silava" prognožu scenāriji rāda, ka, saimniekojot pēc šī scenārija, pēc 100 gadiem egļu meži Latvijā būtu dominējošie un veidotu 41% Latvijas mežu platības (sk. šeit). Aizsargājamo teritoriju paplašināšana ļautu šo mežu daudzveidības samazināšanos piebremzēt, taču, pārējos mežos īstenojot "mērķtiecīgās mežsaimniecības" scenāriju, vienalga prognozējams ievērojams egļu mežu īpatsvara pieaugums un lapu koku mežu rēķina (sk. šeit).

Uz šiem pieņēmumiem tiek būvētas arī prognozes, kā Latvijas meži piesaistīs oglekli. Tātad prognozes par to, kādi nākotnē būs Latvijas meži un kāda būs to loma klimata pārmaiņu mazināšanā, būtībā balstītas uz pieņēmumu, ka klimats Latvijā nemainīsies un nemainīsies arī izpratne par to, kā būtu apsaimniekojami meži, uz pārliecību, ka pat pēc 100 gadiem mēs nebūsim tikuši vaļā no kailciršu kultūras.

Šī kailciršu kultūra it spilgti redzama arī izcirtumos pie manām mājām. Ja reiz problēma, kas radījusi nepieciešamību mežu nocirst, izriet no eglēm, varētu pieņemt, ka pārējo sugu koki mežā tiek saglabāti. Bet, nē, ja kailcirte, tad kailcirte - ceļmalās sakrautajās baļķu grēdās redzami gan bērzu, gan priežu stumbri. Atļaušos prognozēt, ka izcirtums atkal tiks apstādīts ar egli.

Bet varbūt, plānojot egļu audžu palielināšanos nākotnē, runa ir par mistraudzēm, t.i., audzēm, kur egle gan ir valdošā, bet ne vienīgā koku suga? Nē. "Vēja izraisīto mežaudžu bojājumu samazināšanai zinātnieki iesaka mežaudzes veidot viendabīgākas gan pēc sugu sastāva, gan atsevišķu koku dimensiju līmenī," raksta žurnāls "Baltijas koks" šī gada janvāra numurā. "Pareiza egļu audzēšana no tāda oglekļsaistīgas saistīšanas apsaimniekošanas viedokļa un ražīga meža viedokļa būtu, ja stādītu retu egļu audzi. Nebaidoties, ka tā tomēr ir tīraudze," kādā portālā skaidro AS "Latvijas valsts meži" un arī Latvijas Meža īpašnieku biedrības padomes loceklis Mārtiņš Līdums.

Vajag tik cirst!

Visu, ko šeit esmu rakstījis, protams, zina un ir lasījuši arī meža nozares runasvīri un politikas veidotāji. Bet ja reiz viņi zina par riskiem, kas saistīti ar egļu tīraudžu īpatsvara palielināšanu, kā gan viņi plāno šos riskus mazināt? Protams, tieši tā, kā tiek piedāvāts risināt jebkuru problēmu meža nozarē - ar intensīvāku ciršanu. Lūk, ja egļu mežus nocērtot 40-50 gadu vecumā, nevis gaidot līdz Meža likumā noteiktajam galvenās cirtes vecumam - 81 gadam, neesot ne vainas. Un tieši to palīdzēšot nodrošināt arī grozījumi Noteikumos par koku ciršanu mežā, ko vides organizācijas apstrīdējušas Satversmes tiesā (sk. šeit).

Urā! Mūsu mežu apsaimniekošanas un mežu zinātnes sasniegums ir tas, ka koku, kura dabiskais mūža ilgums ir 200 vai līdz pat 500 gadiem, mums "jānovāc" jau 40 gadu vecumā, lai neaiziet bojā. Jāatzīmē, ka pagaidām saskaņā ar Meža likumā iekļauto definīciju 40 gadus vecs egļu mežs ir jaunaudze. Tā mežu apsaimniekošana tiek vēl vairāk virzīta un lauksaimniecības pusi - ātri izaudzē, ātri nokauj un audzē jaunu, kā tādu broilera cāli. Un gluži kā broilera cālis mūsu meži kļūst nespējīgi izdzīvot savvaļā (lai cik ironiski tas izklausītos Latvijā, kur "mežs" un "savvaļa" ir sinonīmi).

Turklāt arī augu un dzīvnieku sugu, kas var apdzīvot šādas egļu jaunaudzes, ir daudz mazāk nekā to, kas mīt vecos jauktos mežos. Tātad šāda mākslīgu egļu audžu vēršana plašumā ne tikai mazina mežu noturību, bet arī noplicina to bioloģisko daudzveidību. Bet pa to laiku Meža likuma 1. pantā skumji apput meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas definīcija: "Meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē..."

______

1 - sanitārā cirte — cirtes veids meža veselības stāvokļa uzlabošanai, cērtot meža slimību, kaitēkļu, dzīvnieku vai citādi bojātos, vēja gāztos un lauztos kokus vienlaidus vai izlases veidā

2 - rekonstruktīvā cirte — cirtes veids neproduktīvas mežaudzes nociršanai vienlaidus vai izlases veidā