Armanda Krauzes neatlaidīgā cīņa pret mežiem turpinās

 

Likumam nav nekāda sakara ar nozares pamatnostādnēm. 
(Armands Krauze, "Krustpunktā", 09.04.2026.)

Viesojoties Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" 9. aprīlī, zemkopības ministrs Armands Krauze, runājot par mežiem, pauda ne vienu vien interesantu domu, bet šoreiz pakavēšos pie viņa plāna jaunāku mežu ciršanas panākšanai.

Kā zināms, viens no mēģinājumiem tikt pie jaunāku mežu ciršanas (toreiz - caur grozījumiem Noteikumos par koku ciršanu mežā) beidzās ar Satversmes tiesas spriedumu, ka grozījumi nav pietiekami izvērtēti un neatbilst Satversmei [1]. Jau tajā pašā dienā Krauze paziņoja, ka Satversmes tiesas spriedumu respektē, kas gan nenozīmē atkāpšanos no dabai kaitīgajiem noteikumu grozījumiem, bet to atkārtotu virzīšanu "saskaņojot tos ar iesaistītajām pusēm un ievērojot likumos noteiktās procedūras" [2].

Runājot par "procedūrām", kā jau Satversmes tiesa norādīja, normālā kārtība būtu vispirms izstrādāt plānu - nozares pamatnostādnes, tām veikt atbilstošu ietekmes uz vidi novērtējumu un tikai tad veikt grozījumus meža apsaimniekošanas regulējumā. Lai gan meža nozare Latvijai ir ļoti svarīga, tā dzīvo bez pamatnostādnēm jau sešus gadus.

Pretēji solījumiem respektēt Satversmes tiesas spriedumu Krauze tā vietā, lai pabeigtu un izvērtētu jaunās pamatnostādnes, virzījis arvien jaunas iniciatīvas intensīvākas mežu ciršanas veicināšanai - gan ciršanas apjomu palielināšanu valsts mežos [3], gan plašākas kailcirtes [4], gan koku ciršanas vecuma samazināšanu [5]. Tomēr panākt šo grozījumu apstiprināšanu valdībā Zemkopības ministrijai nav izdevies.

Tagad Krauzes vadītājai ZZS radies jauns plāns - ja koalīcijas partneru atbalsta valdībā nav, mēģinās Meža likuma grozījumus panākt uzreiz Saeimā, "sabloķējoties" ar opozīciju. Tomēr arī šis plāns pirmajā mēģinājumā neizdevās [6]. Taču, kā jau Krauze uzsvēra "Krustpunktā", ne viņš, ne viņa vadītā partija neplāno atkāpties un mēģinās Meža likuma grozījumus Saeimā virzīt vēlreiz.

Nemaz nekautrējoties, raidījumā Krauze apstiprināja arī aizdomas, ka viņa izpratne par likumā noteikto procedūru ievērošanu nozīmē tikai, lai uz (iespējamās) tiesas dienu visi papīri būtu kārtībā, nevis pēc būtības būtu veikts plānoto grozījumu ietekmes uz vidi novērtējums un atbilstoša apspriešana ar iesaistītajām pusēm. Tas nekas, ka pamatnostādnes vēl nav pabeigtas un izvērtētas. Krauze prognozē, ka sekmju gadījumā Meža likuma grozījumi otrajā lasījumā Saeimā varētu tikt skatīti septembrī, un tad jau arī pamatnostādnes būšot gatavas.

Atgādināšu, ka Zemkopības ministrijas publiskotajā meža nozares pamatnostādņu melnrakstā nav ne skaidru plānu samazināt mežu ciršanas vecumu, ne arī jebkādu citu skaidru plānu [7]. Acīmredzot, kā jau es iepriekš prognozēju, tiek plānots paziņot, ka iecerētie grozījumi Meža likumā ir tieši pamatnostādņu melnrakstā minētie "optimālie mežaudžu galvenās cirtes kritēriji". Nez, kā topošajā ietekmes uz vidi novērtējumā tiks vērtēts šis un pārējais pamatnostādņu melnraksta "ūdens".

Vēl man šķistu interesanti saprast Krauzes motivāciju. Es saprotu, kāpēc ministru tik ļoti dzen meža nozares lobisti - lai gan arī visi iepriekšējie zemkopības ministri bijuši nozarei paklausīgi, tik nekritiski izdabāt gatavs kā pašreizējais ministrs viņiem vēl neviens nav gadījies. Kas to zina, kā būs pēc vēlēšanām, tāpēc jāsteidzas, cik nu var, visu sabīdīt līdz tam.

Taču paša Krauzes motivāciju es tiešām nesaprotu. Parasti politiķi pirms vēlēšanām cenšas izrādīties labi vēlētāju acīs, bet Krauze ar tādu stūrgalvību virza sabiedrībai nepatīkamus grozījumus, lai gan ZZS jau reitingi krīt un šobrīd tā ir tuvu tam, lai nākamajā Saeimā vispār neiekļūtu [8]. Man grūti noticēt, ka no Krauzes un ZZS puses tā varētu būt vienkārši bezierunu upurēšanās meža nozares interešu vārdā, tāpēc būs interesanti pavērot, kāds labums viņiem no šī visa atleks.

-----

[1] https://www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/norma-ar-kuru-samazinats-galvenas-cirtes-caurmers-neatbilst-satversmei/

[2] https://www.zm.gov.lv/lv/jaunums/zemkopibas-ministrs-armands-krauze-atkartoti-virzisim-tautsaimniecibai-un-videi-labveligas-izmainas-normativaja-regulejuma-veicot-ietekmes-uz-vidi-novertejumu

[3] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/20.05.2025-lielaki-koku-cirsanas-apjomi-varetu-ienest-valsts-budzeta-lidz-100-miljoniem-eiro-gada.a599813/

[4] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/11.09.2025-demagogija-mirstosie-mezi-ka-zemkopibas-ministrija-grib-panakt-vairak-kailcirsu.a613784/

[5] https://www.delfi.lv/193/politics/120087638/koku-cirsanas-vecuma-samazinasana-atbrivosanas-no-padomju-paliekam-vai-tiesiskais-nihilisms

[6] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/01.04.2026-saeima-noraida-zzs-centienus-dalai-koku-samazinat-cirsanas-vecumu.a641344/

[7] https://vkerus.blogspot.com/2025/10/merktiecigs-tuksums.html

[8] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/02.04.2026-partiju-reitingi-lideros-joprojam-latvija-pirmaja-vieta-jaunajai-vienotibai-liels-atbalsta-kritums.a641509/

Dabu nevar atstāt tikai rezervātos

 

Esmu ievērojis, ka AS "Latvijas Finieris" padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis jau kādu laiku, publiski uzstājoties, norāda, ka Eiropas Savienības valstis vienojušās, ka 30% valsts teritorijas atvēlami dabas aizsardzībai un pārējos 70% vajadzētu notikt dabas aizsardzības netraucētai saimnieciskajai darbībai. Es pieņemšu, ka Biķa kungs nenodarbojas ar apzinātu dezinformāciju, tikai nav pietiekami iedziļinājies šajā jautājumā. Tomēr, tā kā minēto uzstādījumu sācis atkārtot arī par meža politiku atbildīgais zemkopības ministrs Armands Krauze, šoreiz paskaidrošu sīkāk, par ko tad Eiropas Savienības valstis ir vienojušās attiecībā uz mežiem.

Biķa kunga ievads atsaucei uz ES valstu vienošanos nereti ir apgalvojums, ka mūsu pašu Latvijas meža politiku mums nav izdevies īstenot, apmēram: "Mēs mēģinājām vienlaikus iegūt koksni un sargāt dabu, tas neizdevās, tāpēc tagad ir vienošanās par stingru šo mērķu nodalīšanu." 

Par neizdošanos piekrītu, taču uzskatu, ka neizdošanās iemesls ir tas, ka trūcis patiesu centienu Latvijas meža politikā nosprausto mērķi - mežu ilgtspējīga apsaimniekošana - tiešām sasniegt. Aizsargāto mežu īpatsvars joprojām ir nepietiekams (stingri aizsargāti vien 7,6% mežu), mežizstrādes intensitāte tiek kāpināta un pamatā balstās uz kailcirtēm, un tas noplicina mežu dabas daudzveidību un samazina mežu spēju sniegt mums citus labumus. Par to jau nesen rakstīju (šeit), tāpēc neatkārtošos.

Tad nu Biķa kungs piedāvā aizmirst par Latvijas meža politiku un saimniekot atbilstoši Eiropas Savienības uzstādījumiem.

Sākumā atzīmēšu, ka 30%, kas atvēlami dabas aizsardzībai, nav nekas jauns vai tieši Eiropas Savienības institūciju izgudrots. Dažādos veidos 30% vai līdzīgi skaitļi ir apspriesti jau desmitgadēm. Mūsu pašu Jura Lipsberga grāmatā "Dzīvnieks Sarkanajā grāmatā", kas izdota 1985. gadā, lasāms: "...ikkatra mūsu planētas lielāka fizioģeogrāfiskā reģiona ietvaros vienu trešdaļu tā platības vajadzētu saglabāt neskartu vai mazpārveidotu."

Runājot tieši par mežiem, 2011. gadā principu "trešdaļa no trešdaļas" (t.i., aizsargāt trešo daļu mežu un no šiem mežiem trešo daļu aizsargāt stingri) pamatoja somu zinātnieks Ikka Hanski (šeit). Arī jaunākos pētījumos norādīts, ka tad, ja gribam, lai meži mums dotu pēc iespējas vairāk dažādu labumu, nevis tikai koksni, dabai būtu atvēlami 30% mežu (šeit).

BET...

...ne zinātniskos pētījumos, ne Eiropas Savienības plānos nav teikts, ka, atstājot 30% mežu dabai, varam rullēt pāri visam pārējam ar neierobežotām kailcirtēm un cerēt, ka mūsu meži būs apsaimniekoti ilgtspējīgi. Piemēram, iepriekšējā rindkopā citētajā somu zinātnieku pētījumā norādīts, ka tikai 20% mežu atvēlami intensīvai apsaimniekošanai, bet 50% mežu jāapsaimnieko ekstensīvi.

Te arī beidzot nonāku līdz tam, par ko vienojušās Eiropas Savienības dalībvalstis un kas paslīdējis garām Biķa kungam - Eiropas Savienības Meža stratēģija 2030. gadam.

Jā, šajā stratēģijā ir atsauce uz ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā nosprausto mērķi - aizsargāt 30% sauszemes teritorijas un 10% teritorijas nodrošināt stingru aizsardzību, taču šeit atrodam arī citus uzdevumus, piemēram (citēju):

• adaptīva meža atjaunošana un uz ekosistēmām balstītas apsaimniekošanas pieejas;
• jāaizsargā un jāatjauno meža biodaudzveidība un jāievieš biodaudzveidībai labvēlīgas meža apsaimniekošanas prakses;
• monokultūru plantāciju vietā vēlams ierīkot un uzturēt audzes un ainavas līmenī ģenētiski un funkcionāli daudzveidīgus jauktos mežus;
• [kailcirtes] būtu jāizmanto tikai pienācīgi pamatotos gadījumos;
• mežizstrāde putnu ligzdošanas periodā jāveic saskaņā ar Putnu direktīvu.

Uz šīs stratēģijas pamata sagatavotajās vadlīnijās par dabai tuvāku meža apsaimniekošanu nepārprotami norādīts, ka tās "attiecas uz mežiem, kurus komerciāli izmanto meža koksnes un nekoksnes produktu ieguvei un kuri nav skaidri noteikti par aizsargājamām teritorijām". 

Tiktāl par to, par ko vienojušās Eiropas Savienības dalībvalstis. Taču gribu vēlreiz uzsvērt un atgādināt, ka būtībā tas pats - mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, meža ekosistēmu tuvināšana to dabiskajai struktūrai, aizsargājamo teritoriju tīkla izveide - iekļauts arī Biķa kunga izbrāķētajā Latvijas meža politikā (šeit).

Aizsargājamo teritoriju tīkls ir ļoti būtisks, bet tikai viens no instrumentiem, lai nodrošinātu mežu dabas daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Neņemot vērā dabas saglabāšanas vajadzības 70% Latvijas mežu, nevarēs sasniegt ne Latvijas, ne Eiropas Savienības nospraustos mērķus. Brīžiem gan rodas jautājums - vai mums vispār ir viens mērķis? Vai mēs gribam, lai Latvijas meži tiktu apsaimniekoti ilgtspējīgi? Ja gribam, vai mēs visi vienādi saprotam, ko "ilgtspējīga apsaimniekošana" nozīmē?

Uzdevumi Meža nozares pamatnostādnēm

Jau iepriekš rakstīju par to, kā šobrīd topošajās Meža nozares pamatnostādnēs 2026.-2050. gadam trūkst (to var izlasīt šeit). Atgādināšu, ka tajās nav ne faktos un pētījumos balstītas pašreizējās situācijas analīzes, ne skaidru plānu šīs situācijas uzlabošanai. Tāpēc šoreiz, turpinoties pamatnostādņu sabiedriskajai apspriešanai, vēlos sīkāk izklāstīt to, kam šajā dokumentā vajadzētu būt.

Raugoties tieši uz vides aspektiem, kas, kā zināms, ir viens no ilgtspējas pamatakmeņiem, īsumā - pamatnostādnēs būtu jāparedz šādi pasākumi:

• samazināt mežizstrādes intensitāti;
• attīstīt dabai tuvāku meža apsaimniekošanu;
• nodrošināt aizsardzību vismaz 30% kopējās mežu platības;
• noteikt mežizstrādes pārtraukumu vismaz no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam;
• samazināt koksnes izmantošanu produktos ar īsu mūžu.

Mazliet garāks pamatojums - tālāk.

Mērķis

Lielais mērķis Latvijas mežu apsaimniekošanai noteikts jau 1998. gadā pieņemtajā Latvijas meža politikā  [1] un arī Meža likumā [2], un šis mērķis ir meža ilgtspējīga apsaimniekošana - "meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē, spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī, kā arī nerada draudus citām ekosistēmām".

Šim tad arī vajadzētu būt pamatnostādņu virsmērķim, taču dokumenta autori koncentrējas uz "nozīmīgām ekonomiskajām funkcijām", bet šķiet aizmirsuši par citiem ilgtspējīgas saimniekošanas aspektiem, tostarp bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un citām "nozīmīgām ekoloģiskām funkcijām". Tātad uz ilgtspēju pamatnostādņu melnraksts nav vērsts, bet vajadzētu būt.

Pašreizējā situācija

Kā jau esmu norādījis šajā blogā iepriekš, jau šobrīd Latvijas meži netiek apsaimniekoti ilgtspējīgi. Dažādi rādītāji liecina par to, ka mazinās mežu bioloģiskā daudzveidība. Meža putnu indekss, kas iekļauts arī starp Latvijas Nacionālā attīstības plāna rezultatīvajiem rādītājiem, uzrāda kritumu, tā liecinot par meža putnu populāciju samazināšanos [3].

Meža putnu indekss.

Melnais stārķis, ko kādreiz izmantojām kā simbolu Latvijas mežu īpašajai dabas vērtībai, piedzīvo populācijas lejupslīdi Latvijā un pārējās Baltijas valstīs, kamēr lielākoties citur Eiropā šīs sugas populācijas pieaug [4]. Reizēm meža nozares runasvīri mēģina apgalvot, ka pie melnā stārķa nelaimēm vainojamas problēmas ceļā uz ziemošanas vietām Āfrikā. Tas, ka citur Eiropā melno stārķu kļūst vairāk, runā pretī šai hipotēzei (uz Āfriku lido visi Eiropas melnie stārķi).

Melnā stārķa ligzdojošās populācijas pārmaiņas Eiropā.

Taču vēl uzskatāmāks piemērs tam, ka Latvijas mežu apsaimniekošana ir putniem nelabvēlīga, ir mežirbes populācijas stāvoklis. Šīs sugas populācijas samazinājums kopš 2005. gada ir straujākais starp visām sugām, kam Ligzdojošo putnu uzskaišu dati ļauj aprēķināt skaidras populācijas tendences [3]. Mežirbe atšķirībā no melnā stārķa ir kārtīgs nometnieks un vispār ārpus meža parasti nerādās.

Mežirbes populācijas pārmaiņas.

Un bēdīgi klājas ne tikai putniem. Jaunākais ziņojums par Eiropas Savienības nozīmes biotopu stāvokli rāda, ka nelabvēlīgā stāvoklī ir visi mežu biotopi [5]. Droši vien nevienu nepārsteigs, ka galvenais drauds šiem mežiem ir tieši mežsaimniecība [6]. Pat koku daudzveidība mežā samazinās. Tādi meži, kam pirmajā stāvā (lielākie koki) ir tikai 1-2 koku sugas, 2008. gadā bija 65,5% no visām mežaudzēm, bet 2023. gadā - 67,3% [7].

Par mežu arvien mazāku piemērotību bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai liecina arī tas, ka kopumā koki mežos kļūst tievāki un pēdējā laikā samazinās arī atmirušās koksnes pieejamība [8].

Ja runājam par citām mežu funkcijām, tad vērts atgādināt, ka samazinājusies ne tikai mežu bioloģiskā daudzveidība, bet arī spēja piesaistīt oglekli - 2022. gadā Latvijas meži bija kļuvuši par siltumnīcefekta gāzu emisijas avotu, nevis piesaistītāju [9].

Siltumnīcefekta gāzu emisijas un piesaiste zemes izmantošanas,
zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektorā.
Meža zemes - zaļais stabiņš.

Ietekmes

Vispārīgi runājot, galvenie iemesli, kāpēc samazinās Latvijas mežu dabas daudzveidība un spēja piesaistīt oglekli, ir divi: pārmērīgi augstais mežizstrādes apjoms un tas, ka mežizstrādē dominē kailcirtes.

2024. gadā mežizstrādes līmenis sasniedza vēsturisku rekordu - 16 miljoni kubikmetru koksnes gadā [10]. LVMI "Silava" dati, kuros gan ir cita pieeja mežizstrādes apjoma rēķināšanai, rāda, ka šobrīd izcirstais koksnes apjoms ir sasniedzis 80% no koksnes pieauguma, bet, ja ņem vērā dabisko atmirumu, koksnes bilance ir negatīva [11].

Kopējais mežizstrādes apjoms Latvijas mežos
saskaņā ar Valsts meža dienesta datiem.

Tik intensīva koksnes ieguve ierobežo iespējas veikt mežizstrādi ar dabai tuvākiem paņēmieniem, t.i., neizmantojot kailcirtes. Līdz šim gan arī nav manāmi nopietni centieni attīstīt bezkailciršu mežsaimniecību. No kopējā 2024. gadā iegūtā koksnes apjoma 84% iegūti kailcirtēs vai citās vienlaidus cirtēs [12].

Tik intensīva mežizstrāde, balstoties uz kailcirtēm, rada pārmaiņas mežu vecuma struktūrā un veicina mežu fragmentāciju. 2008. gadā 30% mežaudžu nebija pārsnieguši 30 gadu vecumu, bet 2024. gadā - jau 39% [8].

Mežaudžu vecuma struktūras pārmaiņas.

Lai novērtētu mežu stāvokli visā pasaulē, aprēķināts meža ainavas integritātes indekss (Forest Landscape Integrity Index), kas, vienkāršoti sakot, parāda pretējo mežu fragmentācijai - jo augstāka šī rādītāja vērtība, jo viengabalaināki saglabājušies meži. Latvijā šis rādītājs ir zemāks nekā lielākajai daļai pārējo Eiropas Savienības valstu [13].

Meža ainavas integritātes indekss Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs.

No pārmēru augstās mežizstrādes intensitātes un kailciršu izmantošanas izrietošās pārmaiņas mežu vecuma struktūrā (t.i., vecāku mežu aizstāšana ar jaunākiem), mežu fragmentācija un koncentrēšanās uz mežu mākslīgu atjaunošanu pēc izciršanas arī ir galvenie iemesli iepriekš apskatītajam bioloģiskās daudzveidības sarukumam un tam, ka meži kļuvuši par siltumnīcefekta gāzu emisiju avotu.

Lai gan dzīvotņu fragmentācija un zudums neapšaubāmi ir svarīgākas mežsaimniecības negatīvās ietekmes uz putniem, būtiski draudi ir arī mežizstrādes radītais traucējums un ligzdu izpostīšana, cērtot mežus putnu ligzdošanas laikā - AS "Latvijas valsts meži" apsaimniekotajos mežos vien ik gadu tiek iznīcināti vairāk nekā 50 tūkstoši putnu ligzdu [14]. Arī šīs ir sekas pārmērīgi augstai mežizstrādes intensitātei - ja grib uzturēt pašreizējos koksnes ieguves apjomus, grūti to ieguvi "saspiest" tikai rudenī-ziemā.

Nepieciešamie pasākumi

Ja Zemkopības ministrijai un meža nozarei kopumā būtu patiesa vēlme iepriekš aprakstītās problēmas novērst un virzīties uz ilgtspējīgu un daudzfunkcionālu Latvijas mežu apsaimniekošanu, topošajās pamatnostādnēs vajadzētu būt iekļautiem šādiem pasākumiem:

Samazināt mežizstrādes intensitāti. Mežizstrādes intensitātes samazinājums, lai tas nepārsniegtu 60% koksnes pieauguma, ne tikai pats par sevi ļautu veicināt oglekļa piesaisti mežā, izvairīties no aizsargājamu biotopu un aizsargājamu sugu dzīvotņu iznīcināšanas un mazināt traucējumu putnu ligzdošanas laikā, bet dotu iespēju attīstīt dabai tuvākas mežsaimniecības metodes, tā nodrošinot, ka mežs kalpo ne tikai koksnes ieguvei, bet spēj "pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī".

Attīstīt dabai tuvāku mežu apsaimniekošanu. Protams, tas vien, ka tiek cirsts mazāk, automātiski nenozīmē, ka kailcirtes nebūs dominējošais koksnes ieguves veids. Mums beidzot vajadzētu sākt īstenot to, ko 1998. gadā ierakstījām Latvijas meža politikā, un attīstīt dabiskus procesus atdarinošu mežu apsaimniekošanu. Tagad šo pāreju atvieglo arī Eiropas Komisijas izstrādātās vadlīnijas [15]. Arī mūsu reģionā veikti pētījumi rāda, ka pāreja uz dabai tuvākām mežsaimniecības metodēm ir nepieciešama, lai nodrošinātu dažādus mežu sniegtos labumus (ekosistēmu pakalpojumus), ne tikai koksnes ieguvi [16]. Svarīgi, lai šāda dabai draudzīgāka saimniekošana netiktu īstenota tikai aizsargājamās teritorijās. No kopējās mežu platības 30% būtu jāatvēl dabai (sk. tālāk), bet papildus tam 50% mežu būtu apsaimniekojami ekstensīvi [17].

Nodrošināt aizsardzību vismaz 30% mežu kopējās platības. Zemkopības ministrija topošajās pamatnostādnēs izrēķinājusi, ka 30% mežu jau esot aizsargāti, taču šobrīd ministrijas rēķinātā platība ietver arī mežus, ko atļauts nocirst kailcirtē. Svarīgi ir, lai šie meži būtu patiesi aizsargāti. Turklāt, lai šāds mežu aizsardzības līmenis būtu pietiekams, svarīgi aizsargājamo mežu atlasi balstīt nevis uz "ērtību", bet uz datiem par aizsargājamo biotopu un aizsargājamo sugu atradņu izplatību. Nebūtu tik būtiski, vai šie meži ir Natura 2000 teritorijas, mikroliegumi vai kādas citas teritorijas, bet svarīgākais ir tas, lai šajos mežos dabas aizsardzības mērķi ir noteikti par prioritāti un apsaimniekošana ir vērsta uz šo mērķu sasniegšanu. Protams, nosakot aizsardzības režīmu privātajos mežos, jānodrošina tas, lai mežu īpašnieki saņemtu motivējošu atbalstu (piemēram, kompensācijas).

Noteikt mežizstrādes un jaunaudžu kopšanas miera periodu vismaz no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam. Kā jau iepriekš minēts, šāds mežizstrādes pārtraukums mazinātu putnu ligzdu bojāeju un traucējumu mežizstrādes rezultātā. Tāpat tas mazinātu arī dažādu patogēnu izplatību un citas negatīvās ietekmes, ko rada mežu ciršana veģetācijas sezonā [18]. 

Samazināt koksnes sadedzināšanu un izmantošanu produktos ar īsu mūžu. Lielāka koksnes īpatsvara izmantošana produktos ar ilgu mūžu ne tikai uzlabotu meža nozares "oglekļa bilanci", bet arī ļautu attīstīt aprites ekonomiku un saglabāt vai pat palielināt nozares uzņēmumu peļņu, samazinot mežizstrādes intensitāti. Uz to, ka Latvijai vajadzētu izmantot koksni produktos ar lielāku pievienoto vērtību, norādījusi arī Latvijas Banka [19].

Nobeigumā

Mēs zinām, ka problēmas bieži vien netiek risinātas nevis tāpēc, ka mēs nezinātu, kas būtu jādara, bet tāpēc, ka negribas to darīt. Pilnā mērā tas attiecas arī uz Latvijas mežu apsaimniekošanu - tā vietā, lai godīgi identificētu problēmas, kas novedušas pie tā, ka Latvijas meži tiek noplicināti, un meklētu iespējas šo problēmu novēršanai, meža nozare dzīvo noliegumā. Visticamāk tas skaidrojams ar to, ka Zemkopības ministrijai un tās priekšniecība uz ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu skatās tikai kā uz reklāmas saukli, nevis atbilstoši Meža likuma definīcijai. Taču, ja nu es kļūdos un vaina tiešām ir nezināšanā, un Zemkopības ministrija tiešām grib, lai topošās pamatnostādnes ir dokuments, kas "balstīts padziļinātā nozares datu analīzē, zinātniskos pētījumos un iepriekšējā plānošanas perioda rezultātu izvērtējumā", lūdzu, šeit mana artava! 

--------

[1] https://www.zm.gov.lv/lv/latvijas-meza-politika

[2] https://likumi.lv/ta/id/2825-meza-likums

[3] https://www.daba.gov.lv/lv/media/22374/download?attachment

[4] https://www.iucnredlist.org/species/22697669/166325281

[5] https://www.varam.gov.lv/lv/jaunums/varam-sabiedriskajai-apspriesanai-nodod-parskatus-par-sugu-un-biotopu-stavokli

[6] https://www.eea.europa.eu/en/analysis/maps-and-charts/main-pressures-and-threats-article-17-national-summary-dashboards-archived

[7] https://www.silava.lv/images/Petijumi/2024-MAF-Atbalsts-meza-nozarei/2024-MAF-Atbalsts-meza-nozarei-Parskats.pdf

[8] https://silava.lv/petnieciba/nacionalais-meza-monitorings

[9] https://videscentrs.lvgmc.lv/files/Klimats/Zi%C5%86ojums%20par%20klimatu/Zinojums2024/LV_NIR_15032024.pdf

[10] https://www.vmd.gov.lv/lv/media/3065/download?attachment

[11] https://silava.lv/images/Petijumi/Nacionalais-meza-monitorings/MRM-rezultati/2024-MRM-rezultati-Prezentacija.pdf

[12] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__NOZ__ME__MEZ/MEZ012

[13] https://en.wikipedia.org/wiki/Forest_Landscape_Integrity_Index

[14] https://www.daba.gov.lv/lv/media/5918/download?attachment

[15] https://op.europa.eu/lv/publication-detail/-/publication/2d1a6e8f-8cda-11ee-8aa6-01aa75ed71a1

[16] https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S1389934117303210

[17] https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0301479723020388

[18] Lõhmus A., Eesti Ornitoloogiaühingu linnukaitsekomisjon 1999. Eesti metsalinnustiku kaitse. Tartu.

[19] https://www.makroekonomika.lv/raksti/vai-busim-kurinamas-koksnes-eksporta-lielvalsts-ieskats-latvijas-koksnes-produktu-portfeli

Pēc "Visi putni skaisti dzied" noskatīšanās

Sarkanrīklīte. Foto: Tomass Ķerus

Ja gribat zināt, ko par Kristas Burānes filmu "Visi putni skaisti dzied" domā jomas speciālisti, jums jāizlasa manas kolēģes Kitijas Balcares recenzija, bet šeit manas - ornitologa - pārdomas pēc filmas noskatīšanās.

Kad uz ekrāna parādījās filmas nosaukums, es pirmoreiz iedomājos: Nez, kā šis nosaukums pareizi jālasa? Un atcerējos vienu no pāris reizēm, kad esmu dzīvē ticies ar Jāni Baltvilku.

Tā bija Baltvilka tikšanās ar bērniem mūzikas skolā, kurā mācījās mans brālis. Kad tika dota iespēja uzdot dzejniekam jautājumus, viena meitene piecēlās un jautāja: "Kāpēc ir tā, ka lakstīgala skaisti dzied, bet vārna neglīti ķērc?" Uz to Baltvilks atbildēja, ka vārnām arī vārnu balss šķiet skaista.

...un tāpēc es nolēmu, ka vismaz man šīs filmas nosaukums ir nevis kā ierasts skaitīt tautasdziesmā "Visi putni SKAISTI dzied", bet gan "VISI putni skaisti dzied". Jā, jā, es zinu, ka "dzenis vien nedziedāja" un ne jau dzenis vienīgais putns, kam trūkst tā, ko ornitologi sauc par dziesmu, taču galvenā doma, ko es saskatu filmas nosaukumā, ir - visi putni ir svarīgi. Un pat tad, ja es pārāk brīvi interpretēju filmas nosaukumu, kopējais filmas vēstījums ir tieši tāds līdz pat pēdējiem kadriem.

Tā kā man ir bijusi iespēja mazliet palīdzēt šīs filmas tapšanā, varu apliecināt, ka Kristai svarīgi ir ne tikai putni, bet arī fakti. No dramaturģiskā materiāla (atgādinu, ka pirms filmas bija izrāde) līdz pat filmas montāžai Krista rūpīgi raudzījās, lai viss, kas tiek stāstīts un rādīts par putniem, būtu pareizi. Tāpēc viens no filmas pamatakmeņiem līdzās latviešu tautasdziesmām ir LOB veikto ligzdojošo putnu uzskaišu rezultāti, un tikai tagad sapratu, ka filmas pirmizrāde bija "pirmizrāde" arī jaunākajam ziņojumam par Latvijas putnu populāciju stāvokli, kas vēl tikai gaida oficiālo publicēšanu.

Taču filma nav tikai faktu izklāsts - tā ir daudzslāņains vēstījums, kurā ekoloģija savērpta ar mitoloģiju un teātra izrāde - ar tās dalībnieku privātajām dzīvēm, un būtībā parāda to, ko mēs, dabas aizsardzības jomā strādājošie, vienmēr esam centušies uzsvērt - dabā viss ir saistīts. Putni nevar eksistēt atrauti no savām dzīvotnēm: ja mēs gribam Latvijā mežirbes un dzeņus, mums būs vajadzīgi veci meži ar kritušiem kokiem; ja gribam, lai šeit arī turpmāk dzīvotu dzeltenās cielavas, mums būs vajadzīgas slapjas pļavas. Sava dzīvotne ir arī mums - cilvēkiem, un, gluži tāpat kā putnu gadījumā, to veido ne tikai fiziski vides parametri, bet arī savstarpējās attiecības - ar vecākiem, kaimiņiem, konkurentiem un arī citām sugām. Tāpēc vēl viens no svarīgiem filmas slāņiem man šķita patriotisms, turklāt ne muzejisks vai karojošs patriotisms, bet tāds, kas liek mums visiem aizdomāties, kā mēs savā dzīvotnē - Latvijā - dzīvojam un kā mums vajadzētu dzīvot.

Šķiet, ka pašai Kristai svarīgs ir filmā vairākkārt uzdotais jautājums "Kam pieder daba?", bet man, jau dramaturģisko materiālu pārlasot, sirdī visvairāk trāpīja cits teikums: "Neesmu dzirdējis, nezinu, kā izskatās." Atgādinājums, ka pamatproblēma dabas aizsardzībā bieži vien ir nezināšana un vienaldzība. Tā nereti ir atbilde uz dabas aizsardzības organizāciju pausto satraukumu par kādas sugas lejupslīdi. Neesmu dzirdējis, nezinu, kā izskatās. Tāpēc esmu ne tikai priecīgs par šo filmu, bet no sirds pateicīgs Kristai, kas problēmas, par kurām runā dabas aizsardzības speciālisti, izstāsta vēl plašākai auditorijai, lai mazāk būtu to, kas varētu teikt: "Neesmu dzirdējis, nezinu, kā izskatās."

Filmu "Visi putni skaisti dzied" varēs noskatīties arī 27. oktobrī, kad pēc seansa notiks saruna ar Kristu Burāni, galveno operatoru Mārtiņu Jansonu un mani. Biļetes nopērkamas šeit.

Mērķtiecīgs tukšums

22. septembrī beidzot sabiedriskajai apspriešanai tika nodotas ilgi, ilgi tapušās un sen solītās Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes (sk. šeit). Šis ir būtisks dokuments, jo uz tā vajadzētu balstīties turpmākiem grozījumiem mežu apsaimniekošanas regulējumā. Šim dokumentam veicams ietekmes uz vidi novērtējums, lai zinātu, vai ieceres nebūs videi kaitīgas.

Atgādinu, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Satversmes tiesa pērn atcēla grozījumus koku ciršanas noteikumos, bija tieši tas, ka šie grozījumi nebija iekļauti nozares pamatnostādnēs un tāpēc arī to ietekme uz vidi nebija izvērtēta. Jau sprieduma nolasīšanas dienā zemkopības ministrs Armands Krauze paziņoja, ka grozījumus virzīs atkārtoti, "ievērojot likumos noteiktās procedūras" (sk. šeit).

Analīzes vietā - tukšums

Un te nu mēs esam - pamatnostādnes publicētas apspriešanai. Zemkopības ministrija paziņojusi, ka "dokuments balstīts padziļinātā nozares datu analīzē, zinātniskos pētījumos un iepriekšējā plānošanas perioda rezultātu izvērtējumā." Latvijas Kokrūpniecības federācija pamatnostādnes vērtē atzinīgi (sk. šeit). Pamatnostādņu apspriešanai dots samērā ilgs laiks - līdz 15. novembrim. Tad nu ielūkosimies, kādi ir Zemkopības ministrijas plāni meža nozarei turpmākajiem gadiem...

Nekā. Izrādās, dokuments ir pilns ar reklāmiskām frāzēm, faktos nebalstītiem apgalvojumiem, bez jebkādām atsaucēm uz zinātniskiem pētījumiem un pats būtiskākais - nesniedz nekādu skaidrību par plānoto, vien dod mājienus, ka dabas aizsardzībai būs jāpieraujas, lai koksnes ieguve būtu vieglāka.

Divas nodaļas ir veltītas tam, lai mazliet atšķirīgās redakcijās atstāstītu 1998. g. pieņemtās Latvijas meža politikas mērķus un principus. Tie gan ir nedaudz pielaboti, piemēram, precizējot, ka dabas aizsardzībai nedrīkst atvēlēt vairāk kā 30% meža zemju un ka dabai tuvākas mežsaimniecības metodes izmantojamas vien dabas aizsardzības teritorijās.

Taču, šķirot dokumentu tālāk, top skaidrs, ka Latvijas meža politikas mērķu un principu atstāsts tikai aizņem vietu, bet pamatnostādnes uz tiem nav balstītas. Tām ir pašām savi trīs mērķi:

1. Latvijas mežu apsaimniekošana ir ilgtspējīga un starptautiski atzīta

2. Latvijas meža nozares produkcija ir konkurētspējīga, ar augstu pievienoto vērtību un atbilst klienta vajadzībām.

3. Meža un saistīto nozaru attīstībai atbilstošs izglītības un zinātniskais potenciāls un cilvēkresursu prasmju līmenis.

Katram no šiem mērķiem seko teksts, bet, kas tas ir, nav īsti saprotams - it kā esošās situācijas apraksts, it kā nākotnes redzējums, it kā uzdevumi... Katrā ziņā nekādus faktus, analīzi vai atsauces uz avotiem šajā nodaļā neatrast.

Tāpat arī nākamajā nodaļā "Problēmas, kuras var kavēt meža un saistīto nozaru attīstības politikas mērķu sasniegšanu" - nekādu atsauču uz pētījumiem vai statistiku, nav pat sasaistes ar iepriekš definētajiem mērķiem. Vienkārši saraksts ar nekonkrētiem formulējumiem no sērijas "lietas, kas mums nepatīk", piemēram, "meža un meža zemes efektīva apsaimniekošana ir ierobežota", "mežsaimniecības potenciāls Latvijā netiek izmantots pilnā apjomā", "ierobežota meža īpašumu apsaimniekošanas efektivitāte". Kas ar to domāts? Kādi dati par to liecina? Nekādu skaidrību no šīs nodaļas negūt. Ir gan daži "sarkanie karodziņi", bet par tiem - vēlāk.

Tālāk seko nodaļa "Sasaiste ar nacionālajiem un ES plānošanas dokumentiem". Teorētiski šī nodaļa būtu svarīga, lai pārliecinātos, ka meža nozares plāni iet kopā ar visiem citiem jau spēkā esošajiem plāniem. Taču faktiski šeit atkal ir tikai teksts apjoma radīšanai - īsi aprakstiņi par dažādiem plānošanas dokumentiem bez jebkādas skaidrības par to sasaisti ar meža nozares pamatnostādnēm.

Plānu vietā - tukšums

Nodaļa - "Politikas rezultāti un to rezultatīvie rādītāji" - rada cerības, ka vismaz šeit būs kāda skaidrība, un, redz, pat meža putnu indekss pieminēts! Bet atkal nekā - izrādās šeit uzskaitīti citos plānošanas dokumentos iekļautie rezultatīvie rādītāji, kam gan ir sakars ar mežu, bet nav sakara ar konkrētajām pamatnostādnēm. Pamatnostādnēs neatradīsiet pasākumus ne meža putnu populāciju uzturēšanai, ne vecu mežu īpatsvara saglabāšanai vai palielināšanai.

Tādu pašu vilšanos sagādā nodaļa, kam vajadzētu būt svarīgākajai un skaidrākajai - "Rīcības virzieni un tiem pakārtotie uzdevumi politikas mērķu un rezultātu sasniegšanai". Šeit atkal atrodamas vien vispārīgas frāzes bez jebkādiem konkrētiem rezultatīvajiem rādītājiem. Varam uzzināt, piemēram, to, ka līdz 2028. gadam tiks noteikti "optimāli mežaudžu galvenās cirtes kritēriji", ik gadu notiks "mērķtiecīga organisko augšņu (..) apmežošana", tāpat ik gadu (???) tiks "ilgtermiņā veidota un uzturēta optimāla meža vecumstruktūra". To, kādi būtu optimāli galvenās cirtes kritēriji vai optimāla meža vecumstruktūra, cik daudz zemju plānots apmežot, tā arī neuzzināsiet.

Aizplīvurotie nodomi kāpināt ciršanu

Tomēr, ieskatoties uzmanīgi un zinot kopējo meža nozares pārstāvju un Zemkopības ministrijas retoriku, arī šajā vispārīgajā un tukšajā tekstā var saskatīt zemtekstu, kas liecina par vēlmi mazināt ierobežojumus ciršanai un kavēt dabas aizsardzību.

Piemēram, tiek apgalvots, ka valsts mežos maksimāli pieļaujamā koku ciršanas apjoma noteikšanas principi ir nepilnīgi, "jo lietotais algoritms ir vērsts uz koku sugu vecuma struktūras izlīdzināšanu". Šis ir īpatnēji, jo līdz šim meža nozares pārstāvji daudzkārt apgalvojuši, ka izlīdzināta mežu vecuma struktūra būtu tas, uz ko vajadzētu tiekties. Kādiem būtu jābūt jaunajiem ciršanas apjoma noteikšanas principiem, pateikts gan netiek. Kādai vajadzētu būt meža vecuma struktūrai, arī nē. Tikai, kā jau minēju iepriekš, norādīts, ka tai vajadzētu būt "optimālai". Taču, ņemot vērā Zemkopības ministra publisko kampaņošanu pret veciem mežiem, zemteksts ir skaidrs - jāveicina vecu mežu izciršana. Taču VMD lietotie algoritmi pieļaujamā ciršanas apjoma aprēķināšanai nav vērsti uz vecu mežu saglabāšanu, tāpēc vēlmi šos principus pārskatīt var skaidrot tikai divējādi - vai nu grib tikt pie lielāka izcērtamā koksnes apjoma, vai mežizstrādei pieejamu mežu sāk trūkt.

Savukārt dokumentā vairākkārt atkārtotie apgalvojumi par ierobežojumiem meža zemes efektīvai apsaimniekošanai un nepietiekamu mežsaimniecības potenciāla izmantošanu jau daudzkārt izmantoti, lai pamatotu mazākus ierobežojumus ciršanai - gan Satversmes tiesas atceltos grozījumus koku ciršanas noteikumos, gan svaigo piedāvājumu grozījumiem Meža likumā. Tāpēc, kas slēpjas zem šīm frāzēm, nav pat jāmin.

Draudi dabas aizsardzībai

Centieni vājināt dabas aizsardzību pamatnostādnēs redzami gan tiešos, gan aizplīvurotos izteikumos. Šādi tieši apgalvojumi (gan atkal - bez jebkāda faktu pamata) ir problēmu uzskaitījumā minētais, ka "netiek efektīvi pielietota meža aizsardzības statusa atcelšana", gan plāns "pārskatīt kailcirtes aizliegumu".

Tāpat pamatnostādnēs vairākkārt uzsvērts, ka dabas aizsardzībai nedrīkst atvēlēt vairāk kā 30% meža zemju, piebilstot arī, ka šie 30% jau sasniegti (kas, kā zināms, nav patiesība). Tātad citiem vārdiem tiek atkārtots jau iepriekšējās pamatnostādnēs paredzētais - dabas aizsardzībai ne par hektāru vairāk. Turklāt dabai tuvāku meža apsaimniekošanu, kam vajadzētu būt normai valstī kopumā, paredzēts attiecināt tikai uz aizsargājamām teritorijām. Tātad pretēji jaukam virsrakstam "Apsaimniekot mežu, stiprinot bioloģiskās daudzveidības vērtību integrēšanu" faktiski tiek paredzēts tieši pretējais - stingra segregācija, meklējot iespējas kaut ko nocirst aizsargājamās teritorijās (atgādinu arī iepriekš minēto vēlmi "pārskatīt kailcirtes aizliegumu"), nevis domājot par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu saimnieciskos mežos.

Zem tā paša jaukā virsraksta par bioloģiskās daudzveidības vērtību integrēšanu paredzēts veicināt ne tikai pārmitro meža biotopu atjaunošanu lauksaimniecības zemēs (kas pie zināmiem nosacījumiem varētu būt pieņemami), bet arī meža ieaudzēšanu izstrādātajos kūdras laukos, kas ir muļķība no bioloģiskās daudzveidības viedokļa un kaitniecība, ja domājam par klimata pārmaiņām. Turklāt īpatnēji, ka reizē ar pārmitro biotopu atjaunošanu paredzēta jau esošo degradācija, kas paslēpta zem "veicināt hidroloģiskā režīma uzlabošanu slapjaiņos", t.i., nosusināt dabiski slapjos mežus.

Redzams, ka meža nozarei traucēklis ir dabas aizsardzības eksperti, tāpēc viens no plāna punktiem veltīts arī viņiem: "Nodrošināt caurskatāmu un neatkarīgu meža bioloģiskās daudzveidības ekspertu kvalifikācijas iegūšanas un sertifikācijas sistēmu." Nez, no kā Zemkopības ministrijas iecerētajai sistēmai vajadzētu būt neatkarīgai? Šobrīd ekspertus sertificē Dabas aizsardzības pārvalde.

Tukšums ar nolūku

Ņemot vērā, cik aptuvens un nekonkrēts ir Zemkopības ministrijas izstrādātais dokuments, ir interesanti, kā tam tiks veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Tā kā nav skaidru rezultatīvo rādītāju, nav nekā, kas ļautu reāli spriest par to, kāda būs plānu īstenošanas ietekme uz vidi. Kāda ietekme varētu būt, piemēram, "pilnveidotiem" pieļaujamā mežu ciršanas apjoma noteikšanas principiem? Kāda būs "optimālā" mežu vecuma struktūra? Kāds būs "efektīvais risinājums" ES prasību nodrošināšanai? Cik daudz slapjo mežu paredzēts nosusināt? Kādi mežu mēslošanas plāni slēpjas zem uzdevuma "pilnveidot normatīvo vidi augsnes ielabošanas līdzekļu pielietošanai"? Godprātīgs cilvēks no šāda tukša plāna vērtēšanas atteiktos, jo nav, ko vērtēt. Taču nebūs brīnums, ja Zemkopības ministrija atradīs kādu, kurš uzrakstīs, ka skaistie lozungi jau liecina par labiem nodomiem, tāpēc plānu īstenošanas ietekme uz vidi neapšaubāmi būs pozitīva.

Bet ir vēl viens jautājums - kāpēc šādu tukšu dokumentu, kurā nekas skaidri nav pateikts, atzinīgi vērtē Latvijas Kokrūpniecības federācija? Manuprāt tas skaidrojams ar to, ka dokuments ir tukšs ar nolūku. Nav tā, ka pamatnostādņu autori vai Zemkopības ministrija nezinātu, ko grib panākt. Zem katra no aptuvenajiem punktiem slēpjas pavisam konkrētas ieceres. Piemēram, Zemkopības ministrija vēstulē vides NVO apliecina, ka ar šīm pamatnostādnēm tiks attaisnoti grozījumi Meža likumā, kuru virzība jau uzsākta (par tiem esmu rakstījis šeit), lai gan pamatnostādnēs nav teikts nekas par mežu ciršanas vecuma samazināšanu, atteikšanos no meža inventarizācijas un dabas aizsardzības regulējuma atcelšanu saimnieciskajos mežos.

Slēpjot konkrētos plānus, pirmkārt, sabiedrībai ir grūtāk saprast, kas ir gaidāms un par ko vajadzētu uztraukties. Vieglāk apgalvot, ka "zaļie kaut ko sagudrojuši, lai gan tā vispār nav rakstīts". Otrkārt, nav iespējams precīzi novērtēt ietekmi uz vidi, tāpēc ir lielākas cerības tikt cauri ar "ķeksīša" novērtējumu. Treškārt, kā jau rāda centieni plašāku meža izciršanu pamatot ar "administratīvā sloga mazināšanu",  zem vispārējiem virsrakstiem var sabāzt jebko, kas vien tuvākajās desmitgadēs ienāks prātā. Teiksi, ka mežu ciršanas vecuma samazināšana nav pamatnostādnēs? Tur taču rakstīts "veidot optimālu meža vecuma struktūru"! Vai tad tur nav paredzēta visu mikroliegumu likvidēšana? Ir taču teikts - "attīstīt dinamisku dabas aizsardzības sistēmu"! Ciršanas apjomu kāpināšana valsts mežos? "Pilnveidot pieļaujamā ciršanas apjoma noteikšanu!"

Aicinu runāt skaidri!

Noslēgumā es gribu vērsties tieši pie Latvijas Kokrūpniecības federācijas, "Latvijas valsts mežiem", "Latvijas Finiera", Zemkopības ministrijas un kas nu vēl jūs tur esat kompānijā, kas šo dokumentu rakstīja. Redziet, jūs varat ar tukšām un miglainām frāzēm samulsināt sabiedrību. Jūs varat atrast kādu, kurš uzrakstīs, ka videi nebūs nekā labāka par šo nekonkrēto plānu īstenošanu. Taču jūs nekad nevienā tiesā nepierādīsiet, ka intensīvākas mežu izciršanas ietekme jau izvērtēta, jo tā paslēpta zem "optimālu galvenās cirtes kritēriju noteikšanas" un "optimālas meža vecumstruktūras veidošanas". Tāpēc aicinu jūs runāt skaidri jau tagad un pastāstīt mums visiem, kas tieši ir tas, ko plānojat.

Ko nozīmētu grozījumi Meža likumā

Es dzīvoju mežā. Mums pašiem gan pieder tikai neliela platība no meža, kas mums apkārt. Lielākoties tas ir AS "Latvijas valsts meži" apsaimniekots valsts mežs, tāpēc ietekmēt tajā notiekošo es nevaru, tikai vērot. Pēdējā laikā varu vērot mežizstrādes intensitātes kāpumu. Pirmajos astoņos gados, kad šeit dzīvoju, 500 metru rādiusā ap manām mājām LVM nocirta tikai divus meža nogabalus, bet pēdējo desmit gadu laikā  izcirtumos pārvērtušies deviņi nogabali kopumā 15 hektāru platībā. Tagad ārpus netālā mikrolieguma LVM apsaimniekotajos mežos atlikuši tikai astoņi nogabali kopumā 12 hektāru platībā, kas ciršanas vecumu jau sasnieguši vai sasniegs nākamo desmit gadu laikā. Kā redzams, nākamajos desmit gados vairs tik intensīva ciršana neiznāks. Kā jums šķiet, vai LVM mežizstrādi piebremzēs? Vai varbūt mēģinās panāk grozījumus Meža likumā, kas ļautu cirst jaunākus mežus, tā palielinot mežizstrādei pieejamās platības?

Pēdējā laika notikumi rāda, ka LVM ir izvēlējušies otro variantu. Šī gada jūnijā Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" LVM valdes priekšsēdētājs Pēters Putniņš stāstīja, ka Zemkopības ministrijā un Valsts kancelejā "mēs" esot iedevuši mapi ar nepieciešamajiem grozījumiem mežu regulējumā (sk. šeit). Un 4. septembrī šie grozījumi (visticamāk - tikai daļa no tās mapes) ieraudzīja dienasgaismu, Zemkopības ministrijai rosinot samazināt ciršanas vecumu lielākajā daļā mežu (sk. šeit).

Taču, protams, pieeja "es sēžu savā mežā un redzu" īsti neļauj vispārināt savus novērojumus uz Latviju kopumā. Tāpēc, lai saprastu, kādi ir grozījumu cēloņi un iespējamās sekas, paskatīsimies plašāk. 

Lai gan Zemkopības ministrija mēģināja radīt steidzamības sajūtu, iesniedzot grozījumus Meža likumā īsi pirms nākamā gada valsts budžeta apstiprināšanas, vēlme tikt pie jaunāku mežu ciršanas nav ne jaunums, ne pārsteigums. Viedokli, ka ciršanas vecums būtu jāsamazina, Dagnis Dubrovskis (šobrīd - LVM valdes loceklis) pauda jau 2016. gadā (sk. šeit).

Un arī es pats jautājumu par to, kas varētu būt pamatā centieniem tikt pie jaunāku mežu ciršanas, aplūkoju šajā pašā blogā jau pirms astoņiem gadiem (sk. šeit). Toreiz, aprakstot Latvijas mežu vecuma struktūru, norādīju, ka visticamāk "bedre" vecuma struktūrā, t.i., prognozējamais kritums tajās mežu platībās, kas sasniedz ciršanas vecumu, novedīs nevis pie tā, ka meža nozare atzīs Latvijas mežu pārmērīgu izciršanu, bet gribēs panākt atļauju cirst jaunākus mežus. Un te nu mēs esam.

Lai saprastu, ko Zemkopības ministrijas rosinātie grozījumi nozīmē ne tikai mežiem pie manām mājām, bet Latvijai kopumā, aicinu vēlreiz apskatīties uz mežu vecuma struktūru. Zemāk redzamajos grafikos ir atspoguļoti Valsts meža dienesta dati par mežu vecuma struktūru mežos bez saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Nepārtrauktā sarkanā līnija iezīmē pašreizējo ciršanas vecumu, raustītā - Zemkopības ministrijas piedāvātos grozījumus.

Kā redzams grafikos, lielākajā daļā gadījumu (izņemot apsi) ciršanas vecuma slieksni Zemkopības ministrija vēlas nolikt vecuma struktūras "bedres" malā vai jau pašā "bedrē". Kamēr vecumstruktūras "pīķis" bija pa kreisi no ciršanas vecuma sliekšņa, tikmēr katrā desmitgadē ciršanas vecumu sasniedza lielākas meža platības, pēc grozījumiem būtu otrādi - ciršanas vecumu katrā nākošajā desmitgadē sasniegtu mazāka mežu platība nekā iepriekšējā.

Protams, daudz tiek runāts par to, ka grozījumi būtu tikai iespēja, nevis pienākums mežu nocirst, tikai brīvība meža īpašniekiem. Iespējams, ka meža apsaimniekotāji rīkosies piesardzīgi un ciršanas intensitāti piebremzēs jau laikus, lai "bedri" pārdzīvotu bez krīzēm un krituma koksnes pieejamībā. Taču līdzšinējā pieredze neļauj pārāk cerēt uz šādu scenāriju. Arī tas, ka grozījumus rosinājuši LVM, liek šaubīties, vai grozījumi ir tikai iespējas radīšana, nevis reāls plāns jaunākus mežus tiešām arī cirst.

Tas, ka ciršanai pieejamo mežu platība grozījumu rezultātā pieaugs apmēram divkārt, noteikti nenozīmē to, ka arī ciršanas apjoms kļūst divreiz lielāks, taču par to, ka vispār ciršanas intensitāte augs, nav pamata šaubīties. To norāda arī Zemkopības ministrija likumprojekta anotācijā: "Īstermiņā iespējams lielāks koksnes ieguves apjoms. (..) Pēc grozījumiem ilgākā laika periodā kopējais nocirsto koku apjoms nemainīsies." No šiem teikumiem īsti nav saprotams, kāds ir "nemainīsies" atskaites punkts (vai tie būtu pašreizējie rekordlielie ciršanas apjomi?), bet skaidrs ir tas, ka uzreiz pēc grozījumiem koksnes ieguves apjomi pieaugs, bet pēc tam samazināsies. Par šāda scenārija ticamību liecina arī augstāk redzamās diagrammas - grozījumu rezultātā pieaugtu ciršanai pieejamās platības, pēc tam - "bedre". Un tad, kad šis kritums pienāks, atkal varēsim klausīties, cik ilgtspējīgi apsaimniekoti meži, bet nu... karš, krīze, dabas aizsardzība, klimata pārmaiņas, tehnoloģiju attīstība vai kas nu tobrīd būs aktuāls, bet skaidrs, ka no mežsaimniecības neatkarīgu iemeslu dēļ ierobežojumi ciršanai ir jāmazina.

Tomēr Zemkopības ministrija un grozījumu autori min dažādus iemeslus, kāpēc par spīti prognozējamām svārstībām koksnes pieejamībā jaunākus mežus cirst ir ne tikai prātīgi, bet pat kritiski svarīgi. Visbiežāk tiek piesaukta egle, kas ejot bojā kaitēkļu, slimību un klimata dēļ, tāpēc vajagot paspēt nocirst, pirms kāds cits kokus nobeidzis. Par egli jau esmu rakstījis iepriekš (šeit), tāpēc daudz neatkārtošos. Piebildīšu vien to, ka problēmas ar egli nevar būt pamats citu mežu ciršanas vecuma samazināšanai un risinājums būtu nevis agrāka egļu nociršana, bet izvairīšanās no egļu tīraudžu stādīšanas. Kad šo pieminēju Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" (ko var noklausīties šeit), "Latvijas Finiera" vadītājs Uldis Biķis sadusmojās, ka es noliedzot selekciju. Uz to varu atbildēt tikai to, ka tad, ja selekcijas rezultātā koks, kas dabiski varētu nodzīvot 200 gadus, aiziet bojā jau pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas, selekcija tiešām varētu būt aizgājusi šķērsām.

Tajā pašā laikā tiek izmantots arī pretējais arguments - koki tagad augot ātrāk, un tāpēc vajagot ļaut tos ātrāk nocirst. Te uzreiz jāatgādina, ka saimnieciski svarīgākās sugas - priedi, egli un bērzu - jau šobrīd ir atļauts cirst ne tikai pēc vecuma, bet arī pēc caurmēra, t.i., ja koki noteiktu resnumu sasniedz pirms ciršanas vecuma, mežu ir atļauts nocirst. Tātad pat tad, ja koki tiešām augtu ātrāk, attiecībā uz šīm koku sugām tas nekādi nevar kalpot kā pamatojums ciršanas vecuma samazināšanai.

Taču apsei un melnalksnim caurmērs (resnums), pie kāda mežu atļauts nocirst galvenajā cirtē, nav noteikts, tāpēc, labi, aplūkosim, vai ir pamats apgalvot, ka koki aug ātrāk. Lai to novērtētu, ielūkojos LVMI "Silava" datos (atrodami šeit) un skatījos, kāds ir vidējais caurmērs kokiem tajā vecuma desmitgadē, kad tie sasniedz ciršanas vecumu. 

Koku vidējais caurmērs desmitgadē, kad tie sasniedz
ciršanas vecumu, pie pašreizējā regulējuma ("2008" un "2024")
un pie grozījumos piedāvātā ciršanas vecuma ("Grozījumi 2024")

Salīdzinot 2008. un 2024. gadu, redzams, ka priedes, egles un apses caurmērs ciršanas vecumā tiešām ir mazliet lielāks, bet bērzi un melnalkšņi ciršanas vecumā šobrīd ir tievāki nekā 2008. gadā. Taču, ja skatāmies, cik resni koki ir vecumā, kas atbilstu Meža likuma grozījumiem, tad redzam, ka visos gadījumos tiktu cirsti koki, kas tievāki nekā tie, kas ciršanas vecumu bija sasnieguši 2008. gadā (un starp citu arī tievāki nekā paredzēja Satversmes tiesas atceltie noteikumu grozījumi). Un šādas "loģikas" Zemkopības ministrijas argumentācijā netrūkst: "Ir pārāk daudz vecu mežu, tāpēc mums jācērt jaunākus. Koki ātrāk izaug resni, tāpēc mums jācērt tievākus." 

Taču, patiesību sakot, no dabas aizsardzības viedokļa mani tik daudz nesatrauc tas, kādi koki un kad tiek cirsti. Arī par koksnes pieejamības prognozējamo samazināšanos meža nozarei vajadzētu uztraukties vairāk nekā dabas aizsardzības organizācijām. No dabas aizsardzības viedokļa būtiskākais ir tas, kas mežā paliek pēc ciršanas. Mūsu kailcirtēs balstītā apsaimniekošana paredz to, ka tiek pilnībā iznīcināta meža ekosistēma, atstājot tukšu vietu - izcirtumu. Šajā tukšajā vietā nereti tiek stādīti vienas sugas kociņi, kas nozīmē koku sugu un struktūru daudzveidības ziņā nabadzīgas audzes veidošanos, un tas nozīmē, ka maz būs sugu, kas šādā vietā var dzīvot. Varbūt laika gaitā arī šāda audze varētu attīstīties līdz daudzveidīgam mežam, bet, samazinot ciršanas vecumu, laika vairs nav. Tātad daudzām sugām tiks laupītas dzīvotnes, kam vairs nebūs lemts atjaunoties.

Ja jūs nesatrauc mežu stāvoklis Latvijā kopumā un melnie stārķi un visādi citi susuriņi, kas tajā mežā dzīvo, padomājiet par savām mājām. Vai jūs dzīvojat meža tuvumā? Vai mēdzat pastaigāties mežā? Vai lasāt sēnes vectēva ierādītajās sēņu vietās? Vai jūs zināt, cik vecs ir jums tuvais un svarīgais mežs, kurš varbūt nepieder jums, bet valstij? Iesaku noskaidrot, un tad redzēsiet, ko Meža likuma grozījumi var nozīmēt jums personīgi. Šeit viens nejauši izvēlēts piemērs (nē, tā nav manu māju apkārtne), kur esmu iezīmējis, kuri meži ir cērtami saskaņā ar šobrīd spēkā esošo Meža likumu, un kuri kļūtu cērtami grozījumu rezultātā. Protams, visi cērtamie meži netiks nocirsti "parīt", bet iespēja, ka šie meži, ja tie ir LVM apsaimniekošanā un nav aizsargāti, pārdzīvos nākamos 10-20 gadus, nav īpaši liela.

Ciršanas vecumu sasnieguši meži.

Noslēgumā vēlreiz gribu ar divām svītrām pasvītrot, ka problēma nav koku ciršana kā tāda. Protams, mums nepieciešams iegūt un izmantot koksni. Problēma ir tajā, ka Latvijā neesam iemācījušies saimniekot ar bezkailciršu metodēm. Vakar piedalījos "Rīgas mežu" rīkotā konferencē, kur bija iespēja gan no "Rīgas mežu" pieredzes, gan no citu valstu ekspertiem mācīties, kā plānot un īstenot dabai draudzīgāku meža apsaimniekošanu. Vai mēģināsiet minēt, kurš ministrs atteicās šajā konferencē piedalīties?

"Nost ar radikālismu!"

Savulaik viens no meža nozares aktīvākajiem propagandistiem Māris Liopa uzaicināja uz sarunu dabas aizsardzības organizāciju pārstāvjus. Mazliet ieintriģēti par to, ko tad Liopas kungs mums grib vēstīt, piekritām šai sarunai. Viņa vēstījums bija: "Pirmais, ko es gribu teikt - nost ar radikālismu!" Protams, ar to bija jāsaprot, ka radikāļi, kuriem vajadzētu piebremzēt, esam mēs.

Tagad Māris Liopa ir zemkopības ministra Armanda Krauzes ārštata padomnieks meža resursu ilgtspējīgas pārvaldības un izmantošanas jautājumos. Man ir aizdomas, ka padomu "Nost ar radikālismu!" Liopa savam priekšniekam nav devis, drīzāk pretēji. Šķiet, neesam tālu no tā brīža, kad ministrs aicinās dabas aizsardzības organizāciju biedrus un atbalstītājus deportēt vai vismaz nošaut.

Pirms kāda laika, atbildot uz manu rakstu portālā "Satori" (lasāms šeit), Krauze vides organizācijas pielīdzināja komunistiem. Daļu cilvēku pārsteidza šāds ministriem kopumā ne pārāk raksturīgs un piedienīgs izteiksmes veids, bet Krauze tik turpināja gan Facebook komentāros, gan citur, kur vien radās iespēja, uzsvērt savu pārliecību - komunisti un viss.

Ja pie apsaukāšanās esmu pieradis, tad nākamais ministra izteikums pārsteidza arī mani. Krauze nāca klajā ar paziņojumu: "Katrs mežs, ko noliekam malā (lasīt - nenocērtam), tas ir zaudējums nākamajām paaudzēm." (lasāms šeit) Nē, nepārprotiet, šī paziņojuma saturs mani nepārsteidza nemaz, jo šāds lozungs jau sen (jau pirms Krauzes) atbilst Zemkopības ministrijas īstenotajai meža politikai. Pārsteigums bija tas, ka ministrs to pateica skaļi. Dabas aizsardzības organizācijām bieži tiek piedēvēts aicinājums mežus pārstāt cirst vispār un visu Latviju pārvērst par rezervātu. Tiešām radikāli! Taču neviena no man zināmajām organizācijām nekad šādu aicinājumu nav izteikusi. Otra galējība - katra meža nociršana - ministram acīmredzot īpaši radikāla nešķiet. Tad nu mums tagad jāaizbrauc aplūkot zaudētos mežus Slīteres Nacionālajā parkā vai Ķemeru Nacionālajā parkā un jāapzinās, ka šādus mežus mēs drīz varēsim redzēt tikai aizsargājamās teritorijās. Pārējie meži būs uzvarēti.

Ja radikāli būtu tikai ministra izteikumi, varētu par tiem tikai pasmaidīt. Nekas iepriekš nedzirdēts tas nav, varbūt vienīgi ne no ministra. Taču radikāla ir arī rīcība. Ja 4. septembra rītā varējām lasīt, ka Zemkopības ministrija tikai "vērtē iespējas samazināt koku ciršanas vecumu", tad pēcpusdienā vērtējums jau bija gatavs, un tika publicēti grozījumi Meža likumā (lasāmi šeit), kuros ietverts ne tikai ciršanas vecuma samazinājums lielākajā daļā mežu, bet arī atteikšanās no regulāras meža inventarizācijas un vēl kāds absolūti burvīgs punkts: "Mežsaimnieciskā darbība, ko veic atbilstoši šim likumam, atzīstama par atbilstošu normatīvo aktu prasībām sugu un biotopu aizsardzības jomā." Iedomājieties - lai kas tiktu sarakstīts Sugu un biotopu aizsardzības likumā (un lai kādi būtu turpmākie grozījumi Meža likumā), attiecībā uz mežiem par noteicošo dabas aizsardzības likumu kļūtu Meža likums. Ar to Zemkopības ministrija mēģina ar likuma spēku atņemt VARAM jebkādu kompetenci par dabas aizsardzību mežos.

Tomēr ir skaidrs, ka Krauze šajā gadījumā ir tikai izpildītājs, kas tikai atskaņo to, ko viņam pasaka priekšā, un dara to, ko viņam liek. Arī Māris Liopa, kurš varētu būt autors daļai Krauzes krāšņāko izteikumu, noteikti nav galvenā galva, kas stāv aiz visām šīm radikālajām iecerēm. Galu galā arī Latvijas Kokrūpniecības federācija un Latvijas Meža īpašnieku biedrība, ko bieži dzirdam par šiem jautājumiem izsakāmies, ir tikai izsūtāmie zēni, kuru darbiņš ir publiski cīnīties pret dabas aizsardzību, lai lielie spēlētāji ("Latvijas valsts meži", "Latvijas Finieris" u.c.) varētu neaptraipīt savus uzvalkus ar publiskiem konfliktiem, veidot nosvērtu un pragmatisku nozares pārstāvju tēlu un krāsoties zaļi jo zaļi.

Tomēr vai nu nejauši vai apzināti pirms kāda laika atbildību par šiem un citiem grozījumiem jau uzņēmās "Latvijas valsts meži" valdes priekšsēdētājs Pēters Putniņš, Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" (skatāms šeit) informējot: "Mēs esam sagatavojuši grozījumus dažādos normatīvajos aktos līdz pat konkrētiem formulējumiem. Tā ir tāda mape, kas ir iedota gan Valsts kancelejā, gan ministrijā. Mēs esam savu izdarījuši, un valsts solīja, ka šis viss tiks ņemts vērā."

To, ka Putniņa minētais "mēs" ietver arī "Latvijas Finieri", var redzēt pēc tā vadītāja Ulda Biķa publiskajiem izteikumiem, kas jau kādu laiku iezīmē ceļu, pa kuru iet Zemkopības ministrijai. Tāpēc nav pārsteigums, ka iepriekš minēto Krauzes gānīšanos par komunistiem "Latvijas Finieris" Feisbukā daudzināja kā piemēru "konstruktīvai un pragmatiskai diskusijai".

Lūk, tātad konstruktīvi un pragmatiski ir uzskatīt, ka katrs nenocirstais mežs ir zaudējums nākamajām paaudzēm. Konstruktīvi un pragmatiski ir ļaut izcirst tik jaunus mežus, ko, pretojoties Maskavas spiedienam, nepieļāva iepriekšējās mežkopju paaudzes. Konstruktīvi un pragmatiski ir virzīt vērienīgus likuma grozījumus bez sabiedriskās apspriešanas un ietekmes uz vidi novērtējuma. Taču atgādināt par tajā pašā Meža likumā definēto ilgtspējīgo meža apsaimniekošanu un to, ka Latvijas meža politikā stāv ierakstīts, ka mežs nav mērāms tikai latos un kubikmetros, tas gan ir radikālisms. Nost ar tādu!