trešdiena, 2012. gada 12. septembris

Cirvja ēnā: Interešu līdzsvars mežu apsaimniekošanā

Biju plānojis šai tēmai pievērsties mazliet vēlāk, bet zīmes, ko var izlasīt avīzēs un saklausīt sanāksmēs, lika saprast, ka tagad tomēr ir īstais laiks.

Kā tad ir ar to interešu līdzsvaru? "Latvijas meža nozares veiksmes stāsts vislielākajā mērā ir saistīts tieši ar to, ka visas šīs šķietami tik atšķirīgās intereses izdevies saskaņot," apgalvo kokrūpniecības nozares reklāmas buklets[1]. "Starptautiski atzīts viedoklis, ka ilgtspējīgas mežsaimniecības pamatā ir ekonomisko, ekoloģisko (vides) un sociālo aspektu maksimāls respekts, kas gan ir utopija," sludina LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons[2]. Turklāt šie nebūt nav unikāli citāti. Nozares pārstāvju viedoklis no "intereses jau ir saskaņotas" līdz "intereses nav iespējams/nevajag saskaņot" reizēm svārstās pat vienas sanāksmes laikā. Vienalga, tā vai šitā, bet galu galā secinājums ir viens - esošajā kārtībā neko mainīt nevajag.

1998. gadā apstiprinātajā Latvijas Meža politikā rakstīts: "Meži ir Latvijas nacionālā bagātība, kura saglabājama un vairojama, lai apmierinātu sabiedrības ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās vajadzības. Latvijas iedzīvotājus ar mežu vienmēr ir saistījušas saimnieciskas, kultūrvēsturiskas un emocionālas saites, kuras veidojušās gadsimtu laikā. Mežs nav mērāms tikai latos un kubikmetros, tas pilda neaizstājamas ekoloģiskās un sociālās funkcijas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī."[3]

Runājot par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu, nereti tiek demonstrēts šāds (vai ļoti līdzīgs attēls): 

Tad nu tur, kur visi šie apļi pārklājas, ir arī īstais līdzsvars un ilgtspējīga mežu apsaimniekošana. Problēma tikai tā, ka patiesībā šīs intereses nav gluži tādas mierīgas pļeckas, kas blakus satupušas. Katrai no interešu grupām ir savi mērķi, kas nereti ir savstarpēji pretrunīgi. Tāpēc es interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā drīzāk attēlotu šādi:


Katras no šīm interesēm tiecas uz savu mērķi un cenšas nenoslīdēt zem pieļaujamā robežas. Ļoti vienkāršoti varam pieņemt, ka vides interešu grupas mērķis ir "mežs - rezervāts" (t.i., pēc iespējas dabiskāks mežs), bet pieļaujamības robeža - bioloģiskās daudzveidības saglabāšanās pašreizējā līmenī. Ekonomisko interešu grupas mērķis varētu būt "mežs - plantācija" (t.i., pēc iespējas lielāka peļņa no meža), bet pieļaujamības slieksnis - no meža iegūstamās koksnes vērtības saglabāšanās pašreizējā līmenī. Savukārt sabiedrība varētu tiekties uz stāvokli "mežs - parks", bet pieļaujamības slieksnis, ko šajā gadījumā grūtāk noteikt, varētu būt tiklab pārāk liels kailciršu īpatsvars kā pārāk dabiski meži (daudz sakritušu, nokaltušu utt. koku).

Protams, reālajā dzīvē tik vienkārši uzstādījumi nepastāv (t.i., nevienai no interešu grupām nav tik šaurs skatījums uz mežu), un, protams, zināms ieguvums no vides aizsardzības ir arī ekonomikai, zināms labums sabiedrībai no mežu apsaimniekošanas ekonomiskiem mērķiem utt. Turklāt ar "sabiedrību" ir īpaši sarežģīti, jo tajā ietilpst gan kokrūpnieki, gan dabas aizsardzības organizāciju biedri, gan cilvēki, kam mežs pieder, gan cilvēki, kam viss ir vienalga... Galvenais, ko es ar šo gribēju uzsvērt ir - reālajā dzīvē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, kurā līdzsvarā ir visas intereses, balansē ļoti tuvu VISU interešu grupu minimālās pieļaujamības slieksnim. Ir svarīgi saprast, ka maksimāla peļņa no meža, no kuras viedokļa katru mežā palikušu koku rēķinām kā zaudējumu, ir tieši tik pat nekonstruktīvs un galējs uzstādījums kā visu mežu padarīšana par rezervātu. Tomēr reālajā dzīvē visbiežāk tiek runāts par ekonomiskā virziena maksimālu stiprināšanu, bet par pārējiem aspektiem - labākajā gadījumā tikai tik daudz, lai nenonāktu zem kritiskā pieļaujamības sliekšņa.

Iepriekš minētajā "Dienas Biznesa" rakstā minēts arī: "Skaidras pazīmes, kas liecinātu, ka pārējās meža funkcijas nav pietiekami ņemtas vērā, J. Rozītis [Pasaules Dabas fonda direktors] tomēr nosaukt nevar."[2] Sazinoties ar Jāni, gan noskaidroju, ka kaut kas skaidrs nav bijis vienīgi pašai žurnālistei. Tad nu Signei Knipšei un līdzīgi domājošiem, lūdzu, dažas (bet ne visas) "skaidras pazīmes":

1) AS "Latvijas valsts meži" pārvaldītajos mežos vien 20% mežu primārais apsaimniekošanas mērķis ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, bet 5% - rekreācija (kas nenozīmē, ka šajos mežos neiegūst koksni)[4];
2) Latvijā joprojām populārākais mežu ciršanas veids ir kailcirte, kas no ekoloģiskā viedokļa varētu būt pamatojama vien dažos mežu tipos;
3) Neskatoties uz dabas aizsardzības interešu grupas un sabiedrības iebildumiem, Latvijā joprojām notiek mežu ciršana pavasarī;
4) Meža konsultatīvajā padomē, kuras mērķis ir "veicināt līdzsvarotas meža nozares politikas veidošanu un īstenošanu Latvijā" absolūto vairākumu veido ekonomisko interešu pārstāvji[5], turklāt, neskatoties uz MK noteikumu prasību padomi sasaukt ne retāk kā četrreiz gadā, tā vidēji tiek sasaukta 1-2 reizes gadā.

-------
[1] Zemkopības ministrija. Meža nozares attīstība 1990.-2010. g.: http://www.zm.gov.lv/index.php?sadala=2059&id=12130
[2] S. Knipše. Ilgtspēju vērtējot, aiz kokiem grūti ieraudzīt īstu mežu. Dienas Bizness, 2012. gada 10. septembris.
[3] Latvijas Meža politika (mērķi un principi) 1998. g. aprīlis: http://www.zm.gov.lv/doc_upl/mezu_politika.pdf
[4] Latvijas valsts meži. Skaitļi un fakti: http://www.lvm.lv/files/text/LVM-fakti-Lv-2o11-web.pdf
[5] Meža konsultatīvās padomes nolikums: http://www.zm.gov.lv/?sadala=980

otrdiena, 2012. gada 4. septembris

Cirvja ēnā: Latvijas meži Eiropas kontekstā

Latvija - mežu zeme... Mums patīk domāt, ka mums mežu ir visvairāk, tie ir visdabiskākie, un neviens no "Eiropas" nav tiesīgs mums mācīt dzīvot, jo visus savus mežus viņi jau ir nocirtuši. Šoreiz gribu nedaudz pavērtēt, cik šis mūsu viedoklis ir pamatots. Tālāk aplūkotā informācija galvenokārt ņemta no ziņojuma "State of Europe's Forests 2011" ("Eiropas mežu stāvoklis 2011")[1], bet vietām, kur tas norādīts, esmu izmantojis arī citus avotus.
  
Latvijā bieži vien tiek uzsvērti divi rādītāji - Latvijas mežu lielais īpatsvars un kopējās mežu platības stabils pieaugums. Līdzīgas tendences vērojamas arī Eiropā kopumā. Eiropā (neskaitot Krieviju) laikā no 1990. līdz 2010. gadam kopējā mežu platība pieauga par 8,5%, bet Ziemeļeiropā (ieskaitot Baltijas valstis) - par 3%[1], kamēr Latvijas mežu platība pieaugusi par 5,7%[2]. Pašlaik Eiropā kopumā (atkal - bez Krievijas) meži klāj 32,2% sauszemes platības, Ziemeļeiropā - 52,1%[1], bet Latvijā - 52%[2]. Tātad, vērtējot kopumā, redzam, ka esam Eiropai (bet ne savam reģionam) priekšā pēc mežainuma, bet atpaliekam pēc kopējās meža platības pieauguma tempiem. Būtībā tas ir loģiski - jo lielāku teritorijas īpatsvaru aizņem mežs, jo mazāks platības pieauguma temps varētu būt sagaidāms.

Taču, kā jau esmu uzsvēris daudzkārt iepriekš, ne meža kopējā platība, ne šīs platības pieauguma tempi neko daudz nepasaka par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu un nepasaka pilnīgi neko par mežiem no to dabas vērtību viedokļa. Viens no aspektiem, ko varētu vērtēt, lai spriestu par mežu vērtību no dabas viedokļa, ir to izcelsme - vai tā ir dabiska, vai mežs atjaunots sējot vai stādot. Latvijā dabiskas izcelsmes mežu īpatsvars ir liels - 81%, un lai gan pēc šī rādītāja Latvija ir apmēram pa vidu starp pārējām Eiropas valstīm, Ziemeļeiropā mūs pārspēj tikai Norvēģija un... Igaunija[1]. Diemžēl izskatās, ka Latvijā dabiskas izcelsmes mežu īpatsvars turpmāk stipri samazināsies - 2001.-2011. gadā dabiski atjaunoti vairs tikai 65% no kopējās atjaunotās mežu platības[3].


Tomēr arī meža izcelsme vien neliecina par tā vērību no dabas viedokļa. Vismaz Latvijas gadījumā dabiskā atjaunošana nozīmē vien to, ka jaunie kociņi paši ir ieauguši, nevis cilvēka iesēti vai iestādīti. Tālākā cilvēka darbība (izvēle, kādiem kokiem kādā blīvumā augt utt.) var lielā mērā mākslīgu padarīt arī dabiskas izcelsmes mežu. Viens no mežu raksturojošiem rādītājiem, kas ir ļoti būtisks no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, ir tā vecums - visbiežāk vecākie meži ir vērtīgākie. Eiropā kopumā 18% mežu ir pārsnieguši 80 gadu vecumu, bet Latvijā 2010. gadā šādu mežu bija 25%[4].

Viens no biežāk izmantotajiem mežu dabiskuma rādītājiem ir mirušās koksnes daudzums. Šajā ziņā situācija Latvijā reģistrētie 17,7 mirušas koksnes kubikmetri uz hektāru ir virs Eiropas vidējā (10 kubikmetriem uz hektāru), turklāt, salīdzinot ar 1990. gadu mirušās koksnes apjoms ir gandrīz trīskāršojies, taču, kā arī tas norādīts ziņojumā, šis pieaugums lielā mērā ir 2005. gada vētras sekas.

Tomēr iepriekš minētie rādītāji, lai gan nereti izmantoti, par mežu vērtību no dabas viedokļa liecina tikai netieši. Eiropas Savienībā ir noteikts, kas ir īpaši saudzējamās "pērles" - īpaši aizsargājamie mežu biotopi. Cik gan tādu ir mūsu mežu zemē Latvijā? Izrādās, no šī viedokļa raugoties, Latvija vairs ne tuvu neizceļas (vismaz labā nozīmē nē).

Šajā attēlā esmu apkopojis oficiālo informāciju par īpaši aizsargājamo meža biotopu sastopamību Eiropas Savienības valstīs 2001.-2006. gadā[5], parādot biotopu platības īpatsvaru pret valsts kopējo platību. Kā redzams, Latvija ir ļoti tuvu beigu galam, jo šādi meži aizņem vien 4% Latvijas teritorijas, no mūsu reģiona aiz mums atstājot vien Dāniju un Islandi, kurās dabisku mežu gandrīz vispār nav[1]. Uz šāda fona šķiet nedaudz dīvaini, ka ne tikai visi šie meži Latvijā nav aizsargāti, bet tiek arī mēģināts likt šķēršļus to aizsardzībai, bet tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi...

Ir vēl viens aspekts, kurā Latvija uz citu valstu fona izceļas ne tajā labākajā gaismā. Tā ir mežu fragmentācija.

Attēls no ziņojuma "10 messages for 2010. Forest ecosystems"[6]

Šajā kartē redzamas mežu "savienotības" pārmaiņas, t.i., jo lielāks šī rādītāja samazinājums, jo lielāka mežu fragmentācija. Kā redzams, Latvijā laikā no 1990. līdz 2006. gadam mežu fragmentācija notikusi lielākā mērā nekā jebkur citur Eiropā, varbūt izņemot vienīgi Portugāli (šeit gan nav redzami dati par Zviedriju, kurā vismaz 2000.-2006. gadā arī stāvoklis bija samērā bēdīgs[1]). Jāuzsver, ka šajā attēlā nav atspoguļotas meža kopējās platības pārmaiņas (kas, kā iepriekš noskaidrojām, Latvijā pieaug tā, ka prieks).

Kāpēc gan jāuztraucas par mežu fragmentāciju? Īsi sakot, virknei augu un dzīvnieku sugu fragmentēts mežs vienalga, cik dabiska tā izcelsme, cik tas vecs un cik tajā daudz mirušas koksnes, nozīmē to, ka faktiski meža nav. To nosaka gan sugu ierobežotās izplatīšanās spējas, gan meža malas ietekme, gan dzīvesveida pamatota nepieciešamība pēc lielām vienlaidu meža platībām. Protams, ar fragmentāciju saistīta virkne problēmu arī no citu meža funkciju (ne tikai bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas) viedokļa, bet arī šis stāsts būtu stāstāms citu reizi.

Un ko no tā visa varam secināt? Pirmkārt jau to, ka neesam tik īpaši, kā mums gribētos domāt. Ne vecu, ne dabisku mežu netrūkst arī citur Eiropā. Turklāt rādītājiem, ar kuriem it kā varam lepoties (samērā liels vecu un dabisku mežu īpatsvars, daudz mirušās koksnes), ņemot vērā pašreizējās tendences Latvijas mežu apsaimniekošanā, nav paredzams ilgi saglabāties pašreizējā līmenī. Arī savus dabiskās izcelsmes mežus esam spējuši samākslot tik tālu, ka īpaši aizsargājamu meža biotopu platības uz Latvijas mežainuma fona ir niecīgas, bet mežus kopumā turpinām ar kailcirtēm graizīt mazos gabaliņos. Varam vienīgi mierināt sevi ar domu, ka kailcirtes arī ir mežs.

-------
[1] FOREST EUROPE, UNECE and FAO 2011. State of Europe's Forests 2011. Status and Trends in Sustainable Forest Management in Europe.
[2] Zemkopības ministrija. Meža nozares attīstība 1990.-2010. g.: http://www.zm.gov.lv/index.php?sadala=2059&id=12130
[3] Meža atjaunošana 2001.-2011.g.:  http://www.vmd.gov.lv/index.php?sadala=366&id=153&ord=40
[4] Meža statistikas CD:  http://www.vmd.gov.lv/?sadala=762 
[5] Online report on Article 17 of the Habitats Directive: conservation status of habitats & species of Community interest (2001-2006): http://bd.eionet.europa.eu/article17
[6] EEA 2010. 10 messages for 2010. Forest ecosystems. Copenhagen.