ceturtdiena, 2014. gada 31. jūlijs

"Riebjas", "patīk" un citi apsvērumi mežu apsaimniekošanā

- Edgar, Frišvagars man te stāsta, tu viņu nesveicinot.
- Es viņu nesveicinu, barona kungs.
- Par ko ne?
- Tāpēc, ka man riebjas to darīt, barona kungs. 
(no filmas "Purva bridējs")

Daži neseni notikumi man likuši daudz domāt par to, ko Latvijas sabiedrība gaida no Latvijas mežiem un cik liela nozīme šajā jautājumā ir emocijām. 23. jūlijā piedalījos Dabas aizsardzības pārvaldes rīkotā sanāksmē, kurā tika apspriests mežu kontrolētās dedzināšanas jautājums. Viens no iedzīvotājiem, kas iestājās pret šo ideju, piekrita, ka iebildumi ir emocionāli, tajā pašā laikā uzsverot, ka tas nav nekas slikts ("Ja cilvēki emocionāli reaģētu uz krievu tanku iebraukšanu Latvijā, vai tad tas būtu slikti?").

Lai gan mežu dedzināšanas jautājumā biju šim kungam opozīcijā, par emocijām nevarēju nepiekrist. Pats esmu visu laiku uzsvēris to, cik emocijas ir svarīgas un ka cilvēkiem uz tām ir tiesības. Cilvēks, kas nav robots (un lielākā daļa no mums tiešām nav roboti), uz pasauli vispār nevar nereaģēt emocionāli. Emociju vadīti mēs izvēlamies savu partneri, emociju dēļ radām bērnus un izjūtam pret tiem spēcīgas emocijas, kas liek mums viņus auklēt un audzināt par emocionālām būtnēm.

Mežu apsaimniekošana arī ir emocionāls jautājums. Pat Latvijas Meža politikā norādīts, ka Latvijas iedzīvotājus ar mežu vienmēr saistījušas emocionālas saites. Cik pretrunīgas ir šīs emocijas! Kailcirtes malā stāvot, iedzīvotājs redz beigas, kur mežsaimnieks redz sākumu. Redzot kritušus kokus mežā, mežsaimnieks saskata postažu, bet ekologs - dzīvību. Sabiedrību, kas lielākoties nav ne mežsaimnieki, ne ekologi, emocijas rauj uz pusēm. DNB bankas veiktā aptauja (lasīt šeit) liecina, ka 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka meža resursu izmantošanā primāri jāvadās no dabas saglabāšanas un ekoloģiskiem apsvērumiem. Tajā pašā laikā 59% aptaujāto uzskata, ka ciršanas vecumu sasniegušu mežu jānocērt, bet 55% šķiet, ka Latvijā mežus izcērt pārāk daudz.

Lai pretrunu plosīto sabiedrību dabūtu savā pusē, aktīvākās interešu grupas aicina nolikt malā emocijas, ķeras pie skaitļiem (meža putnu indeksa kritums, koksnes krājas pieaugums u.tml.) un cer, ka sabiedrība uz šiem skaitļiem reaģēs... emocionāli. Tieši emocijas piešķir skaitļiem spēku, jo ar ko gan citādi skaitlis 95 ir labāks vai sliktāks par skaitli 2000000?

Patiesībā emocijas bieži vien ir ļoti racionālas pat tad, ja paši uzreiz to neaptveram. Kas attiecas uz mežu apsaimniekošanu, mūsu emocijas ir balstītas uz mūsu zināšanām, kas lielākajai sabiedrības daļai ir visai paviršas (piedod, lielākā sabiedrības daļa!). Riskēšu apgalvot, ka lielākā daļa DNB aptaujāto nenojauš, ko praktiski nozīmētu dabas saglabāšanas izvirzīšana par prioritāti mežu apsaimniekošanā vai visu ciršanas vecumu pārsniegušo mežu nociršana. Tieši tāpēc savās emocijās esam tik pretrunīgi un svārstīgi - zināšanās, kā zināms, nepārtraukti papildinās. Reizēm gan dzīvē sasniedzam brīdi, kad esam ļoti emocionāli pieķērušies savām zināšanām un neko jaunu uzzināt vairs negribam. Kur nu vēl pieņemt!

Tātad norakstīt kaut ko uz "tikai emocijas" ir nesaprātīgi, lai arī viegli. Visām emocijām ir kāds iemesls. Atgriežoties pie ievadā citētā "Purva bridēja", barona atbilde uz Edgara emocionālo repliku bija: "Turpmāk tu viņu atkal sveicināsi." Labs piemērs tam, kā attieksme "tikai emocijas" iedzen sarunu strupceļā. Varbūt baronam būtu bijis jājautā: "Par ko tā?" Ja Edgars spētu neatcirst: "Riebjas un viss," tas varētu kļūt par sākumu domu apmaiņai, kas, iespējams, novestu pie konflikta risinājuma.

svētdiena, 2014. gada 6. jūlijs

Cērt katrai nezālei galvu?

Raksta ilustrēšanai izmantoti attēli no www.dziedava.lv

Magones. Foto: Julita Kluša
Zodiaka "Taisnība" ir mana dungojamdziesma, kad pļauju latvāņus savā pagalmā. Skaidrs, ka Edvarts Treimanis-Zvārgulis savā dzejā nerunāja par nezāļu izskaušanu, bet tikpat skaidrs ir tas, ka dzejnieks zināja, ka nezāle ir labs simbols kaut kam nīdējamam.

Nezāle, kā kādreiz skaidroja mans tēvs, ir nelaba zāle (nevis kaut kas, kas nav zāle). Savukārt viens no pesticīdu ražotājiem BASF skaidro šādi: "Nezāles no agronomijas viedokļa ir augi, kas lauksaimniecībā izmantojamās zemēs aug blakus kultūraugiem, konkurējot ar tiem pēc mitruma, barības vielām un augsnes." Ja mana tēva skaidrojumā ir mazliet subjektīvisma, tad BASF definīcija ir pilnīgi skaidra - nezāle ir jebkurš augs, kas aug lauksaimniecības zemēs, bet nav kultūraugs.

Bet vai nu tā būs, ka visi nezāļu maisā samestie augi ir tik nelabas zāles, ka nu noteikti būtu nīdējamas? Botāniķi norāda, ka daļu šo augu vajadzētu pat aizsargāt (lasīt šeit). Skaidrs, ka dabas aizsardzības speciālistiem rūp bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, bet domāju, ka pat tiem, kam nav īsti skaidrs, kas ir bioloģiskā daudzveidība un kāpēc tā jāsaglabā, varētu pietrūkt vienas otras "nezāles", ja tā tiktu sekmīgi iznīdēta.

Zilā rudzupuķe. Foto: Julita Kluša
Dabas aizsardzībai ir būtisks emocionālais aspekts. Skaidrs, ka nevar mesties kādu augu (vai dzīvnieku) par spīti visam aizsargāt tikai tāpēc, ka tas labi izskatās. Skaista un interesanta ir ne viena vien invazīva suga (Sosnovska latvānis arī tak ir viens iespaidīgs augs!), kas palaista savā vaļā, var nodarīt lielu postu vietējām sugām, kas būtu īpaši saudzējamas pat tad, ja ir neglītas un neinteresantas. Tomēr nezāļu uzskaitījumā atradīsiet gan rudzupuķes, gan magones, kas ir ne tikai skaistas, bet arī konfektēm vārdus devušas, dziesmās apdziedātas un visādi citādi pozitīvas jūtas cilvēkos veicinājušas.

Skaistums dabā nav tukšs. Kā zināms, bieži vien augi skaisti zied, lai pievilinātu apputeksnētājus - kukaiņus (piemēram, bites un tauriņus), kas palīdz augiem vairoties, bet par to pretī iegūst nektāru. Pirms kāda laika jau rakstīju, ka Eiropā samazinās tauriņu populācijas (lasīt šeit). Kur gan lai tauriņi liktos laukos, kas ne tikai ar kukaiņu indēm nomigloti, bet no visām nezālēm atbrīvoti tā, ka nav neviena kukainim interesējoša zieda?

Pļavas vēršacītis uz pelašķa. Foto: Julita Kluša
Pieaugušie tauriņi pārtiek no nektāra, bet kaut kas jāēd arī tauriņu kāpuriem. Kādam tramīgākam lauksaimniekam varētu šķist, ka veicināt jebkādu kāpuru savairošanos lauksaimniecības zemēs būtu neprāts, bet jāatceras, ka dabā katra radība dzīvo savā ekoloģiskajā nišā. Bērnībā audzēju uz nātrēm acaino raibeņu kāpurus, un nav dzirdēts, ka šī suga apdraudētu kādu no mūsu laukos audzētajiem kultūraugiem. Protams, tauriņi un bites nav vienīgie kukaiņi, kam dažādās nezāles ir barības avots, un tā tas dabā ir iekārtots - jo daudzeidīgāka barība, jo daudzveidīgāki ēdāji.

Kad nezāles noziedējušas, bet kukaiņi, kā nu kurš, pošas vai nu uz ziemošanu vai nomiršanu, interesi par augiem sāk izrādīt citi ēdāji - putni. Nezāļu sēklas būs atrodamas arī ziemā sniega neapsegtajos nokaltušajos stublājos, tāpēc būs vērtīgs barības avots Latvijā palikušajiem nometniekiem. Viens no putniem, kam nezāļu sēklas iet pie sirds, ir tām par godu arī nosaukts - dadzītis, viens no krāšņākajiem Latvijas putniem. Ar nezāļu sēklām labprāt mielojas arī citi putni, tāpēc nezāļu slotiņas noteikti iederēsies putnu barotavā, ja esat nolēmis tādu ierīkot.

Lielā nātre. Foto: Julita Kluša
Ja nu nepatīk kukaiņi un pat putni nē, atgādinu, ka arī mēs paši ēdam nezāles. Jauno nātru vai balandu zupa - kas var būt labāks par to! Iesaku pamēģināt. Vēl viena lieta, ko iesaku pamēģināt - pelašķu tēja. Vispār neesmu zāļu tēju cienītājs, bet šī ir viena no tām, ko pat es atzīstu labu esam. Arī vīgriežu tēju labprāt iedzeru, kad tāda iespēja rodas.

Lūk, cik daudzveidīgi un noderīgi ir augi, ko mēdz mest nelabo zāļu maisā! Bet pesticīdu ražotāji mums skaidro, kā šos augus nīdēt, un pat Zemkopības ministrija izglīto lauksaimniekus, ka tiešmaksājumus nevarēs saņemt par lauksaimniecības zemi, kurā aug nepareizie ("ganīšanai nepiemērotie") augi, piemēram, tā pati lielā nātre, parastā vīgrieze vai podagras gārsa. Vai esat dzirdējuši par kādu lopiņu, kas novēlies beigts, gārsas saēdies? Es nē, bet par lopiņu, ko nobeigusi dzīšanās pēc sterilas lauksaimniecības zemes, gan pavisam nesen ir lasīts (šeit).

Vārdu "nezāle" no latviešu valodas, protams, neizskaudīsim, un nevajag jau arī. Tāpat nevajadzētu censties izskaust šī vārda nēsātājus. Vai tad mēs gribētu, lai mūsu laukos augtu tikai zāle?