Par mežu ciršanas apjomiem - lēnām un lieliem burtiem

Par Latvijas mežu ciršanas apjomiem neesmu īpaši runājis, vien pieminējis, ka gluži tik vienkārši, kā mums to mēģina iebarot (pieaug daudz, nocērtam drusciņ), nav. Galvenais iemesls tam, ka šajā jautājumā īpaši neesmu iedziļinājies, ir tas, ka krājas pieaugums un ciršanas apjomi, kā jau daudzkārt esmu minējis, ir ekonomisks rādītājs, par kuru satraukties būtu vērts tikai ekonomisko interešu pārstāvjiem. Man, piemēram, būtu vienalga, kāds ir mežu ciršanas apjoms kubikmetros, ja vien tiktu nodrošināta Latvijas mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.

Bet bioloģiskās daudzveidības saglabāšana varētu būt sabiedrībai grūti uztverams uzstādījums. Sabiedrība redz kailcirtes un ir neapmierināta ar to platības nemitīgo pieaugumu, bet ekonomisko interešu pārstāvji, kas saprot tikai ekonomiskas kategorijas, runā ar sabiedrību sev saprotamā valodā - par krājas pieaugumu un izcirstajiem kubikmetriem. Sabiedrībai neatliek nekas cits, kā ēst to, ko dod, un tieši tāpēc esmu beidzot nolēmis šo jautājumu aplūkot rūpīgāk.

Ilustrācijai izmantošu LVMI "Silava" direktora Jurģa Jansona teikto 13. maija raidījumā "Labrīt, Latvija!" un 14. maijā Latvijas Radio, galvenokārt tāpēc, ka neko jaunu šajos raidījumos J. Jansons nepasaka, un dažādās mutēs viss teiktais (pat par neizremontētajām slimnīcām) ir malts neskaitāmas reizes, lai mūs visus pārliecinātu, ka viss ir kārtībā un būtu jācērt vēl vairāk.

Kā jau J. Jansons pareizi atzīmē, bioloģijā kaut kā novērtēšanai parasti izmanto izlasi jeb tā saucamo paraugkopu, pieņemot, ka mūs interesējošā rādītāja vērtība paraugkopā atbilst ģenerālkopai jeb tai kopai, ko mēs mēģinām novērtēt.

Piemērs: Ja mēs gribētu pārliecināties, ka meitenes vecumā no 12 līdz 15 gadiem ir garākas nekā zēni tajā pašā vecumā, mēs izmērītu augumu 30 zēniem un 30 meitenēm (šī būtu mūsu paraugkopa), aprēķinātu vidējo augumu katram dzimumam un pieņemtu, ka šādu vidējo iegūtu arī tad, ja izmērītu augumus visiem zēniem un visām meitenēm šajā vecumā (ģenerālkopai).

Piemērs no mežiem: "Silavas" apgalvojums, ka Latvijā meži aizņem 54% (vai vienalga, kādi procenti katrā gadījumā tiek saukti), nenozīmē, ka institūta darbinieki ir pārbaudījuši katru Latvijas hektāru, lai pārliecinātos, vai tajā ir mežs. Tas nozīmē tikai to, ka šāds meža īpatsvars ir "Silavas" meža monitoringa 16 tūkstošos parauglaukumu, un tiek pieņemts, ka šie parauglaukumi adekvāti atspoguļo situāciju Latvijā kopumā (t.i., ir reprezentatīvi Latvijai kopumā).

Šos statistikas principus ir svarīgi saprast, lai aptvertu vienu no fundamentālajiem trūkumiem apgalvojumiem par statistiski ticamajiem "Silavas" datiem, uz kuru pamata, tad mēs redzam, ka Latvijas mežos viss ir kārtībā un varam apdomāt ciršanas apjomu palielinājumu. Lieta ir tāda, ka pamatotu secinājumu izdarīšanai ir svarīgi, lai mūsu izvēlētā paraugkopa atbilstu ģenerālkopai, par kuru vēlamies izdarīt secinājumus. Atgriežoties pie piemēra par zēniem un meitenēm, ja visas mūsu mērītās meitenes būtu basketbolistes, mēs nevarētu izdarīt pamatotus secinājumus par "vidējās meitenes" augumu salīdzinājumā ar "vidējā zēna" augumu. Mēs varētu secināt tikai to, ka 12 līdz 15 gadus vecas meitenes, kas ir basketbolistes, ir (vai nav) garākas par zēniem šajā pašā vecumā.

Ar J. Jansona izmantoto argumentāciju ir otrādi - izmērot 30 dažādas meitenes, mēs gribam spriest par basketbolistēm. Man nav pamata neticēt, ka "Silavas" parauglaukumu tīkls būtu reprezentatīvs Latvijai kopumā, problēma ir tajā, ka viņš no šiem rezultātiem aicina izdarīt secinājumus, nevis par Latviju kopumā, bet par ļoti specifisku Latvijas mežu daļu.

Tātad J. Jansons mums paskaidro, ka piecos gados mežu krāja ir pieaugusi par 25-27 milj. kubikmetru (starp citu radio raidījumā tiek minēti tikai 22 milj., un tad bilance vairs tik laba nesanāk), nocērt 15 milj. kubikmetru, bet 7,5 milj. kubikmetru iet bojā dabiskā veidā, tātad "resursu apjoms" nesamazinās, un mēs varētu sākt diskusiju par ciršanas apjomu palielināšanu.

Jāsāk ar to, ka mežu apsaimniekošanu Latvijā regulē Valsts meža dienests, un regulē tikai to, kas ir Meža valsts reģistrā. Tā kā gan vieni, gan otri dati mainās, konkrētus skaitļus nav vērts saukt, bet nemainās tas, ka Latvijas mežainums (t.i., mežu platība pret kopējo Latvijas platību) pēc "Silavas" monitoringa rezultātiem ir par dažiem procentiem lielāks nekā pēc Valsts meža dienesta datiem, tātad (un tas, protams, nevienu nepārsteigs) ir meži, kas oficiālajos datos neparādās. Svarīgais aspekts - ar šiem mežiem var darīt jebko - audzēt mūžīgi vai nocirst līdz pēdējam kokam jau rīt un vietā uzcelt māju. Šie meži ir ārpus Valsts meža dienesta uzraudzības un meža apsaimniekošanu regulējošo normatīvo aktu prasībām.

Uz privātajiem mežiem attiecas Meža likums un tam pakārtotie MK noteikumi, bet, kā jau J. Jansons norāda intervijā televīzijai, ciršanas apjomi šajos mežos netiek regulēti.

Ciršanas apjomus "ar lēmumu" (diskusijas, uz kuru aicina J. Jansons, rezultātā) var palielināt tikai valsts mežos. Tātad domu gājiena kopsavilkums ir - tā kā Latvijā kopumā mežu krāja palielinās, valsts mežos vajadzētu cirst vairāk. Šādai argumentācijai līdzīgs apgalvojums būtu: sievietes saņem mazāku algu nekā vīrieši, tāpēc Solvitai Āboltiņai jāpalielina alga. Varbūt tiešām Solvitai Āboltiņai varētu maksāt vairāk, un varbūt tiešām ciršanas apjomu valsts mežos varētu palielināt, bet izmantotā argumentācija to nepamato.

J. Jansons piemin arī leģendāro uzkrājumu, kas kaut kur ir un tikai gaida nociršanu, lai mēs varētu nopelnīto naudu ieguldīt bērnu slimnīcu remontos. Šeit gribu atgādināt divas bildītes no kāda senāka raksta manā blogā - "Cirvja ēnā: Latvijas mežu statistika":




Augšējā attēlā redzama kopējā Latvijas mežu vecuma struktūra, bet apakšējā - meži bez saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Šajos attēlos var redzēt, ka, lai gan kopš 2001. gada Latvijā kopumā vecu mežu tiešām ir kļuvis vairāk, uzkrājums veidojas mežos, kuros mežizstrāde ir ierobežota (galvenokārt dabas aizsardzības prasību dēļ). Brīvi cērtamos mežos samazinājums redzams gandrīz visās meža vecuma klasēs virs 70 gadu vecuma.

Labi, es nedaudz grēkoju. Tad, kad tiek runāts par "uzkrājumu" vai "pāraugušiem mežiem", ar to saprot mežus, kas pārsnieguši ciršanas vecumu. Tātad nevar gluži tik vienkārši mest kopā visus mežus - atkarībā no valdošās sugas meža ciršanas vecums ir dažāds (piemēram, priedēm 101, bet apsēm - 41 gads). Arī šis ir vājais punkts J. Jansona argumentācijā - tie 22 (vai 25, vai 27) milj. kubikmetru pieauguma nav gluži vienmērīgi sadalīti pa visiem mežu tipiem. Saimnieciskā interese par visiem mežiem arī nav gluži vienāda. Jāraugās, lai neiznāk tā, ka pieaugumu baltalkšņu mežos mēs izmantojam, lai pamatotu intensīvāku "Rīgas priedes" ciršanu. Jā, pats J. Jansons gan norāda, ka meža vērtību nosaka cilvēka prasme ar to apieties, bet tas kaut kā nesaskan ar nemitīgajiem aicinājumiem "novākt" apšu un baltalkšņu audzes un aizstāt ar kaut ko vērtīgāku.

Ja lasītājs sāk satraukties, lasot visu iepriekš rakstīto, varu nomierināt: lai kādus skaitļus no savas cepures izvilktu J. Jansons, koku ciršanas maksimāli pieļaujamo apjomu valsts mežos joprojām (vismaz pagaidām) nosaka Valsts meža dienests (VMD). Šī institūcija līdz šim ir godam noturējusies pret politisku spiedienu, izņemot ciršanas apjomu palielinājumu 2009.-2010. gadam, kad dienests gan norādīja Zemkopības ministrijai, ka gluži pārdomāts šis palielinājums nav, bet uzdevums piemest kubikmetru miljonus atļautajam apjomam palika nemainīts. Jāpatur prātā, ka VMD pieļaujamo ciršanas apjomu rēķina reālam, nevis statistiskajam mežam. Viņu rīcībā ir informācija par visu ģenerālkopu līdz katram meža nogabalam. Jā, ir meži, kas nav iekļauti Meža valsts reģistrā, bet, kā jau iepriekš minēju, ar šiem "neoficiālajiem" mežiem rēķināties, plānojot mežu apsaimniekošanu, nebūtu saprātīgi šā vai tā. Jā, privātajos mežos šāds maksimāli pieļaujamas apjoms noteikts netiek, bet tur nu lielā mērā viss ir pašu īpašnieku ziņā - tiešā veidā neviens nevar viņus piespiest ciršanas apjomus ne palielināt, ne samazināt.

Pievērsiet uzmanību: VMD nosaka maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu - griestus, kurus pārsniegt nedrīkst, ja negribam, lai cērtamu mežu platības iet mazumā. Domājat, viņi nezina par uzkrājumiem un pāraugušām audzēm? Protams, zina un savos aprēķinos jau ir iekļāvuši. No aprēķiniem VMD izslēdz mežus, kurus cirst ir aizliegts, bet pārējos mežos aprēķinu balsta uz tīri ekonomiskiem principiem - cērtamu mežu platību vienmērīgu plūsmu. Tātad, saprātīgi saimniekojot (t.i., ievērojot arī citas, ne tikai ekonomiskās intereses), šos griestus vispār nav iespējams sasniegt. Aprēķinā, piemēram, iekļauti arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valdījumā esošie meži īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Lai gan daļā šo mežu nav būtisku ciršanas ierobežojumu, cerams, ka drīzumā to saimnieciska izmantošana tiks pārtraukta. Arī mežu neciršana putnu ligzdošanas laikā, kailciršu īpatsvara samazināšana, noteikta vecu mežu īpatsvara saglabāšana utt. VMD aprēķinā nav iekļauta. Zemkopības ministrijai gan ir dots valdības uzdevums izstrādāt principus sabiedrības un vides aizsardzības interešu ņemšanai vērā, nosakot maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu, bet ar šo uzdevumu, cik zinu, Zemkopības ministrija joprojām nav tikusi galā.

Nedaudz vēlos pieskarties arī pašu meža nozares pārstāvju veiktajiem aprēķiniem. Lūk, AS "Latvijas valsts meži" aprēķins par ikgadējiem ciršanas apjomiem uzņēmuma apsaimniekotajos mežos turpmākos 50 gadus:

Redzams, ka minimāls ciršanas apjomu pieaugums tiek prognozēts, bet būtībā visu laiku tas saglabājas ap 16 tūkstošiem hektāru gadā.

Ko ar to visu gribu teikt? Kamēr pastāvēs (un tiks ievērota) pašreizējā kārtība ciršanas apjomu noteikšanai, mums nav pamata satraukumam par to, ka Latvijas valsts mežos meži kopumā kubikmetru vai hektāru izteiksmē varētu iet mazumā, tos pārāk izcērtot. Par privātajiem mežiem neko nevar zināt, un tāpēc jo īpaši svarīgi ir ciršanas apjomus valsts mežos plānot ilgtermiņā, nevis pielāgoties privāto cirstgribēšanas vai negribēšanas neprognozējamām svārstībām (kā tas tika darīts 2009.-2010. gadā). Skaidrs arī tas, ka ciršanas apjomu palielināšana būtu nepamatota.

Vai šīm nākotnes izredzēm vajadzētu mums ļaut gulēt mierīgi? Jā, ja mežu redzam kā koksnes kubikmetrus. Lielākā daļa sabiedrības to tomēr tā neredz. Kamēr Zemkopības ministrija nebūs izdomājusi, kā ierēķināt ciršanas apjomos arī vides un sabiedrības intereses, kamēr Jurģis Jansons vai kāds cits gudrs vīrs televīzijā un radio nestāstīs, ka melno stārķu ligzdošanas sekmes ir uzlabojušās, meža putnu populācijas atkopjas kopš ciršanas pārtraukšanas ligzdošanas laikā, kailciršu īpatsvars būtiski samazinās, iedzīvotāji ir apmierināti ar mežu apsaimniekošanu to dzīvesvietu apkārtnē un netiek samazinātas sēņošanas un ogošanas iespējas, tikmēr pamatu mierīgai gulēšanai neredzu.