pirmdiena, 2017. gada 28. augusts

Kas notiek ar Latvijas priedi?

Tā iznācis, ka jāturpina iepriekšējā rakstā iesāktā tēma par ticību zinātniekiem.

Droši vien, visos laikos ir bijis tā, ka zināma daļa sabiedrības zinātnieku teiktajam un rakstītajam vienkārši netic. Divi mūsdienu piemēri, kas zem saukļa "Zinātnieki melo!" ir apvienojuši gandrīz globālas kustības, ir klimata pārmaiņas un bērnu vakcinācija. Diemžēl sabiedrības jau tā nestabilo ticību zinātnei viegli var iedragāt zinātnieki, kas raksta vai runā blēņas, turklāt dara to, īpaši uzsverot, ka ir zinātnieki. Un te arī nonākam pie tā, par ko gribu rakstīt šoreiz - mežzinātņu doktora Imanta Baumaņa raksta Vai gada koka godā izraudzītā priede saglabās līderpozīcijas mūsu mežos? portālā Delfi.

Raksta konteksts ir šobrīd aktuālais jautājums par meža nozares vēlmi tikt pie kailcirtēm piejūras priežu mežos, kur šobrīd atļautas tikai izlases cirtes. I. Baumanis rakstā nosoda ieceres pretiniekus un norāda, ka pašreiz spēkā esošā regulējuma dēļ Latvijā zaudē priežu mežus: "Protams, lēmumu aizliegt kailcirtes radīja vēlme nodrošināties pret iespējamu priežu mežu platību samazināšanos. Taču tieši tas, no kā baidījās, tagad notiek."

Autors arī norāda: "...pēdējās desmitgadēs strauji samazinājušās priežu jaunaudžu platības. Iemesli tam ir vairāki:

- pagājušā gadsimta 60. gados piedzīvotas divas postošas vējgāzes, pēc kurām meža atjaunošanā netika izmantotas priedes – tika stādītas egles vai arī izcirtums atstāts dabiskai atjaunošanai;

- pēc 1978.–1979. gada bargās ziemas priežu audzēs aktivizējās dažādas slimības – skujbire, sakņu trupe, zaru vēzis u. c., kas mežkopju aprindās radīja satraukumu par priedes izdzīvošanu;

- 80. gadu beigās priežu jaunaudzēs ievērojamu postu nodarīja aļņi, kas bija lielā skaitā savairojušies; - pēdējās desmitgadēs mežu īpašnieki nelabprāt stāda priedes tām piemērotā augsnē, jo priedes ieaudzēšana, salīdzinot ar egli, ir sarežģītāka un dārgāka. Priežu jaunaudzes prasa rūpīgāku kopšanu, un tās biežāk bojā pārnadži, kuru skaits ievērojami palielinājies;

- pielietojot pakāpeniskās cirtes, notiek sugu maiņa, platības aizaug ar lapu kokiem un krūmiem, kā arī eglēm."

Un lai gan I. Baumanis min vairākus iemeslus priežu mežu platības sarukumam, raksta vēstījums ir skaidrs - galvenā problēma ir izlases jeb pakāpeniskās cirtes, ko atbalsta "cilvēki, kas samērā nicīgi izturas pret ekonomiku un tās vajadzībām".

I. Baumaņa raksta labākai izpratnei piedāvāju iepazīties ar dažiem skaitļiem (visi avoti ir publiski pieejami, un katrs lasītājs var par datu pareizību pārliecināties pats).

Jāsāk, ar to, ka pamatā I. Baumanim ir taisnība - priežu mežu platības Latvijā samazinās. Šeit redzamas priežu mežu platības pārmaiņas pēc Valsts meža dienesta datiem.


Ievērojiet, ka diagrammā trūkst 2016. gada. Šī gada datu VMD interneta lapā nav. Šajā laikā notika pāreja uz jaunu datubāzi, tāpēc arī pret platības samazinājumu starp 2015. un 2017. gadu ieteiktu izturēties piesardzīgi (iespējams, tas atspoguļo pārmaiņas datu precizitātē, nevis patiesu samazinājumu).

Ja izmantojam salīdzinājumam 2017. gadu, kopš 2001. gada priežu mežu platības samazinājušās par 9,4%, bet, ja ievērojam manis ieteikto piesardzību un salīdzinām 2001. un 2015. gadu, redzam samazinājumu par 6,5%.

Savukārt par priežu jaunaudžu platību strauju samazinājumu gan nav taisnība - VMD dati liecina, ka vismaz kopš 2001. gada priežu jaunaudžu (t.i., mežu līdz 40 gadu vecumam) kopējā platība stabili aug.


Tā kā I. Baumanis kā iemeslus priežu jaunaudžu platību sarukumam min 20. gs. 60. un 80. gadu notikumus, aicinu aplūkot priežu mežu vecuma struktūru (pēc tiem pašiem VMD datiem).


Lielākai skaidrībai diagrammā pie diviem stabiņiem esmu atzīmējis gadus, kad šie priežu meži atjaunoti. Redzams, ka arī šajā punktā I. Baumanim ir taisnība - minētajos periodos tādu vai citādu iemeslu dēļ meži ar priedi atjaunoti mazāk nekā pirms tam vai vēlāk, un tas radījis "bedri" priežu mežu vecuma struktūrā. Šeit gan jāpatur prātā, kāds ļoti būtisks aspekts - I. Baumaņa aprakstītie notikumi nozīmēja priežu mežu platību sarukumu tolaik, un ar lielu varbūtību tie novedīs pie ciršanas vecumu sasniegušu priežu mežu platību samazinājuma nākotnē (pēc 50-80 gadiem), bet tie neizskaidro šobrīd (kopš 2001. g.) notiekošo priežu mežu platību samazinājumu.

Lai izprastu šobrīd notiekošā priežu mežu platību sarukuma iemeslus, varam ielūkoties paša LVMI "Silava" sniegtajā informācijā. Te redzam, ka pēdējos gados priežu mežu platības samazināšanos izskaidro šādi iemesli:

- sugu sastāva izmaiņas augšanas procesā 31,5%;
- sugu sastāva izmaiņas pēc starpcirtes* 10%;
- izcirtums 19,6%;
- cita atjaunotā koku suga pēc kailcirtes 33,4%;
- citi iemesli 5,5%.

*Cirte, ko veic mežaudzē līdz tās cirtmeta sasniegšanai. Izšķir kopšanas cirti, rekonstruktīvo cirti un sanitāro cirti.

Tātad galvenais iemesls priežu mežu platību sarukumam mūsdienās joprojām ir meža neatjaunošana ar priedi pēc kailcirtes. To, ka nav reālu datu, kas pamatotu pašu publiskos izteikumus (arī I. Baumaņa rakstā), ka kailcirtes aizlieguma dēļ sarūk piejūras priežu mežu platības, sarunās apstiprina gan "Silava", gan Zemkopības ministrija.

Bet, labi, diskusijas labad pieņemsim, ka datu nav tikai pagaidām - mežos viss notiek lēni, un varbūt piepildīsies grozījumu virzītāju sliktākās prognozes un piekrastes priežu mežus aizstās "nekvalitatīvas un mazražīgas lapu koku audzes". Kādu ietekmi tas atstātu uz Latvijas priežu mežu kopējo platību? Faktiski nekādu. Zemkopības ministrija apgalvo, ka noteikumu grozījumi attiecas uz nepilniem 11 tūkstošiem hektāru meža, tātad tie veido tikai 1% Latvijas priežu mežu platības. Šī ir daudz mazāka platība par to, ko priežu meži jau zaudējuši pēdējos 17 gados. Turklāt jāpatur prātā, ka galējais scenārijs - to priežu mežu, kuros aizliegta kailcirte, zaudēšana - ir maz ticams.

Tātad priežu mežu sarukumā ne tagad, ne nākotnē nevar vainot to, ka piejūras priežu mežos aizliegtas kailcirtes. Kailcirtes tiek piedāvāts kā risinājums mežu atjaunošanas nodrošināšanai, bet, kā rāda LVMI "Silava" dati, kailciršu veikšana pašreizējā mežsaimniecības praksē ir galvenais riska faktors priežu mežu platību saglabāšanai, nevis priežu mežu nākotnes nodrošinājums. Un uz šāda fona sabiedrībai tiešām vajadzētu pieņemt jaunas kailcirtes piejūras priežu mežos? Un sabiedrībai vajadzētu ieklausīties mežzinātniekos, kas to nav pamanījuši?

LVMI "Silava" strādā vairāki tiešām cienījami zinātnieki, kuros es vienmēr esmu gatavs ieklausīties pat tad, ja viņu viedoklis ir pilnīgi pretējs manējam (jo ir liela varbūtība, ka tieši viņu domas izrādīsies labāk pamatotas). Šie zinātnieki parasti vairās no publiskām diskusijām, un var viņus cienīt arī par to. Bet man ir tiešām žēl, ka publiskajā telpā priekšplānā izvirzās mežzinātnieki, kas demonstrē paviršu attieksmi gan pret faktiem, gan pret sabiedrības spriestspēju un tā met ēnu arī uz saviem kolēģiem, kuri to nebūtu pelnījuši.

trešdiena, 2017. gada 23. augusts

Es ticu...

Es ticu zinātniekiem. Tāds ir mans izejas stāvoklis. Ja zinātnieks kaut ko saka, es viņam ticu tāpēc, ka viņš ir zinātnieks. Pat tad, ja divi zinātnieki saka pretējas lietas, es mēģinu saglabāt nostāju, ka viņiem abiem ir taisnība (jo tā tiešām bieži gadās). Ja man tomēr jāizšķiras, atliek skatīties uz pētījumiem, ar kuriem zinātnieks savus izteikumus pamato. Ar manu ticību nav viegli tagad, kad tiek apspriesti Zemkopības minstrijas virzītie grozījumi koku ciršanas noteikumos (sīkāk par tiem šeit).

Es ticu Dagnim Dubrovskim, kad viņš saka, ka meža īpašnieku peļņu no koksnes pārdošanas var palielināt, cērtot tievākus kokus un to vietā stādot selekcionētus stādus, lai gan cērtamu vecumu sasniegušu mežu platības samazināsies. Es ticu somu zinātniekam Perti Saurolam, kas saka, ka Somijā meži, dzenoties pēc lielākas peļņas, nosaimniekoti tik tālu, ka sugu, kas atkarīgas no lieliem kokiem (ērgļi, pūces), populācijas balstās uz mākslīgu ligzdu uzstādīšanu. Vajadzētu izvērtēt plānoto grozījumu ietekmi uz vidi Latvijā.

"Ekofašisti! Vai jums vēl nepietiek? Vai tiešām tā ienīstat Latvijas tautu?" atbild Dagnis Dubrovskis.

Es ticu Jurģim Jansonam, ka priedei, lai atjaunotos, nepieciešama gaisma. Es ticu, ka klajā vietā priede aug labāk nekā noēnojumā. Vai "Silavai" ir pētījumi, kas parāda, ka ar 0,2 ha atvērumiem, kas atļauti piejūras ierobežotas saimnieciskās darbības zonā nepietiek, lai priedes varētu atjaunoties?

"Tas stulbums ir jāizbeidz! Tad jau varētu prasīt zinātnisku pamatojumu tam, kāds šobrīd mēnesis!" atbild Jurģis Jansons. Nelieši un nejēgas tie, kas atraduši "Silavas" pētījumu, ka šādos atvērumos priedes var atjaunot!

Aizbrauksim uz mežu apskatīties! Un Zemkopības ministrija rīko ekskursiju, pēc kuras secina: "Katrs no mums redz to, ko grib." Tieši tā! Lai nu kam, bet iesaistītajiem zinātniekiem vajadzētu zināt, ka pieeja "aizej un apskaties" zinātnē varbūt bija pieņemama pirms pāris gadu tūkstošiem ("Skaidrs, ka bezdelīgas ziemu pavada ezeru dūņās! Visi taču redz, kā tās rudenī salaižas ezeros!" "Protams, griezes uz ziemošanas vietām iet kājām! Tu taču esi redzējis, cik tizli grieze lido!"), bet mūsdienās vairs nē.

Un tā vietā, lai diskusijās liktu galdā vienu pētījumu pēc otra, iesaistītie mežzinātnieki (kas, protams, ir vienīgie vērā ņemamie zinātnieki šajā kompānijā), melnu muti aizstāv Zemkopības ministrijas izstrādātos grozījumus... Un pat neiepīkstas par to, ka šie grozījumi neatbilst viņu pašu (zinātnē balstītajiem?) priekšlikumiem. Kad Zemkopības ministrija saka, ka mežizstrādes apjomi nepalielināsies, bet īpašniekiem būs lielāka peļņa, Dagnis Dubrovskis neatgādina, ka viņa aprēķinu pamatā ir pieņēmums par izcirstā apjoma pieaugumu privātajos mežos par 30% un arī piedāvātie galvenās cirtes caurmēri ir citi. Kad Zemkopības ministrija saka, ka piejūras priežu mežos būtu atļaujamas divus hektārus lielas (lielākas nekā Latvijā vidēji) kailcirtes, Jurģis Jansons neiebilst, ka "Silava" ierosināja atļaut divreiz mazākus izcirtumus.

Es joprojām ticu zinātniekiem. Bet mana ticība prasa saprast, ka no zinātniekiem var saņemt ne tikai zinātni, bet arī demagoģiju, un prast atšķirt vienu no otras. Eh... nav vienkārša lieta tā ticība!

trešdiena, 2017. gada 9. augusts

Ar hārvesteru uz baznīcu?

Pirms kāda laika tikos ar kādu dāni, kurš savos pasaules ceļojumos bija uz dažiem gadiem piestājis Latvijā un šajā laikā arī kļuvis par LOB biedru. Tagad viņš bija nolēmis, ka pienācis laiks beidzot atgriezties dzimtenē, un mēs tikāmies, lai atvadītos. Šīs sarunas laikā uzzināju, ka viņa interešu lokā ir ne tikai putni, bet arī (iespējams, pat pirmkārt) arhitektūra. Runājoties secinājām, ka centieniem saglabāt arhitektūras pieminekļus ir zināma līdzība ar dabas aizsardzību. Pirmkārt, gan arhitektūras, gan dabas aizsardzība balstās uz vairāk nekā tikai ekonomiskiem apsvērumiem. Otrkārt, gan vienā, gan otrā gadījumā kādu gadsimtiem saudzētu vērtību var vienā mirklī iznīcināt, bet atjaunot to var vairs nebūt iespējams.

Ir vēl arī trešā līdzība, par kuru aizdomājos, kad kādā no paredzētajiem koku ciršanas noteikumu grozījumiem veltītajām sanāksmēm kāds no dalībniekiem nāca klajā ar apgalvojumu, ka piejūras meži nebūtu īpaši sargājami, jo tie ir cilvēka radīti. Gluži taisnība tā gan nav. Lai gan man nav datu tieši par piejūras mežiem, Zemkopības ministrija norāda, ka "lielākā daļa mežu Latvijā veidojušies, dabiski atjaunojoties vai ieaugot" (šeit). Lai gan dabiskas izcelsmes mežu īpatsvars piekrastē var atšķirties no valsts kopumā, visticamāk, iepriekš citētais vispārējais apgalvojums ir spēkā arī šajos mežos. Tomēr nenoliedzami, lai kāda būtu piejūras mežu izcelsme, laikā no to izcelšanās līdz mūsdienām tie ir cilvēka būtiski ietekmēti, tāpēc zināmu cilvēka lomu to pašreizējā stāvoklī noliegt nevar. Un tieši tas ļauj dabas aizsardzības pretiniekiem uzdot jautājumu, vai cilvēka radītus (vai veidotus) biotopus ir pamatoti īpaši aizsargāt.

Turklāt mežs, būdams Latvijai dabiskā ekosistēma, ir vēl salīdzinoši vienkāršs gadījums. Bet kā ar īpaši aizsargājamiem zālāju biotopiem? Kā ar virsāju biotopiem Ādažu poligonā (kas ir lielākā daļa no visiem Latvijas virsājiem)? Atšķirībā no mežiem zālāju un virsāju biotopi Latvijā lielākoties patiesi nebūtu radušies bez cilvēka līdzdalības un arī pastāvēt var tikai tad, ja tiek turpināta to apsaimniekošana. Jāpatur gan prātā, ka apsaimniekošanai nav noteikti jābūt ar mērķi saglabāt biotopu kā tādu - gan zālāji, gan virsāji Ādažu poligonā ir radušies, saimniekojot citiem mērķiem, nevis dabas aizsardzībai. Vai šie biotopi būtu aizsargājami?

Tiem, kam šķiet, ka cilvēka radīti biotopi nav aizsardzības vērti, gribu jautāt mazliet citādi: Vai jūs atbalstītu, ka Doma baznīca tiek nolīdzināta, lai tās vietā uzceltu lielveikalu? Doma baznīca taču arī ir cilvēka radīta! Varbūt lielveikals nesīs tā īpašniekam lielāku peļņu, turklāt nebūs jātērējas vecās baznīcas uzturēšanai, ko turklāt noteikti ierobežo dažādas prasības (pieņemu, ka, piemēram, ielikt Doma baznīcai plastmasas logus nav atļauts). Lūk, arī trešā līdzība arhitektūrai ar dabas aizsardzību - tas, ka cilvēks kaut ko radījis, vēl nenozīmē, ka cilvēkam ir tiesības to iznīcināt. Labi, labi, mežu nocērtot un atjaunojot, tas formāli netiek iznīcināts. Tomēr pēc šādas loģikas nekas slikts nenotiks arī tad, ja Doma baznīcas vietā turpmāk būs "Maxima XXX" - māja paliek māja.

Tomēr vienā ziņā aizsargājami biotopi ir pārāki par arhitektūras pieminekļiem - gan vieniem, gan otriem ir kultūrvēsturiska nozīme, gan vieni, gan otri dod zināmu pienesumu valsts ekonomikai, bet īpaši aizsargājami biotopi ir dzīvi (burtiskā šī vārda nozīmē) un sniedz ļoti daudzveidīgus t.s. ekosistēmu pakalpojumus. Mežā jūs varat lasīt sēnes un ogas, turklāt mežs attīra gaisu un sargā no plūdiem. Ziedu pļavās jūs varat laist ganīties bites un savākt augus tējām vai Jāņu vainagam. Virsājos... nu... Ādažu poligona virsājos lielākā daļa no jums nevar darīt neko (militāra teritorija tomēr), bet arī šeit biškopji izliek savus stropus un mednieki lūko pēc guvuma, turklāt, kā rāda pieredze no citām valstīm, pat militārajām mācībām virsāji nāk par labu, jo tad, ja augājs nobraukāts līdz plikām smiltīm, tās viegli dzenā vējš, brīžiem stipri apgrūtinot mācību norisi. Un visi šie aizsargājamie biotopi ir mājvieta daudzām augu un dzīvnieku sugām (kas arhitektūras pieminekļu gadījumā laikam nav īsti pieļaujami... lai gan - Doma baznīcā savulaik esot ligzdojis lauku piekūns).

Īsāk sakot, protams, ka īpaši aizsargājami biotopi ir īpaši aizsargājami pat tad, ja tos ir radījis cilvēks. Ne velti šādu biotopu aizsardzību paredz ES direktīva un Latvijas likumi. Ne velti likumi nepieļauj ar atrunu "šo radījis cilvēks" noplicināt mūsu un citu šeit mītošo radījumu dzīves vidi. Un jūs, kas cīnāties pret dabas aizsardzību, sakot, ka tas iedzīvotāju labā, neizliecieties! Iedzīvotāji jau sen pateikuši, ka Latvijas dabas daudzveidības saglabāšana tiem ir svarīga.

Paralēles starp arhitektūras pieminekļiem un dabas aizsardzību savilka arī kāda bilde (ko nevaru vairs atrast) Tviterī, kur bija pārfotografēts attēls no prezentācijas kādā konferencē. Tā doma bija apmēram: "Ja mēs neesam gatavi nojaukt piramīdas attīstības vārdā, kāpēc mēs pieļaujam dabas pieminekļu iznīcināšanu." Pirmajā brīdī doma šķita jauka, otrajā - naiva. Man ir bažas, ka tad, ja kāds izrēķinātu, ka piramīdu nojaukšana ir ekonomiski izdevīgāka nekā to saglabāšana, buldozeri būtu klāt kā likts. Jums šķiet, ka pārspīlēju? Izlasiet šo!

Bet mēs taču esam saprātīgāki? Mēs taču negribam lielveikalu Doma baznīcas vietā? Lūdzu, sakiet, ka arī es neesmu naivs!