ceturtdiena, 2019. gada 20. jūnijs

Sāksim ar to, ka melns ir balts

Nav jau tā, ka man bija lielas ilūzijas līdz tam, bet, noskatoties 19. jūnija raidījumu "Krustpunktā" (šeit), kur Zemkopības ministrijas pārstāvis Arvīds Ozols un Latvijas Meža īpašnieku biedrības pārstāvis Arnis Muižnieks aizstāvēja koku ciršanas noteikumu grozījumus, nostiprinājās pārliecība, ka noteikumu virzītāji nav gatavi godīgai, faktos balstītai diskusijai. Tik daudz demagoģijas, puspatiesību un vienkārši nepatiesības! Nav šaubu, ka runātāji paši saprot, ka gluži "patiesību, tikai patiesību un visu patiesību" nerunā, taču acīmredzot šoreiz ir svarīgāk samulsināt un pārliecināt klausītājus, kas noteikumu grozījumu niansēs nav iedziļinājušies.

Toni sarunai un izmantotajai argumentācijai A. Ozols uzdod jau pašā sākumā, aizrādot, ka "mēs nerunājam par tievāku vai jaunāku koku ciršanu", lai gan noteikumu grozījumi ir tieši par to. Vai priede ar 30 centimetru stumbra diametru nav tievāka par priedi ar stumbra diametru 39 centimetri? Vai 25 cm diametra bērzs nav tievāks par 31 cm diametra bērzu?

Lai samulsinātu gan raidījuma vadītāju, gan klausītājus, tiek paziņots, ka zemākās bonitātes mežos galvenās cirtes caurmērs tiek pat palielināts. Te jāpaskaidro, ka galvenās cirtes caurmērs ir iespēja nocirst mežu pirms Meža likumā noteiktā ciršanas vecuma sasniegšanas. Ja mežu var nocirst pēc vecuma, nevienam nav jāgaida noteiktais caurmērs. Tātad noteikumu grozījumi paredz to, ka ražīgākos mežus varēs nocirst ātrāk, bet mazražīgajos mežos būtībā nekas nemainīsies (tos varēs nocirst pēc vecuma tāpat kā līdz šim).

Koku ciršanas noteikumu grozījumu ietekme uz laiku,
kad varēs nocirst mežus ar norādīto valdošo sugu.
Izmantoti LVMI "Silava" dati par mežu sadalījumu pa bonitātēm.
Savukārt A. Muižnieks uzsver, ka meža īpašnieki līdz šim izvēlas mežu atjaunot ar apsi un baltalksni, bet nu tad tagad tiks veicināts tas, lai atjaunotu kvalitatīvus mežus (no koksnes ieguves viedokļa). Jāpatur prātā, ka noteikumu grozījumi neparedz apšu vai baltalkšņu mežu aizstāšanu ar priedes, egles vai bērza mežiem, bet pirmkārt kvalitatīvāko priedes, egles un bērza mežu ātrāku nociršanu.

Kā vienmēr varam dzirdēt, ka neko daudz vairāk jau necirtīs, bet nu tad atjaunos gan cītīgi, un mežu kvalitāte augs tā ka prieks. Atcerēsimies, ka meža atjaunošana seko tikai pēc meža nociršanas, tātad, lai daudz varētu atjaunot, daudz ir arī jānocērt. Turklāt visi aprēķini par to, kādu labumu ekonomikai dos noteikumu grozījumi, balstās uz pieņēmumu, ka ciršanas apjomi valstij nepiederošajos mežos nākamajā desmitgadē pieaugs par aptuveni 40%, salīdzinot ar iepriekšējiem desmit gadiem (līdzšinējie ciršanas apjomi redzami šeit, bet prognoze - 20. slaidā šeit). To, kā noteikumi ietekmēs valstij piederošos mežus, neviens nav rēķinājis, vai vismaz šie aprēķini nav publiskoti.

Runājot par oglekļa piesaisti mežos, A. Ozols norāda, ka slikti izskatāmies tāpēc, ka uzkrājušās pāraugušas audzes, bet noteikumu grozījumi situāciju uzlabos, jo straujāk augoši koki labāk piesaista CO2. Lai gan, protams, A. Ozolam ir zināms, ka Latvijas ziņojumā par oglekļa emisijām un piesaisti (atrodams šeit), skaidri norādīts, ka oglekļa piesaiste mežos strauji samazinājusies tāpēc, ka pieaugusi mežizstrādes intensitāte. Tāpat nevarētu būt noslēpums, ka LVMI "Silava" un Zemkopības ministrijas kopīgi sagatavotās prognozes par CO2 piesaisti mežos nākotnē (sk. šeit) rāda, ka piesaiste turpinās samazināties. Turklāt šī prognoze balstās uz pieņēmumu, ka pieaugušu mežu platības nepalielināsies.

Zemkopības ministrijas un LVMI "Silava" izstrādātās prognozes par
CO2 piesaisti mežā. Negatīvas vērtības - piesaiste, pozitīvas - emisijas.
Arī to, kā augstāk redzamo grafiku ietekmēs noteikumu grozījumi, Zemkopības ministrija nav pārrēķinājusi. Acīmredzot, lai gan tautai to nestāsta, paši saprot, ka apgalvojums "straujāk augošs koks labāk piesaista oglekli", lai gan patiess, ne tuvu neparāda kopējo ainu. Šis grafiks to skaidri parāda - jaunu mežu īpatsvars ir audzis daudz straujāk nekā vecu mežu īpatsvars, Latvijas mežu vidējais vecums samazinās, bet strauji samazinās arī oglekļa piesaiste mežā.

Fragments no mežkopja vēstules Latvijas Televīzijai.
A. Muižnieks ceļ galdā arī nodreijāto argumentu par to, ka mežus ar tajos esošajām dabas vērtībām veidojuši mežsaimnieki, tāpēc mežu apsaimniekošana dabas vērtības neapdraud. Te jāpatur prātā, ka mežus Latvijā tomēr veidojusi galvenokārt daba, bet arī mežsaimnieku devums ir bijis balstīts citos principos nekā piedāvā noteikumu grozījumi. Šis arguments ir kā piedāvājums nošķūrēt Doma baznīcu un vietā uzcelt vairāk peļņu nesošu lielveikalu, jo abus taču veidojis cilvēks (plašāk par šo tēmu esmu izrakstījies šeit). Īpaši nepatīkami šādus izteikumus klausīties tāpēc, ka tie cilvēki, kas tiešām pielikuši savu roku to mežu veidošanā, kuru nociršanu izšķirs noteikumu grozījumi, vārās bezspēcīgās dusmās par to, kāds liktenis šiem mežiem paredzēts. Lai atceramies, piemēram, nu jau nelaiķa mežkopja Jāņa Poča atklāto vēstuli J. Dūklavam (lasāma šeit). Augstāk - fragments no kāda cita mežkopja vēstules par šo pašu tēmu.

Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards sola, ka par noteikumu grozījumiem vēl būs diskusijas. Taču, lai diskusijas būtu lietderīgas, vajadzētu respektēt vismaz faktus, ja ne oponentus. Var gan gadīties, ka diskusiju patiesais mērķis ir atķeksēt, ka tādas ir notikušas, un rullēt vien tālāk ar noteikumu grozījumiem par spīti postam, ko tie nesīs Latvijas mežiem.





ceturtdiena, 2019. gada 6. jūnijs

Brīvība meža īpašniekiem?

Sen senos laikos, tik senos kā 2012. gads kokrūpnieki konstatēja, ka "pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts mežos un pieaugot mežizstrādei privātajos mežos, kokrūpniecības nozare, nebēdājot par zāģbaļķu trūkumu, varēja investēt attīstībā un nostiprināties starptautiskajos tirgos, skarbā realitāte ir atgriezusies, liekot Latvijas zāģētavām domāt, kā organizēt savu darbību ierobežota resursu daudzuma apstākļos." (par to jau tolaik rakstīju šeit)

Attēls no Kristapa Klausa prezentācijas, 2012. g.
Ap to pašu laiku Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss saviem kolēģiem zīmēja drūmas nākotnes ainas, prognozējot resursu pieejamības samazinājumu. Viena no problēmām - daudzi privātie mežu īpašnieki savus mežus necērt.

Koksnes trūkst, tad nu nozarei jādomā, kā piedabūt "neaktīvos" meža īpašniekus savus mežus tomēr nocirst.

Lielisku iespēju koksnes kārotājiem radīja Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotā Latvijas dabas vērtību apzināšana projekta "Dabas skaitīšana" ietvaros. Nesaprotamā veidā tikuši pie īpašnieku privātās informācijas, mežizstrādes uzņēmumi nu metās biedēt īpašniekus ar to, ka viņu mežos atradīs kaut ko sargājamu un ir pēdējais brīdis steidzīgi mežu nocirst. Tā plašsaziņas līdzekļos uzpeldēja līdz tam nedzirdētais (vismaz man) uzņēmuma "Dižozols" vārds (lasīt šeit). Tagad uzņēmums sapelnījies tik daudz, ka reklamējas radio vai ik dienas, solot īpašniekam "iegūt no meža maksimumu" (lasi - nocirst vairāk nekā īpašnieks bija iedomājies). Protams, "Dižozols" nebija vienīgais - lūk, pavisam nesen arī "Stiga RM" sekoja piemēram, aicinot īpašniekus nekavējoties izcirst savus mežus (lasīt šeit).

Var jau arī smalkāk un draudzīgāk. Mans kolēģis, kam pieder mežs, reiz stāstīja, kā mežizstrādes uzņēmumu pārstāvji nāk pie viņa stāstīt, kā dažādiem paņēmieniem apiet likumu, lai nocirstu mežu, kas vēl nav cērtams.

Bet kāpēc gan mācīt, kā apiet likumu, ja tavās rokās ir iestāde, kas raksta likumus mežu apsaimniekošanai? Tā nu kokrūpnieku pārstāvji notrauca putekļus un neveiksmes asaru plankumus no divus gadus vecā noteikumu grozījumu priekšlikuma, kas ļautu cirst jaunākus mežus (lasīt šeit). Nu šie grozījumi tiek virzīti ar saukļiem par neatkarīgu Latviju un brīvību meža īpašniekiem, un Meža konsultatīvās padomes sēdē K. Klauss neslēpa, ka cer, ka grozījumi pamudinās īpašniekus "apsaimniekot" savus mežus.

Tā nu izrādās, ka meža īpašniekiem solītā brīvība ir tikai kokrūpnieku mēģinājums dabūt no īpašniekiem to koksni, kuras kokrūpniekiem trūkst. Raugiet augstāk redzamo K. Klausa gatavoto tabulu! Kokrūpniekiem svarīgākie koki ir priede, egle un bērzs, un noteikumu grozījumi esot domāti tam, lai īpašnieki audzētu to, ko nozare pieprasa. Taču nozare pieprasa tagad, un negaidīs, kamēr koki izaug! Tāpēc netiek virzītas prasības, piemēram, kokrūpnieku nīstos "mazvērtīgos" apšu un baltalkšņu mežus pēc nociršanas atjaunot  ar bērzu vai egli. Nē, nē, jāļauj ātrāk nocirst tos mežus, kur priede, egle un bērzs aug jau tagad, bet kurus pašreizējais regulējums nocirst neļauj! Un kad nu šie meži ir nocirsti, īpašnieka brīvība beidzas - seko prasība mežu atjaunot ar augstvērtīgiem (un līdz ar to dārgiem) stādiem.

Meža īpašnieku viedoklis saskaņā ar "Latvijas Fakti" veikto aptauju.
Jūs teiksiet - meža īpašnieki taču atbalsta šos noteikumu grozījumus... Jā, Latvijas Meža īpašnieku biedrība atbalsta gan, reizēm pat pasniedzot sevi kā šo noteikumu virzītājus (lasīt šeit). Taču neaizmirsīsim, ka lielākā daļa LMĪB biedru apsaimniekoto mežu patiesībā ir AS "Latvijas valsts meži" apsaimniekotie valsts meži. Jā, LMĪB rindās netrūkst arī to, kam tiešām pieder privāti meži, taču ir skaidrs, ka šī organizācija pārstāv uz koksnes ražošanu orientētos meža īpašniekus, kas nebūt nav Latvijas meža īpašnieku vairākums. "Latvijas Faktu" veiktās aptaujas par meža īpašnieku viedokli par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā (šeit) un arī par jaunāku mežu ciršanu (šeit) uzskatāmi parādījušas, ka meža īpašnieku vairākuma viedoklis ir pretrunā LMĪB nostājai.

Jūs teiksiet - meža īpašniekiem taču ir izvēle... Taču atcerieties, ka vidējais meža īpašnieks nav džentlmenis ar biroju Zemkopības ministrijas ēkā. Ja meža īpašniekam, kas dzīvo laukos un neseko līdzi politikai, speciālists pēc speciālista stāsta, ka pārsniedzot nemanāmo slieksni - ciršanas vecumu vai caurmēru - mežs sapūst, sabrūk un viņam vairs nebūs nekā (un, ja slieksni noliek zemāk, mežs laikam sapūst vēl ātrāk), ja nāk "dižozoli" un Ulda Dumpja balsī sola no meža maksimumu, ja nāk "stigas rm" un trauksmainā balsī stāsta, ka tūlīt viņa mežā atklās biotopu un ar to arī ir cauri, tad, protams, īpašnieks padodas, nocērt un paliek bez meža un ar izdevumiem par meža atjaunošanu. Bet kokrūpnieki ir dabūjuši to, ko gribēja - īpašnieka koksni un brīvību.