pirmdiena, 2026. gada 11. maijs

Piekraste, nauda un likumi

Pagājušajā nedēļā piedalījos BirdLife Europe and Central Asia darba grupas sanāksmē Albānijā. Šādās sanāksmēs galvenokārt tiek apspriesti jautājumi par to, kā politika ietekmē dabas aizsardzību un ko mēs, dabas aizsardzības organizācijas, šajā sakarā varam darīt, vai - labākajā gadījumā - jau esam izdarījuši.

Piemēram, šoreiz kolēģe no Melnkalnes stāstīja, kā viņas pārstāvētā organizācija cīnījās pret Melnkalnes valdības līgumu ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem, jo šis līgums tūrisma apbūvei atdotu īpaši aizsargājamas dabas teritorijas Melnkalnes piekrastē. Aiz šiem plāniem stāvēja dažādu Waterfront projektu attīstītājs Muhameds Ali Alabbars, kura darbošanās manīta gan Baltkrievijā, gan Serbijā, gan Albānijā, gan, kā zināms, arī Rīgā. Tikai vietējo iedzīvotāju un dabas aizsardzības organizāciju neatlaidības dēļ piekrastes apbūves plāni tika atmesti.

Skarbus stāstus neaiztaupīja arī sanāksmes rīkotāji - Albānijas Dabas aizsardzības un saglabāšanas centrs (PPNEA). Jau savā atklāšanas uzrunā PPNEA direktors Aleksandrs Trajče atzina, ka pasākuma vietu izvēlējies, lai parādītu mums, kas notiek ar Albānijas piekrasti - vietā, kur pulcējāmies, vēl pirms 20-30 gadiem auguši priežu meži, bet tagad cita pie citas sabūvētas viesnīcas. Jāatzīst, ka atziņa, ka tagad arī mēs šo nodarījumu apmaksājam, lika justies visai neomulīgi.

Lai izvēdinātu galvu no diskusijām par politiskām cīņām, šādos pasākumos parasti ietvertas arī ekskursijas dabā. Tā bija arī šoreiz - redzējām gan pelikānus un bišu dzeņus, gan garstilbjus un avozetas. PPNEA darbinieki parādīja, no kura punkta pareizajā laikā (mēs nebijām pareizajā laikā) var vērot delfīnus un kur pludmalē ir iecienīta bruņurupuču ligzdošanas vieta.

Tomēr arī šeit draudi neatkāpās... "Redziet, šeit," Joni pamāja pāri pakalniem, "Džereds Kušners ir plānojis aizsargājamās teritorijas vidū uzbūvēt milzīgu kūrortu." Oficiāli vēl nekas nav atļauts, bet starp pakalniem uz līdz tam nepieejamo bruņurupuču pludmali jau izšķūrēts ceļš, kura vēl pirms nedēļas nebija. Citā teritorijas galā pa mežiem braukā smagās mašīnas ar materiālu kravām. Un atbildīgās iestādes neko neredz. Ģeologi tur tikai esot aplikuši žodziņu ap savām paraugu ņemšanas vietām. Šī neredzība skaidrojama ar to, ka aiz darbībām, kas ir nelikumīgas pat pēc Albānijas visai mīkstajiem likumiem, ir arī valdības atbalsts. Albānija gatavojas iestāties Eiropas Savienībā, bet pirms tam jāpaspēj sadarīt viss, ko ES kopējie likumi vairs neļautu.

Tā nu ekskursijas gaitā kļuvu arī par nelielas protesta akcijas dalībnieku...


Pēc visa redzētā sēdēju un domāju. Domāju par to, cik viegli padarīt gleznainu jūras piekrasti par milzīgu viesnīcas brīvdabas baseinu. Domāju par to, cik labi, ka mums Latvijā ir likumi, kas aizsargā piekrasti. Zināms, ka arī uz tiem ir nemitīgs spiediens, lai varētu paplašināt piekrastes apbūves iespējas, bet pagaidām vēl kopumā likumi turas. Domāju par to, cik labi, ka jau esam iestājušies Eiropas Savienībā - ES kopīgie likumi nodrošina to, ka dabas aizsardzība dalībvalstīs nav atkarīga tikai no tā, cik ļoti kāds investors spēs iebarot lēmumu pieņēmējus.

Un tad es aizdomājos par to, ka ES dabas aizsardzības likumi atkal kļuvuši par mērķi dažādu lobiju spiedienam. Vēl nesen Eiropas Komisija atzina, ka Putnu un Biotopu direktīvām joprojām nav ne vainas, tikai vajag tās pilnvērtīgi ieviest. Taču netrūkst to, kas grib dabas aizsardzību vājināt un sapratuši, ka likumi tiešām būs jāievēro, nolēmuši panākt likumu pārskatīšanu. Tas saukšoties "stresa tests". Kā zināms, argumenti centieniem tikt vaļā no dabas aizsardzības prasībām noder jebkādi, kaut vai Krievijas karš Ukrainā.

Droši vien, visi mana bloga lasītāji jau ir parakstījuši petīciju pret ES vides aizsardzības likumu vājināšanu. Taču, ja nu kāds vēl nav, atgādinu, ka to var izdarīt šeit: https://handsoffnature.eu/#take-action