Latvijas meži tiek pārmērīgi izcirsti

Daudzi, ieraugot virsrakstu, teiks: "Labrīt! Tas jau sen ir zināms!" Jā, mēs jau sen redzam, kā mainās Latvijas ainava, aizvien pieaugot mežu fragmentācijai, redzam, kā samazinās mežu bioloģiskā daudzveidība un oglekļa piesaiste mežos. Tas viss liecina par neilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, un par to jau rakstīju pirms sešiem gadiem šeit.

Tomēr meža nozares runasvīri turpina skandēt, ka "nocērtam mazāk nekā pieaug", tātad, no koksnes plūsmas viedokļa raugoties, mežu apsaimniekošana ir ilgtspējīga. Tiek apgalvots, ka mēs varētu cirst vēl vairāk, vai pat, ka ir jācērt vēl vairāk, kā to, piemēram, varējām redzēt 7. maija "Panorāmas" sižetā (skatāms šeit). Lūk, mežu novecošanas dēļ mazinoties to spēja piesaistīt oglekli (manu atspēkojumu šiem apgalvojumiem var izlasīt šeit), bet dabas aizsardzības pasākumi samazinot resursu pieejamību (sk., piemēram, A. Muižnieka komentāru iepriekš minētajā "Panorāmas" sižetā).

Un par spīti tam, ka meža nozare tiek apcelta un ierobežota, tiek sasniegti arvien jauni mežizstrādes rekordi. 2023. gadā tika sasniegts augstākais mežizstrādes apjoms, kāds Latvijā pieredzēts vismaz pēdējos 100 gados, - 15 miljoni kubikmetru. Taču jau 2024. gadā šis rekords tika pārspēts, izcērtot jau 16 miljonus kubikmetru koksnes.

Kopējais mežizstrādes apjoms Latvijas mežos.
Datu avots: Valsts meža dienests

Kā jau minēju, tie, kas mežsaimniecības ilgtspēju mēra tikai koksnes kubikmetros, līdz šim ir apgalvojuši, ka viss ir kārtībā, jo izcirstās koksnes apjoms ir mazāks nekā koksnes pieaugums mežā. It kā tā ir joprojām. Šo "it kā" gribu pasvītrot tāpēc, ka kopējo koksnes bilanci nosaka ne tikai koksnes pieaugums un mežizstrāde, bet arī dabiskais atmirums. Ja liekam kopā šos visus rādītājus, redzam, ka esam iebraukuši mīnusos.

Koksnes krājas bilance Latvijas mežos.
Datu avots: LVMI "Silava"

Kā redzams, dabiskais atmirums ir saglabājies gandrīz nemainīgs (mazliet samazinājies), bet, samazinoties koksnes pieaugumam un palielinoties mežizstrādes apjomam (nebrīnieties, ka skaitļi atšķiras no VMD datiem - šeit atšķiras metodikas), bilance pēdējos gados kļuvusi negatīva. Tas loģiski noved pie mežaudžu kopējās krājas samazināšanās.

Kopējā krāja Latvijas mežos.
Datu avots: LVMI "Silava"

Jāatzīmē, ka redzamais koksnes krājas samazinājums attiecas uz visiem mežiem kopā, ieskaitot arī aizsargājamās teritorijas. Tātad aizsargājamie meži nav varējuši kompensēt izcirsto apjomu. Šeit redzams arī tas, ka tāpat kā vecus mežus nevar vainot pie oglekļa piesaistes samazinājuma, dabas aizsardzību nevar vainot pie koksnes apjomu samazināšanās. Abos gadījumos galvenais faktors ir pārmērīgs mežizstrādes apjoms.

Un tagad palūkosimies uz valsts mežiem - mums visiem piederošajiem mežiem, no kuriem lielāko daļu (apmēram 80%) apsaimnieko viens uzņēmums - AS "Latvijas valsts meži". Šajos mežos maksimāli pieļaujamos ciršanas apjomus nosaka Ministru kabineta rīkojums, un tieši šo ciršanas apjomu palielināt kārtējo reizi grib vārdā nenosaukti meža nozares pārstāvji, par kuru vēlmi ministrs Krauze "ir dzirdējis" un ir gatavs to atbalstīt.

Kopējais mežizstrādes apjoms Latvijas valsts mežos. Datu avots: Valsts meža dienests

Arī valsts mežos mežizstrādes apjoms kāpj - pēdējo desmit gadu laikā pieaugums ir par 36%. Un arī valsts mežos koksnes krājas bilance ir negatīva, vēl lielākā mērā nekā Latvijas mežos kopumā.

Koksnes krājas bilance Latvijas valsts mežos.
Datu avots: LVMI "Silava"

To, ka pašreizējā periodā valsts mežos pieļaujamais ciršanas apjoms ir samazināts, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, Zemkopības ministrija mēdz pasniegt kā kādu īpašu labo darbu. Taču pieļaujamā apjoma aprēķināšanas formulas nav mainījušās. Tas nozīmē, ka pieļaujamā apjoma samazinājums ir nevis piesardzība, domājot par dabas daudzveidības saglabāšanu vai klimata pārmaiņu mazināšanu, bet tikai apliecinājums tam, ka mežizstrāde jau līdz šim nav bijusi ilgtspējīga un tā rezultātā samazinājusies cērtamu mežu pieejamība.

Ieskatoties datos dziļāk, redzama vēl kāda interesanta nianse - arvien mazāku īpatsvaru no kopējā mežizstrādes apjoma valsts mežos veido galvenā cirte. 2014. gadā tas bija 74%, 2024. gadā - tikai 57%. 

Galvenās cirtes īpatsvars no kopējā mežizstrādes apjoma valsts mežos.
Datu avots: Valsts meža dienests

Šeit jāatzīmē, ka iepriekš minētais MK rīkojums par maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu valsts mežos limitē tikai galveno cirti. Tāpēc manuprāt ticamākie iemesli galvenās cirtes īpatsvara sarukumam ir šādi:

1) AS "Latvijas valsts meži" meklē iespējas izcirst vairāk mežu nekā pieļauj MK rīkojums.

2) Statistikā, kas pamatā pieļaujamā apjoma aprēķinam, ir kļūdas, un reāli dabā pieejamo ciršanas vecumu sasniegušo mežu ir mazāk un tāpēc AS "Latvijas valsts meži" intensīvāk cērt citas cirtes (t.i., ciršanas vecumu nesasniegušus mežus).

3) Ir pasliktinājies valsts mežu sanitārais stāvoklis, un tā rezultātā tiek veikts vairāk sanitāro ciršu.

Iespējams, ka pareizā atbilde ir kombinācija no šiem trim variantiem un varbūt vēl kāda ceturtā vai piektā, bet tas nemaina būtību - pastiprināta ciršanas vecumu nesasniegušu mežu ciršana nozīmē mazāk cērtamu mežu nākotnē.

Vēl nesen meža nozares priekšstāvji izmantoja pozitīvo koksnes bilanci kā apliecinājumu tam, ka par spīti mežu dabas daudzveidības noplicināšanai to apsaimniekošana ir ilgtspējīga. Tagad, kad šī bilance ir negatīva, varam gaidīt jaunus radošus demagoģijas vingrinājumus ar mērķi pārliecināt, ka viss joprojām ir kārtībā. Bet var jau būt, ka neko radošu nesagaidīsim - tikai nemitīgu skandināšanu, ka pirms 100 gadiem mežu bija mazāk. Apdomājiet - vai ir vēl kāda joma, kurā tas, ka pirms 100 gadiem bija sliktāk, mums šķiet pietiekams apliecinājums tam, ka tagad viss ir kārtībā?

Un vēl mēs varam gaidīt, ka arī turpmāk Armands Krauze dzirdēs idejas, ka vajadzētu palielināt mežizstrādes apjomu. Arī turpmāk no Zemkopības ministrijas nāks tādi vai citādi noteikumu grozījumi, kas mazinātu ierobežojumus mežizstrādei. Lai gan meža nozares runasvīri to nekad neatzīs, Latvijas mežu apsaimniekošana nav ilgtspējīga. Esošajā rāmī tā vairs ilgi turpināties nevar, bet tā vietā lai piebremzētu, tiek meklētas iespējas šo rāmi sagraut. Un šī mērķa vārdā ministram dažādas idejas ausī čukstošie ļaudis nekautrējas atsperties pat pret karu Ukrainā.

Prasme neredzēt

Mani sen vairs nepārsteidz tas, ka Latvijas meža nozares runasvīri cītīgi turas pie ideoloģijas, kas balstās dogmā, ka Latvijas meži tiek apsaimniekoti ideāli un vienīgais šķērslis tam, lai tos apsaimniekotu vēl ideālāk, ir dabas aizsardzība. Ja fakti runā šai pārliecībai pretī, tad skaidrs, ka problēma ir faktos, nevis pārliecībā. Protams, dati, kas nāk no dabas aizsardzības organizācijām, jau saknē tiek atzīti par apšaubāmiem, taču īpatnēji, ka šis faktu aklums attiecas arī uz pašas nozares apkoptajiem datiem.

Lūk, piemēram, 31. janvārī Saeimas un Pasaules Dabas Fonda kopīgi rīkotajā konferencē "Bioloģiskā daudzveidība - cilvēces nākotnei" (ieraksts skatāms šeit) AS "Latvijas valsts meži" valdes loceklis Dagnis Dubrovskis atkal ķērās pie iemīļotā stāsta, ka esot pretrunas starp bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un klimata pārmaiņu mazināšanas mērķiem. D. Dubrovskis apgalvoja, ka lielākais emisiju avots no meža zemēm esot mirusī koksne, kuras daudzums "ir audzis augumā", un krājas pieauguma samazināšanos valsts mežos skaidroja ar to, ka vecās mežaudzēs pieaugums ir mazāks.

Minētos apgalvojumus D. Dubrovskis balstīja uz LVMI "Silava" datiem. Tad nu palūkosimies, ko šie dati rāda.

Varētu jau teikt, ka galvenais oglekļa emisiju avots no meža zemēm patiesi ir mirušie koki, tikai viena būtiska nianse - nevis dabiski mirušie, kā to liek saprast D. Dubrovskis, bet gan nocirstie koki. Ja skatāmies tieši uz valsts mežiem, redzam, ka mežizstrādes apjoms valsts mežos jau pirms desmit gadiem bija vairāk nekā divkārt lielāks par ikgadējo dabisko atmirumu, un šo desmit gadu laikā mežizstrādes apjoms ir audzis, bet dabiskais atmirums - mazinājies.

Mežizstrādes apjoms un dabiskais atmirums valsts mežos gadā.
LVMI "Silava" dati.

D. Dubrovska apgalvojumu, ka saskaņā ar IPCC vadlīnijām, mirusī koksne mežā kļūst par oglekļa emisijām 20 gadu laikā, pārbaudījis neesmu, bet pieņemu, ka tas ir patiess. Šoreiz pat nerunāšu par to, ka mirusī koksne ir kritiski būtiska veselīgas meža ekosistēmas sastāvdaļa. Taču jāpatur prātā, ka nocirstie koki no meža tiek aizvākti, tā noplicinot meža oglekļa krātuvi, un tikai neliela daļa no šīs koksnes nokļūst produktos, kuru "oglekļa mūžs" ir ilgāks par 20 gadiem, kas atvēlēti mežā palikušajiem mirušajiem kokiem.

Tas par oglekļa bilances negatīvo pusi, bet kā ar pozitīvo - piesaisti?

"Silavas" dati apstiprina D. Dubrovska apgalvojumu, ka koksnes krājas pieaugums (un tātad arī oglekļa piesaiste dzīvajos kokos) valsts mežos 15 gadu laikā samazinājies par diviem miljoniem kubikmetru. Taču šajā samazinājumā grūti saskatīt veco mežu vainu.

Ikgadējā krājas pieauguma starpība valsts mežos
pa mežu vecuma desmitgadēm starp 2004-2008.
un 2019.-2023. gadu. LVMI "Silava" dati.

Kā redzams, pieauguma "mīnusu" valsts mežos nosaka, nevis vecie meži, kuros krājas pieaugums turpinājis augt, bet gan krājas pieauguma kritums 31-80 gadus veco mežu grupā. Daļēji šādu kritumu var izskaidrot ar to, ka šāda vecuma mežu vienkārši ir kļuvis mazāk. Tas noticis gan mežizstrādes, gan meža vecuma struktūras dēļ. Taču interesanti, ka šo mežu platības samazinājums nav vienīgais iemesls krājas pieauguma kritumam. Šajos mežos samazinājies arī vidējais pieaugums uz hektāru.

Vidējais krājas pieaugums uz hektāru gadā valsts mežos
 pa mežu vecuma desmitgadēm. LVMI "Silava" dati.

Pati "Silava" šo pieauguma samazinājumu skaidro šādi: "Šo tendenci, visticamāk, var izskaidrot ar intensīvākām krājas kopšanas cirtēm nekā tas bija pirms 15 gadiem." (ziņojums šeit). Tātad oglekļa piesaisti samazinājusi ne tikai mežu nociršana (kailcirtes), bet arī kopšanas cirtes.

Rokoties pa šiem skaitļiem, pamanīju vēl vienu interesantu lietu - arī kopējā mežaudžu platība valsts mežos pēdējos 15 gados ir samazinājusies. Atgādinu, ka "mežaudze" šajā gadījumā ir teritorija, kur aug kaut pavisam jauni kociņi, kamēr "mežs" juridiski var būt arī tāda teritorija, kur koki neaug. Tātad - kopējā valsts mežu mežaudžu platība samazinājusies. Vai tas būtu skaidrojams ar to, ka valsts mežu zeme atdota privātajiem? Nē, "meža zemju" platība valsts īpašumā šajā laikā ir augusi. Kas tad?

Meža zemju kopējās platības pārmaiņas pa kategorijām
valsts mežos starp 2004.-2008. un 2019.-2023. gadu.
LVMI "Silava" dati.

No "Silavas" datiem redzams, ka valsts mežos, sarūkot meža zemju platībām, kas piesaista oglekli - mežaudzēm, pieaugušas tādas platības, kas oglekli nepiesaista šobrīd (izcirtumi) vai nepiesaistīs nekad (ceļi, grāvji), ja vien netiks veikti renaturalizācijas pasākumi.

Tātad kopsavilkumā - redzams, ka valsts mežos audzis ciršanas apjoms, samazinājies krājas pieaugums uz hektāru produktīvākajos mežos un pieaugusi atmežošana. No kā arī likumsakarīgi izriet kopējā koksnes krājas pieauguma un oglekļa piesaistes samazināšanās.

Un nekādu "Ameriku" jau es ar šo neesmu atklājis - arī Latvijas ziņojumā par siltumnīcefekta gāzu emisijām jau vairākus gadus pēc kārtas lasāms, ka oglekļa piesaistes samazinājums mežos skaidrojams galvenokārt ar mežizstrādes apjoma pieaugumu, un būtiska nozīme ir arī atmežošanai (jaunākais ziņojums šeit). Jautājums tikai, kāpēc AS "Latvijas valsts meži" joprojām izliekas to neredzam un cenšas vainot vecus mežus, kuru saglabāšanu zinātnieki uzskata par vienu no būtiskākajiem pasākumiem gan klimata pārmaiņu mazināšanai, gan dabas daudzveidības saglabāšanai.