svētdiena, 2019. gada 1. decembris

Kāpēc LVM grib koku ciršanas noteikumu grozījumus?

Kad pirms diviem gadiem tika pirmoreiz virzīta ideja par galvenās cirtes caurmēra samazināšanu (t.i., tievāku koku ciršanas atļaušanu) priežu, egļu un bērzu mežos, noteikumu virzītāji vispār nevērtēja, kā šādas pārmaiņas ietekmētu valsts mežus un arī AS "Latvijas valsts meži" (LVM) uzsvēra, ka viņi pēc caurmēra necērt*, tāpēc viņus šie grozījumi īpaši neskar.

Tagad, kad grozījumi tiek virzīti vēlreiz, retorika ir mazliet mainījusies (par ko mazliet tālāk), taču grozījumu ietekme uz valsts mežiem netiek vērtēta joprojām, pamatojot to ar argumentu, ka koku ciršanas maksimāli pieļaujamo apjomu valsts mežos aprēķina Valsts meža dienests un ar rīkojumu apstiprina Ministru kabinets.

Taču ir skaidrs, ka LVM šos grozījumus ļoti grib. Pirmkārt to apliecina Zemkopības ministrijas iecirtīgā turēšanās, ka grozījumus noteikti jāattiecina arī uz valsts mežiem, lai gan visa grozījumu nepieciešamības argumentācija un veiktā analīze par iespējamiem ieguvumiem attiecas tikai uz privātajiem mežiem. Otrkārt, tieši LVM bija tie, kas jau pirms diviem gadiem uzņēmās veikt izvērtējumu grozījumu ietekmi uz vidi un, lai gan uzņēmumā netrūkst sertificētu dabas aizsardzības ekspertu, uzticēja to veikt meža ekonomikas speciālistam, turklāt tam pašam, kas izstrādājis noteikumu grozījumu ekonomisko pamatojumu. Tad nu nav nekāds pārsteigums, ka veiktais izvērtējums ir ļoti nepilnīgs un tendenciozs.

Bet kāpēc gan LVM tik ļoti cīnās par noteikumu grozījumiem, kas uzņēmuma apsaimniekotos mežus šķietami neskars? Iespējas ir vairākas.

Lielāks pieprasījums pēc stādiem

Atgādinu, ka ieplānotie koku ciršanas noteikumi, lai gan tiek virzīti ar lozungiem par brīvību meža īpašniekiem, nāk komplektā ar stingrākiem noteikumiem mežu atjaunošanā (par to jau esmu rakstījis šeit), prasot pēc caurmēra nocirstos mežus atjaunot mākslīgi pat vietās, kur, kā norādījuši daži mežkopji, mākslīga atjaunošana ir neracionāla.

Jāatzīst, ka tad, kad viens no meža nozares pārstāvjiem man minēja, ka tieši iespēja notirgot savus stādus varētu būt galvenā LVM interese koku ciršanas noteikumu grozījumos, neuztvēru to īpaši nopietni. Taču zemkopības ministrija biroja vadītāja Jāņa Eglīša izteikumi Latvijas Dabas fonda organizētajā diskusijā lika saprast, ka arī ZM acīs šis ir svarīgs apsvērums. Šeit redzamajā video (1:23:25) J. Eglīts, runājot par plānotajiem noteikumu grozījumiem un tajos paredzēto mežu mākslīgo atjaunošanu, norāda, ka "pats būtiskākais" ir tas, ka LVM tehnoloģijas ļauj izaudzēt ātraudzīgākus kokus, "tāpēc nepieciešams virzīties šajā virzienā".

Cirsmu koncentrācijas iespējas

Kā jau minēju iepriekš, šoreiz LVM retorika ir mazliet mainījusies. Kategoriskā "mēs pēc caurmēra necērtam" vietā nācis arguments, ka noteikumu grozījumi atvieglotu cirsmu plānošanu. Lai gan līdz galam tas pateikts netiek, bet būtībā tas nozīmē to, ka būtu vēl lielākas iespējas veikt LVM īstenoto cirsmu koncentrāciju, t.i., tā vietā, lai pārvestu tehniku uz citu vietu, kur ir pēc vecuma cērtami meži, varētu nocirst ieplānotajā mežizstrādes vietā arī audzes, kas vēl nav sasniegušas noteikto vecumu, bet atbilst atļautajam ciršanas caurmēram. Piemēram, pie manām mājām, rādot plānoto ciršanas vietu, LVM pārstāvis mierināja, ka otrs turpat esošais meža nogabals nebūs cērtams vēl gadus trīsdesmit. Taču galvenās cirtes caurmēra samazināšana varētu ļaut LVM negaidīt un nocirst šo mežu uzreiz.

Cērtamu mežu ir mazāk nekā šķiet

Šis varētu būt nepatīkamākais skaidrojums LVM vēlmei pēc koku ciršanas noteikumu grozījumiem - varbūt faktiski dabā cērtamu mežu ir mazāk, nekā rāda Valsts meža dienesta dati, pēc kuriem tiek rēķināts maksimāli pieļaujamais koku ciršanas apjoms. Tātad, lai varētu nocirst tik, cik pēc "tāmes" paredzēts, jātiek pie jaunāku mežu ciršanas.

Šai hipotēzei apstiprinājumu varam rast, salīdzinot LVMI "Silava" veiktā mežu monitoringa datus ar Valsts meža dienesta datiem.

Ciršanas vecumu pārsniegušo valsts mežu platības
pēc Valsts meža dienesta un LVMI "Silava" datiem.
Jāņem vērā gan daži apsvērumi, kuru dēļ nevar uzreiz droši apgalvot, ka dabā LVM apsaimniekotajos mežos patiešām cērtamu mežu ir mazāk nekā šķiet. Pirmkārt, to, kas ir dabā, īsti neparāda nevieni no šiem datiem (piemēram, daļa datos uzrādīto mežu datu publicēšanas brīdī jau ir nocirsta). Otrkārt, nevieni no datiem neļauj atsevišķi izdalīt tieši LVM apsaimniekotos mežus (kas ir lielākā daļa no valsts mežiem, bet ne visi). Treškārt, tā kā "Silavas" dati neļauj izdalīt aizsargājamos mežus, šajā grafikā iekļauti ne tikai reāli ciršanai pieejamie, bet visi ciršanas vecumu sasniegušie valsts meži, nezinot, cik no tiem faktiski ciršanai nav pieejami.

Tajā pašā laikā tas, ka cērtamu bērzu mežu LVM apsaimniekotajos mežos ir mazāk, nekā liecina Valsts meža dienesta dati, jau sen nav noslēpums, lai gan tas īpaši netiek afišēts. Tāpēc tas, ka starpība starp ciršanas vecumu sasniegušu priežu un bērzu mežu platību pēc Valsts meža dienesta un LVMI "Silava" datiem pārsniedz šo mežu maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu vienai piecgadei, rada nopietnas bažas.

Kā redzams, iespējas, kāpēc LVM tik ļoti grib panākt koku ciršanas noteikumu grozījumus, kas uzņēmumu it kā nemaz īpaši neinteresē, ir vairākas. Par to, ka meža īpašniekiem tie varētu nest nepamatoti sadārdzinātas meža atjaunošanas izmaksas, lai satraucas īpašnieki paši (droši vien, ja Latvijas Meža īpašnieku biedrība nebūtu LVM kontrolē, viņi to arī darītu), taču lielāka kailciršu koncentrācija un iespēja, ka vecu mežu jau tagad ir mazāk nekā uzrāda statistika, prasa pēc nopietna noteikumu grozījumu izvērtējuma arī no vides viedokļa pat tad, ja LVM neplāno palielināt savus koku ciršanas apjomus.

-----
*Skaidrībai atgādinu, ka meža ciršanas noteikumi ļauj nocirst mežu galvenajā cirtē, kad koki sasnieguši noteiktu vecumu vai noteiktu resnumu (caurmēru). Ciršana pēc caurmēra ļauj nocirst mežu tad, kad atļauto ciršanas vecumu tas vēl nav sasniedzis.

trešdiena, 2019. gada 30. oktobris

Mežu ciršanas apjomi pieaug

Jau sen esmu pieradis pie meža nozares lobija tieksmes sagrozīt ne tikai faktus, bet pat valodu, lai tikai demonstrētu, ka ar Latvijas mežu apsaimniekošanu viss ir kārtībā. Arī vairs ne pārsteidzoši, tomēr nepatīkamāk ir tad, kad šādi rīkojas Zemkopības ministrijas pārstāvji, kam it kā vajadzētu pārstāvēt sabiedrības intereses, nevis nodarboties ar demagoģiju meža nozares lobija labā.

Viens šāds gadījums dokumentēts vakar Latvijas Dabas fonda organizētajā diskusijā ar politiķiem (video atrodams šeit: https://www.facebook.com/dabasfonds/videos/401833264091012/). Manu komentāru, ka meži tiek cirsti pārāk intensīvi (1:26:25) zemkopības ministra biroja vadītājs Jānis Eglīts pārvērta par apgalvojumu, ka ciršanas apjomi ir pieauguši, norādot, ka "cirsmu līmenis ir visu laiku apmēram vienā līmenī" un nav pieaudzis (1:27:16), un vēlāk gāja vēl tālāk, apvainojot mani melos par ciršanas apjomu pieaugmu (1:42:50) un izvelkot no azotes grafiku, kas skaidri parāda, ka... ciršanas apjoms ir pieaudzis.

Jāņa Eglīša demonstrētais grafiks ar mežu ciršanas apjomu pārmaiņām
(kadrs no Latvijas Dabas fonda video).

Šis man atgādināja kaut kur dzirdētu ekspertimentu, kad auditorijai priekšā noliek baltu bumbiņu un prasa, kādā krāsā tā ir. Patiesībā eksperimenta upuris ir tikai viens, bet pārējie cilvēki auditorijā ir sarunāti un vienā balsī apgalvo, ka bumbiņa ir melna. Tad nu eksperimenta vadītājs vairākkārt pārjautā upurim, vai viņš patiešām redz baltu bumbiņu, līdz šis cilvēks tiešām sāk šaubīties par to, ko redz, un sāk sliekties piekrist pārējiem, ka bumbiņa tomēr ir melna.

Šī nav pirmā reize, kad meža nozares pārstāvji par spīti acīmredzamiem un viegli pārbaudāmiem faktiem apgalvo, ka ciršanas apjomi Latvijā ir stabili. Protams, rūpīgi meklējot, varētu atrast periodu, kurā ciršanas apjomu pieaugums nav novērojams (piemēram, skatoties no 1999. vai 2010. gada), taču kopumā pieauguma tendence ir acīmredzama. Šeit atstāšu jums dažus grafikus, kas to uzskatāmi parāda.

Šis grafiks balstīts uz tiem pašiem datiem, ko diskusijā demonstrēja J. Eglītis.

Mežizstrādes apjoma pārmaiņas Latvijā no 1993. līdz 2018. gadam.
Ja pakāpjamies atpakaļ līdz 1980. gadam, grafiks izskatās šādi.

Mežizstrādes apjoma pārmaiņas Latvijā no 1980. līdz 2018. gadam.
Protams, ciršanas apjomi pa gadiem svārstās, ko arī diskusijā izmantoja J. Eglītis, it kā atspēkojot apgalvojumu par ciršanas apjomu pieaugumu, norādot, ka lielākais ciršanas apjoms bija 1999. gadā. Taču, ja mēs skatāmies vidējos ikgadējos ciršanas apjomus pa desmitgadēm, ciršanas apjomu pieaugums redzams īpaši skaidri.

Vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi pa desmitgadēm.
Zināmu lomu šajā grafikā varētu spēlēt tas, ka pēdējā attēlotā desmitgade vēl nav noslēgusies, taču, lai vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi būtu iepriekšējās desmitgades līmenī, 2019. un 2020. gadā mežizstrādes apjomam būtu jābūt zem 8 milj. m3 gadā, t.i., tik zemiem, kā tie nav bijuši kopš 1997. gada.

Visbeidzot Dagņa Dubrovska apkopotie dati ļauj mums atkāpties vēl tālākā pagātnē un pārliecināties, ka tik augstus ciršanas apjomus kā šobrīd Latvija nav piedzīvojusi vismaz pēdējos 100 gadus.

Avots: https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZM/Mezhi%20konf%
20materiali/latvijas_meza_resursu_vertejums_DagnisDubrovskis.pdf
Protams, ciršanas apjomu pārmaiņas zināmā mērā ietekmē arī tas, ka cērtamu mežu platības ir mainījušās, taču ar to vien nevar izskaidrot lēcienu ciršanas apjomu 20. gs. 90. gadu vidū-beigās, no kura neesam nolaidušies joprojām.

Ļaudis, kuru atbildībā bija Latvijas meži laikā no 20. gs. 40. līdz 80. gadiem, cērtot mežus ar salīdzinoši mazu intensitāti, mums ir atstājuši gan bagātīgus koksnes resursus, gan lielas dabas vērtības, bet diemžēl šodien par nozari atbildīgie mežā redz tikai koksni, un tieši tas ir pamatā pašreizējiem konfliktiem par Latvijas mežu apsaimniekošanu. Un, ja koksnes resursu ieguvē ieinteresētie, mēģina sagrozīt pat tik elementāri pārbaudāmus faktus kā koku ciršanas apjomu pārmaiņas, kā gan var ticēt jebkam, ko saka šīs nozares runasvīri vai Zemkopības ministrija?

ceturtdiena, 2019. gada 8. augusts

Sabiedrības interesēs ir veicināt gaismu

Mežsaimniecība ir faktiski tā nozare, kur tie procesi, kas notiek dabā – fotosintēze, gaisma – mēs viņu varam veicināt vai mēs viņu varam atstāt dabiskai atjaunošanai, un es domāju, ka sabiedrības interesēs ir veicināt.
(Edvīns Zakovics, AS "Latvijas valsts meži" valdes loceklis raidījumā "Krustpunktā", 07.08.2019.)

Šodien, mans dārgais lasītāj, rubrikā "Viesturs klausās radio" atskatīsimies uz Latvijas Radio 7. augusta raidījumu "Krustpunktā", kur tika izvaicāts AS "Latvijas valsts mežu" valdes loceklis Edvīns Zakovics (skatāms šeit). Nevar nepiekrist E. Zakovica minētajam, ka sabiedrības interesēs ir veicināt gaismu, tāpēc vēlos izgaismot dažus jautājumus, kur LVM pārstāvja teiktais nebija gluži "visa patiesība un tikai patiesība".

FSC standarts ir

Raidījuma sākumā E. Zakovicam tiek uzdots jautājums par to, ka pusē apsaimniekotās platības LVM vairs nav ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC. E. Zakovics, turoties pie LVM komunikācijas vadlīnijām, norāda, ka sertifikāts, ko paši savulaik pasnieguši kā garantiju ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai, nemaz nav tik svarīgs, un uzsver, ka galvenais iemesls tam, ka LVM atteikušies no šī sertifikāta pusē apsaimniekoto mežu, ir neskaidrības ar FSC standartu Latvijai (pie neskaidrībām, protams, vainojot vides organizācijas).

Šeit droši vien nebūtu vietā izplūst detaļās kā LVM paša E. Zakovica personā cītīgi bremzēja nacionālā standarta izstrādi, brīžiem novedot diskusijas līdz pilnīgam absurdam. Svarīgāk būtu atzīmēt, ka, lai gan formāli nacionālā FSC standarta Latvijā tiešām nav, reāli pavisam skaidri un LVM izmantojami pagaidu standarti ir (turklāt atrodami pašu LVM interneta lapā šeit). Jā, vēl nav skaidrs, kāds būs jaunais standarts. Nav arī skaidrs, pēc cik gadiem tas stāsies spēkā, bet pilnīgi skaidrs, ka šogad un nākamgad LVM par to vēl nebūs jāsatraucas. Tāpēc tas, ka LVM atteikušies no FSC sertifikāta pusē apsaimniekoto mežu jau 2016. gadā, drīzāk liecina par nespēju izpildīt esošo standartu prasības, nevis bailes no jaunā standarta.

Mežus cērt arvien vairāk

No raidījuma vadītāja teiktā, ka paliek arvien vairāk izcirtumu, E. Zakovics veikli izvairās, sākot stāstīt, kā tiek aprēķināti pieļaujamie ciršanas apjomi valsts mežos, taču uz skaidru Arņa Krauzes jautājumu: "Vai mežus mēs cērtam arvien vairāk?" atbild ar tikpat skaidru: "Nē."

Taču fakti neliecina par labu šim "nē". Zemāk redzamais grafiks parāda, ka vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi kopš 1981. gada katrā desmitgadē ir bijuši lielāki nekā iepriekšējā desmitgadē. Jā, pēdējā grafikā attēlotā desmitgade vēl nav noslēgusies, bet, lai vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi būtu iepriekšējās desmitgades līmenī, 2019. un 2020. gadā mežizstrādes apjomam būtu jābūt zem 8 milj. m3 gadā, t.i., tik zemiem, kā tie nav bijuši kopš 1997. gada. Šāds ciršanas apjomu kritums laikam nav pārlieku reāls.

Vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi pa desmitgadēm.

Arī skatoties pa gadiem, redzams, ka pēdējos gados jaunradīto izcirtumu platības tikai aug, pērn sasniedzot augstāko līmeni šajā gadsimtā.

Avots: Valsts meža dienests

LVM ietekmē plašsaziņas līdzekļus

Tā kā reizēm tieši es esmu tas, kura dēļ "pa muguru" par nepareizu publikāciju vai sižetu no LVM dabū kāds no plašsaziņas līdzekļiem, par šādiem gadījumiem esmu dzirdējis daudz. Šeit gribu teikt lielu paldies Sarmītei Kolātei par šī jautājuma aktualizēšanu, jo esmu pārliecināts, ka LVM ietekme uz plašsaziņas līdzekļiem ir lielāka nekā Aivaram Lembergam u.c. izslavētajiem oligarhiem, bet līdz šim neviens par to publiski nav atļāvies runāt. S. Kolāte kļūdījās tikai tajā, ka šie aizrādījumi esot "maigi". Nē, vismaz tajos gadījumos, par ko es esmu dzirdējis, no maiguma nav bijis ne smakas, bet sarunas ir bijušas agresīvas un visnotaļ nepatīkamas, reiz pat atstājot adresātu asarās un neizpratnē, ko viņš tādu izdarījis (jo reklāmas daļa acīmredzot nav zinājusi par nevēlamu publikāciju vienā no izdevniecības žurnāliem). Jā, E. Zakovicam taisnība, ka šie zvani nenāk no LVM valdes locekļiem. Tajos gadījumos, par ko man zināms, zvanītājs bijis LVM komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs.

LVM "ziedojumi" finansē LVM vēlamo propagandu

Šķiet, visvairāk no patiesības E. Zakovics aizmaldījās, sākoties sarunai par LVM "ziedojumiem". LVM pārstāvis grib skaidri norādīt, ka "mēs nekādus tieši portālus nefinansējam" (šeit LVM finansējuma saņēmēju sarakstā atradīsiet vismaz trīs dažādus portālus). Raidījums "De Facto" savā sižetā nesen ziņoja (sk. šeit), ka Meža attīstības fonda padomē, kas vērtē šo "ziedojumu" piešķiršanu, ir pārstāvji arī no LVM un Latvijas Meža īpašnieku biedrības (kuras vadītājs ir LVM padomes loceklis). To, vai šī informācija atbilst patiesībai, pārbaudīt nevaru, jo Zemkopības ministrijas interneta lapā publicētais MAF padomes sastāvs ir acīmredzami novecojis, taču, ja atbilst, tad pašu LVM un LVM pārstāvētās LMĪB klātbūtni lēmumu pieņemšanā par LVM "ziedojumiem" grūti nosaukt kā citādi kā vien par tiešu finansēšanu.

Un tad pienāca vienīgā reize, kad, raidījumu klausoties, gandrīz sāku smieties - E. Zakovics: "Mēs nevaram ietekmēt tos pieteikumus, kas nāk uz Meža attīstības fondu." Šeit vietā citēt nesen publicēto Valsts kontroles ziņojumu (pilnībā lasāms šeit): "Analizējot atbalstītos un īstenotos projektus, secinājām, ka ik gadu lielākais finansējums sabiedrības informēšanas pasākumiem tiek piešķirts biedrībām – “Zaļās mājas” un “Latvijas Mežu sertifikācijas padome”." LVM ir biedrs un līdz ar to finansētājs abām šīm organizācijām, turklāt LVM pārstāvji ir abu šo organizāciju padomēs (t.sk., pats E. Zakovics LMSP). Savukārt Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācija, kas stāv aiz portāla "Zeme un valsts", cik var spriest pēc LVM interneta lapā (šeit) rodamās informācijas, ir tā pati LMĪB, kuras padomē arī ir LVM pārstāvis. Vai, zinot visus šos faktus, mums tiešām vajadzētu ticēt, ka LVM nevar ietekmēt projektus, kas tiek iesniegti Meža attīstības fondā?

Dabas aizsardzība nemazina nodarbinātību meža nozarē

Avots: Zemkopības ministrija
Runājot par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā (par ko varat parakstīties šeit) E. Zakovics pauž bažas par to, kas notiks ar cilvēkiem, kas mežā strādā, satraucoties, ka viņiem nāksies aizbraukt. Līdzīgi argumenti tiek piesaukti gandrīz katru reizi, kad runa par dabas aizsardzību mežā - vai tā būtu mikroliegumu veidošana mazajam ērglim, vai īpaši aizsargājamu meža biotopu saglabāšana. Tajā pašā laikā nav neviena aprēķina (vismaz publiski atrodama), kas ar faktiem (nevis tikai bažām) pierādītu dabas aizsardzības esošo vai prognozējamo negatīvo ietekmi uz nodarbinātību meža nozarē. Faktiski galvenais faktors, kas mazina darbavietu skaitu meža nozarē ir pašas nozares attīstība. Un arī bažas par šiem cilvēkiem ir visai liekulīgas, jo, demonstrējot zemāk redzamo diagrammu Meža konsultatīvās padomes sēdē, Zemkopības ministrijas pārstāvis norādīja, ka pēdējos gados "nekas īpaši mainījies nav". Kā redzams, šis "nekas īpašs" ir nodarbināto skaita samazinājums par astoņiem tūkstošiem kopš 2013. gada. Neviens LVM pārstāvis nepiecēlās paust bažas par šiem astoņiem tūkstošiem cilvēku, kam varbūt nāksies aizbraukt...



trešdiena, 2019. gada 31. jūlijs

Kāpēc jāgroza koku ciršanas noteikumi

Plašsaziņas līdzekļi ziņo, ka augustā-septembrī Zemkopības ministrija varētu virzīt tālāk grozījumus koku ciršanas noteikumos, kas pieļautu tievāku koku nociršanu galvenajā cirtē. Kāds autors reiz rakstīja, ka, lai noskaidrotu, kāpēc cilvēki karo, jums to nevajag prasīt viņiem pašiem, bet vienkārši paskatīties, ko viņi no tā iegūst. Tad nu, kamēr gaidām Zemkopības ministra Kaspara Gerharda solītās diskusijas par noteikumu grozījumiem, aicinu izvērtēt, ko par iespējamiem noteikumu grozīšanas iemesliem liecina dati.

Šim pārskatam esmu izmantojis publiski pieejamos Valsts meža dienesta datus par 2017.-2019. gadu: http://www.vmd.gov.lv/valsts-meza-dienests/statiskas-lapas/publikacijas-un-statistika/meza-statistikas-cd?nid=1809#jump Tātad katrs, kam nav slinkums, var šeit redzamos grafikus pārbaudīt. Iemesls, kāpēc esmu izvēlējies šo periodu ir arī tas, ka VMD dati par iepriekšējiem gadiem datubāzes pārmaiņu dēļ ar jaunākajiem datiem nav salīdzināmi, taču sakritības pēc 2017. gads bija arī tas, kad pirmoreiz tika virzīti šie noteikumu grozījumi.


Meža nozares pārstāvji bieži uzsver to, kā dabas aizsardzība atņem platības koksnes ieguvei. Kā zināms, pat valdības deklarācijā ietverts punkts, ka saimnieciskajai darbībai pieejamās mežu platības nedrīkst samazināties. Labā ziņa nozarei - šajos gados tās nav samazinājušās. 2019. gadā koksnes ieguvei pieejamā mežu platība (t.i., platība, kurā atļauta galvenā cirte, neskaitot izcirtumus) ir pat mazliet lielāka (par 0,78%) nekā tā bija 2017. gadā.



Tiktāl viss labi - Meža politikas pamatnostādnēs un valdības deklarācijā nospraustais mērķis ir izpildīts. Taču, ja sadalām mežus pēc valdošās sugas un apskatām trīs svarīgākās no tām (un tās, uz kurām vērsti plānotie grozījumi koku ciršanas noteikumos) - priedi, egli un bērzu, viss vairs nav tik jauki. Koksnes ieguvei pieejamās egļu un bērzu mežu platības gan ir augušas, bet priežu mežu platības ir samazinājušās.

Lai gan meža nozares plānošanas dokumentos runāts par kopējo platību, svarīgi paturēt prātā, ka reālajā dzīvē konflikts starp dabas aizsardzības un koksnes ieguves platībām norisinās mežu "vecajā galā", jo dabai svarīgākie ir vecākie meži un koksnes ieguve notiek galvenokārt tajos mežos, kas sasnieguši Meža likumā noteikto ciršanas vecumu, kamēr platību pieaugums, protams, notiek "jaunajā galā" (atjaunojot izcirtumus vai ieaudzējot mežu lauksaimniecības zemēs). Ja skatāmies uz tiem mežiem, kas sasnieguši ciršanas vecumu (priedei - 101 gads, eglei - 81 gads, bērzam - 71 gads), situācija ir vēl sliktāka - samazinājums redzams gan priežu, gan egļu, gan bērzu mežos.

Nu ko - tad meža nozares runasvīriem taisnība? Dabas aizsardzība atņem platības koksnes ieguvei? Ne gluži. VMD publiski pieejamie dati gan neļauj izsekot, kas notiek ar katru konkrēto meža hektāru (vai tas kļuvis aizsargājams vai nocirsts), taču pieejamie dati mums ļauj novērtēt kopējos apjomus, kādos mežus piemeklējis tas vai cits liktenis. Šeit esmu salīdzinājis aizsargājamo platību pieaugumu starp 2017. un 2019. g., ar tām platībām, kas šajā laikā nocirstas. Nocirsto platību veido 2017. un 2018. g. nocirsto platību kopsumma, kas ietver visus mežizstrādes veidus, izņemot izlases cirtes un kopšanas cirtes. Kā redzams, aizsargāto platību pieaugums ir niecīgs uz nocirsto platību fona.

Protams, nocirstā platība ir lielāka nekā iepriekšējā grafikā redzamais ciršanas vecumu sasniegušo mežu samazinājums. Tas skaidrojams gan ar to, ka daļa mežu šajā periodā sasnieguši ciršanas vecumu (bet vēl nav nocirsti) un daļa mežizstrādes notiek mežos, kas ciršanas vecumu vēl nav sasnieguši (un tāpēc iepriekšējā grafikā nav ietverti). Šā vai tā no šiem datiem skaidri redzams, ka Latvijas mežu apsaimniekošanu nekādi nevar nosaukt par ilgtspējīgu pat tad, ja skatāmies tikai no koksnes ieguves viedokļa. No šī viedokļa raugoties, ciršanas vecumu sasniegušām mežu platībām, kurās atļauta galvenā cirte, vajadzētu būt nemainīgām, taču šīs platības samazinās, un tas notiek galvenokārt mežizstrādes dēļ, bet dabas aizsardzība ir vien mazs akmentiņš meža nozares riteņos.

Savukārt dati par mežu vecuma struktūru ļauj mums mazliet ieskatīties nākotnē. Zemāk ar bultiņām esmu atzīmējis pirmo vecuma grupu, kas pārsniedz noteikto ciršanas vecumu (I bonitātes mežiem). Te mēs varam redzēt, ka mežu, kas sasniedz ciršanas vecumu, platības priežu mežos strauji samazināsies apmēram pēc 40 gadiem, savukārt bērzu mežos jau pēc desmit gadiem. Egļu situācija izskatās labāk, taču jāpatur prātā, ka visos šajos mežos (arī egļu) pēdējos gados samazinājusies ciršanas vecumu pārsniegušu mežu platība (sk. iepriekšējos attēlus). Tātad jau šobrīd tiek cirsts vairāk mežu nekā cērtamu mežu nāk klāt.



Lai nenonāktu līdz tam, ka vispār nav ko cirst, iespējas ir divas: 1) samazināt ciršanas apjomu; 2) samazināt atļauto ciršanas vecumu. Un tieši tik vienkāršs ir arī stāsts par koku ciršanas noteikumu grozījumiem - mežus cērt pārāk daudz un, lai varētu turpināt cirst tikpat daudz, jātiek pie jaunāku mežu ciršanas. Lai varētu cirst jaunākus kokus, būtu jāgroza Meža likums, bet Zemkopības ministrija izvēlējusies vieglāko ceļu - ar grozījumiem koku ciršanas noteikumos ļaut tievāku koku ciršanu arī tad, ja tie nav sasnieguši likumā noteikto vecumu. Un stāsts nav par konkurētspēju, kapitālvērtību, brīvību meža īpašniekiem utt., bet tikai par vēlmi nemazināt ciršanas apjomus, kas ir acīmredzami neilgtspējīgi.

piektdiena, 2019. gada 5. jūlijs

Pūce un meža kapitālvērtība

Koku ciršanas noteikumu grozījumi, kas ļautu cirst tievākus kokus, nereti tiek attaisnoti ar to, ka tie ļautu palielināt mežu kapitālvērtību. Šoreiz gribu parādīt, ko nozīmē koncentrēšanās tikai uz meža kapitālvērtību, nedomājot par citām meža vērtībām. Uzreiz gan teikšu, ka mans stāsts, lai būtu saprotamāks, ir vienkāršots, taču noteikumu grozījumu būtību tas atspoguļo adekvāti.

Analītisko stāstu par meža kapitālvērtību un noteikumu grozījumu ietekmi uz to (bet tikai to) varat redzēt šeit atrodamajā Dagņa Duborvska prezentācijā, kas izmantota kā formālais pamatojums noteikumu grozījumiem. Te no šīs prezentācijas izkopēts grafiks, kas ir mana stāsta pamatā:

Zilā līnija - spēkā esošās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā meža atjaunošanas prakse; 
oranžā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un vēlamā atjaunošanas prakse;
pelēkā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā atjaunošanas prakse

Bet tagad, lai saprastu, kā augstāk redzamais grafiks (konkrēti - oranžā līnija) izpaužas dabā, iedomāsimies hipotētisku mežu, kurā katrs koks simbolizē vienu meža nogabalu...


Šāds ir mūsu mežs šobrīd, pirms noteikumu grozījumu apstiprināšanas. Tajā aug viens liels, viens vidējs un trīs mazi koki. Mūsu mežā dzīvo pūce. Pūce ir liels putns, tāpēc var dzīvot tikai cita liela putna - melnās dzilnas - izkaltā dobumā, un melnā dzilna šādu dobumu var izkalt tikai lielajā kokā. Arī nocirst mums ir atļauts tikai lielo koku. Tā vērtība ir 30 naudiņas. Mazos un vidējos kokus mums nav atļauts cirst, tāpēc tos pārdot nevaram, un arī visa meža kopējā kapitālvērtība ir 30 naudiņas.


Un tad tiek grozīti koku ciršanas noteikumi, un mums ir atļauts nocirst arī vidējo koku. Tieši kā sola noteikumu grozītāji, mēs esam vienā mirklī palielinājuši sava meža kapitālvērtību. Pašā mežā gan, protams, nekas nav mainījies.


Priecīgi par doto iespēju mēs nocērtam tos kokus, ko ļauts nocirst, un, protams, iestādām to vietā jaunus. Šāds izskatās mūsu mežs pēc kāda laika - mazie koki ir paaugušies un kļuvuši par vidējiem, nocirsto koku vietā aug mazi koki, meža kapitālvērtība ir kļuvusi vēl lielāka, bet... pūcei mūsu mežā vietas vairs nav.


Tagad esam nocirtuši vidējos kokus, bet mazie ir paaugušies. Meža kapitālvērtība ir kritusies, taču tā joprojām ir lielāka nekā pirms koku ciršanas noteikumu grozījumiem, turklāt nākamajā periodā tā atkal augs. Stādot augstvērtīgākus stādus, mēs varam saīsināt laiku, kurā mazie koki kļūst par vidējiem kokiem.

Taču, turpinot šādi saimniekot, lielu koku mūsu mežā vairs nebūs, melnajai dzilnai nebūs koka, kurā izkalt dobumus, un pūcei nebūs dobuma, kurā ligzdot - mūsu meža vērtība dabai nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz, pirms noteikumu grozīšanas.

trešdiena, 2019. gada 3. jūlijs

Un tomēr tos izcērt!

Droši vien katras jomas profesionāļiem ir sava valoda - jēdzieni, kas it kā ir latviski, taču īsti neatbilst tam, kā tos lieto tauta. Redz, Gaiziņkalns nav kalns, bet paugurs, Deglava tilts nav tilts, bet pārvads, un ķirsis nav oga, bet ķirbis gan ir. Parasti profesionāļi, dzirdot tautas pieļautās "kļūdas", vieglā pārākuma apziņā vienkārši norāda uz neprecīzo izteikumu, bet ir arī tādas pārteikšanās, kuras dzirdot profesionāļi aizsvilstas (pamēģiniet, piemēram, pateikt ornitologam "putni un dzīvnieki").

Meža nozares runasvīri šajā jomā ir gājuši vēl tālāk. Pēdējā laikā parādījusies tendence asi apkarot frāzi "mežu izciršana", tos, kas šo frāzi izmanto, ierindojot pie meža nozares pretiniekiem vai labākajā gadījumā vienkārši nejēgām. "Mežu izciršana", lūk, esot tas pats, kas "atmežošana", t.i., meža nociršana, to pēc tam vairs neatjaunojot, bet zemi izmantojot citiem mērķiem. Meža nozare Latvijā nodarbojoties ar "mežu ciršanu", bet nekādā gadījumā ne ar mežu izciršanu, un tie, kas apgalvo pretējo, akli seko vides organizāciju demagoģijai.

Nonācis pat tik tālu, ka Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks pēc koku ciršanas noteikumu grozījumiem veltītā Latvijas Radio raidījuma "Krustpunktā" (skatāms šeit), metās rakstīt sūdzību Latvijas Radio vadībai, norādot, ka tēmas formulējumā ietvertā "mežu izciršana", liecinot par to, ka radio pieslējies vienas interešu grupas viedoklim.

A. Muižnieka vēstuli pilnībā var izlasīt šeit, bet te būtiskākais fragments:

"Vēršam uzmanību, ka sabiedriskajam medijam, piedāvājot tēmas par konkrētām nozarēm, vajadzētu lietot terminus, kādi tiek lietoti nozaru normatīvajos aktos. Mums ir MK noteikumi par koku ciršanu mežā, par meža atjaunošanu utml. Mums nav normatīvos noteikumi, kuros ir atrunāta kārtība par koku IZCIRŠANU. Koku izciršana normatīvos ir atrunāta MK noteikumos par atmežošanu, t.i., zemes lietojuma maiņa no meža zemes uz citu veidu, piemēram, apbūvei un vai infrastruktūras izbūvei. Šajos gadījumos MEŽA TAJĀ VIETĀ VAIRĀK NEBŪS. Savukārt mežsaimniecībā arī pēc koku nociršanas to vietā pēc noteikta laika būs mežs. Tādējādi sabiedriskais medijs, lietojot terminu "meža izciršana" runājot par mežsaimniecību, maldina sabiedrību, veidojot negatīvu viedokli pret vienu no Latvijas tautsaimniecībai un iedzīvotājiem svarīgākajām nozarēm..."

Šeit redzams galvenais iemesls, kāpēc parādījusies tendence tik nikni cīnīties pret jēdzienu "izciršana" - sabiedrībai par to ir negatīvs viedoklis. Bet vai tiešām šī vārda lietošana mežsaimniecības kontekstā ir pret meža nozari noskaņoto demagogu izgudrojums? Šķistu pašsaprotami, ka pagaidām vēl neapkarotais jēdziens "izcirtums" apzīmē kaut ko tādu, kas rodas izciršanas rezultātā, bet labi - paskatīsimies, ko nozīmē pats vārds "izcirst".

Var sākt, vienkārši iegūglējot... Tā jūs nonāksiet, piemēram, Akadēmiskajā terminu datubāzē, kur, atsaucoties uz J. Dolača "Mežtehnikas, mežsaimniecības un kokrūpniecības terminu vārdnīcu", doti tulkojumi jēdzienam "izcirst (mežu)" citās valodās. Pēc šiem tulkojumiem ir skaidrs, ka izciršana nenozīmē tikai atmežošanu, bet arī parastu mežizstrādi.

Un arī Valsts meža dienests ar "izciršanu", nesaprot tikai atmežošanu. Lūk, piemēram, attēls no VMD interneta lapas:

Avots: https://www.zm.gov.lv/public/files/CMS_Static_Page_Doc/00/00/01/48/75/Izcirstasplatibasvienlaidus2005-2018.gadosha.jpg

Bet kā ar normatīvajiem aktiem, kuru terminoloģijas ievērošanu pieprasa A. Muižnieks? Noteikumos par koku ciršanu mežā vārds "izcirst" dažādos locījumos lietots vairākkārt (26., 43., 44., 52., 72., 76., 88. punktā un 13. pielikumā), un tikai 43. un 44. punktā, kuros runāts par ainavu cirtēm, šis vārds lietots attiecībā uz tādu darbību, pēc kuras izcirsto vairs neatjauno.  Savukārt "MK noteikumos par atmežošanu" jeb Noteikumos par atmežošanas kompensācijas noteikšanas kritērijiem, aprēķināšanas un atlīdzināšanas kārtību vārds "izcirst"... nav lietots ne reizi.

Tā nu iznāk, ka A. Muižnieks tik ļoti aizsvilies dusmās uz Latvijas Radio, ka nav pat veltījis laiku, lai pārskatītu normatīvos aktus, kuru terminoloģijas ievērošanu prasa no žurnālistiem. Vai arī šis ir kārtējais gadījums, kad fakti tiek sagrozīti pavisam apzināti, jo, kā jau esmu norādījis iepriekš (šeit), koku ciršanas noteikumu grozījumu virzītāji neizceļas ar cieņu pret faktiem.

Taču meža nozares sabiedrisko attiecību slīpētāji un vārda "izcirst" apkarotāji nav ņēmuši vērā būtiskāko - sabiedrības nepatika ir ne jau pret vārdu kā tādu, bet pret to, kas notiek mežā. Pārsauciet mežu izciršanu kaut par "gaismas nešanu", un ticiet man - pēc kāda laika sabiedrībai nepatiks arī šie vārdi.

ceturtdiena, 2019. gada 20. jūnijs

Sāksim ar to, ka melns ir balts

Nav jau tā, ka man bija lielas ilūzijas līdz tam, bet, noskatoties 19. jūnija raidījumu "Krustpunktā" (šeit), kur Zemkopības ministrijas pārstāvis Arvīds Ozols un Latvijas Meža īpašnieku biedrības pārstāvis Arnis Muižnieks aizstāvēja koku ciršanas noteikumu grozījumus, nostiprinājās pārliecība, ka noteikumu virzītāji nav gatavi godīgai, faktos balstītai diskusijai. Tik daudz demagoģijas, puspatiesību un vienkārši nepatiesības! Nav šaubu, ka runātāji paši saprot, ka gluži "patiesību, tikai patiesību un visu patiesību" nerunā, taču acīmredzot šoreiz ir svarīgāk samulsināt un pārliecināt klausītājus, kas noteikumu grozījumu niansēs nav iedziļinājušies.

Toni sarunai un izmantotajai argumentācijai A. Ozols uzdod jau pašā sākumā, aizrādot, ka "mēs nerunājam par tievāku vai jaunāku koku ciršanu", lai gan noteikumu grozījumi ir tieši par to. Vai priede ar 30 centimetru stumbra diametru nav tievāka par priedi ar stumbra diametru 39 centimetri? Vai 25 cm diametra bērzs nav tievāks par 31 cm diametra bērzu?

Lai samulsinātu gan raidījuma vadītāju, gan klausītājus, tiek paziņots, ka zemākās bonitātes mežos galvenās cirtes caurmērs tiek pat palielināts. Te jāpaskaidro, ka galvenās cirtes caurmērs ir iespēja nocirst mežu pirms Meža likumā noteiktā ciršanas vecuma sasniegšanas. Ja mežu var nocirst pēc vecuma, nevienam nav jāgaida noteiktais caurmērs. Tātad noteikumu grozījumi paredz to, ka ražīgākos mežus varēs nocirst ātrāk, bet mazražīgajos mežos būtībā nekas nemainīsies (tos varēs nocirst pēc vecuma tāpat kā līdz šim).

Koku ciršanas noteikumu grozījumu ietekme uz laiku,
kad varēs nocirst mežus ar norādīto valdošo sugu.
Izmantoti LVMI "Silava" dati par mežu sadalījumu pa bonitātēm.
Savukārt A. Muižnieks uzsver, ka meža īpašnieki līdz šim izvēlas mežu atjaunot ar apsi un baltalksni, bet nu tad tagad tiks veicināts tas, lai atjaunotu kvalitatīvus mežus (no koksnes ieguves viedokļa). Jāpatur prātā, ka noteikumu grozījumi neparedz apšu vai baltalkšņu mežu aizstāšanu ar priedes, egles vai bērza mežiem, bet pirmkārt kvalitatīvāko priedes, egles un bērza mežu ātrāku nociršanu.

Kā vienmēr varam dzirdēt, ka neko daudz vairāk jau necirtīs, bet nu tad atjaunos gan cītīgi, un mežu kvalitāte augs tā ka prieks. Atcerēsimies, ka meža atjaunošana seko tikai pēc meža nociršanas, tātad, lai daudz varētu atjaunot, daudz ir arī jānocērt. Turklāt visi aprēķini par to, kādu labumu ekonomikai dos noteikumu grozījumi, balstās uz pieņēmumu, ka ciršanas apjomi valstij nepiederošajos mežos nākamajā desmitgadē pieaugs par aptuveni 40%, salīdzinot ar iepriekšējiem desmit gadiem (līdzšinējie ciršanas apjomi redzami šeit, bet prognoze - 20. slaidā šeit). To, kā noteikumi ietekmēs valstij piederošos mežus, neviens nav rēķinājis, vai vismaz šie aprēķini nav publiskoti.

Runājot par oglekļa piesaisti mežos, A. Ozols norāda, ka slikti izskatāmies tāpēc, ka uzkrājušās pāraugušas audzes, bet noteikumu grozījumi situāciju uzlabos, jo straujāk augoši koki labāk piesaista CO2. Lai gan, protams, A. Ozolam ir zināms, ka Latvijas ziņojumā par oglekļa emisijām un piesaisti (atrodams šeit), skaidri norādīts, ka oglekļa piesaiste mežos strauji samazinājusies tāpēc, ka pieaugusi mežizstrādes intensitāte. Tāpat nevarētu būt noslēpums, ka LVMI "Silava" un Zemkopības ministrijas kopīgi sagatavotās prognozes par CO2 piesaisti mežos nākotnē (sk. šeit) rāda, ka piesaiste turpinās samazināties. Turklāt šī prognoze balstās uz pieņēmumu, ka pieaugušu mežu platības nepalielināsies.

Zemkopības ministrijas un LVMI "Silava" izstrādātās prognozes par
CO2 piesaisti mežā. Negatīvas vērtības - piesaiste, pozitīvas - emisijas.
Arī to, kā augstāk redzamo grafiku ietekmēs noteikumu grozījumi, Zemkopības ministrija nav pārrēķinājusi. Acīmredzot, lai gan tautai to nestāsta, paši saprot, ka apgalvojums "straujāk augošs koks labāk piesaista oglekli", lai gan patiess, ne tuvu neparāda kopējo ainu. Šis grafiks to skaidri parāda - jaunu mežu īpatsvars ir audzis daudz straujāk nekā vecu mežu īpatsvars, Latvijas mežu vidējais vecums samazinās, bet strauji samazinās arī oglekļa piesaiste mežā.

Fragments no mežkopja vēstules Latvijas Televīzijai.
A. Muižnieks ceļ galdā arī nodreijāto argumentu par to, ka mežus ar tajos esošajām dabas vērtībām veidojuši mežsaimnieki, tāpēc mežu apsaimniekošana dabas vērtības neapdraud. Te jāpatur prātā, ka mežus Latvijā tomēr veidojusi galvenokārt daba, bet arī mežsaimnieku devums ir bijis balstīts citos principos nekā piedāvā noteikumu grozījumi. Šis arguments ir kā piedāvājums nošķūrēt Doma baznīcu un vietā uzcelt vairāk peļņu nesošu lielveikalu, jo abus taču veidojis cilvēks (plašāk par šo tēmu esmu izrakstījies šeit). Īpaši nepatīkami šādus izteikumus klausīties tāpēc, ka tie cilvēki, kas tiešām pielikuši savu roku to mežu veidošanā, kuru nociršanu izšķirs noteikumu grozījumi, vārās bezspēcīgās dusmās par to, kāds liktenis šiem mežiem paredzēts. Lai atceramies, piemēram, nu jau nelaiķa mežkopja Jāņa Poča atklāto vēstuli J. Dūklavam (lasāma šeit). Augstāk - fragments no kāda cita mežkopja vēstules par šo pašu tēmu.

Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards sola, ka par noteikumu grozījumiem vēl būs diskusijas. Taču, lai diskusijas būtu lietderīgas, vajadzētu respektēt vismaz faktus, ja ne oponentus. Var gan gadīties, ka diskusiju patiesais mērķis ir atķeksēt, ka tādas ir notikušas, un rullēt vien tālāk ar noteikumu grozījumiem par spīti postam, ko tie nesīs Latvijas mežiem.





ceturtdiena, 2019. gada 6. jūnijs

Brīvība meža īpašniekiem?

Sen senos laikos, tik senos kā 2012. gads kokrūpnieki konstatēja, ka "pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts mežos un pieaugot mežizstrādei privātajos mežos, kokrūpniecības nozare, nebēdājot par zāģbaļķu trūkumu, varēja investēt attīstībā un nostiprināties starptautiskajos tirgos, skarbā realitāte ir atgriezusies, liekot Latvijas zāģētavām domāt, kā organizēt savu darbību ierobežota resursu daudzuma apstākļos." (par to jau tolaik rakstīju šeit)

Attēls no Kristapa Klausa prezentācijas, 2012. g.
Ap to pašu laiku Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss saviem kolēģiem zīmēja drūmas nākotnes ainas, prognozējot resursu pieejamības samazinājumu. Viena no problēmām - daudzi privātie mežu īpašnieki savus mežus necērt.

Koksnes trūkst, tad nu nozarei jādomā, kā piedabūt "neaktīvos" meža īpašniekus savus mežus tomēr nocirst.

Lielisku iespēju koksnes kārotājiem radīja Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotā Latvijas dabas vērtību apzināšana projekta "Dabas skaitīšana" ietvaros. Nesaprotamā veidā tikuši pie īpašnieku privātās informācijas, mežizstrādes uzņēmumi nu metās biedēt īpašniekus ar to, ka viņu mežos atradīs kaut ko sargājamu un ir pēdējais brīdis steidzīgi mežu nocirst. Tā plašsaziņas līdzekļos uzpeldēja līdz tam nedzirdētais (vismaz man) uzņēmuma "Dižozols" vārds (lasīt šeit). Tagad uzņēmums sapelnījies tik daudz, ka reklamējas radio vai ik dienas, solot īpašniekam "iegūt no meža maksimumu" (lasi - nocirst vairāk nekā īpašnieks bija iedomājies). Protams, "Dižozols" nebija vienīgais - lūk, pavisam nesen arī "Stiga RM" sekoja piemēram, aicinot īpašniekus nekavējoties izcirst savus mežus (lasīt šeit).

Var jau arī smalkāk un draudzīgāk. Mans kolēģis, kam pieder mežs, reiz stāstīja, kā mežizstrādes uzņēmumu pārstāvji nāk pie viņa stāstīt, kā dažādiem paņēmieniem apiet likumu, lai nocirstu mežu, kas vēl nav cērtams.

Bet kāpēc gan mācīt, kā apiet likumu, ja tavās rokās ir iestāde, kas raksta likumus mežu apsaimniekošanai? Tā nu kokrūpnieku pārstāvji notrauca putekļus un neveiksmes asaru plankumus no divus gadus vecā noteikumu grozījumu priekšlikuma, kas ļautu cirst jaunākus mežus (lasīt šeit). Nu šie grozījumi tiek virzīti ar saukļiem par neatkarīgu Latviju un brīvību meža īpašniekiem, un Meža konsultatīvās padomes sēdē K. Klauss neslēpa, ka cer, ka grozījumi pamudinās īpašniekus "apsaimniekot" savus mežus.

Tā nu izrādās, ka meža īpašniekiem solītā brīvība ir tikai kokrūpnieku mēģinājums dabūt no īpašniekiem to koksni, kuras kokrūpniekiem trūkst. Raugiet augstāk redzamo K. Klausa gatavoto tabulu! Kokrūpniekiem svarīgākie koki ir priede, egle un bērzs, un noteikumu grozījumi esot domāti tam, lai īpašnieki audzētu to, ko nozare pieprasa. Taču nozare pieprasa tagad, un negaidīs, kamēr koki izaug! Tāpēc netiek virzītas prasības, piemēram, kokrūpnieku nīstos "mazvērtīgos" apšu un baltalkšņu mežus pēc nociršanas atjaunot  ar bērzu vai egli. Nē, nē, jāļauj ātrāk nocirst tos mežus, kur priede, egle un bērzs aug jau tagad, bet kurus pašreizējais regulējums nocirst neļauj! Un kad nu šie meži ir nocirsti, īpašnieka brīvība beidzas - seko prasība mežu atjaunot ar augstvērtīgiem (un līdz ar to dārgiem) stādiem.

Meža īpašnieku viedoklis saskaņā ar "Latvijas Fakti" veikto aptauju.
Jūs teiksiet - meža īpašnieki taču atbalsta šos noteikumu grozījumus... Jā, Latvijas Meža īpašnieku biedrība atbalsta gan, reizēm pat pasniedzot sevi kā šo noteikumu virzītājus (lasīt šeit). Taču neaizmirsīsim, ka lielākā daļa LMĪB biedru apsaimniekoto mežu patiesībā ir AS "Latvijas valsts meži" apsaimniekotie valsts meži. Jā, LMĪB rindās netrūkst arī to, kam tiešām pieder privāti meži, taču ir skaidrs, ka šī organizācija pārstāv uz koksnes ražošanu orientētos meža īpašniekus, kas nebūt nav Latvijas meža īpašnieku vairākums. "Latvijas Faktu" veiktās aptaujas par meža īpašnieku viedokli par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā (šeit) un arī par jaunāku mežu ciršanu (šeit) uzskatāmi parādījušas, ka meža īpašnieku vairākuma viedoklis ir pretrunā LMĪB nostājai.

Jūs teiksiet - meža īpašniekiem taču ir izvēle... Taču atcerieties, ka vidējais meža īpašnieks nav džentlmenis ar biroju Zemkopības ministrijas ēkā. Ja meža īpašniekam, kas dzīvo laukos un neseko līdzi politikai, speciālists pēc speciālista stāsta, ka pārsniedzot nemanāmo slieksni - ciršanas vecumu vai caurmēru - mežs sapūst, sabrūk un viņam vairs nebūs nekā (un, ja slieksni noliek zemāk, mežs laikam sapūst vēl ātrāk), ja nāk "dižozoli" un Ulda Dumpja balsī sola no meža maksimumu, ja nāk "stigas rm" un trauksmainā balsī stāsta, ka tūlīt viņa mežā atklās biotopu un ar to arī ir cauri, tad, protams, īpašnieks padodas, nocērt un paliek bez meža un ar izdevumiem par meža atjaunošanu. Bet kokrūpnieki ir dabūjuši to, ko gribēja - īpašnieka koksni un brīvību.

trešdiena, 2019. gada 3. aprīlis

Latvijas meži NAV apsaimniekoti ilgtspējīgi

"Latvijā meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi! Latvijā meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi!" nepārtraukti skandē meža nozares interešu aizstāvji, acīmredzot cerot, ka tas, ko pietiekami daudz atkārto, piepildās vai vismaz sabiedrība tam notic. Bet, ak vai, ar šādu buršanos realitāti tik viegli ietekmēt nevar...

Ja meža nozares lobistiem jāpierāda, ka meži apsaimniekoti ilgtspējīgi, viņi runā par mežu platības pieaugumu un koksnes apjomu mežā. Šie izteikumi parāda ne tikai to autoru šauro skatījumu uz to, kas ir mežs, bet arī nozares paša galvenā likuma - Meža likuma - nepārzināšanu (vai vismaz vienaldzību pret tajā rakstīto).

Lūk, kā ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu definē Meža likums:

meža ilgtspējīga apsaimniekošana — meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē, spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī, kā arī nerada draudus citām ekosistēmām;

Redzams, ka likuma definīcijā ir daudz tukšu un izplūdušu vārdu, tomēr ir arī pietiekami daudz konkrētības, lai ar faktiem varētu pārbaudīt, vai meži tiešām apsaimniekoti ilgtspējīgi. 

Skaidrs, ka jāizpildās visiem minētajiem nosacījumiem, lai mežu apsaimniekošana atbilstu šai definīcijai. Runājot līdzībās, ja mēs zebru definētu kā zirgam līdzīgu dzīvnieku ar melnām un baltām svītrām, tad nepietiktu ar to, ka dzīvniekam ir melnas svītras, lai mēs to varētu uzskatīt par zebru (iespējams, tas patiesībā ir tīģeris). Tātad pat tad, ja mēs meža platības pieaugumu uzskatām par rādītāju meža atjaunošanās spējai, bet koksnes apjomu pieņemam par produktivitātes rādītāju, tas vien neliecina par ilgtspējīgu mežsaimniecību. Šoreiz pieskaršos tieši tām definīcijas daļām, kas runā par vidi.

Ievērojiet, ka pirmā definīcijas uzskaitījumā ir meža bioloģiskā daudzveidība! Vai mums ir izdevies to saglabāt? Atbilde ir pārliecinošs "Nē!"

Lai gan bioloģisko daudzveidību apskata vairākos līmeņos (ģenētiskā, sugu un ekosistēmu daudzveidība), visbiežāk runā par sugu daudzveidību. Ja runājam tieši par putniem, jāatzīmē, ka pārskatāmā pagātnē (kopš 90. gadu beigām) kā ligzdotāja izzudusi tikai viena meža putnu suga - vidējais ērglis, taču populāciju sarukums rāda, ka šāda nākotne draud arī citām sugām, ja netiks veikti īpaši pasākumi to aizsardzībai. Melnais stārķis, mednis, mežirbe - tās ir tikai dažas no meža putnu sugām ar sarūkošām populācijām. Visām minētajām sugām kopīgs tas, ka tās ir īpaši aizsargājamas, un arī tas, ka pētījumi pierādījuši, ka vismaz viens no šo sugu populācijas lejupslīdes cēloņiem Latvijā ir mežsaimniecība.

Reizēm var dzirdēt pretargumentu: "Jā, dažu sugu populācijas samazinās, taču citu - palielinās. Tātad kopumā viss ir kārtībā." Par šī argumenta bezjēdzību varētu runāt daudz, bet šoreiz uzsvēršu vien to, ka vismaz daļā gadījumu (parastās sugas kļūst parastākas, retās - retākas) vienu sugu populāciju pieaugums uz citu samazinājuma rēķina ir bioloģiskās daudzveidības samazināšanās pēc definīcijas. "Jā, melnais stārķis varbūt izmirs, toties vārnu mums tagad vairāk!" nebūs arguments, ar ko uzvarēt tiesā, ja kāds norādītu uz mūsu likumā noteikto pienākumu nodrošināt sugu labvēlīgu aizsardzības stāvokli. Galu galā kādas sugas izmiršana ir pilnīga izgāšanās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas centienos, lai cik labi klātos atlikušajām sugām. Taču darīt kaut ko tikai tad, kad suga jau izzudusi, visbiežāk ir par vēlu.
Mežirbju skaita pārmaiņas, salīdzinot ar 2005. gadu. Avots: https://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC_MON/MON_ATSK_18_Dienas_putnu_fona.pdf
Ekosistēmu daudzveidības ziņā situācija ir vēl sliktāka - nelabvēlīgā stāvoklī ir visi īpaši aizsargājamie meža biotopi. Ir gan mežzinātnieki, kas norāda, ka, daļu mežu nosusinot, meža biotopu daudzveidība palielināsies. No matemātiskā viedokļa tā patiesi ir. Tāpat daudzveidība formāli palielinātos, ja katru piekto meža hektāru mēs noasfaltētu (ja vien mēs prastos šos asfalta laukumiņus nosaukt par mežu), taču no dabas viedokļa degradētu meža platību palielināšana uz dabiskai situācijai tuvāko - īpaši aizsargājamo - biotopu platību samazinājuma rēķina, nebūs gluži tā bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, ko paredz dabas aizsardzības likumi un stratēģijas.

Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamo meža biotopu stāvokļa novērtējums. Avots: https://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC/REP_EK-LV-2013-1_ES_dzivotnu_stavoklis.pdf
Tālāk definīcija runā par nepieciešamību saglabāt mežu spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas. Neviena no šīm funkcijām gan nav nosaukta konkrēti, taču daļa no tām mums ir ļoti labi zināma. Par vienu no ekoloģiskajām funkcijām - bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu - jau rakstīju, bet gribu vērst uzmanību uz vēl vienu - CO2 piesaisti. Kā zināms, mežiem ir ļoti liela nozīme klimata pārmaiņu mazināšanā, piesaistot oglekli biomasā un augsnē. Kā liecina pieejamie dati, šī mežu spēja pēdējās desmitgadēs ir strauji mazinājusies. Meža nozares lobisti mēģina pie šīs situācijas vainot vecu mežu platību pieaugumu, lai gan oficiālais ziņojums liecina, ka galvenais iemesls tam, kāpēc mazinājusies mežu spēja veikt oglekļa piesaistes funkciju, ir ciršanas apjomu pieaugums. Veids, kā meža nozare varētu palīdzēt klimata pārmaiņu mazināšanai, būtu apdomīgāka iegūtās koksnes izmantošana, nevis mežu izciršanas intensificēšana.

Siltumnīcas efekta gāzu emisijas un piesaiste zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektorā. Piesaisti meža zemēs parāda zilais stabiņš. Avots: https://www.meteo.lv/lapas/sagatavotie-un-iesniegtie-zinojumi?&id=1153&nid=393
Galu galā pat ar meža nozares PR speciālistu iecienīto vienkāršo rādītāju - meža platību - viss nav tik rožaini. Ne velti nozares runasvīri parasti salīdzina pašreizējo mežu platību ar 20. gs. 30. gadiem. Kopš ulmaņlaikiem mežu platība patiesi ir augusi, taču no mūsu meža nozares neatkarīgi starptautiski pētījumi (piemēram, šis) rāda, ka kopš Meža likuma stāšanās spēkā Latvijas mežu platība sarūk.

Dažādus piemērus varētu uzskaitīt vēl un vēl, taču skaidras ir divas lietas: 1) Jau minētie piemēri skaidri parāda, ka mežu apsaimniekošana neatbilst Meža likumā noteiktajai meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas definīcijai. 2) Nekādi fakti, lai kāds būtu to avots, nepārliecinās tos meža nozares interešu aizstāvjus, kas par neobjektīviem pasludina jebkurus datus, kas neatbilst viņu propagandas stāstam.

Vienkārši sakot, Latvijā mežus cērt par daudz. Tik daudz, ka koksnes ieguve ir kļuvusi nesavienojama ar ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Diemžēl gan par nozari atbildīgā Zemkopības ministrija, gan valsts (!) mežu apsaimniekošanas uzņēmums AS "Latvijas valsts meži" ir gatavi veltīt daudz pūļu un valsts (!) līdzekļu tam, lai par spīti faktiem pārliecinātu sabiedrību, ka mežu apsaimniekošanā viss ir kārtībā, nevis beidzot, gandrīz 20 gadus kopš Meža likuma stāšanās spēkā, tiešām sāktu virzīties ilgtspējīgas mežsaimniecības virzienā.

pirmdiena, 2019. gada 11. marts

Kailcirte: vides aspekti

Kā solīts, turpinu stāstu par kailcirti, ko pērn pie manām mājām veica AS "Latvijas valsts meži". Šoreiz par to, ko no šīs kailcirtes var mācīties tieši no dabas saglabāšanas viedokļa. Tāpat kā rakstā par kailcirtes ietekmi uz tās kaimiņa interesēm - Kailcirte: kaimiņa skatījums, arī no dabas saglabāšanas viedokļa raugoties, šeit redzami gan negatīvi, gan pozitīvi piemēri.

Jāsāk ar būtiskāko negatīvo - pašu kailcirti. Kā jau rakstīju iepriekšējā šīs sērijas rakstā, nekāda ekoloģiska attaisnojuma kailcirtei nav. Reizēm tiek minēts, ka kailcirte atdarina dabiskus traucējumus, taču šādam salīdzinājumam nav pamata. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka dabiska traucējuma rezultātā (vienalga, vai tas būtu ugunsgrēks vai vējgāze) mežā paliek daudz mirušu koku. Šie koki ir ļoti nozīmīgi meža iemītniekiem. Miruši koki meža iemītniekiem nodrošina slēptuves, barošanās un ligzdošanas vietas, bet kailcirte mežu iznīcina. Apzinos, ka, šo izlasot, daudziem meža nozares pārstāvjiem būs spuras gaisā, taču interesanti, ka runāt par meža atjaunošanu pēc kailcirtes gan šķiet pilnīgi pieņemami. Taču atjaunot var tikai to, kas iznīcināts vai vismaz stipri sabojāts. Tātad, no dabas saglabāšanas viedokļa raugoties, mežizstrādē priekšroka dodama izlases cirtei.

Noteikumi par koku ciršanu mežā nosaka dažādus cirsmu izvietošanas nosacījumus, lai novērstu lielu vienlaidu izcirtumu veidošanos, taču šie nosacījumi ir ļoti "mīksti". Piemēram, jaunu kailcirti tieši blakus jau izcirstam mežam var veikt tad, ja iepriekšējā izcirtuma vietā atjaunotais mežs sasniedzis vismaz trīs gadu vecumu. Šādi tas izskatās dabā (pērn nocirstais nogabals pieguļ 2009. gada izcirtumam). Vai varat pateikt, kur beidzas izcirtums un sākas atjaunotais "mežs"?

Ja nu noteikti gribas cirst mežu kailcirtē, labāk paciesties un sagaidīt, kamēr blakus izcirstais un atjaunotais mežs tiešām izskatās pēc meža. Ērtībai var palikt pie Meža likumā iekļautajā meža definīcijā noteiktā sliekšņa - koku augstums sasniedzis vismaz piecus metrus.

Ļoti būtisks dabas aizsardzības organizāciju sasniegums mežu apsaimniekošanā ir tas, ka savulaik tika ieviesta prasība izcirtumos saglabāt ekoloģiskos kokus. Jā, skats ar izcirtuma vietā atstātajiem retajiem kokiem ar "izstīdzējušiem" stumbriem (kā jau mežā augušiem kokiem), kas jau pa lielu gabalu ļauj sazīmēt, kur meža vietā ir izcirtums, var nebūt acij tīkams. Varbūt tāpēc, ka, tāpat kā ēku drupas, liek apjaust, kas šajā vietā ir bijis, bet zudis. Droši vien kārtīgi "iztīrīts" izcirtums izskatītos skaistāk, taču šie ekoloģiskie koki ir ļoti nozīmīgi nākotnes mežam. Jā, daļa no tiem tiks nolauzti vai izgāzti, taču atlikusī daļa sagaidīs laiku, kad tiem apkārt atkal augs pieaudzis mežs. Un tad šie ekoloģiskie koki būs labs atbalsts gan melnā stārķa ligzdai, kam vajadzīgi lieli un stipri zari, gan citām augu un dzīvnieku sugām, kam ciršanas vecuma koki, kas lielākoties koku dzīves mērogā nav pat pusmūžā, nav piemēroti. Taču jau izcirtumā šie koki var kalpot gan kā vietas ligzdas būvei, gan kā barošanās vieta vai novērošanas postenis. Tātad ļauj izcirtumu izmantot sugām, kam plika vieta nebūtu piemērota.

LVM gadījumā labais piemērs ir tas, ka uzņēmums saglabā vairāk ekoloģisko koku nekā ar likumu noteiktie pieci koki uz cirsmas hektāru. Pētījumi rāda, ka jo vairāk šādu koku saglabā, jo labāk, tāpēc, lai gan LVM saglabātie desmit koki ir daudz mazāk nekā būtu vēlams, tas tomēr ir labāk nekā pieci koki. Turklāt šajā izcirtumā ekoloģiskie koki saglabāti grupās, kas ne tikai mazina iespēju, ka vējš tos izgāzīs, bet arī saglabā meža zemsedzes un pameža "saliņas", kas tiktu iznīcinātas (ja ne mežizstrādes, tad meža atjaunošanas laikā), ja ekoloģiskie koki tiktu atstāti pa vienam.

Arī pamežu saglabāt Noteikumi par koku ciršanu mežā it kā prasa, taču šajā gadījumā formulējums ir tāds, ka prasību kontrolēt nav iespējams un tas, ko un cik daudz saglabāt, paliek uz paša meža apsaimniekotāja sirdsapziņas: "Galvenajā cirtē un kopšanas cirtē tādā apjomā, kas neapdraud darba drošību un ļauj nodrošināt meža atjaunošanu, saglabā mežābeles, kadiķus un citu vietējo sugu pameža kokus un krūmus." Šajā izcirtumā, izņemot iepriekš pieminētās ekoloģisko koku grupas, ir izvākts viss pamežs un paauga. Uzcītīgāks kontrolētājs gan varētu prasīt LVM pamatot, kā katra mazā eglīte apdraudēja darba drošību vai traucēja atjaunot mežu, taču reālajā dzīvē šādu uzcītīgu kontrolētāju trūkst.

Pameža un paaugas (t.i., mazo koku un krūmu) trūkumu zināmā mērā varētu kompensēt izcirtumā atstātās zaru kaudzes. Esmu pārliecināts, ka pavisam drīz dzirdēšu pie tām dziedam paceplīšus, un arī citām putnu sugām tās ir piemērotas vietas ligzdošanai. Taču skaidrs, ka visas šīs kaudzes tiks aizvāktas, un var vien cerēt, ka tas netiks darīts putnu ligzdošanas laikā.

Par mirušo koku nozīmi minēju jau iepriekš. Lai gan kritušie un stāvošie mirušie koki piešķir izcirtumam spocīgu izskatu un rada nekoptības iespaidu, tie, tāpat kā ekoloģiskie koki, ļauj izcirtumā vismaz kaut kādus dzīvei nepieciešamos resursus gūt tādām meža sugām, kas pilnīgā klajumā sev neko noderīgu neatrastu.

Kā man reiz (pareizi) norādīja Dagnis Dubrovskis, mirušās koksnes daudzums mežā ir mainīgs. Taču, ja reiz pieņemam, ka izcirtums atdarina dabisku traucējumu, tad tieši šajā laikā mirušās koksnes apjomam vajadzētu būt vislielākajam. Tāpēc, ja nešķiet pieņemami atstāt izcirtumā daļu nocirsto koku, tad būtu labi atstāt vismaz visus tos, kas uz mežizstrādes brīdi jau bija miruši. Grūti novērtēt, cik lielu daļu mirušo koku LVM izvēlējušies atstāt šajā izcirtumā (pirms ciršanas mirušos kokus nepārskaitīju un zaru kaudzes vēl nav aizvāktas), taču var redzēt, ka daļa no dabas viedokļa vērtīgu koku (vienkāršojot - jo lielāks koks, jo vērtīgāks) ir atstāta - gan kritalas, gan stāvoši stumbeņi. Tomēr daļa atstāto koku ir mežizstrādes tehnikas samuļļāta, tā mazinot to nozīmi dabā, un arī krautuvē starp izcirstajiem kokiem bija manāmi jau pirms mežizstrādes miruši koki, lai gan to ekonomiskā vērtība varētu būt visai neliela.

Noteikumi prasa saglabāt arī skudru pūžņus un kokus, pie kuriem tie atrodas. Viens tāds koks ar skudru pūzni atrodas cirsmas galā, kas vistuvāk manām mājām, bet otrs - attēlā redzamais - piemērs man tiešām lika pasmaidīt (turklāt bez ironijas!). Ceļmalā esošam skudru pūznim, pie kura neviens koks neauga, ar krāsu apvilkts aplis, lai to pamanītu, un koki sakrauti līdz pūznim un aiz tā, bet ne virsū. Ja baļķi tiktu sakrāmēti uz skudru pūžņa, neviens to nemanītu un neviens ķerus pakaļ nedziedātu, bet šeit LVM bijuši īpaši apzinīgi. Būs interesanti pavērot, kā šiem abiem skudru pūžņiem klāsies turpmāk.

Visbeidzot jāatzīmē vēl viens pozitīvais aspekts šajā kopumā visnotaļ nepatīkamajā notikumā - lai gan meža apsaimniekošanas normatīvie akti joprojām pieļauj veikt mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā, šajā vietā LVM darbus veica novembrī.

Kopsavilkumā tiem, kas savā vai sev uzticētajā mežā grib veikt kailcirti, mans ieteikums, lai mazinātu kaitējumu dabai, ir vienkāršs - jo vairāk jūs atstāsiet mežā, jo labāk. Un, protams, necērtiet mežu putnu ligzdošanas laikā!


pirmdiena, 2019. gada 28. janvāris

Kailcirte: kaimiņa skatījums

Skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē lielāks vai (cerams) mazāks kailciršu īpatsvars Latvijas mežos ir neizbēgams. Jā, kailcirtēm nav nekāda ekoloģiska attaisnojuma un sabiedrībai tās lielākoties nepatīk, turklāt vismaz daļā gadījumu arī ekonomiska pamatojuma tām nav, bet tās ir ērtas un ierastas, tāpēc mums ar tām būs jāsamierinās. Taču gudrs un apzinīgs mežu apsaimniekotājs atradīs iespējas, kā kailciršu negatīvās ietekmes mazināt. Kā jau solīju rakstā  Kailcirte: sākums, izmantojot negatīvos un pozitīvos piemērus no kailcirtes, ko pie manām mājām pērn novembrī veica AS "Latvijas valsts meži" (LVM), pastāstīšu, kā mīkstināt kailcirtes nodarījumu. Rakstāmā ir daudz, tāpēc šajā rakstā aplūkošu tikai sociālos aspektus. Turklāt šos sociālos aspektus aplūkošu tikai no viena skatupunkta - kā jūtas cilvēks, kas pie kailcērtamā meža dzīvo.

Iedzīvotāji bieži protestē pret kailciršu veikšanu pie viņu mājām. Esmu gan lasījis izteikumus, kuros noniecinātas iedzīvotāju tiesības izteikties par viņu dzīvesvietai blakus esošo mežu apsaimniekošanu, kas skan apmēram: "Cilvēks nopērk mazu zemes gabaliņu pie kādam citam piederoša meža, un tad sūdzas, kad mežu īpašnieks apsaimnieko mežu tā, kā pats vēlas." Tajā pašā laikā kādā seminārā Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore Aiga Grasmane apgalvoja, ka mežu īpašnieki cenšas pie savām mājām mežus cirst izlases cirtē, jo arī viņi kailcirti pie savām mājām negrib.

Mans gadījums ir mazliet specifisks (lai gan domāju, ka līdzīgi ir daudzos citos gadījumos Latvijā). Manas sievas ģimene šajās mājās dzīvoja jau tad, kad Latvijas neatkarība nebija atjaunota, visa zeme piederēja valstij un LVM vēl nebija dibināts. Īsāk sakot, mēs te bijām pirmie. Arī arguments "nopērc mežu un saimnieko kā gribi" šajā gadījumā nestrādā, jo mežs ap mūsu mājām pieder valstij un valsts mežu nopirkt nevar. Taču varētu gribēt, lai valsts mežs tiktu apsaimniekots valsts iedzīvotāju interesēs, un gan jau ne tikai mežu īpašnieki, bet arī citi cilvēki kailcirtes pie savām mājām negrib.

Iemesli negribēšanai var būt dažādi - gan samaitāts skats, gan lielāka vēju ietekme uz māju un pagalmu, gan labāka mājas redzamība no attāluma... Lai kādi būtu šie iemesli, mans pirmais ieteikums - neveikt kailcirtes pie apdzīvotām mājām. Pieņemu, ka privātīpašniekiem ar maziem mežu īpašumiem šāda pieeja varētu sagādāt problēmas (lai gan sk. A. Grasmanes komentāru iepriekš), bet valsts mežos būtu visnotaļ saprotami respektēt cilvēku vēlmi dzīvot meža, nevis izcirtuma malā.Arī uzņēmumi, kas ieguvuši FSC sertifikātu, ir apņēmušies ievērot sabiedrības intereses mežu apsaimniekošanā (pat tad, ja šie meži ir privāti).

LVM gan nevairās no kailciršu veikšanas blakus mājām, tomēr vismaz mūsu klātbūtne tika ievērota. Par to, ka kailcirte tiks veikta, mēs tikām brīdināti jau labu laiku iepriekš. Pie mums ieradās LVM pārstāvis, ar kuru kopā izstaigājām ciršanai paredzēto mežu, un viņš man izstāstīja, kur būs cirsmas robežas, kurus kokus paredzēts saglabāt (vēlāk gan izrādījās, ka ne viss, ko viņš norādīja kā saglabājamu reāli tika saudzēts) un pat radīja iespaidu, ka man ir tiesības uz viedokli. Jāatzīst, nemēģināju šo sajūtu gaisināt, tiešām mēģinot norādīt, ka es gribētu, lai cirsts tiek citādi.

Katrā ziņā tas, ka šeit atrodas māja, tika ņemts vērā, izvēloties atstājamos ekoloģiskos kokus - viena to grupa tika atstāta tieši mājām tuvākajā izcirtuma galā. Tātad, lai gan arī uz mums attiecas iepriekš minētās negatīvās sekas kailcirtei pie mājām, mazliet tomēr aizvējš un aizsegs mājai ir saglabāts. Piemēram, šajā fotogrāfijā no izcirtuma puses jūs nemaz neredzat, ka māja ir turpat aiz kokiem.

Viens no jaukumiem dzīvei mežā ir tas, ka atbilstošā sezonā vari iziet turpat pie mājas un sagādāt sev meža veltes vakariņām. Nocirstais mežs gan nebija mums būtiskākā ogošanas un sēņošanas vieta (un par laimi nebija arī pēdējais palikušais meža nogabals pie mūsu mājām), taču par meža nozīmi ogošanai un sēņošanai LVM pārstāvis nemaz nepajautāja. Tas man atgādināja, ka reiz kāds cits LVM pārstāvis man skaidroja, ka uzņēmums nevar zināt, kuri meži cilvēkiem ir svarīgi ogošanai un sēņošanai. Vismaz viena iespēja taču ir - pajautāt.

Dažas dienas pirms mežizstrādes darbu sākšanas arī darbu vadītājs atnāca izstāstīt, ko un kā darīs. Apsolīja, ka laikā no divpadsmitiem naktī līdz sešiem rītā darbus neveiks, lai netraucētu. Mums mājās ir mazi bērni, kam guļamlaiks gan nav gluži no divpadsmitiem līdz sešiem, bet vai nu meža tehnika nebija tik skaļa, vai bērni pieraduši pie citu bērnu trokšņošanas, un mūsu naktsmiers traucēts netika.

Skatoties kartē, redzams, ka cauri mūsu mājai iet ceļš, tāpēc reizēm cauri pagalmam braukā svešas mašīnas. Pēdējos gados īpaša problēma ir bijuši kokvedēji, jo kartē nevar redzēt to, ka caur mūsu pagalmu izbraukt ar smago mašīnu nevar. Tad nu pa laikam kāds kokvedējs iesprūda mūsu pagalmā un pēc tam mīcījās atpakaļgaitā mežā iekšā, lai apgrieztos. Par šo izstāstījām arī mežizstrādes vadītājam un, lūk, kokvedējiem tika uzstādītas skaidras norādes, lai mūsu pagalmā nebrauc, bet apgriežas ātrāk.

Tātad kopsavilkumā, ja, veicot mežizstrādi pie apdzīvotām mājām, gribat iespējami izvairīties no šīs mājas iemītnieku dusmām un neapmierinātības, būtu ieteicams:
  • priekšroku dot izlases cirtei, nevis kailcirtei;
  • izvēloties kailcirti, ekoloģiskos kokus saglabāt māju tuvumā (ja vien nav liels risks, ka šos atstātos kokus pēc kailcirtes izgāzīs vējš);
  • informēt iedzīvotājus par plānotajiem darbiem;
  • noskaidrot, kā māju iedzīvotāji izmanto šo mežu un iespēju robežās šīs vajadzības respektēt;
  • cik vien iespējams, samazināt traucējumus iedzīvotājiem mežizstrādes darbu laikā (t.sk., nestrādāt pa nakti un izvairīties no tehnikas braukāšanas pa iedzīvotāju īpašumu).
Nākamajā "Kailcirtes" turpinājumā - ieteikumi, kā mazināt ietekmi uz vidi.