Ceru, jūs piekritīsiet, ka īpaši aizsargājamu sugu dzīvotnes nevajadzētu postīt, vai ne? Tā taču, jādomā, izpaužas šo sugu īpašā aizsardzība, vai ne? Tā ir - arī Sugu un biotopu aizsardzības likumā ir teikts, ka īpaši aizsargājamu sugu vairošanās vietu iznīcināšana vai bojāšana ir aizliegta. Dzīvē diemžēl nav tik vienkārši.
Mikroliegums - reāla iespēja dzīvotņu aizsardzībai
Ne reizi vien esmu saņēmis vēstules vai zvanus no iedzīvotājiem, kas cerībā, ka LOB palīdzēs nosargāt kādu viņiem svarīgu mežu, uzskaita dažādas aizsargājamās sugas, kas šajā mežā mīt. Un man nākas viņiem atbildēt, ka Valsts meža dienesta acīs nekas no uzskaitītā nav pietiekams iemesls, lai mežu pasargātu no nociršanas. Arī man pašam pie mājām "Latvijas valsts meži" nocirta mežu, kurā pirms tam dzīvoja vairākas īpaši aizsargājamas putnu sugas. Lai kas būtu rakstīts likumā, uz mežizstrādi tas nez kāpēc netiek attiecināts.
Tomēr ir kāda iespēja aizsargājamu sugu dzīvesvietas tiešām pasargāt - mikroliegums, maza aizsargājama teritorija konkrētas sugas atradnes aizsardzībai. Šāda iespēja gan attiecas tikai uz daļu no īpaši aizsargājamām sugām. Īpaši aizsargājamo sugu sarakstā iekļautas 98 putnu sugas, bet tikai 31 sugai atļauta mikroliegumu veidošana. Turklāt, lai izveidotu mikroliegumu, nepietiek tikai ar putna klātbūtni, jāatrod arī ligzda.
Taču pats būtiskākais - mikroliegumi īpaši aizsargājamo sugu ligzdošanas vietās netiek noteikti automātiski, to izveidošanai ir jāveic noteikta procedūra. Un, kamēr mikroliegums nav izveidots, mežu, kurā aizsargājamā suga ligzdo, joprojām ir ļauts nocirst. Pat tad, ja mežs pieder valstij.
Savukārt godprātīgiem un likumpaklausīgiem meža apsaimniekotājiem mikroliegums ir iespēja. Pirmkārt, tas ļauj gūt skaidrību par to, ko praktiski nozīmē Sugu un biotopu aizsardzības likumā noteiktais dzīvotņu postīšanas aizliegums - kur ir dzīvotnes robežas un ko tieši nedrīkst darīt. Otrkārt, tā ir iespēja saņemt kompensāciju.
Par diviem ērgļiem valsts mežos
Šajā fotogrāfijā abās ceļa pusēs ir valsts mežs. Mežs kreisajā pusē tiks nocirsts tuvākajā laikā. Mežu labajā pusē bija plānots cirst jau pirms astoņiem gadiem, un to pasargāja tikai mikroliegums mazā ērgļa aizsardzībai. Mazā ērgļa ligzda, kā liecināja atzīme uz koka, LVM jau bija zināma, bet tikai tas, ka ligzdu atradu arī es, paglāba ērgļa dzīvotni no nociršanas.
Citiem ērgļiem tā neveicas. Nesen saņēmu ziņu, ka Dobeles novada Vītiņu pagastā LVM nocirtuši mežu pavisam tuvu - ap 20 metru attālumā - no jūras ērgļa ligzdas. Šogad ērglis šeit neligzdo. Protams, nevar droši zināt vai ērglis ligzdu pametis ziemā veiktās mežizstrādes vai kāda cita iemesla dēļ, bet skaidrs, ka šāda mežizstrāde nebūtu varējusi notikt, ja ligzda būtu aizsargāta.
Par to, ka LVM nodarījuši kaitējumu jūras ērgļa dzīvotnei, ziņojām Dabas aizsardzības pārvaldei, bet saņēmām atbildi, ka ligzdas koks nav bojāts, un, tā kā mikroliegums šajā vietā nav izveidots, neko vairāk arī nevar prasīt.
Viena būtiska nianse - šī jūras ērgļa ligzda Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzē "Ozols" tika reģistrēta jau 2022. gadā, bet LVM datubāzē vēl agrāk - 2016. gadā. Tātad šī ligzda bija zināma, gan pašiem LVM, kas ieplānoja mežizstrādi, gan Valsts meža dienestam, kas izsniedza atļauju meža ciršanai, gan Dabas aizsardzības pārvaldei, kam būtu jārūpējas par Sugu un biotopu aizsardzības likuma ievērošanu. Un šī informācija nebija šķērslis meža ciršanai tikai tāpēc, ka šeit nebija mikrolieguma.
Zemkopības ministrijas liktie šķēršļi
Tātad mikroliegums būtībā ir vienīgais veids, kā reāli nodrošināt īpaši aizsargājamu meža sugu dzīvotņu aizsardzību ārpus Natura 2000 teritorijām (turklāt, kā zināms, arī šajās teritorijās daudzviet ļauts mežu nocirst kailcirtē). Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka Zemkopības ministrija, kas arvien cenšas vājināt dabas aizsardzību mežos, nolēmusi likt šķēršļus mikroliegumu veidošanai. Šoreiz par ZM sabiedroto kļuvusi arī VARAM.
Jau minēju, ka mikrolieguma izveidošanai ir noteikta procedūra. Tostarp nepieciešams sertificēta eksperta atzinums, kas apliecina, ka attiecīgā suga šeit tiešām dzīvo, iesaka, kādām vajadzētu būt mikrolieguma robežām, un norāda, ko šajā teritorijā drīkstētu un ko nedrīkstētu darīt.
Saskaņā ar noteikumiem pieteikumu mikrolieguma izveidošanai var iesniegt jebkura persona. Līdz šim, ja pieteicējs nebija pievienojis eksperta atzinumu, ekspertu nolīga atbildīgā institūcija - Valsts meža dienests vai Dabas aizsardzības pārvalde. Pagājušajā nedēļā valdība apstiprināja ZM ierosinātos noteikumu grozījumus, uzliekot par pienākumu eksperta atzinumu sagādāt mikrolieguma pieteicējam.
Oficiālais mērķis noteikumu grozījumiem: "...lai vienkāršotu mikroliegumu izveidošanas procesu un samazinātu valsts institūciju izmaksas." Sociālajos tīklos ZM skandināja, ka nu "mikroliegumu izveide kļūs ātrāka un efektīvāka".
Taču sižetā "Panorāmā" (skatāms šeit) ne ZM pārstāvis Āris Jansons, ne VARAM ministrs Edgars Tavars neslēpa, ka patiesais grozījumu mērķis ir bremzēt mikroliegumu veidošanu. Tiek radīts iespaids, ka traki daudz to mikroliegumu jau saveidots.
Skaitļi hektāros bez konteksta tiešām var šķist lieli, tāpēc piedāvāju kontekstu - visa kopējā mikroliegumu platība mežos ir mazāka nekā mežu platība, kas tiek nocirsta viena gada laikā. Ja teiksiet, ka tiek cirsts par daudz, tad ZM jums teiks, ka viss ir smuki un ilgtspējīgi un tas tik tāds krikumiņš no Latvijas mežu platības, bet mikroliegumi - Tas tak par daudz! Sagrausiet vēl ekonomiku!
Mikrolieguma "lietussargs"
Svarīgi piebilst, ka mikroliegumi mežos ir būtiski ne tikai sugai, kuras aizsardzībai tie izveidoti. Tie ir "lietussargs" daudzām sugām, kam nepieciešami veci un netraucēti meži. Piemēram, apodziņam, kam pašam arī paredzēti mikroliegumi, bet ligzdu atrast nav tik vienkārši kā melnajam stārķim, nozīmīgas dzīvotnes ir arī citām sugām veidotie mikroliegumi.
Un pat tad, ja suga, kam mikroliegums izveidots, tajā vairs nav sastopama, šī teritorija joprojām var būt svarīga meža dabas daudzveidības saglabāšanai. Igauņu zinātnieki noskaidrojuši, ka ilgstoši aizsargātas melnā stārķa ligzdošanas vietas nodrošina dzīvotni daudzām citām aizsargājamām putnu, augu un sēņu sugām pat tad, ja melnais stārķis šajās vietās vairs neligzdo (pētījums atrodams šeit).
Kā jau minēju iepriekš, nereti zem mikroliegumu "lietussarga" cenšas patverties arī cilvēki, cerot, ka aizsargājamas sugas klātbūtne palīdzēs nosargāt viņiem svarīgu mežu.
Iespējas un nevēlēšanās
Ja tiešām gribētu padarīt mikroliegumu veidošanas procesu ātrāku un efektīvāku, iespēja ir vienkārša - noteikumos paredzēt, ka, ja informāciju par aizsargājamas sugas ligzdošanu sniedzis sertificēts eksperts (tātad nav šaubu par sugas noteikšanas pareizību), atbildīgās iestādes automātiski nosaka sugas ekoloģijai atbilstošu aizsardzības zonu ap ligzdu.
Taču pie esošā regulējuma atbildīgās institūcijas izvēlējušās nebūt pat "jebkura persona", kas drīkst rosināt mikroliegumu veidošanu, un izlikušās neredzam pat pašu datubāzēs uzkrāto informāciju par aizsargājamu sugu atradnēm. Savukārt valsts mežu apsaimniekotājs "Latvijas valsts meži" cenšas šādu informāciju no atbildīgajām iestādēm slēpt, lai minētajās datubāzēs tā nemaz nenonāktu. Šāda situācija ne tikai mazina iedzīvotājiem jēgu ziņot valsts iestādēm vai valsts mežu apsaimniekotājam par aizsargājamu sugu atradnēm, bet arī rada iespaidu, ka dabas aizsardzība rūp tikai dabas aizsardzības organizācijām un ekspertiem. Un, kam to vajag, lai paši maksā!
Un kaut kur aiz dīvāna aizkritusi noput Latvijas meža politika ar tajā noteiktajiem ilgtspējas principiem. Turpat līdzās mētājas Sugu un biotopu aizsardzības likums ar tajā noteiktajām prasībām sugu dzīvotņu aizsardzībai. Bet īpaši aizsargājamu sugu dzīvotnes taču nevajadzētu postīt, vai ne?
Ko tālāk?
Pēc būtības jau nekas daudz nav mainījies - atbildīgās institūcijas tikai ir oficiāli pateikušas, ka dabas aizsardzība mežos tās neinteresē. Dabas aizsardzības organizācijas turpinās par to iestāties, tostarp rosinot mikroliegumu veidošanu vietās, kur tas ir būtiski. Taču skaidrs, ka galvenās idejas dabas aizsardzības vājināšanai Zemkopības ministrija vēl tikai liks galdā. Turēsim acis vaļā un cerēsim, ka arī VARAM atcerēsies, ka tās pienākums ir Latvijas dabas saglabāšana, nevis pielabināšanās meža nozares lobijam.
