Rucavas mežs nav nejaušs upuris

Rucavas meža piemiņas brīdis pie Ministru kabineta.
Foto: Reinis Boters

Pagājušajā nedēļā Latvijas Dabas fonds ziņoja, ka Rucavas apkārtnē nocirsts vecs, aizsargājams mežs. Reizēm dabas vērtību iznīcināšana mežos tiek skaidrota ar cilvēciskām kļūdām, nezināšanu u.tml., taču šis gadījums ilustrē ne tikai apzinātu, mērķtiecīgu aizsargājama meža iznīcināšanu, bet arī to, kā meža politikas un apsaimniekošanas sistēma ir vērsta uz šādu mežu izskaušanu no Latvijas ainavas.

Kā nosaka meža vecumu?

Sākumā nelielai atkāpei gribu pastāstīt, kā tiek noteikts meža vecums, jo soctīklu komentāros brīžiem parādās jautājums - cik vecs tad īsti bija nocirstais mežs? Latvijas Dabas fonds (LDF) runā par priedēm, kas pārsniegušas 300 gadu vecumu, kamēr Valsts meža dienesta (VMD) dati rāda, ka mežs bijis vien 121 gadu vecs. LDF sniegtā informācija ir pārbaudāma, VMD dati - vairs nē, taču teorētiski iespējams, ka taisnība ir abiem.

Meža inventarizācija (VMD dati) ir vērsta uz koksnes ieguvi, nevis meža ekosistēmas aprakstīšanu, tāpēc saskaņā ar Meža likumu "mežaudzes vecumu nosaka pēc to koku kopas bioloģiskā vecuma, kurai ir lielākā koksnes krāja". Lai labāk saprastu, ko šāda pieeja nozīmē, iedomājieties Rīgu! Cik veca ir Rīga? Vairākums droši vien teiks - 825 gadi. Gandrīz tikpat veca ir arī vecākā no Rīgas ēkām - Sv. Jura baznīca. Taču, ja mēs Rīgas vecumu vērtētu "mežsaimnieciski" - kāda vecuma mājas veido lielāko tilpumu - vairāk par kādiem 50-60 gadiem neiznāktu.

Lūk, tāpēc VMD dati parāda to, ka konkrētais mežs bija vismaz 121 gadu vecs, bet ne patieso meža vecumu. Savukārt zinātnieki norāda, ka, vērtējot, vai mežs ir vecs, būtu jāskatās nevis uz valdaudzes vecumu, bet vecu koku klātbūtni, atmirušās koksnes pieejamību, mežu izcelsmi, tajos sastopamajām sugām un citiem rādītājiem, kas liecina par ilgstošu ekosistēmas attīstību.

Kāpēc vecs mežs ir vērtība?

Tātad vecs mežs nav tikai veci koki, tāpat kā Rīga nav tikai vecas ēkas. Gan mežs, gan pilsēta gadu gaitā attīstās un mainās. Pilsētā ēkas tiek uzceltas un nojauktas, mežā koki dzīvo, mirst un aug jauni. Un gan pilsēta, gan meži ir pilni ar iemītniekiem, kas šo daudzo gadu laikā pārveido vidi, sadarbojas un konkurē un galu galā salāgojas vienotā sistēmā, kur visi ir saistīti cits ar citu.

Šādas - ilgstoši veidojušās - meža ekosistēmas ir īpaši saudzējamas tāpēc, ka ir vistuvākās tam, kāds būtu mežu dabiskais stāvoklis. Ir daudz sēņu, augu un dzīvnieku sugu, kam tieši šādi meži ir labākās vai pat vienīgās dzīvotnes. Šādi meži tiek pie visai formāla apzīmējuma "Eiropas Savienības nozīmes aizsargājams meža biotops", kas būtībā nozīmē, ka šajā mežā ir ne tikai veci koki, bet arī struktūras un sugas, kas raksturīgas dabiskiem, netraucētiem mežiem. Pēdējoreiz atgriežoties pie iepriekš minētās līdzības - Rīgas vērtība nav tikai vecās mājas, bet visa "dzīvotne" kopumā. Mēs varētu nošķūrēt visas Rīgas ēkas un ielas un pateikt, ka uzcelsim visu no jauna un jau pēc dažiem gadu desmitiem te atkal varēs dzīvot. Dzīvot varēs, bet ne visi, kas apdzīvo Rīgu šobrīd, turklāt daudz būs to vērtību, kas zaudētas neatgriezeniski.

Apsaimniekotāja atbildība

Atgriežoties pie Rucavas meža, jāatzīmē, ka šis konkrētais mežs neapšaubāmi bija gan vecs mežs, gan ES nozīmes aizsargājams biotops, turklāt vēl īpaši aizsargājamu sugu dzīvotne. Gan vecos mežus, gan aizsargājamos biotopus, gan īpaši aizsargājamās sugas mēs it kā esam apņēmušies aizsargāt. Ja privātīpašnieks, kamēr atbildīgās iestādes ļauj, var izlikties, ka valsts pienākumi un saistības uz viņu neattiecas, tad pašai valstij piederošajos mežos tās tā kā būtu jāievēro.

Pirmkārt, saskaņā ar Sugu un biotopu aizsardzības likumu dabas daudzveidības saglabāšana, tostarp aizsargājamo sugu dzīvotņu saudzēšana ir paša zemes apsaimniekotāja pienākums. Tomēr jāatzīmē, ka dīvainā kārtā nevieni noteikumi neliek meža apsaimniekotājam pirms ciršanas pārliecināties, vai šajā mežā nav kaut kas saudzējams. Uz nepieciešamību šo situāciju labot vides organizācijas nemitīgi ir uzstājušas, bet, tā kā šāda kārtība nav kļūda, bet apzināta meža politikas veidotāju izvēle, pagaidām mums nav sekmējies.

Kā jau zināms, Rucavas mežu apsaimniekoja Meža pētīšanas stacija (MPS), publiska aģentūra, kuras uzdevums ir apsaimniekot valsts zinātniskās izpētes mežus. MPS pārvaldītāji ir LVMI "Silava" un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte. Savukārt šīs abas iestādes atrodas Zemkopības ministrijas pārraudzībā.

Meža pētīšanas stacijas padotība valsts pārvaldes institucionālajā sistēmā

ES nozīmes aizsargājamie biotopi tiek reģistrēti Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzē "Ozols". Šī informācija MPS bija pieejama, tāpēc šajā gadījumā ar nezināšanu MPS attaisnoties nevar, tomēr tā nolēma aizsargājamos mežus izcirst un vērsās VMD pēc ciršanas atļaujas.

Atļauja, neskatoties uz neko

Informācija par aizsargājama biotopa klātbūtni, protams, ir pieejama arī VMD, taču ciršanas atļauja tika dota.

Jāņem vērā, ka arī Valsts meža dienests ir Zemkopības ministrijas pārraudzībā. Jau 2020. gadā VMD lūdza Zemkopības ministrijai skaidrot, ko darīt, ja tiek pieprasīta atļauja aizsargājamu biotopu nociršanai valsts mežos. Ministrijas atbilde: "Valsts meža dienestam, saņemot iesniegumu par koku ciršanu galvenajā cirtē, nav jāpārbauda, vai mežaudze ir atzīta par ES nozīmes biotopu un reģistrēta Dabas aizsardzības pārvaldes dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols”." Tad nu  VMD klausīja priekšniecībai un arī Rucavas gadījumā aizsargājamu biotopu neuzskatīja par šķērsli ciršanas atļaujas izsniegšanai.

Ap šo laiku kāds anonīms ziņotājs vērsa uzmanību uz to, ka plānota vecu mežu izciršana MPS apsaimniekotajos mežos. Saeimas deputāte no "Progresīvajiem" Jana Simanovska vērsās pie VMD, iesniedzot mikrolieguma pieteikumu un prasot apturēt izsniegto ciršanas atļauju, kamēr notiek mikrolieguma veidošana. VMD atbilde īsumā - tā kā nebija mikrolieguma, nevarējām neļaut cirst, mikrolieguma pieteikumu skatīsim noteiktajā kārtībā. Un kamēr viss notika "noteiktajā kārtībā", viens no saudzējamiem nogabaliem tika nocirsts. Pēc plašsaziņas līdzekļu intereses par šo tēmu gan izrādījās, ka pārējos nogabalos ciršanas atļauju tomēr ir iespējams apturēt.

Attaisnojumu "mikrolieguma nebija" VMD izmantoja arī tad, kad ziņa par nocirsto mežu izskanēja publiski. Šeit svarīgi paturēt prātā divas lietas. Pirmkārt, saskaņā ar MK noteikumiem "pieteikumu īpaši aizsargājamās sugas un biotopa mikrolieguma izveidošanai atbildīgajā institūcijā var iesniegt jebkura persona". Otrkārt, šajā gadījumā atbildīgā institūcija ir pats VMD. Tātad iespējas noteikt mikroliegumu bija, tikai vēlēšanās nē. Līdzīgi būtu, ja policists vienkārši noskatītos, kā kāds aplaupa veikalu vai sit sievu, jo neviens nav vērsies policijā ar iesniegumu.

Vecus mežus nesargājam

Tātad ar ES nozīmes biotopiem viss skaidrs - Zemkopības ministrija saka, ka jāļauj cirst, VMD ļauj. Taču kā ar veciem mežiem? ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija un arī ES Meža stratēģija paredz to, ka atlikušie vecie meži būtu stingri aizsargājami, taču pašām dalībvalstīm jānosaka precīza veca meža definīcija.

LVMI "Silava" rīkojās prognozējami - Latvijā centās izstrādāt tādu definīciju, kas noteiktu, ka par veciem uzskatāmi tikai tie meži, kas jau ir stingri aizsargāti. Interesanti, ka redzamākais šīs definīcijas virzītājs bija vadošais pētnieks Āris Jansons, kas tagad, nu jau ZM Meža departamenta direktora krēslā sēdēdams, dabū skaidroties žurnālistiem, kā nu tas gadījies, ka šāds mežs ir nocirsts. Te vietā atgādināt, ka LVMI "Silava", kas cenšas kavēt veco mežu aizsardzību, ir viens no Rucavas mežu nocirtušās MPS pārraugiem.

Un kur Dabas aizsardzības pārvalde?

Ja pamanījāt, ka iepriekš atsaucos uz Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) datubāzi "Ozols", droši vien radās jautājums - ko šajā situācijā dara DAP? Īsā atbilde - neko. Vai nu, nejūtot politiski atbildīgās VARAM aizmuguri, vai vienkārši baidoties vai nevēloties stāties pretī valsts mežu apsaimniekotājiem, DAP vienkārši apkopo datus gan par aizsargājamiem mežiem un aizsargājamu sugu atradnēm un arī par to izciršanu, tā "Ozolam" kļūstot par vērienīgu apliecinājumu tam, ka atlikušās dabas vērtības Latvijas valsts mežos var iznīcināt nesodīti.

Dabas postīšanas sistēma

Tātad, kā jau minēju, Rucavas meža nociršana nav īpašs izņēmuma gadījums. Plašsaziņas līdzekļos tas iekļuva lielā nocirsto koku vecuma dēļ, taču kopumā tas ir tikai piemērs tam, ka valsts mežu apsaimniekotāji ar politikas veidotāja - Zemkopības ministrijas - svētību apzināti un mērķtiecīgi iznīcina dabai īpaši nozīmīgus mežus, un iestādes, kam būtu jāuzrauga, lai dabas postīšana mežos nenotiktu, ir pārāk vājas un ar pārāk zemu motivāciju, lai šajā situācijā kaut ko darītu.

Ko varam darīt mēs? Skaidrs, ka tad, ja visa sistēma - politikas veidotāji, valsts meža apsaimniekotāji un uzraugošās iestādes - saslēgusies tā, lai dabas vērtības mežos netiktu saudzētas, kaut ko panākt nebūs ne ātri, ne viegli. Taču svarīgi ir nekļūt apātiskiem, bet uzturēt un pastiprināt sabiedrības spiedienu, lai Latvijas meži netiktu noplicināti. Arī Rucavas gadījumā plašsaziņas līdzekļu iesaistīšanās palīdzēja dažus vērtīgus meža nogabalus no ciršanas pasargāt. Tomēr, ja domājam ne tikai par konkrētiem meža nogabaliem, bet par sistēmu, kas pieļauj dabas vērtību iznīcināšanu valsts mežos, svarīgs darbs ir panākt to, lai topošās Meža nozares pamatnostādnes ņemtu vērā arī dabas, nevis tikai koksnes ieguves vajadzības. Paldies visiem, kas piedalījās to sabiedriskajā apspriešanā! Mēs turpināsim sekot līdzi šī dokumenta virzībai.

Meža nozares pamatnostādnes: papīros noslēptie draudi Latvijas mežiem

Pērn, kad sabiedriskajai apspriešanai tika nodota Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādņu pirmā redakcija, rakstīju, ka skaidru plānu vietā šajā dokumentā ir mērķtiecīgs tukšums. Tagad, līdz 25. augustam, sabiedrībai ir iespēja paust viedokli par pamatnostādņu jaunāko redakciju un to stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu (sk. šeit).

Tā kā iebildumi, ko LOB un citas vides organizācijas izteica pret pamatnostādņu pirmo redakciju, ir ignorēti, dokuments joprojām ir pilns ar ūdeņainiem tekstiem un skaistām frāzēm, tomēr daļa no plāniem ir kļuvusi skaidrāka. Un neko labu Latvijas mežiem šie plāni nesola.

Mežu izciršanas un degradācijas plāns

Pamatnostādņu pamattekstā uzdevumi joprojām ir aizplīvuroti - "noteikt optimālus galvenās cirtes kritērijus", "uzturēt optimālu meža vecumstruktūru", "pilnveidot maksimāli pieļaujamā galvenās cirtes apjoma valsts mežos noteikšanu" utt. Taču tagad pamatnostādnēm pievienots 2. pielikums "Mērķtiecīga mežsaimniecība", kurā it kā aprakstīts Zemkopības ministrijas iecerētais scenārijs pamatnostādņu īstenošanai. Es rakstu "it kā" tāpēc, ka šis pielikums īsti nesakrīt ar pamatnostādnēs rakstīto, taču šķiet, ka tieši šis pielikums visskaidrāk raksturo meža nozares plānus.

Domājot par dabas aizsardzību mežos, īpaši atzīmējami šādi 2. pielikumā aprakstītie plāni:

Ātrāka mežu nociršana. Šeit Zemkopības ministrija atgriežas pie Satversmes tiesas atceltajiem galvenās cirtes caurmēriem un mežu ciršanas vecuma samazinājuma, ko pērn ministrijai neizdevās panākt ar grozījumiem Meža likumā (par iespējamām sekām šiem grozījumiem rakstīju šeit). 

Plašākas kailcirtes. Arī šeit redzamas idejas, kas tika virzītas ar Meža likuma grozījumiem: lielā daļā meža tipu maksimāli atļautās kailcirtes paplašināšanu no diviem uz pieciem hektāriem. Turklāt 0,7 ha lieli izcirtumi vispār neskaitītos kailcirtes.

Mežu mākslīgā atjaunošana. Šajā ziņā arī pielikums nesniedz lielāku skaidrību kā pamatnostādņu pamata teksts, slēpjoties aiz reklāmiskām frāzēm par "meža atjaunošanu ar selekcionētu, klimatnoturīgu reproduktīvo materiālu, tai skaitā ar nākotnes klimatam piemērotām koku sugām". Vai tas nozīmē atteikšanos no meža mākslīgas atjaunošanas ar egli vai svešzemju koku sugu ieviešanu Latvijas mežos, skaidrs netop. Taču skaidrs ir tas, ka par nevēlamu tiek uzskatīta mežu dabiskā atjaunošana, kas dotu lielāko labumu dabas daudzveidības uzturēšanai un audžu noturībai pret klimata pārmaiņām. Protams, vēl labāk būtu koksni iegūt bez kailcirtēm, kas nozīmētu, ka mežu atjaunot vispār nav nepieciešams.

Slapjo mežu nosusināšana. Paredzēts nosusināt, tātad mērķtiecīgi degradēt dabiski slapjo mežu ekosistēmas. Papildus kaitējumam, ko tas nodarīs dabas daudzveidībai mežos, šāda rīcība šķiet īpaši dīvaina laikā, kad arvien vairāk uztraucamies par sausuma un mežu ugunsgrēku riskiem.

Mikroliegumu reforma. Šis ir ļoti īpatnējs punkts, jo no vienas puses teikts, ka "reformē mikroliegumu sistēmu, nosakot tos kā īslaicīgu, telpiski ierobežotu aktivitāti konkrētas sugas atradnes aizsardzībai", bet tajā pašā laikā: "Pastāvīgas vai atkārtoti nozīmīgas atradnes, kuras būtiskas konkrētās sugas uzturēšanai, saglabājamas ilgtermiņa aizsardzības režīmā tam atbilstoši izveidotās teritorijās." Vai nu Zemkopības ministrijai nav skaidrības par pašreizējo mikroliegumu sistēmu, vai arī man nav skaidrs, ko īsti ministrija iecerējusi. Mikroliegumi jau šobrīd tiek veidoti "pastāvīgās vai atkārtoti nozīmīgās atradnēs",  un, ja tās neatgriezeniski zaudējušas nozīmi, mikroliegumu iespējams likvidēt. Tad ko tieši reformēs?

"Ķeksīša" novērtējums

To, kādu ietekmi meža nozares pamatnostādnes varētu atstāt uz vidi, jāvērtē stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma procesā. Arī šī novērtējuma vides pārskata projekts ir nodots sabiedriskajai apspriešanai.

Ja pasūtītājam (Zemkopības ministrijai) tiešām būtu nepieciešams kvalitatīvs ietekmes uz vidi novērtējums, SIA "Enviroprojekts" veikums tiktu atmests atpakaļ tā autoriem pilnīgai pārstrādāšanai. Taču starp šī dokumenta autoriem rodami arī ļaudis, kas paši nesen veidojuši meža politiku, tostarp ilggadējais ZM Meža departamenta direktors Arvīds Ozols. Bet pats galvenais - ZM nav vajadzīgs kvalitatīvs novērtējums, bet tikai "ķeksīša" dokuments, lai varētu pateikt, ka novērtējums ir veikts. Un "ķeksīša" dokumentu ministrija arī ir dabūjusi.

Lielu vides pārskata apjoma daļu veido teksta blāķi, kas pārkopēti no citiem materiāliem, turklāt darot to pilnīgi akli - pārnesot no sākotnējiem avotiem gan drukas kļūdas, gan lielākas nepilnības. Tāpat "masai" piemesta novērtējumu kontekstā pilnīgi lieka informācija, piemēram, tas, kurā datumā 2023. gadā Latvijā novērots pirmais līkšņibītis un gaišais šņibītis (nezinātājiem atzīmēšu, ka šie ir jūras piekrastē sastopami caurceļotāji putni). Protams, neiztiek arī bez meža nozares slavināšanas. Atziņai, ka mežu apsaimniekošanas rezultātā gandrīz iznīcināti dabiski meži, tomēr seko apgalvojums, ka līdzšinējā Latvijas mežu apsaimniekošana uztur mežu bioloģisko daudzveidību.

Tomēr galvenais vides pārskata trūkums ir tas, ka tas nevērtē meža politikas pamatnostādnēs faktiski paredzēto. Šajā dokumentā ir daudz "ūdens", daudz gudru frāžu, šķietami analītisku tabulu un rodams pat sešu dažādu meža apsaimniekošanas scenāriju salīdzinājums. Rūpīgāk ieskatoties, gan izrādās, ka scenāriji ir tikai trīs, un, ja ieskatās vēl rūpīgāk, izrādās, ka neviens no šiem scenārijiem neatbilst pamatnostādnēm. Piemēram, neviens no vides pārskatā uzskaitītajiem meža apsaimniekošanas scenārijiem neparedz ciršanas vecuma samazināšanu. Tātad paši kaitīgākie Zemkopības ministrijas plāni ar būtiskāko ietekmi uz to, kā izskatīsies nākotnes meži, ietekmes uz vidi vērtētājiem paslīdējuši garām nepamanīti. Tāpat arī virkne citu potenciāli kaitīgu pasākumu paliek neizvērtēti.

Un ko varat darīt jūs?

Kā jau minēju, minēto dokumentu sabiedriskā apspriešana notiek līdz 25. augustam. Savus komentārus varat sūtīt Zemkopības ministrijai: pasts@zm.gov.lv Līdzšinējais process gan neļauj cerēt, ka saņemtos iebildumus ZM tiešām ņems vērā, taču ir svarīgi tos oficiāli uzlikt "uz papīra", jo tie noteikti interesēs arī pārējās iesaistītās institūcijas. Galu galā pamatnostādnes pieņems viss Ministru kabinets, nevis tikai Zemkopības ministrija.

Dažas lietas, ko būtu svarīgi ņemt vērā, pārstrādājot pamatnostādnes un to ietekmes uz vidi novērtējumu:

- pilnvērtīgi jāņem vērā ne tikai koksnes ieguves intereses, bet arī pārējie labumi, ko Latvijas iedzīvotāji vēlas gūt no mežiem;

- pamatnostādnēm jānodrošina to, ka mežu dabas daudzveidība nesamazināsies, t.sk., jāpaplašina aizsargājamo teritoriju tīklus un jāņem vērā dabas saglabāšanas vajadzības arī saimnieciskajos mežos;

- jāattīsta bezkailciršu mežsaimniecība un jāsamazina pašreizējā mežizstrādes intensitāte;

- nav pieļaujama koku ciršanas vecuma un caurmēra samazināšana, ja netiek veikti iepriekš  minētie pasākumi, kas nodrošinātu mežu nenoplicināšanu;

- jāveic reālajiem plāniem atbilstošs ietekmes uz vidi novērtējums, balstoties zinātnisku pētījumu rezultātos un citos datos.

Ja jūs piekrītat iepriekš rakstītajam, aicinu paust viedokli sabiedriskajā apspriešanā.

Mikro liegums ar lielu vērtību

Ceru, jūs piekritīsiet, ka īpaši aizsargājamu sugu dzīvotnes nevajadzētu postīt, vai ne? Tā taču, jādomā, izpaužas šo sugu īpašā aizsardzība, vai ne? Tā ir - arī Sugu un biotopu aizsardzības likumā ir teikts, ka īpaši aizsargājamu sugu vairošanās vietu iznīcināšana vai bojāšana ir aizliegta. Dzīvē diemžēl nav tik vienkārši.

Mikroliegums - reāla iespēja dzīvotņu aizsardzībai

Ne reizi vien esmu saņēmis vēstules vai zvanus no iedzīvotājiem, kas cerībā, ka LOB palīdzēs nosargāt kādu viņiem svarīgu mežu, uzskaita dažādas aizsargājamās sugas, kas šajā mežā mīt. Un man nākas viņiem atbildēt, ka Valsts meža dienesta acīs nekas no uzskaitītā nav pietiekams iemesls, lai mežu pasargātu no nociršanas. Arī man pašam pie mājām "Latvijas valsts meži" nocirta mežu, kurā pirms tam dzīvoja vairākas īpaši aizsargājamas putnu sugas. Lai kas būtu rakstīts likumā, uz mežizstrādi tas nez kāpēc netiek attiecināts.

Tomēr ir kāda iespēja aizsargājamu sugu dzīvesvietas tiešām pasargāt - mikroliegums, maza aizsargājama teritorija konkrētas sugas atradnes aizsardzībai. Šāda iespēja gan attiecas tikai uz daļu no īpaši aizsargājamām sugām. Īpaši aizsargājamo sugu sarakstā iekļautas 98 putnu sugas, bet tikai 31 sugai atļauta mikroliegumu veidošana. Turklāt, lai izveidotu mikroliegumu, nepietiek tikai ar putna klātbūtni, jāatrod arī ligzda.

Taču pats būtiskākais - mikroliegumi īpaši aizsargājamo sugu ligzdošanas vietās netiek noteikti automātiski, to izveidošanai ir jāveic noteikta procedūra. Un, kamēr mikroliegums nav izveidots, mežu, kurā aizsargājamā suga ligzdo, joprojām ir ļauts nocirst. Pat tad, ja mežs pieder valstij.

Savukārt godprātīgiem un likumpaklausīgiem meža apsaimniekotājiem mikroliegums ir iespēja. Pirmkārt, tas ļauj gūt skaidrību par to, ko praktiski nozīmē Sugu un biotopu aizsardzības likumā noteiktais dzīvotņu postīšanas aizliegums - kur ir dzīvotnes robežas un ko tieši nedrīkst darīt. Otrkārt, tā ir iespēja saņemt kompensāciju.

Par diviem ērgļiem valsts mežos

Šajā fotogrāfijā abās ceļa pusēs ir valsts mežs. Mežs kreisajā pusē tiks nocirsts tuvākajā laikā. Mežu labajā pusē bija plānots cirst jau pirms astoņiem gadiem, un to pasargāja tikai mikroliegums mazā ērgļa aizsardzībai. Mazā ērgļa ligzda, kā liecināja atzīme uz koka, LVM jau bija zināma, bet tikai tas, ka ligzdu atradu arī es, paglāba ērgļa dzīvotni no nociršanas.

Citiem ērgļiem tā neveicas. Nesen saņēmu ziņu, ka Dobeles novada Vītiņu pagastā LVM nocirtuši mežu pavisam tuvu - ap 20 metru attālumā - no jūras ērgļa ligzdas. Šogad ērglis šeit neligzdo. Protams, nevar droši zināt vai ērglis ligzdu pametis ziemā veiktās mežizstrādes vai kāda cita iemesla dēļ, bet skaidrs, ka šāda mežizstrāde nebūtu varējusi notikt, ja ligzda būtu aizsargāta.

Par to, ka LVM nodarījuši kaitējumu jūras ērgļa dzīvotnei, ziņojām Dabas aizsardzības pārvaldei, bet saņēmām atbildi, ka ligzdas koks nav bojāts, un, tā kā mikroliegums šajā vietā nav izveidots, neko vairāk arī nevar prasīt.

Viena būtiska nianse - šī jūras ērgļa ligzda Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzē "Ozols" tika reģistrēta jau 2022. gadā, bet LVM datubāzē vēl agrāk - 2016. gadā. Tātad šī ligzda bija zināma, gan pašiem LVM, kas ieplānoja mežizstrādi, gan Valsts meža dienestam, kas izsniedza atļauju meža ciršanai, gan Dabas aizsardzības pārvaldei, kam būtu jārūpējas par Sugu un biotopu aizsardzības likuma ievērošanu. Un šī informācija nebija šķērslis meža ciršanai tikai tāpēc, ka šeit nebija mikrolieguma.

Zemkopības ministrijas liktie šķēršļi

Tātad mikroliegums būtībā ir vienīgais veids, kā reāli nodrošināt īpaši aizsargājamu meža sugu dzīvotņu aizsardzību ārpus Natura 2000 teritorijām (turklāt, kā zināms, arī šajās teritorijās daudzviet ļauts mežu nocirst kailcirtē). Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka Zemkopības ministrija, kas arvien cenšas vājināt dabas aizsardzību mežos, nolēmusi likt šķēršļus mikroliegumu veidošanai. Šoreiz par ZM sabiedroto kļuvusi arī VARAM.

Jau minēju, ka mikrolieguma izveidošanai ir noteikta procedūra. Tostarp nepieciešams sertificēta eksperta atzinums, kas apliecina, ka attiecīgā suga šeit tiešām dzīvo, iesaka, kādām vajadzētu būt mikrolieguma robežām, un norāda, ko šajā teritorijā drīkstētu un ko nedrīkstētu darīt.

Saskaņā ar noteikumiem pieteikumu mikrolieguma izveidošanai var iesniegt jebkura persona. Līdz šim, ja pieteicējs nebija pievienojis eksperta atzinumu, ekspertu nolīga atbildīgā institūcija - Valsts meža dienests vai Dabas aizsardzības pārvalde. Pagājušajā nedēļā valdība apstiprināja ZM ierosinātos noteikumu grozījumus, uzliekot par pienākumu eksperta atzinumu sagādāt mikrolieguma pieteicējam.

Oficiālais mērķis noteikumu grozījumiem: "...lai vienkāršotu mikroliegumu izveidošanas procesu un samazinātu valsts institūciju izmaksas." Sociālajos tīklos ZM skandināja, ka nu "mikroliegumu izveide kļūs ātrāka un efektīvāka".

Taču sižetā "Panorāmā" (skatāms šeit) ne ZM pārstāvis Āris Jansons, ne VARAM ministrs Edgars Tavars neslēpa, ka patiesais grozījumu mērķis ir bremzēt mikroliegumu veidošanu. Tiek radīts iespaids, ka traki daudz to mikroliegumu jau saveidots.

Skaitļi hektāros bez konteksta tiešām var šķist lieli, tāpēc piedāvāju kontekstu - visa kopējā mikroliegumu platība mežos ir mazāka nekā mežu platība, kas tiek nocirsta viena gada laikā. Ja teiksiet, ka tiek cirsts par daudz, tad ZM jums teiks, ka viss ir smuki un ilgtspējīgi un tas tik tāds krikumiņš no Latvijas mežu platības, bet mikroliegumi - Tas tak par daudz! Sagrausiet vēl ekonomiku!

Mikrolieguma "lietussargs"

Svarīgi piebilst, ka mikroliegumi mežos ir būtiski ne tikai sugai, kuras aizsardzībai tie izveidoti. Tie ir "lietussargs" daudzām sugām, kam nepieciešami veci un netraucēti meži. Piemēram, apodziņam, kam pašam arī paredzēti mikroliegumi, bet ligzdu atrast nav tik vienkārši kā melnajam stārķim, nozīmīgas dzīvotnes ir arī citām sugām veidotie mikroliegumi.

Un pat tad, ja suga, kam mikroliegums izveidots, tajā vairs nav sastopama, šī teritorija joprojām var būt svarīga meža dabas daudzveidības saglabāšanai. Igauņu zinātnieki noskaidrojuši, ka ilgstoši aizsargātas melnā stārķa ligzdošanas vietas nodrošina dzīvotni daudzām citām aizsargājamām putnu, augu un sēņu sugām pat tad, ja melnais stārķis šajās vietās vairs neligzdo (pētījums atrodams šeit). 

Kā jau minēju iepriekš, nereti zem mikroliegumu "lietussarga" cenšas patverties arī cilvēki, cerot, ka aizsargājamas sugas klātbūtne palīdzēs nosargāt viņiem svarīgu mežu.

Iespējas un nevēlēšanās

Ja tiešām gribētu padarīt mikroliegumu veidošanas procesu ātrāku un efektīvāku, iespēja ir vienkārša - noteikumos paredzēt, ka, ja informāciju par aizsargājamas sugas ligzdošanu sniedzis sertificēts eksperts (tātad nav šaubu par sugas noteikšanas pareizību), atbildīgās iestādes automātiski nosaka sugas ekoloģijai atbilstošu aizsardzības zonu ap ligzdu.

Taču pie esošā regulējuma atbildīgās institūcijas izvēlējušās nebūt pat "jebkura persona", kas drīkst rosināt mikroliegumu veidošanu, un izlikušās neredzam pat pašu datubāzēs uzkrāto informāciju par aizsargājamu sugu atradnēm. Savukārt valsts mežu apsaimniekotājs "Latvijas valsts meži" cenšas šādu informāciju no atbildīgajām iestādēm slēpt, lai minētajās datubāzēs tā nemaz nenonāktu. Šāda situācija ne tikai mazina iedzīvotājiem jēgu ziņot valsts iestādēm vai valsts mežu apsaimniekotājam par aizsargājamu sugu atradnēm, bet arī rada iespaidu, ka dabas aizsardzība rūp tikai dabas aizsardzības organizācijām un ekspertiem. Un, kam to vajag, lai paši maksā!

Un kaut kur aiz dīvāna aizkritusi noput Latvijas meža politika ar tajā noteiktajiem ilgtspējas principiem. Turpat līdzās mētājas Sugu un biotopu aizsardzības likums ar tajā noteiktajām prasībām sugu dzīvotņu aizsardzībai. Bet īpaši aizsargājamu sugu dzīvotnes taču nevajadzētu postīt, vai ne?

Ko tālāk?

Pēc būtības jau nekas daudz nav mainījies - atbildīgās institūcijas tikai ir oficiāli pateikušas, ka dabas aizsardzība mežos tās neinteresē. Dabas aizsardzības organizācijas turpinās par to iestāties, tostarp rosinot mikroliegumu veidošanu vietās, kur tas ir būtiski. Taču skaidrs, ka galvenās idejas dabas aizsardzības vājināšanai Zemkopības ministrija vēl tikai liks galdā. Turēsim acis vaļā un cerēsim, ka arī VARAM atcerēsies, ka tās pienākums ir Latvijas dabas saglabāšana, nevis pielabināšanās meža nozares lobijam.

Piekraste, nauda un likumi

Pagājušajā nedēļā piedalījos BirdLife Europe and Central Asia darba grupas sanāksmē Albānijā. Šādās sanāksmēs galvenokārt tiek apspriesti jautājumi par to, kā politika ietekmē dabas aizsardzību un ko mēs, dabas aizsardzības organizācijas, šajā sakarā varam darīt, vai - labākajā gadījumā - jau esam izdarījuši.

Piemēram, šoreiz kolēģe no Melnkalnes stāstīja, kā viņas pārstāvētā organizācija cīnījās pret Melnkalnes valdības līgumu ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem, jo šis līgums tūrisma apbūvei atdotu īpaši aizsargājamas dabas teritorijas Melnkalnes piekrastē. Aiz šiem plāniem stāvēja dažādu Waterfront projektu attīstītājs Muhameds Ali Alabbars, kura darbošanās manīta gan Baltkrievijā, gan Serbijā, gan Albānijā, gan, kā zināms, arī Rīgā. Tikai vietējo iedzīvotāju un dabas aizsardzības organizāciju neatlaidības dēļ piekrastes apbūves plāni tika atmesti.

Skarbus stāstus neaiztaupīja arī sanāksmes rīkotāji - Albānijas Dabas aizsardzības un saglabāšanas centrs (PPNEA). Jau savā atklāšanas uzrunā PPNEA direktors Aleksandrs Trajče atzina, ka pasākuma vietu izvēlējies, lai parādītu mums, kas notiek ar Albānijas piekrasti - vietā, kur pulcējāmies, vēl pirms 20-30 gadiem auguši priežu meži, bet tagad cita pie citas sabūvētas viesnīcas. Jāatzīst, ka atziņa, ka tagad arī mēs šo nodarījumu apmaksājam, lika justies visai neomulīgi.

Lai izvēdinātu galvu no diskusijām par politiskām cīņām, šādos pasākumos parasti ietvertas arī ekskursijas dabā. Tā bija arī šoreiz - redzējām gan pelikānus un bišu dzeņus, gan garstilbjus un avozetas. PPNEA darbinieki parādīja, no kura punkta pareizajā laikā (mēs nebijām pareizajā laikā) var vērot delfīnus un kur pludmalē ir iecienīta bruņurupuču ligzdošanas vieta.

Tomēr arī šeit draudi neatkāpās... "Redziet, šeit," Joni pamāja pāri pakalniem, "Džereds Kušners ir plānojis aizsargājamās teritorijas vidū uzbūvēt milzīgu kūrortu." Oficiāli vēl nekas nav atļauts, bet starp pakalniem uz līdz tam nepieejamo bruņurupuču pludmali jau izšķūrēts ceļš, kura vēl pirms nedēļas nebija. Citā teritorijas galā pa mežiem braukā smagās mašīnas ar materiālu kravām. Un atbildīgās iestādes neko neredz. Ģeologi tur tikai esot aplikuši žodziņu ap savām paraugu ņemšanas vietām. Šī neredzība skaidrojama ar to, ka aiz darbībām, kas ir nelikumīgas pat pēc Albānijas visai mīkstajiem likumiem, ir arī valdības atbalsts. Albānija gatavojas iestāties Eiropas Savienībā, bet pirms tam jāpaspēj sadarīt viss, ko ES kopējie likumi vairs neļautu.

Tā nu ekskursijas gaitā kļuvu arī par nelielas protesta akcijas dalībnieku...

Pēc visa redzētā sēdēju un domāju. Domāju par to, cik viegli padarīt gleznainu jūras piekrasti par milzīgu viesnīcas brīvdabas baseinu. Domāju par to, cik labi, ka mums Latvijā ir likumi, kas aizsargā piekrasti. Zināms, ka arī uz tiem ir nemitīgs spiediens, lai varētu paplašināt piekrastes apbūves iespējas, bet pagaidām vēl kopumā likumi turas. Domāju par to, cik labi, ka jau esam iestājušies Eiropas Savienībā - ES kopīgie likumi nodrošina to, ka dabas aizsardzība dalībvalstīs nav atkarīga tikai no tā, cik ļoti kāds investors spēs iebarot lēmumu pieņēmējus.

Un tad es aizdomājos par to, ka ES dabas aizsardzības likumi atkal kļuvuši par mērķi dažādu lobiju spiedienam. Vēl nesen Eiropas Komisija atzina, ka Putnu un Biotopu direktīvām joprojām nav ne vainas, tikai vajag tās pilnvērtīgi ieviest. Taču netrūkst to, kas grib dabas aizsardzību vājināt un sapratuši, ka likumi tiešām būs jāievēro, nolēmuši panākt likumu pārskatīšanu. Tas saukšoties "stresa tests". Kā zināms, argumenti centieniem tikt vaļā no dabas aizsardzības prasībām noder jebkādi, kaut vai Krievijas karš Ukrainā.

Droši vien, visi mana bloga lasītāji jau ir parakstījuši petīciju pret ES vides aizsardzības likumu vājināšanu. Taču, ja nu kāds vēl nav, atgādinu, ka to var izdarīt šeit: https://handsoffnature.eu/#take-action

Armanda Krauzes neatlaidīgā cīņa pret mežiem turpinās

 

Likumam nav nekāda sakara ar nozares pamatnostādnēm. 
(Armands Krauze, "Krustpunktā", 09.04.2026.)

Viesojoties Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" 9. aprīlī, zemkopības ministrs Armands Krauze, runājot par mežiem, pauda ne vienu vien interesantu domu, bet šoreiz pakavēšos pie viņa plāna jaunāku mežu ciršanas panākšanai.

Kā zināms, viens no mēģinājumiem tikt pie jaunāku mežu ciršanas (toreiz - caur grozījumiem Noteikumos par koku ciršanu mežā) beidzās ar Satversmes tiesas spriedumu, ka grozījumi nav pietiekami izvērtēti un neatbilst Satversmei [1]. Jau tajā pašā dienā Krauze paziņoja, ka Satversmes tiesas spriedumu respektē, kas gan nenozīmē atkāpšanos no dabai kaitīgajiem noteikumu grozījumiem, bet to atkārtotu virzīšanu "saskaņojot tos ar iesaistītajām pusēm un ievērojot likumos noteiktās procedūras" [2].

Runājot par "procedūrām", kā jau Satversmes tiesa norādīja, normālā kārtība būtu vispirms izstrādāt plānu - nozares pamatnostādnes, tām veikt atbilstošu ietekmes uz vidi novērtējumu un tikai tad veikt grozījumus meža apsaimniekošanas regulējumā. Lai gan meža nozare Latvijai ir ļoti svarīga, tā dzīvo bez pamatnostādnēm jau sešus gadus.

Pretēji solījumiem respektēt Satversmes tiesas spriedumu Krauze tā vietā, lai pabeigtu un izvērtētu jaunās pamatnostādnes, virzījis arvien jaunas iniciatīvas intensīvākas mežu ciršanas veicināšanai - gan ciršanas apjomu palielināšanu valsts mežos [3], gan plašākas kailcirtes [4], gan koku ciršanas vecuma samazināšanu [5]. Tomēr panākt šo grozījumu apstiprināšanu valdībā Zemkopības ministrijai nav izdevies.

Tagad Krauzes vadītājai ZZS radies jauns plāns - ja koalīcijas partneru atbalsta valdībā nav, mēģinās Meža likuma grozījumus panākt uzreiz Saeimā, "sabloķējoties" ar opozīciju. Tomēr arī šis plāns pirmajā mēģinājumā neizdevās [6]. Taču, kā jau Krauze uzsvēra "Krustpunktā", ne viņš, ne viņa vadītā partija neplāno atkāpties un mēģinās Meža likuma grozījumus Saeimā virzīt vēlreiz.

Nemaz nekautrējoties, raidījumā Krauze apstiprināja arī aizdomas, ka viņa izpratne par likumā noteikto procedūru ievērošanu nozīmē tikai, lai uz (iespējamās) tiesas dienu visi papīri būtu kārtībā, nevis pēc būtības būtu veikts plānoto grozījumu ietekmes uz vidi novērtējums un atbilstoša apspriešana ar iesaistītajām pusēm. Tas nekas, ka pamatnostādnes vēl nav pabeigtas un izvērtētas. Krauze prognozē, ka sekmju gadījumā Meža likuma grozījumi otrajā lasījumā Saeimā varētu tikt skatīti septembrī, un tad jau arī pamatnostādnes būšot gatavas.

Atgādināšu, ka Zemkopības ministrijas publiskotajā meža nozares pamatnostādņu melnrakstā nav ne skaidru plānu samazināt mežu ciršanas vecumu, ne arī jebkādu citu skaidru plānu [7]. Acīmredzot, kā jau es iepriekš prognozēju, tiek plānots paziņot, ka iecerētie grozījumi Meža likumā ir tieši pamatnostādņu melnrakstā minētie "optimālie mežaudžu galvenās cirtes kritēriji". Nez, kā topošajā ietekmes uz vidi novērtējumā tiks vērtēts šis un pārējais pamatnostādņu melnraksta "ūdens".

Vēl man šķistu interesanti saprast Krauzes motivāciju. Es saprotu, kāpēc ministru tik ļoti dzen meža nozares lobisti - lai gan arī visi iepriekšējie zemkopības ministri bijuši nozarei paklausīgi, tik nekritiski izdabāt gatavs kā pašreizējais ministrs viņiem vēl neviens nav gadījies. Kas to zina, kā būs pēc vēlēšanām, tāpēc jāsteidzas, cik nu var, visu sabīdīt līdz tam.

Taču paša Krauzes motivāciju es tiešām nesaprotu. Parasti politiķi pirms vēlēšanām cenšas izrādīties labi vēlētāju acīs, bet Krauze ar tādu stūrgalvību virza sabiedrībai nepatīkamus grozījumus, lai gan ZZS jau reitingi krīt un šobrīd tā ir tuvu tam, lai nākamajā Saeimā vispār neiekļūtu [8]. Man grūti noticēt, ka no Krauzes un ZZS puses tā varētu būt vienkārši bezierunu upurēšanās meža nozares interešu vārdā, tāpēc būs interesanti pavērot, kāds labums viņiem no šī visa atleks.

-----

[1] https://www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/norma-ar-kuru-samazinats-galvenas-cirtes-caurmers-neatbilst-satversmei/

[2] https://www.zm.gov.lv/lv/jaunums/zemkopibas-ministrs-armands-krauze-atkartoti-virzisim-tautsaimniecibai-un-videi-labveligas-izmainas-normativaja-regulejuma-veicot-ietekmes-uz-vidi-novertejumu

[3] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/20.05.2025-lielaki-koku-cirsanas-apjomi-varetu-ienest-valsts-budzeta-lidz-100-miljoniem-eiro-gada.a599813/

[4] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/11.09.2025-demagogija-mirstosie-mezi-ka-zemkopibas-ministrija-grib-panakt-vairak-kailcirsu.a613784/

[5] https://www.delfi.lv/193/politics/120087638/koku-cirsanas-vecuma-samazinasana-atbrivosanas-no-padomju-paliekam-vai-tiesiskais-nihilisms

[6] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/01.04.2026-saeima-noraida-zzs-centienus-dalai-koku-samazinat-cirsanas-vecumu.a641344/

[7] https://vkerus.blogspot.com/2025/10/merktiecigs-tuksums.html

[8] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/02.04.2026-partiju-reitingi-lideros-joprojam-latvija-pirmaja-vieta-jaunajai-vienotibai-liels-atbalsta-kritums.a641509/