Jautājums par mežu ciršanu putnu ligzdošanas laikā rūp daudziem. Tā kā gana daudz ir arī to, kas šī jautājuma risināšanā atbalstījuši LOB, turpinu ziņot par notikumu gaitu, lai nerastos sajūta, ka par šo jautājumu ir aizmirsts. Iemesls, kāpēc publiski par šo problēmu pēdējā laikā dzirdams maz ir tas, ka šobrīd LOB izmēģina to risināt sarunu ceļā ar meža nozares pārstāvjiem. Šīs sarunas platforma ir pēc LOB ierosinājuma ar Ministru kabineta rīkojumu izveidotā darba grupa Zemkopības ministrijas vadībā.
Skaidrs, ka nekādu putniem draudzīgo risinājumu nevar gaidīt no darba grupas, kur nospiedošā vairākumā ir meža nozares ekonomisko interešu aizstāvji, un tas bija redzams jau pēc darba grupas pirmās sanāksmes jūlijā. Toreiz atļāvos prognozēt notikumu attīstību un aicināju ielikt manu prognozi virtuālā aploksnē un nākošā gada beigās, kad darba grupai jānonāk līdz rezultātam, vilkt ārā un skatīties, vai man izrādījusies taisnība. Lūk, ko pirms pieciem mēnešiem rakstīju:
Pirmkārt, tiks (un jau tiek) apšaubīts, ka ornitologiem vispār ir kādi skaitļi un fakti, uz kuru pamata tiek rosināts noteikt miera periodu (radās nedaudz jocīga sajūta, ka lielākā daļa klātesošo "nav bijuši klāt" pēdējos sešus gadus, bet var jau būt...). Skaidrs, ka skaitļi un fakti ir. Tad, kad tie tiks piedāvāti, tie, protams, tiks apstrīdēti - vai nu aprēķins slikts, vai fakts nemaz nav tik svarīgs utt. Ja nu tiešām atrodas kāds, kas var sniegt alternatīvu izvērtējumu (lai gan iespēja, ka tāds tiešām tiks meklēts, ir visai neliela), skaidrs, ka šis "kāds" nonāks apmēram pie tādiem pašiem skaitļiem un faktiem. Šā vai tā galu galā nonāksim līdz pamatojumam, kas lielos vilcienos ir neapstrīdams. Un tad ekonomisko interešu pārstāvji... vienkārši nepiekritīs miera perioda noteikšanai, un, kā minēja kāds no darba grupas locekļiem: "Varēsim iet mājās." (Visu rakstu var izlasīt šeit.)
Mana vienīgā kļūda ir bijusi tā, ka prognozēju šādu notikumu attīstību līdz nākošā gada beigām, bet viss prognozētais scenārijs tika izspēlēts jau pirmajā tieši pavasara mežizstrādes tēmai veltītajā darba grupas sanāksmē. Bet nu par visu pēc kārtas...
Šīs sanāksmes uzdevums bija apspriest "bāzes informāciju", kas pēc darba grupas vadītāja ierosinājuma par šo jautājumu tika sagatavota. Lai lasītājiem skaidrāks sarunas konteksts, piedāvāju iepazīties ar minēto informācijas apkopojumu: LOB sagatavotais pārskats atrodams šeit, bet pārējā "bāzes informācija" - šeit.
Tā kā pieņemu, ka sanāksmē klātesošie izteica sevis pārstāvētās organizācijas, nevis savu personīgo viedokli, atļaušos nevienu vārdā nesaukt. Tātad galvenie meža nozares personāži šajā izrādē: Latvijas Kokrūpniecības federācija (LKF), Latvijas Mežizstrādātāju savienība (LMS), SIA "Rīgas meži" (starp citu AS "Latvijas valsts meži" pārstāvji visu sanāksmes laiku nebilda ne vārda).
Sanāksmes sākumā man tika dota iespēja izklāstīt LOB argumentāciju mežizstrādes pārtraukuma noteikšanai. Ieskatoties iepriekš minētajā "bāzes informācijas" apkopojumā, redzēsiet, ka LOB nepieciešamību noteikt mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā pamato ar šādiem galvenajiem apsvērumiem:
1) putnu ligzdu postīšana un putnu traucēšana ir pretrunā Eiropas Savienības un Latvijas likumiem;
2) mežizstrāde pavasarī negatīvi ietekmē putnus, jo tiek izpostītas to ligzdas un putni tiek traucēti;
3) sabiedrības vairākums atbalsta mežsaimnieciskās darbības ierobežošanu putnu ligzdošanas laikā.
Pēc manas prezentācijas noklausīšanās izteikties gribēja LMS pārstāvis, noberot veselu virkni argumentu, kam vajadzēja pierādīt, ka mežizstrādes pārtraukums ir pilnīgi nepamatots no putnu aizsardzības viedokļa, bet kritisks meža nozarei. Turpat uz lapiņas veikto aprēķinu rezultātus no galvas neatceros, bet ceru, ka tiks uzklausīts mans lūgums un ar tiem tiks iepazīstināta visa darba grupa, papildinot bāzes informāciju, kur šobrīd meža nozares sniegtā informācija ir pārsteidzoši trūcīga. Bet šeit daži punkti, ko atceros:
- ja tiks noteikts trīs mēnešu mežizstrādes pārtraukums, nebūs iespējams iegūt koksni pašreizējā apjomā (protams, arguments pamatots no meža nozares viedokļa, bet pieļauju, ka daļai sabiedrības "nevarēsim tik daudz nocirst" varētu izklausīties kā mazliet dīvains pamatojums miera perioda nenoteikšanai);
- mežizstrāde šajos trijos mēnešos notiek tikai 1% mežu, nevar būt, ka kādai putnu sugai tas ir letāli;
- LOB nav nekādu datu, kas pamatotu miera perioda noteikšanas pamatotību;
- melno stārķu migrācijas pētījums pierāda, ka stārķi iet bojā ārpus Latvijas, un ornitologu apgalvojumi par mežsaimniecības ietekmi ir tikai pieņēmumi (atbilde uz manu jautājumu: "Vai esat redzējis Māra Strazda promocijas darbu?" bija: "Es esmu redzējis Māri Strazdu.");
- nevar izmantot tikai jutīgas putnu sugas, lai pamatotu traucējuma ietekmi ("Es eju pa mežu, un putni no manis nebaidās.");
- sabiedrības viedokli nevar ņemt vērā ("Jūs taču saprotat, kāpēc sabiedrības viedokli šajā gadījumā nevar ņemt vērā, vai ne?")
Jau pirms šīs sanāksmes biju lūdzis meža nozares pārstāvjiem sniegt informāciju, ja tāda ir, par to, kāda ir ienākumu un izdevumu atšķirība vienus un tos pašus nocērtot pavasarī un ziemā. Par to, ka atšķirība ir, nav šaubu, un tas nav mans izdomājums. Savulaik intervijā žurnālam "Baltijas Koks" SIA "Billerudkorsnas Latvia" valdes loceklis Varis Sīpols norādīja, ka cirst kokus pavasarī nav pareizi, jo "stiprības kvalitāte zūd 2-3 nedēļu laikā, turklāt mums jātransportē smags, ar ūdeni pilns koks." Bet LMS sanāksmē atbildēja, ka šādu "pētījumu" nav un tie arī neko nemainītu ("Ja mežizstrāde būtu hobijs, tad varētu domāt, vai izdevīgāk cirst jaunā mēnesī.")
LKF pārstāvis mierīgāk paskaidroja, ka jebkura dīkstāve rada lielākus zaudējumus nekā iespējamie ieguvumi, kokus cērtot citā laikā. Aprēķinu nav un LKF teiktais: "Tici man uz vārda, Viestur!" izklausījās mazliet jocīgi reizē ar pārmetumiem, ka LOB neesot nekādu datu.
Izrādījās LKF neesot detalizētākus aprēķinus veikusi, jo tai nepatīkot LOB interpretācija, ka putnu ligzdu iznīcināšana ir Putnu direktīvas pārkāpums neatkarīgi no mežsaimniecības ekonomiskās nozīmes. LKF turpināja, ka Putnu direktīvu tā nevarot lasīt. Direktīvas prasības esot jālasa reizē ar preambulu un, lūk, preambulas 7. punktā teikts: "Šādi var uzraudzīt dabas resursus un regulēt to izmantošanu, balstoties uz nepieciešamiem pasākumiem, kas ļauj iespēju robežās saprātīgi uzturēt un koriģēt dabīgo līdzsvaru starp sugām." Jūs sapratāt, kā tas attaisno mežu ciršanu putnu ligzdošanas laikā? Es nē... Galu galā nonācām līdz gandrīz unikālam gadījumam - LOB un LKF ir vienisprātis, ka direktīvu var interpretēt tikai ES Tiesa.
LKF arī norādīja, ka skaidrojot direktīvu tā, kā to dara LOB, likumu pārkāpj arī lauksaimnieki, celtnieki, autobraucēji, kaķu saimnieki... Interesanti, ka visi piemēri trāpīja jomās, ko LOB tā vai citādi jau ir aktualizējusi (varbūt izņemot kaķus, kur LOB kopīgas nostājas nav). Mazāk interesanti (vismaz ne tuvu ne oriģināli) ir tas, ka tiek aicināts pievērst uzmanību citiem. "Ko tad mēs? Citi arī putniem dara pāri," ir arguments, ar ko LOB jāsastopas ļoti bieži.
"Rīgas mežu" pārstāvis vēlreiz uzsvēra, ka LOB argumentācija balstās nevis uz zinātniskiem pētījumiem, bet tikai pieņēmumiem. Lūgts norādīt, par kādiem faktos nebalstītiem pieņēmumiem ir runa, "Rīgas mežu" pārstāvis citēja vairākus punktus no LOB sagatavotā dokumenta, tostarp pieņēmumus, uz kuru pamata aprēķināts mazāks bojā gājušo ligzdu skaits, nekā reālais ("Aprēķinā pieņemts, ka putnu konstatēšanas varbūtība maršrutam tuvākajā joslā ir 100%, lai gan zināms, ka arī šajā joslā visi putni netiek konstatēti.") No runātā saprotams, ka kunga emocijas un nepatika pret ornitologiem neizriet tikai no ierosinātā miera perioda, jo, lūk, datu trūkuma dēļ mēs Latvijā vairs nevarot pavasarī medīt slokas.
Interesanti, ka tas pats "Rīgas mežu" pārstāvis aizstāv pieņēmumu, ka mežizstrāde notiek ar vienādu intensitāti visu gadu, tātad trīs mēnešu pārtraukums nozīmētu atņemt mežizstrādē strādājošajiem ceturto daļu darba laika un neļautu iegūt ceturto daļu kopējā koksnes apjoma. Visiem zināms, ka mežizstrādes intensitāte pavasarī dažādu iemeslu dēļ samazinās šā vai tā, tāpēc gluži ceturtdaļā mērāmi ekonomiskie zaudējumi vis nav.
Diskusijai turpinoties kļūst skaidrs, ka no meža nozares pārstāvju puses argumentu ir tik maz, tāpēc ka jau no paša sākuma nozare nemaz nav plānojusi neko izvērtēt vai apspriest. Gan LKF, gan LMS atzīst, ka jau sen ir skaidrs, ka abas organizācijas nekad nepiekritīs vispārējam mežizstrādes aizliegumam putnu ligzdošanas laikā. LKF apgalvo, ka runāt varētu, ja visus putnus nemestu vienā maisā, bet dalītu atsevišķi aizsargātās sugas, apdraudētās sugas un "vidējos neaizsargātos putnus". Ticami gan, ka rezultāts (gan vēlamajiem pasākumiem, gan diskusijai par tiem) būtu tieši tāds pats.
Pamazām iestājas neveikls klusums. Tiek nolemts, ka "darba grupa ir runājusi" un tālāk jāstrādā Zemkopības un Vides ministrijām. Ministrijas nesaprot, kas viņām būs jādara, to nesaprot arī klātesošie un darba grupas sanāksme beidzas.
Tagad pārlasiet iepriekš redzamo rindkopu ar manām jūlijā izteiktajām prognozēm! Viss ir piepildījies - LOB datu nav, tie ir slikti, protams, neviens neko nav mēģinājis pārrēķināt un LMS pārstāvis pat neatceras, ka būtu kaut ko tādu ierosinājis, ekonomisko interešu pārstāvji nepiekrīt miera perioda noteikšanai, nekad nav plānojuši piekrist un nekad nepiekritīs.
Interesanti ir aplūkot arī meža nozares pretargumentus iepriekš minētajiem trim galvenajiem LOB argumentiem:
1) Putnu direktīvu LOB skaidro nepareizi;
2) LOB nav nekādu datu, kas liecinātu par pavasara mežizstrādes negatīvo ietekmi uz putniem;
3) Sabiedrības viedokli nevar ņemt vērā.
Ievērojāt, kā trūkst? Pārlasiet vēlreiz uzmanīgi LOB argumentus un meža nozares pretargumentus! Pamanījāt? Nozare neko nesaka par to, ka pavasara mežizstrāde ir pretrunā arī Latvijas likumiem. Tāds mazs apliecinājums, ka Latvijas likumi netiek uztverti ne kā arguments, ne kā šķērslis.
Tos, kurus uztrauc, ka katru gadu, cērtot mežus, tiek iznīcināti desmiti tūkstoši putnu ligzdu, aicinu nenokārt galvu. Lai gan darba grupas diskusijas par šo jautājumu būtībā ir izsmeltas (lai gan formāli laikam nav beigušās), skaidrs, ka LOB turpinās darbu, lai miera periods Latvijas mežos tiktu nodrošināts. Varu iepriecināt, ka pat LMS pārstāvis sanāksmē izteicās, ka viņš piekritīšot miera perioda noteikšanai, ja Latvija būšot septītā valsts Eiropā, kur tāds tiek noteikts. Turēsim pie vārda!
sestdiena, 2013. gada 14. decembris
trešdiena, 2013. gada 4. decembris
Vēstule Ziemassvētku vecītim
Labdien, Ziemassvētku vecīt!
Šogad Tev rakstu mazliet ātrāk, jo gribu, lai Tu man atnes īpašu dāvanu. Esmu bijis ļoti labs. Es gribu premjerministru. Tādu lielu, lielu - kā tētis. Es gribu, lai viņš kustina rokas un kājas un lai viņš runā. Un vēl es gribu, lai viņš domā (kā puika no "Mākslīgā intelekta"). Un lai viņš domā pats, nevis kā fērbijs atkārto, ko citi saka viņam priekšā. Iepriekšējais premjerministrs man bija labs, bet viņš salūza.
Tad vēl es gribu, lai manam premjerministram ir visādi ministri. Vienu es gribu zaļu. Bet tā, lai viņš nav zaļš tikai no ārpuses, bet arī iekšā. Zini ko - vispār visi ministri varētu būt iekšā zaļi (premjerministrs arī), bet tam vienam jābūt zaļākam par pārējiem. Vēl viens ministrs varētu būt tāds, kas atbild par laukiem un mežiem. To vajag tādu izturīgu, citādi viņš baidīsies no mežacirtējiem un darīs to, ko tie viņam liks. Bet tādu ministru es negribu (un transformeri arī nē). Vēl naudas ministrs ir svarīgs. Zini ko, iepriekšējais naudas ministrs man bija vilks. Zvēri laikam nevar būt ministri, jo šitas bija tāds jocīgs vilks - viņam nepatika meži. Jauno naudas ministru man nevajag zvēru. Nu un tad vēl man vajag citus ministrus, kas ir komplektā.
Ja Tu man šito visu uzdāvināsi, es būšu ļoti labs arī nākošgad. Tīrīšu zobus no rīta un vakarā, neskatīšos vēlu multenes un klausīšu mammu. Labi?
Viesturs
P.S. Zini - man to premjerministru pat nevajag noteikti uz Ziemassvētkiem, tā kā Tu vari nesteigties. Galvenais, lai ir labs.
Šogad Tev rakstu mazliet ātrāk, jo gribu, lai Tu man atnes īpašu dāvanu. Esmu bijis ļoti labs. Es gribu premjerministru. Tādu lielu, lielu - kā tētis. Es gribu, lai viņš kustina rokas un kājas un lai viņš runā. Un vēl es gribu, lai viņš domā (kā puika no "Mākslīgā intelekta"). Un lai viņš domā pats, nevis kā fērbijs atkārto, ko citi saka viņam priekšā. Iepriekšējais premjerministrs man bija labs, bet viņš salūza.
Tad vēl es gribu, lai manam premjerministram ir visādi ministri. Vienu es gribu zaļu. Bet tā, lai viņš nav zaļš tikai no ārpuses, bet arī iekšā. Zini ko - vispār visi ministri varētu būt iekšā zaļi (premjerministrs arī), bet tam vienam jābūt zaļākam par pārējiem. Vēl viens ministrs varētu būt tāds, kas atbild par laukiem un mežiem. To vajag tādu izturīgu, citādi viņš baidīsies no mežacirtējiem un darīs to, ko tie viņam liks. Bet tādu ministru es negribu (un transformeri arī nē). Vēl naudas ministrs ir svarīgs. Zini ko, iepriekšējais naudas ministrs man bija vilks. Zvēri laikam nevar būt ministri, jo šitas bija tāds jocīgs vilks - viņam nepatika meži. Jauno naudas ministru man nevajag zvēru. Nu un tad vēl man vajag citus ministrus, kas ir komplektā.
Ja Tu man šito visu uzdāvināsi, es būšu ļoti labs arī nākošgad. Tīrīšu zobus no rīta un vakarā, neskatīšos vēlu multenes un klausīšu mammu. Labi?
Viesturs
P.S. Zini - man to premjerministru pat nevajag noteikti uz Ziemassvētkiem, tā kā Tu vari nesteigties. Galvenais, lai ir labs.
ceturtdiena, 2013. gada 21. novembris
Samērīsimies ar grafikiem!
Šoreiz atkal iznāk nedaudz turpināt jautājumu par mežiem un klimata pārmaiņām.
Kā zināms, meža nozares pārstāvji laiku pa laikam atgādina, ka vecos mežos samazinās CO2 piesaiste, tāpēc klimata pārmaiņu mazināšanas vārdā veci meži būtu jāaizstāj ar jauniem. Lūk, arī topošajās Vides politikas pamatnostādnēs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sniegto informāciju, ka kopš 2008. gada Latvijā CO2 piesaistes apjomi samazinās, Zemkopības ministrija aicina papildināt ar teikumu: "Viens no faktoriem, kas nosaka šo tendenci, ir meža bioloģiskie procesi, tostarp meža vecumstruktūra, procentuāli pieaugot vecām mežaudzēm, kurās CO2 piesaistes apjomi nenotiek tik dinamiski kā jaunajās mežaudzēs." Īsti nezinu, ko nozīmē "apjomi nenotiek tik dinamiski", bet skaidrs, ka būtībā atkal veci meži tiek vainoti pie tā, ka samazinās CO2 piesaiste.
Ilustrācijai aicinu iepazīties ar dažiem grafikiem, ko uzmargoju no VARAM un Valsts meža dienesta datiem.
Šeit tātad redzamas CO2 piesaistes apjomu pārmaiņas pa gadiem, un patiesi - kopš 2008. gada šie apjomi ir mazinājušies:
Šeit VMD dati par 100 gadu vecumu pārsniegušu mežu īpatsvaru:
Un šeit CO2 piesaistes apjomu saistība ar vecu mežu īpatsvaru:
Kā zināms, meža nozares pārstāvji laiku pa laikam atgādina, ka vecos mežos samazinās CO2 piesaiste, tāpēc klimata pārmaiņu mazināšanas vārdā veci meži būtu jāaizstāj ar jauniem. Lūk, arī topošajās Vides politikas pamatnostādnēs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sniegto informāciju, ka kopš 2008. gada Latvijā CO2 piesaistes apjomi samazinās, Zemkopības ministrija aicina papildināt ar teikumu: "Viens no faktoriem, kas nosaka šo tendenci, ir meža bioloģiskie procesi, tostarp meža vecumstruktūra, procentuāli pieaugot vecām mežaudzēm, kurās CO2 piesaistes apjomi nenotiek tik dinamiski kā jaunajās mežaudzēs." Īsti nezinu, ko nozīmē "apjomi nenotiek tik dinamiski", bet skaidrs, ka būtībā atkal veci meži tiek vainoti pie tā, ka samazinās CO2 piesaiste.
Ilustrācijai aicinu iepazīties ar dažiem grafikiem, ko uzmargoju no VARAM un Valsts meža dienesta datiem.
Šeit tātad redzamas CO2 piesaistes apjomu pārmaiņas pa gadiem, un patiesi - kopš 2008. gada šie apjomi ir mazinājušies:
Šeit VMD dati par 100 gadu vecumu pārsniegušu mežu īpatsvaru:
Un šeit CO2 piesaistes apjomu saistība ar vecu mežu īpatsvaru:
Kaut kā jocīgi izskatās, ka, palielinoties vecu mežu īpatsvaram, pieaug arī CO2 piesaistes apjomi...
Tad nu paskatījos vēl vienu man mīļu rādītāju - ciršanas apjomus:
Un mēģināju vizualizēt saistību starp ciršanas apjomiem un CO2 piesaisti:
Šī, protams, nav nekāda zinātne, tikai tāda ātra paniekošanās ar "Ekseli", turklāt man nav nekāda priekšstata par CO2 piesaistes apjomu aprēķinu metodiku. Tomēr ceru, ka Zemkopības ministrija liks galdā datus, uz kuriem balstās tās apgalvojums, ka viens no faktoriem, kas nosaka CO2 piesaistes apjoma samazinājuma tendenci ir vecu mežu īpatsvara palielināšanās, citādi vēl sākšu dzīvot maldos, ka CO2 piesaisti samazina ciršanas apjomu palielināšana, bet vecu mežu īpatsvara palielināšanās CO2 piesaisti palielina.
sestdiena, 2013. gada 26. oktobris
Cik Latvijā mežu?
Reiz, sensenos laikos (ja precīzi - pirms diviem gadiem) rakstīju, ka Latvijā mežu būs vairāk, un toreiz skaidroju, ka lēcienu Latvijas mežu platībā varētu izraisīt nevis reāls meža platību pieaugums, bet grozījumi Meža likumā, ar kuriem mainīta izpratne par to, kas skaitās mežs. Abas manas prognozes ir piepildījušās - attiecīgie labojumi Meža likumā ieviesti un mežu platības tiešām pieaugušas neticamā ātrumā. Interesanti, ka tas, kur kļūdījos, bija saistība starp šiem abiem notikumiem.
Pie šīs tēmas atgriezos, kad vakar (25. oktobrī) Radio Skonto un TV3 ziņās dzirdēju pozitīvu ziņu - diktori ar patiesu prieku balsīs informēja, ka saskaņā ar starptautiska pētījuma rezultātiem Latvijā meži klājot 56% valsts teritorijas, kas padara mūsu zemi par vienu no mežainākajām Eiropā. Īpatnēji, ka ne radio, ne televīzija neko vairāk arī neteica - ne kas pētījumu veicis, ne kas ticis pētīts (tak ne jau mežainības statistika, kas visās valstīs zināma bez pētījumiem), ne kur šis pētījums publicēts.
Skaitlis šķita aizdomīgi liels (un pati ziņa arī samērā aizdomīga), tāpēc sāku lūkoties, ko tad mūsu oficiālā statistika vēsta. Un vēsta tā, lūk, ko:
Valsts meža dienesta (VMD) informācija liecina, ka Latvijā meži aizņem 3020575 ha (lasīt šeit), tātad apmēram 47% valsts teritorijas. Tajā pašā VMD lapā gan norādīts, ka Latvijas mežainums ir 51,2%, bet tas ir, vērtējot meža zemju, nevis tikai mežu platību. Savukārt "meža zemes" jēdziens tagad no Meža likuma ir izskausts. VMD dati parāda situāciju uz 2012. gadu.
Kā zināms, gluži visi meži VMD reģistrā nav iekļauti. Acīmredzot, arī jaunā meža definīcija tos vēl nav ietekmējusi (straujš meža platību pieaugums pēdējos gados nav noticis), un šeit arī redzams saistības trūkums starp abiem manis prognozētajiem notikumiem - mežainuma uzrāviens līdz 56%neizriet no Meža likuma grozījumiem (vismaz pagaidām), un "oficiālais mežs" mums joprojām ir tikai 47%.
LVMI "Silava" veic mežu statistiko inventarizāciju, kas nav piesieta formālajam mežu reģistram un ļauj objektīvi novērtēt, cik tad Latvijā ir platību, kas atbilst meža definīcijai (lai kāda tā būtu). LVMI "Silava" dati rāda, ka 2010. gadā meži aizņēma 52% (lasīt šeit).
Interesanti, ka, ielūkojoties Centrālās statistikas pārvaldes datubāzē (skatīt šeit), redzam, ka saskaņā ar Meža statistiskās inventarizācijas (tātad - tiem pašiem "Silavas") datiem 2008.-2013. gadā kopējā meža zemju platība Latvijā bija 3479 tūkst. ha (tātad 54%), mežu platība - 3221 tūkst. ha (50%), bet ar mežu apaugusī platība - 3162 tūkst. ha (49%). Kā redzams, neviens no skaitļiem neatbilst Zemkopības ministrijas publicētajiem 52% un arī ziņās minētajiem 56% nē.
Kāds izpalīdzīgs meža nozares darbinieks man norādīja uz Eurostat preses relīzi, kurā tad arī minēts, ka Latvijas mežainums 2010. gadā (!) bija šie maģiskie 56% (lasīt šeit). Tas man palīdzēja atcerēties, kur šo skaitli jau iepriekš esmu redzējis - šeit. Jāatzīmē, ka pārskatam "State of Europe's Forests 2011" informāciju sniegušas pašas valstis. Lai gan šie 56% ietver ne tikai mežus, bet arī "other wooded land", ņemot vērā iepriekš minēto statistiku, nav īsti skaidrs, kur ziņojuma sagatavošanā iesaistītie Latvijas pārstāvji tikuši pie šāda skaitļa.
Vēl man nav skaidrs, kā trīs gadus veca no sazin kurienes sagrābstīta statistika pēkšņi kļuvusi par "starptautisku pētījumu" un kā un kāpēc šis anonīmais pētījums nokļuvis ziņās. Bet... man jums ir vēl viena ziņa (varbūt rīt to var parādīt TV3): patiesībā Latvijā meži klāj 57% (lasīt šeit). Kurš sola vairāk?
Pie šīs tēmas atgriezos, kad vakar (25. oktobrī) Radio Skonto un TV3 ziņās dzirdēju pozitīvu ziņu - diktori ar patiesu prieku balsīs informēja, ka saskaņā ar starptautiska pētījuma rezultātiem Latvijā meži klājot 56% valsts teritorijas, kas padara mūsu zemi par vienu no mežainākajām Eiropā. Īpatnēji, ka ne radio, ne televīzija neko vairāk arī neteica - ne kas pētījumu veicis, ne kas ticis pētīts (tak ne jau mežainības statistika, kas visās valstīs zināma bez pētījumiem), ne kur šis pētījums publicēts.
Skaitlis šķita aizdomīgi liels (un pati ziņa arī samērā aizdomīga), tāpēc sāku lūkoties, ko tad mūsu oficiālā statistika vēsta. Un vēsta tā, lūk, ko:
Valsts meža dienesta (VMD) informācija liecina, ka Latvijā meži aizņem 3020575 ha (lasīt šeit), tātad apmēram 47% valsts teritorijas. Tajā pašā VMD lapā gan norādīts, ka Latvijas mežainums ir 51,2%, bet tas ir, vērtējot meža zemju, nevis tikai mežu platību. Savukārt "meža zemes" jēdziens tagad no Meža likuma ir izskausts. VMD dati parāda situāciju uz 2012. gadu.
Kā zināms, gluži visi meži VMD reģistrā nav iekļauti. Acīmredzot, arī jaunā meža definīcija tos vēl nav ietekmējusi (straujš meža platību pieaugums pēdējos gados nav noticis), un šeit arī redzams saistības trūkums starp abiem manis prognozētajiem notikumiem - mežainuma uzrāviens līdz 56%neizriet no Meža likuma grozījumiem (vismaz pagaidām), un "oficiālais mežs" mums joprojām ir tikai 47%.
LVMI "Silava" veic mežu statistiko inventarizāciju, kas nav piesieta formālajam mežu reģistram un ļauj objektīvi novērtēt, cik tad Latvijā ir platību, kas atbilst meža definīcijai (lai kāda tā būtu). LVMI "Silava" dati rāda, ka 2010. gadā meži aizņēma 52% (lasīt šeit).
Interesanti, ka, ielūkojoties Centrālās statistikas pārvaldes datubāzē (skatīt šeit), redzam, ka saskaņā ar Meža statistiskās inventarizācijas (tātad - tiem pašiem "Silavas") datiem 2008.-2013. gadā kopējā meža zemju platība Latvijā bija 3479 tūkst. ha (tātad 54%), mežu platība - 3221 tūkst. ha (50%), bet ar mežu apaugusī platība - 3162 tūkst. ha (49%). Kā redzams, neviens no skaitļiem neatbilst Zemkopības ministrijas publicētajiem 52% un arī ziņās minētajiem 56% nē.
Kāds izpalīdzīgs meža nozares darbinieks man norādīja uz Eurostat preses relīzi, kurā tad arī minēts, ka Latvijas mežainums 2010. gadā (!) bija šie maģiskie 56% (lasīt šeit). Tas man palīdzēja atcerēties, kur šo skaitli jau iepriekš esmu redzējis - šeit. Jāatzīmē, ka pārskatam "State of Europe's Forests 2011" informāciju sniegušas pašas valstis. Lai gan šie 56% ietver ne tikai mežus, bet arī "other wooded land", ņemot vērā iepriekš minēto statistiku, nav īsti skaidrs, kur ziņojuma sagatavošanā iesaistītie Latvijas pārstāvji tikuši pie šāda skaitļa.
Vēl man nav skaidrs, kā trīs gadus veca no sazin kurienes sagrābstīta statistika pēkšņi kļuvusi par "starptautisku pētījumu" un kā un kāpēc šis anonīmais pētījums nokļuvis ziņās. Bet... man jums ir vēl viena ziņa (varbūt rīt to var parādīt TV3): patiesībā Latvijā meži klāj 57% (lasīt šeit). Kurš sola vairāk?
ceturtdiena, 2013. gada 24. oktobris
Biznesa tuklā roķele NVO sektorā
Latvijā jebkurš var dibināt nevalstisku organizāciju (NVO). Ja Jānis Bērziņš grib sev nopirkt mašīnu, bet naudas nepietiek, viņš var dibināt "Jāņa Bērziņa atbalsta fondu" un vākt ziedojumus mašīnas iegādei. Ja tā notiek, viss kārtībā un nevienam neko nevar pārmest. Sliktāk ir tad, ja J. Bērziņš dibina, piemēram, "Mobilitātes atbalsta biedrību" ar mērķi veicināt Latvijas iedzīvotāju iespējas pārvietoties, bet patiesībā joprojām tikai vāc naudu savai jaunajai mašīnai.
Ik pa laikam arī dzīvē iznāk sastapties ar tādām "Jāņa Bērziņa atbalsta biedrībām", kas slēpjas zem jaukākiem nosaukumiem un varbūt reizēm pat sabiedriskā labuma organizācijas statusa, bet faktiski darbojas biznesa interesēs. Un darbojas pēc Latvijas (bet gan jau tā ir arī citur) - biznesa principiem: tās var būt vienreiz lietojamas organizācijas, kas radītas tikai viena pasūtījuma apkalpošanai (darbs pabeigts, šo organizāciju likvidējam un taisām jaunu), tās var būt anonīmas organizācijas, par kurām nav zināms, kas aiz tām patiesībā stāv, un galu galā tās ir organizācijas - reklāmas pakalpojumu sniedzēji (jo NVO teiktais taču izklausās ticamāk, nekā ja runā tieši ieinteresētie uzņēmēji).
Droši vien šobrīd vispopulārākais piemērs ir "Latvijas konkurētspējas attīstības fonds" ar savām uzturēšanās atļauju reklāmām. Šis gadījums gan nebūt nav ļaunākais - fondam ir sava interneta lapa, kur katrs var ieiet un redzēt vismaz daļu cilvēku, kas aiz šīm reklāmām stāv, un arī iegūt zināmu skaidrību par reklāmu mērķi.
Manā darbā ir iznācis saskarties arī ar interesantākām organizācijām. Šķiet, visskaļāk savulaik izskanēja Baltijas Ornitologu asociācija, kas radās, lai sniegtu pozitīvu atzinumu par vēja parka būvniecības plāniem, par kuriem negatīvu slēdzienu bija devuši LOB speciālisti (lasīt šeit), un vēja parku cēlājs pat nekautrējās atzīt, ka organizāciju dibinājuši savējie (lasīt šeit). Ventspils novada dome nekādi nevarēja saprast, kuri tad ir īstie putnu speciālisti, daži LOB oponenti saausījās, ka ir uzradušies arī "labie ornitologi", bet organizācija ar tradicionāli latviski ambiciozo nosaukumu savu bija padarījusi un tika likvidēta.
Vēl viens plašsaziņas līdzekļos izskanējis piemērs ir biedrība "Zaļās mājas". Šīs biedrības deklarētais mērķis ir "sekmēt tādu mājokļu pieprasījumu un piedāvājumu tirgū, kas atbilst ilgtspējīgas būvniecības un apsaimniekošanas pamatprincipiem." Tomēr, kā savulaik ziņoja radījums "de facto", Zemkopības ministrijas paspārnē esošais Meža attīstības fonds šai biedrībai piešķīris sarunātu finansējumu, kas nav tieši saistīts ar organizācijas mērķiem (lasīt šeit). Jāatzīmē, ka tobrīd biju Meža attīstības fonda konsultatīvās padomes sastāvā, bet par šiem lēmumiem neko nezināju. Uz manu jautājumu, kā tas nākas, saņēmu ministrijas atbildi, ka šoreiz projektus izvērtējusi "Meža attīstības fondam dāvināto (ziedoto) finanšu līdzekļu Ziedojumu nepieciešamības lietderības vērtēšanas komisija." Atgriežoties pie "de facto" sižeta, gribu vērst uzmanību uz kādu interesantu biedrības valdes priekšsēdētāja izteikumu: "Nav jau nekāds noslēpums, kas ir mūsu īpašnieki. Sabiedriskā organizācija, kuras īpašnieki ir Meža īpašnieku biedrība, gan Kokrūpnieku federācija, gan "Latvijas Valsts Meži"..." Šī bija pirmā un līdz šim vienīgā reize, kad dzirdēju par NVO, kas kādam pieder.
"de facto" sižets netraucēja minētajai biedrībai caur Meža attīstības fondu saņemt AS "Latvijas valsts meži" finansējumu arī nākošajā piegājienā (lasīt šeit). Šoreiz finansējumu visnotaļ nopietni skanoša izdevuma - "Meža gadagrāmata 2014" - izdošanai saņēma arī nodibinājums "Latvija aug". Internetā atrodamā informācija liecina, ka šai organizācijai ir sabiedriskā labuma statuss (tātad, tai ziedojot, var saņemt nodokļu atlaides), bet citādi organizācija ir pārsteidzoši anonīma - tai nav savas interneta lapas un pat e-pasta adreses (skatīt šeit). Savukārt šī nodibinājuma norādītais mobilā telefona numurs atrodams gan ģipša izstrādājumus ražojoša uzņēmuma (šeit), gan grāmatvedības pakalpojumu sniedzēja (šeit), gan kādas psihoterapeitu organizācijas (šeit)kontaktinformācijā.
Bet šī gada jaunums ir uzņēmums "Ekobaltika Group", kas vēlas Baltijas jūrā būvēt zivju fermas. Par to, cik aizdomīgi šie plāni izskatās, pagājušajā nedēļā ziņoja raidījums "Nekā personīga" (lasīt šeit). Tas, ko "Nekā personīga" neminēja ir, ka vienā adresē ar šo uzņēmumu mitinās arī organizācija "Starptautiskais akvakultūras zinātniskais pētniecības centrs" (starptautiskais! zinātniskais!), kuras mērķis ir: "Sabiedriskā labuma darbība, kas sniegs nozīmīgu ieguldījumus sabiedrībai, attīstot akvakultūru jūrā un iekšējos ūdeņos." Par šo organizāciju mēs droši vien vēl dzirdēsim...
Un ko no šī visa mums būs secināt? Pirmkārt, es šo uzņēmēju rosīšanos uztveru kā atzinību NVO spējai ietekmēt procesus un NVO paustā ticamībai - ja gribi kaut ko ietekmēt un gribi, lai Tev tic, dibini NVO. Otrkārt, tas kārtējo reizi liek apjaust, ka būtu ieviešama kārtība NVO sektorā, lai sabiedrība skaidri zinātu, kuras organizācijas darbojas sabiedrības labā, bet kuras - savu biedru (vai īpašnieku) interesēs. Acīmredzot esošā sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas kārtība to nenodrošina (un kurš gan vispār meklē, vai konkrētajai organizācijai ir šāds statuss). Treškārt, paturot prātā, kādā pasaulē dzīvojam, jāturas pie principa, ko vidusskolā mācīja mana klases audzinātāja: "Netici visam, kas rakstīts!"
Pieļauju, ka šis raksts palīdzēs arī atbildēt uz uzņēmēju pārstāvja Jāņa Endziņa savulaik uzdoto jautājumu, kā NVO veicina ekonomiku (lasīt šeit). Kāds uzņēmēju pārstāvis (iespējams, šis pats, bet neatceros) reiz pauda, ka putni un NVO ir tikai izdevumi. Tomēr, kā redzam, tie ir izdevumi, kurus virkne kompāniju ir gatava uzņemties. Un neviens prātīgs uzņēmējs taču nedarīs neko tādu, kas neatmaksājas, vai ne?
Ik pa laikam arī dzīvē iznāk sastapties ar tādām "Jāņa Bērziņa atbalsta biedrībām", kas slēpjas zem jaukākiem nosaukumiem un varbūt reizēm pat sabiedriskā labuma organizācijas statusa, bet faktiski darbojas biznesa interesēs. Un darbojas pēc Latvijas (bet gan jau tā ir arī citur) - biznesa principiem: tās var būt vienreiz lietojamas organizācijas, kas radītas tikai viena pasūtījuma apkalpošanai (darbs pabeigts, šo organizāciju likvidējam un taisām jaunu), tās var būt anonīmas organizācijas, par kurām nav zināms, kas aiz tām patiesībā stāv, un galu galā tās ir organizācijas - reklāmas pakalpojumu sniedzēji (jo NVO teiktais taču izklausās ticamāk, nekā ja runā tieši ieinteresētie uzņēmēji).
Droši vien šobrīd vispopulārākais piemērs ir "Latvijas konkurētspējas attīstības fonds" ar savām uzturēšanās atļauju reklāmām. Šis gadījums gan nebūt nav ļaunākais - fondam ir sava interneta lapa, kur katrs var ieiet un redzēt vismaz daļu cilvēku, kas aiz šīm reklāmām stāv, un arī iegūt zināmu skaidrību par reklāmu mērķi.
Manā darbā ir iznācis saskarties arī ar interesantākām organizācijām. Šķiet, visskaļāk savulaik izskanēja Baltijas Ornitologu asociācija, kas radās, lai sniegtu pozitīvu atzinumu par vēja parka būvniecības plāniem, par kuriem negatīvu slēdzienu bija devuši LOB speciālisti (lasīt šeit), un vēja parku cēlājs pat nekautrējās atzīt, ka organizāciju dibinājuši savējie (lasīt šeit). Ventspils novada dome nekādi nevarēja saprast, kuri tad ir īstie putnu speciālisti, daži LOB oponenti saausījās, ka ir uzradušies arī "labie ornitologi", bet organizācija ar tradicionāli latviski ambiciozo nosaukumu savu bija padarījusi un tika likvidēta.
Vēl viens plašsaziņas līdzekļos izskanējis piemērs ir biedrība "Zaļās mājas". Šīs biedrības deklarētais mērķis ir "sekmēt tādu mājokļu pieprasījumu un piedāvājumu tirgū, kas atbilst ilgtspējīgas būvniecības un apsaimniekošanas pamatprincipiem." Tomēr, kā savulaik ziņoja radījums "de facto", Zemkopības ministrijas paspārnē esošais Meža attīstības fonds šai biedrībai piešķīris sarunātu finansējumu, kas nav tieši saistīts ar organizācijas mērķiem (lasīt šeit). Jāatzīmē, ka tobrīd biju Meža attīstības fonda konsultatīvās padomes sastāvā, bet par šiem lēmumiem neko nezināju. Uz manu jautājumu, kā tas nākas, saņēmu ministrijas atbildi, ka šoreiz projektus izvērtējusi "Meža attīstības fondam dāvināto (ziedoto) finanšu līdzekļu Ziedojumu nepieciešamības lietderības vērtēšanas komisija." Atgriežoties pie "de facto" sižeta, gribu vērst uzmanību uz kādu interesantu biedrības valdes priekšsēdētāja izteikumu: "Nav jau nekāds noslēpums, kas ir mūsu īpašnieki. Sabiedriskā organizācija, kuras īpašnieki ir Meža īpašnieku biedrība, gan Kokrūpnieku federācija, gan "Latvijas Valsts Meži"..." Šī bija pirmā un līdz šim vienīgā reize, kad dzirdēju par NVO, kas kādam pieder.
"de facto" sižets netraucēja minētajai biedrībai caur Meža attīstības fondu saņemt AS "Latvijas valsts meži" finansējumu arī nākošajā piegājienā (lasīt šeit). Šoreiz finansējumu visnotaļ nopietni skanoša izdevuma - "Meža gadagrāmata 2014" - izdošanai saņēma arī nodibinājums "Latvija aug". Internetā atrodamā informācija liecina, ka šai organizācijai ir sabiedriskā labuma statuss (tātad, tai ziedojot, var saņemt nodokļu atlaides), bet citādi organizācija ir pārsteidzoši anonīma - tai nav savas interneta lapas un pat e-pasta adreses (skatīt šeit). Savukārt šī nodibinājuma norādītais mobilā telefona numurs atrodams gan ģipša izstrādājumus ražojoša uzņēmuma (šeit), gan grāmatvedības pakalpojumu sniedzēja (šeit), gan kādas psihoterapeitu organizācijas (šeit)kontaktinformācijā.
Bet šī gada jaunums ir uzņēmums "Ekobaltika Group", kas vēlas Baltijas jūrā būvēt zivju fermas. Par to, cik aizdomīgi šie plāni izskatās, pagājušajā nedēļā ziņoja raidījums "Nekā personīga" (lasīt šeit). Tas, ko "Nekā personīga" neminēja ir, ka vienā adresē ar šo uzņēmumu mitinās arī organizācija "Starptautiskais akvakultūras zinātniskais pētniecības centrs" (starptautiskais! zinātniskais!), kuras mērķis ir: "Sabiedriskā labuma darbība, kas sniegs nozīmīgu ieguldījumus sabiedrībai, attīstot akvakultūru jūrā un iekšējos ūdeņos." Par šo organizāciju mēs droši vien vēl dzirdēsim...
Un ko no šī visa mums būs secināt? Pirmkārt, es šo uzņēmēju rosīšanos uztveru kā atzinību NVO spējai ietekmēt procesus un NVO paustā ticamībai - ja gribi kaut ko ietekmēt un gribi, lai Tev tic, dibini NVO. Otrkārt, tas kārtējo reizi liek apjaust, ka būtu ieviešama kārtība NVO sektorā, lai sabiedrība skaidri zinātu, kuras organizācijas darbojas sabiedrības labā, bet kuras - savu biedru (vai īpašnieku) interesēs. Acīmredzot esošā sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas kārtība to nenodrošina (un kurš gan vispār meklē, vai konkrētajai organizācijai ir šāds statuss). Treškārt, paturot prātā, kādā pasaulē dzīvojam, jāturas pie principa, ko vidusskolā mācīja mana klases audzinātāja: "Netici visam, kas rakstīts!"
Pieļauju, ka šis raksts palīdzēs arī atbildēt uz uzņēmēju pārstāvja Jāņa Endziņa savulaik uzdoto jautājumu, kā NVO veicina ekonomiku (lasīt šeit). Kāds uzņēmēju pārstāvis (iespējams, šis pats, bet neatceros) reiz pauda, ka putni un NVO ir tikai izdevumi. Tomēr, kā redzam, tie ir izdevumi, kurus virkne kompāniju ir gatava uzņemties. Un neviens prātīgs uzņēmējs taču nedarīs neko tādu, kas neatmaksājas, vai ne?
ceturtdiena, 2013. gada 17. oktobris
Lai vienmēr būtu saule!
Lai vienmēr būtu saule,
Lai vienmēr būtu debess,
Lai ir māmiņa mīļā,
Lai vienmēr esmu es!
(Ļ. Ošaņins, atdz. Z. Purvs)
Tā bija viena no manām piespiedu pastaigām (mašīna servisā) caur Dobeli saulainā pagājušās vasaras dienā, kad sāku dungot šo padomjlaiku dziesmiņu (un tieši tā - latviešu tulkojumā). Tā nebija saule, kuras dēļ man šī dziesma ienāca prātā. Tie bija sienāži, kas sisināja kokos pie Dobeles dzelzceļa stacijas. Tobrīd aizdomājos par to, kā katru vasaru sienāži mūs priecē ar savu sisināšanu. Rudenim nākot, sisinātāju kļūst arvien mazāk, līdz tie apklust pavisam. Atšķirībā no putniem, kas rudenī aizlido, sienāži nomirst. Indivīdu dzīve ir beigusies, bet nākošajā pavasarī šķilsies jaunā paaudze, pieauguši sienāži sisinās Dobeles stacijas kokos, un man šķitīs, ka viss ir kā parasti, un tā būs vienmēr.
Ar to dziesmu ir tāpat. Droši vien visi, kas to dzied (varbūt izņemot četrgadīgo puiku, kurš šīs rindiņas patiesībā esot izdomājis), saprot, ka neviens "es" nebūs vienmēr, arī neskaitāmas mīļas māmiņas kopš dziesmas uzrakstīšanas ir beigušas būt... Mēs zinām arī to, ka pat saule nebūs vienmēr, lai gan ir skaidrs, ka mēs kā indivīdi saules beigas nepiedzīvosim un ar zināmu varbūtību arī mēs kā suga nē. Bet, kamēr vien cilvēki eksistē, vienmēr būs mīļas māmiņas, vienmēr būs saule un debesis un vienmēr būs mazi puikas un meitenes, kam gribētos, lai tā būtu vienmēr.
Bet ir sugas, kuru "vienmēr" ir beidzies vai drīz varētu beigties. Iespējams, viszināmākais izmirušais putns no "Alises Brīnumzemē" līdz "Ledus laikmetam" ir dodo. Protams, dodo nebūt nav vienīgais. Straptautiskās dabas aizsardzības savienības (IUCN) datubāzē ir 134 putnu sugas, kas izzudušas kopš 1500. gada.Tas ir vairāk nekā puse no visām putnu sugām, kas Latvijā ligzdo. Kas miris, miris un to vairs atpakaļ nepiecelt. Zinātnieki gan ik pa laikam rotaļājas ar ideju klonēt kādu no izmirušajām sugām, bet, protams, "atdzīvināt" šādu sugu, klonējot kādu vai kaut vairākus indivīdus, būtu kā pamodināt zombiju. Varbūt interesanti, bet skaidrs, ka šādi indivīdi, pat ja būtu dzīvotspējīgi, nevarētu atjaunot sugu ar visām tās smalkajām attiecībām sugas iekšienē, ar citām sugām un ar vidi.
Daļa sugu ir izmirušas, un ar to atliek tikai samierināties un izmantot šīs sugas kā piemērus, lai neatkārtotu mūsu kļūdas. Bet vēl vairāk ir "mirstošu" sugu - 1313 putnu sugas, ko IUCN klasificējusi kā apdraudētas - tādas, kuru izzušana, turpinoties pašreizējām tendencēm, ir ticama pārskatāmā nākotnē. Turklāt BirdLife International dati liecina, ka apdraudēto sugu skaits arvien palielinās. Apdraudētās putnu sugas sastopamas galvenokārt tropu mežos, bet sešas no iepriekš minētajām 1313 sugām reģistrētas arī Latvijā - grīšļu ķauķis, mazā zoss, vidējais ērglis, tumšā pīle, Stellera pūkpīle un pēc šī gada visiem labi zināmais kākaulis. Vēl septiņas Latvijas putnu sugas ir "gandrīz apdraudētas" - to populācijas neatbilst formālajiem apdraudētības kritērijiem, bet ir tuvu tiem: baltacis, zaļā vārna, kukaiņu piekūns, ķikuts, melnā puskuitala, sarkanā klija un kuitala.
Šīs ir sugas, kuru liktenis ir tieši atkarīgs arī no mums, no tā, kā mēs dzīvojam un saimniekojam Latvijā. Vai mūsu jūrā ir vieta kākauļiem? Vai mūsu mežos kādreiz atgriezīsies vidējais ērglis? Vai palieņu pļavas ir domātas tikai lauksaimnieciskajai ražošanai vai arī ķikutiem? Vai, dzenoties attīstīt kūdras ieguvi, neaizmirstam, ka Latvijas purvi ir mājvieta kuitalām un citiem putniem? Vai kaut kur, izplešoties Rīgas apkārtnes apbūvei, paliks kāds meža stūris zaļajām vārnām?
Mēs zinām, ka jāsargā pandas, šausmināmies, klausoties par malumednieku nogalinātiem ziloņiem un gorillām, zinām, ka izcirst tropu mežus ir slikti... Bet paturēsim prātā, ka arī mūsu zemē sastopamas pasaules mēroga dabas pērles. Varbūt kādam iepriekš minētais uzskaitījums ir tikai jocīgi nosaukumi putniem, par kuriem nekad nav dzirdēts un kuri nekad nav redzēti. Varbūt kāds atļausies būt tik cinisks kā viens no mūsu bijušajiem premjeriem, kurš uz jautājumu, kā var izdzīvot no pensijas, tikai iepleta acis un atbildēja: "Mēs visi esam mirstīgi..."
Jā, mēs esam mirstīgi, sienāži ir mirstīgi, un arī putni ir mirstīgi. Pat sugas, tāpat kā cilvēki, mēdz mirt dabiskā nāvē. Bet tajā, ka sugai pārbrauc pāri ar traktoru vai uzbrūk ar motorzāģi, ir maz dabiska. Ja mēs spētu dzīvot, ņemot vērā arī citu intereses, visas manis uzskaitītās sugas varētu dzīvot vēl ilgi un laimīgi, un mazus puikas un meitenes paaudžu paaudzēs varētu priecēt saule, debesis, sienāžu sisināšana vasarā, kuitalu dziesmas purvā un kākauļu sasaukšanās jūrā, un, kā kādā vecā multfilmā teica Edgars Liepiņš, zaļā vārna paliktu zaļā vārna.
Lai vienmēr būtu debess,
Lai ir māmiņa mīļā,
Lai vienmēr esmu es!
(Ļ. Ošaņins, atdz. Z. Purvs)
Tā bija viena no manām piespiedu pastaigām (mašīna servisā) caur Dobeli saulainā pagājušās vasaras dienā, kad sāku dungot šo padomjlaiku dziesmiņu (un tieši tā - latviešu tulkojumā). Tā nebija saule, kuras dēļ man šī dziesma ienāca prātā. Tie bija sienāži, kas sisināja kokos pie Dobeles dzelzceļa stacijas. Tobrīd aizdomājos par to, kā katru vasaru sienāži mūs priecē ar savu sisināšanu. Rudenim nākot, sisinātāju kļūst arvien mazāk, līdz tie apklust pavisam. Atšķirībā no putniem, kas rudenī aizlido, sienāži nomirst. Indivīdu dzīve ir beigusies, bet nākošajā pavasarī šķilsies jaunā paaudze, pieauguši sienāži sisinās Dobeles stacijas kokos, un man šķitīs, ka viss ir kā parasti, un tā būs vienmēr.
Ar to dziesmu ir tāpat. Droši vien visi, kas to dzied (varbūt izņemot četrgadīgo puiku, kurš šīs rindiņas patiesībā esot izdomājis), saprot, ka neviens "es" nebūs vienmēr, arī neskaitāmas mīļas māmiņas kopš dziesmas uzrakstīšanas ir beigušas būt... Mēs zinām arī to, ka pat saule nebūs vienmēr, lai gan ir skaidrs, ka mēs kā indivīdi saules beigas nepiedzīvosim un ar zināmu varbūtību arī mēs kā suga nē. Bet, kamēr vien cilvēki eksistē, vienmēr būs mīļas māmiņas, vienmēr būs saule un debesis un vienmēr būs mazi puikas un meitenes, kam gribētos, lai tā būtu vienmēr.
Bet ir sugas, kuru "vienmēr" ir beidzies vai drīz varētu beigties. Iespējams, viszināmākais izmirušais putns no "Alises Brīnumzemē" līdz "Ledus laikmetam" ir dodo. Protams, dodo nebūt nav vienīgais. Straptautiskās dabas aizsardzības savienības (IUCN) datubāzē ir 134 putnu sugas, kas izzudušas kopš 1500. gada.Tas ir vairāk nekā puse no visām putnu sugām, kas Latvijā ligzdo. Kas miris, miris un to vairs atpakaļ nepiecelt. Zinātnieki gan ik pa laikam rotaļājas ar ideju klonēt kādu no izmirušajām sugām, bet, protams, "atdzīvināt" šādu sugu, klonējot kādu vai kaut vairākus indivīdus, būtu kā pamodināt zombiju. Varbūt interesanti, bet skaidrs, ka šādi indivīdi, pat ja būtu dzīvotspējīgi, nevarētu atjaunot sugu ar visām tās smalkajām attiecībām sugas iekšienē, ar citām sugām un ar vidi.
Daļa sugu ir izmirušas, un ar to atliek tikai samierināties un izmantot šīs sugas kā piemērus, lai neatkārtotu mūsu kļūdas. Bet vēl vairāk ir "mirstošu" sugu - 1313 putnu sugas, ko IUCN klasificējusi kā apdraudētas - tādas, kuru izzušana, turpinoties pašreizējām tendencēm, ir ticama pārskatāmā nākotnē. Turklāt BirdLife International dati liecina, ka apdraudēto sugu skaits arvien palielinās. Apdraudētās putnu sugas sastopamas galvenokārt tropu mežos, bet sešas no iepriekš minētajām 1313 sugām reģistrētas arī Latvijā - grīšļu ķauķis, mazā zoss, vidējais ērglis, tumšā pīle, Stellera pūkpīle un pēc šī gada visiem labi zināmais kākaulis. Vēl septiņas Latvijas putnu sugas ir "gandrīz apdraudētas" - to populācijas neatbilst formālajiem apdraudētības kritērijiem, bet ir tuvu tiem: baltacis, zaļā vārna, kukaiņu piekūns, ķikuts, melnā puskuitala, sarkanā klija un kuitala.
Šīs ir sugas, kuru liktenis ir tieši atkarīgs arī no mums, no tā, kā mēs dzīvojam un saimniekojam Latvijā. Vai mūsu jūrā ir vieta kākauļiem? Vai mūsu mežos kādreiz atgriezīsies vidējais ērglis? Vai palieņu pļavas ir domātas tikai lauksaimnieciskajai ražošanai vai arī ķikutiem? Vai, dzenoties attīstīt kūdras ieguvi, neaizmirstam, ka Latvijas purvi ir mājvieta kuitalām un citiem putniem? Vai kaut kur, izplešoties Rīgas apkārtnes apbūvei, paliks kāds meža stūris zaļajām vārnām?
Mēs zinām, ka jāsargā pandas, šausmināmies, klausoties par malumednieku nogalinātiem ziloņiem un gorillām, zinām, ka izcirst tropu mežus ir slikti... Bet paturēsim prātā, ka arī mūsu zemē sastopamas pasaules mēroga dabas pērles. Varbūt kādam iepriekš minētais uzskaitījums ir tikai jocīgi nosaukumi putniem, par kuriem nekad nav dzirdēts un kuri nekad nav redzēti. Varbūt kāds atļausies būt tik cinisks kā viens no mūsu bijušajiem premjeriem, kurš uz jautājumu, kā var izdzīvot no pensijas, tikai iepleta acis un atbildēja: "Mēs visi esam mirstīgi..."
Jā, mēs esam mirstīgi, sienāži ir mirstīgi, un arī putni ir mirstīgi. Pat sugas, tāpat kā cilvēki, mēdz mirt dabiskā nāvē. Bet tajā, ka sugai pārbrauc pāri ar traktoru vai uzbrūk ar motorzāģi, ir maz dabiska. Ja mēs spētu dzīvot, ņemot vērā arī citu intereses, visas manis uzskaitītās sugas varētu dzīvot vēl ilgi un laimīgi, un mazus puikas un meitenes paaudžu paaudzēs varētu priecēt saule, debesis, sienāžu sisināšana vasarā, kuitalu dziesmas purvā un kākauļu sasaukšanās jūrā, un, kā kādā vecā multfilmā teica Edgars Liepiņš, zaļā vārna paliktu zaļā vārna.
piektdiena, 2013. gada 4. oktobris
Nevainojiet pilsētniekus!
Pirms kāda laika žurnālā "MMD" lasīju galvenā redaktora Didža Pakalna pārdomas par to, ka, cilvēkiem kļūstot arvien pilsētnieciskākiem, mednieks vairs nesaistās ar cienījamu, dabu zinošu cilvēku, bet ar akmenslaikmeta slepkavnieku. MMD ļaudis tiešām cienu un laiku pa laikam pārliecinos, ka viņi pārstāv mednieku sabiedrības saprātīgo galu, tomēr brīžiem rodas sajūta, ka Didzim taisnība ir tikai daļēji - cilvēces urbanizāciju vien nevar vainot pie negatīvas attieksmes pret medniekiem. Mednieki ir ļoti dažādi, un, ak vai, ne visi pārstāv saprātīgo galu.
Didža Pakalna uzburto cienījamā mednieka tēlu man pat nav jāiztēlojas, es viņu pazīstu - tas ir manas sievas tēva brālis. Viņš ir patiešām cienījams augstas morāles cilvēks, labs dabas pazinējs un ne tikai pazinējs, bet arī dabas draugs - ar lepnumu atrāda savas dabā safotografētās bildes ar čūskām, mežacūkām un citiem dzīvniekiem, seko līdzi, kā bezdelīgām veicas ar perēšanu viņa šķūnī, ar prieku stāsta par retu putnu novērojumiem...
Bet ir arī tādi mednieki, kas aprobežotībā ir cienījami konkurenti Didža Pakalna pieminētajiem no dabas atrautajiem pilsētniekiem. Vārds "aprobežotība" ir pieklājīgākais vārds, kas man laiku pa laikam nāk prātā, dažādos portālos un arī žurnāla "Medības" oktobra numurā lasot dažu mednieku izteikumus par vilkiem. Aprobežotība vairākos līmeņos: pirmkārt, acīmredzama neizpratne par dabas likumiem, otrkārt, neiedomāšanās, ka šāda tumsonība nekādi neveicina pozitīva mednieka tēla rašanos sabiedrības acīs un, treškārt, neattapšana, ka vilks arī ir tikai viens no medniekiem. Kā gan mednieks var iedomāties, ka sabiedrība viņu redzēs labu esam, ja viņš pats mums skaidro, cik šausmīgi ir nogalināt kādu dzīvu radību?
Tajā pašā žurnālā "Medības" lasām: "Septembra nakts notikumi ir vairāk nekā šaušalīgi: vilks uzlec paprāvam mežacūkas sivēnam un pārkož rīkli..." Izlasīju un tā arī nesapratu, ko šaušalīgu man vajadzētu saskatīt tajā, kā vilks nomedī mežacūku. Kāpēc šausmu pieskaņa jāpiešķir tik ikdienišķam un normālam dabas procesam - viens dzīvnieks apēd otru?
Tad vēl gadās lasīt par vilkiem, kas "apdraud iedzīvotājus", lai gan izrādās, ka tik vien kā parēgojušies kādai pa mežu ejošai kundzei. Vai kāds var pateikt, kad kāds vilks Latvijā pēdējoreiz uzbrucis cilvēkam? Salīdzinot ar automašīnu vadītājiem un pat suņiem uz vilku sirdsapziņas būs stipri mazāk cilvēku dzīvību. Saprotot, ka kāpju uz slidena grābekļa, atļaušos izteikt pieņēmumu, ka pat mednieki ir vainojami vairāk cilvēku nāvē nekā vilki. Bet vai mēs tāpēc rakstām šaušalu pilnus rakstus par to, kā "autovadītāji apdraud vietējos iedzīvotājus", tiklīdz kāds ir pamanījis ciema tuvumā kādu mašīnu? Nerakstām, kaut varbūt vajadzētu.
Atgriežoties pie saprātīgajiem medniekiem, atceros Anitas Upītes teikto, ka medniekiem vajadzētu katram vilkam purnu bučot. Protams, tas tikai tēlains izteiciens, jo vilku bučošana par saprātu neliecinātu, bet ir skaidrs, ka vilki būtu pelnījuši mednieku cieņu. Vilki palīdz turēt rāmjos pārlieku lielo mežacūku populāciju, par kuras neapkarošanu mednieki nereti tiek vainoti, un arī citos veidos šie plēsēji (un nevis "plēsoņas") veicina līdzsvaru dabā un liek saviem potenciālajiem upuriem kļūt veiklākiem, stiprākiem un veselīgākiem.
Tāpēc arī mans aicinājums medniekiem: Nevajag dusmoties uz vilkiem par to, ka tie nobeiguši kādu dzīvnieku, ko jūs nedrīkstat vai drīkstētu, bet nepaspējāt pirmie. Atcerieties, ka vilks ir jūsu kolēģis un sabiedrotais! Nevajag pievienoties jūsu pašu apsmietajam nejēgu pilsētnieku baram, iztēlojot vilku kā kādu asinskāru briesmoni. Tas, ka viens kolēģis cenšas nomelnot citu, nevienu sabiedrības acīs tīkamāku nepadarīs. Gribat, lai pilsētnieki ir gudrāki un saprot? Izglītojiet!
Didža Pakalna uzburto cienījamā mednieka tēlu man pat nav jāiztēlojas, es viņu pazīstu - tas ir manas sievas tēva brālis. Viņš ir patiešām cienījams augstas morāles cilvēks, labs dabas pazinējs un ne tikai pazinējs, bet arī dabas draugs - ar lepnumu atrāda savas dabā safotografētās bildes ar čūskām, mežacūkām un citiem dzīvniekiem, seko līdzi, kā bezdelīgām veicas ar perēšanu viņa šķūnī, ar prieku stāsta par retu putnu novērojumiem...
Bet ir arī tādi mednieki, kas aprobežotībā ir cienījami konkurenti Didža Pakalna pieminētajiem no dabas atrautajiem pilsētniekiem. Vārds "aprobežotība" ir pieklājīgākais vārds, kas man laiku pa laikam nāk prātā, dažādos portālos un arī žurnāla "Medības" oktobra numurā lasot dažu mednieku izteikumus par vilkiem. Aprobežotība vairākos līmeņos: pirmkārt, acīmredzama neizpratne par dabas likumiem, otrkārt, neiedomāšanās, ka šāda tumsonība nekādi neveicina pozitīva mednieka tēla rašanos sabiedrības acīs un, treškārt, neattapšana, ka vilks arī ir tikai viens no medniekiem. Kā gan mednieks var iedomāties, ka sabiedrība viņu redzēs labu esam, ja viņš pats mums skaidro, cik šausmīgi ir nogalināt kādu dzīvu radību?
Tajā pašā žurnālā "Medības" lasām: "Septembra nakts notikumi ir vairāk nekā šaušalīgi: vilks uzlec paprāvam mežacūkas sivēnam un pārkož rīkli..." Izlasīju un tā arī nesapratu, ko šaušalīgu man vajadzētu saskatīt tajā, kā vilks nomedī mežacūku. Kāpēc šausmu pieskaņa jāpiešķir tik ikdienišķam un normālam dabas procesam - viens dzīvnieks apēd otru?
Tad vēl gadās lasīt par vilkiem, kas "apdraud iedzīvotājus", lai gan izrādās, ka tik vien kā parēgojušies kādai pa mežu ejošai kundzei. Vai kāds var pateikt, kad kāds vilks Latvijā pēdējoreiz uzbrucis cilvēkam? Salīdzinot ar automašīnu vadītājiem un pat suņiem uz vilku sirdsapziņas būs stipri mazāk cilvēku dzīvību. Saprotot, ka kāpju uz slidena grābekļa, atļaušos izteikt pieņēmumu, ka pat mednieki ir vainojami vairāk cilvēku nāvē nekā vilki. Bet vai mēs tāpēc rakstām šaušalu pilnus rakstus par to, kā "autovadītāji apdraud vietējos iedzīvotājus", tiklīdz kāds ir pamanījis ciema tuvumā kādu mašīnu? Nerakstām, kaut varbūt vajadzētu.
Atgriežoties pie saprātīgajiem medniekiem, atceros Anitas Upītes teikto, ka medniekiem vajadzētu katram vilkam purnu bučot. Protams, tas tikai tēlains izteiciens, jo vilku bučošana par saprātu neliecinātu, bet ir skaidrs, ka vilki būtu pelnījuši mednieku cieņu. Vilki palīdz turēt rāmjos pārlieku lielo mežacūku populāciju, par kuras neapkarošanu mednieki nereti tiek vainoti, un arī citos veidos šie plēsēji (un nevis "plēsoņas") veicina līdzsvaru dabā un liek saviem potenciālajiem upuriem kļūt veiklākiem, stiprākiem un veselīgākiem.
Tāpēc arī mans aicinājums medniekiem: Nevajag dusmoties uz vilkiem par to, ka tie nobeiguši kādu dzīvnieku, ko jūs nedrīkstat vai drīkstētu, bet nepaspējāt pirmie. Atcerieties, ka vilks ir jūsu kolēģis un sabiedrotais! Nevajag pievienoties jūsu pašu apsmietajam nejēgu pilsētnieku baram, iztēlojot vilku kā kādu asinskāru briesmoni. Tas, ka viens kolēģis cenšas nomelnot citu, nevienu sabiedrības acīs tīkamāku nepadarīs. Gribat, lai pilsētnieki ir gudrāki un saprot? Izglītojiet!
trešdiena, 2013. gada 2. oktobris
Nāc ar mani rudenī
Laima Vaikule reiz dziedāja, ka viņai rudenī esot jābūt vienai. Ar putniem gluži tā nav - ligzdošanas sezona ir beigusies, putni vairs nav "piesieti" ligzdai, un teritoriju robežas zaudē nozīmi. Pat putni, kas visu vasaru cītīgi ar dziesmām un, ja vajag, fizisku spēku aizsargājuši savu teritoriju, nu pulcējas baros. Ir sākusies rudens migrācija!
Būt barā ir izdevīgi. Pavērojiet zosis uz lauka - daļa barojas, galvas noliekušas, bet kāda, galvu izslējusi, skatās apkārt un vēro vai netuvojas briesmas. Jo lielāks bars, jo grūtāk tam pielavīties nepamanītam. Tādos baros var būt vairāku sugu zosis vienkopus. Latvijā lielākos barus veido sējas un baltpieres zosis, bet ar tām kopā var būt arī citas sugas.
Mājas strazdu bari - simtiem putnu pārsteidzoši saskaņoti met lokus debesīs. Tā reizēm multfilmās zīmē bišu vai citu uzbrūkošu kukaiņu mākoņus, kas lidojumā maina formu. Vai kā zivju bars jūrā - mazās zivis ņirbinās saskaņotā straumē un plēsīgajām zivīm grūti šajā barā izraudzīt un noķert upuri. Līdzīgas grūtības vanagam sagādā tāds viļņojošs strazdu bars.
Ja tu būtu zīdaste, kas dodas cauri Latvijai no ligzdošanas vietām taigā un ziemošanas vietām Rietumeiropā, dzirdot skanīgu "sirrr", tu droši vien saausītos - tur ir tavas sugasmāsas. Tad tur droši vien jābūt arī barībai - pīlādžiem vai kādiem citiem augļiem. Ja vairāk sirrrinātāju, jādomā, ka arī barības vairāk. Bars palīdz ne tikai netikt apēstam, bet arī paēst pašam.
Dzērves un zosis dodas migrācijas pārlidojumos labi organizētos baros. Putni izkārtojušies kāšos šķeļ gaisu kā lidmašīnas. Barā ir spēks - pirmajam putnam lidojums ir grūtāks, bet pārējiem ir vieglāk nekā būtu lidot pa vienam. Lai kāša priekšgalā lidojošais putns varētu atpūsties, ierinda laiku pa laikam mainās.
Ne vienmēr bari ir organizēti. Reizēm tos izveido apstākļi. Protams, ūdensputni arī migrācijas laikā barību meklē ūdenī, tāpēc piemērotu ūdeņu saliņas mežu un lauku tuksnešu (no putnu viedokļa) vidū rudens laikā kļūst par blīvi apdzīvotām pieturām. Ģeogrāfisku apstākļu dēļ lielas putnu koncentrācijas veidojas arī, piemēram, Latvijas jūras piekrastē, kur pie pašas Lietuvas robežas Papē putnus ar atplestiem tīkliem sagaida gredzenotāji. Vēl iespaidīgākus putnu barus rudens migrācijas laikā var vērot Gibraltārā vai Izraēlā. Tur koncentrējas putni, kuri migrē, planējot uz siltajām augšupejošajām gaisa strāvām (piemēram, stārķi un dienas plēsīgie putni), jo Vidusjūru šķērsot pa īsāko ceļu tiem ir grūti.
Daļa cilvēku arī rudenī pulcējas baros, citi putnu rudens migrāciju vēro pa vienam. Var braukt uz Gibraltāru vai Papi, bet var arī vienkārši iziet pagalmā un paskatīties debesīs vai ieklausīties naktī. Gājputnu sasaukšanās, zosu kāši cits aiz cita, žubīšu bariņi laukos un strazdu apsēsti elektrības vadi - putnu rudens migrācija ir viena no iespaidīgākajām dabas parādībām.
Būt barā ir izdevīgi. Pavērojiet zosis uz lauka - daļa barojas, galvas noliekušas, bet kāda, galvu izslējusi, skatās apkārt un vēro vai netuvojas briesmas. Jo lielāks bars, jo grūtāk tam pielavīties nepamanītam. Tādos baros var būt vairāku sugu zosis vienkopus. Latvijā lielākos barus veido sējas un baltpieres zosis, bet ar tām kopā var būt arī citas sugas.
Mājas strazdu bari - simtiem putnu pārsteidzoši saskaņoti met lokus debesīs. Tā reizēm multfilmās zīmē bišu vai citu uzbrūkošu kukaiņu mākoņus, kas lidojumā maina formu. Vai kā zivju bars jūrā - mazās zivis ņirbinās saskaņotā straumē un plēsīgajām zivīm grūti šajā barā izraudzīt un noķert upuri. Līdzīgas grūtības vanagam sagādā tāds viļņojošs strazdu bars.
Ja tu būtu zīdaste, kas dodas cauri Latvijai no ligzdošanas vietām taigā un ziemošanas vietām Rietumeiropā, dzirdot skanīgu "sirrr", tu droši vien saausītos - tur ir tavas sugasmāsas. Tad tur droši vien jābūt arī barībai - pīlādžiem vai kādiem citiem augļiem. Ja vairāk sirrrinātāju, jādomā, ka arī barības vairāk. Bars palīdz ne tikai netikt apēstam, bet arī paēst pašam.
Attēla kvalitāte gan ir kā sniega cilvēka fotogrāfijai, bet šeit iemūžināta vienīgā reize, kad esmu novērojis dzērves (četri lielākie putni kāša priekšgalā labajā pusē) lidojam vienā kāsī ar zosīm |
Ne vienmēr bari ir organizēti. Reizēm tos izveido apstākļi. Protams, ūdensputni arī migrācijas laikā barību meklē ūdenī, tāpēc piemērotu ūdeņu saliņas mežu un lauku tuksnešu (no putnu viedokļa) vidū rudens laikā kļūst par blīvi apdzīvotām pieturām. Ģeogrāfisku apstākļu dēļ lielas putnu koncentrācijas veidojas arī, piemēram, Latvijas jūras piekrastē, kur pie pašas Lietuvas robežas Papē putnus ar atplestiem tīkliem sagaida gredzenotāji. Vēl iespaidīgākus putnu barus rudens migrācijas laikā var vērot Gibraltārā vai Izraēlā. Tur koncentrējas putni, kuri migrē, planējot uz siltajām augšupejošajām gaisa strāvām (piemēram, stārķi un dienas plēsīgie putni), jo Vidusjūru šķērsot pa īsāko ceļu tiem ir grūti.
Daļa cilvēku arī rudenī pulcējas baros, citi putnu rudens migrāciju vēro pa vienam. Var braukt uz Gibraltāru vai Papi, bet var arī vienkārši iziet pagalmā un paskatīties debesīs vai ieklausīties naktī. Gājputnu sasaukšanās, zosu kāši cits aiz cita, žubīšu bariņi laukos un strazdu apsēsti elektrības vadi - putnu rudens migrācija ir viena no iespaidīgākajām dabas parādībām.
ceturtdiena, 2013. gada 19. septembris
Joki turpinās,... bet vairs nav smieklīgi
Pirms diviem mēnešiem rakstīju "Kā meža īpašnieki ministriju izjokoja", lai pastāstītu, kā topošajā Lauku attīstības programmā 2014.-2020. gadam Zemkopības ministrija pēc Latvijas Meža īpašnieku biedrības ierosinājuma zem jauka virsraksta "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai" mēģina Eiropas Komisijai iebarot pasākumus, kas ne tikai neveicinās mežu ekosistēmu noturību un ekoloģiskās vērtības uzlabošanos, bet gluži pretēji. 18. septembrī zemkopības ministre ziņoja Saeimai, ka Lauku attīstības programma ir gatava, norādot, ka vienošanās panākta "pēc diskusijām ar visam iesaistītajām pusēm, īpaši lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām un meža nozari" (lasīt ziņu šeit).
Dažiem (un man tajā skaitā) šī ziņa izraisīja izbrīnu, jo, redz, topošajai Lauku attīstības programmai, kā jau to paredz likums, izstrādāts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, kura vides pārskata projekta (!) sabiedriskā apspriešana beidzās vien divas dienas pirms iepriekš minētā ministres paziņojuma. Ja tik drīz pēc sabiedriskās apspriešanas beigām var paziņot, ka viss ir gatavs, tad ir skaidrs, ka ietekmes uz vidi novērtējums parādījis, ka viss ir kārtībā, un arī sabiedrībai nav bijis nekā, ko piebilst, vai ne? Bet, redz, Latvijas Dabas fonds un arī citas vides organizācijas ar kaut ko nav apmierinātas...
Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma vides pārskata projektu var izlasīt šeit. Tiem, kam slinkums lasīt, varu īsumā pastāstīt: Pirmkārt, novērtējums veikts nepabeigtai Lauku attīstības programmai. Otrkārt, pārskats rakstīts tradicionālajā "kas maksā, tas pasūta mūziku" stilā. Pārskata autors gan gribējis kaut nedaudz saglabāt eksperta vārdu, tāpēc uz kliedzošiem trūkumiem Lauku attīstības programmā nav varējis nenorādīt, bet, lai pasūtītājam sirds mierīga, beigās saskaitījis ābolus ar apelsīniem un atņēmis plūmes un galu galā secinājis, ka ar programmu viss ir kārtībā un nekas nav jāmaina.
Varam ieskatīties, kas pārskatā minēts par manu mīļo pasākumu "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai" (52.-53. lpp.). Redzam, ka visām trim zem šī virsraksta saliktajām aktivitātēm paredzama vairāk vai mazāk negatīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību, divām aktivitātēm - maznozīmīga pozitīva ietekme no klimata pārmaiņu viedokļa, bet viss pārējais "pa nullēm". Te tev nu bija ekosistēmu noturība un ekoloģiskā vērtība!
Šis nav vienīgais piemērs, kad negatīvā ietekme uz vidi ir acīmredzama, bet tas nav traucējis secināt, ka "nav konstatētas nekādas tādas sagaidāmas ietekmes uz vidi, ko varētu izraisīt vērtējamās LAP nepilnības un kuru dēļ būtu jārekomendē LAP pilnveidot". Lauku attīstības programma ir gatava, atliek tikai cerēt, ka Eiropas Komisija, kam, cik saprotu, šis dokuments ir jāapstiprina, mazliet iedziļināsies programmas saturā. Tomēr nedaudz jocīgi, ka atkal jācer uz "Eiropu", lai būtu kāds, kas pasaka, ka vidi tomēr jāsargā.
Dažiem (un man tajā skaitā) šī ziņa izraisīja izbrīnu, jo, redz, topošajai Lauku attīstības programmai, kā jau to paredz likums, izstrādāts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, kura vides pārskata projekta (!) sabiedriskā apspriešana beidzās vien divas dienas pirms iepriekš minētā ministres paziņojuma. Ja tik drīz pēc sabiedriskās apspriešanas beigām var paziņot, ka viss ir gatavs, tad ir skaidrs, ka ietekmes uz vidi novērtējums parādījis, ka viss ir kārtībā, un arī sabiedrībai nav bijis nekā, ko piebilst, vai ne? Bet, redz, Latvijas Dabas fonds un arī citas vides organizācijas ar kaut ko nav apmierinātas...
Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma vides pārskata projektu var izlasīt šeit. Tiem, kam slinkums lasīt, varu īsumā pastāstīt: Pirmkārt, novērtējums veikts nepabeigtai Lauku attīstības programmai. Otrkārt, pārskats rakstīts tradicionālajā "kas maksā, tas pasūta mūziku" stilā. Pārskata autors gan gribējis kaut nedaudz saglabāt eksperta vārdu, tāpēc uz kliedzošiem trūkumiem Lauku attīstības programmā nav varējis nenorādīt, bet, lai pasūtītājam sirds mierīga, beigās saskaitījis ābolus ar apelsīniem un atņēmis plūmes un galu galā secinājis, ka ar programmu viss ir kārtībā un nekas nav jāmaina.
Varam ieskatīties, kas pārskatā minēts par manu mīļo pasākumu "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai" (52.-53. lpp.). Redzam, ka visām trim zem šī virsraksta saliktajām aktivitātēm paredzama vairāk vai mazāk negatīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību, divām aktivitātēm - maznozīmīga pozitīva ietekme no klimata pārmaiņu viedokļa, bet viss pārējais "pa nullēm". Te tev nu bija ekosistēmu noturība un ekoloģiskā vērtība!
Šis nav vienīgais piemērs, kad negatīvā ietekme uz vidi ir acīmredzama, bet tas nav traucējis secināt, ka "nav konstatētas nekādas tādas sagaidāmas ietekmes uz vidi, ko varētu izraisīt vērtējamās LAP nepilnības un kuru dēļ būtu jārekomendē LAP pilnveidot". Lauku attīstības programma ir gatava, atliek tikai cerēt, ka Eiropas Komisija, kam, cik saprotu, šis dokuments ir jāapstiprina, mazliet iedziļināsies programmas saturā. Tomēr nedaudz jocīgi, ka atkal jācer uz "Eiropu", lai būtu kāds, kas pasaka, ka vidi tomēr jāsargā.
svētdiena, 2013. gada 15. septembris
Par pagalma putniem un visu ierasto
"Putu, putu!" sauc mana jaunākā meita un nes savu krēsliņu pie loga, lai varētu apskatīties uz lielo zīlīti, kas nupat ielaidusies ķirsī. Gads un septiņi mēneši nav daudz, un, tā kā pagājušajā ziemā barotavu pie loga uzlicis nebiju, droši vien savā dzīvē Marta lielo zīlīti nemaz tik bieži nav redzējusi.
Kad es apmēram desmit gadu vecumā tiku pie sava pirmā binokļa, lielās zīlītes biju jau redzējis daudz (biju sapratis arī to, ka lielie baltumi galvas sānos nav acis, bet tikai balti vaigi). Bet, paveroties pasaulē caur binokļa zili spīdīgajiem stikliem, ieraudzīju lērumu putnu, par kuru uzturēšanos manā dārzā nebiju pat nojautis.
Pa ābeles zariem rosās zeltgalvītis. Mēģinu izsekot, kā tas nolaižas zemē, bet tur manā redzeslokā parādās pavisam cits putns - sārtiem vaigiem, pelēku "cepuri" un baltām svītrām uz spārniem. Grāmatās redzēts, bet nevar būt! Skrienu istabā pārliecināties, tiešām - gluži kā bildē Z. Spura "Latvijas dzīvnieku pasaulē" - žubīte! Turpat ābeļdārzā pa zemi čabinās melnais mežastrazds, retāk redzēts un tāpēc savā melnumā manās acīs gandrīz tikpat krāšņs kā svilpji, kas tup zaros tam virs galvas. Bet kaimiņu korintēs - zīlīte... ar sirmu galvu! O, tā tak zilzīlīte!
Vēlāk sākās dažādas ekskursijas. Pirmā divu dienu ekskursija manā dzīvē - Māra Strazda vadītais brauciens un Papi. Pa ceļam un pašā Papē tik daudz nekad iepriekš neredzētu putnu! Papes stacijas vīri mums atrāda mizložņu un bārdzīlītes. Liepājas ezerā - pelēkvaigu dūkuris (kaut kas mazs un melns tālumā, bet gan jau skaitās), bet šosejas malā uz stabiem - peļu klijāni un pat viens bikšainais. Pēc tam sekoja braucieni uz Kolku, Svētes palieni, Ķemeru nacionālo parku, Argentīnu...
Tuvais un pazīstamais ar laiku kļūst neinteresants. Tev bērnībā pietika ar savu pagalmu, bet vēlāk jau vajag uz Kolkas ragu, ja ne Munameģi. Paaudzies un sapņo par Parīzi ("Nu Siguldā taču visi jau ir bijuši!"). Ar putniem tāpat - gribas kaut ko retāku, neredzētu pat tad, ja pāri visai Latvijai jādzenas, lai "atķeksētu". Lielajām zīlītēm kaut kāda jēga parādās tikai 1. janvārī (ja tiek sastādīts gada putnu saraksts) vai tad, ja tiek veikta kāda uzskaite vai pētījums. Bet citādi - nu, zīlīte... nu un? Tuvā pasaule jau nav kļuvusi neinteresantāka, tu vienkārši vairs neskaties un neredzi.
Mana vecāmāte sava mūža pēdējos gadus pavadīja gultā. Kādā ziemas dienā, ciemojoties pie saviem vecākiem, iegāju pie viņas aprunāties, bet sabijos, ka būšu iztraucējis filmu skatīšanos. "Ai, kam man tie seriāli!" teica vecāmāte, izslēdzot televizoru un noliekot pulti. "Man aiz loga interesantāki seriāli." Tur uz palodzes zīlītes cīnījās par speķi.
Kad es apmēram desmit gadu vecumā tiku pie sava pirmā binokļa, lielās zīlītes biju jau redzējis daudz (biju sapratis arī to, ka lielie baltumi galvas sānos nav acis, bet tikai balti vaigi). Bet, paveroties pasaulē caur binokļa zili spīdīgajiem stikliem, ieraudzīju lērumu putnu, par kuru uzturēšanos manā dārzā nebiju pat nojautis.
Pa ābeles zariem rosās zeltgalvītis. Mēģinu izsekot, kā tas nolaižas zemē, bet tur manā redzeslokā parādās pavisam cits putns - sārtiem vaigiem, pelēku "cepuri" un baltām svītrām uz spārniem. Grāmatās redzēts, bet nevar būt! Skrienu istabā pārliecināties, tiešām - gluži kā bildē Z. Spura "Latvijas dzīvnieku pasaulē" - žubīte! Turpat ābeļdārzā pa zemi čabinās melnais mežastrazds, retāk redzēts un tāpēc savā melnumā manās acīs gandrīz tikpat krāšņs kā svilpji, kas tup zaros tam virs galvas. Bet kaimiņu korintēs - zīlīte... ar sirmu galvu! O, tā tak zilzīlīte!
Vēlāk sākās dažādas ekskursijas. Pirmā divu dienu ekskursija manā dzīvē - Māra Strazda vadītais brauciens un Papi. Pa ceļam un pašā Papē tik daudz nekad iepriekš neredzētu putnu! Papes stacijas vīri mums atrāda mizložņu un bārdzīlītes. Liepājas ezerā - pelēkvaigu dūkuris (kaut kas mazs un melns tālumā, bet gan jau skaitās), bet šosejas malā uz stabiem - peļu klijāni un pat viens bikšainais. Pēc tam sekoja braucieni uz Kolku, Svētes palieni, Ķemeru nacionālo parku, Argentīnu...
Tuvais un pazīstamais ar laiku kļūst neinteresants. Tev bērnībā pietika ar savu pagalmu, bet vēlāk jau vajag uz Kolkas ragu, ja ne Munameģi. Paaudzies un sapņo par Parīzi ("Nu Siguldā taču visi jau ir bijuši!"). Ar putniem tāpat - gribas kaut ko retāku, neredzētu pat tad, ja pāri visai Latvijai jādzenas, lai "atķeksētu". Lielajām zīlītēm kaut kāda jēga parādās tikai 1. janvārī (ja tiek sastādīts gada putnu saraksts) vai tad, ja tiek veikta kāda uzskaite vai pētījums. Bet citādi - nu, zīlīte... nu un? Tuvā pasaule jau nav kļuvusi neinteresantāka, tu vienkārši vairs neskaties un neredzi.
Mana vecāmāte sava mūža pēdējos gadus pavadīja gultā. Kādā ziemas dienā, ciemojoties pie saviem vecākiem, iegāju pie viņas aprunāties, bet sabijos, ka būšu iztraucējis filmu skatīšanos. "Ai, kam man tie seriāli!" teica vecāmāte, izslēdzot televizoru un noliekot pulti. "Man aiz loga interesantāki seriāli." Tur uz palodzes zīlītes cīnījās par speķi.
piektdiena, 2013. gada 13. septembris
Varas maiņa Vides ministrijā
30. augustā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs paziņoja par savu atkāpšanos no amata ar 1. decembri. Kāds mans kolēģis no citas vides organizācijas nosauca to par vienu no Latvijas vides aizsardzības vēsturē priecīgākajiem paziņojumiem, bet politisko notikumu komentētāji norādīja uz ministra nespēju saprasties ar "nozari". Pa tam lāgam Reformu partijas vadība izteicās, ka, protams, jauno ministru izvirzīt pieklātos viņiem.
Savā oficiālajā paziņojumā E. Sprūdžs uz atvadām atstāj mums vielu pārdomām: "...saprotu, ka mana izpratne par mērķiem un paveicamajiem uzdevumiem ministra amatā aizvien vairāk atšķirsies no Reformu partijai nepieciešamā kursa."
Pārdomājot neilgo E. Sprūdža ministrēšanas laiku, riskējot kļūt nepopulāram, jāatzīst, ka, no vides viedokļa raugoties, viņš ir izdarījis pat pāris labas lietas (piemēram, vadības maiņa Dabas aizsardzības pārvaldē un valsts sekretāra vietnieka vides aizsardzības jomā amata ieviešana) un lielus mēslus sataisījis nav. Tajā pašā laikā, protams, ir daudz lietu, ko būtu vajadzējis darīt citādi (piemēram, depozīta sistēmas ieviešana un dabas resursu nodoklis drukātajai reklāmai) un vismaz tikpat daudz lietu, kas nav darītas vispār ("Mežu jautājums ir noņemts no dienas kārtības!" mūsu pēdējā tikšanās reizē paziņoja ministrs). Šā vai tā es īsti neuzdrošinos saukt šo par priecīgu paziņojumu un, būdams rūdīts pesimists, drīzāk raugos uz šo notikumu pavērsienu ar bažām, jo:
Runājot par jaunajiem ministru kandidātiem, pārāk bieži tiek minēts "pašvaldību lietu ministrs", nevis "vides ministrs". Man ir zināmas aizdomas, ka arī iepriekš minētie politikas eksperti, sakot "nozare", domā nevis vides jomu, bet pašvaldības (ne kāds zina, ne kādu interesē, kādas ir E. Sprūdža attiecības ar vides jomas organizācijām). Sapņu un ilūziju pasaulē nebūtu ne vainas, ja jaunais vides ministrs lieliski saprastos un sadarbotos ar pašvaldībām, jo tajā pasaulē pašvaldības būtu dabas vērtību sargātājas un veselīgas vides nodrošinātājas saviem iedzīvotājiem. Galu galā - Rīgas kungi lemj par augstām politiskām lietām, bet pagastveči un pagastvecenes redz, kā neattīrīta kanalizācija plūst viņu upītē un kā kailcirtes izrobo viņu iemīļoto mežu. Zinu, ka vismaz daļa pašvaldību tiešām atbilst maniem sapņiem un ilūzijām, bet gana daudz ir arī to, kas neatbilst. Netrūkst gadījumu, kad iedzīvotāji sūdzas vides organizācijām par pašvaldību plāniem un darbiem, kas apdraud vidi. Arī Latvijas Pašvaldību savienība (un tieši ar to, nevis pašvaldībām kā tādām E. Sprūdžs nespēj saprasties) tās dažādās diskusijās satikto pārstāvju personās it bieži drīzāk pieslejas dabas vērtību noplicinātājiem un vides gandētājiem, nevis pauž rūpes par vides aizsardzību.
Bažas rada arī aizejošā ministra izteikums par "partijai nepieciešamo kursu". Mēs varētu ielūkoties Reformu partijas programmā, lai noskaidrotu, kāds tad ir partijas kurss vides jomā, bet... tā nav. Uzreiz var redzēt, ka programmā nav vides sadaļas, bet varētu jau pieļaut, ka partija ir tik progresīva, ka vides jautājumus iekļāvusi visās citās sadaļās. Nu, piemēram, laukiem un zemkopībai veltītajā sadaļā. Bet nekā! Par spīti dažiem "pareizajiem" vārdiem (bioloģiskā daudzveidība, daba), veicamo pasākumu uzskaitījumā ir liels tukšums. Tad nu nav brīnums, ka esošais ministrs savulaik kā prioritāti vides aizsardzības jomā nosauca "Dabas koncertzāli" (visu cieņu šī pasākuma rīkotājiem, bet tomēr...). Un tieši šī partija nu dikti grib vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra krēslu, kad jebkura no pārējām koalīcijas partijām (un, jā, arī viena no opozīcijas partijām) no vides lietām kaut ko saprot un varētu piedāvāt labākus ministra kandidātus (neceriet, vārdā nevienu nesaukšu).
Visa iepriekš minētā dēļ esmu satraucies, vai ministra maiņas rezultātā nebūsim aizbēguši no ne īpaši zinoša, samērā neieinteresēta un līdz ar to pasīva vilka un uzskrējuši lācim, kas ļoti labi saprotas ar nozari un pekainām kājiņām būs gatavs sabradāt dabas vērtības un vides aizsardzību Latvijā.
Visbeidzot šeit mana, kā angliski mēdz teikt, "mājās paņemamā ziņa" Reformu partijai: Cienījamā partija, manis pēc, lai jums tiek tas ministra krēsls, bet, ja jūs īsti nepārzināt vides jomu, tad ticiet man - Vides ministrijā strādā gana daudz cilvēku, kas šos jautājumus ne tikai lieliski pārzina, bet kam tie patiešām rūp. Tāpēc es nocelšu cepuri tā ministra priekšā, kas spēs apvaldīt savas "politiskās vadības" ambīcijas un vienkārši ļaus ministrijas darbiniekiem strādāt. Paldies!
Savā oficiālajā paziņojumā E. Sprūdžs uz atvadām atstāj mums vielu pārdomām: "...saprotu, ka mana izpratne par mērķiem un paveicamajiem uzdevumiem ministra amatā aizvien vairāk atšķirsies no Reformu partijai nepieciešamā kursa."
Pārdomājot neilgo E. Sprūdža ministrēšanas laiku, riskējot kļūt nepopulāram, jāatzīst, ka, no vides viedokļa raugoties, viņš ir izdarījis pat pāris labas lietas (piemēram, vadības maiņa Dabas aizsardzības pārvaldē un valsts sekretāra vietnieka vides aizsardzības jomā amata ieviešana) un lielus mēslus sataisījis nav. Tajā pašā laikā, protams, ir daudz lietu, ko būtu vajadzējis darīt citādi (piemēram, depozīta sistēmas ieviešana un dabas resursu nodoklis drukātajai reklāmai) un vismaz tikpat daudz lietu, kas nav darītas vispār ("Mežu jautājums ir noņemts no dienas kārtības!" mūsu pēdējā tikšanās reizē paziņoja ministrs). Šā vai tā es īsti neuzdrošinos saukt šo par priecīgu paziņojumu un, būdams rūdīts pesimists, drīzāk raugos uz šo notikumu pavērsienu ar bažām, jo:
Runājot par jaunajiem ministru kandidātiem, pārāk bieži tiek minēts "pašvaldību lietu ministrs", nevis "vides ministrs". Man ir zināmas aizdomas, ka arī iepriekš minētie politikas eksperti, sakot "nozare", domā nevis vides jomu, bet pašvaldības (ne kāds zina, ne kādu interesē, kādas ir E. Sprūdža attiecības ar vides jomas organizācijām). Sapņu un ilūziju pasaulē nebūtu ne vainas, ja jaunais vides ministrs lieliski saprastos un sadarbotos ar pašvaldībām, jo tajā pasaulē pašvaldības būtu dabas vērtību sargātājas un veselīgas vides nodrošinātājas saviem iedzīvotājiem. Galu galā - Rīgas kungi lemj par augstām politiskām lietām, bet pagastveči un pagastvecenes redz, kā neattīrīta kanalizācija plūst viņu upītē un kā kailcirtes izrobo viņu iemīļoto mežu. Zinu, ka vismaz daļa pašvaldību tiešām atbilst maniem sapņiem un ilūzijām, bet gana daudz ir arī to, kas neatbilst. Netrūkst gadījumu, kad iedzīvotāji sūdzas vides organizācijām par pašvaldību plāniem un darbiem, kas apdraud vidi. Arī Latvijas Pašvaldību savienība (un tieši ar to, nevis pašvaldībām kā tādām E. Sprūdžs nespēj saprasties) tās dažādās diskusijās satikto pārstāvju personās it bieži drīzāk pieslejas dabas vērtību noplicinātājiem un vides gandētājiem, nevis pauž rūpes par vides aizsardzību.
Bažas rada arī aizejošā ministra izteikums par "partijai nepieciešamo kursu". Mēs varētu ielūkoties Reformu partijas programmā, lai noskaidrotu, kāds tad ir partijas kurss vides jomā, bet... tā nav. Uzreiz var redzēt, ka programmā nav vides sadaļas, bet varētu jau pieļaut, ka partija ir tik progresīva, ka vides jautājumus iekļāvusi visās citās sadaļās. Nu, piemēram, laukiem un zemkopībai veltītajā sadaļā. Bet nekā! Par spīti dažiem "pareizajiem" vārdiem (bioloģiskā daudzveidība, daba), veicamo pasākumu uzskaitījumā ir liels tukšums. Tad nu nav brīnums, ka esošais ministrs savulaik kā prioritāti vides aizsardzības jomā nosauca "Dabas koncertzāli" (visu cieņu šī pasākuma rīkotājiem, bet tomēr...). Un tieši šī partija nu dikti grib vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra krēslu, kad jebkura no pārējām koalīcijas partijām (un, jā, arī viena no opozīcijas partijām) no vides lietām kaut ko saprot un varētu piedāvāt labākus ministra kandidātus (neceriet, vārdā nevienu nesaukšu).
Visa iepriekš minētā dēļ esmu satraucies, vai ministra maiņas rezultātā nebūsim aizbēguši no ne īpaši zinoša, samērā neieinteresēta un līdz ar to pasīva vilka un uzskrējuši lācim, kas ļoti labi saprotas ar nozari un pekainām kājiņām būs gatavs sabradāt dabas vērtības un vides aizsardzību Latvijā.
Visbeidzot šeit mana, kā angliski mēdz teikt, "mājās paņemamā ziņa" Reformu partijai: Cienījamā partija, manis pēc, lai jums tiek tas ministra krēsls, bet, ja jūs īsti nepārzināt vides jomu, tad ticiet man - Vides ministrijā strādā gana daudz cilvēku, kas šos jautājumus ne tikai lieliski pārzina, bet kam tie patiešām rūp. Tāpēc es nocelšu cepuri tā ministra priekšā, kas spēs apvaldīt savas "politiskās vadības" ambīcijas un vienkārši ļaus ministrijas darbiniekiem strādāt. Paldies!
piektdiena, 2013. gada 23. augusts
Mazliet turpinot par mežiem un klimata pārmaiņām
Pirms kāda laika šajā blogā (rakstā "Cirvja ēnā: Meži un klimata pārmaiņas"), kā arī nedaudz vēlāk rakstā žurnālā "Vides Vēstis" (lasāms šeit) mēģināju atspēkot LVMI "Silava" publicēto un dažu citu daudzināto apgalvojumu, ka klimata pārmaiņu mazināšanai vajadzētu cirst nost vecos mežus, jo jauniem mežiem esot lielāks CO2 piesaistes potenciāls. Nav brīnums, ka mazliet salecos, kad uzzināju, ka šī gada 18. augustā žurnālā "Nature Climate Change" (kas ir žurnāla "Nature" "piedēklis" un tātad visnotaļ cienījams izdevums) publicēts raksts "Pirmās oglekļa krātuves piesātinājuma pazīmes Eiropas mežu biomasā" ("First signs of carbon sink saturation in European forest biomass").
Salecos nevis tāpēc, ka justu sašķobāmies savu pārliecību par to, ka mūsu vietējie speciālisti mums mēģina iebarot muļķības, bet gan tāpēc, ka jutu vēju iepūšam šo muļķību sludinātāju burās. Nav noslēpums, ka vismaz daļa meža nozares runasvīru naski izmanto pa kādam virsrakstam vai vārdam, kas atbilst vēlamajai nostājai, un tad nu vicinās ar to visur, kur tas nepieciešams. Tāpēc ar zināmu pārliecību, ka noteikti dzirdēšu atsauces uz šo rakstu, netērēju laiku un ķēros tam klāt jau tagad. Starp citu (neliela atkāpe un praktisks padoms) liela daļa zinātnisko rakstu ir pieejami internetā, bet tikai par zināmu samaksu (šajā gadījumā 30 dolāriem). Ja gribas ietaupīt, vienkārši jāpalūdz raksta autoram. Autori parasti ir atsaucīgi un iedos jums rakstu par velti. Tā tas bija arī šoreiz.
Maza, bet svarīga piebilde: šis raksts publicēts kategorijā "perspectives", kas nav gluži pētījums, bet viedoklis. Protams, ņemot vērā cienījamo izdevumu un peer review procesu, cienījams viedoklis, bet tomēr... Iespējams, tas arī ir pamatā dažiem acīmredzamiem raksta trūkumiem.
Bet, īpaši nekavējoties pie raksta iespējamiem trūkumiem, gribu uzsvērt galvenās lietas, ko vajadzētu paturēt prātā, ja kāds šo rakstu mēģina izmantot kā attaisnojumu vecu mežu "novākšanai" klimata pārmaiņu vārdā:
1) Rakstā runāts par oglekļa krātuves piesātinājumu apsaimniekotos mežos - maksimālo oglekļa piesaisti, kāda iespējama pie pašreizējā koku sugu un mežu vecuma klašu sadalījuma un apsaimniekošanas intensitātes. Autori norāda, ka tuvošanās oglekļa krātuves piesātinājumam saistīta ar mežu pieauguma mazināšanos un izciršanas apjomu palielināšanos un ka intensīvāka mežizstrāde vēl vairāk samazinās oglekļa piesaistes potenciālu.
2) Norādot, ka nav vienas atbildes, kā rīkoties, visām situācijām, raksta autori starp citiem iesaka šādus iespējamos risinājumus:
- Saglabāt vecus mežus, kuros nav augsts traucējumu risks (vējš, uguns, kukaiņi) un ļaut tiem kļūt par dabiskiem mežiem.
- Izstrādāt pieaugušus mežus, kuros ir augsts traucējumu risks un zema produktivitāte, bet pāriet uz "nepārtraukta klājuma mežu apsaimniekošanu" (continuous-cover forest management), t.i., izvairīties no kailcirtēm, ja to pieļauj ekonomiskie un mežsaimnieciskie apstākļi.
- Saglabāt ar oglekli bagātus mežus jutīgās vietās, uz augsnēm ar augstu oglekļa saturu un stāvās nogāzēs.
Lūk, galvenās lietas, ko paturēt prātā, ja gadās dzirdēt kādu atsaucamies uz šo rakstu. Tātad netiek apgalvots, ka vecu mežu aizstāšana ar jauniem ļaus palielināt oglekļa piesaistes apjomus un tiek norādīts, ka vēlamais mežu apsaimniekošanas veids būtu iztikt bez kailcirtēm.
Salecos nevis tāpēc, ka justu sašķobāmies savu pārliecību par to, ka mūsu vietējie speciālisti mums mēģina iebarot muļķības, bet gan tāpēc, ka jutu vēju iepūšam šo muļķību sludinātāju burās. Nav noslēpums, ka vismaz daļa meža nozares runasvīru naski izmanto pa kādam virsrakstam vai vārdam, kas atbilst vēlamajai nostājai, un tad nu vicinās ar to visur, kur tas nepieciešams. Tāpēc ar zināmu pārliecību, ka noteikti dzirdēšu atsauces uz šo rakstu, netērēju laiku un ķēros tam klāt jau tagad. Starp citu (neliela atkāpe un praktisks padoms) liela daļa zinātnisko rakstu ir pieejami internetā, bet tikai par zināmu samaksu (šajā gadījumā 30 dolāriem). Ja gribas ietaupīt, vienkārši jāpalūdz raksta autoram. Autori parasti ir atsaucīgi un iedos jums rakstu par velti. Tā tas bija arī šoreiz.
Maza, bet svarīga piebilde: šis raksts publicēts kategorijā "perspectives", kas nav gluži pētījums, bet viedoklis. Protams, ņemot vērā cienījamo izdevumu un peer review procesu, cienījams viedoklis, bet tomēr... Iespējams, tas arī ir pamatā dažiem acīmredzamiem raksta trūkumiem.
Bet, īpaši nekavējoties pie raksta iespējamiem trūkumiem, gribu uzsvērt galvenās lietas, ko vajadzētu paturēt prātā, ja kāds šo rakstu mēģina izmantot kā attaisnojumu vecu mežu "novākšanai" klimata pārmaiņu vārdā:
1) Rakstā runāts par oglekļa krātuves piesātinājumu apsaimniekotos mežos - maksimālo oglekļa piesaisti, kāda iespējama pie pašreizējā koku sugu un mežu vecuma klašu sadalījuma un apsaimniekošanas intensitātes. Autori norāda, ka tuvošanās oglekļa krātuves piesātinājumam saistīta ar mežu pieauguma mazināšanos un izciršanas apjomu palielināšanos un ka intensīvāka mežizstrāde vēl vairāk samazinās oglekļa piesaistes potenciālu.
2) Norādot, ka nav vienas atbildes, kā rīkoties, visām situācijām, raksta autori starp citiem iesaka šādus iespējamos risinājumus:
- Saglabāt vecus mežus, kuros nav augsts traucējumu risks (vējš, uguns, kukaiņi) un ļaut tiem kļūt par dabiskiem mežiem.
- Izstrādāt pieaugušus mežus, kuros ir augsts traucējumu risks un zema produktivitāte, bet pāriet uz "nepārtraukta klājuma mežu apsaimniekošanu" (continuous-cover forest management), t.i., izvairīties no kailcirtēm, ja to pieļauj ekonomiskie un mežsaimnieciskie apstākļi.
- Saglabāt ar oglekli bagātus mežus jutīgās vietās, uz augsnēm ar augstu oglekļa saturu un stāvās nogāzēs.
Lūk, galvenās lietas, ko paturēt prātā, ja gadās dzirdēt kādu atsaucamies uz šo rakstu. Tātad netiek apgalvots, ka vecu mežu aizstāšana ar jauniem ļaus palielināt oglekļa piesaistes apjomus un tiek norādīts, ka vēlamais mežu apsaimniekošanas veids būtu iztikt bez kailcirtēm.
pirmdiena, 2013. gada 12. augusts
Nekliedz!
"Nekliedz! Neesi mežā," vecāki bērniem mēdz aizrādīt. Jau sen nespēju saprast, kāpēc mežā būtu jākliedz. Vajadzētu teikt: "Neesi pilsētā." Pilsēta ir tik pilna trokšņu! Arī bērnībā, rotaļājoties ar kasešu magnetofonu, viena no ainām, ko ar brāļiem mēdzām izspēlēt un ierakstīt, bija "Pilsētas trokšņi". Tas bija vienkārši - jābļauj un jātaisa iespējami lielāks troksnis ar visu, kas pie rokas.
Gribas izlādēties? Izej pilsētā uz ielas un kliedz, cik spēka! Tavs kliedziens nogrims mašīnu, tramvaju, rūpnīcu un citu kliedzēju troknsī un nevienam netraucēs. Pat klusā vakarā izkliegts "Ķeriet zagli!" vai "Izvaro!" neizjauks neviena ierastās gaitas (vienīgi saucienam "Deg!" esot kāda īpaša maģija). Kliedz droši! Neesi taču mežā.
Bet, ja esi kaija, tad gan labāk nekliedz! Tad kā Kalniņa dziesmā: "Tikai pavisam klusu, tikai pavisam klusu!" Vai prom, kliegt mežā! Nav pilsētā pretīgāka trokšņa par kaiju klaigāšanu! It īpaši no rītiem. Cilvēks var pierast pie visa - tramvajiem, vilcieniem un pat lidmašīnām, bet pie kaijām nekad. Ja nu cilvēks tomēr arī pie citiem pilsētas trokšņiem nespēj pierast, tad viņš pārceļas uz kādu klusāku vietu vai uz laukiem, bet kaiju dēļ tak nepārcelsies. Ja kaijas traucē, tās jālikvidē! Kaiju vieta ir mežā, jūrā, Getliņos, vai kur nu tās kaijas dzīvo, bet ne jau pilsētā!
Ja esi kaija, nekliedz! Nesapratīs.
Gribas izlādēties? Izej pilsētā uz ielas un kliedz, cik spēka! Tavs kliedziens nogrims mašīnu, tramvaju, rūpnīcu un citu kliedzēju troknsī un nevienam netraucēs. Pat klusā vakarā izkliegts "Ķeriet zagli!" vai "Izvaro!" neizjauks neviena ierastās gaitas (vienīgi saucienam "Deg!" esot kāda īpaša maģija). Kliedz droši! Neesi taču mežā.
Bet, ja esi kaija, tad gan labāk nekliedz! Tad kā Kalniņa dziesmā: "Tikai pavisam klusu, tikai pavisam klusu!" Vai prom, kliegt mežā! Nav pilsētā pretīgāka trokšņa par kaiju klaigāšanu! It īpaši no rītiem. Cilvēks var pierast pie visa - tramvajiem, vilcieniem un pat lidmašīnām, bet pie kaijām nekad. Ja nu cilvēks tomēr arī pie citiem pilsētas trokšņiem nespēj pierast, tad viņš pārceļas uz kādu klusāku vietu vai uz laukiem, bet kaiju dēļ tak nepārcelsies. Ja kaijas traucē, tās jālikvidē! Kaiju vieta ir mežā, jūrā, Getliņos, vai kur nu tās kaijas dzīvo, bet ne jau pilsētā!
Ja esi kaija, nekliedz! Nesapratīs.
otrdiena, 2013. gada 6. augusts
Sveicieni Džerijam no Korfu
"Es esmu izlasījis visas latviski tulkotās Darela grāmatas," savulaik lepni paziņoju Rīgas Zoodārza pulciņa vadītājai Rūtai Sukovskai. "Jā, mēs visi tās esam izlasījuši," atbildēja Sukovskas kundze.
Tiešām - kurš no mums, kam rūp dzīvā daba, nav savulaik lasījis Džeralda Darela grāmatas, izklaidējies, smējies un iedvesmojies? Droši vien latviešu lasītājam pat mazliet dīvaini šķistu kaut kur reiz lasītais, ka "Džeralds Darels ir ievērojamā rakstnieka Lorensa Darela jaunākais brālis", jo latviski, cik nu atceros, tulkotas vien divas Lorensa grāmatas, bet vesels lērums Džeralda darbu.
Iespējams, tēls, kas parasti nāk prātā, domājot par Džeraldu Darelu, ir apaļīgs, sirms, smaidīgs kungs ar pagariem matiem un bārdu, bet domāju, ka daudziem no mums dabas mīlestības iedvesmas avots ir šis desmitgadīgais puika - Džerijs, kas dzīvoja Grieķijai piederošajā Korfu salā pirms Otrā pasaules kara.
Šķiet, man pašam vēl nebija gluži desmit gadu, kad mamma mani pasauca, jo pa televizoru rādīja filmu "par puiku, kam visādi kukaiņi patīk tāpat kā tev". Tā bija BBC daudzsēriju filma, kas uzņemta pēc Darela grāmatas "Mana ģimene un citi zvēri". Pēc kāda laika mamma iedeva arī pašu grāmatu, jau tolaik samērā nobružātu, bet nu jau stipri vairāk nolietotu.
Bija laiks, kad šo grāmatu pārlasīju katru vasaru. Tā bija par manu sapņu pasauli - par zēnu, kas klīst pa laukiem un olīvu birzīm, gar dīķiem un jūru, vērojot, iepazīstot un ķerot visdažādākos dzīvniekus, turklāt nereti - zinoša un ieinteresēta skolotāja pavadībā. Gan sala, gan tās iemītnieki no skorpioniem un zirnekļiem līdz zemniekiem un skolotājiem bija aprakstīti tik krāšņi, ka radās sajūta it kā visu redzētu pats savām acīm. Tieši tik krāšņi, kā pasauli redz bērni.
Katrā ziņā nekas tā neaizrauj mazus puikas kā viņu vienaudžu piedzīvojumi. Tad nu arī es, vīnogu vietā mugursomā salicis ērkšķogas, devos ekspedīcijās pa dārzu. Cikāžu vietā klausījos sienāžus un vēroju skudras, kurām arī devu vārdus (protams, citu no citas neatšķirdams), un sev par lielu prieku gluži kā Darela grāmatā atradu spīļastu perēkli. Mazus blociņus pildīju ar "piezīmēm" - pārspīlēti poētiskiem un bērnišķīgiem apkārtnes dabas aprakstiem. Pēc Džerija parauga rakstīju arī nopietnāku "dienasgrāmatu", kurā atzīmēts gan mans pirmais paipalas novērojums (vēlāk izrādījās, ka tā bija sloka), gan pirmais redzētais baltsvītru krustknābis (kuru retrospektīvi atpazinu kā žubīti).
Ir divas lietas, ko, lasot Darela grāmatas, esmu vēlējies izdarīt. Pirmā - aizbraukt uz Korfu salu. Kādreiz nevarēju, tagad vairs negribu. Esmu aptvēris, ka gadi, karš un tūristi būs atstājuši maz no tās burvības, kas lasāma Darela grāmatās. Turklāt jāatceras, ka Darels apraksta bērna skatījumu uz pasauli, un pilnīgi iespējams, ka jau 20. gadsimta 30. gados Korfu sala nemaz nebija tik romantiska, tāpēc vienīgais ceļojums uz Korfu, ko šad tad vēl veicu, ir Darela grāmatu pārlasīšana.
Otrā lieta, ko esmu gribējis izdarīt - kļūt par Džersijas (mūsdienās - Darela) Dabas aizsardzības tresta biedru. Daļā latviski tulkoto Darela grāmatu atrodams autora aicinājums: "Ja jums sagādājušas prieku manas grāmatas, ja mani aprakstītie dzīvnieki jūs ieinteresējuši un uzjautrinājuši, lūdzu, pievienojieties manam trestam un palīdziet..." Ar lepnumu varu paziņot, ka beidzot esmu to izdarījis, un Darela dabas aizsardzības trests ir otrā organizācija, par kuras biedru esmu kļuvis, kopš iestājos Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Iespējams, Darela trests nav ne ietekmīgākā, ne ievērojamākā dabas aizsardzības organizācija pasaulē, bet, jā, Darela grāmatas man ir sagādājušas prieku, un šis ir mans cieņas apliecinājums to autoram.
|
Džeralds Darels 10 gadu vecumā. Attēls no http://www.shoarns.com/ |
Iespējams, tēls, kas parasti nāk prātā, domājot par Džeraldu Darelu, ir apaļīgs, sirms, smaidīgs kungs ar pagariem matiem un bārdu, bet domāju, ka daudziem no mums dabas mīlestības iedvesmas avots ir šis desmitgadīgais puika - Džerijs, kas dzīvoja Grieķijai piederošajā Korfu salā pirms Otrā pasaules kara.
Šķiet, man pašam vēl nebija gluži desmit gadu, kad mamma mani pasauca, jo pa televizoru rādīja filmu "par puiku, kam visādi kukaiņi patīk tāpat kā tev". Tā bija BBC daudzsēriju filma, kas uzņemta pēc Darela grāmatas "Mana ģimene un citi zvēri". Pēc kāda laika mamma iedeva arī pašu grāmatu, jau tolaik samērā nobružātu, bet nu jau stipri vairāk nolietotu.
Bija laiks, kad šo grāmatu pārlasīju katru vasaru. Tā bija par manu sapņu pasauli - par zēnu, kas klīst pa laukiem un olīvu birzīm, gar dīķiem un jūru, vērojot, iepazīstot un ķerot visdažādākos dzīvniekus, turklāt nereti - zinoša un ieinteresēta skolotāja pavadībā. Gan sala, gan tās iemītnieki no skorpioniem un zirnekļiem līdz zemniekiem un skolotājiem bija aprakstīti tik krāšņi, ka radās sajūta it kā visu redzētu pats savām acīm. Tieši tik krāšņi, kā pasauli redz bērni.
Katrā ziņā nekas tā neaizrauj mazus puikas kā viņu vienaudžu piedzīvojumi. Tad nu arī es, vīnogu vietā mugursomā salicis ērkšķogas, devos ekspedīcijās pa dārzu. Cikāžu vietā klausījos sienāžus un vēroju skudras, kurām arī devu vārdus (protams, citu no citas neatšķirdams), un sev par lielu prieku gluži kā Darela grāmatā atradu spīļastu perēkli. Mazus blociņus pildīju ar "piezīmēm" - pārspīlēti poētiskiem un bērnišķīgiem apkārtnes dabas aprakstiem. Pēc Džerija parauga rakstīju arī nopietnāku "dienasgrāmatu", kurā atzīmēts gan mans pirmais paipalas novērojums (vēlāk izrādījās, ka tā bija sloka), gan pirmais redzētais baltsvītru krustknābis (kuru retrospektīvi atpazinu kā žubīti).
Ir divas lietas, ko, lasot Darela grāmatas, esmu vēlējies izdarīt. Pirmā - aizbraukt uz Korfu salu. Kādreiz nevarēju, tagad vairs negribu. Esmu aptvēris, ka gadi, karš un tūristi būs atstājuši maz no tās burvības, kas lasāma Darela grāmatās. Turklāt jāatceras, ka Darels apraksta bērna skatījumu uz pasauli, un pilnīgi iespējams, ka jau 20. gadsimta 30. gados Korfu sala nemaz nebija tik romantiska, tāpēc vienīgais ceļojums uz Korfu, ko šad tad vēl veicu, ir Darela grāmatu pārlasīšana.
Otrā lieta, ko esmu gribējis izdarīt - kļūt par Džersijas (mūsdienās - Darela) Dabas aizsardzības tresta biedru. Daļā latviski tulkoto Darela grāmatu atrodams autora aicinājums: "Ja jums sagādājušas prieku manas grāmatas, ja mani aprakstītie dzīvnieki jūs ieinteresējuši un uzjautrinājuši, lūdzu, pievienojieties manam trestam un palīdziet..." Ar lepnumu varu paziņot, ka beidzot esmu to izdarījis, un Darela dabas aizsardzības trests ir otrā organizācija, par kuras biedru esmu kļuvis, kopš iestājos Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Iespējams, Darela trests nav ne ietekmīgākā, ne ievērojamākā dabas aizsardzības organizācija pasaulē, bet, jā, Darela grāmatas man ir sagādājušas prieku, un šis ir mans cieņas apliecinājums to autoram.
trešdiena, 2013. gada 24. jūlijs
"Un jūs domājāt, ka mums par to nekas nebūs?..."
"...Mums būs baigie sūdi," tā mans tēvs reiz citēja krietno kareivi Šveiku, kurš uzzinājis par Austrijas hercoga Franca Ferdinanda noslepkavošanu. Neesmu redzējis padomjlaika izrādi par Šveiku un grāmatu esmu lasījis pārāk sen lai atcerētos, tāpēc neesmu drošs, ka Šveiks tā tiešām kādreiz teicis, bet citāts ir tik trāpīgs daudzās situācijās, ka, reiz bērnībā dzirdēts, no prāta tas man nav izgājis. Ar mums pilnīgi nesaistīta slepkavība, kas galu galā sāka Pirmo pasaules karu, vai tauriņu izzušana Eiropā...
Vakar Eiropas Vides aģentūras interneta lapā tika publicēta ziņa par Eiropas tauriņu populāciju lejupslīdi (lasīt šeit): kopš 1990. gada zālāju tauriņu populācijas Eiropā samazinājušās par gandrīz 50%. Ziņa izskanēja arī Latvijas plašsaziņas līdzekļos. Žurnāla "ir" interneta lapā kāds j_zalitis to komentē: "Tātad samazinājās šo tauriņu dabiskās vides platības. Kur tieši ir problēma? Ja 2x samazinātos mežu platības, arī meža zvēru kļūtu apmēram 2x mazāk." Mums taču par to nekas nebūs, vai ne?
Piemēra pēc aicinu iztēloties pasauli, kurā cilvēku "dabiskās vides platības" samazinās divas reizes. Puse no mums šobrīd apdzīvojamās pasaules daļas kļūst neapdzīvojama. Nevis tāda, kur cilvēki nedzīvo, bet tāda, kur cilvēki nevar dzīvot. Iedomājieties, cik draudīgai šai pasaulei būtu jābūt! Tuksnesis varbūt būtu pirmais, kas ienāk prātā, bet es uzreiz iedomājos ainas no izkusušas lavas klātām planētām bez atmosfēras. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka šādas pasaules iezīme būtu ne tikai cilvēku neesamība, trūktu arī visa, kas nodrošina cilvēku eksistenci - ūdens, augsnes, augu, dzīvnieku...
Cilvēks varbūt ir slikts piemērs, jo šī ir ekoloģiski plastiska suga, bet tas, ko gribēju ilustrēt - tauriņu izzušana nenozīmē tikai to, ka Eiropas laukos vairs nav mazu krāsainu kukainīšu. Tas nozīmē, ka ir izzudis viss, kas tauriņiem nepieciešams - no laukiem pazūd dzīvība. Starp citu to pašu jau daudzus gadus rāda arī lauku putnu populāciju samazināšanās Eiropā. "Kur tieši ir problēma?" Kas gan var būt labāks nekā lauki bez kaitēkļiem un nezālēm!
Neatceros, vai par barības ķēdēm sāk mācīt piektajā klasē vai agrāk, bet visiem, kas vismaz šos dažus gadus skolā pavadījuši, vajadzētu būt tapušam skaidram, ka dabā viss ir saistīts. Par to ir tik daudz runāts, ka šoreiz ābeces patiesības nevēlos atkārtot. J_zalisiem un citiem tādiem droši vien nav vērts skaidrot arī to, ka daļa cilvēku par vērtību uzskata tauriņus un cīruļus kā tādus neatkarīgi no tā, vai tie ko dod. Šoreiz gribu uzsvērt kaut ko citu - lauksaimniecība, kas balstīta uz dabu kā ienaidnieku, nevis sabiedroto, ir spiesta kļūt arvien "mākslīgāka" - minerālmēsli, insekticīdi, herbicīdi... Un jo vairāk savu lauksaimniecību samākslojam, jo vairāk kļūstam atkarīgi no visām tām sintētiskajām drazām, ko gāžam uz saviem laukiem (noindē kukaiņus, izzūd putni, un tev būs vien jāturpina kukaiņus indēt, jo vairs nebūs putnu, kas tos apēd). Un kas notiek tad, kad "Eiropa" aizliedz kādu no šīm drazām? Kas notiek, kad izrādās, ka kaut kas no tā visa ir kaitīgs mūsu pašu veselībai? Kas notiek, kad izbeidzas kāda no izejvielām šo vielu ražošanai vai mums izbeidzas naudiņa to iegādei? Labākajā gadījumā lauksaimniekiem sarūk peļņa, jo izrādās, ka šo to no tā, ko esam pieraduši audzēt, Latvijā izaudzēt vispār nevar, sliktākajā gadījumā - mums nav ko ēst.
Varu iztēloties, kā j_zalitis, izvilcis no paduses termometru, konstatē, ka tas rāda, piemēram, 38,0 un nodomā: "Tātad dzīvsudrabs siltumā izplešas. Ja es pieliktu to pie lampas, izplestos vēl vairāk. Kur tieši ir problēma?"
Vakar Eiropas Vides aģentūras interneta lapā tika publicēta ziņa par Eiropas tauriņu populāciju lejupslīdi (lasīt šeit): kopš 1990. gada zālāju tauriņu populācijas Eiropā samazinājušās par gandrīz 50%. Ziņa izskanēja arī Latvijas plašsaziņas līdzekļos. Žurnāla "ir" interneta lapā kāds j_zalitis to komentē: "Tātad samazinājās šo tauriņu dabiskās vides platības. Kur tieši ir problēma? Ja 2x samazinātos mežu platības, arī meža zvēru kļūtu apmēram 2x mazāk." Mums taču par to nekas nebūs, vai ne?
Piemēra pēc aicinu iztēloties pasauli, kurā cilvēku "dabiskās vides platības" samazinās divas reizes. Puse no mums šobrīd apdzīvojamās pasaules daļas kļūst neapdzīvojama. Nevis tāda, kur cilvēki nedzīvo, bet tāda, kur cilvēki nevar dzīvot. Iedomājieties, cik draudīgai šai pasaulei būtu jābūt! Tuksnesis varbūt būtu pirmais, kas ienāk prātā, bet es uzreiz iedomājos ainas no izkusušas lavas klātām planētām bez atmosfēras. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka šādas pasaules iezīme būtu ne tikai cilvēku neesamība, trūktu arī visa, kas nodrošina cilvēku eksistenci - ūdens, augsnes, augu, dzīvnieku...
Cilvēks varbūt ir slikts piemērs, jo šī ir ekoloģiski plastiska suga, bet tas, ko gribēju ilustrēt - tauriņu izzušana nenozīmē tikai to, ka Eiropas laukos vairs nav mazu krāsainu kukainīšu. Tas nozīmē, ka ir izzudis viss, kas tauriņiem nepieciešams - no laukiem pazūd dzīvība. Starp citu to pašu jau daudzus gadus rāda arī lauku putnu populāciju samazināšanās Eiropā. "Kur tieši ir problēma?" Kas gan var būt labāks nekā lauki bez kaitēkļiem un nezālēm!
Neatceros, vai par barības ķēdēm sāk mācīt piektajā klasē vai agrāk, bet visiem, kas vismaz šos dažus gadus skolā pavadījuši, vajadzētu būt tapušam skaidram, ka dabā viss ir saistīts. Par to ir tik daudz runāts, ka šoreiz ābeces patiesības nevēlos atkārtot. J_zalisiem un citiem tādiem droši vien nav vērts skaidrot arī to, ka daļa cilvēku par vērtību uzskata tauriņus un cīruļus kā tādus neatkarīgi no tā, vai tie ko dod. Šoreiz gribu uzsvērt kaut ko citu - lauksaimniecība, kas balstīta uz dabu kā ienaidnieku, nevis sabiedroto, ir spiesta kļūt arvien "mākslīgāka" - minerālmēsli, insekticīdi, herbicīdi... Un jo vairāk savu lauksaimniecību samākslojam, jo vairāk kļūstam atkarīgi no visām tām sintētiskajām drazām, ko gāžam uz saviem laukiem (noindē kukaiņus, izzūd putni, un tev būs vien jāturpina kukaiņus indēt, jo vairs nebūs putnu, kas tos apēd). Un kas notiek tad, kad "Eiropa" aizliedz kādu no šīm drazām? Kas notiek, kad izrādās, ka kaut kas no tā visa ir kaitīgs mūsu pašu veselībai? Kas notiek, kad izbeidzas kāda no izejvielām šo vielu ražošanai vai mums izbeidzas naudiņa to iegādei? Labākajā gadījumā lauksaimniekiem sarūk peļņa, jo izrādās, ka šo to no tā, ko esam pieraduši audzēt, Latvijā izaudzēt vispār nevar, sliktākajā gadījumā - mums nav ko ēst.
Varu iztēloties, kā j_zalitis, izvilcis no paduses termometru, konstatē, ka tas rāda, piemēram, 38,0 un nodomā: "Tātad dzīvsudrabs siltumā izplešas. Ja es pieliktu to pie lampas, izplestos vēl vairāk. Kur tieši ir problēma?"
ceturtdiena, 2013. gada 18. jūlijs
Kā meža īpašnieki ministriju izjokoja
Pirms divām nedēļām internetā tika publicēta ziņa, ka meža īpašnieki esot definējuši kritērijus un nosacījumus atbalsta pasākumiem mežsaimniecībā Lauku attīstības programmai 2014.-2020.gadam (ziņa šeit). Tiem, kas nezina, paskaidroju, ka tas nozīmē noteikt pasākumus, kuru īstenošanai varēs saņemt Eiropas Savienības finansējumu.
Mani, protams, īpaši ieinteresēja pasākums "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai". Kā jau esmu minējis, būt atbildīgam un domāt par vidi ir mūsdienīgi, un, protams, arī mežu īpašnieki grib iet līdzi laikam. Vēl reizēm gadās, ka ES pārstāvji, redzot mūsu plānus Eiropas publiskās naudas tērēšanai, rauc uzacis un saka: "Pag, pag, vai tik jūs neesat par vidi aizmirsuši?" Bet te nu mums ir tieši videi veltīts pasākums. Paņemam naudiņu, īstenojam pasākumu un pēc tam varam teikt: "Redz, tik un tik naudiņas esam iztērējuši mežu ekoloģiskās vērtības uzlabošanai." Jauki!
Mazāk jauki tad, ja lasām vairāk nekā tikai virsrakstu. Šī pasākuma mērķis ir "uzlabot privāto mežu ekosistēmu potenciālu, palielinot oglekļa piesaistes apjomu mežaudzēs, uzlabot to pielāgošanos klimata pārmaiņām un mazināt klimata pārmaiņu sekas, kā arī paaugstināt zemes izmantošanas produktivitāti un rentabilitāti," kas arī pats par sevi it kā nav nekas slikts. Vienīgi man nav īsti skaidrs, kas ir "ekosistēmu potenciāls" (skan gan varen labi), un arī rentabilitātes un izmantošanas produktivitātes pieminēšana ekoloģijas kontekstā šķiet mazliet dīvaina.
Un tad nāk atbalstāmie pasākumi... Jaunaudžu kopšana, mazvērtīgu audžu nomaiņa, valdošās koku sugas maiņa. Redzat ekoloģiju? Ir gan šim visam pasākumam arī jauki savirpināts paskaidrojošais teksts, kur minētas aktuālās frāzes "CO2 piesaistes apjomi", "pielāgošanās klimata pārmaiņām", "atjaunojamie dabas resursi", bet pat šajā jaukajā pamatojumā neatradīsiet vārdus "ekosistēma" vai "ekoloģija".
Šo visu lasot, iedomājos par skolēniem, kas reizēm izklaidējas, kaut kur sacerējuma vai refertāta vidū ierakstot kaut kādas blēņas, lai pārbaudītu, vai skolotājs visu uzmanīgi izlasa. Interestanti, ka Zemkopības ministrija šo visu ir ne tikai izlasījusi, bet arī uztvērusi nopietni un attīstījusi vēl tālāk. Ministrijas atsūtītajā pasākumu apraksta melnrakstā atbalstāmās aktivitātes ieguvušas jau konkrētāku formulējumu:
1) Jaunaudžu kopšana (sastāva kopšana mākslīgi un dabiski atjaunotās un ieaudzētās mežaudzēs) un atzarošana;
2) Mazvērtīgo mežaudžu nomaiņa (ietver mazvērtīgu mežaudžu nomaiņu neproduktīvu mežaudžu aizstāšanu ar produktīvām audzēm no ciršanas noteikumiem;
3) Valdošās koku sugas nomaiņa pāraugušās apšu un baltalkšņu audzēs
Pamatojumā atkal: "bla bla bla CO2 bla bla bla klimata pārmaiņas bla bla bla mežaudžu noturība..." Katrā ziņā skaidrs, ka mežu ekoloģisko vērtību var uzlabot, "novācot" no ekonomiskā viedokļa mazvērtīgas audzes un "pāraugušas" (jā, tas tāds vispārpieņemts jēdziens mežu ekoloģijā) apšu un baltalkšņu audzes. Nu, jā, dzīvo jau it kā visādi "žurki, peļi,vabuļi" tajos vecajos apšu mežos, bet to tak nevar salīdzināt ar ekosistēmas potenciālu, kāds ir godīgi iestādītai un labi izkoptai egļu jaunaudzei!
Atgriežoties pie salīdzinājuma ar skolēniem, ir skaidrs, ka šajā gadījumā viss referāts ir blēņas un tēmai atbilst tikai virsraksts. Droši vien nevienam īpaši nepatiktu apakšpasākumu nosaukt par "Citas lietas, kam gribam Eiropas naudu, bet ko nevaram salikt zem citiem virsrakstiem", tāpēc jāizlīdzas ar jaukajām un mūsdienīgajām frāzēm par ekoloģiju un ekosistēmām. Līdz šim jau bija zināms, ka intensīva uz kailcirtēm balstīta mežsaimniecība ir pareiza no klimata pārmaiņu viedokļa (mans komentārs par to šeit), bet tagad izrādās, ka tā palīdz arī uzlabot mežu ekoloģisko vērtību. Lieliski! Es tikai nesaprotu, kurš tagad ir stulbais skolotājs, kam tas viss būtu jāuztver nopietni.
Mani, protams, īpaši ieinteresēja pasākums "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai". Kā jau esmu minējis, būt atbildīgam un domāt par vidi ir mūsdienīgi, un, protams, arī mežu īpašnieki grib iet līdzi laikam. Vēl reizēm gadās, ka ES pārstāvji, redzot mūsu plānus Eiropas publiskās naudas tērēšanai, rauc uzacis un saka: "Pag, pag, vai tik jūs neesat par vidi aizmirsuši?" Bet te nu mums ir tieši videi veltīts pasākums. Paņemam naudiņu, īstenojam pasākumu un pēc tam varam teikt: "Redz, tik un tik naudiņas esam iztērējuši mežu ekoloģiskās vērtības uzlabošanai." Jauki!
Mazāk jauki tad, ja lasām vairāk nekā tikai virsrakstu. Šī pasākuma mērķis ir "uzlabot privāto mežu ekosistēmu potenciālu, palielinot oglekļa piesaistes apjomu mežaudzēs, uzlabot to pielāgošanos klimata pārmaiņām un mazināt klimata pārmaiņu sekas, kā arī paaugstināt zemes izmantošanas produktivitāti un rentabilitāti," kas arī pats par sevi it kā nav nekas slikts. Vienīgi man nav īsti skaidrs, kas ir "ekosistēmu potenciāls" (skan gan varen labi), un arī rentabilitātes un izmantošanas produktivitātes pieminēšana ekoloģijas kontekstā šķiet mazliet dīvaina.
Un tad nāk atbalstāmie pasākumi... Jaunaudžu kopšana, mazvērtīgu audžu nomaiņa, valdošās koku sugas maiņa. Redzat ekoloģiju? Ir gan šim visam pasākumam arī jauki savirpināts paskaidrojošais teksts, kur minētas aktuālās frāzes "CO2 piesaistes apjomi", "pielāgošanās klimata pārmaiņām", "atjaunojamie dabas resursi", bet pat šajā jaukajā pamatojumā neatradīsiet vārdus "ekosistēma" vai "ekoloģija".
Šo visu lasot, iedomājos par skolēniem, kas reizēm izklaidējas, kaut kur sacerējuma vai refertāta vidū ierakstot kaut kādas blēņas, lai pārbaudītu, vai skolotājs visu uzmanīgi izlasa. Interestanti, ka Zemkopības ministrija šo visu ir ne tikai izlasījusi, bet arī uztvērusi nopietni un attīstījusi vēl tālāk. Ministrijas atsūtītajā pasākumu apraksta melnrakstā atbalstāmās aktivitātes ieguvušas jau konkrētāku formulējumu:
1) Jaunaudžu kopšana (sastāva kopšana mākslīgi un dabiski atjaunotās un ieaudzētās mežaudzēs) un atzarošana;
2) Mazvērtīgo mežaudžu nomaiņa (ietver mazvērtīgu mežaudžu nomaiņu neproduktīvu mežaudžu aizstāšanu ar produktīvām audzēm no ciršanas noteikumiem;
3) Valdošās koku sugas nomaiņa pāraugušās apšu un baltalkšņu audzēs
Pamatojumā atkal: "bla bla bla CO2 bla bla bla klimata pārmaiņas bla bla bla mežaudžu noturība..." Katrā ziņā skaidrs, ka mežu ekoloģisko vērtību var uzlabot, "novācot" no ekonomiskā viedokļa mazvērtīgas audzes un "pāraugušas" (jā, tas tāds vispārpieņemts jēdziens mežu ekoloģijā) apšu un baltalkšņu audzes. Nu, jā, dzīvo jau it kā visādi "žurki, peļi,vabuļi" tajos vecajos apšu mežos, bet to tak nevar salīdzināt ar ekosistēmas potenciālu, kāds ir godīgi iestādītai un labi izkoptai egļu jaunaudzei!
Atgriežoties pie salīdzinājuma ar skolēniem, ir skaidrs, ka šajā gadījumā viss referāts ir blēņas un tēmai atbilst tikai virsraksts. Droši vien nevienam īpaši nepatiktu apakšpasākumu nosaukt par "Citas lietas, kam gribam Eiropas naudu, bet ko nevaram salikt zem citiem virsrakstiem", tāpēc jāizlīdzas ar jaukajām un mūsdienīgajām frāzēm par ekoloģiju un ekosistēmām. Līdz šim jau bija zināms, ka intensīva uz kailcirtēm balstīta mežsaimniecība ir pareiza no klimata pārmaiņu viedokļa (mans komentārs par to šeit), bet tagad izrādās, ka tā palīdz arī uzlabot mežu ekoloģisko vērtību. Lieliski! Es tikai nesaprotu, kurš tagad ir stulbais skolotājs, kam tas viss būtu jāuztver nopietni.
pirmdiena, 2013. gada 15. jūlijs
Māte, laid bērnus mežā!
atvadies puisīti vecais
no gaišiem un ausainiem laikiem
kad sūkāji liepu lapas
un Salacā peldējies
tie bija lieliski laiki
maigi kā atmiņas
tu nezināji cik smalkā
diegā viss karājas
(K. Elsbergs)
Kad sāku domāt par šī raksta tēmu, Klāva Elsberga dzejolis iesēdās galvā un ārā vairs nesēdās. Savā dzejolī Elsbergs runā par pagājušo bērnību un droši vien vēl šo to, kas tikai pašam Elsbergam zināms, bet man šis dzejolis saistās ar problēmu, kas pašam autoram droši vien prātā nenāca - arvien lielāku bērnu attālināšanos no dabas.
Vairākas nopietnas vispasaules dabas aizsardzības organizācijas, piemēram, IUCN un BirdLife International, ir aptvērušas, ka laiki, kad puisīši "sūkāja liepu lapas un Salacā peldējās", tiešām ir pagājuši. Par vienu no draudiem dabas aizsardzībai, cilvēcei kopumā un galā pašiem bērniem ir kļuvusi saiknes ar dabu saraušana, lielākoties urbanizācijas (pārcelšanās no laukiem uz pilsētu) rezultātā. Bērni vairs nepazīst augus un dzīvniekus, kas dzīvo to tuvākajā apkārtnē, bet par dabu spriež pēc tā, ko rāda pa televizoru. Lielāko daļu laika bērni pavada telpās un neiet ārā rotaļāties, un tas noved pie veselības problēmām (liekais svars, alerģijas) un arī pie arvien lielākas vienaldzības pret citu sugu saglabāšanas nepieciešamību.
Latvijā, kur netrūkst mežu, peldamu upju un ezeru un vecmāmiņu laukos un kuras galvaspilsēta pēc ne viena vien ārzemju tūrista teiktā ir "jauka mazpilsēta", šī problēma vēl varētu nebūt tik aktuāla, tomēr iezīmes ir redzamas. Uz jautājumu "Kā jums radās interese par dabu?" kādreiz vienmēr atbildēju, ka interese par dabu nevis rodas, bet nepazūd - visiem maziem cilvēciņiem interesē, kas ir tie citi, kas rāpo un lidinās apkārt. Bet reiz kāds, komentējot šo manu izteikumu, atzina, ka viņš gan neatceras, ka apkārtējā daba būtu viņu kādreiz īpaši interesējusi. Tie, kam bijusi darīšana ar bērniem, paši droši vien labi zina, cik viegli bērnus atraut no datora vai televizora un dabūt ārā no mājas.
Kad pašam vēl bērnu nebija, salasījies "National Geographic" par to, kā bērniem rodas alerģijas no dzīves pārmēru sterilā vidē, nolēmu savus bērnus audzināt kūtī. Tagad man ir gan bērni, gan kūts (turklāt samērā brīva), bet kūtī dzīvot bērniem nelieku. Savām meitām ļauju gan "Disney Junior" multenes skatīties, gan ar (sievas) datoru spēlēties, bet lielāko daļu dienas vismaz vasarā viņas tomēr pavada ārā - rokoties smiltīs, ķerstot tauriņus, raujot puķes, bakstot krupjus, dzenājot strazdus no ķiršiem un visādi citādi izbaudot dzīvi meža vidū. Esmu pārliecināts, ka lēmums pārcelties uz laukiem bija pareizais gan man, gan bērniem.
Protams, visiem nav iespējams pārcelties uz dzīvi laukos, un patiesībā no dabas aizsardzības viedokļa tas arī nebūtu vēlams, bet es gribu aicināt visus vecākus atcerēties savu bērnību un "gaišos un ausainos laikus" un dot iespēju šādus pašus laikus izdzīvot arī saviem bērniem. Parādiet kā zirneklis istabas stūrī mušas ķer! Ejiet skatīties, kā pīles Rīgas kanālā vadā savus mazuļus! Brīvdienās brauciet uz laukiem! Ejiet uz mežu sēnēs! Vienkārši ejiet pastaigāties ārpus pilsētas! Ejiet peldēties ezerā, nevis baseinā! Nemāciet bērniem, ka odze ir "kaitīgs čūskveidīgais"! Nemāciet, ka mežā dzīvo slepkavas, vilkači un sumpurņi! Nemāciet baidīties, māciet saprast! Atcerieties, ka tas ir gan jūsu bērnu, gan mūsu pasaules labā.
***
Mežā ieskanas: "Kukū, kukū, kukū." "Kas tas par putnu?" divgadīgā meita apmierināti smaida. "Pareizi, tētu, dzeguze!"
no gaišiem un ausainiem laikiem
kad sūkāji liepu lapas
un Salacā peldējies
tie bija lieliski laiki
maigi kā atmiņas
tu nezināji cik smalkā
diegā viss karājas
(K. Elsbergs)
Kad sāku domāt par šī raksta tēmu, Klāva Elsberga dzejolis iesēdās galvā un ārā vairs nesēdās. Savā dzejolī Elsbergs runā par pagājušo bērnību un droši vien vēl šo to, kas tikai pašam Elsbergam zināms, bet man šis dzejolis saistās ar problēmu, kas pašam autoram droši vien prātā nenāca - arvien lielāku bērnu attālināšanos no dabas.
Vairākas nopietnas vispasaules dabas aizsardzības organizācijas, piemēram, IUCN un BirdLife International, ir aptvērušas, ka laiki, kad puisīši "sūkāja liepu lapas un Salacā peldējās", tiešām ir pagājuši. Par vienu no draudiem dabas aizsardzībai, cilvēcei kopumā un galā pašiem bērniem ir kļuvusi saiknes ar dabu saraušana, lielākoties urbanizācijas (pārcelšanās no laukiem uz pilsētu) rezultātā. Bērni vairs nepazīst augus un dzīvniekus, kas dzīvo to tuvākajā apkārtnē, bet par dabu spriež pēc tā, ko rāda pa televizoru. Lielāko daļu laika bērni pavada telpās un neiet ārā rotaļāties, un tas noved pie veselības problēmām (liekais svars, alerģijas) un arī pie arvien lielākas vienaldzības pret citu sugu saglabāšanas nepieciešamību.
Latvijā, kur netrūkst mežu, peldamu upju un ezeru un vecmāmiņu laukos un kuras galvaspilsēta pēc ne viena vien ārzemju tūrista teiktā ir "jauka mazpilsēta", šī problēma vēl varētu nebūt tik aktuāla, tomēr iezīmes ir redzamas. Uz jautājumu "Kā jums radās interese par dabu?" kādreiz vienmēr atbildēju, ka interese par dabu nevis rodas, bet nepazūd - visiem maziem cilvēciņiem interesē, kas ir tie citi, kas rāpo un lidinās apkārt. Bet reiz kāds, komentējot šo manu izteikumu, atzina, ka viņš gan neatceras, ka apkārtējā daba būtu viņu kādreiz īpaši interesējusi. Tie, kam bijusi darīšana ar bērniem, paši droši vien labi zina, cik viegli bērnus atraut no datora vai televizora un dabūt ārā no mājas.
Kad pašam vēl bērnu nebija, salasījies "National Geographic" par to, kā bērniem rodas alerģijas no dzīves pārmēru sterilā vidē, nolēmu savus bērnus audzināt kūtī. Tagad man ir gan bērni, gan kūts (turklāt samērā brīva), bet kūtī dzīvot bērniem nelieku. Savām meitām ļauju gan "Disney Junior" multenes skatīties, gan ar (sievas) datoru spēlēties, bet lielāko daļu dienas vismaz vasarā viņas tomēr pavada ārā - rokoties smiltīs, ķerstot tauriņus, raujot puķes, bakstot krupjus, dzenājot strazdus no ķiršiem un visādi citādi izbaudot dzīvi meža vidū. Esmu pārliecināts, ka lēmums pārcelties uz laukiem bija pareizais gan man, gan bērniem.
Protams, visiem nav iespējams pārcelties uz dzīvi laukos, un patiesībā no dabas aizsardzības viedokļa tas arī nebūtu vēlams, bet es gribu aicināt visus vecākus atcerēties savu bērnību un "gaišos un ausainos laikus" un dot iespēju šādus pašus laikus izdzīvot arī saviem bērniem. Parādiet kā zirneklis istabas stūrī mušas ķer! Ejiet skatīties, kā pīles Rīgas kanālā vadā savus mazuļus! Brīvdienās brauciet uz laukiem! Ejiet uz mežu sēnēs! Vienkārši ejiet pastaigāties ārpus pilsētas! Ejiet peldēties ezerā, nevis baseinā! Nemāciet bērniem, ka odze ir "kaitīgs čūskveidīgais"! Nemāciet, ka mežā dzīvo slepkavas, vilkači un sumpurņi! Nemāciet baidīties, māciet saprast! Atcerieties, ka tas ir gan jūsu bērnu, gan mūsu pasaules labā.
***
Mežā ieskanas: "Kukū, kukū, kukū." "Kas tas par putnu?" divgadīgā meita apmierināti smaida. "Pareizi, tētu, dzeguze!"
ceturtdiena, 2013. gada 4. jūlijs
Mēs gribam, lai pirmdiena nepienāk
Vakar notika pirmā sanāksme darba grupai, ko pēc Ministru kabineta rīkojuma izveidoja Zemkopības ministrija, lai apspriestu trīs jautājumus. Pirmais no tiem (un būtībā arī galvenais iemesls darba grupas veidošanai) ir mežizstrādes pātraukums jeb miera periods putnu ligzdošanas laikā, abi pārējie - meža apsaimniekošanas telpiskā plānojuma principi un iespējas samazināt esošos aprobežojumus un nosacījumus koku ciršanai.
Darba grupai dots laiks izstrādāt informatīvo ziņojumu līdz 2014. gada beigām, tāpēc pirmajā sēdē vēl netika spriests par konkrētajiem jautājumiem, bet tikai par to, kā organizēsim darba grupas darbu utt. Tomēr arī šī sanāksme bija gana interesanta, jo tajā ne tikai tika ieskicēta formālā darba kārība, bet iezīmējās arī sagaidāmo diskusiju un to rezultātu scenārijs. Lai turpmākais būtu skaidrāks, jāatzīmē, ka no 21 darba grupas locekļa vides interešu pārstāvji ir trīs.
Pirmais, kas šķita atzīmēšanas vērts - neskatoties uz to, ka it kā runājām par formālo procedūru visu trīs jautājumu apspriešanai, no klātesošo izteikumiem varēja nojaust, ka faktiski runājam par putniem un ciršanas pārtraukumu pavasarī. Izteikumi, ka "jautājuma iniciatoriem jāpierāda, ka kāds putns tiešām ir apdraudēts" un "mums jāiepazīstas ar aprēķiniem, lai varētu veikt alternatīvus aprēķinus" laikam nebija domāti par Latvijas Kokrūpniecības federācijas rosināto ciršanas ierobežojumu samazināšanu.
Tā kā arī pēc manām domām miera periods ir galvenais darba grupā apspriežamais jautājums, protams, nav slikti, ka arī pārējiem darba grupas locekļiem tas šķiet tikpat svarīgs. Bet, kā jau minēju, klātesošo izteikumi ļāva spriest arī par turpmāko diskusiju scenāriju (vismaz šī jautājuma apspriešanā). Tagad iedomājieties, ka es tālāko tekstu ielieku aploksnē un aizlīmēju. Nākošā gada beigās varēsim vērt aploksni vaļā un skatīties, vai man izrādījusies taisnība.
Pirmkārt, tiks (un jau tiek) apšaubīts, ka ornitologiem vispār ir kādi skaitļi un fakti, uz kuru pamata tiek rosināts noteikt miera periodu (radās nedaudz jocīga sajūta, ka lielākā daļa klātesošo "nav bijuši klāt" pēdējos sešus gadus, bet var jau būt...). Skaidrs, ka skaitļi un fakti ir. Tad, kad tie tiks piedāvāti, tie, protams, tiks apstrīdēti - vai nu aprēķins slikts, vai fakts nemaz nav tik svarīgs utt. Ja nu tiešām atrodas kāds, kas var sniegt alternatīvu izvērtējumu (lai gan iespēja, ka tāds tiešām tiks meklēts, ir visai neliela), skaidrs, ka šis "kāds" nonāks apmēram pie tādiem pašiem skaitļiem un faktiem. Šā vai tā galu galā nonāksim līdz pamatojumam, kas lielos vilcienos ir neapstrīdams. Un tad ekonomisko interešu pārstāvji... vienkārši nepiekritīs miera perioda noteikšanai, un, kā minēja kāds no darba grupas locekļiem: "Varēsim iet mājās."
Bet skaidrs ir arī tas, ka agri vai vēlu mežu ciršanas pārtraukums putnu ligzdošanas laikā Latvijā tiks ieviests. Ir pārāk daudz argumentu par to un pārāk maz - pret. Es ļoti labi apzinos, ka tas radīs zināmas problēmas ekonomisko interešu pārstāvjiem (galvenokārt mežizstrādes veicējiem), bet mans aicinājums darba grupai izmantot laiku lietderīgi un apspriest, kā šīs problēmas risināt, tika noraidīts, vienojoties vēlreiz atgriezties pie tā, kāpēc šāds pārtraukums ir vajadzīgs. Tā nu darba grupa ir nolēmusi kārtējo reizi padiskutēt par to, vai pēc svētdienas nāk pirmdiena, nevis to, cikos un ar kādu transportu brauksim uz darbu.
Darba grupai dots laiks izstrādāt informatīvo ziņojumu līdz 2014. gada beigām, tāpēc pirmajā sēdē vēl netika spriests par konkrētajiem jautājumiem, bet tikai par to, kā organizēsim darba grupas darbu utt. Tomēr arī šī sanāksme bija gana interesanta, jo tajā ne tikai tika ieskicēta formālā darba kārība, bet iezīmējās arī sagaidāmo diskusiju un to rezultātu scenārijs. Lai turpmākais būtu skaidrāks, jāatzīmē, ka no 21 darba grupas locekļa vides interešu pārstāvji ir trīs.
Pirmais, kas šķita atzīmēšanas vērts - neskatoties uz to, ka it kā runājām par formālo procedūru visu trīs jautājumu apspriešanai, no klātesošo izteikumiem varēja nojaust, ka faktiski runājam par putniem un ciršanas pārtraukumu pavasarī. Izteikumi, ka "jautājuma iniciatoriem jāpierāda, ka kāds putns tiešām ir apdraudēts" un "mums jāiepazīstas ar aprēķiniem, lai varētu veikt alternatīvus aprēķinus" laikam nebija domāti par Latvijas Kokrūpniecības federācijas rosināto ciršanas ierobežojumu samazināšanu.
Tā kā arī pēc manām domām miera periods ir galvenais darba grupā apspriežamais jautājums, protams, nav slikti, ka arī pārējiem darba grupas locekļiem tas šķiet tikpat svarīgs. Bet, kā jau minēju, klātesošo izteikumi ļāva spriest arī par turpmāko diskusiju scenāriju (vismaz šī jautājuma apspriešanā). Tagad iedomājieties, ka es tālāko tekstu ielieku aploksnē un aizlīmēju. Nākošā gada beigās varēsim vērt aploksni vaļā un skatīties, vai man izrādījusies taisnība.
Pirmkārt, tiks (un jau tiek) apšaubīts, ka ornitologiem vispār ir kādi skaitļi un fakti, uz kuru pamata tiek rosināts noteikt miera periodu (radās nedaudz jocīga sajūta, ka lielākā daļa klātesošo "nav bijuši klāt" pēdējos sešus gadus, bet var jau būt...). Skaidrs, ka skaitļi un fakti ir. Tad, kad tie tiks piedāvāti, tie, protams, tiks apstrīdēti - vai nu aprēķins slikts, vai fakts nemaz nav tik svarīgs utt. Ja nu tiešām atrodas kāds, kas var sniegt alternatīvu izvērtējumu (lai gan iespēja, ka tāds tiešām tiks meklēts, ir visai neliela), skaidrs, ka šis "kāds" nonāks apmēram pie tādiem pašiem skaitļiem un faktiem. Šā vai tā galu galā nonāksim līdz pamatojumam, kas lielos vilcienos ir neapstrīdams. Un tad ekonomisko interešu pārstāvji... vienkārši nepiekritīs miera perioda noteikšanai, un, kā minēja kāds no darba grupas locekļiem: "Varēsim iet mājās."
Bet skaidrs ir arī tas, ka agri vai vēlu mežu ciršanas pārtraukums putnu ligzdošanas laikā Latvijā tiks ieviests. Ir pārāk daudz argumentu par to un pārāk maz - pret. Es ļoti labi apzinos, ka tas radīs zināmas problēmas ekonomisko interešu pārstāvjiem (galvenokārt mežizstrādes veicējiem), bet mans aicinājums darba grupai izmantot laiku lietderīgi un apspriest, kā šīs problēmas risināt, tika noraidīts, vienojoties vēlreiz atgriezties pie tā, kāpēc šāds pārtraukums ir vajadzīgs. Tā nu darba grupa ir nolēmusi kārtējo reizi padiskutēt par to, vai pēc svētdienas nāk pirmdiena, nevis to, cikos un ar kādu transportu brauksim uz darbu.
svētdiena, 2013. gada 2. jūnijs
Kas padara Latviju par otro zaļāko valsti pasaulē?
Latvija - otrā zaļākā valsts pasaulē. Šķiet, daudzi šo apgalvojumu būs dzirdējuši, pat nezinot, kas tam pamatā. Interesanti, ka šis fakts ir ārkārtīgi populārs tieši vides aizsardzības oponentu vidū: "Lūk, Latvija ir otrā zaļākā, tātad ar vidi mums viss ir kārtībā un jākoncentrējas uz izraušanos ekonomiski." Kārtējo reizi dzirdot šāda rakstura apgalvojumu, nolēmu šajā jautājumā beidzot iedziļināties.
EPI
Tos, kas vēl nezina, informēju - par otro zaļāko valsti pasaulē Latviju ir padarījis Jeila universitātes izstrādātais environmental performance index (EPI), brīvi tulkojot, vides snieguma rādītājs. Pēc šī rādītāja vērtības 2012. gadā Latvija tad arī ir leģendārajā otrajā vietā (132 valstu konkurencē) aiz Šveices. Droši vien tiem no mums, kam kremt, ka igauņiem viss ir labāk, būs patīkami dzirdēt, ka Igaunija pēc EPI ir pēdējā no Baltijas valstīm - 54. vietā. Ar visu informāciju par šo rādītāju, tā aprēķina metodēm utt. var iepazīties šeit: http://epi.yale.edu/, un iesaku to izdarīt katram, kas grib par šo jautājumu publiski izteikties.
Nav tā, ka EPI būtu vienkārši kāds abstrakts skaitlis. Tam pamatā ir 22 konkrēti rādītāji (indicators), kas, piešķirot tiem dažādu svaru, apkopoti 10 politikas jomās (policy categories), kas savukārt apkopotas divos mērķos (objectives) - "Vides veselība" un "Ekosistēmu vitalitāte", un šo abu mērķu apkopotie rezultāti galu galā dod kopējo EPI.
Pilnajā ziņojumā teikts: "Mēs norādām, ka kopējais EPI (..) rangs pats par sevi ir tikai indikatīvs. Labāku priekšstatu bieži var gūt, aplūkojot atsevišķo indikatoru vai politikas jomu rezultātus." Tiešām tāds kopējais vides snieguma rādītājs (Latvijas gadījumā - 70,37) īsti neko nepasaka, vien dod mums iespēju tulkot to kā "otrā zaļākā". Klausot ziņojuma autoru ieteikumiem,...
...ielūkosimies dziļāk
Mērķis "Vides veselība" veido tikai 30% kopējā vērtējuma, turklāt pēc tā Latvija ierindojas vien 57. vietā*, kas ir tikai nedaudz labāk nekā Igaunijas 65. vieta, tātad ir skaidrs, ka vides veselība nav bijusi izšķirošā Latvijas augstajai vietai kopvērtējumā. Turklāt šajā sadaļā ir arī rādītājs, ar kuru Latvijai veicies vissliktāk - pieeja kanalizācijai (access to sanitation). Pēc šī rādītāja esam 84. vietā pasaulē, tālu priekšā atstājot ne tikai, piemēram, Somiju, Zviedriju un ASV, bet arī Bulgāriju, Libānu, Turkmenistānu, Sīriju un, protams, arī Šveici un Igauniju.
Mērķī "Ekosistēmu vitalitāte" Latvija ierindojas trešajā vietā, tātad šī sadaļa ir īpašas uzmanības vērta.
Bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā Latvija ir tikai 11. vietā, kas it kā ir augsts rādītājs, taču interesanti atzīmēt, ka par mums labāk veicas ne tikai Šveicei un Igaunijai, bet arī, piemēram, Botsvānai, Zambijai un Zimbabvei.
Ja detalizētāk aplūkojam bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, tad redzam, ka šajā gadījumā Šveices priekšrocība ir, ka tā neatrodas pie jūras. Biomu aizsardzībā Šveices rangs ir zemāks nekā Latvijai (attiecīgi 1. un 23. vieta), bet Latvijas kopējo rezultātu samazina 21. vieta pēc rādītāja "jūras aizsargājamās teritorijas" - valsts ekskluzīvās ekonomiskās zonas daļa, ko aizņem aizsargājamās teritorijas (Šveicei tādu vienkārši nav). Starp citu, 1. vietu pēc šī rādītāja dala Vācija, Lielbritānija, Ekvadora, Jaunzēlande, ASV, Austrālija, Jordānija un... Igaunija.
Mežu jomā mums nav veicies tik labi kā ar bioloģisko daudzveidību - esam 32. vietā. Lai gan tas ir labāk gan par Igauniju, gan Šveici, mums priekšā ir, piemēram, Lietuva (1. vietā pēc šī rādītāja), Nīderlande, Norvēģija un pat kopvērtējumā pašu pēdējo vietu ieņemošā Irāka.
Pie mežu jautājuma, protams, nevaru nepakavēties. Interesanti ir aplūkot konkrētos rādītājus, kas mežu jomā iekļauti. Izrādās pēc rādītājiem "meža seguma pārmaiņas" un "krāja" esam pirmajā vietā pasaulē, bet mūsu rezultātu uz leju novelk trešais rādītājs - meža platību zudumi. Interesanti, ka pirmie divi balstīti uz oficiālo statistiku, ko sniedz mūsu valsts, bet trešais - visā pasaulē pēc vienas metodikas veikti mērījumi no satelīta.
Ar zivju resursu apsaimniekošanu mums iet vēl švakāk (41. vieta). Tā kā šeit tiek runāts par jūras zivīm, Šveice vērtēta netiek, bet mums priekšā ir ne tikai Igaunija, bet arī Somija, Francija, Grieķija, Nigērija, Indija...
Bet kas tad ir Latvijas panākumu atslēga - mūsu galvenie sasniegumi vides jomā, kas ļāvuši mums ierindoties otrajā vietā pasaulē?
Kā jau vajadzētu būt skaidram no iepriekš rakstītā, otro vietu pasaulē neesam iekarojuši ar saviem zaļojošajiem mežiem vai griežu pilnajām pļavām (nekādas sugas rādītājos vispār netiek apskatītas). Ziņojuma autori norāda, ka viens no iemesliem Latvijas kāpumam kopvērtējumā ir lauksaimniecības subsīdiju samazināšanās.
Jāatzīmē arī, ka esam pirmajā vietā pasaulē sēra dioksīda izmešu ziņā (t.i., radām maz šo izmešu). Šajā ziņā mums līdzās nestāv neviens. Šveice ir otrajā vietā, bet Igaunija - 127. Skaidrībai jāatzīmē, ka sēra dioksīda izmeši rodas, dedzinot ogles un naftu (tātad tie ir arī automašīnu izplūdes gāzēs).
Nākošie labākie rādītāji "Ekosistēmu vitalitātes" mērķī ir jau pieminētā bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un arī pārmaiņas ūdens daudzumā. Abos šajos rādītājos esam 11. vietā. Jāatzīmē gan, ka politikas joma "Ūdens resursi" ir vienīgā, kurā Latvijai atzīmēta situācijas pasliktināšanās, salīdzinot ar 2000. gadu. Šajā jomā ir tikai viens rādītājs - pārmaiņas ūdens daudzumā. Šajā gadījumā ir runa par upju dabiskā stāvokļa pasliktināšanos (t.i., ūdens daudzuma samazināšanās) ūdenskrātuvju veidošanas un ūdens ņemšanas dēļ.
Esam otrie, un tas ir labi
Kā jau iepriekš minēju, daļa cilvēku priecājas par to, ka Latvija ir otrā zaļākā valsts pasaulē, jo tas nozīmē, ka videi varam vairs īpašu uzmanību nepievērst. No iepriekš izklāstītā tad nu ir skaidrs, ka pieņemot, ka viss ir kārtībā, mēs akceptējam to, ka ūdenssaimniecība mums ir sliktāka nekā Sīrijā, bioloģisko daudzveidību aizsargājam vājāk nekā Zimbabvē, zivju resursus apsaimniekojam nemākulīgāk nekā Indija, bet mūsu meži ir sliktākā stāvoklī nekā Irākā.
Labā ziņa tiem, kas, lai attaisnotu vides interešu nobīdīšanu kaut kur dibenplānā, vicinās ar otrās zaļākās valsts karodziņu, ir tā, ka mēs varētu nogāzt visas melno stārķu ligzdas, apšaut visus mazos ērgļus un izkārt gar Latvijas robežu par biedinājumu citiem putniem un piegāzt Baltijas jūru pilnu ar naftu, bet mūsu EPI nemainītos par nevienu punktiņu - mēs joprojām būtu otrā zaļākā valsts pasaulē.
Kā būt pirmajiem?
Bet ir arī cilvēki (vienu brīdi pat vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs), kas Jeila universitātes ziņojuma rezultātus redz kā apliecinājumu, ka Latvijai ir iespējams kļūt par pašu zaļāko valsti. Tas nevarētu būt sarežģīti, mums tikai jāapsteidz Šveice. Un tagad saturieties - es atrisināšu daudzus prātus nomocījušo jautājumu par to, kā Latvijai kļūt par zaļāko valsti pasaulē!
Izmantojot EPI aprēķinu metodiku un pieejamos datus, mēģināju parēķināt, kā mums visvienkāršāk izrauties vadībā. Problēma ir tā, ka Šveice mums ir priekšā vairākos rādītājos - bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā, CO2 izmešu ziņā u.c. Bet es varu jūs iepriecināt - lai nokļūtu pirmajā vietā, mums nav jālauza galva, kā mazināt CO2 izmešus, labāk aizsargāt bioloģisko daudzveidību vai nodrošināt labāku gaisa kvalitāti telpās. Pietiek ar diviem vienkāršiem valdības lēmumiem - beigt subsidēt lauksaimniecību un beigt zvejot jūrā zivis. Mērķis sasniegts!
Nu ko...
Varbūt kādam, lasot iepriekš rakstīto, laiku pa laikam gribēsies iesaukties: "Kādas muļķības!" (vai tad Irākā vispār ir meži). Tad apdomājiet vai arī jūs neest starp tiem, kas, jūsmīgi sitot plaukstiņas, skandē, ka Latvija ir otrā zaļākā valsts pasaulē. Mūsu otrā vieta ir kopsavilkums visam, ko aprakstīju iepriekš.
Bet varbūt nelauzīsim galvas par kaut kādu aizjūras universitāšu veiktiem pētījumiem. Redz, mūsu pašu - Eiropas - kantoris Eurostat konstatējis, ka 2012. gadā Latvijai bija straujākais IKP pieaugums visā Eiropas Savienībā (sk. http://www.db.lv/finanses/makroekonomika/latvija-joprojam-straujakais-ikp-pieaugums-es-389375). Es domāju, tas ir labs rādītājs, ka ekonomikā esam sasnieguši visu un tagad varētu pievērsties vides aizsardzībai.
-------
*Visur jāpatur prātā, ka nosauktās vietas var būt dalītas (t.i., var būt vairākas 1. vietas utt.)
EPI
Tos, kas vēl nezina, informēju - par otro zaļāko valsti pasaulē Latviju ir padarījis Jeila universitātes izstrādātais environmental performance index (EPI), brīvi tulkojot, vides snieguma rādītājs. Pēc šī rādītāja vērtības 2012. gadā Latvija tad arī ir leģendārajā otrajā vietā (132 valstu konkurencē) aiz Šveices. Droši vien tiem no mums, kam kremt, ka igauņiem viss ir labāk, būs patīkami dzirdēt, ka Igaunija pēc EPI ir pēdējā no Baltijas valstīm - 54. vietā. Ar visu informāciju par šo rādītāju, tā aprēķina metodēm utt. var iepazīties šeit: http://epi.yale.edu/, un iesaku to izdarīt katram, kas grib par šo jautājumu publiski izteikties.
Nav tā, ka EPI būtu vienkārši kāds abstrakts skaitlis. Tam pamatā ir 22 konkrēti rādītāji (indicators), kas, piešķirot tiem dažādu svaru, apkopoti 10 politikas jomās (policy categories), kas savukārt apkopotas divos mērķos (objectives) - "Vides veselība" un "Ekosistēmu vitalitāte", un šo abu mērķu apkopotie rezultāti galu galā dod kopējo EPI.
Pilnajā ziņojumā teikts: "Mēs norādām, ka kopējais EPI (..) rangs pats par sevi ir tikai indikatīvs. Labāku priekšstatu bieži var gūt, aplūkojot atsevišķo indikatoru vai politikas jomu rezultātus." Tiešām tāds kopējais vides snieguma rādītājs (Latvijas gadījumā - 70,37) īsti neko nepasaka, vien dod mums iespēju tulkot to kā "otrā zaļākā". Klausot ziņojuma autoru ieteikumiem,...
...ielūkosimies dziļāk
Mērķis "Vides veselība" veido tikai 30% kopējā vērtējuma, turklāt pēc tā Latvija ierindojas vien 57. vietā*, kas ir tikai nedaudz labāk nekā Igaunijas 65. vieta, tātad ir skaidrs, ka vides veselība nav bijusi izšķirošā Latvijas augstajai vietai kopvērtējumā. Turklāt šajā sadaļā ir arī rādītājs, ar kuru Latvijai veicies vissliktāk - pieeja kanalizācijai (access to sanitation). Pēc šī rādītāja esam 84. vietā pasaulē, tālu priekšā atstājot ne tikai, piemēram, Somiju, Zviedriju un ASV, bet arī Bulgāriju, Libānu, Turkmenistānu, Sīriju un, protams, arī Šveici un Igauniju.
Mērķī "Ekosistēmu vitalitāte" Latvija ierindojas trešajā vietā, tātad šī sadaļa ir īpašas uzmanības vērta.
Bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā Latvija ir tikai 11. vietā, kas it kā ir augsts rādītājs, taču interesanti atzīmēt, ka par mums labāk veicas ne tikai Šveicei un Igaunijai, bet arī, piemēram, Botsvānai, Zambijai un Zimbabvei.
Ja detalizētāk aplūkojam bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, tad redzam, ka šajā gadījumā Šveices priekšrocība ir, ka tā neatrodas pie jūras. Biomu aizsardzībā Šveices rangs ir zemāks nekā Latvijai (attiecīgi 1. un 23. vieta), bet Latvijas kopējo rezultātu samazina 21. vieta pēc rādītāja "jūras aizsargājamās teritorijas" - valsts ekskluzīvās ekonomiskās zonas daļa, ko aizņem aizsargājamās teritorijas (Šveicei tādu vienkārši nav). Starp citu, 1. vietu pēc šī rādītāja dala Vācija, Lielbritānija, Ekvadora, Jaunzēlande, ASV, Austrālija, Jordānija un... Igaunija.
Mežu jomā mums nav veicies tik labi kā ar bioloģisko daudzveidību - esam 32. vietā. Lai gan tas ir labāk gan par Igauniju, gan Šveici, mums priekšā ir, piemēram, Lietuva (1. vietā pēc šī rādītāja), Nīderlande, Norvēģija un pat kopvērtējumā pašu pēdējo vietu ieņemošā Irāka.
Pie mežu jautājuma, protams, nevaru nepakavēties. Interesanti ir aplūkot konkrētos rādītājus, kas mežu jomā iekļauti. Izrādās pēc rādītājiem "meža seguma pārmaiņas" un "krāja" esam pirmajā vietā pasaulē, bet mūsu rezultātu uz leju novelk trešais rādītājs - meža platību zudumi. Interesanti, ka pirmie divi balstīti uz oficiālo statistiku, ko sniedz mūsu valsts, bet trešais - visā pasaulē pēc vienas metodikas veikti mērījumi no satelīta.
Ar zivju resursu apsaimniekošanu mums iet vēl švakāk (41. vieta). Tā kā šeit tiek runāts par jūras zivīm, Šveice vērtēta netiek, bet mums priekšā ir ne tikai Igaunija, bet arī Somija, Francija, Grieķija, Nigērija, Indija...
Bet kas tad ir Latvijas panākumu atslēga - mūsu galvenie sasniegumi vides jomā, kas ļāvuši mums ierindoties otrajā vietā pasaulē?
Kā jau vajadzētu būt skaidram no iepriekš rakstītā, otro vietu pasaulē neesam iekarojuši ar saviem zaļojošajiem mežiem vai griežu pilnajām pļavām (nekādas sugas rādītājos vispār netiek apskatītas). Ziņojuma autori norāda, ka viens no iemesliem Latvijas kāpumam kopvērtējumā ir lauksaimniecības subsīdiju samazināšanās.
Jāatzīmē arī, ka esam pirmajā vietā pasaulē sēra dioksīda izmešu ziņā (t.i., radām maz šo izmešu). Šajā ziņā mums līdzās nestāv neviens. Šveice ir otrajā vietā, bet Igaunija - 127. Skaidrībai jāatzīmē, ka sēra dioksīda izmeši rodas, dedzinot ogles un naftu (tātad tie ir arī automašīnu izplūdes gāzēs).
Nākošie labākie rādītāji "Ekosistēmu vitalitātes" mērķī ir jau pieminētā bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un arī pārmaiņas ūdens daudzumā. Abos šajos rādītājos esam 11. vietā. Jāatzīmē gan, ka politikas joma "Ūdens resursi" ir vienīgā, kurā Latvijai atzīmēta situācijas pasliktināšanās, salīdzinot ar 2000. gadu. Šajā jomā ir tikai viens rādītājs - pārmaiņas ūdens daudzumā. Šajā gadījumā ir runa par upju dabiskā stāvokļa pasliktināšanos (t.i., ūdens daudzuma samazināšanās) ūdenskrātuvju veidošanas un ūdens ņemšanas dēļ.
Esam otrie, un tas ir labi
Kā jau iepriekš minēju, daļa cilvēku priecājas par to, ka Latvija ir otrā zaļākā valsts pasaulē, jo tas nozīmē, ka videi varam vairs īpašu uzmanību nepievērst. No iepriekš izklāstītā tad nu ir skaidrs, ka pieņemot, ka viss ir kārtībā, mēs akceptējam to, ka ūdenssaimniecība mums ir sliktāka nekā Sīrijā, bioloģisko daudzveidību aizsargājam vājāk nekā Zimbabvē, zivju resursus apsaimniekojam nemākulīgāk nekā Indija, bet mūsu meži ir sliktākā stāvoklī nekā Irākā.
Labā ziņa tiem, kas, lai attaisnotu vides interešu nobīdīšanu kaut kur dibenplānā, vicinās ar otrās zaļākās valsts karodziņu, ir tā, ka mēs varētu nogāzt visas melno stārķu ligzdas, apšaut visus mazos ērgļus un izkārt gar Latvijas robežu par biedinājumu citiem putniem un piegāzt Baltijas jūru pilnu ar naftu, bet mūsu EPI nemainītos par nevienu punktiņu - mēs joprojām būtu otrā zaļākā valsts pasaulē.
Kā būt pirmajiem?
Bet ir arī cilvēki (vienu brīdi pat vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs), kas Jeila universitātes ziņojuma rezultātus redz kā apliecinājumu, ka Latvijai ir iespējams kļūt par pašu zaļāko valsti. Tas nevarētu būt sarežģīti, mums tikai jāapsteidz Šveice. Un tagad saturieties - es atrisināšu daudzus prātus nomocījušo jautājumu par to, kā Latvijai kļūt par zaļāko valsti pasaulē!
Izmantojot EPI aprēķinu metodiku un pieejamos datus, mēģināju parēķināt, kā mums visvienkāršāk izrauties vadībā. Problēma ir tā, ka Šveice mums ir priekšā vairākos rādītājos - bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā, CO2 izmešu ziņā u.c. Bet es varu jūs iepriecināt - lai nokļūtu pirmajā vietā, mums nav jālauza galva, kā mazināt CO2 izmešus, labāk aizsargāt bioloģisko daudzveidību vai nodrošināt labāku gaisa kvalitāti telpās. Pietiek ar diviem vienkāršiem valdības lēmumiem - beigt subsidēt lauksaimniecību un beigt zvejot jūrā zivis. Mērķis sasniegts!
Nu ko...
Varbūt kādam, lasot iepriekš rakstīto, laiku pa laikam gribēsies iesaukties: "Kādas muļķības!" (vai tad Irākā vispār ir meži). Tad apdomājiet vai arī jūs neest starp tiem, kas, jūsmīgi sitot plaukstiņas, skandē, ka Latvija ir otrā zaļākā valsts pasaulē. Mūsu otrā vieta ir kopsavilkums visam, ko aprakstīju iepriekš.
Bet varbūt nelauzīsim galvas par kaut kādu aizjūras universitāšu veiktiem pētījumiem. Redz, mūsu pašu - Eiropas - kantoris Eurostat konstatējis, ka 2012. gadā Latvijai bija straujākais IKP pieaugums visā Eiropas Savienībā (sk. http://www.db.lv/finanses/makroekonomika/latvija-joprojam-straujakais-ikp-pieaugums-es-389375). Es domāju, tas ir labs rādītājs, ka ekonomikā esam sasnieguši visu un tagad varētu pievērsties vides aizsardzībai.
-------
*Visur jāpatur prātā, ka nosauktās vietas var būt dalītas (t.i., var būt vairākas 1. vietas utt.)
otrdiena, 2013. gada 28. maijs
Par mežu ciršanas apjomiem - lēnām un lieliem burtiem
Par Latvijas mežu ciršanas apjomiem neesmu īpaši runājis, vien pieminējis, ka gluži tik vienkārši, kā mums to mēģina iebarot (pieaug daudz, nocērtam drusciņ), nav. Galvenais iemesls tam, ka šajā jautājumā īpaši neesmu iedziļinājies, ir tas, ka krājas pieaugums un ciršanas apjomi, kā jau daudzkārt esmu minējis, ir ekonomisks rādītājs, par kuru satraukties būtu vērts tikai ekonomisko interešu pārstāvjiem. Man, piemēram, būtu vienalga, kāds ir mežu ciršanas apjoms kubikmetros, ja vien tiktu nodrošināta Latvijas mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.
Bet bioloģiskās daudzveidības saglabāšana varētu būt sabiedrībai grūti uztverams uzstādījums. Sabiedrība redz kailcirtes un ir neapmierināta ar to platības nemitīgo pieaugumu, bet ekonomisko interešu pārstāvji, kas saprot tikai ekonomiskas kategorijas, runā ar sabiedrību sev saprotamā valodā - par krājas pieaugumu un izcirstajiem kubikmetriem. Sabiedrībai neatliek nekas cits, kā ēst to, ko dod, un tieši tāpēc esmu beidzot nolēmis šo jautājumu aplūkot rūpīgāk.
Ilustrācijai izmantošu LVMI "Silava" direktora Jurģa Jansona teikto 13. maija raidījumā "Labrīt, Latvija!" un 14. maijā Latvijas Radio, galvenokārt tāpēc, ka neko jaunu šajos raidījumos J. Jansons nepasaka, un dažādās mutēs viss teiktais (pat par neizremontētajām slimnīcām) ir malts neskaitāmas reizes, lai mūs visus pārliecinātu, ka viss ir kārtībā un būtu jācērt vēl vairāk.
Kā jau J. Jansons pareizi atzīmē, bioloģijā kaut kā novērtēšanai parasti izmanto izlasi jeb tā saucamo paraugkopu, pieņemot, ka mūs interesējošā rādītāja vērtība paraugkopā atbilst ģenerālkopai jeb tai kopai, ko mēs mēģinām novērtēt.
Piemērs: Ja mēs gribētu pārliecināties, ka meitenes vecumā no 12 līdz 15 gadiem ir garākas nekā zēni tajā pašā vecumā, mēs izmērītu augumu 30 zēniem un 30 meitenēm (šī būtu mūsu paraugkopa), aprēķinātu vidējo augumu katram dzimumam un pieņemtu, ka šādu vidējo iegūtu arī tad, ja izmērītu augumus visiem zēniem un visām meitenēm šajā vecumā (ģenerālkopai).
Piemērs no mežiem: "Silavas" apgalvojums, ka Latvijā meži aizņem 54% (vai vienalga, kādi procenti katrā gadījumā tiek saukti), nenozīmē, ka institūta darbinieki ir pārbaudījuši katru Latvijas hektāru, lai pārliecinātos, vai tajā ir mežs. Tas nozīmē tikai to, ka šāds meža īpatsvars ir "Silavas" meža monitoringa 16 tūkstošos parauglaukumu, un tiek pieņemts, ka šie parauglaukumi adekvāti atspoguļo situāciju Latvijā kopumā (t.i., ir reprezentatīvi Latvijai kopumā).
Šos statistikas principus ir svarīgi saprast, lai aptvertu vienu no fundamentālajiem trūkumiem apgalvojumiem par statistiski ticamajiem "Silavas" datiem, uz kuru pamata, tad mēs redzam, ka Latvijas mežos viss ir kārtībā un varam apdomāt ciršanas apjomu palielinājumu. Lieta ir tāda, ka pamatotu secinājumu izdarīšanai ir svarīgi, lai mūsu izvēlētā paraugkopa atbilstu ģenerālkopai, par kuru vēlamies izdarīt secinājumus. Atgriežoties pie piemēra par zēniem un meitenēm, ja visas mūsu mērītās meitenes būtu basketbolistes, mēs nevarētu izdarīt pamatotus secinājumus par "vidējās meitenes" augumu salīdzinājumā ar "vidējā zēna" augumu. Mēs varētu secināt tikai to, ka 12 līdz 15 gadus vecas meitenes, kas ir basketbolistes, ir (vai nav) garākas par zēniem šajā pašā vecumā.
Ar J. Jansona izmantoto argumentāciju ir otrādi - izmērot 30 dažādas meitenes, mēs gribam spriest par basketbolistēm. Man nav pamata neticēt, ka "Silavas" parauglaukumu tīkls būtu reprezentatīvs Latvijai kopumā, problēma ir tajā, ka viņš no šiem rezultātiem aicina izdarīt secinājumus, nevis par Latviju kopumā, bet par ļoti specifisku Latvijas mežu daļu.
Tātad J. Jansons mums paskaidro, ka piecos gados mežu krāja ir pieaugusi par 25-27 milj. kubikmetru (starp citu radio raidījumā tiek minēti tikai 22 milj., un tad bilance vairs tik laba nesanāk), nocērt 15 milj. kubikmetru, bet 7,5 milj. kubikmetru iet bojā dabiskā veidā, tātad "resursu apjoms" nesamazinās, un mēs varētu sākt diskusiju par ciršanas apjomu palielināšanu.
Jāsāk ar to, ka mežu apsaimniekošanu Latvijā regulē Valsts meža dienests, un regulē tikai to, kas ir Meža valsts reģistrā. Tā kā gan vieni, gan otri dati mainās, konkrētus skaitļus nav vērts saukt, bet nemainās tas, ka Latvijas mežainums (t.i., mežu platība pret kopējo Latvijas platību) pēc "Silavas" monitoringa rezultātiem ir par dažiem procentiem lielāks nekā pēc Valsts meža dienesta datiem, tātad (un tas, protams, nevienu nepārsteigs) ir meži, kas oficiālajos datos neparādās. Svarīgais aspekts - ar šiem mežiem var darīt jebko - audzēt mūžīgi vai nocirst līdz pēdējam kokam jau rīt un vietā uzcelt māju. Šie meži ir ārpus Valsts meža dienesta uzraudzības un meža apsaimniekošanu regulējošo normatīvo aktu prasībām.
Uz privātajiem mežiem attiecas Meža likums un tam pakārtotie MK noteikumi, bet, kā jau J. Jansons norāda intervijā televīzijai, ciršanas apjomi šajos mežos netiek regulēti.
Ciršanas apjomus "ar lēmumu" (diskusijas, uz kuru aicina J. Jansons, rezultātā) var palielināt tikai valsts mežos. Tātad domu gājiena kopsavilkums ir - tā kā Latvijā kopumā mežu krāja palielinās, valsts mežos vajadzētu cirst vairāk. Šādai argumentācijai līdzīgs apgalvojums būtu: sievietes saņem mazāku algu nekā vīrieši, tāpēc Solvitai Āboltiņai jāpalielina alga. Varbūt tiešām Solvitai Āboltiņai varētu maksāt vairāk, un varbūt tiešām ciršanas apjomu valsts mežos varētu palielināt, bet izmantotā argumentācija to nepamato.
J. Jansons piemin arī leģendāro uzkrājumu, kas kaut kur ir un tikai gaida nociršanu, lai mēs varētu nopelnīto naudu ieguldīt bērnu slimnīcu remontos. Šeit gribu atgādināt divas bildītes no kāda senāka raksta manā blogā - "Cirvja ēnā: Latvijas mežu statistika":
Augšējā attēlā redzama kopējā Latvijas mežu vecuma struktūra, bet apakšējā - meži bez saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Šajos attēlos var redzēt, ka, lai gan kopš 2001. gada Latvijā kopumā vecu mežu tiešām ir kļuvis vairāk, uzkrājums veidojas mežos, kuros mežizstrāde ir ierobežota (galvenokārt dabas aizsardzības prasību dēļ). Brīvi cērtamos mežos samazinājums redzams gandrīz visās meža vecuma klasēs virs 70 gadu vecuma.
Labi, es nedaudz grēkoju. Tad, kad tiek runāts par "uzkrājumu" vai "pāraugušiem mežiem", ar to saprot mežus, kas pārsnieguši ciršanas vecumu. Tātad nevar gluži tik vienkārši mest kopā visus mežus - atkarībā no valdošās sugas meža ciršanas vecums ir dažāds (piemēram, priedēm 101, bet apsēm - 41 gads). Arī šis ir vājais punkts J. Jansona argumentācijā - tie 22 (vai 25, vai 27) milj. kubikmetru pieauguma nav gluži vienmērīgi sadalīti pa visiem mežu tipiem. Saimnieciskā interese par visiem mežiem arī nav gluži vienāda. Jāraugās, lai neiznāk tā, ka pieaugumu baltalkšņu mežos mēs izmantojam, lai pamatotu intensīvāku "Rīgas priedes" ciršanu. Jā, pats J. Jansons gan norāda, ka meža vērtību nosaka cilvēka prasme ar to apieties, bet tas kaut kā nesaskan ar nemitīgajiem aicinājumiem "novākt" apšu un baltalkšņu audzes un aizstāt ar kaut ko vērtīgāku.
Ja lasītājs sāk satraukties, lasot visu iepriekš rakstīto, varu nomierināt: lai kādus skaitļus no savas cepures izvilktu J. Jansons, koku ciršanas maksimāli pieļaujamo apjomu valsts mežos joprojām (vismaz pagaidām) nosaka Valsts meža dienests (VMD). Šī institūcija līdz šim ir godam noturējusies pret politisku spiedienu, izņemot ciršanas apjomu palielinājumu 2009.-2010. gadam, kad dienests gan norādīja Zemkopības ministrijai, ka gluži pārdomāts šis palielinājums nav, bet uzdevums piemest kubikmetru miljonus atļautajam apjomam palika nemainīts. Jāpatur prātā, ka VMD pieļaujamo ciršanas apjomu rēķina reālam, nevis statistiskajam mežam. Viņu rīcībā ir informācija par visu ģenerālkopu līdz katram meža nogabalam. Jā, ir meži, kas nav iekļauti Meža valsts reģistrā, bet, kā jau iepriekš minēju, ar šiem "neoficiālajiem" mežiem rēķināties, plānojot mežu apsaimniekošanu, nebūtu saprātīgi šā vai tā. Jā, privātajos mežos šāds maksimāli pieļaujamas apjoms noteikts netiek, bet tur nu lielā mērā viss ir pašu īpašnieku ziņā - tiešā veidā neviens nevar viņus piespiest ciršanas apjomus ne palielināt, ne samazināt.
Pievērsiet uzmanību: VMD nosaka maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu - griestus, kurus pārsniegt nedrīkst, ja negribam, lai cērtamu mežu platības iet mazumā. Domājat, viņi nezina par uzkrājumiem un pāraugušām audzēm? Protams, zina un savos aprēķinos jau ir iekļāvuši. No aprēķiniem VMD izslēdz mežus, kurus cirst ir aizliegts, bet pārējos mežos aprēķinu balsta uz tīri ekonomiskiem principiem - cērtamu mežu platību vienmērīgu plūsmu. Tātad, saprātīgi saimniekojot (t.i., ievērojot arī citas, ne tikai ekonomiskās intereses), šos griestus vispār nav iespējams sasniegt. Aprēķinā, piemēram, iekļauti arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valdījumā esošie meži īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Lai gan daļā šo mežu nav būtisku ciršanas ierobežojumu, cerams, ka drīzumā to saimnieciska izmantošana tiks pārtraukta. Arī mežu neciršana putnu ligzdošanas laikā, kailciršu īpatsvara samazināšana, noteikta vecu mežu īpatsvara saglabāšana utt. VMD aprēķinā nav iekļauta. Zemkopības ministrijai gan ir dots valdības uzdevums izstrādāt principus sabiedrības un vides aizsardzības interešu ņemšanai vērā, nosakot maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu, bet ar šo uzdevumu, cik zinu, Zemkopības ministrija joprojām nav tikusi galā.
Nedaudz vēlos pieskarties arī pašu meža nozares pārstāvju veiktajiem aprēķiniem. Lūk, AS "Latvijas valsts meži" aprēķins par ikgadējiem ciršanas apjomiem uzņēmuma apsaimniekotajos mežos turpmākos 50 gadus:
Redzams, ka minimāls ciršanas apjomu pieaugums tiek prognozēts, bet būtībā visu laiku tas saglabājas ap 16 tūkstošiem hektāru gadā.
Ko ar to visu gribu teikt? Kamēr pastāvēs (un tiks ievērota) pašreizējā kārtība ciršanas apjomu noteikšanai, mums nav pamata satraukumam par to, ka Latvijas valsts mežos meži kopumā kubikmetru vai hektāru izteiksmē varētu iet mazumā, tos pārāk izcērtot. Par privātajiem mežiem neko nevar zināt, un tāpēc jo īpaši svarīgi ir ciršanas apjomus valsts mežos plānot ilgtermiņā, nevis pielāgoties privāto cirstgribēšanas vai negribēšanas neprognozējamām svārstībām (kā tas tika darīts 2009.-2010. gadā). Skaidrs arī tas, ka ciršanas apjomu palielināšana būtu nepamatota.
Vai šīm nākotnes izredzēm vajadzētu mums ļaut gulēt mierīgi? Jā, ja mežu redzam kā koksnes kubikmetrus. Lielākā daļa sabiedrības to tomēr tā neredz. Kamēr Zemkopības ministrija nebūs izdomājusi, kā ierēķināt ciršanas apjomos arī vides un sabiedrības intereses, kamēr Jurģis Jansons vai kāds cits gudrs vīrs televīzijā un radio nestāstīs, ka melno stārķu ligzdošanas sekmes ir uzlabojušās, meža putnu populācijas atkopjas kopš ciršanas pārtraukšanas ligzdošanas laikā, kailciršu īpatsvars būtiski samazinās, iedzīvotāji ir apmierināti ar mežu apsaimniekošanu to dzīvesvietu apkārtnē un netiek samazinātas sēņošanas un ogošanas iespējas, tikmēr pamatu mierīgai gulēšanai neredzu.
Bet bioloģiskās daudzveidības saglabāšana varētu būt sabiedrībai grūti uztverams uzstādījums. Sabiedrība redz kailcirtes un ir neapmierināta ar to platības nemitīgo pieaugumu, bet ekonomisko interešu pārstāvji, kas saprot tikai ekonomiskas kategorijas, runā ar sabiedrību sev saprotamā valodā - par krājas pieaugumu un izcirstajiem kubikmetriem. Sabiedrībai neatliek nekas cits, kā ēst to, ko dod, un tieši tāpēc esmu beidzot nolēmis šo jautājumu aplūkot rūpīgāk.
Ilustrācijai izmantošu LVMI "Silava" direktora Jurģa Jansona teikto 13. maija raidījumā "Labrīt, Latvija!" un 14. maijā Latvijas Radio, galvenokārt tāpēc, ka neko jaunu šajos raidījumos J. Jansons nepasaka, un dažādās mutēs viss teiktais (pat par neizremontētajām slimnīcām) ir malts neskaitāmas reizes, lai mūs visus pārliecinātu, ka viss ir kārtībā un būtu jācērt vēl vairāk.
Kā jau J. Jansons pareizi atzīmē, bioloģijā kaut kā novērtēšanai parasti izmanto izlasi jeb tā saucamo paraugkopu, pieņemot, ka mūs interesējošā rādītāja vērtība paraugkopā atbilst ģenerālkopai jeb tai kopai, ko mēs mēģinām novērtēt.
Piemērs: Ja mēs gribētu pārliecināties, ka meitenes vecumā no 12 līdz 15 gadiem ir garākas nekā zēni tajā pašā vecumā, mēs izmērītu augumu 30 zēniem un 30 meitenēm (šī būtu mūsu paraugkopa), aprēķinātu vidējo augumu katram dzimumam un pieņemtu, ka šādu vidējo iegūtu arī tad, ja izmērītu augumus visiem zēniem un visām meitenēm šajā vecumā (ģenerālkopai).
Piemērs no mežiem: "Silavas" apgalvojums, ka Latvijā meži aizņem 54% (vai vienalga, kādi procenti katrā gadījumā tiek saukti), nenozīmē, ka institūta darbinieki ir pārbaudījuši katru Latvijas hektāru, lai pārliecinātos, vai tajā ir mežs. Tas nozīmē tikai to, ka šāds meža īpatsvars ir "Silavas" meža monitoringa 16 tūkstošos parauglaukumu, un tiek pieņemts, ka šie parauglaukumi adekvāti atspoguļo situāciju Latvijā kopumā (t.i., ir reprezentatīvi Latvijai kopumā).
Šos statistikas principus ir svarīgi saprast, lai aptvertu vienu no fundamentālajiem trūkumiem apgalvojumiem par statistiski ticamajiem "Silavas" datiem, uz kuru pamata, tad mēs redzam, ka Latvijas mežos viss ir kārtībā un varam apdomāt ciršanas apjomu palielinājumu. Lieta ir tāda, ka pamatotu secinājumu izdarīšanai ir svarīgi, lai mūsu izvēlētā paraugkopa atbilstu ģenerālkopai, par kuru vēlamies izdarīt secinājumus. Atgriežoties pie piemēra par zēniem un meitenēm, ja visas mūsu mērītās meitenes būtu basketbolistes, mēs nevarētu izdarīt pamatotus secinājumus par "vidējās meitenes" augumu salīdzinājumā ar "vidējā zēna" augumu. Mēs varētu secināt tikai to, ka 12 līdz 15 gadus vecas meitenes, kas ir basketbolistes, ir (vai nav) garākas par zēniem šajā pašā vecumā.
Ar J. Jansona izmantoto argumentāciju ir otrādi - izmērot 30 dažādas meitenes, mēs gribam spriest par basketbolistēm. Man nav pamata neticēt, ka "Silavas" parauglaukumu tīkls būtu reprezentatīvs Latvijai kopumā, problēma ir tajā, ka viņš no šiem rezultātiem aicina izdarīt secinājumus, nevis par Latviju kopumā, bet par ļoti specifisku Latvijas mežu daļu.
Tātad J. Jansons mums paskaidro, ka piecos gados mežu krāja ir pieaugusi par 25-27 milj. kubikmetru (starp citu radio raidījumā tiek minēti tikai 22 milj., un tad bilance vairs tik laba nesanāk), nocērt 15 milj. kubikmetru, bet 7,5 milj. kubikmetru iet bojā dabiskā veidā, tātad "resursu apjoms" nesamazinās, un mēs varētu sākt diskusiju par ciršanas apjomu palielināšanu.
Jāsāk ar to, ka mežu apsaimniekošanu Latvijā regulē Valsts meža dienests, un regulē tikai to, kas ir Meža valsts reģistrā. Tā kā gan vieni, gan otri dati mainās, konkrētus skaitļus nav vērts saukt, bet nemainās tas, ka Latvijas mežainums (t.i., mežu platība pret kopējo Latvijas platību) pēc "Silavas" monitoringa rezultātiem ir par dažiem procentiem lielāks nekā pēc Valsts meža dienesta datiem, tātad (un tas, protams, nevienu nepārsteigs) ir meži, kas oficiālajos datos neparādās. Svarīgais aspekts - ar šiem mežiem var darīt jebko - audzēt mūžīgi vai nocirst līdz pēdējam kokam jau rīt un vietā uzcelt māju. Šie meži ir ārpus Valsts meža dienesta uzraudzības un meža apsaimniekošanu regulējošo normatīvo aktu prasībām.
Uz privātajiem mežiem attiecas Meža likums un tam pakārtotie MK noteikumi, bet, kā jau J. Jansons norāda intervijā televīzijai, ciršanas apjomi šajos mežos netiek regulēti.
Ciršanas apjomus "ar lēmumu" (diskusijas, uz kuru aicina J. Jansons, rezultātā) var palielināt tikai valsts mežos. Tātad domu gājiena kopsavilkums ir - tā kā Latvijā kopumā mežu krāja palielinās, valsts mežos vajadzētu cirst vairāk. Šādai argumentācijai līdzīgs apgalvojums būtu: sievietes saņem mazāku algu nekā vīrieši, tāpēc Solvitai Āboltiņai jāpalielina alga. Varbūt tiešām Solvitai Āboltiņai varētu maksāt vairāk, un varbūt tiešām ciršanas apjomu valsts mežos varētu palielināt, bet izmantotā argumentācija to nepamato.
J. Jansons piemin arī leģendāro uzkrājumu, kas kaut kur ir un tikai gaida nociršanu, lai mēs varētu nopelnīto naudu ieguldīt bērnu slimnīcu remontos. Šeit gribu atgādināt divas bildītes no kāda senāka raksta manā blogā - "Cirvja ēnā: Latvijas mežu statistika":
Augšējā attēlā redzama kopējā Latvijas mežu vecuma struktūra, bet apakšējā - meži bez saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Šajos attēlos var redzēt, ka, lai gan kopš 2001. gada Latvijā kopumā vecu mežu tiešām ir kļuvis vairāk, uzkrājums veidojas mežos, kuros mežizstrāde ir ierobežota (galvenokārt dabas aizsardzības prasību dēļ). Brīvi cērtamos mežos samazinājums redzams gandrīz visās meža vecuma klasēs virs 70 gadu vecuma.
Labi, es nedaudz grēkoju. Tad, kad tiek runāts par "uzkrājumu" vai "pāraugušiem mežiem", ar to saprot mežus, kas pārsnieguši ciršanas vecumu. Tātad nevar gluži tik vienkārši mest kopā visus mežus - atkarībā no valdošās sugas meža ciršanas vecums ir dažāds (piemēram, priedēm 101, bet apsēm - 41 gads). Arī šis ir vājais punkts J. Jansona argumentācijā - tie 22 (vai 25, vai 27) milj. kubikmetru pieauguma nav gluži vienmērīgi sadalīti pa visiem mežu tipiem. Saimnieciskā interese par visiem mežiem arī nav gluži vienāda. Jāraugās, lai neiznāk tā, ka pieaugumu baltalkšņu mežos mēs izmantojam, lai pamatotu intensīvāku "Rīgas priedes" ciršanu. Jā, pats J. Jansons gan norāda, ka meža vērtību nosaka cilvēka prasme ar to apieties, bet tas kaut kā nesaskan ar nemitīgajiem aicinājumiem "novākt" apšu un baltalkšņu audzes un aizstāt ar kaut ko vērtīgāku.
Ja lasītājs sāk satraukties, lasot visu iepriekš rakstīto, varu nomierināt: lai kādus skaitļus no savas cepures izvilktu J. Jansons, koku ciršanas maksimāli pieļaujamo apjomu valsts mežos joprojām (vismaz pagaidām) nosaka Valsts meža dienests (VMD). Šī institūcija līdz šim ir godam noturējusies pret politisku spiedienu, izņemot ciršanas apjomu palielinājumu 2009.-2010. gadam, kad dienests gan norādīja Zemkopības ministrijai, ka gluži pārdomāts šis palielinājums nav, bet uzdevums piemest kubikmetru miljonus atļautajam apjomam palika nemainīts. Jāpatur prātā, ka VMD pieļaujamo ciršanas apjomu rēķina reālam, nevis statistiskajam mežam. Viņu rīcībā ir informācija par visu ģenerālkopu līdz katram meža nogabalam. Jā, ir meži, kas nav iekļauti Meža valsts reģistrā, bet, kā jau iepriekš minēju, ar šiem "neoficiālajiem" mežiem rēķināties, plānojot mežu apsaimniekošanu, nebūtu saprātīgi šā vai tā. Jā, privātajos mežos šāds maksimāli pieļaujamas apjoms noteikts netiek, bet tur nu lielā mērā viss ir pašu īpašnieku ziņā - tiešā veidā neviens nevar viņus piespiest ciršanas apjomus ne palielināt, ne samazināt.
Pievērsiet uzmanību: VMD nosaka maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu - griestus, kurus pārsniegt nedrīkst, ja negribam, lai cērtamu mežu platības iet mazumā. Domājat, viņi nezina par uzkrājumiem un pāraugušām audzēm? Protams, zina un savos aprēķinos jau ir iekļāvuši. No aprēķiniem VMD izslēdz mežus, kurus cirst ir aizliegts, bet pārējos mežos aprēķinu balsta uz tīri ekonomiskiem principiem - cērtamu mežu platību vienmērīgu plūsmu. Tātad, saprātīgi saimniekojot (t.i., ievērojot arī citas, ne tikai ekonomiskās intereses), šos griestus vispār nav iespējams sasniegt. Aprēķinā, piemēram, iekļauti arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valdījumā esošie meži īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Lai gan daļā šo mežu nav būtisku ciršanas ierobežojumu, cerams, ka drīzumā to saimnieciska izmantošana tiks pārtraukta. Arī mežu neciršana putnu ligzdošanas laikā, kailciršu īpatsvara samazināšana, noteikta vecu mežu īpatsvara saglabāšana utt. VMD aprēķinā nav iekļauta. Zemkopības ministrijai gan ir dots valdības uzdevums izstrādāt principus sabiedrības un vides aizsardzības interešu ņemšanai vērā, nosakot maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu, bet ar šo uzdevumu, cik zinu, Zemkopības ministrija joprojām nav tikusi galā.
Nedaudz vēlos pieskarties arī pašu meža nozares pārstāvju veiktajiem aprēķiniem. Lūk, AS "Latvijas valsts meži" aprēķins par ikgadējiem ciršanas apjomiem uzņēmuma apsaimniekotajos mežos turpmākos 50 gadus:
Redzams, ka minimāls ciršanas apjomu pieaugums tiek prognozēts, bet būtībā visu laiku tas saglabājas ap 16 tūkstošiem hektāru gadā.
Ko ar to visu gribu teikt? Kamēr pastāvēs (un tiks ievērota) pašreizējā kārtība ciršanas apjomu noteikšanai, mums nav pamata satraukumam par to, ka Latvijas valsts mežos meži kopumā kubikmetru vai hektāru izteiksmē varētu iet mazumā, tos pārāk izcērtot. Par privātajiem mežiem neko nevar zināt, un tāpēc jo īpaši svarīgi ir ciršanas apjomus valsts mežos plānot ilgtermiņā, nevis pielāgoties privāto cirstgribēšanas vai negribēšanas neprognozējamām svārstībām (kā tas tika darīts 2009.-2010. gadā). Skaidrs arī tas, ka ciršanas apjomu palielināšana būtu nepamatota.
Vai šīm nākotnes izredzēm vajadzētu mums ļaut gulēt mierīgi? Jā, ja mežu redzam kā koksnes kubikmetrus. Lielākā daļa sabiedrības to tomēr tā neredz. Kamēr Zemkopības ministrija nebūs izdomājusi, kā ierēķināt ciršanas apjomos arī vides un sabiedrības intereses, kamēr Jurģis Jansons vai kāds cits gudrs vīrs televīzijā un radio nestāstīs, ka melno stārķu ligzdošanas sekmes ir uzlabojušās, meža putnu populācijas atkopjas kopš ciršanas pārtraukšanas ligzdošanas laikā, kailciršu īpatsvars būtiski samazinās, iedzīvotāji ir apmierināti ar mežu apsaimniekošanu to dzīvesvietu apkārtnē un netiek samazinātas sēņošanas un ogošanas iespējas, tikmēr pamatu mierīgai gulēšanai neredzu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)