pirmdiena, 2012. gada 21. maijs

Koku ciršanas apjomi - pēc trim gadiem

2008. gada nogalē tika palielināts maksimāli pieļaujamais koku ciršanas apjoms valsts mežos, 2009. un 2010. gadā nocērtamo apjomu palielinot par četriem miljoniem kubikmetru. Gan LOB, gan citas organizācijas pret šo soli iebilda, paužot bažas par to, ka nav novērtēts, kādas sekas šis solis radīs dabas aizsardzībai. Neskatoties uz minētajiem iebildumiem, ekonomiskie argumenti šoreiz izrādījās svarīgāki. Ciršanas apjomi privātajos mežos bija kritušies, un koksnes imports no Krievijas apstājies, tāpēc ļoti nepieciešams bija atbalstīt nozari ar mūsu valsts mežu koksnes resursiem. "Tas dos iespēju saglabāt un noturēt meža nozares ražošanas potenciālu un darbavietas 2009. un 2010. gadā," ziņoja LETA. "Palielinot koksnes ieguvi, valsts mežos tiks stabilizēts koksnes nodrošinājums kokrūpniecībai, saglabātas darbavietas meža nozares uzņēmumos un nodokļu iemaksas valsts budžetā ekonomiskās lejupslīdes apstākļos."*

Lai gan droši vien ne viens vien nozares pārstāvis teiks, ka galu galā kopējais pieļaujamais ciršanas apjoms 2006.-2010. gadā netika palielināts (t.i., reālie ciršanas apjomi periodā kopumā nepārsniedza iepriekš noteikto), šis lēmums joprojām tiek slavēts kā labs un situācijai atbilstošs. Vai nu šī lēmuma dēļ vai vienkārši tāpat, bet ciršanas apjomi valsts mežos 2009.-2010. gadā tomēr palielinājās - no 10-12 tūkstošiem kailciršu hektāru gadā 2006.-2008. gadā līdz 21-22 tūkstošiem hektāru gadā atlikušos divus gadus.**

Ciršanas apjomi privātajos mežos ir atjaunojušies, sagaidāms, ka arī koksnes imports no Krievijas pieaugs, bet, ak vai, izrādās, ka visiem zāģēt gribētājiem koku nepietiks šā vai tā...

"Pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts mežos un pieaugot mežizstrādei privātajos mežos, kokrūpniecības nozare, nebēdājot par zāģbaļķu trūkumu, varēja investēt attīstībā un nostiprināties starptautiskajos tirgos, skarbā realitāte ir atgriezusies, liekot Latvijas zāģētavām domāt, kā organizēt savu darbību ierobežota resursu daudzuma apstākļos," raksta Kristaps Ceplis žurnāla "Baltijas Koks" aprīļa numurā. "Turpinoties šādam scenārijam, atsevišķi ražotāji būs spiesti atlaist daļu darbinieku, kritīsies arī investīciju un koksnes eksporta apjoms, kas negatīvi ietekmēs visu Latvijas ekonomiku," tajā pašā rakstā tiek atstāstīts Norvik Timber Industries valdes priekšsēdētāja teiktais.

Izrādās, "pareizais" valdības lēmums ir tikai radījis kokrūpniecības nozarei ilūziju, ka koku Latvijas mežos ir tik, cik vajag, nevis tik, cik ir, un novilcinājis atklāsmi, ka Latvijas uzņēmumu zāģētspēja pārsniedz reāli pieejamo resursu apjomu un "piebrezmēšana" ir neizbēgama. Darbinieki tāpat būs jāatlaiž, uzņēmumi tāpat bankrotēs...

Tomēr pēdējo gadu ilūzijas par koksnes resursu neizsmeļamību ir tik saldas, ka grūti no tām atteikties. K. Ceplis raksta: "Norobežojoties no radikāliem vides aizstāvju un sabiedrības viedokļiem un ņemot vērā tikai resursu plūsmas stabilitāti  (izcēlums - VĶ) ilgtermiņā, ciršanas apjomu galvenajā cirtē gan valstij piederošajos mežos, gan privātajās platībās varētu palielināt par pāris miljoniem kubukmetru gadā."

Laikam par radikālu uzskatāms arī viedoklis, ka mežu loma nav tikai koksnes plūsmas nodrošinājums...

Tad nu norobežosimies no sliktajām domām, barosim sevi ar jauko statistiku par koksnes kubikmetru skaitu Latvijas mežos un cerēsim, ka Latvijā mežu tomēr ir bezgalīgi daudz. Ja tomēr pienāks brīdis, kad pēdējais cērtamais koks Latvijā būs nocirsts, kurš tad vairs atcerēsies, ar ko tas viss sākās!

* http://www.tvnet.lv/zala_zeme/daba/169734-palielina_koku_cirsanas_maksimali_pielaujamo_apjomu_valsts_mezos
** http://www.vmd.gov.lv/index.php?sadala=355&id=105&ord=30

trešdiena, 2012. gada 16. maijs

Bija tāds vīrs - Māris Šternbergs

Vienkārša bildīte jaunākajās "Vides Vēstīs" - ozols, zem kura stāv akmens, un paraksts zem bildes: "Piemineklis Mārim Šternbergam", pēkšņi uzjundīja atmiņas no bērnības... Teikt, ka Māri Šternbergu pazinu, būtu nedaudz pārspīlēti. Gribētu teikt, ka viņa satikšana bija būtisks pavērsiens manā dzīvē, bet arī tā nebūtu gluži taisnība. Ir tā, ka maziem puikām vajag elkus, un nepilnu gadu līdz savai priekšlaicīgajai nāvei viņš bija manējais.

1995. gada rudenī, kad man bija 11 gadu, tikāmies pirmoreiz - mamma mani bija atvedusi uz LU Bioloģijas fakultāti pieteikt zooloģijas pulciņam, lai mēģinātu kaut kādā gultnē ievirzīt manu nekontrolēto un izplūdušo interesi par dzīvo dabu. Pulciņa vadītājs docents Māris Šternbergs sēdēja savā kabinetā fakultātes ceturtajā stāvā starp pāris krātiņiem ar neredzētiem grauzējiem ("Žurkas," teica mana mamma. "Nē, tie ir degu!" aizrādīja Šternbergs. "Vienalga žurkas," noteica mamma), diviem terārijiem ar milzīgiem zirnekļiem un vienu, kurā dzīvoja circeņi.

Ar to sākās viens īss, bet interesants un aizraujošs posms manā dzīvē. Cītīgi apmeklēju nodarbības, un, šķiet, ka ar savu interesi par kukaiņiem un saviem kukaiņu zīmējumiem, kas izcēlās uz pārējo pulciņa dalībnieku fona, bet, ar šī brīža acīm raugoties, tomēr šķiet ārkārtīgi neveikli, un, iespējams, arī kādu citu iemeslu dēļ kļuvu par vienu no Šternberga favorītiem. Sajūta, protams, bija lieliska - īsts zinātnieks mani uzslavē! Vienreiz arī vienojāmies par individuālu nodarbību, par kuru gan Šternbergs galu galā bija pavisam aizmirsis, tāpēc visu tās laiku vienkārši pavadīju, sadalot pa detaļām vaboli un salīdzinot detaļas ar zīmējumiem grāmatā.

Visjaukākais tomēr bija mūsu pazīšanās noslēgums - trīs dienu ekskursija uz Kolku. Braucēji mēs bijām tikai trīs - es, Šternbergs un par mani nedaudz vecāks puisis vārdā Juris. Apmetāmies Bioloģijas fakultātes bāzē Kolkas vecajā skolā, kur katru vasaru tiek rīkota prakse fakultātes pirmkursniekiem. Tagad bāze ir līdz nepazīšanai civilizēta (ūdens, internets...), bet tolaik tā vēl bija visnotaļ mežonīga un tāpēc jo interesantāka mums abiem puikām - varējām izlodāt visus tās tumšos, peļu piemēslotos kaktus.

Vienā no dienām devāmies arī uz Bažu purvu (pārgājiens pār šo purvu ir viena no pirmā kursa prakses tradīcijām). Purvā pirms trim gadiem bija plosījies ugunsgrēks, tāpēc visapkārt skatam pavērās spocīga aina ar pelēkiem mirušu priežu stumbriem, tomēr dzīvība purvā ņudzēja. Šternbergs rādīja, stāstīja un jautāja... "Kas tur dzied?" "Melnais mežastrazds," es nedroši atbildēju. "Nē." "Nu tad melngalvas ķauķis," atbildēju jau drošāk. "Nē, žubīte."

Smilšainākās vietās varēja redzēt skudrulauvu kāpuru lamatu bedrītes. Šternbergs vienā no tām iesēdināja mazu, zilu vabolīti, lai nodemonstrētu, kā kāpuri nomedī savus upurus. Kad kukainis jau bija notriekts bedrītes dibenā un sagrābts kāpura milzīgajos žokļos, Šternbergs ieteicās: "Nedrīkst ēst mazu vabolīti," un pēdējā brīdī izglāba savu demonstrāciju upuri, pie reizes arī izgrābjot no smiltīm mums atrādīšanai pašu kāpuru ("Tāda mitrene ar lieliem žokļiem," es nodomāju).

Pelēkbrūni zirnekļi zem priežu mizas, kukaiņu kāpuru alas koku stumbros, mežirbes cālis, kam neizdevās izvairīties no Šternberga mēģinājumiem to noķert un nofotografēt - visapkārt bija tik daudz kā neredzēta un interesanta!

Kā jau minēju man, puikam, kas interesējas par dabu, Māris Šternbergs bija gandrīz dieva vietā. Droši vien vēl tāpēc kaut kur dziļi sirdī reizēm urd vainas sajūta par to, ka galu galā gultne, kurā ievirzīju savu dabas interesi, izrādījās ornitoloģija. Tajā pašā reizē, kad jaucu ārā vaboli, ieminējos Šternbergam, ka mani interesē arī putni, un apvaicājos, vai man būtu vērts iestāties Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. "Zini, Viestur," Šternbergs teica, "ornitologu ir daudz, bet putnu maz, entomologu ir maz, bet kukaiņu daudz..."

piektdiena, 2012. gada 11. maijs

Mēs un viņi

Us, and them
And after all we're only ordinary men*
(Roger Waters)

Manās rokās nonāca dažus mēnešus vecs portāla Allforhunt.com sabiedrisko attiecību koordinatores Lindas Dombrovskas raksts žurnālā "Baltijas Koks" - "Vai pienācis laiks kopējai sadarbībai?". Vispirms - citāts no raksta beigu gala: "Šā raksta mērķis nav pateikt, ka mēs - mednieki - esam labi, bet jūs - ornitologi - slikti." Tātad stāsts ir par par "mednieku" un "ornitologu" attiecībām. Nedaudz gan samulsu par žurnāla izvēli ("Baltijas Koks" ir žurnāls kokrūpniekiem), bet, tā kā tagad vismaz viens ornitologs rakstu ir izlasījis, var uzskatīt, ka vismaz daļa mērķa auditorijas ir sasniegta (un gan jau arī kāds mednieks žurnālu lasa).

Patiesībā jau mans stāsts nebūs ne par rakstu, ne Lindu, ne viņas pārstāvēto portālu. Rakstu par sava stāsta fonu izvēlējos tikai tāpēc, ka kopumā tas lielos vilcienos labi atbilst vispārējai dažādos portālos un izdevumos lasāmajai noskaņai - publiskajam kariņam starp "ornitologiem" un "medniekiem", kas sācies sen un, šķiet, negrasās pierimt.

Kāpēc es runāju par kariņu, ja raksts it kā aicina uz sadarbību (vai vismaz vaicā par tās iespējamību)? Iesākumam - vēl divi citāti:

"Mednieks ir acīmredzams ienaidnieks putnumīļiem, dzīvnieku aizstāvjiem un visiem tiem, kuriem šķiet, ka dzīvnieku nogalināt jebkādā veidā ir slikti. (..) Bet, par nožēlu, tas ir ļoti aprobežots un šaurs skats uz to, kas patiesībā ir medības."

"Un tādēļ vēl netaisnīgāka un divkosīgāka šķiet mednieku patriekšana no medņu riestiem pavasarī, jo mednieki, lūk, radot milzu traucēkli riesta vietās, bet paši ornitologi šajā laikā rīko interesentiem ekskursijas, lai pavērotu medņa pavasara dziesmu."

Top skaidrs, ka, neskatoties uz iepriekš minēto raksta mērķi (vai, pareizāk sakot, to, kas nav raksta mērķis), putnumīļi ir aprobežoti un otru pusi (putnunemīļus?) nesaprot, un ornitologi vispār ir nekrietna un divkosīga tauta. Bet tomēr tas nav gluži galvenais, ko ar šiem citātiem gribēju uzsvērt. Galvenais ir treknā, sarkanā svītra, kas tiek vilkta starp "medniekiem" un "ornitologiem".

Bet kas gan ir šīs divas karojošās puses, kas atkal un atkal tiek pieminētas ne vienā vien publikācijā? Apzinos, ka arī pats savulaik esmu gājis ērto, iepriekšējo diskusiju iemīto taciņu, runājot par šīm sabiedrības grupām. Patiesībā šo divu grupu aprises un robeža starp tām ir tik neskaidra, ka rodas aizdomas, ka striktais dalījums pastāv vien tāpēc, lai (atkal - neskatoties uz neesošo raksta mērķi) tieši pateiktu, ka viena puse ir laba, bet otra - slikta (vienalga, kas nu šajā gadījumā ir "viena" vai "otra" puse).

Ornitologs - tas ir zinātnieks, kas pēta putnus, tātad cilvēks, kas ieguvis biologa izglītību. Mednieks droši vien ir cilvēks, kam ir mednieka apliecība. Viss! Neviena no šīm definīcijām nepasaka to, vai cilvēks ir putnu mīļotājs vai nīdējs, kāda ir viņa politiskā pārliecība vai attieksme pret to vai citu dabas aizsardzības jautājumu. Turklāt cilvēks var būt gan mednieks, gan ornitologs. Droši vien Latvijas Ornitoloģijas biedrības goda biedrs un bijušais prezidents profesors Jānis Vīksne vai bijušais padomes loceklis Uģis Bergmanis - abi aktīvi mednieki un bioloģijas doktori -, klausoties diskusijās par "medniekiem" un "ornitologiem", jūtas gluži kā varde vecajā jokā - palikuši pa vidu starp rindām, no kurām vienā stāv skaistie, bet otrā - gudrie...

Skaidrs, ka problēma patiesībā slēpjas domstarpībās starp organizācijām (no "ornitologu" puses - Latvijas Ornitoloģijas biedrība, no "mednieku" puses - nu jau vismaz trīs biedrības un vēl pāris institūcijas), un neveiklais dalījums "mednieki un ornitologi" rodas no vēlmes vispārināt, organizācijas nostāju vai rīcību attiecinot uz visu attiecīgo sabiedrības grupu (vienalga, vai tie ir organizācijas biedri vai nē), tajā pašā laikā uz organizāciju vai visu grupu attiecinot jebkura idejiski līdzīga indivīda izdarības.

Piemērs pirmajam (LOB=ornitologi) ir kaut vai iepriekš citētais "paši ornitologi rīko ekskursijas". Piemērs otrajam (viens ornitologs=visi ornitologi) šoreiz ne no raksta, bet no portāla "Medniekiem.lv" - tur "kāda ornitologa" izteikumi, ka cilvēks bez bises ir labais, devuši pamatu diskusijas tēmas nosaukumam "ornitologu nekaunība" un tās autora solījumam: "...pie izdevības nepakautrēšos apmelot šos, visnotaļ, īpatnos (vizuāli) "dabas mīļotājus"." Savukārt, lasot rakstus, kas pārstāv "mednieku" viedokli, nereti rodas sajūta, ka visu mednieku vārdā grib runāt vai nu kāda no organizācijām, vai pat tikai viens cilvēks.

Ar to visu gribu teikt to, ka, lai nopietni sāktu veidot sadarbību, ir jāatmet sabiedrības dalīšana izplūdušajās "mednieku" un "ornitologu" kategorijās (mēģinot neesošas atšķīrības pārvērst stingrās robežās) un jārunā skaidri - vai LATMA, Medniekiem.lv vai LMS var/grib sadarboties ar LOB, neizliekoties, ka kāda no organizācijām pārstāv kaut ko vairāk nekā tās biedrus, un nepieņemot, ka katra indivīda (pat tad, ja tas ir biedrs kādā no organizācijām) rīcība atbilst kādas organizācijas nostājai.

Ja varam vienoties par to, kas ir sarunas partneri, tad arī varam runāt tālāk par to, kādas ir mūsu kopīgās intereses un kādos punktos varam sadarboties. Šeit ir mūsu viedoklis -http://www.lob.lv/download/LOB_nostaja_medibu_jautajuma_150409.pdf Kāds ir jūsējais?


* Mēs un viņi
Un galu galā mēs esam tikai parasti cilvēki