Pirms kāda laika jau atbildēju uz Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas priekšsēdētāja un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētāja Māra Liopas publiski uzdotajiem jautājumiem un pārmetumiem vides organizācijām (lasīt šeit). Aktualizējoties jautājumam par to, ka puse AS "Latvijas valsts meži" reģionu palikusi bez FSC sertifikāta, Māris Liopa ir atpakaļ ar jauniem pārmetumiem vides organizācijām un man personīgi ar rakstu "Nav 'labu' un 'sliktu' mežu seritifikātu" portālā "Delfi".
Ja kādu izbrīna, ka mani komentāri par FSC tik ļoti satraukuši privāto mežu īpašnieku pārstāvi, kamēr paši LVM par to ierunājas vien žurnālistu pabakstīti, atgādinu iepriekšējā rakstā minēto - M. Liopa faktiski darbojas LVM, nevis meža īpašnieku interesēs.
Atceraties - iepriekš M. Liopa izteica aizdomas, ka vides organizācijas finansē "struktūras, kuru mērķis ir likvidēt Latvijas valstiskumu"? Šoreiz izrādās, ka viena no šīm struktūrām ir... Aizsardzības ministrija. Lai radītu pareizo noskaņu, M. Liopa ir izvilcis vecus melus par 1,5 miljonu no aizsardzības budžeta tērēšanu pupuķu pētījumiem. Par to jau esmu rakstījis iepriekš (lasīt šeit). Šoreiz uzrakstīju personīgu vēstuli M. Liopam un norādīju uz to, ka informācija nav patiesa, bet par atbildi saņēmu nevis atvainošanos, bet aizrādījumu, ka es pārāk daudz atļaujoties.
Argumentācijas balstīšana uz klajiem meliem, protams, mazina ticību visam pārējam, ko M. Liopa raksta, tomēr dažus punktus ir vērts komentēt. Tomēr, pirms izteikšu savu viedokli, kam M. Liopas ieskatā trūkst pamatojuma, atļaušos citēt paša M. Liopas teikto žurnālam "Baltijas Koks" 2013. gada novembrī:
"Mums daudzreiz pārmet, ka FSC ir radīts, lai ieviestu kārtību lietus mežos, un tikai pēc tam atnācis līdz Eiropai. Taču FSC pamata būtība ir, lai mežu apsaimniekošanā vienlīdzīgi tiktu ievēroti vides, sociālie un ekonomiskie aspekti.(..) FSC sertifikāts apliecina, ka paši esam pieņēmuši lēmumu darboties ar labākajām pārvaldības metodēm, kādas šobrīd vispār ir pieejamas."
Tagad izrādās, ka es, kas esmu teicis gandrīz vārds vārdā to pašu, esmu "sertifikācijas jautājumā nezinošs cilvēks, kas gatavs dot kategoriskus ieteikumus".
Lai lasītāju pārliecinātu, ka mani apgalvojumi par to, ka FSC sertifikāts ir labāks par PEFC (manu viedokli var izlasīt šeit) ir nepatiesi, M. Liopa nevis mēģina atspēkot faktus, uz kuriem norādīju, salīdzinot sistēmas, bet norāda uz Austriju, kur esot ļoti maz FSC sertificētu mežu. Jāatzīst, ka (pagaidām) neesmu iedziļinājies Austrijas mežsaimniecībā, bet vēlreiz varu uzvērt iepriekš rakstīto - gan FSC, gan PEFC sistēmā prasības mežu apsaimniekošanai tiek noteiktas nacionālajos standartos, kas katrā valstī var būt atšķirīgi un ir valstis, kur abām sertifikācijas sistēmām tiek izmantots viens un tas pats nacionālais standarts, bet tas, kas uztrauc mani un manus kolēģus vides organizācijās, ir būtiskās atšķirības starp šiem standartiem Latvijā.
Protams, var apsaimniekot savu mežu saprātīgi, neprasot tam nekādu neatkarīgu apliecinājumu, tāpat kā neviens neliedz audzēt bioloģisku pārtiku bez jebkāda sertifikāta. Bažas rada tas, ka LVM paši savulaik uzsvēruši FSC kā apliecinājumu labai saimniekošanai, bet atteikšanās no sertifikāta sakrīt ar brīdi, kad vides organizācijas un vietējie iedzīvotāji snieguši virkni sūdzību par gadījumiem, kad FSC noteiktās prasības mūsuprāt pārkāptas.
M. Liopa norāda arī, ka mani vajadzētu satraukt tam, ka Dabas aizsardzības pārvaldes valdījumā esošie meži nav sertificēti. Paturot prātā aizrādījumu, ka esmu sertifikācijas jautājumā nezinošs cilvēks, tomēr atgādinu iepriekš rakstīto, ka gan FSC, gan PEFC sertifikāti domāti galvenokārt mežiem, kuru apsaimniekošanas galvenais mērķis ir koksnes ieguve. Ļoti vienkāršojot (par ko atvainojos Liopas kungam un citiem) - FSC ir logo, ko uzlikt uz koka izstrādājuma, lai tā pircējs zinātu, ka šī izstrādājuma tapšanas rezultātā mežs nav cietis. Jau pirms vairākiem gadiem vides organizācijas norādīja, ka nav pieņemama Dabas aizsardzības pārvaldes valdījumā esošo mežu izstrāde peļņas gūšanas nolūkos (sk. 12.02.2013. vēstuli šeit), jo šo mežu apsaimniekošanas primārais mērķis ir dabas aizsardzība. Cīņa toreiz bija sekmīga, tāpēc DAP nav vajadzības tirgoties ar koksni un pārliecināt pircēju, ka tā iegūta ilgtspējīgi apsaimniekotos mežos.
Visbeidzot gribu aicināt M. Liopu, ja viņam vēl kādreiz uznāktu vēlme publiski izpausties par maniem izteikumiem, mēģināt tomēr atspēkot manis minētos faktus, nevis aizrauties ar teorijām, kurš - Krievija, Aizsardzības ministrija vai zviedri - man maksā.
ceturtdiena, 2016. gada 22. decembris
piektdiena, 2016. gada 2. decembris
Mēs jau samaksājām
Manā sapņu un ilūziju pasaulē būtu tā: Ministrijas strādā Latvijas iedzīvotāju interesēs un, ņemot vērā šīs intereses, dod uzdevumus savā pakļautībā esošajiem valsts uzņēmumiem, kas šos uzdevumus godprātīgi izpilda. Tomēr reālajā pasaulē šī kārtība mēdz būt apgriezta ar kājām gaisā: AS "Latvijas valsts meži" diktē noteikumus savai priekšniecībai (Zemkopības ministrijai) un uzspļauj saviem īpašniekiem (mums). Skarbs atgādinājums par šo realitāti ir LVM prezidenta Roberts Strīpnieka teiktais intervijā "Latvijas Avīzei" 28. novembrī:
"Un tas, līdz kam mēs dažkārt neaizdomājamies, arī valsts mežā saimnieciskās darbības aizliegumi skar visas valsts iespējas nosegt izdevumus: veselības aizsardzību, infrastruktūras attīstību, skolotāju algas, tas skar pilnīgi visu. Jebkurā gadījumā to samaksās Latvijas pilsonis. Tāpēc kopējam aizsargājamo teritoriju apjomam Latvijā, kas nav mazs, nevajadzētu pieaugt."
Droši vien jāsāk ar aizrādījumu, ka stingri aizsargātu mežu īpatsvars Latvijā ir viens no mazākajiem Eiropā (sk. šeit). Somijas, Zviedrijas, Lietuvas un citu valstu meža nozares tomēr kaut kā spēj sadzīvot ar būtiski lielākām aizsargātu mežu platībām.
Slimnīcu, skolotāju algu, pensionāru utt. piesaukšana ir tradicionāla LVM retorika, lai noraidītu ierosinājumus savas darbības uzlabošanai dabas aizsardzības jomā. Jā, Zemkopības ministrijas lapā varam redzēt, ka 2015. gadā LVM iemaksa valsts budžetā ir bijuši 128,8 miljoni eiro (kas ietver gan nodokļus, gan dividendes). Tas, protams, nav maz, tomēr, ja aplūkojam lielākos nodokļu maksātājus 2015. gadā (šeit), redzam, ka trīs degvielas tirgotāji un "Latvijas Gāze" nodokļos vien katrs ir samaksājuši vairāk nekā LVM ar visām dividendēm. Varbūt neesmu uzmanīgi pasekojis līdzi, bet neesmu manījis, ka "Statoil" vai "Neste" ietu pa gaisu un piesauktu skolotāju algas, izdzirdot par pasākumiem klimata pārmaiņu mazināšanai (piemēram, atbalstu elektromobiļiem), lai gan šiem uzņēmumiem būtu vairākus miljonus lielāks pamats pasludināt sevi par veselības aizsardzības un skolotāju algu finansētājiem.
Nozaru griezumā (šeit) redzams, ka arī meža nozare kopumā nav starp tām, kas budžetam ienes visvairāk nodokļu. Mazliet ironiski, ka veselības aizsardzība gan šajā sarakstā ir atrodama.
Bet, nē, es negribu teikt, ka LVM būtu jāiemaksā valsts budžetā vairāk naudas. Gribu teikt to, ka valsts budžetā iemaksas veic jebkurš godīgi strādājošs uzņēmums. Bet tikai vienam uzņēmumam mēs esam nodevuši apsaimniekošanā ceturto daļu Latvijas zemes, un tas nozīmē, ka mums ir tiesības no šī viena uzņēmuma prasīt vairāk nekā no jebkura cita.
Tā ir mūsu zeme! Kā jau savulaik norādīja Uģis Rotbergs, ja tu uztici kādam apsaimniekot savu māju, tu gaidi ne tikai īres maksas savākšanu no īrniekiem, bet arī to, lai caurules netek, jumts ir salabots, māja nosiltināta utt. LVM un R. Strīpniekam personīgi būtu vērts paturēt prātā, ka uzņēmums ir mūsu īpašuma apsaimniekotājs, kas nozīmē, ka uzņēmuma darbu nevar vērtēt tikai pēc budžetā ieskaitītās naudas. "Nodokļi un darbavietas" var būt vienīgais attaisnojums azartspēļu biznesam un cigarešu ražotājiem, bet LVM uzdevums ir apsaimniekot sabiedrības īpašumu atbilstoši sabiedrības interesēm.
Kārtējo reizi atgādināšu, ka:
- 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mežu apsaimniekošanā primāriem jābūt dabas saglabāšanas apsvērumiem (sk. šeit);
- 97% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsu atbildība ir rūpēties par dabu, un 62% domā, ka dabas daudzveidības samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma (sk. šeit);
- 80% Latvijas iedzīvotāju piekrīt, ka jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā (sk. šeit).
LVM dažādi izlokās, lai neinformētu sabiedrību pat par plānotajām izcirtumu vietām, bet R. Strīpnieks uzsver, ka nevajag palielināt aizsargājamo mežu platības un norāda, ka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā "virknei uzņēmumu nozīmēs gaismas izslēgšanu".
Pieļauju, ka R. Strīpnieks nelasa žurnālu "Baltijas Koks", tāpēc atgādinu to, ko, citējot šo žurnālu, jau esmu rakstījis vairākkārt (piemēram, šeit): "gaismas izslēgšanu" virknei uzņēmumu nozīmēs tas, ka uzņēmumu ir savairojies vairāk nekā Latvijas meži spēj turēt - visiem koku nepietiek. Latvijas iedzīvotājiem nav jāuztur ilgtermiņā plānot nespējīgi uzņēmumi. Mums nav jāupurē savas dabas vērtības tikai tāpēc, ka kāds ir iedomājies, ka no valsts mežiem varēs pagrābties, kad vien savajadzēsies (kā 2009.-2010. gadā). Tāpat neviens no meža nozares pārstāvjiem nav papūlējies atbildēt uz jautājumu, cik izmaksā meža ciršana pavasarī.
Vērtība nav tikai naudai un naudā izsakāma vērtība nav tikai koksnei. Atgādinu Dabas aizsardzības pārvaldes veiktos aprēķinus, ka dzīvs koks laikā no 100 līdz 200 gadu vecumam sniedz ekosistēmu pakalpojumus 200 eiro vērtībā ik gadu (sk. šeit), protams, ja vien koks netiek nocirsts jau 100 gadu vecumā. Domāju, ka R. Strīpniekam būs zināms, ka augošs mežs ir būtisks arī iedzīvotāju fiziskās un garīgās veselības uzturēšanai. Varbūt, mazāk postot mūsu mežus, mums būtu mazāki veselības aprūpes izdevumi?
Ja raugāmies tīri no koksnes ieguves viedokļa, tradicionālā retorika ir, ka nenocirsts koks zaudē vērtību, sapūst utt. Šādu apgalvojumu paudējiem būs interesanti uzzināt, ka VARAM apsaimniekošanā esošajos mežos, kur ciršana ir daudz mazāk intensīva, viena koksnes kubikmetra vērtība ir daudz augstāka, nekā LVM apsaimniekotajos mežos, un tā turpina augt (sk. 17. slaidu šeit).
Koka nociršana sabiedrībai rada zaudējumus, bet dod ienākumus meža nozares uzņēmumiem. Jā, mēs to esam pieņēmuši, zinot, ka meža nozare dod darbavietas, maksā nodokļus utt. Bet par katru nocirstu koku mēs maksājam R. Strīpniekam un viņa kolēģiem, un maksājam dārgi. Tāpēc, lūdzu, Strīpnieka kungs, nemētājieties ar apgalvojumiem, ka par dabas aizsardzību mūsu mežos mums būs jāmaksā! Mēs jau samaksājām.
"Un tas, līdz kam mēs dažkārt neaizdomājamies, arī valsts mežā saimnieciskās darbības aizliegumi skar visas valsts iespējas nosegt izdevumus: veselības aizsardzību, infrastruktūras attīstību, skolotāju algas, tas skar pilnīgi visu. Jebkurā gadījumā to samaksās Latvijas pilsonis. Tāpēc kopējam aizsargājamo teritoriju apjomam Latvijā, kas nav mazs, nevajadzētu pieaugt."
Droši vien jāsāk ar aizrādījumu, ka stingri aizsargātu mežu īpatsvars Latvijā ir viens no mazākajiem Eiropā (sk. šeit). Somijas, Zviedrijas, Lietuvas un citu valstu meža nozares tomēr kaut kā spēj sadzīvot ar būtiski lielākām aizsargātu mežu platībām.
Slimnīcu, skolotāju algu, pensionāru utt. piesaukšana ir tradicionāla LVM retorika, lai noraidītu ierosinājumus savas darbības uzlabošanai dabas aizsardzības jomā. Jā, Zemkopības ministrijas lapā varam redzēt, ka 2015. gadā LVM iemaksa valsts budžetā ir bijuši 128,8 miljoni eiro (kas ietver gan nodokļus, gan dividendes). Tas, protams, nav maz, tomēr, ja aplūkojam lielākos nodokļu maksātājus 2015. gadā (šeit), redzam, ka trīs degvielas tirgotāji un "Latvijas Gāze" nodokļos vien katrs ir samaksājuši vairāk nekā LVM ar visām dividendēm. Varbūt neesmu uzmanīgi pasekojis līdzi, bet neesmu manījis, ka "Statoil" vai "Neste" ietu pa gaisu un piesauktu skolotāju algas, izdzirdot par pasākumiem klimata pārmaiņu mazināšanai (piemēram, atbalstu elektromobiļiem), lai gan šiem uzņēmumiem būtu vairākus miljonus lielāks pamats pasludināt sevi par veselības aizsardzības un skolotāju algu finansētājiem.
Nozaru griezumā (šeit) redzams, ka arī meža nozare kopumā nav starp tām, kas budžetam ienes visvairāk nodokļu. Mazliet ironiski, ka veselības aizsardzība gan šajā sarakstā ir atrodama.
Bet, nē, es negribu teikt, ka LVM būtu jāiemaksā valsts budžetā vairāk naudas. Gribu teikt to, ka valsts budžetā iemaksas veic jebkurš godīgi strādājošs uzņēmums. Bet tikai vienam uzņēmumam mēs esam nodevuši apsaimniekošanā ceturto daļu Latvijas zemes, un tas nozīmē, ka mums ir tiesības no šī viena uzņēmuma prasīt vairāk nekā no jebkura cita.
Tā ir mūsu zeme! Kā jau savulaik norādīja Uģis Rotbergs, ja tu uztici kādam apsaimniekot savu māju, tu gaidi ne tikai īres maksas savākšanu no īrniekiem, bet arī to, lai caurules netek, jumts ir salabots, māja nosiltināta utt. LVM un R. Strīpniekam personīgi būtu vērts paturēt prātā, ka uzņēmums ir mūsu īpašuma apsaimniekotājs, kas nozīmē, ka uzņēmuma darbu nevar vērtēt tikai pēc budžetā ieskaitītās naudas. "Nodokļi un darbavietas" var būt vienīgais attaisnojums azartspēļu biznesam un cigarešu ražotājiem, bet LVM uzdevums ir apsaimniekot sabiedrības īpašumu atbilstoši sabiedrības interesēm.
Kārtējo reizi atgādināšu, ka:
- 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mežu apsaimniekošanā primāriem jābūt dabas saglabāšanas apsvērumiem (sk. šeit);
- 97% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsu atbildība ir rūpēties par dabu, un 62% domā, ka dabas daudzveidības samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma (sk. šeit);
- 80% Latvijas iedzīvotāju piekrīt, ka jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā (sk. šeit).
LVM dažādi izlokās, lai neinformētu sabiedrību pat par plānotajām izcirtumu vietām, bet R. Strīpnieks uzsver, ka nevajag palielināt aizsargājamo mežu platības un norāda, ka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā "virknei uzņēmumu nozīmēs gaismas izslēgšanu".
Pieļauju, ka R. Strīpnieks nelasa žurnālu "Baltijas Koks", tāpēc atgādinu to, ko, citējot šo žurnālu, jau esmu rakstījis vairākkārt (piemēram, šeit): "gaismas izslēgšanu" virknei uzņēmumu nozīmēs tas, ka uzņēmumu ir savairojies vairāk nekā Latvijas meži spēj turēt - visiem koku nepietiek. Latvijas iedzīvotājiem nav jāuztur ilgtermiņā plānot nespējīgi uzņēmumi. Mums nav jāupurē savas dabas vērtības tikai tāpēc, ka kāds ir iedomājies, ka no valsts mežiem varēs pagrābties, kad vien savajadzēsies (kā 2009.-2010. gadā). Tāpat neviens no meža nozares pārstāvjiem nav papūlējies atbildēt uz jautājumu, cik izmaksā meža ciršana pavasarī.
Vērtība nav tikai naudai un naudā izsakāma vērtība nav tikai koksnei. Atgādinu Dabas aizsardzības pārvaldes veiktos aprēķinus, ka dzīvs koks laikā no 100 līdz 200 gadu vecumam sniedz ekosistēmu pakalpojumus 200 eiro vērtībā ik gadu (sk. šeit), protams, ja vien koks netiek nocirsts jau 100 gadu vecumā. Domāju, ka R. Strīpniekam būs zināms, ka augošs mežs ir būtisks arī iedzīvotāju fiziskās un garīgās veselības uzturēšanai. Varbūt, mazāk postot mūsu mežus, mums būtu mazāki veselības aprūpes izdevumi?
Ja raugāmies tīri no koksnes ieguves viedokļa, tradicionālā retorika ir, ka nenocirsts koks zaudē vērtību, sapūst utt. Šādu apgalvojumu paudējiem būs interesanti uzzināt, ka VARAM apsaimniekošanā esošajos mežos, kur ciršana ir daudz mazāk intensīva, viena koksnes kubikmetra vērtība ir daudz augstāka, nekā LVM apsaimniekotajos mežos, un tā turpina augt (sk. 17. slaidu šeit).
Koka nociršana sabiedrībai rada zaudējumus, bet dod ienākumus meža nozares uzņēmumiem. Jā, mēs to esam pieņēmuši, zinot, ka meža nozare dod darbavietas, maksā nodokļus utt. Bet par katru nocirstu koku mēs maksājam R. Strīpniekam un viņa kolēģiem, un maksājam dārgi. Tāpēc, lūdzu, Strīpnieka kungs, nemētājieties ar apgalvojumiem, ka par dabas aizsardzību mūsu mežos mums būs jāmaksā! Mēs jau samaksājām.
pirmdiena, 2016. gada 28. novembris
FSC un PEFC - kopīgais un atšķirīgais
Pieņemu, ka šī bloga lasītāji būs pamanījuši, ka vairākas vides organizācijas paudušas satraukumu par to, ka AS "Latvijas valsts meži" (LVM) atsakās no ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC (lasīt šeit). Paši LVM gan norāda, ka satraukums esot lieks, jo LVM esot vēl cits sertifikāts - PEFC (lasīt šeit).
Lielākajai daļai sabiedrības gan viens, gan otrs sertifikāts ir tikai burtu kombinācija. Sabiedrības neinformētību cītīgi izmantojuši arī LVM, kuru retorika gadu gaitā mainījusies atkarībā no tā, vai FSC sertifikāts iegūts vai zaudēts:
Lai ieviestu skaidrību, kas ir FSC un PEFC, sākšu ar nelielu atkāpi vēsturē. FSC radās 1993. gadā, vides organizācijām (ar WWF priekšgalā), izveidojot partnerību ar meža nozares uzņēmumiem, meža īpašniekiem un sociālajām grupām, lai noteiktu vienotus principus ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai.
Pieprasījums pēc koksnes produktiem, kas iegūti videi iespējami draudzīgākā veidā (ko apliecina FSC sertifikācija), auga, bet daļa meža nozares pārstāvju bija pret sertifikāciju, jo uzskatīja to par pārāk "zaļu". Tomēr tirgus prasīja sertificētu koksni, tāpēc 1999. gadā Vācijā dzima alternatīva sertifikācijas sistēma - PEFC, kurā lielāku kontroli saglabāja paši meža nozares pārstāvji.
Skaitās, ka FSC vairāk piemērota lieliem mežu īpašumiem, bet PEFC - maziem, lai gan dažāda lieluma īpašumi ir sertificēti gan pēc vienas, gan pēc otras sistēmas. Abas sistēmas domātas galvenokārt tiem mežiem, kuru galvenais apsaimniekošanas mērķis ir koksnes ieguve. Abām sistēmām kopīgs arī tas, ka tiek izstrādāti nacionālie standarti (t.i., dokumenti, kuros aprakstīti, kas meža apsaimniekotājam jādara un ko nedrīkst darīt), kurus apstiprina "lielā" organizācija (attiecīgi FSC vai PEFC). Līdz ar to robeža starp abām sistēmām mazliet izplūst, jo ir vairākas valstis, kurās viens un tas pats nacionālais standarts tiek izmantots abām sistēmām.
Bet Latvijā katrai sertifikācijas sistēmai ir savs standarts un saprotams, ka tieši atšķirības starp šiem standartiem ir pamatā tam, kāpēc LVM izvēlējušies atmest FSC un palikt pie PEFC. Tad nu piedāvāju lasītājam iepazīties ar dažām atšķirībām FSC un PEFC nacionālajos standartos. Tikai lūdzu paturēt prātā divas svarīgas lietas:
1. Šis nav visaptverošs salīdzinājums, jo esmu aplūkojis tikai tos punktus, kas man šķiet būtiskākie.
2. FSC standarts, lai gan ir izstrādāts, nav no FSC organizācijas apstiprināts, tomēr FSC prasību ievērošanu uzraugošajām auditorkompānijām ir lūgts šo standartu ņemt vērā.
Kā redzams tabulā, FSC standarts nosaka stingrākas prasības dabas aizsardzībai un vietējo iedzīvotāju interešu ievērošanai. Droši vien gaidāmā ES īpaši aizsargājamo biotopu kartēšana un vairāki izstrādē esošie meža sugu aizsardzības plāni ir būtisks iemesls, kāpēc LVM nolēmuši atteikties no FSC sertifikāta un palikt pie PEFC. Tomēr vēl būtiskāku punktu uzsver pats T. Kotovičs (sk. iepriekš): "starptautiskie sertifikāti nenosaka mežu apsaimniekošanas kvalitāti." Tātad LVM nemaina savu praksi atkarībā no sertifikācijas prasībām, t.i., nevis pielāgo darbību prasībām, bet prasības - darbībai. FSC gadījumā, kur stingri tiek ievērots interešu līdzsvars, to izdarīt ir grūtāk (lai gan LVM vienmēr piedalījušies FSC nacionālā standarta izstrādē, tā kā pārmetumi par caurspīdīguma trūkumu ir nevietā).
Kā jau varējāt lasīt iepriekš, T. Kotovičs min, ka PEFC sertifikāts ir atbilstošāks Latvijas likumiem. Šī varētu šķist dīvaina piezīme, ņemot vērā to, ka nacionālo likumu ievērošanu prasa arī FSC, turklāt atsauci uz, piemēram, šiem vai šiem MK noteikumiem Latvijas PEFC standartā neatradīsiet. Bet būtiskā atšķirība ir tajā, ka FSC prasa vairāk nekā likums, tostarp interešu līdzsvara ievērošanu, kamēr meža nozari regulējošie likumi un noteikumi un PEFC sertifikācijas standarts Latvijā tiek rakstīti ar AS "Latvijas valsts meži" un Latvijas Kokrūpniecības federācijas rokām.
Protams, arī FSC sistēma nav ideāla, ko zināmā mērā apliecina tas, ka LVM tik ilgi varējuši saglabāt sertifikātu. Lai nodrošinātu standarta ievērošanu, tiek veikti regulāri auditi, bet, protams, LVM gadījumā auditoriem nav iespējams pārbaudīt visu apsaimniekojamo teritoriju. Var aizbraukt vien uz dažiem konkrētiem objektiem, un pēc tiem jāspriež par apsaimniekošanas atbilstību prasībām. Par to, kas notiek ārpus šiem objektiem vai laikā starp auditiem, auditori var uzzināt tikai tad, ja kāda trešā puse par to ir informējusi. Savukārt, ja kāds pārkāpums tomēr tiek konstatēts, visbiežāk pietiek ar LVM pausto apņemšanos laboties, lai būtu miers vismaz līdz nākošajam auditam. Vēl jāpatur prātā, ka auditoru kompānijas ir ieinteresētas pozitīvā slēdzienā, jo, kā liecina pieredze, ar kompāniju, kas sniegusi negatīvu atzinumu, LVM var sadarbību pārtraukt. Un neviena kompānija negrib zaudēt tik naudīgu klientu.
Jā, FSC sistēma nav ideāla, tomēr šobrīd pasaulē nav labāka apliecinājuma tam, ka mežu apsaimniekošana tiek veikta ilgtspējīgi. Un LVM šo apliecinājumu ir zaudējuši.
Lielākajai daļai sabiedrības gan viens, gan otrs sertifikāts ir tikai burtu kombinācija. Sabiedrības neinformētību cītīgi izmantojuši arī LVM, kuru retorika gadu gaitā mainījusies atkarībā no tā, vai FSC sertifikāts iegūts vai zaudēts:
- FSC sertifikātu iegūstot, 2002. gadā LVM pārstāvis Tomass Kotovičs rakstīja, ka sertifikāts "apliecina, ka LVM apsaimnieko savā valdījumā esošos mežus pēc ilgtspējīgas mežsaimniecības principiem", turklāt "[FSC] ir vienīgā organizācija, kas piedāvā ticamu, precīzu, visā pasaulē un visiem mežu tipiem pielietojamu mežu apsaimniekošanas sertifikācijas un produktu marķēšanas shēmu". (šeit)
- 2010. gadā, kad LVM FSC sertifikātu uz laiku zaudēja, tas pats T. Kotovičs norādīja, ka auditori ir nekompetenti un nepieciešama "neitrālu, caurskatāmu un pamatotu sertifikācijas procedūru" izstrāde (šeit), un viņam piebalsoja Roberts Strīpnieks, sakot, ka "mēs nevaram pakļauties tādu cilvēku spiedienam, kuriem nav absolūti nekādas izpratnes par Latvijas mežsaimniecību". (šeit)
- Visbeidzot tagad, kad LVM atkal paliek bez sertifikāta, T. Kotovičs apgalvo, ka "neatkarīgi no tā, vai izmanto FSC vai PEFC, šie vai citi starptautiskie sertifikāti nenosaka mežu apsaimniekošanas kvalitāti". (šeit)
Lai ieviestu skaidrību, kas ir FSC un PEFC, sākšu ar nelielu atkāpi vēsturē. FSC radās 1993. gadā, vides organizācijām (ar WWF priekšgalā), izveidojot partnerību ar meža nozares uzņēmumiem, meža īpašniekiem un sociālajām grupām, lai noteiktu vienotus principus ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai.
Pieprasījums pēc koksnes produktiem, kas iegūti videi iespējami draudzīgākā veidā (ko apliecina FSC sertifikācija), auga, bet daļa meža nozares pārstāvju bija pret sertifikāciju, jo uzskatīja to par pārāk "zaļu". Tomēr tirgus prasīja sertificētu koksni, tāpēc 1999. gadā Vācijā dzima alternatīva sertifikācijas sistēma - PEFC, kurā lielāku kontroli saglabāja paši meža nozares pārstāvji.
Skaitās, ka FSC vairāk piemērota lieliem mežu īpašumiem, bet PEFC - maziem, lai gan dažāda lieluma īpašumi ir sertificēti gan pēc vienas, gan pēc otras sistēmas. Abas sistēmas domātas galvenokārt tiem mežiem, kuru galvenais apsaimniekošanas mērķis ir koksnes ieguve. Abām sistēmām kopīgs arī tas, ka tiek izstrādāti nacionālie standarti (t.i., dokumenti, kuros aprakstīti, kas meža apsaimniekotājam jādara un ko nedrīkst darīt), kurus apstiprina "lielā" organizācija (attiecīgi FSC vai PEFC). Līdz ar to robeža starp abām sistēmām mazliet izplūst, jo ir vairākas valstis, kurās viens un tas pats nacionālais standarts tiek izmantots abām sistēmām.
Bet Latvijā katrai sertifikācijas sistēmai ir savs standarts un saprotams, ka tieši atšķirības starp šiem standartiem ir pamatā tam, kāpēc LVM izvēlējušies atmest FSC un palikt pie PEFC. Tad nu piedāvāju lasītājam iepazīties ar dažām atšķirībām FSC un PEFC nacionālajos standartos. Tikai lūdzu paturēt prātā divas svarīgas lietas:
1. Šis nav visaptverošs salīdzinājums, jo esmu aplūkojis tikai tos punktus, kas man šķiet būtiskākie.
2. FSC standarts, lai gan ir izstrādāts, nav no FSC organizācijas apstiprināts, tomēr FSC prasību ievērošanu uzraugošajām auditorkompānijām ir lūgts šo standartu ņemt vērā.
FSC Latvijas standarts | PEFC Latvijas standarts |
---|---|
Standarta izstrādi vada nevienai organizācijai nepiederoša neitrāla persona. | Standarta izstrādi vada Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektors. |
Nosaka, ka jāaizsargā reto un apdraudēto sugu dzīvotnes, jāņem vērā spēkā esošie sugu aizsardzības plāni. | Jāapkopo informācija par aizsargājamām sugām, neprasa sugu aizsardzības plānu ievērošanu. |
Par retām un apdraudētām sugām uzskata tās, kas iekļautas Putnu un Biotopu direktīvu īpaši aizsargājamo sugu sarakstos un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. | Par retām un apdraudētām sugām uzskata tikai tās sugas, kuru aizsardzībai veidojami mikroliegumi. |
Nosaka, ka vismaz 7% mežu jāapsaimnieko ar dabas aizsardzības mērķi. | Nenosaka, cik liels mežu īpatsvars jāapsaimnieko dabas aizsardzībai. |
Meža apsaimniekotājiem jāņem vērā iedzīvotāju intereses, strādājot apdzīvotu teritoriju tuvumā | Sabiedrības iesniegtie priekšlikumi un sūdzības jāizvērtē un jāsniedz atbilde. |
Kā redzams tabulā, FSC standarts nosaka stingrākas prasības dabas aizsardzībai un vietējo iedzīvotāju interešu ievērošanai. Droši vien gaidāmā ES īpaši aizsargājamo biotopu kartēšana un vairāki izstrādē esošie meža sugu aizsardzības plāni ir būtisks iemesls, kāpēc LVM nolēmuši atteikties no FSC sertifikāta un palikt pie PEFC. Tomēr vēl būtiskāku punktu uzsver pats T. Kotovičs (sk. iepriekš): "starptautiskie sertifikāti nenosaka mežu apsaimniekošanas kvalitāti." Tātad LVM nemaina savu praksi atkarībā no sertifikācijas prasībām, t.i., nevis pielāgo darbību prasībām, bet prasības - darbībai. FSC gadījumā, kur stingri tiek ievērots interešu līdzsvars, to izdarīt ir grūtāk (lai gan LVM vienmēr piedalījušies FSC nacionālā standarta izstrādē, tā kā pārmetumi par caurspīdīguma trūkumu ir nevietā).
Kā jau varējāt lasīt iepriekš, T. Kotovičs min, ka PEFC sertifikāts ir atbilstošāks Latvijas likumiem. Šī varētu šķist dīvaina piezīme, ņemot vērā to, ka nacionālo likumu ievērošanu prasa arī FSC, turklāt atsauci uz, piemēram, šiem vai šiem MK noteikumiem Latvijas PEFC standartā neatradīsiet. Bet būtiskā atšķirība ir tajā, ka FSC prasa vairāk nekā likums, tostarp interešu līdzsvara ievērošanu, kamēr meža nozari regulējošie likumi un noteikumi un PEFC sertifikācijas standarts Latvijā tiek rakstīti ar AS "Latvijas valsts meži" un Latvijas Kokrūpniecības federācijas rokām.
Protams, arī FSC sistēma nav ideāla, ko zināmā mērā apliecina tas, ka LVM tik ilgi varējuši saglabāt sertifikātu. Lai nodrošinātu standarta ievērošanu, tiek veikti regulāri auditi, bet, protams, LVM gadījumā auditoriem nav iespējams pārbaudīt visu apsaimniekojamo teritoriju. Var aizbraukt vien uz dažiem konkrētiem objektiem, un pēc tiem jāspriež par apsaimniekošanas atbilstību prasībām. Par to, kas notiek ārpus šiem objektiem vai laikā starp auditiem, auditori var uzzināt tikai tad, ja kāda trešā puse par to ir informējusi. Savukārt, ja kāds pārkāpums tomēr tiek konstatēts, visbiežāk pietiek ar LVM pausto apņemšanos laboties, lai būtu miers vismaz līdz nākošajam auditam. Vēl jāpatur prātā, ka auditoru kompānijas ir ieinteresētas pozitīvā slēdzienā, jo, kā liecina pieredze, ar kompāniju, kas sniegusi negatīvu atzinumu, LVM var sadarbību pārtraukt. Un neviena kompānija negrib zaudēt tik naudīgu klientu.
Jā, FSC sistēma nav ideāla, tomēr šobrīd pasaulē nav labāka apliecinājuma tam, ka mežu apsaimniekošana tiek veikta ilgtspējīgi. Un LVM šo apliecinājumu ir zaudējuši.
trešdiena, 2016. gada 23. novembris
Normāla mežu apsaimniekošana LVM izpratnē
Vakar vairākas organizācijas - LOB, Latvijas Dabas fonds, Pasaules Dabas Fonds un Vides aizsardzības klubs - izplatīja relīzi, kurā pauda bažas par to, kā turpmāko valsts mežu apsaimniekošanu ietekmēs tas, ka AS "Latvijas valsts meži" (LVM) četri reģioni ir palikuši bez ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC. Relīzē norādījām arī uz problēmām Īles un Elejas apkārtnes mežu apsaimniekošanā (Zemgales reģionā, kas ir viens no tiem, kas palicis bez sertifikāta).
Lūk, LVM pārstāvja komentārs par Īles un Elejas mežiem (kopēts no šī raksta):
Viens Tomasa Kotoviča teikums ļoti labi apkopo visas problēmas, kuru dēļ LVM nespēj saglabāt FSC sertifikātu. Tā ir tradicionālā "mežs ir labības lauks" attieksme: nopļauj, iesēj, atkal nopļauj, un viss ir kārtībā.
Par to, kas mežu atšķir no lauka, esmu rakstījis jau iepriekš (šeit), bet jāatgādina, ka arī Latvijas meža politika nosaka, ka normāla mežu apsaimniekošana ir daudz vairāk nekā tikai ciršana, atjaunošana un kopšana. Ilgtspējīga mežu apsaimniekošana nozīmē līdzsvara atrašanu starp vides, sabiedrības un ekonomikas vajadzībām, un tieši šādu līdzsvaru paredz arī FSC sertifikāts.
Bet LVM izpratnē normāla mežu apsaimniekošana ir arī tas, kas notiek Īles un Elejas mežos. Tad nu ziniet, ka šī "normālā mežu apsaimniekošana" ietver ne tikai ciršanu un stādīšanu, bet arī:
- vietējās sabiedrības interešu neņemšanu vērā;
- nepatiesas informācijas sniegšanu un solījumu neturēšanu (par ko jau rakstīju šeit);
- dialoga aizstāšanu ar oponentu sūdzēšanu tiesā (lasīt šeit);
- īpaši aizsargājamo biotopu "nepamanīšanu", plānojot mežizstrādi.
Skaidrs, ka pie šādas "normas" FSC sertifikātu saglabāt nav iespējams, bet sabiedrībai nevajadzētu būt pārsteigtai, ja šāda normāla mežu apsaimniekošana" tiks īstenota arī citur valsts mežos, jo īpaši Ziemeļkurzemes, Rietumvidzemes, Vidusdaugavas un Zemgales reģionos, kas jau ir zaudējuši FSC sertifikātu.
ceturtdiena, 2016. gada 10. novembris
Dabas aizsardzība un nacionālās vērtības
Visiem labi, visiem labi
Mana tēva zemītē:
Zaķam labi cilpu mest,
Rubeņam rubināt.
Vienmēr esmu uzskatījis sevi par Latvijas patriotu. Laika gaitā gan tas izpaudies visai dīvainos veidos. Bērnībā ar brāli dziedājām "Velns, parauj Krieviju!" Latvijas himnas melodijā. Skolā, kad mācību uzdevums bija izveidot un aizstāvēt politisku partiju, ar klasesbiedriem izveidojām "Latvijas Pretkrievu partiju", un es apsvēru domu ierasties skolā ar kāšu krustu uz piedurknes, par ko pat mana mamma (no kuras esmu ieguvis visai negantu humora izjūtu) aizrādīja, ka ir lietas, ar ko nejokojas. Un, ui, ja toreiz būtu bijis Tviteris, kādus Jāņa Iesalnieka izteikumiem līdzīgus murgus varētu izvilkt no manas pagātnes! Galu galā arī nobalsoju pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, ne tāpēc, ka man būtu kādi argumenti, bet tāpēc, ka vienkārši biju pret... Bet tad es paaugos un sapratu, ka, lai būtu patriots, nav obligāti būt aprobežotam.
Iespējams, man paaugties palīdzēja nopietna pievēršanās dabas aizsardzībai. Nav šaubu, ka Latvijas daba vienmēr ir bijusi viena no mūsu vērtībām, un rūpes par to lasāmas jau mūsu tautasdziesmās. Bet tad, kad tu sāc domāt, kā Latvijas dabu saglabāt, tu neizbēgami nonāksi pie atklāsmes, ka to nevar izdarīt, domājot tikai vienas valsts robežās. Ir jāsadarbojas ar citām valstīm.
No bērnības atceros filmu, kurā kara stāvoklis starp divām ciltīm valdīja tāpēc, ka viena no tām čurāja upes augštecē, kamēr otra lejtecē mazgājās. Kā zināms, lai gan ar Baltkrieviju karastāvoklī neesam, citādi mūsu dzīve maz atšķiras no pieminētās filmas (šeit un šeit daži raksti atgādinājumam). Lai šādas problēmas novērstu mēs ar Baltkrieviju esam noslēguši līgumu, kas paredz sadarbību arī vides aizsardzības jomā.
Ja grib aizsargāt putnus, ar sadarbību ar kaimiņiem vien ir par maz. Lai cīnītos pret to, ka "mūsu" aizsargājamie putni tiek nošauti ceļā uz ziemošanas vietām vai noindēti, kad nonākuši tajās, ir nepieciešami daudz plašāki līgumi, piemēram, t.s. Bonnas konvencija, kam pievienojāmies vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, un ar šo konvenciju saistītais līgums par Āfrikas-Eirāzijas migrējošo ūdensputnu aizsardzību.
Nenoliedzami, jebkurš līgums nozīmē, ka mums jāievēro prasības, ko (vismaz daļēji) izvirzījis kāds cits. Tomēr līgumus parakstām, zinot, ka tie nesīs labumu arī mums un arī pārējām pusēm līguma noteiktās prasības būs jāievēro.
Pat tad, ja nepatīk dabas aizsardzības līgumi un gribas domāt tikai par biznesa interesēm, ir vērts atcerēties, ka nedzīvojam mūra apjoztā naturālajā saimniecībā. Nav tādas sienas Baltijas jūrā, kurai vienā pusē dzīvo mūsu zivis, kuras mēs varam zvejot uz nebēdu, bet otrā - viņu zivis, kas nav mūsu darīšana. Turklāt mēs zvejojam ne tikai Baltijas jūrā. Un atkal - lai visas valstis nemestos cīņā, kura paķers pēdējo zivi, visiem jāvienojas par noteikumiem, kas ļaus zvejot arī turpmāk.
Mēs ļoti lepojamies ar to, ka pa labi, pa kreisi iztirgojam kokus no saviem mežiem, un tā uzņēmēji nopelna naudiņu ne tikai sev, bet arī pārējiem. Bet arī šeit ir izšķiršanās - vai sūtīsim baļķus "pa labi" uz Ķīnu, vai produktus ar kaut nelielu pievienoto vērtību - "pa kreisi" uz Lielbritāniju. Saprātīgāk it kā būtu uz Lielbritāniju, bet Lielbritānijas pircējs pieprasa FSC sertificētu koksni, un sertifikācija nozīmē, ka ir dabas aizsardzības prasības, kas mums jāievēro, apsaimniekojot mūsu mežus.
Mani reizēm biedē cilvēki, kas, pieauguši būdami, joprojām uzvedas tā, kā es bērnībā. Reizēm man ir sajūta, ka nacionālās vērtības, ko mēģinām aizstāvēt, ir neiecietība, tumsonība un alkatība. Varbūt reizēm, lai atvēsinātu sakarsušās galvas, būtu jāiziet ārā, kur dzimtenes svētie bērzi stāv pulciņos zilgani bāli, kur vālodzīte sauc mājās pasaules staigātājus, kur stārķis vecajā ritenī ligzdu sāk, un jāsaprot, kas ir mūsu patiesās vērtības un ka to aizsardzība ir iespējama tikai sadarbībā.
Mana tēva zemītē:
Zaķam labi cilpu mest,
Rubeņam rubināt.
Vienmēr esmu uzskatījis sevi par Latvijas patriotu. Laika gaitā gan tas izpaudies visai dīvainos veidos. Bērnībā ar brāli dziedājām "Velns, parauj Krieviju!" Latvijas himnas melodijā. Skolā, kad mācību uzdevums bija izveidot un aizstāvēt politisku partiju, ar klasesbiedriem izveidojām "Latvijas Pretkrievu partiju", un es apsvēru domu ierasties skolā ar kāšu krustu uz piedurknes, par ko pat mana mamma (no kuras esmu ieguvis visai negantu humora izjūtu) aizrādīja, ka ir lietas, ar ko nejokojas. Un, ui, ja toreiz būtu bijis Tviteris, kādus Jāņa Iesalnieka izteikumiem līdzīgus murgus varētu izvilkt no manas pagātnes! Galu galā arī nobalsoju pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, ne tāpēc, ka man būtu kādi argumenti, bet tāpēc, ka vienkārši biju pret... Bet tad es paaugos un sapratu, ka, lai būtu patriots, nav obligāti būt aprobežotam.
Iespējams, man paaugties palīdzēja nopietna pievēršanās dabas aizsardzībai. Nav šaubu, ka Latvijas daba vienmēr ir bijusi viena no mūsu vērtībām, un rūpes par to lasāmas jau mūsu tautasdziesmās. Bet tad, kad tu sāc domāt, kā Latvijas dabu saglabāt, tu neizbēgami nonāksi pie atklāsmes, ka to nevar izdarīt, domājot tikai vienas valsts robežās. Ir jāsadarbojas ar citām valstīm.
No bērnības atceros filmu, kurā kara stāvoklis starp divām ciltīm valdīja tāpēc, ka viena no tām čurāja upes augštecē, kamēr otra lejtecē mazgājās. Kā zināms, lai gan ar Baltkrieviju karastāvoklī neesam, citādi mūsu dzīve maz atšķiras no pieminētās filmas (šeit un šeit daži raksti atgādinājumam). Lai šādas problēmas novērstu mēs ar Baltkrieviju esam noslēguši līgumu, kas paredz sadarbību arī vides aizsardzības jomā.
Ja grib aizsargāt putnus, ar sadarbību ar kaimiņiem vien ir par maz. Lai cīnītos pret to, ka "mūsu" aizsargājamie putni tiek nošauti ceļā uz ziemošanas vietām vai noindēti, kad nonākuši tajās, ir nepieciešami daudz plašāki līgumi, piemēram, t.s. Bonnas konvencija, kam pievienojāmies vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, un ar šo konvenciju saistītais līgums par Āfrikas-Eirāzijas migrējošo ūdensputnu aizsardzību.
Nenoliedzami, jebkurš līgums nozīmē, ka mums jāievēro prasības, ko (vismaz daļēji) izvirzījis kāds cits. Tomēr līgumus parakstām, zinot, ka tie nesīs labumu arī mums un arī pārējām pusēm līguma noteiktās prasības būs jāievēro.
Pat tad, ja nepatīk dabas aizsardzības līgumi un gribas domāt tikai par biznesa interesēm, ir vērts atcerēties, ka nedzīvojam mūra apjoztā naturālajā saimniecībā. Nav tādas sienas Baltijas jūrā, kurai vienā pusē dzīvo mūsu zivis, kuras mēs varam zvejot uz nebēdu, bet otrā - viņu zivis, kas nav mūsu darīšana. Turklāt mēs zvejojam ne tikai Baltijas jūrā. Un atkal - lai visas valstis nemestos cīņā, kura paķers pēdējo zivi, visiem jāvienojas par noteikumiem, kas ļaus zvejot arī turpmāk.
Mēs ļoti lepojamies ar to, ka pa labi, pa kreisi iztirgojam kokus no saviem mežiem, un tā uzņēmēji nopelna naudiņu ne tikai sev, bet arī pārējiem. Bet arī šeit ir izšķiršanās - vai sūtīsim baļķus "pa labi" uz Ķīnu, vai produktus ar kaut nelielu pievienoto vērtību - "pa kreisi" uz Lielbritāniju. Saprātīgāk it kā būtu uz Lielbritāniju, bet Lielbritānijas pircējs pieprasa FSC sertificētu koksni, un sertifikācija nozīmē, ka ir dabas aizsardzības prasības, kas mums jāievēro, apsaimniekojot mūsu mežus.
Mani reizēm biedē cilvēki, kas, pieauguši būdami, joprojām uzvedas tā, kā es bērnībā. Reizēm man ir sajūta, ka nacionālās vērtības, ko mēģinām aizstāvēt, ir neiecietība, tumsonība un alkatība. Varbūt reizēm, lai atvēsinātu sakarsušās galvas, būtu jāiziet ārā, kur dzimtenes svētie bērzi stāv pulciņos zilgani bāli, kur vālodzīte sauc mājās pasaules staigātājus, kur stārķis vecajā ritenī ligzdu sāk, un jāsaprot, kas ir mūsu patiesās vērtības un ka to aizsardzība ir iespējama tikai sadarbībā.
ceturtdiena, 2016. gada 3. novembris
Lūdzu, izskaidrojiet man!
Nesen (24. oktobra "Latvijas Avīzē" rakstā "Jauna padome, jauna stratēģija") jaunieceltais AS "Latvijas valsts meži" padomes priekšsēdētājs Jurģis Jansons lika saprast, ka būtu nepieciešams pārskatīt galvenās cirtes apjomus valsts mežos un galvenās cirtes caurmēru (tulkojums tautai - vajadzētu cirst vairāk un jaunākus kokus).
Līdzīgu aicinājumu izteica arī LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis meža nozares konferencē septembrī, norādot, ka "jāuzticas meža īpašniekiem un jāpārskata Meža likumā noteiktie galvenās cirtes parametri atbilstoši dažādu mērķu mežsaimniecības prasībām" un "jāpārskata ciršanas apjomu noteikšanas un apstiprināšanas normatīvais regulējums valsts meža apsaimniekotājiem".
Tajā pašā prezentācijā D. Dubrovskis norāda: "Latvijā uzkrājušās saimnieciski mazvērtīgas pieaugušo un pāraugušo mīksto lapu koku audzes."
Un, atgriežoties pie J. Jansona, jāmin, ka pirms pieciem gadiem šeit viņš rakstīja: "Pēc tuvinātiem aprēķiniem, ekspluatācijas fonds ik gadus papildinās ar vairāk kā 20 tūkst. ha meža un vismaz 6 milj. m3 koksnes, briestaudzēm kļūstot vecākām, un aptuveni 6 milj. m3 koksnes, ko pieaugušās audzes saražo pašas."
Savukārt "Meža Avīzē" par maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu 2016.-2020. gadam lasāms: "Līdzšinējā praksē noteiktais maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms ne reizi nav ticis pilnībā «izpildīts»."
Bet Zemkopības ministrija, par šo pašu maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu raksta: "Aprēķini nodrošina meža resursu izmantošanas ilgtspēju un ciršanas apjomus ilgtermiņā vairākās nākamajās desmitgadēs, piesardzīgu meža resursu izmantošanu, kā arī ilgtermiņā veicina mežaudžu vecuma struktūras izlīdzināšanu."
Savulaik tās pašas ministrijas finansētā izdevumā varējām lasīt: "Latvijas meža nozares veiksmes stāsts vislielākajā mērā ir saistīts tieši ar to, ka visas šīs šķietami tik atšķirīgās intereses izdevies saskaņot."
Lūk, ko es nesaprotu:
- Ja šobrīd tiek ievērots interešu līdzsvars Latvijas mežu apsaimniekošanā,
- ja maksimāli pieļaujamā koku ciršanas apjoma aprēķins nodrošina mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu,
- ja pieļaujamais apjoms netiek izcirsts,
- ja arī privāto mežu īpašnieki neizcērt visu, ko varētu, tā veidojoties "pāraugušu" audžu uzkrājumam,
kāpēc būtu jāatļauj mežus cirst ātrāk un vairāk?
Nepatīkamā atbilde būtu: kāds kādā no punktiem melo. Varbūt melo tāpēc, ka, žurnālā "Baltijas Koks" 2012. aprīlī rakstīto citējot: "Latvijā vairs nav vietas jaunām zāģētavām un arī esošajiem uzņēmumiem ir jārēķinās ar to, ka resursu trūkuma dēļ apjomu samazināt nāksies visiem apaļkoksnes pārstrādātājiem."
Bet es negribu ticēt, ka bieži popularizētais apgalvojums par Latvijas mežu saprātīgu izmantošanu ir fikcija. Es nevaru pieņemt domu, ka mežzinātnieki varētu būt kļuvuši par Kokrūpniecības federācijas ruporu. Es gribu ticēt statistikai, ka Latvijas meži netiek pārcirsti, un tam, ka meža nozarei nav plānu šo situāciju mainīt. Varbūt es vienkārši kaut ko esmu pārpratis. Lūdzu, izskaidrojiet man!
Līdzīgu aicinājumu izteica arī LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis meža nozares konferencē septembrī, norādot, ka "jāuzticas meža īpašniekiem un jāpārskata Meža likumā noteiktie galvenās cirtes parametri atbilstoši dažādu mērķu mežsaimniecības prasībām" un "jāpārskata ciršanas apjomu noteikšanas un apstiprināšanas normatīvais regulējums valsts meža apsaimniekotājiem".
Tajā pašā prezentācijā D. Dubrovskis norāda: "Latvijā uzkrājušās saimnieciski mazvērtīgas pieaugušo un pāraugušo mīksto lapu koku audzes."
Un, atgriežoties pie J. Jansona, jāmin, ka pirms pieciem gadiem šeit viņš rakstīja: "Pēc tuvinātiem aprēķiniem, ekspluatācijas fonds ik gadus papildinās ar vairāk kā 20 tūkst. ha meža un vismaz 6 milj. m3 koksnes, briestaudzēm kļūstot vecākām, un aptuveni 6 milj. m3 koksnes, ko pieaugušās audzes saražo pašas."
Savukārt "Meža Avīzē" par maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu 2016.-2020. gadam lasāms: "Līdzšinējā praksē noteiktais maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms ne reizi nav ticis pilnībā «izpildīts»."
Bet Zemkopības ministrija, par šo pašu maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu raksta: "Aprēķini nodrošina meža resursu izmantošanas ilgtspēju un ciršanas apjomus ilgtermiņā vairākās nākamajās desmitgadēs, piesardzīgu meža resursu izmantošanu, kā arī ilgtermiņā veicina mežaudžu vecuma struktūras izlīdzināšanu."
Savulaik tās pašas ministrijas finansētā izdevumā varējām lasīt: "Latvijas meža nozares veiksmes stāsts vislielākajā mērā ir saistīts tieši ar to, ka visas šīs šķietami tik atšķirīgās intereses izdevies saskaņot."
Lūk, ko es nesaprotu:
- Ja šobrīd tiek ievērots interešu līdzsvars Latvijas mežu apsaimniekošanā,
- ja maksimāli pieļaujamā koku ciršanas apjoma aprēķins nodrošina mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu,
- ja pieļaujamais apjoms netiek izcirsts,
- ja arī privāto mežu īpašnieki neizcērt visu, ko varētu, tā veidojoties "pāraugušu" audžu uzkrājumam,
kāpēc būtu jāatļauj mežus cirst ātrāk un vairāk?
Nepatīkamā atbilde būtu: kāds kādā no punktiem melo. Varbūt melo tāpēc, ka, žurnālā "Baltijas Koks" 2012. aprīlī rakstīto citējot: "Latvijā vairs nav vietas jaunām zāģētavām un arī esošajiem uzņēmumiem ir jārēķinās ar to, ka resursu trūkuma dēļ apjomu samazināt nāksies visiem apaļkoksnes pārstrādātājiem."
Bet es negribu ticēt, ka bieži popularizētais apgalvojums par Latvijas mežu saprātīgu izmantošanu ir fikcija. Es nevaru pieņemt domu, ka mežzinātnieki varētu būt kļuvuši par Kokrūpniecības federācijas ruporu. Es gribu ticēt statistikai, ka Latvijas meži netiek pārcirsti, un tam, ka meža nozarei nav plānu šo situāciju mainīt. Varbūt es vienkārši kaut ko esmu pārpratis. Lūdzu, izskaidrojiet man!
piektdiena, 2016. gada 28. oktobris
Jūs jautājāt, Liopas kungs
Laikraksta "Dienas Bizness" 24. oktobra numurā lasāma intervija ar Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas priekšsēdētāju un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētāju Māri Liopu (daļa no raksta lasāma šeit).
Šajā intervijā M. Liopa gan pauž savu viedokli, ka vides aizsardzības organizācijas (nevienu vārdā nesaucot) ir kaitnieki, kas vēršas pret iedzīvotājiem un apdraud Latvijas valstiskumu, gan uzdod daudz jautājumu. Tā kā es pārstāvu vienu no šīm vārdā nesauktajām organizācijām, šoreiz esmu nolēmis meža nozares pārstāvju zināšanu celšanai sniegt atbildes uz šiem jautājumiem.
Tomēr vispirms ļaujiet paskaidrot, kas ir pats jautātājs M. Liopa. Kā jau iepriekš noskaidrojām, M. Liopa nepārstāv meža īpašnieku vairākuma viedokli (lasīt šeit). Kas gan ir abas minētās organizācijas, ko viņš pārstāv?
Par Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederāciju Lursoft datubāzē atrodama šāda informācija. Lai gan organizācija šķietami cita, gan logo, gan interneta lapas adrese liecina, ka tā pati Latvijas Meža īpašnieku biedrība vien ir. Savukārt Meža īpašnieku biedrības lapā par konfederāciju lasāms, ka tā "deleģējusi Meža īpašnieku biedrību pārstāvēt Latvijas meža īpašnieku intereses nacionālās un starptautiskās organizācijās." Īsāk sakot, konfederācija ir biedrības radīta organizācija, kas deleģējusi biedrību to pārstāvēt citās organizācijās. Skaidrs?
Labi, arī ja nav skaidrs, tas nav tik būtiski. Būtiski ir tas, ka Meža īpašnieku biedrības lielākais biedrs ir AS "Latvijas valsts meži" (LVM). Ja var ticēt Meža īpašnieku biedrības un LVM lapā sniegtajai informācijai, iznāk, ka LVM apsaimnieko apmēram 87% no Meža īpašnieku biedrības biedru apsaimniekotās mežu platības.
Līdzīgi ir ar Latvijas Mežu sertifikācijas padomi. Informācija par organizācijas budžetu gan nav publiski pieejama, bet uzticami avoti liecina, ka LVM biedra nauda šai organizācijai ir lielāka nekā visu pārējo biedru maksājumi kopā. Tātad arī šajā organizācijā LVM faktiski ir "kontrolpaketes turētājs". Vienu vārdu sakot, skaidrs, ka aiz interesēm, ko pārstāv M. Liopa un viņa pārstāvētās organizācijas, stāv galvenokārt LVM.
Kad nu esam iepazinušies, ķeršos beidzot pie jautājumiem:
Piemēram, skan nopietni pārmetumi, ka Latvijā izcērt augstvērtīgas bioloģiski daudzveidīgas mežaudzes. (..) Kur ir fakti? Cik izcirsts? Kurā vietā? Kā šāda ciršana notikusi?
Droši vien precīzu informāciju, kur un cik bioloģiski augstvērtīgu mežu ir izcirsts, vislabāk varētu sniegt paši mežu apsaimniekotāji. Es varu padalīties ar dažiem piemēriem, kas ir manā rīcībā, bet, protams, jāņem vērā, ka šādas cirsmas, kam kāds no malas nejauši uzdūries, ir, klišejās runājot, tikai aisberga redzamā daļa.
Sākšu ar pozitīvu piemēru. Labajā pusē redzamais attēls uzņemts pērn LVM Rietumvidzemes mežsaimniecībā. Šī vieta ir gan īpaši aizsargājams biotops, gan īpaši aizsargājamas sugas - meža baloža - ligzdošanas vieta. Lai gan par to, ka šajā vietā ir īpaši aizsargājams biotops, LVM bija informēti, ciršana šeit tika ieplānota (par ko liecina iezīmētie atstājamie koki), bet par laimi to pamanīja LOB biedrs. Iesaistot FSC auditorus, izdevās ciršanu šajā vietā novērst.
Šādu piemēru, kur kāds garāmgājējs vai vietējais iedzīvotājs izglābis no ciršanas īpaši aizsargājamu meža biotopu, netrūkst arī citur Latvijā. Piemēram, pēc Elejas iedzīvotāju iniciatīvas LVM vēlreiz pārbaudīja ciršanai paredzētos mežu nogabalus Elejas meža masīvā un vairākos konstatēja īpaši aizsargājamus biotopus, ko nebija pamanījuši iepriekš.
Tomēr ne visi gadījumi ir tik pozitīvi. Reizēm bioloģiski augstvērtīgs mežs tiek nocirts, nevienam to laikus nepamanot. Piemēram, šeit dokumentēta trīkspirkstu dzeņa dzīvotnes izciršana, bet šeit un šeit redzami izcirtumi īpaši aizsargājamos meža biotopos.
Ja gribas kādu svaigāku piemēru, tad šeit varat redzēt pavisam svaigus izcirtumus aizsargājamo ainavu apvidū "Ādaži" vietā, kur saskaņā ar teritorijas dabas aizsardzības plānu, kas saskaņots ar LVM, kailcirtes ir aizliegtas.
Svarīgi atzīmēt, ka visos minētajos gadījumos mežizstrāde ir bijusi likumīga, tomēr pretrunā FSC ilgtspējīgas mežsaimniecības standartiem. Iespējams, tieši tāpēc LVM pakāpeniski no šī sertifikāta atsakās.
Kā šāda ciršana notikusi? Nu es pieņemu, ka tradicionāli - ar hārvesteru.
Rodas jautājums, kas sponsorē šādu "vides draugu" aktivitātes - ārvalstu konkurenti vai citu valstu struktūras, kuru mērķis ir likvidēt Latvijas valstiskumu?
Kas sponsorē Latvijas Ornitoloģijas biedrību, nav noslēpums. Ar mūsu atbalstītājiem var iepazīties šeit. Varu precizēt, ka LOB Mežu programmai šobrīd atbalstītāja nav, bet mana alga tiek maksāta galvenokārt no Arcadia fonda. Tad nu aicinu Liopas kungu atrast šī fonda saistību ar Sorosu, Krieviju, Zviedriju vai kas nu ir tās citu valstu struktūras, kuru mērķis ir likvidēt Latvijas valstiskumu.
M. Liopa atkal nolēmis vicināties ar meža nozares (un ne tikai šīs nozares) bieži apzelēto argumentu "manas intereses ir valsts intereses". Par šo tēmu jau nesen rakstīju (šeit), tāpēc vēlreiz īpaši neatkārtošos. Atgādināšu vien, ka 77% meža īpašnieku piekrīt, ka jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā, 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka meža resursu izmantošanā primāri jāvadās no dabas saglabāšanas un ekoloģiskiem apsvērumiem, un 62% domā, ka dabas daudzveidības samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma. Bet godīgi atzīstos, ka man nav datu, cik no šiem cilvēkiem iestājas pret Latvijas valstiskumu.
Meža nozares pārstāvji ik pa laikam piesauc konkurentus no Zviedrijas, kas it kā stāvot aiz vides organizācijām. Doma, ka Zviedrija varētu gribēt caur NVO čakarēt Latvijas meža nozari, kurā darbojas tik daudz Zviedrijas uzņēmumu, protams, ir aizkustinoša. Bet M. Liopu un citus sazvērtestību teoriju cienītājus aicinu vērst uzmanību uz to, ka ievērojams meža nozares pārstāvis Juris Biķis savulaik saņēmis apbalvojumu pateicībā no Zviedrijas karaļa (lasīt šeit). Varbūt patiesībā nozare konkurentu uzdevumā tiek grauta no iekšienes?
Pieļauju, ka šobrīd viens no lielākajiem draudiem Latvijai ir Krievija. Neesmu dzirdējis, ka kādai no Latvijas vides organizācijām būtu būtiski sakari ar šo valsti (katrā ziņā BirdLife partnera tur nav), toties meža nozares produkcijas imports no Krievijas pēdējos gados strauji aug (sk. šeit). Vai nevar būt, ka tirgošanās ar Krieviju ir lielāks draudz Latvijas valstiskumam nekā prasība nodrošināt mūsu mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu?
...šādu pašu normu (t.i., mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā - VĶ) mūsu putnu draugi nezin kāpēc neiniciē iedzīvināt Latvijas meža nozares konkurentvalstīs - Somijā, Zviedrijā, Krievijā, Igaunijā utt. Kāpēc tā? Putnu draugu organizācijas minētajās valstīs ir tik vājas, vai arī varbūt tajās jau šādi nosacījumi ir ieviesti?
Tā kā nestrādāju meža nozarē, nezinu, kas ir "utt." konkurentvalstis, tāpēc komentēšu tikai par nosauktajām:
Somijā 1999.-2000. gadā vides organizācijas (tostarp BirdLife) savāca 25 tūkstošus parakstu pret mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā. Tā rezultātā darba grupa izstrādāja vadlīnijas mežu apsaimniekotājiem. Pašas vadlīnijas neesmu redzējis, tāpēc nevaru tās vērtēt, bet Somijas kolēģis norāda, ka tās netiek ievērotas. Tātad Somijas gadījumā problēma ir tā pati, kas Latvijā - nevis vides organizācijas ir vājas, bet meža nozare neievēro vienošanās, kas tiek panāktas.
Par Zviedriju man precīzas informācijas nav.
Krievijā nav BirdLife organizācijas, tātad, jā, varētu teikt, ka putnu draugu organizācijas šajā valstī ir vājas. Turklāt jāņem vērā, ka Krievija nav Eiropas Savienībā, tātad uz to neattiecas Putnu direktīva, kas aizliedz putnu ligzdu postīšanu (un arī medības pavasarī utt.).
Igaunijā, kā zināms, šādi ierobežojumi pastāv. Kā jau esmu rakstījis iepriekš, ne gluži tādi, kādus mēs gribētu Latvijā, bet tomēr būtiski. Precīzāk sakot, valsts mežos no 15. aprīļa līdz 15. jūnijam ir aizliegtas kailcirtes, izņemot sausus mežus bez pameža. Kā komentēja mans kolēģis no Igaunijas: "Cita veida cirtes un apsaimniekošana ir atļauta, bet realitātē mežizstrādes apjoms šajā laikā ir ļoti neliels." Ja mēs varētu tikt vismaz līdz Igaunijas līmenim, jau tas būtu svarīgs solis uz priekšu, lai nodrošinātu meža putnu aizsardzību ligzdošanas laikā.
(Jautājot par biotopu kartēšanu) ...kas ir tie cilvēki, kuri spēj identificēt aizsargājamas dzīvotnes? Kāda ir viņu izglītība un statuss? Pēc kādiem kritērijiem viņi meklē šīs dzīvotnes? Vai meklējumos tomēr nevajadzētu doties kopā ar meža īpašnieku vai valdītāju?
Tas, ka M. Liopa ir tik slikti informēts biotopu kartēšanu, kuras apspriešanā pats piedalījies, ir mazliet jocīgi, tomēr varu izlīdzēt arī šajā jautājumā.
Biotopu kartēšanu veiks sertificēti eksperti, un pilns viņu saraksts atrodams Dabas aizsardzības pārvaldes interneta lapā (šeit). Nesaprotu, kas domāts ar "statusu", bet izglītības prasības sertifikāta iegūšanai nosaka šie MK noteikumi.
To, pēc kādiem kritērijiem var noteikt, vai biotops ir īpaši aizsargājams, var izlasīt Latvijas Dabas fonda un VARAM izdotajā biotopu noteikšanas rokasgrāmatā (šeit).
Skaidrs, ka meža īpašnieks tiks informēts par aizsargājamiem biotopiem, kas tiek atrasti viņa mežā. Tā kā šajā pasākumā LOB nepiedalīsies, nevaru pateikt, vai eksperts dosies mežā kopā ar meža īpašnieku. Lielas jēgas tam nav, jo ar retiem izņēmumiem meža īpašnieks nebūs tas, kam būs "izglītība un statuss", lai novērtētu to, vai mežs ir vai nav īpaši aizsargājams biotops.
Ja kāds vēlas aizsargāt vairāk teritoriju, tad par saimnieciskās darbības pilnīgu vai daļēju liegumu ir jāmaksā kompensācija.
Labi, šis nav gluži jautājums, tomēr svarīgi komentēt arī to. Gribu vērst M. Liopas uzmanību uz to, ko pavisam nesen paudis LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis. Kā lasāms šeit, "D. Dubrovskis atgādināja arī to, ka Latvijā ir labi apstākļi, lai saglabātu meža teritorijas dabas aizsardzībai, jo kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem pārsniedz vidējos ienākumus no meža."
Tātad par bēdīgi slaveno Vecpiebalgas gadījumu M. Liopam vajadzētu nevis sajūsmināties, ka "vietējie nav nejēgas", bet skumt par to, ka nezināšanas dēļ iedzīvotāji ir zaudējuši labāku ienākumu iespējas. Varbūt Liopas kungs var Dagņa Dubrovska vēsti nest arī sevis pārstāvēto organizāciju biedriem.
Visbeidzot noslēgt šo rakstu gribu ar kādu zīmīgu M. Liopas citātu: "Latvijā putnu draugi rosināja ideju par ciršanas liegumu, kamēr notiek putnu ligzdošana. Viss ir saprotams, un pret to neko īpaši iebilst nevar..."
Man tiešām prieks, ka Liopas kungs, kurš vēl tik nesen aicināja LOB pievērsties kaķiem, ir mainījis domas un saprot nepieciešamību noteikt mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā. Ceru, ka arī viņa paraksts pievienosies LOB iniciatīvai, ko nu jau parakstījuši gandrīz 4000 iedzīvotāju.
Šajā intervijā M. Liopa gan pauž savu viedokli, ka vides aizsardzības organizācijas (nevienu vārdā nesaucot) ir kaitnieki, kas vēršas pret iedzīvotājiem un apdraud Latvijas valstiskumu, gan uzdod daudz jautājumu. Tā kā es pārstāvu vienu no šīm vārdā nesauktajām organizācijām, šoreiz esmu nolēmis meža nozares pārstāvju zināšanu celšanai sniegt atbildes uz šiem jautājumiem.
Tomēr vispirms ļaujiet paskaidrot, kas ir pats jautātājs M. Liopa. Kā jau iepriekš noskaidrojām, M. Liopa nepārstāv meža īpašnieku vairākuma viedokli (lasīt šeit). Kas gan ir abas minētās organizācijas, ko viņš pārstāv?
Par Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederāciju Lursoft datubāzē atrodama šāda informācija. Lai gan organizācija šķietami cita, gan logo, gan interneta lapas adrese liecina, ka tā pati Latvijas Meža īpašnieku biedrība vien ir. Savukārt Meža īpašnieku biedrības lapā par konfederāciju lasāms, ka tā "deleģējusi Meža īpašnieku biedrību pārstāvēt Latvijas meža īpašnieku intereses nacionālās un starptautiskās organizācijās." Īsāk sakot, konfederācija ir biedrības radīta organizācija, kas deleģējusi biedrību to pārstāvēt citās organizācijās. Skaidrs?
Labi, arī ja nav skaidrs, tas nav tik būtiski. Būtiski ir tas, ka Meža īpašnieku biedrības lielākais biedrs ir AS "Latvijas valsts meži" (LVM). Ja var ticēt Meža īpašnieku biedrības un LVM lapā sniegtajai informācijai, iznāk, ka LVM apsaimnieko apmēram 87% no Meža īpašnieku biedrības biedru apsaimniekotās mežu platības.
Līdzīgi ir ar Latvijas Mežu sertifikācijas padomi. Informācija par organizācijas budžetu gan nav publiski pieejama, bet uzticami avoti liecina, ka LVM biedra nauda šai organizācijai ir lielāka nekā visu pārējo biedru maksājumi kopā. Tātad arī šajā organizācijā LVM faktiski ir "kontrolpaketes turētājs". Vienu vārdu sakot, skaidrs, ka aiz interesēm, ko pārstāv M. Liopa un viņa pārstāvētās organizācijas, stāv galvenokārt LVM.
Kad nu esam iepazinušies, ķeršos beidzot pie jautājumiem:
Piemēram, skan nopietni pārmetumi, ka Latvijā izcērt augstvērtīgas bioloģiski daudzveidīgas mežaudzes. (..) Kur ir fakti? Cik izcirsts? Kurā vietā? Kā šāda ciršana notikusi?
Droši vien precīzu informāciju, kur un cik bioloģiski augstvērtīgu mežu ir izcirsts, vislabāk varētu sniegt paši mežu apsaimniekotāji. Es varu padalīties ar dažiem piemēriem, kas ir manā rīcībā, bet, protams, jāņem vērā, ka šādas cirsmas, kam kāds no malas nejauši uzdūries, ir, klišejās runājot, tikai aisberga redzamā daļa.
Sākšu ar pozitīvu piemēru. Labajā pusē redzamais attēls uzņemts pērn LVM Rietumvidzemes mežsaimniecībā. Šī vieta ir gan īpaši aizsargājams biotops, gan īpaši aizsargājamas sugas - meža baloža - ligzdošanas vieta. Lai gan par to, ka šajā vietā ir īpaši aizsargājams biotops, LVM bija informēti, ciršana šeit tika ieplānota (par ko liecina iezīmētie atstājamie koki), bet par laimi to pamanīja LOB biedrs. Iesaistot FSC auditorus, izdevās ciršanu šajā vietā novērst.
Šādu piemēru, kur kāds garāmgājējs vai vietējais iedzīvotājs izglābis no ciršanas īpaši aizsargājamu meža biotopu, netrūkst arī citur Latvijā. Piemēram, pēc Elejas iedzīvotāju iniciatīvas LVM vēlreiz pārbaudīja ciršanai paredzētos mežu nogabalus Elejas meža masīvā un vairākos konstatēja īpaši aizsargājamus biotopus, ko nebija pamanījuši iepriekš.
Tomēr ne visi gadījumi ir tik pozitīvi. Reizēm bioloģiski augstvērtīgs mežs tiek nocirts, nevienam to laikus nepamanot. Piemēram, šeit dokumentēta trīkspirkstu dzeņa dzīvotnes izciršana, bet šeit un šeit redzami izcirtumi īpaši aizsargājamos meža biotopos.
Ja gribas kādu svaigāku piemēru, tad šeit varat redzēt pavisam svaigus izcirtumus aizsargājamo ainavu apvidū "Ādaži" vietā, kur saskaņā ar teritorijas dabas aizsardzības plānu, kas saskaņots ar LVM, kailcirtes ir aizliegtas.
Svarīgi atzīmēt, ka visos minētajos gadījumos mežizstrāde ir bijusi likumīga, tomēr pretrunā FSC ilgtspējīgas mežsaimniecības standartiem. Iespējams, tieši tāpēc LVM pakāpeniski no šī sertifikāta atsakās.
Kā šāda ciršana notikusi? Nu es pieņemu, ka tradicionāli - ar hārvesteru.
Rodas jautājums, kas sponsorē šādu "vides draugu" aktivitātes - ārvalstu konkurenti vai citu valstu struktūras, kuru mērķis ir likvidēt Latvijas valstiskumu?
Kas sponsorē Latvijas Ornitoloģijas biedrību, nav noslēpums. Ar mūsu atbalstītājiem var iepazīties šeit. Varu precizēt, ka LOB Mežu programmai šobrīd atbalstītāja nav, bet mana alga tiek maksāta galvenokārt no Arcadia fonda. Tad nu aicinu Liopas kungu atrast šī fonda saistību ar Sorosu, Krieviju, Zviedriju vai kas nu ir tās citu valstu struktūras, kuru mērķis ir likvidēt Latvijas valstiskumu.
M. Liopa atkal nolēmis vicināties ar meža nozares (un ne tikai šīs nozares) bieži apzelēto argumentu "manas intereses ir valsts intereses". Par šo tēmu jau nesen rakstīju (šeit), tāpēc vēlreiz īpaši neatkārtošos. Atgādināšu vien, ka 77% meža īpašnieku piekrīt, ka jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā, 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka meža resursu izmantošanā primāri jāvadās no dabas saglabāšanas un ekoloģiskiem apsvērumiem, un 62% domā, ka dabas daudzveidības samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma. Bet godīgi atzīstos, ka man nav datu, cik no šiem cilvēkiem iestājas pret Latvijas valstiskumu.
Meža nozares pārstāvji ik pa laikam piesauc konkurentus no Zviedrijas, kas it kā stāvot aiz vides organizācijām. Doma, ka Zviedrija varētu gribēt caur NVO čakarēt Latvijas meža nozari, kurā darbojas tik daudz Zviedrijas uzņēmumu, protams, ir aizkustinoša. Bet M. Liopu un citus sazvērtestību teoriju cienītājus aicinu vērst uzmanību uz to, ka ievērojams meža nozares pārstāvis Juris Biķis savulaik saņēmis apbalvojumu pateicībā no Zviedrijas karaļa (lasīt šeit). Varbūt patiesībā nozare konkurentu uzdevumā tiek grauta no iekšienes?
Pieļauju, ka šobrīd viens no lielākajiem draudiem Latvijai ir Krievija. Neesmu dzirdējis, ka kādai no Latvijas vides organizācijām būtu būtiski sakari ar šo valsti (katrā ziņā BirdLife partnera tur nav), toties meža nozares produkcijas imports no Krievijas pēdējos gados strauji aug (sk. šeit). Vai nevar būt, ka tirgošanās ar Krieviju ir lielāks draudz Latvijas valstiskumam nekā prasība nodrošināt mūsu mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu?
...šādu pašu normu (t.i., mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā - VĶ) mūsu putnu draugi nezin kāpēc neiniciē iedzīvināt Latvijas meža nozares konkurentvalstīs - Somijā, Zviedrijā, Krievijā, Igaunijā utt. Kāpēc tā? Putnu draugu organizācijas minētajās valstīs ir tik vājas, vai arī varbūt tajās jau šādi nosacījumi ir ieviesti?
Tā kā nestrādāju meža nozarē, nezinu, kas ir "utt." konkurentvalstis, tāpēc komentēšu tikai par nosauktajām:
Somijā 1999.-2000. gadā vides organizācijas (tostarp BirdLife) savāca 25 tūkstošus parakstu pret mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā. Tā rezultātā darba grupa izstrādāja vadlīnijas mežu apsaimniekotājiem. Pašas vadlīnijas neesmu redzējis, tāpēc nevaru tās vērtēt, bet Somijas kolēģis norāda, ka tās netiek ievērotas. Tātad Somijas gadījumā problēma ir tā pati, kas Latvijā - nevis vides organizācijas ir vājas, bet meža nozare neievēro vienošanās, kas tiek panāktas.
Par Zviedriju man precīzas informācijas nav.
Krievijā nav BirdLife organizācijas, tātad, jā, varētu teikt, ka putnu draugu organizācijas šajā valstī ir vājas. Turklāt jāņem vērā, ka Krievija nav Eiropas Savienībā, tātad uz to neattiecas Putnu direktīva, kas aizliedz putnu ligzdu postīšanu (un arī medības pavasarī utt.).
Igaunijā, kā zināms, šādi ierobežojumi pastāv. Kā jau esmu rakstījis iepriekš, ne gluži tādi, kādus mēs gribētu Latvijā, bet tomēr būtiski. Precīzāk sakot, valsts mežos no 15. aprīļa līdz 15. jūnijam ir aizliegtas kailcirtes, izņemot sausus mežus bez pameža. Kā komentēja mans kolēģis no Igaunijas: "Cita veida cirtes un apsaimniekošana ir atļauta, bet realitātē mežizstrādes apjoms šajā laikā ir ļoti neliels." Ja mēs varētu tikt vismaz līdz Igaunijas līmenim, jau tas būtu svarīgs solis uz priekšu, lai nodrošinātu meža putnu aizsardzību ligzdošanas laikā.
(Jautājot par biotopu kartēšanu) ...kas ir tie cilvēki, kuri spēj identificēt aizsargājamas dzīvotnes? Kāda ir viņu izglītība un statuss? Pēc kādiem kritērijiem viņi meklē šīs dzīvotnes? Vai meklējumos tomēr nevajadzētu doties kopā ar meža īpašnieku vai valdītāju?
Tas, ka M. Liopa ir tik slikti informēts biotopu kartēšanu, kuras apspriešanā pats piedalījies, ir mazliet jocīgi, tomēr varu izlīdzēt arī šajā jautājumā.
Biotopu kartēšanu veiks sertificēti eksperti, un pilns viņu saraksts atrodams Dabas aizsardzības pārvaldes interneta lapā (šeit). Nesaprotu, kas domāts ar "statusu", bet izglītības prasības sertifikāta iegūšanai nosaka šie MK noteikumi.
To, pēc kādiem kritērijiem var noteikt, vai biotops ir īpaši aizsargājams, var izlasīt Latvijas Dabas fonda un VARAM izdotajā biotopu noteikšanas rokasgrāmatā (šeit).
Skaidrs, ka meža īpašnieks tiks informēts par aizsargājamiem biotopiem, kas tiek atrasti viņa mežā. Tā kā šajā pasākumā LOB nepiedalīsies, nevaru pateikt, vai eksperts dosies mežā kopā ar meža īpašnieku. Lielas jēgas tam nav, jo ar retiem izņēmumiem meža īpašnieks nebūs tas, kam būs "izglītība un statuss", lai novērtētu to, vai mežs ir vai nav īpaši aizsargājams biotops.
Ja kāds vēlas aizsargāt vairāk teritoriju, tad par saimnieciskās darbības pilnīgu vai daļēju liegumu ir jāmaksā kompensācija.
Labi, šis nav gluži jautājums, tomēr svarīgi komentēt arī to. Gribu vērst M. Liopas uzmanību uz to, ko pavisam nesen paudis LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis. Kā lasāms šeit, "D. Dubrovskis atgādināja arī to, ka Latvijā ir labi apstākļi, lai saglabātu meža teritorijas dabas aizsardzībai, jo kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem pārsniedz vidējos ienākumus no meža."
Tātad par bēdīgi slaveno Vecpiebalgas gadījumu M. Liopam vajadzētu nevis sajūsmināties, ka "vietējie nav nejēgas", bet skumt par to, ka nezināšanas dēļ iedzīvotāji ir zaudējuši labāku ienākumu iespējas. Varbūt Liopas kungs var Dagņa Dubrovska vēsti nest arī sevis pārstāvēto organizāciju biedriem.
Visbeidzot noslēgt šo rakstu gribu ar kādu zīmīgu M. Liopas citātu: "Latvijā putnu draugi rosināja ideju par ciršanas liegumu, kamēr notiek putnu ligzdošana. Viss ir saprotams, un pret to neko īpaši iebilst nevar..."
Man tiešām prieks, ka Liopas kungs, kurš vēl tik nesen aicināja LOB pievērsties kaķiem, ir mainījis domas un saprot nepieciešamību noteikt mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā. Ceru, ka arī viņa paraksts pievienosies LOB iniciatīvai, ko nu jau parakstījuši gandrīz 4000 iedzīvotāju.
otrdiena, 2016. gada 25. oktobris
Divdesmit gadu biedrībā (3. daļa)
Tumsas
laiki
Laiks
norūdījis ne tikai meža problēmu risināšanā... 2009. gada
nogalē, apsīkstot ierastajiem finanšu avotiem, nāca atklāsme, ka
LOB birojs vairāk balstās uz optimisma un ilūzijām, nevis uz
rūpīgas finanšu plānošanas un to izlietojuma uzraudzības. Jā,
protams, tā, ka naudas trūkst, bija bijis jau iepriekš. Iespējams,
zināma iztrūkuma bumba bija sākusi ripot no kalna jau pirms
vairākiem gadiem, bet kopējā finanšu plūsmā palika ja ne
nepamanīta, tad stipri nenovērtēta gan. Bet nu šī bumba bija
samilzusi tik liela, ka draudēja notriekt no kraujas LOB ar visām
parpalām.
Krīzes laiks ļāva piedzīvot ne vienu vien brīdi, kuru atkārtot negribētos, piemēram, darbinieku informēšanu, ka visi var iet mājās, jo naudas algām vairs nav, vai padomes sēdi, kurā izskatāmais jautājums ir, vai laist LOB uz bankrotu vai tomēr turpināt cīnīties. Un visu laiku balansēšana starp atklātību (jo biedriem ir tiesības visu zināt) un sabiedriskajām attiecībām (jo neviens nemīl zaudētājus).
Tolaik mans priekšgājējs Māris man rakstīja, ka šie ir brīži, kad vari novērtēt, kam LOB tiešām rūp. “Jā, tādi ir četri cilvēki,” es viņam atbildēju. Laiks ir pierādījis, ka toreiz kļūdījos gan par to, ka šiem četriem rūp, gan par to, ka citiem nē.
Padomes
lēmums tomēr turpināt cīnīties bija stabils atbalsts, lai no
zemākā punkta varētu sākt kārpīties uz augšu. Loģisks pirmais
solis bija maksimāla izdevumu samazināšana un līdz ar to arī
atteikšanās no piecpadsmit gadu apdzīvotā biroja Kalnciema ielā.
Lielākā daļa LOB mantu tika aiztransportēta uz manām mājām,
kas arī kļuva par LOB oficiālo adresi līdz pat šī gada sākumam.
Turpmākie gadi bija nervus svilinošs laiks, bet par laimi šī cīņa man nebija jāuzvar vienam pašam. Droši vien Otars Opermanis uz šo brīdi mazliet nožēloja, ka bija piekritis kļūt par LOB prezidentu, taču viņš (un arī padome kopumā) bija būtisks atbalsts, it īpaši brīdī, kad bija jāpārliecina BirdLife kolēģi, ka es, kas biju pie organizācijas stūres, kad tā noskrēja no ceļa, tomēr esmu pelnījis uzticību un varu LOB atkal dabūt uz sliedēm. Izrādījās, ka arī Dace Andžāne, kas 2003 gadā nomainīja Santu LOB grāmatvedes krēslā, bet drīz no darba aizgāja, bija saglabājusi pietiekami siltu jūtu pret biedrību, lai par niecīgu samaksu atgrieztos un ķertos pie LOB brūkošās grāmatvedības savešanas likumā paredzētajā kārtībā.
Jau no krīzes sākuma sapratām, ka nevaram tikai koncentrēt spēkus cīņai par izdzīvošanu. Lai kādam šķistu, ka mūs ir vērts atbalstīt, nedrīkst atstāt novārtā arī LOB pamatuzdevumus – turpinājās gan putnu izpētes un aizsardzības pasākumi, gan cīņa par dabas aizsardzības ņemšanu vērā mežu apsaimniekošanā, gan lekciju lasīšana skolās. Māra vadībā un sadarbībā ar Latvijas Universitāti un Daugavpils universitāti izdevās pat sarīkot Rīgā Eiropas Ornitologu savienības konferenci.
Jā, varbūt neviens nemīl zaudētājus, tomēr cīnītājus ir gatavi atbalstīt – saprotot, ka pienākuši grūti laiki, LOB rindās atgriezās aizgājuši biedri un kontā ieplūda ziedojumi. Lai šos ienākumus papildinātu, Edmunds Račinskis sagatavoja disku ar putnu balsīm, ko izplatīt pret ziedojumiem. Arī BirdLife, kas bija vērojuši situācijas attīstību ar bažām un bez pārliecības, ka ieguldījumi LOB palīdzēs organizāciju glābt, tomēr nolēma mums piešķirt Arcadia fonda naudu. Pat uzņēmumi mūs bija gatavi atbalstīt, gan parādu norakstot kā ziedojumu, gan sniedzot savus pakalpojumus “uz parāda”, gan vienkārši ziedojot. Un sākās laiks, kad visiem, kas rūpju māktu seju jautāja, kā klājas LOB, es varēju ar tīru sirdsapziņu atbildēt: “Arvien labāk!”
Kas tevi nenogalina...
Nezinu, vai no krīzes iznācām stiprāki, bet gudrāki noteikti. Galvenais, ka vispār iznācām, nokārtojām visus parādus un LOB arvien turpināja atjaunoties. Mūsu komandai kā skolu programmas koordinatore uz laiku pievienojās Inga Freiberga, ko vēlāk nomainīja Daiga Brakmane. Andris Avotiņš no manis pārņēma putnu noteikšanas lekciju vadīšanu un kļuva arī par būtisku LOB dabas aizsardzības virziena balstu. Andra Avotiņa lekcijas ievilka putnos arī citu Andri – Andri Dekantu, kurš bija gatavs uzņemties Eiropas ligzdojošo putnu atlanta koordinēšanu Latvijā, kad es biju saņēmies atzīt, ka tā nav lieta, ar ko es pats varu nodarboties no citiem darbiem brīvajā laikā. LOB biedru aprūpēšanu uzņēmās Ilze Sauša, kuras vietā šobrīd jau stājusies Elīna Kokareviča (bet arī Ilze tepat vien ir – Madonas vietējā grupā). Mani kā bakalaura darba recenzentu pārdzīvojusī Linda Dambeniece pievienojās žurnāla “Putni dabā” redakcijai, bet žurnāla galvenais redaktors Agnis Bušs pa to laiku kļuva par manu vietnieku zemes virsū un uzturēja LOB komandas garu, kamēr es vēl sēdēju Lestenes pagasta mežos.
Galu galā LOB bija izaugusi tik tālu, ka padomes locekļi aizvien biežāk norādīja, ka cienījamai organizācijai tomēr jābūt savam birojam, līdz galu galā pērn atsaucāmies Latvijas Ārstu biedrības (vai, pareizāk sakot, tās prezidenta un bijušā putnu gredzenotāja Pētera Apiņa) piedāvājumam apmesties viņu mājā Skolas ielā 3. Es pēc dabas esmu piepe un, ja kaut kur esmu iesēdies, mani atraut ir grūti, tomēr visbeidzot arī es atrāvos no sava mājas biroja mežā un pagājušā gada nogalē pievienojos kolēģiem Rīgā.
Un
te nu es esmu – divdesmit gadus pēc tam, kad ar latu kabatā
soļoju pa Kalnciema ielu. Ja man jāpasaka, ko LOB man šajā laikā devusi,
jāatzīst, ka papildus pārliecībai par sevi, iespējai iepazīt
Latvijas putnus labāko speciālistu pavadībā, būšanai kopā ar
domubiedriem, prasmei strādāt ar datoru un publiski uzstāties,
izglītībai, darbam, kas man patīk (vismaz labajās dienās),
rūdījumam rīcībai krīzes situācijās un arī sievai (par to es jums nemaz nepastāstīju, vai ne? ;-)) neko
daudz... Arī Tu vari pievienoties LOB un pavērot, kādos ceļos
Tevi tas aizvedīs. Tiekamies?
Iespējams, tas, ka tumšākais laiks LOB vēsturē atspoguļojas arī divdesmitpiecgades logo, ir tikai sakritība. |
Krīzes laiks ļāva piedzīvot ne vienu vien brīdi, kuru atkārtot negribētos, piemēram, darbinieku informēšanu, ka visi var iet mājās, jo naudas algām vairs nav, vai padomes sēdi, kurā izskatāmais jautājums ir, vai laist LOB uz bankrotu vai tomēr turpināt cīnīties. Un visu laiku balansēšana starp atklātību (jo biedriem ir tiesības visu zināt) un sabiedriskajām attiecībām (jo neviens nemīl zaudētājus).
Tolaik mans priekšgājējs Māris man rakstīja, ka šie ir brīži, kad vari novērtēt, kam LOB tiešām rūp. “Jā, tādi ir četri cilvēki,” es viņam atbildēju. Laiks ir pierādījis, ka toreiz kļūdījos gan par to, ka šiem četriem rūp, gan par to, ka citiem nē.
Ar telefonu uzņemta bilde, no Kalnciema ielas biroja aizejot. |
Turpmākie gadi bija nervus svilinošs laiks, bet par laimi šī cīņa man nebija jāuzvar vienam pašam. Droši vien Otars Opermanis uz šo brīdi mazliet nožēloja, ka bija piekritis kļūt par LOB prezidentu, taču viņš (un arī padome kopumā) bija būtisks atbalsts, it īpaši brīdī, kad bija jāpārliecina BirdLife kolēģi, ka es, kas biju pie organizācijas stūres, kad tā noskrēja no ceļa, tomēr esmu pelnījis uzticību un varu LOB atkal dabūt uz sliedēm. Izrādījās, ka arī Dace Andžāne, kas 2003 gadā nomainīja Santu LOB grāmatvedes krēslā, bet drīz no darba aizgāja, bija saglabājusi pietiekami siltu jūtu pret biedrību, lai par niecīgu samaksu atgrieztos un ķertos pie LOB brūkošās grāmatvedības savešanas likumā paredzētajā kārtībā.
Jau no krīzes sākuma sapratām, ka nevaram tikai koncentrēt spēkus cīņai par izdzīvošanu. Lai kādam šķistu, ka mūs ir vērts atbalstīt, nedrīkst atstāt novārtā arī LOB pamatuzdevumus – turpinājās gan putnu izpētes un aizsardzības pasākumi, gan cīņa par dabas aizsardzības ņemšanu vērā mežu apsaimniekošanā, gan lekciju lasīšana skolās. Māra vadībā un sadarbībā ar Latvijas Universitāti un Daugavpils universitāti izdevās pat sarīkot Rīgā Eiropas Ornitologu savienības konferenci.
Jā, varbūt neviens nemīl zaudētājus, tomēr cīnītājus ir gatavi atbalstīt – saprotot, ka pienākuši grūti laiki, LOB rindās atgriezās aizgājuši biedri un kontā ieplūda ziedojumi. Lai šos ienākumus papildinātu, Edmunds Račinskis sagatavoja disku ar putnu balsīm, ko izplatīt pret ziedojumiem. Arī BirdLife, kas bija vērojuši situācijas attīstību ar bažām un bez pārliecības, ka ieguldījumi LOB palīdzēs organizāciju glābt, tomēr nolēma mums piešķirt Arcadia fonda naudu. Pat uzņēmumi mūs bija gatavi atbalstīt, gan parādu norakstot kā ziedojumu, gan sniedzot savus pakalpojumus “uz parāda”, gan vienkārši ziedojot. Un sākās laiks, kad visiem, kas rūpju māktu seju jautāja, kā klājas LOB, es varēju ar tīru sirdsapziņu atbildēt: “Arvien labāk!”
Kas tevi nenogalina...
Nezinu, vai no krīzes iznācām stiprāki, bet gudrāki noteikti. Galvenais, ka vispār iznācām, nokārtojām visus parādus un LOB arvien turpināja atjaunoties. Mūsu komandai kā skolu programmas koordinatore uz laiku pievienojās Inga Freiberga, ko vēlāk nomainīja Daiga Brakmane. Andris Avotiņš no manis pārņēma putnu noteikšanas lekciju vadīšanu un kļuva arī par būtisku LOB dabas aizsardzības virziena balstu. Andra Avotiņa lekcijas ievilka putnos arī citu Andri – Andri Dekantu, kurš bija gatavs uzņemties Eiropas ligzdojošo putnu atlanta koordinēšanu Latvijā, kad es biju saņēmies atzīt, ka tā nav lieta, ar ko es pats varu nodarboties no citiem darbiem brīvajā laikā. LOB biedru aprūpēšanu uzņēmās Ilze Sauša, kuras vietā šobrīd jau stājusies Elīna Kokareviča (bet arī Ilze tepat vien ir – Madonas vietējā grupā). Mani kā bakalaura darba recenzentu pārdzīvojusī Linda Dambeniece pievienojās žurnāla “Putni dabā” redakcijai, bet žurnāla galvenais redaktors Agnis Bušs pa to laiku kļuva par manu vietnieku zemes virsū un uzturēja LOB komandas garu, kamēr es vēl sēdēju Lestenes pagasta mežos.
Galu galā LOB bija izaugusi tik tālu, ka padomes locekļi aizvien biežāk norādīja, ka cienījamai organizācijai tomēr jābūt savam birojam, līdz galu galā pērn atsaucāmies Latvijas Ārstu biedrības (vai, pareizāk sakot, tās prezidenta un bijušā putnu gredzenotāja Pētera Apiņa) piedāvājumam apmesties viņu mājā Skolas ielā 3. Es pēc dabas esmu piepe un, ja kaut kur esmu iesēdies, mani atraut ir grūti, tomēr visbeidzot arī es atrāvos no sava mājas biroja mežā un pagājušā gada nogalē pievienojos kolēģiem Rīgā.
Varbūt starp viņiem ir nākošais LOB valdes priekšsēdētājs. Foto: Mārtiņš Zilgalvis |
pirmdiena, 2016. gada 24. oktobris
Divdesmit gadu biedrībā (2. daļa)
Tāpēc nekad neesmu meklējis darbu
Katra mēneša pirmajā otrdienā LOB birojā notika “informatīvā otrdiena”, kurā LOB darbinieki ziņoja LOB biedriem par paveikto. Reizēm šajās otrdienās biju vienīgais LOB biedrus pārstāvošais klausītājs. Un vienā no šīm reizēm Māris ieminējās, ka ir viens darbs, kas mani varētu interesēt – jāievada datorā Ķemeru atlanta dati. Uz manu stomīšanos, ka nemāku strādāt ar datoru, topošie kolēģi atbildēja: “Iemācīsies!”
Ja Māris savulaik rakstīja par Engures dubļos aprakto jaunību, tad mana jaunība ar to brīdi tika aprakta LOB pagrabā. Sākumā bija no anketām datorā jāievada Ķemeru atlanta dati, par ko man pat tika samaksāts (šķiet, pirmā alga, ja neskaita Ls 4,50 autoratlīdzību par rakstu avīzē “Atmoda Atpūtai”). Vēlāk sākās brīvprātīgs darbs jau Latvijas ligzdojošo putnu atlanta datu ievadīšanai. Pēcpusdienas pēc skolas pavadīju nevis ar klasesbieriem, bet dBase for Windows 5.0 pelēko logu, datu ievadīšanai brīžiem pārvēršoties konveijera cienīgā darbā: sugas kods-pazīme, kods-pazīme, kods-pazīme, kods-pazīme, kods-pazīme... Reiz pat uznāca šausmīga atklāsme, ka darbs, ko sāku 16 gadu vecumā, būt pabeigts tad, kad man būs jau 20.
Darbs pie atlanta bija laba iespēja neiepatikties cilvēkiem, kas mani līdz tam nemaz nepazina. "Ja trūkst kādas papildziņas, anketa jāsūta atpakaļ," stingri pieteica Māris. "Ja?" pārjautāju, atmiņā pārcilādams novērojumus, par kuriem pats neesmu iesniedzis prasītās papildziņas. "Bez ļodzīšanās!" bija Māra galavārds. Tad nu sūtīju arī, un, šķiet, jaukākais komentārs, ko saņēmu pretī, bija: "Nopērc jaunas brilles!"
Jaukākus brīžus ikdienas darbā sagādāja nevis tas, kā anketās trūka, bet gan tas, kas bija šķietami lieks. Kad esi pāršķirstījis anketu simtus, ir dīvains prieks uzdurties Andra Avotiņa seniora anketai ar pielipinātu košļājamo gumiju un īpašu norādi: "Košļene, mazlietota!" Filologu atvases sirdi silda arī biotopa apraksts: "Ar niedrēm aizaudzis niedrājs." Bet vislabāk atmiņā (un arī atlanta papildziņu datubāzē) palicis tobrīd vēl tikai nākošā LOB prezidenta komentārs par kādu mazā ērgļa novērojumu: "Sēž bēdīgs pie nocirsta veca meža nogabala."
Tomēr atlants nebija anketas un datubāze vien, tā bija arī iespēja doties uz dažādiem Latvijas nostūriem, lai apsekotu “tukšos” kvadrātus. Viens no šādiem pasākumiem bija arī Māra Strazda vadītā ekspedīcija uz Balvu rajona purviem – vienu no neapdzīvotākajām teritorijām Latvijā. Šis pasākums deva iespēju ne tikai iebrist purvos līdz salām, kur savulaik dzīvojuši vecticībnieki, gan uzkāpt pie melnā stārķa ligzdas, gan izbaudīt Pededzes ozolu audzes burvību, gan kļūt par Māra “ieroču nesēju”, cīnoties cauri krūmiem ar teleskopu plecā, kamēr Māris brīvām rokām veikli soļoja pa priekšu.
Dažādās kompānijās un reizēm arī bez kompānijas atlanta darbos izdevās iepazīt dažādas Latvijas vietas – gan tik tālas kā Zilupe un Piedruja, gan tik tuvas kā Mālpils un Mēdema purvs. Darbošanās Mēdema purvā un tā apkārtnē radīja arī manas īpašās attiecības ar pupuķiem, bet tas būtu cits stāsts, kas stāstāms citu reizi.
Strazda ēras beigas...
Bet LOB birojā, kamēr es dzīvoju savos “kods-pazīme, kods-pazīme” darbos, brieda ziepes. Naudas trūkums ģimenē rada kašķus, un naudas trūka arī LOB ģimenē. Man bija labi – es biju brīvprātīgais, ko naudas trūkums neskāra, bet pārējo kolēģu starpā, pareizāk sakot, starp Māri un pārējiem darbiniekiem, pieauga nesaskaņas, kā rezultātā galu galā Māris aizgāja no darba. Pirmā LOB direktora atkāpšanās, protams, radīja zināmas bažas (vismaz man) par to, kas LOB gaida turpmāk. Nekas dramatisks gan nenotika, un arī Māris nekur tālu neaizgāja, bet viņa iespaids uz sabiedrību bija tāds, ka vēl pēc vairākiem gadiem, kad LOB jau vadīju es, kāds cilvēks ieminējās par galveno ornitologu Latvijā. Acīmredzot netiku domāts es, tāpēc pārjautāju: “Vīksne?” “Nē, nē – PATS galvenais.” Un ar to tika domāts Māris Strazds.
Pēc Māra LOB biroju vadīja Vita Pūķe, pēc viņas – Ainārs Komarovskis, bet, tā kā viņi abi bija cilvēki no malas bez īpašas intereses par putniem, neviens no viņiem ilgi neuzkavējās. LOB valdei un darbiniekiem nācās vien atzīt, ka jaunais priekšnieks jāmeklē savējo vidū, un 2003. gadā par LOB direktori kļuva Santa Golde, kas jau kopš LOB sekretariāta dzimšanas 1994. gadā bija bijusi otrais cilvēks rangā pēc Māra.
2005. gadā mainījās likums, kas regulē biedrību darbu, un tā rezultātā LOB valde kļuva par padomi, bet direktors – par valdi (“Ja sieviete, tad valde, ja vīrietis, tad valdis,” smējās Jānis Vīksne), un, lai valde nebūtu tikai viens cilvēks, tai pievienojās arī Edmunds Račinskis, kas kopā ar Santu faktiski bija vadījis LOB biroju jau kopš Māra aiziešanas no amata.
Bet par Latvijas ligzdojošo putnu atlanta vadītāju pēc Māra aiziešanas kļuva Ieva Mārdega, kas līdz tam bija strādājusi ar LOB reģionālajām grupām, un, kad Ievu aiziet piespieda viņas topošais dēls, Ievas vietā paliku es, Edmundam gan saglabājot neoficiālu projekta virsvadību.
...un manas ēras sākums
Divas nedēļas pēc stāšanās jaunajā amatā man radās iespēja pa īstam izbaudīt starptautisko mērogu, kurā LOB darbojās jau kādu laiku - kopš kļūšanas par BirdLife International potenciālo partneri 1994. gadā un pilntiesīgu partneri 2001. gadā. Jūrmalā pulcējās Eiropas BirdLife organizāciju vadītāji, un, lai gan šīs sanāksmes rīkošanā man nebija nekādu nopelnu, šī bija mana iespēja citu valstu kolēģiem parādīt sevi kā jauno LOB vadītāju. No vienas puses šķiet, ka 2007. gads bija pavisam nesen, bet atceroties dažādus BirdLife organizāciju vadītājus, kas kopš tā laika savu amatu atstājuši (Lietuva, Polija, Spānija, Portugāle, Malta, Īrija, Kipra...) brīžiem rodas sajūta, ka drīz būšu viens no maza pulciņa, kas kopš tā laika joprojām vada savu organizāciju. Pat BirdLife Eiropas reģionālā direktora (tolaik Klērija Papazoglu) un pasaules direktora (Maiks Rendss) amatos kopš tā laika stājušies citi. Patīkama stabilitāte gan jūtama tepat kaimiņos – Andress Kalamēss Igaunijas Ornitoloģijas biedrības priekšgalā bija jau kādu laiku pirms es tiku pie sava amata, un nav atmetis savam darbam ar roku arī tagad.
2008. gada nogalē meža nozare radīja vienu no saviem kaitinošākajiem kritiķiem. Caur visiem līmeņiem agresīvi izgrūstais lēmums palielināt maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu Latvijas valsts mežos, lika LOB saprast, ka mums aktīvāk jāpievēršas mežu problēmām, ko bijām mazliet palaiduši pašplūsmā pēc Māra aiziešanas no direktora amata. Noformējām Mežu darba grupu, kurā apvienojās mežu lietās rūdīti vīri – Jānis Priednieks, Māris Strazds, Aivars Petriņš un Jānis Ķuze un arī nebūt ne rūdītais es.
Turpinājums sekos
Katra mēneša pirmajā otrdienā LOB birojā notika “informatīvā otrdiena”, kurā LOB darbinieki ziņoja LOB biedriem par paveikto. Reizēm šajās otrdienās biju vienīgais LOB biedrus pārstāvošais klausītājs. Un vienā no šīm reizēm Māris ieminējās, ka ir viens darbs, kas mani varētu interesēt – jāievada datorā Ķemeru atlanta dati. Uz manu stomīšanos, ka nemāku strādāt ar datoru, topošie kolēģi atbildēja: “Iemācīsies!”
Ja Māris savulaik rakstīja par Engures dubļos aprakto jaunību, tad mana jaunība ar to brīdi tika aprakta LOB pagrabā. Sākumā bija no anketām datorā jāievada Ķemeru atlanta dati, par ko man pat tika samaksāts (šķiet, pirmā alga, ja neskaita Ls 4,50 autoratlīdzību par rakstu avīzē “Atmoda Atpūtai”). Vēlāk sākās brīvprātīgs darbs jau Latvijas ligzdojošo putnu atlanta datu ievadīšanai. Pēcpusdienas pēc skolas pavadīju nevis ar klasesbieriem, bet dBase for Windows 5.0 pelēko logu, datu ievadīšanai brīžiem pārvēršoties konveijera cienīgā darbā: sugas kods-pazīme, kods-pazīme, kods-pazīme, kods-pazīme, kods-pazīme... Reiz pat uznāca šausmīga atklāsme, ka darbs, ko sāku 16 gadu vecumā, būt pabeigts tad, kad man būs jau 20.
Pēc Edmunda Račinska pamudinājuma 2004. gadā piedalījos savā pirmajā ornitoloģijas konferencē - Eiropas Putnu uzskaišu padomes konferencē Kaiseros, Turcijā. Foto: Edmunds Račinskis |
Jaukākus brīžus ikdienas darbā sagādāja nevis tas, kā anketās trūka, bet gan tas, kas bija šķietami lieks. Kad esi pāršķirstījis anketu simtus, ir dīvains prieks uzdurties Andra Avotiņa seniora anketai ar pielipinātu košļājamo gumiju un īpašu norādi: "Košļene, mazlietota!" Filologu atvases sirdi silda arī biotopa apraksts: "Ar niedrēm aizaudzis niedrājs." Bet vislabāk atmiņā (un arī atlanta papildziņu datubāzē) palicis tobrīd vēl tikai nākošā LOB prezidenta komentārs par kādu mazā ērgļa novērojumu: "Sēž bēdīgs pie nocirsta veca meža nogabala."
Tomēr atlants nebija anketas un datubāze vien, tā bija arī iespēja doties uz dažādiem Latvijas nostūriem, lai apsekotu “tukšos” kvadrātus. Viens no šādiem pasākumiem bija arī Māra Strazda vadītā ekspedīcija uz Balvu rajona purviem – vienu no neapdzīvotākajām teritorijām Latvijā. Šis pasākums deva iespēju ne tikai iebrist purvos līdz salām, kur savulaik dzīvojuši vecticībnieki, gan uzkāpt pie melnā stārķa ligzdas, gan izbaudīt Pededzes ozolu audzes burvību, gan kļūt par Māra “ieroču nesēju”, cīnoties cauri krūmiem ar teleskopu plecā, kamēr Māris brīvām rokām veikli soļoja pa priekšu.
Dažādās kompānijās un reizēm arī bez kompānijas atlanta darbos izdevās iepazīt dažādas Latvijas vietas – gan tik tālas kā Zilupe un Piedruja, gan tik tuvas kā Mālpils un Mēdema purvs. Darbošanās Mēdema purvā un tā apkārtnē radīja arī manas īpašās attiecības ar pupuķiem, bet tas būtu cits stāsts, kas stāstāms citu reizi.
Strazda ēras beigas...
Bet LOB birojā, kamēr es dzīvoju savos “kods-pazīme, kods-pazīme” darbos, brieda ziepes. Naudas trūkums ģimenē rada kašķus, un naudas trūka arī LOB ģimenē. Man bija labi – es biju brīvprātīgais, ko naudas trūkums neskāra, bet pārējo kolēģu starpā, pareizāk sakot, starp Māri un pārējiem darbiniekiem, pieauga nesaskaņas, kā rezultātā galu galā Māris aizgāja no darba. Pirmā LOB direktora atkāpšanās, protams, radīja zināmas bažas (vismaz man) par to, kas LOB gaida turpmāk. Nekas dramatisks gan nenotika, un arī Māris nekur tālu neaizgāja, bet viņa iespaids uz sabiedrību bija tāds, ka vēl pēc vairākiem gadiem, kad LOB jau vadīju es, kāds cilvēks ieminējās par galveno ornitologu Latvijā. Acīmredzot netiku domāts es, tāpēc pārjautāju: “Vīksne?” “Nē, nē – PATS galvenais.” Un ar to tika domāts Māris Strazds.
Pēc Māra LOB biroju vadīja Vita Pūķe, pēc viņas – Ainārs Komarovskis, bet, tā kā viņi abi bija cilvēki no malas bez īpašas intereses par putniem, neviens no viņiem ilgi neuzkavējās. LOB valdei un darbiniekiem nācās vien atzīt, ka jaunais priekšnieks jāmeklē savējo vidū, un 2003. gadā par LOB direktori kļuva Santa Golde, kas jau kopš LOB sekretariāta dzimšanas 1994. gadā bija bijusi otrais cilvēks rangā pēc Māra.
2005. gadā mainījās likums, kas regulē biedrību darbu, un tā rezultātā LOB valde kļuva par padomi, bet direktors – par valdi (“Ja sieviete, tad valde, ja vīrietis, tad valdis,” smējās Jānis Vīksne), un, lai valde nebūtu tikai viens cilvēks, tai pievienojās arī Edmunds Račinskis, kas kopā ar Santu faktiski bija vadījis LOB biroju jau kopš Māra aiziešanas no amata.
Bet par Latvijas ligzdojošo putnu atlanta vadītāju pēc Māra aiziešanas kļuva Ieva Mārdega, kas līdz tam bija strādājusi ar LOB reģionālajām grupām, un, kad Ievu aiziet piespieda viņas topošais dēls, Ievas vietā paliku es, Edmundam gan saglabājot neoficiālu projekta virsvadību.
...un manas ēras sākums
Divas nedēļas pēc stāšanās jaunajā amatā man radās iespēja pa īstam izbaudīt starptautisko mērogu, kurā LOB darbojās jau kādu laiku - kopš kļūšanas par BirdLife International potenciālo partneri 1994. gadā un pilntiesīgu partneri 2001. gadā. Jūrmalā pulcējās Eiropas BirdLife organizāciju vadītāji, un, lai gan šīs sanāksmes rīkošanā man nebija nekādu nopelnu, šī bija mana iespēja citu valstu kolēģiem parādīt sevi kā jauno LOB vadītāju. No vienas puses šķiet, ka 2007. gads bija pavisam nesen, bet atceroties dažādus BirdLife organizāciju vadītājus, kas kopš tā laika savu amatu atstājuši (Lietuva, Polija, Spānija, Portugāle, Malta, Īrija, Kipra...) brīžiem rodas sajūta, ka drīz būšu viens no maza pulciņa, kas kopš tā laika joprojām vada savu organizāciju. Pat BirdLife Eiropas reģionālā direktora (tolaik Klērija Papazoglu) un pasaules direktora (Maiks Rendss) amatos kopš tā laika stājušies citi. Patīkama stabilitāte gan jūtama tepat kaimiņos – Andress Kalamēss Igaunijas Ornitoloģijas biedrības priekšgalā bija jau kādu laiku pirms es tiku pie sava amata, un nav atmetis savam darbam ar roku arī tagad.
2008. gada nogalē meža nozare radīja vienu no saviem kaitinošākajiem kritiķiem. Caur visiem līmeņiem agresīvi izgrūstais lēmums palielināt maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu Latvijas valsts mežos, lika LOB saprast, ka mums aktīvāk jāpievēršas mežu problēmām, ko bijām mazliet palaiduši pašplūsmā pēc Māra aiziešanas no direktora amata. Noformējām Mežu darba grupu, kurā apvienojās mežu lietās rūdīti vīri – Jānis Priednieks, Māris Strazds, Aivars Petriņš un Jānis Ķuze un arī nebūt ne rūdītais es.
Turpinājums sekos
svētdiena, 2016. gada 23. oktobris
Divdesmit gadu biedrībā (1. daļa)
Pirms divdesmit gadiem LOB birojs Kalnciema ielā 27, Rīgā vēl bija vairāk pagrabs, nekā birojs. Toreizējam LOB direktoram Mārim Strazdam bija mazliet vairāk gadu, nekā man šobrīd. Birojā vēl strādāja grāmatvede Santa Golde, Edmunds Račinskis, kurš vēl nebija pievērsies zaļajai vārnai, un Māris Maskalāns, kurš vēl nebija kļuvis par Latvijas ievērojamāko dabas operatoru. Jau tolaik Latvijas vadošais pūču pētnieks bija Andris Avotiņš, tikai tas bija cits Andris Avotiņš - seniors, kuru par senioru vēl neviens nesauca, jo Avotiņš juniors vēl bija mazs puisītis, par kura potenciālu aizēnot tēvu pūču pētījumu jomā droši vien nojauta tikai pats tēvs. Bet kāds cits mazs puisītis - Viesturs Ķerus no Rīgas - pirms divdesmit gadiem kļuva par LOB biedru...
Izcelsme
- “laba”
LOB "kadru" (šobrīd - biedru) datubāzē laukā "Izcelsme" pretī manam vārdam atzīmēts "laba". Nē, nav tā, ka pirms iestāšanās tika pārbaudīta manu asiņu tīrība trīs paaudzēs. Ieraksts pat nenozīmē to, ka esmu labs cilvēks, bet tikai to, ka LOB uzskaitē esmu nokļuvis jau dažus gadus agrāk - piedaloties bērnu avīzē "LaBA" 1994. gadā publicētajā konkursā "Iknedēļas dabas maratons". Šķiet, tobrīd LOB un Latvijas Dabas fonds vēl nebija salikuši pa plauktiņiem savas attiecības, jo konkursa rīkotājs skaitījās fonds, lai gan faktiski aiz tā stāvēja LOB cilvēki – pirmkārt Māris Strazds, kura zīmētos augus un dzīvniekus atpazīt bija konkursa uzdevums. Pirmās kārtas uzdevums bija pavisam vienkāršs. Uz mazas lapeles uzrakstīju: "Tas ir zivju dzenītis," un sūtīju prom.
Galu galā man veicās visai labi, tāpēc varēju piedalīties ekskursijā uz Papi 1994. g. rudenī, un galu galā, konkursam noslēdzoties nākošā gada februārī, biju ierindojies 6. vietā (pavisam nedaudz zemāk konkursa dalībnieku sarakstā atrodams arī pūču pētnieks Gaidis Grandāns). Saņemto balvu kaudzītē bija gan Jāņa Vīksnes sagatavotais pirmais pārskats par putniem nozīmīgajām vietām Latvijā (“Ja jums zūd interese, atnesiet to atpakaļ!” piekodināja Māris Strazds), gan abonements žurnālam “Putni dabā” 1995. gadam. Noslēguma pasākumā Māris pieminēja arī iespēju kļūt par LOB biedru. Neatceros, vai to nojautu jau toreiz, bet biju noķerts.
Esmu iekšā!
Nē, uzreiz LOB vēl neiestājos un pat gandrīz norāvos no āķa (lasīt šeit), bet 1996. gada rudenī jau ļepatoju pa Rīgas nomales puikas acīs milzīgo Kalnciema ielu ar mērķtiecīgu latu kabatā. Patiesībā tas bija jau septembrī, bet biedru datubāzē oficiālais manas iestāšanās datums ir 1996. gada 23. oktobris. Jāatzīmē, ka kļūt par LOB biedru varēju tāpēc, ka ar jaunajiem statūtiem bija atmests sākotnējais noteikums par 16 gadu vecuma slieksni un rekomendācijām, kas nepieciešamas, lai pievienotos organizācijai.
Jau iestājoties, saņēmu “LOB Jaunumu” 3. numuru, kurā var lasīt gan Māra Maskalāna ziņu, ka “vismaz divus gadus žurnāls “Putni dabā” iznāks četras reizes gadā”, gan aicinājumu piedalīties “Putnošanas dienās '96” (kas mūsdienās pazīstamas kā Putnu vērošanas dienas), gan informāciju par iespēju pieteikties uz lekciju kursu putnu noteikšanā.
Uz lekcijām (kas toreiz Māra Strazda vadībā tika rīkotas Dabas muzejā) pieteicos, bet “LOB Jaunumi” iegūla īpaši LOB sūtījumiem domātā mapē “LOBismi”. Tajā atrodamas gan gājputnu atlidošanas reģistrācijas anketu kopijas, ko sāku iesniegt 1997. g. pavasarī, gan aicinājums piedalīties ziemojošo ūdensputnu uzskaitē 1999. gada janvārī. Aicinājumam piedalīties Ķemeru nacionālā parka ligzdojošo putnu atlanta lauka darbos nepievērsu uzmanību, bet 1999. gada februāra “LOB Jaunumos” ievēroju ziņu “Jaunais atlants”, kas informēja ne tikai par to, ka 2000. gadā LOB sāks darbu pie jauna Latvijas ligzdojošo putnu atlanta, bet arī, ka “tiem, kas vēlas uzlabot savas zināšanas un pavingrināties pavasara putnu noteikšanā, LOB piedāvā atlanta dalībnieku mācību semināru Ķemeros.”
Ornitoloģiskās nevainības zaudēšana
Ķemeru semināri man kļuva par robežu starp interesi par putniem, kas faktiski bija bērna rotaļu līmenī, un darbu. Tolaik LOB bija pievienojies arī mans jaunākais brālis, un ārpus kolektīvajām ekskursijām Māris Strazds mums iedeva kartes un nosūtīja uz neapsekotajiem Ķemeru nacionālā parka ligzdojošo putnu atlanta kvadrātiem. Galvenais darbs, protams, bija putnu novērojumu reģistrēšana, bet reizēs, kad apmaldījāmies, darbus dalījām – viens krīt panikā, otrs saglabā vēsu prātu. Nākošajā reizē – otrādi. Pats to neapzinoties, Māris mums deva kādu būtisku brīvību – tas, ka, mājās atgriezušies, varējām vecākiem paziņot, ka esam klīduši pa mežiem vieni paši, atņēma iespējamos argumentus mums neļaut to darīt arī turpmāk.
Ķemeros izpaudās mana brāļa, kam tolaik bija 13 gadu, talants putnu ligzdu atrašanā un atpazīšanā. Pie pagrieziena uz “Meža māju” autobusa pieturā atradās ligzda. “Pelēkais mušķērājs,” teica mans brālis. “Žubīte,” teica Māris, piebilstot gan, ka novietojums ir neparasts. Tad, kad vēlāk ar brāli redzējām arī ligzdas saimnieku, kas patiešām bija pelēkais mušķērājs, ilgi pie sevis ķiķinājām, ka, iespējams, tā bija neparasta izskata žubīte.
Lielāko daļu no cilvēkiem, kas toreiz piedalījās Ķemeru semināros, vairs īsti neatceros, bet zinu, ka tur mūsu kompānijā parādījās mans skolas biedrs Agnis Bušs, kurš gan izpelnījās ne vienu vien nejaucību no manis un brāļa, no kurām skarbākā droši vien bija Agņa atstāšana uz “Meža mājas” jumta, kad Agnis uz tā bija pa logu izrāpies.
Dažus no pārgājieniem vadīja arī Jānis Ķuze, kurš pats ap to laiku bija kļuvis par Ķemeru nacionālā parka darbinieku un apsvēra, kādu tehniku vislabāk iegādāties putnu fotografēšanai. Šobrīd Jānis ir mazliet pagājis malā no šīs nodarbes, tomēr viņa fotogrāfijas joprojām ir starp labākajiem Latvijas putnu fotogrāfu darbiem.
Ķemeru nacionālajā parkā ar brāli atgriezāmies arī pēc kopīgajiem semināriem, ne velti šī teritorija man joprojām sagādā patīkamas atmiņas, bet pēc sezonas beigām, manas attiecības ar LOB sasniedza nākošo līmeni.
Turpinājums sekos
"Iknedēļas dabas maratona" ekskursija uz Papi 1994. gadā. Kreisajā pusē soļojošais puikiņš nenojauš, ka pēc 13 gadiem būs bārdainā kunga vietā. Foto: Mārcis Gasūns |
LOB "kadru" (šobrīd - biedru) datubāzē laukā "Izcelsme" pretī manam vārdam atzīmēts "laba". Nē, nav tā, ka pirms iestāšanās tika pārbaudīta manu asiņu tīrība trīs paaudzēs. Ieraksts pat nenozīmē to, ka esmu labs cilvēks, bet tikai to, ka LOB uzskaitē esmu nokļuvis jau dažus gadus agrāk - piedaloties bērnu avīzē "LaBA" 1994. gadā publicētajā konkursā "Iknedēļas dabas maratons". Šķiet, tobrīd LOB un Latvijas Dabas fonds vēl nebija salikuši pa plauktiņiem savas attiecības, jo konkursa rīkotājs skaitījās fonds, lai gan faktiski aiz tā stāvēja LOB cilvēki – pirmkārt Māris Strazds, kura zīmētos augus un dzīvniekus atpazīt bija konkursa uzdevums. Pirmās kārtas uzdevums bija pavisam vienkāršs. Uz mazas lapeles uzrakstīju: "Tas ir zivju dzenītis," un sūtīju prom.
Galu galā man veicās visai labi, tāpēc varēju piedalīties ekskursijā uz Papi 1994. g. rudenī, un galu galā, konkursam noslēdzoties nākošā gada februārī, biju ierindojies 6. vietā (pavisam nedaudz zemāk konkursa dalībnieku sarakstā atrodams arī pūču pētnieks Gaidis Grandāns). Saņemto balvu kaudzītē bija gan Jāņa Vīksnes sagatavotais pirmais pārskats par putniem nozīmīgajām vietām Latvijā (“Ja jums zūd interese, atnesiet to atpakaļ!” piekodināja Māris Strazds), gan abonements žurnālam “Putni dabā” 1995. gadam. Noslēguma pasākumā Māris pieminēja arī iespēju kļūt par LOB biedru. Neatceros, vai to nojautu jau toreiz, bet biju noķerts.
Esmu iekšā!
Nē, uzreiz LOB vēl neiestājos un pat gandrīz norāvos no āķa (lasīt šeit), bet 1996. gada rudenī jau ļepatoju pa Rīgas nomales puikas acīs milzīgo Kalnciema ielu ar mērķtiecīgu latu kabatā. Patiesībā tas bija jau septembrī, bet biedru datubāzē oficiālais manas iestāšanās datums ir 1996. gada 23. oktobris. Jāatzīmē, ka kļūt par LOB biedru varēju tāpēc, ka ar jaunajiem statūtiem bija atmests sākotnējais noteikums par 16 gadu vecuma slieksni un rekomendācijām, kas nepieciešamas, lai pievienotos organizācijai.
Jau iestājoties, saņēmu “LOB Jaunumu” 3. numuru, kurā var lasīt gan Māra Maskalāna ziņu, ka “vismaz divus gadus žurnāls “Putni dabā” iznāks četras reizes gadā”, gan aicinājumu piedalīties “Putnošanas dienās '96” (kas mūsdienās pazīstamas kā Putnu vērošanas dienas), gan informāciju par iespēju pieteikties uz lekciju kursu putnu noteikšanā.
Uz lekcijām (kas toreiz Māra Strazda vadībā tika rīkotas Dabas muzejā) pieteicos, bet “LOB Jaunumi” iegūla īpaši LOB sūtījumiem domātā mapē “LOBismi”. Tajā atrodamas gan gājputnu atlidošanas reģistrācijas anketu kopijas, ko sāku iesniegt 1997. g. pavasarī, gan aicinājums piedalīties ziemojošo ūdensputnu uzskaitē 1999. gada janvārī. Aicinājumam piedalīties Ķemeru nacionālā parka ligzdojošo putnu atlanta lauka darbos nepievērsu uzmanību, bet 1999. gada februāra “LOB Jaunumos” ievēroju ziņu “Jaunais atlants”, kas informēja ne tikai par to, ka 2000. gadā LOB sāks darbu pie jauna Latvijas ligzdojošo putnu atlanta, bet arī, ka “tiem, kas vēlas uzlabot savas zināšanas un pavingrināties pavasara putnu noteikšanā, LOB piedāvā atlanta dalībnieku mācību semināru Ķemeros.”
Ornitoloģiskās nevainības zaudēšana
Ķemeru semināri man kļuva par robežu starp interesi par putniem, kas faktiski bija bērna rotaļu līmenī, un darbu. Tolaik LOB bija pievienojies arī mans jaunākais brālis, un ārpus kolektīvajām ekskursijām Māris Strazds mums iedeva kartes un nosūtīja uz neapsekotajiem Ķemeru nacionālā parka ligzdojošo putnu atlanta kvadrātiem. Galvenais darbs, protams, bija putnu novērojumu reģistrēšana, bet reizēs, kad apmaldījāmies, darbus dalījām – viens krīt panikā, otrs saglabā vēsu prātu. Nākošajā reizē – otrādi. Pats to neapzinoties, Māris mums deva kādu būtisku brīvību – tas, ka, mājās atgriezušies, varējām vecākiem paziņot, ka esam klīduši pa mežiem vieni paši, atņēma iespējamos argumentus mums neļaut to darīt arī turpmāk.
Ķemeros izpaudās mana brāļa, kam tolaik bija 13 gadu, talants putnu ligzdu atrašanā un atpazīšanā. Pie pagrieziena uz “Meža māju” autobusa pieturā atradās ligzda. “Pelēkais mušķērājs,” teica mans brālis. “Žubīte,” teica Māris, piebilstot gan, ka novietojums ir neparasts. Tad, kad vēlāk ar brāli redzējām arī ligzdas saimnieku, kas patiešām bija pelēkais mušķērājs, ilgi pie sevis ķiķinājām, ka, iespējams, tā bija neparasta izskata žubīte.
Lielāko daļu no cilvēkiem, kas toreiz piedalījās Ķemeru semināros, vairs īsti neatceros, bet zinu, ka tur mūsu kompānijā parādījās mans skolas biedrs Agnis Bušs, kurš gan izpelnījās ne vienu vien nejaucību no manis un brāļa, no kurām skarbākā droši vien bija Agņa atstāšana uz “Meža mājas” jumta, kad Agnis uz tā bija pa logu izrāpies.
Dažus no pārgājieniem vadīja arī Jānis Ķuze, kurš pats ap to laiku bija kļuvis par Ķemeru nacionālā parka darbinieku un apsvēra, kādu tehniku vislabāk iegādāties putnu fotografēšanai. Šobrīd Jānis ir mazliet pagājis malā no šīs nodarbes, tomēr viņa fotogrāfijas joprojām ir starp labākajiem Latvijas putnu fotogrāfu darbiem.
Ķemeru nacionālajā parkā ar brāli atgriezāmies arī pēc kopīgajiem semināriem, ne velti šī teritorija man joprojām sagādā patīkamas atmiņas, bet pēc sezonas beigām, manas attiecības ar LOB sasniedza nākošo līmeni.
Turpinājums sekos
piektdiena, 2016. gada 30. septembris
Vai vides aizsardzība kaitē ekonomikai?
Sākšu ar to, ka skaidras atbildes uz virsrakstā uzdoto jautājumu man nav, bet es tādu mēģināju atrast un tas, ko uzzināju savos meklējumos, šķita gana interesanti, lai padalītos ar bloga lasītājiem.
Ietekme uz ekonomiku ir tradicionāls arguments pret dabas aizsardzību. Skaidrs, ka tad, ja īpašniekam neļauj nocirst mežu, viņš jutīs šī aizlieguma sekas uz saviem (potenciālajiem) ienākumiem, it īpaši tad, ja nesaņems kompensāciju par šo aizliegumu. Jā, ja samazina nozvejas kvotas, negatīvas sekas var just vesela nozare (vismaz īslaicīgi). Bet, ja mēs skatāmies valsts ekonomikas līmenī, vai mums ir pierādījumi, kas ļauj pretnostatīt vides aizsardzību valsts ekonomiskajām interesēm?
Apzinos, ka biologa mēģinājumi komentēt ekonomikas jautājumus ir staigāšana pa plānu ledu, tāpēc, lai mana pastaiga būtu mazliet drošāka, pieturēšos pie pašu ekonomistu izmantotiem rādītājiem un avotiem.
Ik gadu ziņās tiek runāts par Pasaules ekonomikas foruma (WEF) izstrādāto globālās konkurētspējas indeksu un Latvijas vietu tajā, salīdzinot ar citām valstīm. Neesmu manījis, ka Latvijā būtu ziņots, ka 2014. gadā WEF izstrādāja alternatīvu šī indeksa versiju, kurā ņemta vērā arī ilgtspēja (sustainability-adjusted global competitiveness index)[1]. Savukārt viens no rādītājiem, kas veido šo ilgtspējīgas konkurences indeksu, ir vides aizsardzības likumu stingrība. Vides likumu stingrība dažādās valstīs vērtēta ar pašas WEF veiktas aptaujas palīdzību. Stingrāki vides aizsardzības likumi ir sliktāki ekonomikai, vai ne? Izrādās, dati šo hipotēzi neapstiprina.
Kā redzams šajā grafikā, WEF dati parāda nepārprotamu sakarību, ka valstīm ar stingrākiem vides likumiem ir augstāks konkurētspējas indekss (un šis ir parastais, nevis ilgtspēju ierēķinošais indekss). Sarkanais punkts šajā grafikā ir Latvija.
Būtībā tādu pašu atbilstību redzam tad, ja konkurētspējas indeksa vietā izmantojam vienkāršāku un saprotamāku rādītāju - IKP (arī šeit sarkanais punkts ir Latvija).
Ja vides likumu stingrību WEF būtu vērtējuši vairākkārt, bilde būtu skaidrāka, bet esošie dati pieļauj četrus dažādus skaidrojumus:
1. Bagātāku valstu iedzīvotājiem vides aizsardzības likumi subjektīvi šķiet stingrāki. Ņemot vērā to, ka dati par vides likumu stingrību ir balstīti uz viedokļu aptauju, nevis objektīvi izmērāmiem rādītājiem, šādu skaidrojumu pilnīgi izslēgt nevar, tomēr tas šķiet maz ticams. Aplūkojot konkrētas valstis, būtu grūti būtu noticēt, piemēram, ka Libānā, Pakistānā un Bolīvijā vides likumi nav vājāki kā Šveicē, Japānā un Austrālijā.
2. Stingrākas vides aizsardzības prasības veicina IKP un konkurētspējas pieaugumu. Šis skaidrojums man, protams, patiktu vislabāk, bet jāatzīst, ka arī tas nav ticamākais. Ja valsts ir smilšanai sala, uz kuras aug viena palma, maz ticams, ka aizliegums šo palmu nocirst uzreiz audzēs valsts IKP.
3. Attīstītākās valstis ir tiktāl sagandējušas vidi, ka sabiedrības pieprasījums pēc stingrākas vides aizsardzības ir lielāks. Šāds pesimitisks skaidrojums šķiet samērā ticams, tikai viens "mazs" nosacījums - sagandējot vidi, valstīm ir jābūt kļuvušām bagātākām un saprātīgākām. Trūkstot naudai vai saprātam, sabiedrība iet bojā, nevis pieņem stingrākus vides likumus un turpina pieņemties bagātībā.
4. Bagātākas valstis var vairāk atļauties sargāt vidi. Iespējams, tieši šis skaidrojums ir visticamākais, tomēr arī šajā gadījumā paliek spēkā nosacījums par saprāta esamību, jo mums netrūkst piemēru tam, ka tas, ka kāds kļūst bagāts, uzreiz nenozīmē, ka šī bagātība tiks izmantota vides aizsardzībai. Piemēram, Trinidada un Tobago, Krievija un Argentīna ir samērā bagātas valstis (pēc IKP uz vienu iedzīvotāju) ar neatbilstoši vājiem vides aizsardzības likumiem.
Bet, lai kā jūs skaidrotu grafikos redzamās sakarības (vienalga, vai stingri likumi izriet no bagātības vai otrādi), tie neļauj nonākt pie secinājuma, ka stingrākas vides prasības kaitē valsts ekonomikai vai vājina tās konkurētspēju.
Mazliet atliksim malā globālus salīdzinājumus, un paraudzīsimies uz situāciju Latvijā. Latvijā likumi ir nemitīgi mainīgi, bet par zināmu atskaites punktu var pieņemt Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, kas nozīmēja arī virkni jaunu vides aizsardzības prasību (piemēram, Natura 2000 tīkla izveidi un ietekmes uz vidi novērtējuma kārtību), kas mūsu likumos un noteikumos gan iestrādātas pamazām (un daļa nav iestrādāta joprojām). Arī Latvijas gadījumā grūti objektīvi izmērīt vides likumu stingrību, bet nenoliedzami ap 2004.-2005. gadu tā būtiski pieauga. Vai un kā tas ietekmēja Latvijas ekonomiku, varam vērtēt šajos grafikos, kas balstīti uz Centrālās statistikas pārvaldes datiem [2]:
Redzams, ka pēc pievienošanās ES strauji pieaudzis Latvijas IKP un ne tik strauji, tomēr arī pieaugusi nodarbinātība. Lasītājs droši vien aizrādīs, ka līdz ar iestāšanos ES nāca ne tikai stingrākas vides aizsardzības prasības, bet arī "Eiropas nauda", kas neapšaubāmi spēlē būtisku lomu Latvijas ekonomikas izaugsmē. Tā kā nauda un prasības nāk komplektā, šis zināmā mērā ir piemērs tam "gribi vizināties, proties stumt ragaviņas" principam, kas iezīmējās iepriekš - bagātākām valstīm vairāk uzmanības jāvelta vides aizsardzībai.
Jādomā, ka visiem skaidrā atmiņā ir finanšu krīze (it īpaši tiem, kas veido atšķirību starp nodarbinātību 2008. un 2015. gadā), kas iezīmē "bedri" abos grafikos. Visiem zināms, arī tas, ka šo krīzi neizraisīja vides aizsardzības pastiprināšana, bet vienkārši (piedodiet, ekonomisti, šo vienkāršojumu!) neapdomīga rīcība ar naudu. Nē, nē, ne jau neapdomīga tās ieguldīšana vides aizsardzībā, bet pārrēķināšanās, mēģinot pēc iespējas vairāk nopelnīt.
Latvijas piemērs īpaši spilgti parāda kādu citu aspektu manā stāstā - pat tad, ja vides aizsardzībai būtu kāda negatīvā ietekme, tā ir niecīga uz citu faktoru fona. Ekonomika var lieliski pati sevi nogremdēt, nemainoties ne situācijai vidē, ne vides aizsardzības likumiem.
Atgriežoties globālā līmenī, jāatzīmē, ka daļēji ar šo domu saskan arī OECD (atcerieties to klubiņu, kur mēs nesen iestājāmies) veiktie pētījumi, kuros secināts, ka stingrākām vides prasībām kopumā nav lielas ietekmes uz uzņēmumu produktivitātes pieaugumu [3]. Taču interesantākais slēpjas šī "kopumā" iekšienē - attīstītāku uzņēmumu produktivitāte, pastiprinoties vides prasībām, pieaug, kamēr mazāk produktīvu uzņēmumu produktivitāte turpina samazināties.
Un pēkšņi nemaz tik maz ticams nešķiet 2. skaidrojums WEF datos balstītajiem grafikiem. Nav noslēpums, ka ekonomikas pasaulē reizēm darbojas tādi paši dabas likumi kā dzīvnieku pasaulē. OECD pētījums parāda, ka vides aizsardzības likumi var būt, bioloģijas jēdzienos runājot, izlases spiediens, kas ļauj izdzīvot stiprākajam. Šī tātad ir viena iespēja, kā vides aizsardzība var kļūt par ekonomikas attīstības dzinējspēku. Protams, tas nebūs galvenais dzinējspēks un smilšainajā salā ar vienu palmu nestrādās.
Visbeidzot vēl viens piemērs, kas papildina iepriekš rakstīto. Šo grafiku pērn Rīgā prezentēja Eiropas vides aģentūras izpilddirektors Hanss Bruininkss.
Kā redzat, man neizdevās atrast pierādījumus vides aizsardzības negatīvai ietekmei uz valsts ekonomiku un pamatojumu tradicionālajiem saukļiem pret vides aizsardzību (jā, es tiešām meklēju). Bet tagad, citējot Brūsu Nolanu: "Smite me, almighty smiter!" Jeb gaidu komentārus no izglītotiem ekonomistiem.
-------
1 - http://reports.weforum.org/global-competitiveness-report-2014-2015/the-measurement-of-sustainable-competitiveness/
2 - http://www.csb.gov.lv/
3 - http://www.oecd.org/environment/do-environmental-policies-matter-for-productivity-growth.htm
Ietekme uz ekonomiku ir tradicionāls arguments pret dabas aizsardzību. Skaidrs, ka tad, ja īpašniekam neļauj nocirst mežu, viņš jutīs šī aizlieguma sekas uz saviem (potenciālajiem) ienākumiem, it īpaši tad, ja nesaņems kompensāciju par šo aizliegumu. Jā, ja samazina nozvejas kvotas, negatīvas sekas var just vesela nozare (vismaz īslaicīgi). Bet, ja mēs skatāmies valsts ekonomikas līmenī, vai mums ir pierādījumi, kas ļauj pretnostatīt vides aizsardzību valsts ekonomiskajām interesēm?
Apzinos, ka biologa mēģinājumi komentēt ekonomikas jautājumus ir staigāšana pa plānu ledu, tāpēc, lai mana pastaiga būtu mazliet drošāka, pieturēšos pie pašu ekonomistu izmantotiem rādītājiem un avotiem.
Ik gadu ziņās tiek runāts par Pasaules ekonomikas foruma (WEF) izstrādāto globālās konkurētspējas indeksu un Latvijas vietu tajā, salīdzinot ar citām valstīm. Neesmu manījis, ka Latvijā būtu ziņots, ka 2014. gadā WEF izstrādāja alternatīvu šī indeksa versiju, kurā ņemta vērā arī ilgtspēja (sustainability-adjusted global competitiveness index)[1]. Savukārt viens no rādītājiem, kas veido šo ilgtspējīgas konkurences indeksu, ir vides aizsardzības likumu stingrība. Vides likumu stingrība dažādās valstīs vērtēta ar pašas WEF veiktas aptaujas palīdzību. Stingrāki vides aizsardzības likumi ir sliktāki ekonomikai, vai ne? Izrādās, dati šo hipotēzi neapstiprina.
Kā redzams šajā grafikā, WEF dati parāda nepārprotamu sakarību, ka valstīm ar stingrākiem vides likumiem ir augstāks konkurētspējas indekss (un šis ir parastais, nevis ilgtspēju ierēķinošais indekss). Sarkanais punkts šajā grafikā ir Latvija.
Ja vides likumu stingrību WEF būtu vērtējuši vairākkārt, bilde būtu skaidrāka, bet esošie dati pieļauj četrus dažādus skaidrojumus:
1. Bagātāku valstu iedzīvotājiem vides aizsardzības likumi subjektīvi šķiet stingrāki. Ņemot vērā to, ka dati par vides likumu stingrību ir balstīti uz viedokļu aptauju, nevis objektīvi izmērāmiem rādītājiem, šādu skaidrojumu pilnīgi izslēgt nevar, tomēr tas šķiet maz ticams. Aplūkojot konkrētas valstis, būtu grūti būtu noticēt, piemēram, ka Libānā, Pakistānā un Bolīvijā vides likumi nav vājāki kā Šveicē, Japānā un Austrālijā.
2. Stingrākas vides aizsardzības prasības veicina IKP un konkurētspējas pieaugumu. Šis skaidrojums man, protams, patiktu vislabāk, bet jāatzīst, ka arī tas nav ticamākais. Ja valsts ir smilšanai sala, uz kuras aug viena palma, maz ticams, ka aizliegums šo palmu nocirst uzreiz audzēs valsts IKP.
3. Attīstītākās valstis ir tiktāl sagandējušas vidi, ka sabiedrības pieprasījums pēc stingrākas vides aizsardzības ir lielāks. Šāds pesimitisks skaidrojums šķiet samērā ticams, tikai viens "mazs" nosacījums - sagandējot vidi, valstīm ir jābūt kļuvušām bagātākām un saprātīgākām. Trūkstot naudai vai saprātam, sabiedrība iet bojā, nevis pieņem stingrākus vides likumus un turpina pieņemties bagātībā.
4. Bagātākas valstis var vairāk atļauties sargāt vidi. Iespējams, tieši šis skaidrojums ir visticamākais, tomēr arī šajā gadījumā paliek spēkā nosacījums par saprāta esamību, jo mums netrūkst piemēru tam, ka tas, ka kāds kļūst bagāts, uzreiz nenozīmē, ka šī bagātība tiks izmantota vides aizsardzībai. Piemēram, Trinidada un Tobago, Krievija un Argentīna ir samērā bagātas valstis (pēc IKP uz vienu iedzīvotāju) ar neatbilstoši vājiem vides aizsardzības likumiem.
Bet, lai kā jūs skaidrotu grafikos redzamās sakarības (vienalga, vai stingri likumi izriet no bagātības vai otrādi), tie neļauj nonākt pie secinājuma, ka stingrākas vides prasības kaitē valsts ekonomikai vai vājina tās konkurētspēju.
Mazliet atliksim malā globālus salīdzinājumus, un paraudzīsimies uz situāciju Latvijā. Latvijā likumi ir nemitīgi mainīgi, bet par zināmu atskaites punktu var pieņemt Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, kas nozīmēja arī virkni jaunu vides aizsardzības prasību (piemēram, Natura 2000 tīkla izveidi un ietekmes uz vidi novērtējuma kārtību), kas mūsu likumos un noteikumos gan iestrādātas pamazām (un daļa nav iestrādāta joprojām). Arī Latvijas gadījumā grūti objektīvi izmērīt vides likumu stingrību, bet nenoliedzami ap 2004.-2005. gadu tā būtiski pieauga. Vai un kā tas ietekmēja Latvijas ekonomiku, varam vērtēt šajos grafikos, kas balstīti uz Centrālās statistikas pārvaldes datiem [2]:
Redzams, ka pēc pievienošanās ES strauji pieaudzis Latvijas IKP un ne tik strauji, tomēr arī pieaugusi nodarbinātība. Lasītājs droši vien aizrādīs, ka līdz ar iestāšanos ES nāca ne tikai stingrākas vides aizsardzības prasības, bet arī "Eiropas nauda", kas neapšaubāmi spēlē būtisku lomu Latvijas ekonomikas izaugsmē. Tā kā nauda un prasības nāk komplektā, šis zināmā mērā ir piemērs tam "gribi vizināties, proties stumt ragaviņas" principam, kas iezīmējās iepriekš - bagātākām valstīm vairāk uzmanības jāvelta vides aizsardzībai.
Jādomā, ka visiem skaidrā atmiņā ir finanšu krīze (it īpaši tiem, kas veido atšķirību starp nodarbinātību 2008. un 2015. gadā), kas iezīmē "bedri" abos grafikos. Visiem zināms, arī tas, ka šo krīzi neizraisīja vides aizsardzības pastiprināšana, bet vienkārši (piedodiet, ekonomisti, šo vienkāršojumu!) neapdomīga rīcība ar naudu. Nē, nē, ne jau neapdomīga tās ieguldīšana vides aizsardzībā, bet pārrēķināšanās, mēģinot pēc iespējas vairāk nopelnīt.
Latvijas piemērs īpaši spilgti parāda kādu citu aspektu manā stāstā - pat tad, ja vides aizsardzībai būtu kāda negatīvā ietekme, tā ir niecīga uz citu faktoru fona. Ekonomika var lieliski pati sevi nogremdēt, nemainoties ne situācijai vidē, ne vides aizsardzības likumiem.
Atgriežoties globālā līmenī, jāatzīmē, ka daļēji ar šo domu saskan arī OECD (atcerieties to klubiņu, kur mēs nesen iestājāmies) veiktie pētījumi, kuros secināts, ka stingrākām vides prasībām kopumā nav lielas ietekmes uz uzņēmumu produktivitātes pieaugumu [3]. Taču interesantākais slēpjas šī "kopumā" iekšienē - attīstītāku uzņēmumu produktivitāte, pastiprinoties vides prasībām, pieaug, kamēr mazāk produktīvu uzņēmumu produktivitāte turpina samazināties.
Un pēkšņi nemaz tik maz ticams nešķiet 2. skaidrojums WEF datos balstītajiem grafikiem. Nav noslēpums, ka ekonomikas pasaulē reizēm darbojas tādi paši dabas likumi kā dzīvnieku pasaulē. OECD pētījums parāda, ka vides aizsardzības likumi var būt, bioloģijas jēdzienos runājot, izlases spiediens, kas ļauj izdzīvot stiprākajam. Šī tātad ir viena iespēja, kā vides aizsardzība var kļūt par ekonomikas attīstības dzinējspēku. Protams, tas nebūs galvenais dzinējspēks un smilšainajā salā ar vienu palmu nestrādās.
Visbeidzot vēl viens piemērs, kas papildina iepriekš rakstīto. Šo grafiku pērn Rīgā prezentēja Eiropas vides aģentūras izpilddirektors Hanss Bruininkss.
Jāatzīst, ka nezinu, kā tieši definētas "eko industrijas", bet redzams, ka šī nozare gan pievienotajā vērtībā, gan nodarbinātībā piedzīvojusi izaugsmi, kamēr ES kopumā valdīja krīze. Viela pārdomām nākošreiz, kad kāds gribēs nostādīt vides aizsardzību pret "nodokļiem un darbavietām".
-------
1 - http://reports.weforum.org/global-competitiveness-report-2014-2015/the-measurement-of-sustainable-competitiveness/
2 - http://www.csb.gov.lv/
3 - http://www.oecd.org/environment/do-environmental-policies-matter-for-productivity-growth.htm
pirmdiena, 2016. gada 26. septembris
Pētījums: sabiedrība nav tik stulba, kā gribētos
Pagājušajā nedēļā plašsaziņas līdzekļos izskanēja, ka biedrība "Zaļās mājas" veikusi pētījumu, kurā konstatēti sabiedrības maldi par patieso situāciju Latvijas mežos.
Ievadam, lai mazliet iezīmētu kontekstu, divi citāti, kas abi ir veci, bet situācijai atbilstoši.
Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors: "Šī nebūs tā reize, kad varēsim stāvēt malā, bet tajā pašā laikā tikai retā vietā varēsim uzstāties atklāti LKF vai kādas asociācijas vārdā."
Andis Bunkšis, biedrības "Zaļās mājas" valdes priekšsēdētājs (izteikuma brīdī): "Nav jau nekāds noslēpums, kas ir mūsu īpašnieki. Sabiedriskā organizācija, kuras īpašnieki ir Meža īpašnieku biedrība, gan Kokrūpnieku federācija, gan "Latvijas valsts meži"."
Tad nu, atgriežoties pie pētījuma, ir skaidrs, ka meža nozares priekšstāvji atkal sajutuši, ka nozares tēls ir apdraudēts, un izvilkuši no azotes sev piederošo biedrību, lai tā pastāsta, ka viss tomēr ir kārtībā, jo biedrības teiktais noteikti izklausīsies ticamāk nekā oficiālo nozares pārstāvju aizstāvēšanās.
Esmu saņēmis arī šī pētījuma prezentāciju un jāatzīst, ka visu laiku valdos, lai neliktu vārdu "pētījums" pēdiņās. Vienīgais, ko varētu uzskatīt par pētījumu, ir biedrības "Zaļās mājas" veiktā socioloģiskā aptauja. Pārējais ir sen zināmas statistikas un jau gadiem nodrāztu meža nozares demagoģijas klišeju atgremojums.
Par socioloģisko aptauju jāsaka, ka nav gan zināms, kurš, kā un ko ir aptaujājis, tāpēc rezultātu ticamību grūti vērtēt, tomēr vienkāršības labad pieņemšu, ka aptaujas rezultāti ir ticami. Lūk, kādi tie ir:
41% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: patlaban mežu Latvijā ir daudz mazāk nekā Kārļa Ulmaņa laikos
Pirmajā brīdī varētu jautāt, kāpēc vispār šāds jautājums aptaujas ietvaros ir uzdots. Kāda nozīme sabiedrības minējumiem par to, kā bija laikos, kuros lielākā daļa klātesošās sabiedrības nav dzīvojusi? Atbilde, šķiet, slēpjas tajā, ka šī ir iespēja izspēlēt pašu iemīļotāko meža nozares PR kārti: meža platības kopš 20. gs. 30. gadiem ir dubultojušās.
Ērtākā atskaites punkta izvēle redzama arī citur prezentācijā (katram rādītājam piemeklējot savu). Jā, ir zināms, ka Ulmaņa laikos mežu Latvijā bija mazāk. Vai nu tieši divreiz mazāk, grūti pateikt, jo meža definīcija un uzskaite bija citāda, tomēr skaidrs, ka mazāk. Bet:
1. Kas par to, ka kādreiz mežu bija mazāk? Latvijas iedzīvotāju arī kādreiz bija mazāk, bet nav dzirdēts, ka kāds aicinātu nepievērst uzmanību pašreizējām demogrāfijas problēmām, argumentējot ar to, ka kādreiz bija sliktāk.
2. Tas, ka mežu platība kopš Ulmaņlaikiem ir pieaugusi, nav pašreizējās mežsaimniecības prakses rezultāts. Daļa no platību pieauguma radusies vienkārši no tā, ka dažādos juku laikos cilvēkiem ir bijušas citas lietas, ko darīt, nevis mežizstrāde vai lauksaimniecība, kā rezultātā zemes vienkārši ir aizaugušas.
3. Ja vērtējam mūsdienu mežsaimniecības, par kuras sākumu varētu uzskatīt 90. gadu beigas (pieņemta Latvijas meža politika, dibināta AS "Latvijas valsts meži"), rezultātus, redzams, ka tās sekas ir meža platību sarukums. Uz Latvijas meža platību sarukumu kopš 2000. gada norāda starptautiski pētījumi. Bet meža nozares priekšstāvji šos pētījumus apstrīd, jo metodika cita utt. Tomēr vēlreiz varu norādīt uz to, ka līdzīgas tendences rāda arī mūsu pašu oficiālie dati - Meža valsts reģistrs. Atņemsim no formālā meža izcirtumus un jaunaudzes līdz desmit gadu vecumam un redzēsim, lūk, ko:
Lai gan pēdējos gados par desmit gadiem vecāka meža platība atkal ir pieaugusi, tā joprojām ir par 2% mazāka nekā 2001. gadā.
70% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: Latvijā mežus pēdējo gadu laikā izcērt vairāk, nekā to darīja iepriekš
Lūk, par mežizstrādes apjomiem runājot, gan par atskaites punktu nav izvēlēti Ulmaņa laiki, bet 2010. gads, pēc kura tad uzskatāmi un jauki mežizstrādes apjomi Latvijā samazinās. Ārpus grafika paliek tas, ka 2010. gadā bija mežizstrādes apjomu maksimums, kam līdzvērtīgs "pīķis" pēdējoreiz bija 1999. gadā. Atceraties valdības lēmumu par maksimāli pieļaujamā ciršanas apjoma palielināšanu 2009.-2010. gadā? Pasvītroju: ar valdības rīkojumu tika piesviesti papildu miljoni kubikmetru maksimāli pieļaujamam ciršanas apjomam. Skaidrs, ka ilgi tā turpināt nevar un izstrādes apjomiem ir jākrīt (vienalga, vai tas notiek veselā saprāta dēļ, vai tāpēc, ka sāk trūkt, ko cirst). Tomēr līdz 2008. gada līmenim mežizstrādes apjomi vēl nav samazinājušies. Var, protams, diskutēt, kas ir "pēdējie gadi", bet manuprāt 70% aptaujāto ir taisnība
50% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: Latvijā mežus pēdējos gados atjauno mazāk, nekā to darīja iepriekš
Šim puses Latvijas iedzīvotāju uzskatam "Zaļās mājas" liek pretī grafiku ar atjaunoto platību pieaugumu. Arī šeit 2010. gads ir ērts atskaites punkts, jo šajā laikā bija ne tikai pēdējā laika mežizstrādes maksimums, bet arī atjaunoto platību minimums (plašāku grafiku par "Zaļo māju" demonstrēto var redzēt šeit). Protams, pēc tam viss jauki iet uz augšu. Bet...
Meža atjaunošana pēc definīcijas nozīmē to, ka mežs pirms tam ticis nocirsts (meža stādīšanu vietās, kur tā nav bijis, sauc par meža ieaudzēšanu). Tātad teorētiski atjaunoto platību pieaugums var nozīmēt tikai divas lietas: a) izcirsto platību pieaugumu; b) vismaz kādā periodā mežu aktīvāku izciršanu nekā atjaunošanu, izveidojot atjaunojamu audžu "uzkrājumu" un tad ķeroties pie atjaunošanas. Jāatzīmē, ka jebkurš no šiem variantiem nozīmētu, ka sabiedrībai rodas priekšstats, ka mežus cērt vairāk (sk. iepriekšējo punktu). Bet pareizais variants ir... gan a), gan b).
To, ka ciršanas apjomi ir pieauguši, demonstrēju jau iepriekš, bet Valsts meža dienesta dati liecina, ka šajā periodā patiesi mežizstrāde tikusi veikta cītīgāk par atjaunošanu:
Lūk, arī acīmredzams pamatojums tam, kāpēc puse iedzīvotāju uzskata, ka mežus atjauno mazāk, nekā to darīja iepriekš. Lai gan sasniegti atjaunoto platību rekordi, šīs platības netiek līdzi neatjaunoto izcirtumu pieaugumam un ir mazas uz kopējās izcirtumu platības fona.
41% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: mežus izcērt, nedomājot par nākotni
Domāju, ka iepriekš minētais jau parāda pamatojumu šādam uzskatam, bet šim sabiedrības viedoklim "Zaļās mājas" nez kāpēc pretī liek to, ka Latvija ir viena no mežainākajām valstīm Eiropā. Pirmkārt, jāņem vērā, ka valsts mežainums vairāk liecina par pagātni, nevis nākotni. Otrkārt, jau daudzkārt esmu teicis, ka mežu platība ir ļoti maz ko izsakošs rādītājs, kas īsti neatspoguļo ne vides, ne sociālo, ne ekonomisko interešu ievērošanu.
Šeit arī piemests mans mīļākais rādītājs - meža platība uz vienu iedzīvotāju. Man nav ne jausmas, ko ar šo rādītāju grib pateikt meža nozare, bet skaidrs ir tas, ka, Latvijas iedzīvotāju skaitam samazinoties, šis rādītājs turpinās pieaugt.
Tomēr visspilgtāk to, ka "mežus izcērt, nedomājot par nākotni" apliecina tas, ka meža nozares pārstāvji kārtējo reizi izvēlējušies ieguldīt sabiedriskajās attiecībās, lai mēģinātu iedzīvotājiem pūst miglu acīs, nevis uzlabotu savu darbu mežā. Aptaujas rezultāti gan parāda, ka līdz šim šāda pieeja nav strādājusi.
Vienīgais, kas man palicis neskaidrs - kāpēc tieši tagad atkal no noputējušajiem plauktiem izvilkti vecie saukļi un izbaroti plašsaziņas līdzekļiem? Vai tā varētu būt atbilde LOB kampaņai pret mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā? Vai varbūt tas ir mēģinājums sagatavot sabiedrību atklāsmei, ka divas AS "Latvijas valsts meži" mežsaimniecības palikušas bez FSC sertifikāta un ticami, ka līdz gada beigām bez tā paliks arī trešā?
Ievadam, lai mazliet iezīmētu kontekstu, divi citāti, kas abi ir veci, bet situācijai atbilstoši.
Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors: "Šī nebūs tā reize, kad varēsim stāvēt malā, bet tajā pašā laikā tikai retā vietā varēsim uzstāties atklāti LKF vai kādas asociācijas vārdā."
Andis Bunkšis, biedrības "Zaļās mājas" valdes priekšsēdētājs (izteikuma brīdī): "Nav jau nekāds noslēpums, kas ir mūsu īpašnieki. Sabiedriskā organizācija, kuras īpašnieki ir Meža īpašnieku biedrība, gan Kokrūpnieku federācija, gan "Latvijas valsts meži"."
Tad nu, atgriežoties pie pētījuma, ir skaidrs, ka meža nozares priekšstāvji atkal sajutuši, ka nozares tēls ir apdraudēts, un izvilkuši no azotes sev piederošo biedrību, lai tā pastāsta, ka viss tomēr ir kārtībā, jo biedrības teiktais noteikti izklausīsies ticamāk nekā oficiālo nozares pārstāvju aizstāvēšanās.
Esmu saņēmis arī šī pētījuma prezentāciju un jāatzīst, ka visu laiku valdos, lai neliktu vārdu "pētījums" pēdiņās. Vienīgais, ko varētu uzskatīt par pētījumu, ir biedrības "Zaļās mājas" veiktā socioloģiskā aptauja. Pārējais ir sen zināmas statistikas un jau gadiem nodrāztu meža nozares demagoģijas klišeju atgremojums.
Par socioloģisko aptauju jāsaka, ka nav gan zināms, kurš, kā un ko ir aptaujājis, tāpēc rezultātu ticamību grūti vērtēt, tomēr vienkāršības labad pieņemšu, ka aptaujas rezultāti ir ticami. Lūk, kādi tie ir:
41% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: patlaban mežu Latvijā ir daudz mazāk nekā Kārļa Ulmaņa laikos
Pirmajā brīdī varētu jautāt, kāpēc vispār šāds jautājums aptaujas ietvaros ir uzdots. Kāda nozīme sabiedrības minējumiem par to, kā bija laikos, kuros lielākā daļa klātesošās sabiedrības nav dzīvojusi? Atbilde, šķiet, slēpjas tajā, ka šī ir iespēja izspēlēt pašu iemīļotāko meža nozares PR kārti: meža platības kopš 20. gs. 30. gadiem ir dubultojušās.
Ērtākā atskaites punkta izvēle redzama arī citur prezentācijā (katram rādītājam piemeklējot savu). Jā, ir zināms, ka Ulmaņa laikos mežu Latvijā bija mazāk. Vai nu tieši divreiz mazāk, grūti pateikt, jo meža definīcija un uzskaite bija citāda, tomēr skaidrs, ka mazāk. Bet:
1. Kas par to, ka kādreiz mežu bija mazāk? Latvijas iedzīvotāju arī kādreiz bija mazāk, bet nav dzirdēts, ka kāds aicinātu nepievērst uzmanību pašreizējām demogrāfijas problēmām, argumentējot ar to, ka kādreiz bija sliktāk.
2. Tas, ka mežu platība kopš Ulmaņlaikiem ir pieaugusi, nav pašreizējās mežsaimniecības prakses rezultāts. Daļa no platību pieauguma radusies vienkārši no tā, ka dažādos juku laikos cilvēkiem ir bijušas citas lietas, ko darīt, nevis mežizstrāde vai lauksaimniecība, kā rezultātā zemes vienkārši ir aizaugušas.
3. Ja vērtējam mūsdienu mežsaimniecības, par kuras sākumu varētu uzskatīt 90. gadu beigas (pieņemta Latvijas meža politika, dibināta AS "Latvijas valsts meži"), rezultātus, redzams, ka tās sekas ir meža platību sarukums. Uz Latvijas meža platību sarukumu kopš 2000. gada norāda starptautiski pētījumi. Bet meža nozares priekšstāvji šos pētījumus apstrīd, jo metodika cita utt. Tomēr vēlreiz varu norādīt uz to, ka līdzīgas tendences rāda arī mūsu pašu oficiālie dati - Meža valsts reģistrs. Atņemsim no formālā meža izcirtumus un jaunaudzes līdz desmit gadu vecumam un redzēsim, lūk, ko:
Lai gan pēdējos gados par desmit gadiem vecāka meža platība atkal ir pieaugusi, tā joprojām ir par 2% mazāka nekā 2001. gadā.
70% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: Latvijā mežus pēdējo gadu laikā izcērt vairāk, nekā to darīja iepriekš
Lūk, par mežizstrādes apjomiem runājot, gan par atskaites punktu nav izvēlēti Ulmaņa laiki, bet 2010. gads, pēc kura tad uzskatāmi un jauki mežizstrādes apjomi Latvijā samazinās. Ārpus grafika paliek tas, ka 2010. gadā bija mežizstrādes apjomu maksimums, kam līdzvērtīgs "pīķis" pēdējoreiz bija 1999. gadā. Atceraties valdības lēmumu par maksimāli pieļaujamā ciršanas apjoma palielināšanu 2009.-2010. gadā? Pasvītroju: ar valdības rīkojumu tika piesviesti papildu miljoni kubikmetru maksimāli pieļaujamam ciršanas apjomam. Skaidrs, ka ilgi tā turpināt nevar un izstrādes apjomiem ir jākrīt (vienalga, vai tas notiek veselā saprāta dēļ, vai tāpēc, ka sāk trūkt, ko cirst). Tomēr līdz 2008. gada līmenim mežizstrādes apjomi vēl nav samazinājušies. Var, protams, diskutēt, kas ir "pēdējie gadi", bet manuprāt 70% aptaujāto ir taisnība
50% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: Latvijā mežus pēdējos gados atjauno mazāk, nekā to darīja iepriekš
Šim puses Latvijas iedzīvotāju uzskatam "Zaļās mājas" liek pretī grafiku ar atjaunoto platību pieaugumu. Arī šeit 2010. gads ir ērts atskaites punkts, jo šajā laikā bija ne tikai pēdējā laika mežizstrādes maksimums, bet arī atjaunoto platību minimums (plašāku grafiku par "Zaļo māju" demonstrēto var redzēt šeit). Protams, pēc tam viss jauki iet uz augšu. Bet...
Meža atjaunošana pēc definīcijas nozīmē to, ka mežs pirms tam ticis nocirsts (meža stādīšanu vietās, kur tā nav bijis, sauc par meža ieaudzēšanu). Tātad teorētiski atjaunoto platību pieaugums var nozīmēt tikai divas lietas: a) izcirsto platību pieaugumu; b) vismaz kādā periodā mežu aktīvāku izciršanu nekā atjaunošanu, izveidojot atjaunojamu audžu "uzkrājumu" un tad ķeroties pie atjaunošanas. Jāatzīmē, ka jebkurš no šiem variantiem nozīmētu, ka sabiedrībai rodas priekšstats, ka mežus cērt vairāk (sk. iepriekšējo punktu). Bet pareizais variants ir... gan a), gan b).
To, ka ciršanas apjomi ir pieauguši, demonstrēju jau iepriekš, bet Valsts meža dienesta dati liecina, ka šajā periodā patiesi mežizstrāde tikusi veikta cītīgāk par atjaunošanu:
Atjaunotajām platībām atpaliekot no izcirstajām, šajos gados izveidojies neatjaunoto platību "uzkrājums". Ja skatāmies tikai uz laiku no 2010. gada un no izcirstajām platībām atņemam atjaunotās un pieskaitām tās, kas palikušas neatjaunotas no iepriekšējā gada, iegūstam šādu attēlu:
Bet, skatoties plašāk, redzam, ka 21,6 tūkst. hektāru neatjaunotu izcirtumu "uzkrājums" dažos gados ir sīkums, salīdzinot ar kopējo situāciju mežā. Šeit salīdzinātas neatjaunoto izcirtumu platības ar attiecīgajā gadā atjaunotajām platībām:
41% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: mežus izcērt, nedomājot par nākotni
Domāju, ka iepriekš minētais jau parāda pamatojumu šādam uzskatam, bet šim sabiedrības viedoklim "Zaļās mājas" nez kāpēc pretī liek to, ka Latvija ir viena no mežainākajām valstīm Eiropā. Pirmkārt, jāņem vērā, ka valsts mežainums vairāk liecina par pagātni, nevis nākotni. Otrkārt, jau daudzkārt esmu teicis, ka mežu platība ir ļoti maz ko izsakošs rādītājs, kas īsti neatspoguļo ne vides, ne sociālo, ne ekonomisko interešu ievērošanu.
Šeit arī piemests mans mīļākais rādītājs - meža platība uz vienu iedzīvotāju. Man nav ne jausmas, ko ar šo rādītāju grib pateikt meža nozare, bet skaidrs ir tas, ka, Latvijas iedzīvotāju skaitam samazinoties, šis rādītājs turpinās pieaugt.
Tomēr visspilgtāk to, ka "mežus izcērt, nedomājot par nākotni" apliecina tas, ka meža nozares pārstāvji kārtējo reizi izvēlējušies ieguldīt sabiedriskajās attiecībās, lai mēģinātu iedzīvotājiem pūst miglu acīs, nevis uzlabotu savu darbu mežā. Aptaujas rezultāti gan parāda, ka līdz šim šāda pieeja nav strādājusi.
Vienīgais, kas man palicis neskaidrs - kāpēc tieši tagad atkal no noputējušajiem plauktiem izvilkti vecie saukļi un izbaroti plašsaziņas līdzekļiem? Vai tā varētu būt atbilde LOB kampaņai pret mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā? Vai varbūt tas ir mēģinājums sagatavot sabiedrību atklāsmei, ka divas AS "Latvijas valsts meži" mežsaimniecības palikušas bez FSC sertifikāta un ticami, ka līdz gada beigām bez tā paliks arī trešā?
Abonēt:
Ziņas (Atom)