"Labdien! Jums zvana pensionēts mežkopis. Es gribētu jums uzdāvināt savas grāmatas, jo domāju, ka tajās atradīsiet atbildes uz saviem jautājumiem." Zinot dažu meža nozares pārstāvju publikācijas pēdējā laikā, pieņēmu, ka arī šoreiz mani sagaida aizrādījums, ka es nesaprotu, ko runāju, un aicinājums palasīt minētās grāmatas un pamācīties. Bet, tā kā man nav iebildumu palasīt grāmatas un pamācīties, piekritu tikties.
Tomēr pirmie vārdi, ko Jānis Počs teica pēc iepazīšanās, bija: "Es jūsos redzu drosmīgu cilvēku..." Sapratu, ka uz tikšanos esmu aicināts nevis kā oponents, bet gan kā domubiedrs. To apliecināja arī dāvanā saņemtās grāmatas - "Lēmums nav pārsūdzams" (2013) un "Mana mūža mežs" (2016).
Grāmatas izlasot, sapratu cik vērtīgs, bet reizē skarbs ir šis dāvinājums - J. Počs ir bez liekas diplomātijas aprakstījis savu skatījumu uz notikumiem, kas ietekmējuši Latvijas mežu apsaimniekošanu, un rakstītais brīžiem ir tik ass, ka, kaut ko tādu dzirdot no vides organizācijām, meža nozares priekšstāvji izlektu no biksēm aiz sašutuma, piemēram: "Ar lielu nožēlu jāsaka, ka pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas un privātīpašuma noteikšanas viss padomju laikos taupītais tika izcirsts un izlaupīts pirmajos divdesmit gados. Diemžēl tāda nu ir kapitālistiskās iekārtas būtība. Visam pamatā - nauda. Bet lielā mērā to noteica arī apstāklis, ka Latvijas mežu saimnieka krēslā iecēla āzi par dārznieku, un viss notika. Meža likumdošana tika pakārtota izsaimniekotāju interesēm". Un to raksta vīrs, kas nav "zaļais", bet visu savu darba mūžu ir veltījis meža nozarei.
Nē, J. Poča grāmatas nav vien veca vīra gānīšanās par pastāvošo iekārtu. "Mana mūža mežs" ir atmiņas par mežam veltīto mūžu, bet "Lēmums nav pārsūdzams", kuras mugurkauls ir koksnes brāķeru dienesta atjaunošana un iznīdēšana, ir rūpīgi dokumentēta vēstures liecība, kas ļauj gūt plašāku ieskatu meža nozares attīstībā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
Piemēram, grāmatā aprakstītie notikumi ļauj apjaust, ka pēdējā Valsts meža dienesta reforma, ir tikai pēdējais posms jau gadiem ilgušā notikumu ķēdē, kas vērsti uz to, lai mazinātu kontroli pār Latvijas mežu apsaimniekošanu, tostarp pasliktinot valsts rīcībā esošo datu kvalitāti. Jau kopš Valsts meža dienesta atjaunošanas tas aizvien ir mērķtiecīgi vājināts, arvien samazinoties mežsargu skaitam un arvien vairāk atraujot dienestu no meža, līdz "VMD uz 2012. gadu nu ir tik tālu nooptimizēts, ka ir palicis tikai tā nosaukums, ģenerāldirektors, zīmogs un karogs. Pats dienests ir "nosēdināts uz celma", nocērtot tā galveno stumbru un balstu, nolikvidējot mežniecības un mežsargus."
Savukārt 1999. gadā tika likvidēts Mežierīcības institūts: "Institūta darbība apdraudēja jaunās mežu politikas veidošanu, kuras pamatos jau bija ielikta meža materiālu tirgus apgrozījuma bezkontrole un mežizzstrādātāju vadošās institūcijas VAS "Latvijas valsts meži" īpašuma tiesības pār Latvijas valsts mežiem un peļņa."
Jā, AS "Latvijas valsts meži" - ja kritizēsi šo uzņēmumu, visa meža nozare sadosies rokās, lai pateiktu, ka esi pretvalstiski noskaņots nejēga. "Citi vai nu baidās runāt vai jau zem velēnas," mūsu pirmajā tikšanās reizē bilda J. Počs.
Tomēr J. Poča grāmatā rodamas liecības tam, ka LVM dibināšana ne tikai radīja domstarpības nozarē, bet notika ar gluži mūsdienīgu pieeju - virzot lēmumus, izvairoties no diskusijām ar sabiedrību (pat to sabiedrības daļu, kas strādā meža nozarē). Un arī Meža konsultatīvās padomes loma šo gadu laikā nav mainījusies: "Intervijā R. Strīpnieks uzsvēra, ka projekts ir apspriests un atbalstīts arī Mežu konsultatīvajā padomē, kurā ir arī visas šo nozari pārstāvošās asociācijas. Ar visiem viss esot saskaņots (acīmredzot politikas aizkulišu pelēkajiem kardināliem nav bijis iebildumu), arī mežinieki esot piedalījušies - ja par piedalīšanos var uzskatīt šokēto virsmežniecību pārstāvju - virsmežziņu klātbūtni jau gatava projekta prezentācijā..."
Pravietisks ir bijis LU profesors Georgs Lībermanis intervijā 1999. gadā: "Akciju sabiedrības mērķis ir peļņa. Tāds ir šīs saimniekošanas formas dzinējspēks. Un nekādi ieraksti statūtos šo būtību nemainīs. (..) Rūpes par meža saglabāšanu nākamajām paaudzēm nekādi neietilpst akciju sabiedrības motivācijā. Un bez motivācijas nebūs darbības."
Divdesmit divi septītās Saeimas deputāti iesniedza Satversmes tiesai pieteikumu un lūdza tiesu atzīt MK rīkojumu par LVM izveidošanu par neatbilstošu likumam un spēkā neesošu no tā izdošanas brīža. Satversmes tiesa gan atzina, ka MK rīkojušies ačgārnā secībā, vispirms izdodot rīkojumu, kamēr vēl nebija likumu, uz kuriem rīkojumam bija jābalstās, tomēr lēma tiesvedību izbeigt.
Lēmums nav pārsūdzams. LVM turpina saimniekot valsts mežos, sabiedrības intereses, tostarp dabas aizsardzību, vērtējot zemāk par peļņu. Un VMD turpina tikt vārdzināts, vājinot meža apsaimniekošanas uzraudzību un arvien tukšākas padarot dienesta rīcībā esošās datubāzes. "Vai tas ir normāli, ka valsts AS "Latvijas valsts meži" pelna miljonus un ar tiem mētājas pa labi un pa kreisi, sponsorējot tos, kam vajag un kam nevajag, bet Latvijas Valsts meža dienests grimst nabadzībā?" jautā J. Počs.
Nenoliedzami, ir jautājumi, kuros J. Počam un man ir atšķirīgi uzskati. Piemēram, arī viņš norāda uz kokiem, kas neizmantoti sapūst dabas liegumos. Aprunājoties tomēr šķiet, ka tas vairāk ir sarunu un vienotas izpratnes jautājums. Lai gan ass savos izteikumos par dabas liegumiem, J. Počs nenoliedz, ka rezervātiem ir jābūt un piebilst, ka arī ceļu malās nevajadzētu cirst kailcirtes, bet aizstāt tās ar regulētajām izlases cirtēm. Un no otras puses nevaru nepiekrist J. Poča teiktajam: "Doma, ka mežu var saglabāt ar liegumu, ir muļķība." Protams, tā var aizsargāt stārķa ligzdu, upes ieleju vai kādu citu īpašu objektu vai teritoriju, bet ne saglabāt mežu kā Latvijai raksturīgu ekosistēmu. Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja mežs, kādu to redzam šodien, paliktu tikai liegumos!
Lai gan mums ir atšķirīga dzīves pieredze un arī dažāds skatījums uz mežu, domāju, ka tieši bažas, par to, kas Latvijas mežus piemeklēs nākotnē, ja vienīgais meža vērtības mērs būs nauda, ir tas, kas mūs vieno un kas lika J. Počam man zvanīt un aicināt uz sarunu. Lai kā atšķirtos mūsu viedokļi niansēs, mēs abi apzināmies, ka tam nebūs nozīmes, ja Latvijas meži kļūs tādi, kur viens no mums neredzēs nekā tāda, ko sargāt ar liegumiem, bet otrs vairs nesaskatīs kokus, kas būtu satraukuma vērti, ja tiktu atstāti sapūšanai.
Zinu, zinu - ikvienā jomā kādreiz vecākā paaudze domā, ka "tad, kad mēs augām, tā nebija", bet jaunākā paaudze uzskata, ka vecie kolēģi ir atrauti no mūsdienu realitātes. Lai gan vecākā paaudze būtu pelnījusi mūsu cieņu jebkurā gadījumā, meža nozare ir īpaša - J. Počs un viņa laikabiedri daudzus gadus ir bijuši liecinieki tam, kā mežu ietekmē cilvēka lēmumi, un viņi atšķirībā no mums ne tikai apzinās, bet ir savām acīm redzējuši, ka šo lēmumu ietekme ir ilglaicīga. Turklāt lielā mērā J. Poča (un arī iepriekšējās) paaudzes nopelns ir tas, ka šobrīd varam skandēt, ka Latvija ir mežu zeme. Ne jau AS "Latvijas valsts meži", ne jau mūsdienu meža politika, ne jau Zemkopības ministrija to ir nodrošinājusi! Un tieši tāpēc ir tik sāpīgi lasīt J. Poča laikabiedres un arī mežkopes Aijas Zviedres noslēguma vārdus grāmatā "Lēmums nav pārsūdzams": "Piedodiet Jūs, kuri dzīvosat ar Latvijas mežiem pēc daudziem gadu desmitiem. Mēs nepratām un nespējām saglabāt tos tādus, kādus saņēmām no saviem tēviem."
Lūk, skarbi trāpīgs skaidrojums tam, ko nozīmē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, un arī atbilde uz J. Poča man jautāto: "Ko tieši tu gribi panākt?" Es gribu panākt to, lai, vēršoties pie nākošajām paaudzēm, man nav jāsaka: "Piedodiet!"
pirmdiena, 2017. gada 30. janvāris
trešdiena, 2017. gada 11. janvāris
Ko rāda Latvijas mežu vecuma struktūra
Apstājos pie šīs rindkopas: "Neliels kā platības, tā krājas palielinājums konstatēts arī pieaugušām, ciršanas vecumu sasniegušām audzēm teritorijās, kur nav nekādu saimnieciskās darbības ierobežojumu. Tas nozīmē, ka nav tā, ka šī te krāja vai meža platība palielinās tikai dabas aizsardzības teritorijās, bet ne arī tajās mūsu valsts daļās, kur ir atļauts veikt mežizstrādi."
Tiem, kas rūpīgi seko līdzi meža nozares pārstāvju izteikumiem un publikācijām, atkal varētu rasties jautājumi, ko jau esmu uzdevis iepriekš: Ja ciršanai pieejamo mežu kļūst vairāk, kāpēc meža nozares pārstāvji, tostarp raksta autora uzvārda brālis un priekšnieks Jurģis Jansons aicina cirst jaunākus mežus?[2] Kāpēc paši nozares pārstāvji saka, ka koksnes trūkst?[3] Kāpēc meža nozare prasa pārskatīt dabas aizsardzības prasības īpaši aizsargājamās dabas teritorijās?[4]
Iespējams, daļa atbildes slēpjas Latvijas mežu vecuma struktūrā, tāpēc šoreiz aicinu tajā uzmanīgi ielūkoties.
Kopējā mežu vecuma struktūra
Pirms kāda laika savus tvitersekotājus iepriecināju ar savu pirmo animāciju no Excel diagrammām. Tajā, izmantojot Valsts meža dienesta datus[5], rādīju, kā mainījusies Latvijas mežu vecuma struktūra laikā no 2001. līdz 2015. gadam. Animācija izskatījās apmēram šādi:
Kā jau kāds no lasītājiem norādīja, nekas dramatisks šajā attēlā nav redzams - veco mežu mazāk nekļūst. To kopējā platība pat mazliet pieaug. Vēl straujāk palielinās jaunaudžu platības. Bažas varētu radīt vien tas, ka vecuma struktūrā redzama bedre, kas pamazām veļas uz vecā gala pusi, tātad samazinās vidēja vecuma mežu platības. Bet, gandrīz kā seriālos, interesantākajā vietā animācija apraujas (un sākas no sākuma) - esam nonākuši līdz tagadnei. Un tieši tāpat kā seriālos paliek jautājums - kas notiks tālāk?
Skatāmies dziļāk!
Lai saprastu, kas un kāpēc īsti mežos notiek, un caur šo saprašanu mēģinātu atbildēt uz minēto jautājumu, nevar visus mežus mest vienā maisā. Viens no iemesliem, kāpēc to nav prātīgi darīt, ir tas, ka dažādus mežus atļauts nocirst dažādā vecumā (atgādinu, ka arī Ā. Jansons savā rakstā runā par "ciršanas vecumu sasniegušām audzēm").
Mežus būtu vērts aplūkot dažādās grupās un apakšgrupās (piemēram, valsts meži un privātie; LVM apsaimniekotie valsts meži un pārējie valsts meži), bet, lai galu galā nenonāktu pie pilnmetrāžas animācijas filmas, paliksim pie (atzīstu - joprojām ļoti vienkāršota) dalījuma pēc valdošās sugas. Jau šis vienkāršais dalījums parāda interesantas lietas, kas pazūd kopējā bildē.
Pirms ļaušu jums aplūkot animācijas, pāris lietu, ko paturēt prātā:
- Vērtējot mežus kopumā ir samērā vienkārši - konkrētās vecuma grupas mežu platība var samazināties divos gadījumos: a) mežs ir nocirsts (kas gan var būt ne tikai galvenā, bet arī, piemēram, sanitārā cirte); b) mežs ir kļuvis vecāks un nonācis nākošajā vecuma grupā. Un platības palielinājums konkrētajā vecuma grupā var liecināt trīs lietas: a) mežs ir atjaunots (kas, protams, attiecas tikai uz pirmo vecuma grupu); b) mežs ir kļuvis vecāks un nonācis šajā vecuma grupā no iepriekšējās; c) mežam ir pieskaitīta platība, kas līdz tam oficiāli nav skaitījusies mežs. Savukārt, skatoties sugu dalījumā, jāpatur prātā, ka runa ir par valdošo sugu, kas nenozīmē, ka mežā aug tikai šīs sugas koki. Tāpēc konkrētās vecuma grupas platības pieaugumu vai samazinājumu daļā gadījumu var skaidrot ar vēl vienu variantu - mēdz būt situācijas, kad valdošā suga mežā mainās (un šī maiņa var būt gan reāla gan formāla), tātad - šajā vietā mežs joprojām ir, bet pazūd vienā diagrammā, bet parādās citā.
- Dalījumam pa sugām labums ir tas, ka mēs varam redzēt, kas notiek pēc atļautā ciršanas vecuma sasniegšanas. Šo vecumu diagrammās esmu atzīmējis ar sarkanu līniju. Tomēr Meža likuma zinātāji man pamatoti aizrādīs, ka arī šajā gadījumā es situāciju vienkāršoju. Ieskatoties Meža likuma 9. pantā, redzēsiet, ka ciršanas vecums ir atkarīgs no meža bonitātes (ozola, priedes un bērza gadījumā), bet mežu var nocirst arī pirms tas sasniedzis attiecīgo vecumu, ja koki ir pietiekami resni, t.i., sasnieguši galvenās cirtes caurmēru (vēl, protams, iespēja nocirst mežu sanitārajā cirtē utt.).
- Sugu dalījumā neesmu salicis pilnīgi visus mežus, jo ir arī tādi, kur valdošās sugas ir citas, nevis šeit redzamās, bet atspoguļotie meži kopumā veido vairāk nekā 99% Latvijas mežu platības, tāpēc atļaušos liepu, lapegļu, dižskabāržu u.c. mežus šeit neaplūkot.
Nu gan ķersimies pie lietas...
Priede
Ņemot vērā priedes lielo nozīmi, droši vien par to būtu jāraksta atsevišķs stāsts, bet šoreiz īsumā.
Kā redzams, šeit bedre jaunajā galā ir jūtami izteiktāka nekā mežos kopumā. Arī šeit vecais, t.i., ciršanas vecumu pārsniegušais gals pieaug, bet domāju, ka, redzot diagrammu, jebkuram būs skaidrs, ka ilgi (meža vecuma mērogos) tā neturpināsies - cērtamu priežu mežu būs mazāk. Arī priežu mežu kopējā platība kopš 2001. gada ir samazinājusies par 6,5% (69 tūkst. ha).
Tas, ka cērtamu priežu mežu būs mazāk, teorētiski nenozīmē, ka vecu priežu mežu kļūst mazāk, jo, ja būtu vēlme tos saglabāt, varētu būtiski samazināt ciršanas intensitāti un vecos mežus saglabāt, bet jāņem vērā kokrūpniecības valdošā nostāja: "Vajag tik, cik vajag, nevis tik, cik mežā ir." Šādai politikai turpinoties, faktiski mazāk kļūs nevis cērtamu mežu, kā nupat minēju, bet vecu priežu mežu. Nozare vecu mežu trūkumu kompensēs ar pievēršanos jaunākām audzēm. Domāju, ka lielā mērā tieši situācija ar priedi ir pamatā arvien skaļājiem aicinājumiem samazināt ciršanas vecumu, reizēm to slēpjot arī zem ciršanas caurmēra samazināšanas.[6]
Kā redzams, šeit bedre jaunajā galā ir jūtami izteiktāka nekā mežos kopumā. Arī šeit vecais, t.i., ciršanas vecumu pārsniegušais gals pieaug, bet domāju, ka, redzot diagrammu, jebkuram būs skaidrs, ka ilgi (meža vecuma mērogos) tā neturpināsies - cērtamu priežu mežu būs mazāk. Arī priežu mežu kopējā platība kopš 2001. gada ir samazinājusies par 6,5% (69 tūkst. ha).
Tas, ka cērtamu priežu mežu būs mazāk, teorētiski nenozīmē, ka vecu priežu mežu kļūst mazāk, jo, ja būtu vēlme tos saglabāt, varētu būtiski samazināt ciršanas intensitāti un vecos mežus saglabāt, bet jāņem vērā kokrūpniecības valdošā nostāja: "Vajag tik, cik vajag, nevis tik, cik mežā ir." Šādai politikai turpinoties, faktiski mazāk kļūs nevis cērtamu mežu, kā nupat minēju, bet vecu priežu mežu. Nozare vecu mežu trūkumu kompensēs ar pievēršanos jaunākām audzēm. Domāju, ka lielā mērā tieši situācija ar priedi ir pamatā arvien skaļājiem aicinājumiem samazināt ciršanas vecumu, reizēm to slēpjot arī zem ciršanas caurmēra samazināšanas.[6]
Mēģinot sabiedrību sagatavot neizbēgamajām problēmām, kas gaida priežu mežus, protams, nozares pārstāvji neatzīst, ka situācijas pamatā ir nepārdomāta apsaimniekošana. Pie tā, ka nākotnē priežu mežu būs mazāk, tiek vainoti gan pārnadži, kas posta priežu jaunaudzes, gan... dabas aizsardzība. Lūk, kailcirtes aizliegums priežu mežos esot iemesls tam, kāpēc mūsu bērniem vairs nebūs tādu priežu mežu kā tagad.[7] Nepateikts paliek tas, ka šāds aizliegums ir vien 9,8% priežu mežu (pie kopējās priežu mežu platības neskaitot neatjaunotus izcirtumus). Un kā bažas par to, kas notiks šajos desmit procentos mežu (ko, protams, varētu saglabāt kā priežu mežus arī nākošajām paaudzēm, ja vien būtu tāda vēlēšanās), iet kopā ar to, ka jau šajā paaudzē pēdējo 15 gadu laikā esam zaudējuši 6,5% priežu mežu? Vai tajos arī bija aizliegtas kailcirtes?
Egle
Ja priedes gadījumā, problēmas ar vecajiem mežiem gaidāmas tikai nākotnē, egļu mežos tās redzamas jau šobrīd - strauji plok gan ciršanas vecumu pārsniegušo egļu audžu platības, gan to egļu mežu platības, kam līdz formālajam ciršanas vecumam vēl kādus 20 gadus būtu jāgaida. Apmēram šādi varētu izskatīties tas, kas notiks ar priežu mežiem tad, kad bedre, kas šobrīd iezīmē 20-40 gadus vecus mežus, būs "aizvēlusies" līdz ciršanas vecumam. Arī kopējā egļu mežu platība šajā laikā samazinājusies par 4% (22 tūkst. ha).
Bērzs
Arī bērzu mežu vecuma struktūrā redzama tāda pati bedre, kā mežos kopā. Šajā diagrammā uzskatāmi redzams, kā ciršanas vecuma robeža aptur "vilni" vecuma struktūrā - ciršanas vecumu pārsniegušu audžu platības nepieaug tik daudz, lai kompensētu sarukumu to audžu platībās, kam līdz ciršanas vecumam vēl jāgaida 30 vai mazāk gadu. Tāpat kā priežu mežu gadījumā, gaidāmas ziepes, kad bedre sasniegs ciršanas vecumu. Tomēr jaunaudžu platību straujais pieaugums nosaka to, ka bērzu mežu kopējā platība šajā laikā pieaugusi par 9,1% (75 tūkst. ha). Jāatzīst, man nav droša izskaidrojuma tam, uz kā rēķina tik strauji pieaug 11-20 gadu vecu bērzu mežu platība, turpat divas reizes pārsniedzot jaunāku audžu šajā periodā maksimālo platību. Iespējams, tas saistīts ar aizaugušu lauksaimniecības zemju oficiālu pieskaitīšanu mežam.
Melnalksnis
Kopējā melnalkšņu mežu platība pieaugusi par 22% (16 tūkst. ha). Skatoties uz vecuma struktūras pārmaiņām, šķiet, ka melnalkšņu meži tiek cirsti samērā nedaudz. Tas droši vien skaidrojams, ar to, ka tie ir slapji meži, kur mežizstrāde ir sarežģīta. Bet neliela ciršanas intensitāte ir laba no dabas aizsardzības viedokļa, jo šajā kategorijā noteikti atrodami vēl neaizsargāti īpaši aizsargājami biotopi.
Apse
Šķiet, apse ir visbiežāk piesauktā suga, kad tiek runāts par "pāraugušu" audžu uzkrāšanos. Ciršanas vecumu pārsniegušu audžu platība gan ir samazinājusies, taču, jā, to apšu mežu, kas pārsnieguši 50 gadu vecumu un skaitās pārauguši, platība šajā laikā patiešām ir pieaugusi. Taču diagrammā redzams, ka šis pieaugums ir nebūtisks, salīdzinot ar straujo jaunu apšu mežu platību pieaugumu, kā rezultātā arī kopējā apšu mežu platība ir pieaugusi gandrīz divas reizes - par 88,7% (74 tūkst. ha). Šobrīd 55,8% no apšu mežiem veido audzes līdz 20 gadu vecumam.
Skaidrs, ka lielā mērā tieši apšu mežos ir pārvērtušās tās platības, ko citi meži zaudējuši. Veci apšu meži ir ļoti svarīgi dabas daudzveidībai, tāpēc ir nepatīkami, ka uz jaunaudžu pieauguma rēķina tie tiek pasludinātu par kaut ko novācamu un pret vērtīgāku nomaināmu. Turklāt reāli notiek otrādi - saimnieciski svarīgāku sugu vietā tiek audzētas apses. Tajā pašā laikā man ir zināmas aizdomas, ka vecu apšu audžu platību palielinājums ir tikai iegansts tam, lai ar saukli "mums ir pāraugušu mežu uzkrājums!" intensificētu ciršanu arī (vai pat galvenokārt) citos mežos.
Baltalksnis
Par 17% (31 tūkst. ha) kopš 2001. gada palielinājusies arī baltakšņu mežu kopējā platība. Šī suga, tāpat kā apse, nereti tiek izmantota kā arguments mežizstrādes intensitātes palielināšanai. Nesen tā izmantota arī, lai tiktu pie kailciršu veikšanas upju aizsargjoslās. Turklāt baltalkšņa gadījumā ļoti ērti izmantojams arguments par "pāraugušām" audzēm - šai sugai ciršanas vecums nav noteikts, tāpēc robeža, pēc kuras audzi var saukt par "pāraugušu" ir izplūdusi.
Interesanti, ka šī - visnīstākā koku suga - visvairāk tuvojas mežsaimnieciski vēlamajai vienmērīgajai vecuma struktūrai, kas ļauj ilgstoši nodrošināt vienmērīgu koksnes plūsmu, kamēr ar sugām, kuras it kā tiek apsaimniekotas mērķtiecīgi, tik labi neveicas.
Ozols
Mazliet - par 0,43% (43 ha) - samazinājusies arī Latvijas ozolu mežu platība, tomēr šī diagramma ir vistuvāk tam, ko mēs redzētu, ja mežus necirstu vispār - viss smaguma centrs ir vecajā galā, kas turpina augt, jaunā gala platībām samazinoties. Cilvēku populācijā šāda vecuma struktūra būtu iespējama vien ļoti īslaicīgi un sekas būtu katastrofālas, taču mežu gadījumā tas tikai rāda mākslīga meža atgriešanos dabiskā stāvoklī - stāvoklī, kurā meža vecuma struktūru vairs nav iespējams šādi attēlot, jo mežus veido dažādvecuma audzes.
Osis
Nezinu, cik lielā mērā diagrammā redzamo situāciju - ciršanas vecumu nesasniegušo mežu platību samazināšanos - nosaka ošu inficēšanās ar sēni Chalara fraxinea un cik lielā mērā tās ir normālas vecuma struktūras pārmaiņas, vecuma struktūras "vilnim" "atsitoties" pret ciršanas vecuma slieksni, pēc kura struktūru salīdzinoši nemainīgu notur maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms (kas gan, kā zināms, attiecas tikai uz valsts mežiem). Skaidrību nevieš arī ošu slimībai veltīts raksts, kurā tiek runāts par ošu audžu platību samazināšanos, neizdalot, kas notiek parastas mežizstrādes un kas - slimības dēļ.[8] Tomēr skaidrs ir tas, ka tieši slimība ir tā, kuras dēļ bojāgājušie (izciršanas vai nokalšanas rezultātā) ošu meži vairs netiek atjaunoti ar osi. Visticamāk, osis kā suga Latvijā neizmirs, bet tikpat skaidrs, ka ošu mežu platības saruks vēl vairāk. Pagaidām (kopš 2001. gada) tās samazinājušās par 37,5% (8 tūkst. ha).
Sugu salīdzinājums
Lai būtu skaidrāks, kādā mērogā notiek iepriekšējās diagrammās notiekošās pārmaiņas, šeit esmu salicis visas sugas kopā (gan bez animācijas šoreiz). Te nu jūs redzat, ka vecu ozolu mežu platības pieaugums un ošu mežu izzušana ir vien mazas strīpiņas uz kopējā Latvijas mežu fona. Protams, tieši tāpēc šie meži būtu īpaši saudzējami (vismaz no dabas daudzveidības saglabāšanas viedokļa). Tomēr galveno Latvijas mežu ainavu veido priežu, bērzu un egļu meži un tajos notiekošie procesi. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka šo mežu kopējais īpatsvars Latvijas mežos samazinājies no 86,6% 2001. gadā līdz 83,10% 2015. gadā.
Kas tad notiks tālāk?
Ieskatoties diagrammās, ir skaidri redzams, ka runāt par vecu audžu uzkrāšanos, kuras dēļ vajadzētu cirst vairāk, vismaz attiecībā uz ekonomiski nozīmīgākajām sugām - priedi, egli un bērzu - nav pamata. Ciršanas vecumu pārsniegušu egļu audžu platība samazinās jau šobrīd, bet bērziem un priedēm samazinājums gaidāms nākotnē (turklāt samazinās arī priežu un egļu mežu kopējā platība). Pa to laiku "pāraugušu" apšu un baltalkšņu audžu uzkrāšanās tiek izmantota kā arguments mežizstrādes intensificēšanai, neņemot vērā, ka pat šo sugu gadījumā par "pāraugušu" audžu uzkrāšanos var runāt visai nosacīti.
Te arī ticamākā atbilde uz jautājumu, kas notiks tālāk: vecu mežu kļūs mazāk. Nevaru detaļās prognozēt, ko tas nozīmēs meža nozarei no ekonomiskā viedokļa, lai gan skaidrs, ka kubikmetrs jaunu apšu nav gluži tas pats, kas kubikmetrs vecu priežu. Problēmas dabas aizsardzībai ir skaidras, jo tieši vecie meži un tajos esošie resnie koki ir būtiskākie no dabas saglabāšanas viedokļa.
Tas, ka iepriekš minētā nākotnes prognoze ir ticamākā, nenozīmē, ka tā ir vienīgā iespējamā. Vecus mežus var saglabāt, ja to vēlas, un iespējas ir divas: 1) ar mikroliegumiem un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām aizsargāt konkrētas audzes (un šādi aizsargāti arī jauni meži mierīgi turpina kļūt vecāki); 2) noteikt, ka Latvijā saglabājams noteikts vecu audžu īpatsvars un pielāgot šai prasībai pieļaujamo ciršanas apjomu aprēķinus.
To, ka ciršanai pieejamo mežu platības nedrīkst samazināties (vismaz dabas aizsardzības dēļ) meža nozare jau ir oficiāli pateikusi. To, ka pieļaujamo ciršanas apjomu aprēķins būtu jāpielāgo vēlmei tikt pie jaunāku mežu ciršanas - arī. Tātad tas, kas notiks tuvākajā nākotnē, un ir sācies jau šobrīd, būs cīņa starp uzskatu, ka kokrūpniecības nozarei jādabū tik koksnes, cik tā grib, un viedokli, ka Latvijas mežu apsaimniekošanai jābūt patiesi ilgtspējīgai. Tas, kas notiks tālāk, būs atkarīgs no tā, kura puse šajā cīņā uzvarēs.
---------
[2] A. Jaunbelzere. Jauna padome, jauna stratēģija. - Latvijas Avīze, 24.10.2016.
[3] K. Ceplis. Izdzīvot ļaus efektīvāka koksnes izmantošana. - Baltijas Koks, aprīlis, 2012.
[4] https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZM/mezhi/meza%20pamatnostadnes/Pamatnostadnes_2015_2020.pdf
[7] P. Beķeris. Latvijas priežu meži - zem jautājuma zīmes? - Baltijas Koks, jūlijs, 2015.
Abonēt:
Ziņas (Atom)