piektdiena, 2013. gada 23. augusts

Mazliet turpinot par mežiem un klimata pārmaiņām

Pirms kāda laika šajā blogā (rakstā "Cirvja ēnā: Meži un klimata pārmaiņas"), kā arī nedaudz vēlāk rakstā žurnālā "Vides Vēstis" (lasāms šeit) mēģināju atspēkot LVMI "Silava" publicēto un dažu citu daudzināto apgalvojumu, ka klimata pārmaiņu mazināšanai vajadzētu cirst nost vecos mežus, jo jauniem mežiem esot lielāks CO2 piesaistes potenciāls. Nav brīnums, ka mazliet salecos, kad uzzināju, ka šī gada 18. augustā žurnālā "Nature Climate Change" (kas ir žurnāla "Nature" "piedēklis" un tātad visnotaļ cienījams izdevums) publicēts raksts "Pirmās oglekļa krātuves piesātinājuma pazīmes Eiropas mežu biomasā" ("First signs of carbon sink saturation in European forest biomass").

Salecos nevis tāpēc, ka justu sašķobāmies savu pārliecību par to, ka mūsu vietējie speciālisti mums mēģina iebarot muļķības, bet gan tāpēc, ka jutu vēju iepūšam šo muļķību sludinātāju burās. Nav noslēpums, ka vismaz daļa meža nozares runasvīru naski izmanto pa kādam virsrakstam vai vārdam, kas atbilst vēlamajai nostājai, un tad nu vicinās ar to visur, kur tas nepieciešams. Tāpēc ar zināmu pārliecību, ka noteikti dzirdēšu atsauces uz šo rakstu, netērēju laiku un ķēros tam klāt jau tagad. Starp citu (neliela atkāpe un praktisks padoms) liela daļa zinātnisko rakstu ir pieejami internetā, bet tikai par zināmu samaksu (šajā gadījumā 30 dolāriem). Ja gribas ietaupīt, vienkārši jāpalūdz raksta autoram. Autori parasti ir atsaucīgi un iedos jums rakstu par velti. Tā tas bija arī šoreiz.

Maza, bet svarīga piebilde: šis raksts publicēts kategorijā "perspectives", kas nav gluži pētījums, bet viedoklis. Protams, ņemot vērā cienījamo izdevumu un peer review procesu, cienījams viedoklis, bet tomēr... Iespējams, tas arī ir pamatā dažiem acīmredzamiem raksta trūkumiem.

Bet, īpaši nekavējoties pie raksta iespējamiem trūkumiem, gribu uzsvērt galvenās lietas, ko vajadzētu paturēt prātā, ja kāds šo rakstu mēģina izmantot kā attaisnojumu vecu mežu "novākšanai" klimata pārmaiņu vārdā:

1) Rakstā runāts par oglekļa krātuves piesātinājumu apsaimniekotos mežos - maksimālo oglekļa piesaisti, kāda iespējama pie pašreizējā koku sugu un mežu vecuma klašu sadalījuma un apsaimniekošanas intensitātes. Autori norāda, ka tuvošanās oglekļa krātuves piesātinājumam saistīta ar mežu pieauguma mazināšanos un izciršanas apjomu palielināšanos un ka intensīvāka mežizstrāde vēl vairāk samazinās oglekļa piesaistes potenciālu.

2) Norādot, ka nav vienas atbildes, kā rīkoties, visām situācijām, raksta autori starp citiem iesaka šādus iespējamos risinājumus:

- Saglabāt vecus mežus, kuros nav augsts traucējumu risks (vējš, uguns, kukaiņi) un ļaut tiem kļūt par dabiskiem mežiem.

- Izstrādāt pieaugušus mežus, kuros ir augsts traucējumu risks un zema produktivitāte, bet pāriet uz "nepārtraukta klājuma mežu apsaimniekošanu" (continuous-cover forest management), t.i., izvairīties no kailcirtēm, ja to pieļauj ekonomiskie un mežsaimnieciskie apstākļi.

- Saglabāt ar oglekli bagātus mežus jutīgās vietās, uz augsnēm ar augstu oglekļa saturu un stāvās nogāzēs.

Lūk, galvenās lietas, ko paturēt prātā, ja gadās dzirdēt kādu atsaucamies uz šo rakstu. Tātad netiek apgalvots, ka vecu mežu aizstāšana ar jauniem ļaus palielināt oglekļa piesaistes apjomus un tiek norādīts, ka vēlamais mežu apsaimniekošanas veids būtu iztikt bez kailcirtēm.

pirmdiena, 2013. gada 12. augusts

Nekliedz!

"Nekliedz! Neesi mežā," vecāki bērniem mēdz aizrādīt. Jau sen nespēju saprast, kāpēc mežā būtu jākliedz. Vajadzētu teikt: "Neesi pilsētā." Pilsēta ir tik pilna trokšņu! Arī bērnībā, rotaļājoties ar kasešu magnetofonu, viena no ainām, ko ar brāļiem mēdzām izspēlēt un ierakstīt, bija "Pilsētas trokšņi". Tas bija vienkārši - jābļauj un jātaisa iespējami lielāks troksnis ar visu, kas pie rokas.

Gribas izlādēties? Izej pilsētā uz ielas un kliedz, cik spēka! Tavs kliedziens nogrims mašīnu, tramvaju, rūpnīcu un citu kliedzēju troknsī un nevienam netraucēs. Pat klusā vakarā izkliegts "Ķeriet zagli!" vai "Izvaro!" neizjauks neviena ierastās gaitas (vienīgi saucienam "Deg!" esot kāda īpaša maģija). Kliedz droši! Neesi taču mežā.

Bet, ja esi kaija, tad gan labāk nekliedz! Tad kā Kalniņa dziesmā: "Tikai pavisam klusu, tikai pavisam klusu!" Vai prom, kliegt mežā! Nav pilsētā pretīgāka trokšņa par kaiju klaigāšanu! It īpaši no rītiem. Cilvēks var pierast pie visa - tramvajiem, vilcieniem un pat lidmašīnām, bet pie kaijām nekad. Ja nu cilvēks tomēr arī pie citiem pilsētas trokšņiem nespēj pierast, tad viņš pārceļas uz kādu klusāku vietu vai uz laukiem, bet kaiju dēļ tak nepārcelsies. Ja kaijas traucē, tās jālikvidē! Kaiju vieta ir mežā, jūrā, Getliņos, vai kur nu tās kaijas dzīvo, bet ne jau pilsētā!

Ja esi kaija, nekliedz! Nesapratīs.

otrdiena, 2013. gada 6. augusts

Sveicieni Džerijam no Korfu

"Es esmu izlasījis visas latviski tulkotās Darela grāmatas," savulaik lepni paziņoju Rīgas Zoodārza pulciņa vadītājai Rūtai Sukovskai. "Jā, mēs visi tās esam izlasījuši," atbildēja Sukovskas kundze.




Džeralds Darels 10 gadu vecumā. Attēls no http://www.shoarns.com/
Tiešām - kurš no mums, kam rūp dzīvā daba, nav savulaik lasījis Džeralda Darela grāmatas, izklaidējies, smējies un iedvesmojies? Droši vien latviešu lasītājam pat mazliet dīvaini šķistu kaut kur reiz lasītais, ka "Džeralds Darels ir ievērojamā rakstnieka Lorensa Darela jaunākais brālis", jo latviski, cik nu atceros, tulkotas vien divas Lorensa grāmatas, bet vesels lērums Džeralda darbu.
Iespējams, tēls, kas parasti nāk prātā, domājot par Džeraldu Darelu, ir apaļīgs, sirms, smaidīgs kungs ar pagariem matiem un bārdu, bet domāju, ka daudziem no mums dabas mīlestības iedvesmas avots ir šis desmitgadīgais puika - Džerijs, kas dzīvoja Grieķijai piederošajā Korfu salā pirms Otrā pasaules kara.


Šķiet, man pašam vēl nebija gluži desmit gadu, kad mamma mani pasauca, jo pa televizoru rādīja filmu "par puiku, kam visādi kukaiņi patīk tāpat kā tev". Tā bija BBC daudzsēriju filma, kas uzņemta pēc Darela grāmatas "Mana ģimene un citi zvēri". Pēc kāda laika mamma iedeva arī pašu grāmatu, jau tolaik samērā nobružātu, bet nu jau stipri vairāk nolietotu.

Bija laiks, kad šo grāmatu pārlasīju katru vasaru. Tā bija par manu sapņu pasauli - par zēnu, kas klīst pa laukiem un olīvu birzīm, gar dīķiem un jūru, vērojot, iepazīstot un ķerot visdažādākos dzīvniekus, turklāt nereti - zinoša un ieinteresēta skolotāja pavadībā. Gan sala, gan tās iemītnieki no skorpioniem un zirnekļiem līdz zemniekiem un skolotājiem bija aprakstīti tik krāšņi, ka radās sajūta it kā visu redzētu pats savām acīm. Tieši tik krāšņi, kā pasauli redz bērni.

Katrā ziņā nekas tā neaizrauj mazus puikas kā viņu vienaudžu piedzīvojumi. Tad nu arī es, vīnogu vietā mugursomā salicis ērkšķogas, devos ekspedīcijās pa dārzu. Cikāžu vietā klausījos sienāžus un vēroju skudras, kurām arī devu vārdus (protams, citu no citas neatšķirdams), un sev par lielu prieku gluži kā Darela grāmatā atradu spīļastu perēkli. Mazus blociņus pildīju ar "piezīmēm" - pārspīlēti poētiskiem un bērnišķīgiem apkārtnes dabas aprakstiem. Pēc Džerija parauga rakstīju arī nopietnāku "dienasgrāmatu", kurā atzīmēts gan mans pirmais paipalas novērojums (vēlāk izrādījās, ka tā bija sloka), gan pirmais redzētais baltsvītru krustknābis (kuru retrospektīvi atpazinu kā žubīti).

Ir divas lietas, ko, lasot Darela grāmatas, esmu vēlējies izdarīt. Pirmā - aizbraukt uz Korfu salu. Kādreiz nevarēju, tagad vairs negribu. Esmu aptvēris, ka gadi, karš un tūristi būs atstājuši maz no tās burvības, kas lasāma Darela grāmatās. Turklāt jāatceras, ka Darels apraksta bērna skatījumu uz pasauli, un pilnīgi iespējams, ka jau 20. gadsimta 30. gados Korfu sala nemaz nebija tik romantiska, tāpēc vienīgais ceļojums uz Korfu, ko šad tad vēl veicu, ir Darela grāmatu pārlasīšana.

Otrā lieta, ko esmu gribējis izdarīt - kļūt par Džersijas (mūsdienās - Darela) Dabas aizsardzības tresta biedru. Daļā latviski tulkoto Darela grāmatu atrodams autora aicinājums: "Ja jums sagādājušas prieku manas grāmatas, ja mani aprakstītie dzīvnieki jūs ieinteresējuši un uzjautrinājuši, lūdzu, pievienojieties manam trestam un palīdziet..." Ar lepnumu varu paziņot, ka beidzot esmu to izdarījis, un Darela dabas aizsardzības trests ir otrā organizācija, par kuras biedru esmu kļuvis, kopš iestājos Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Iespējams, Darela trests nav ne ietekmīgākā, ne ievērojamākā dabas aizsardzības organizācija pasaulē, bet, jā, Darela grāmatas man ir sagādājušas prieku, un šis ir mans cieņas apliecinājums to autoram.