trešdiena, 2014. gada 28. maijs

Dainis Īvāns: Mežs nav kampaņa

Ar noteiktām interešu grupām domātiem izdevumiem problēma ir tā, ka, lai gan reizēm rakstītais it kā adresēts citiem, lielākoties neviens cits, izņemot konkrēto interešu grupu, šo izdevumu nelasa. Piemēram, kokrūpnieki savos izdevumos atgādina sev, cik labi viņi darbojas Latvijas mežos, bet mēs - dabas aizsardzības interešu pārstāvji - savos izdevumos (piemēram, LOB žurnālā "Putni dabā") uzkurinām sevi, atgādinot, ka tik labi nemaz nav. Skaidrs, ka kokrūpnieki arī bez šīm publikācijām uzskata, ka viss ir kārtībā, bet tie, kas pievienojušies dabas aizsardzības organizācijām, jūt, ka kaut kas ir labojams. Tā šie raksti bieži ir vien kā mēģinājums atgriezt ticībā kādu, kas jau tāpat ir īstens ticīgais. Tādā ziņā gandrīz unikāla ir publikācija žurnāla "Baltijas Koks" šī gada aprīļa numurā, kur savu viedokli pauž mūsējais - Dainis Īvāns. Esmu gatavs spert soli vēl tālāk, rakstu, kurā vides aizsardzības interešu pārstāvis izsaka atbalstu Latvijas meža nozarei, padarot pieejamu plašākai auditorijai, ne tikai kokrūpniekiem, kam žurnāls domāts. Raksts ir pārpublicēts bez atļaujas, tomēr pieļauju, ka ne "Baltijas Koka" redakcija, ne pats Dainis Īvāns pret to neiebildīs. Par rakstu, protams, sekos mans komentārs, bet pagaidām vienkārši lasiet un apdomājiet.

Mežs nav kampaņa
Dainis Īvāns

Atklāti runājot, pret nezināmas izcelsmes kampaņām kopš zināma laika izturos rezervēti. Vēl nesen man gadījās piedalīties kādā konferencē par kodolenerģētikas attīstību Baltijā, kur tikos ar vienu  no saieta finansētājiem, Krievijas fonda pārstāvi un izbijušu PSRS centrālā laikraksta speciālkorespondentu Rīgā. Viņš uzbāzīgi trinās ap mani un skubināja: „Nu uztaisīsim, Daini, arī Latvijā kādu dabas aizsardzības kampaņu, kā toreiz atmodā, jo jums taču viss tik slikti, tik slikti, un mēs varam palīdzēt!”

Varbūt nav lieki atgādināt, kādai Maskavas iestādei savulaik pakļāvās Maskavas propagandas „speckori” impērijas nomalēs. Vienu no tādiem, laikraksta Učitelskaja gazeta pārstāvi Rīgā L. Kurmajevu 1988. gadā kurioza pārpratuma dēļ pat aizturēja Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas čekisti... par armijas laikraksta Krasnaja zvezda tipogrāfijā pavairotu „latviešu nacionālistu” uzsaukumu izplatīšanu. Kompetentā iestādē pie „snoudena” vēlāk noskaidroju, ka arī mana vecā paziņa jaunais „sabiedriskais fonds” nav nekas cits kā Krievijas mūsdienu čekistu finansēta struktūra Baltijas enerģētikas pastāvības graušanai.

Lai nu kā, bet sarunu par Latvijas stratēģisko bagātību – mežu – sargāšanu un izmantošanu savas valsts vispārējās, enerģētiskās un ekonomiskās drošības stiprināšanā nevar būt par daudz. Sarunu, nevis kampaņveidīgu, aklu un iecirtīgu villošanos.

Cik melns ir velns?

„Vai mēs varam novērst Latvijas mežu izciršanu?” Jautājums, lai cik retorisks, lielu daļu publikas satrauks tāpat kā starptautisko dabas aizsardzības organizāciju atgādinātais, ka ik sekundi no zemeslodes vaiga pazūd mežu teritorija viena futbola laukuma apjomā. Vai mēs to spējam novērst? Vai spējam panākt, lai planētas cilvēku skaits pie arvien dilstošiem mežu, lauksaimniecības zemes un pārtikas resursiem pasaulē katru minūti nepalielinātos par tūkstošiem? Pirmajām emocijām rimstot, vērts pārdomāt, vai velns ir tik melns, kā šķitis.

Kad pirms vairākiem gadiem saimniecisko grūtību apstākļos Ivara Godmaņa valdība atļāva valsts mežos palielināt cirsmu apjomus un ne par izdevīgāko cenu tirgot papildus divus miljonus m3 koksnes gadā, mūsu mežos notiekošo asi kritizēja Aljazeera televīzija, starptautiskais dabas aizsardzības portāls mongabay.com, bet thepetitionsite.com savāca 20 697 parakstus zem petīcijas „Latvija, neizposti savus mežus!”.

Nevar teikt, ka cilvēku impulsīvai neapmierinātībai ar meža nozares kursu nebija pamata. 2006.–2010. gada laikā akciju sabiedrība Latvijas valsts meži (LVM) izcirta lielākās platības pastāvēšanas vēsturē – 91 109 hektārus. Tad arī LVM tika atņemts līdzsvarotas mežu attīstības starptautiskais sertifikāts (FSC), bet Zemkopības ministrija ķērās pie Valsts meža dienesta reformas, ko daudzi, tostarp es, uztvērām kā atteikšanos no meža aizsardzības un saudzēšanas. Vai VMD reorganizācija attaisnojusies, šaubos vēl šodien, tāpat kā par to nesen šaubījušies Valsts kontroles revidenti.

Taču nevar neredzēt, ka Latvijas meža nozarē, varbūt arī pateicoties savstarpēju apvainojumu piebārstītajai meža izstrādātāju un dabas daudzveidības sargu polemikai, kaut kas mainījies. Pateicoties iespējām, ko saimnieciskās krīzes apstākļos nodrošināja papildu cirsmas, izdzīvoja un izšķirošo nozīmi valsts ekonomikā saglabāja kokrūpniecība. Nav ziņu, ka tādēļ būtu gājusi bojā kāda noteikta rāpuļu, lidoņu  vai zīdītāju suga, lai arī ticams, ka straujais izcirtumu palielinājums vienai otrai populācijai par labu nenāca. Taču LVM savos īpašumos, kas kopš 2010. gada mežu piepirkšanas rezultātā no 1,60 mlj ha palielinājušies līdz 1,62 mlj ha, 2011.–2015. gada posmā tomēr izcirtīs ne vairāk par 84 962 hektāriem. Uzņēmums atguvis FSC sertifikātu. Pieņemts jauns Meža likums. Notikusi Valsts kontroles revīzija gan LVM, gan Valsts meža dienestā, un tās ieteikumi, ieskaitot interešu konfliktu novēršanas prasības, abām iestādēm jāievēro. Pat gadījumā, ja LVM komunikācija ar sabiedrību, kas uztraucas par mežu aizsardzību, nav bijusi ideāla, jāatceras, ka valsts akciju sabiedrību, atšķirībā no privātas kompānijas, pilsoņiem iespējams ietekmēt un likt tai strādāt kopējam labumam.

Šķitumi un īstenība

Visumā atzīdams, ka dabas aizsardzībā pareizāk ir krāsas sabiezināt nekā nenovērtēt draudošas briesmas, es vēlētos pārvērtēt dažus „vienkārša garāmgājēja” viedokļus, kas mūs un dažkārt arī mani agrākās publikācijās mudinājis Latvijas mežos notiekošo pārāk dramatizēt, vedinājis šķietamību uztvert kā īstenību. Viens no tiem ir pieņēmums par barbariski izpostītām un laikus neatjaunotām platībām valsts mežos. Esmu pārliecinājies, ka tieši LVM, kā to apstiprina arī Valsts mežu dienests, izcirstos nogabalus tomēr secīgi, laicīgi un, jāatzīst, kvalitatīvi atjauno, kamēr privātie mežu saimnieki bieži vien un labprātāk samaksā relatīvi niecīgo sodu, lai nebūtu jāiegulda lielākas summas meža stādīšanā. Krustpils novada domes priekšsēdētājs, lauksaimnieks un meža īpašnieks Gundars Kļava saka: „Redzēdams un salīdzinādams, kas notiek mūsu puses privātajos mežos, es gribētu, lai tie visi drīzāk piederētu valstij!”

Bieži dzirdami un lasāmi dusmīgi cilvēku komentāri par valsts mežu apsaimniekotāju īpašumos atstāto „nekārtību” – krūmiem, vecāku koku puduriem, celmiem, zariem, kritalām, kas nonāk pretrunā ar pašu dabas aizsardzības ideju. Skaidrs, ka pie sterili izcirptu mauriņu un pilsētas parku „sakārtotības” pieradinātam patērētājam grūti saprast, ka meža bioloģiskajai daudzveidībai šķietamā „netīrība” nepieciešama un noteikta daudzuma nedzīvas koksnes, kā arī vecu koku atstāšana cirsmās ir obligāts priekšnoteikumiem FSC sertifikāta saņemšanai. Tādēļ jau arī Latvijā izplatītā grāvju, lauku, pameža tīrīšanā iegūto meiju un zaru dedzināšana ugunskuros, manuprāt, ir sliktākais un videi kaitīgākais, ko varam darīt. Ja nav iespējas vai vajadzības sīkkoksni pārstrādāt šķeldās, labāk to atstāt kaudzēs lēnai dabas pārstrādei. Būs vismaz patvērums tīrīšanas un sakopšanas akciju iztramdītiem dzīvniekiem, putniem, kukaiņiem.

Meža evolūcija

Tikpat maldīgi ne vienu reizi vien ir līdzīgu meža aizsardzības kampaņu spriedumi par Latvijas mežu evolūciju. Vai mežu stāvoklis mūsdienu Latvijā salīdzinājumā ar pirmskara un vēl senākiem laikiem tik ļoti pasliktinās, ka pēdējais laiks celt trauksmi? Dzirdēdams, ka pasaulē ik sekundi izcirsto mežu futbola laukumā 170 m3 ir mūsējie (ar aprēķinu „hektārs 10–15 minūtēs”), jānotic, ka jā, taču, pārlapojot Latvijas mežu vēstures grāmatas (Latvijas mežu vēsture, Rīga, 1999) atklājas pavisam cita aina. Neatkāpsimies līdz laikam, kad šļūdonis te nostūma visu dzīvo un veģetācijai nācās atjaunoties pavisam skarbos apstākļos. Arī pirms 100 gadiem bija „vēl sliktāk”. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Rīga lepojās ar lielāko kokmateriālu eksporta ostu pasaulē ar visām sekām, ko tas radīja Daugavzemes mežiem. Vēl pirms Piektā gada revolūcijas Baltijas mežkopju Viskrievijas mežziņu kongresā Rīgā vietējo baronu alkatīgi uzsākto mežu izciršanu, lai sacenstos lepnu piļu un māju būvē, nokristīja par „laupītājmežsaimniecību”.

1912. gadā atklātais Rīga Zooloģiskais dārzs „vietējās faunas” ekspozīcijai mežacūku atgādāja no Turkestānas, vilkus un lāčus no Krievijas, bet būvuzņēmēja P. Radziņa dāvātais lūšu sprosts tā arī palika bez iemītnieka. Par tik eksotiska zvēra kā bebra iegādi dārza dibinātāji F. Štolls un K. Grevē pat nesapņoja. Ar šādu attīstības modeli, ja nesekotu karš un Krievijas impērijas sabrukums, Latvija šodienu droši vien sagaidītu bez dabiskiem mežiem un, iespējams, arī bez latviešiem.

Mežu kopplatība, taisnības labad jāatzīst, dila arī starpkaru periodā. Taču tad jau tas bija nepieciešams valsts dzīvotspējas nostiprināšanai, ne kaklakungu uzturēšanai. Turklāt 20. gadsimta 20. un 30. gados mūsu priekšteči vēl priekšroku deva līdumu līšanai. Meža kopējais īpatsvars samazinājās, bet mežu politika, sevišķi pateicoties Meža departamenta dibinātājam un pirmajam direktoram Krišam Melderim, kļuva līdzsvarotāka, atbildīgāka, mežiem saudzējošāka. Departamenta galvenais entomologs un Rīgas Zooloģiskā dārza atjaunotājs Laimonis Gailītis šai pašā laikā nenogurdams mācīja, ka galvenais meža veselības un ražības priekšnoteikums ir bioloģiskā daudzveidība.

Šai vietā gribas beidzot uzteikt arī LVM, kas, pēc sabiedrības kritikas par Ventspils puses mežu miglošanu ar indīgām ķimikālijām no lidmašīnas, pašlaik apņēmusies cīņā pret koksngraužiem, lapgraužiem, priežu tinējiem un citiem meža gardēžiem turpmāk izmantot jau Laimoņa Gailīša ieteiktās bioloģiskās apkarošanas metodes, kas nozīmē gan Eiropas putnu direktīvas, gan dzīvotņu direktīvas jo skrupulozu ievērošanu.

Ne šķietami, bet īstenībā Latvijas mežainums no 27% valsts kopplatības kopš 1923. gada pieaudzis līdz 52%. Tādu neapmežotās un apmežotās zemes proporciju saglabāšanu neviena no atjaunotās Latvijas valdībām nav apstrīdējusi. Jaunu līdumu līšana nenotiek. Otrādi – turpinās aizaugušo lauksaimniecības platību transformēšana meža zemēs. Lai ieraudzītu bebru, mežacūku, lūsi vai vilku, uzmanīgāks dabas vērotājs Latvijā var neiet uz zooloģisko dārzu. Vai tas nenozīmē, ka dabisku mežu un mežinieku pozīcijas nostiprinās, bet mūsu mežu bagātības nemaz no tā neizsīkst, kā šad tad gaužamies?

Emocijas un patiesība

Kopš 20. gadsimta deviņdesmitajiem manī, un ne tikai manī, vērojot stihisku baļķu vezumu plūsmu ostu virzienā, nostiprinājās pārliecība, kas apziņā nav viegli maināma: mēs vieglprātīgi, bez vērtības pievienošanas izķinķelējam izejmateriālus. To, ka 21. gadsimtā Latvijā izaugusi spēcīga, moderna kokrūpniecība, ar meža lietām ikdienā nesaistītam cilvēkam grūtāk pamanīt. Taču, ja meža nozare nepārstrādātā veidā šodien eksportē gandrīz tikai papīrmalku, kas kopā ar šķeldām veido 22% no ārzemēs pārdotās koksnes, bet pārējais ir brusās, dēļos, latās, finierī vai smalkākos izstrādājumos pārvērsta gatavā produkcija, kaisīt sev pelnus uz galvas nevajag. Stabila kokrūpniecība īslaicīgas peļņas dēļ apzināti nepostīs mežu, no kura jāizdzīvo. Tāpat dzīvot griboša valsts sapratīs, ka daudzveidīgi meži arvien būs tās stratēģiskais resurss ne tādās vien likstās kā pārlaistā ekonomiskā krīze.

Latvijas kopspēka interesēs būtu svarīgi mežus vieniem nesalīdzināt ar burkānu tīrumu un nemeklēt apšaubāmus ieganstus ātrākai to nociršanai, bet otriem – pirms vārdu kaujas publiskā telpā saprast, ko gribam panākt un piedāvāt. Viegli teikt, grūti ievērot, es to attiecinu arī uz sevi. Kad man garām skrienot jautā, vai Latvijā neizcērt par daudz, es automātiski gribu atbildēt, ka cērtam gan, un tā ir emocionāla reakcija, kam nav nekāda sakara ar patiesību, ko es nezinu. Taču, kad es patiesību gribu noskaidrot, izrādās tās nav nevienā publikācijā, kas teikusi: „Par daudz!” Vienīgie Latvijas koku pieauguma dati ir institūta Silava pētījumā, kas veikts pēc tādas pašas metodikas kā Skandināvijā un liecina: mūsu valstī cirsmu un pieauguma līdzsvars tiek ievērots. Tā uzskata arī valsts mežziņi, kas mežus pazīst, nu vismaz tie daži no 300, kam esmu jautājis. Var ticēt vai neticēt, bet citu datu jau nav.

Izcirtumi aizaug

Tomēr vissmagākos pārmetumus mežu nozare dabas aizsardzības publikācijās saņem par kailcirtēm, sevišķi to koncentrāciju un mežu sadrumstalošanu. Kailcirtes par nevēlamām racionālā mežsaimniecībā uzskatīja arīdzan „mežkopju mežkopis” Krišs Melderis: „...mēs tā izgriežam no meža dzīvā ķermeņa lielu gabalu miesas vienā paņēmienā. Atlikusī miesa slimos, strutos un var aiziet bojā.” (Meža vakari, Rīga, 2012). Nepārprotami. Tikpat nepārprotami kailcirtes mežsaimniecībā nav spēts izskaust nekur pasaulē, un diezin vai izdosies arī tagad Latvijā, kad latviešu mežiniekiem vēl jāatpelna dārgi iegādātās mežizstrādes mašīnas. Ko darīt? Tiek meklēti mazākas rētas atstājoši hārvesteri. Runa varētu būt par izlases cirsmu mērķtiecīgāku propagandu arī valsts akciju sabiedrībā, kas to var atļauties. Latvijā ir pietiekami daudz privāto īpašnieku, kuri šādā veidā gadu no gada gūst stabilus ienākumus, nekaitēdami sava meža daudzveidībai.

Cik pamatoti ir biologus visbiežāk kaitinošie mežu izstrādātāju argumenti par kailcirti, kas „nekaitē mežam”, jo „traucē to tikai vienu reizi” (simts gados), par to, ka izristā vietā iestādīsim kaut ko „vēl labāku”, par kailcirti, kas „ir tikpat dabiska kā meža ugunsgrēks”? Kaut kas racionāls jau tur ir. Kad ap manu senču dzīvesvietu Vidzemes augstienē 90. gadu vidū skaistā priežu sila un egļu vēra, līganā bērzu tuneļa ap ceļu vietā piepeši parādījās celmains tuksnesis, jutos satriekts. Kā šādā gadījumā darbojas Orhūsas konvencija par manā garantētajām tiesībām dzīvot veselīgā, labvēlīgā vidē un ainavā?

Nākamajā gadā izcirtumā parādījās pirmās zemenes, vēlāk avenāji. Negribēju sev atzīties, ka noskaņojums mainās. Man ir drava, bet avenes izcirtumu dēļ pēdējos gados kļuvušas par dāsnākajiem medus augiem apkārtnē. Pēdīgi pāri tām padsmit gados izaudzis savus piecus metrus augsts, sprigans mežiņš, kur jau esmu uzgājis agrāk neredzētas mežirbes un melnās dzilnas, balto zaķi, par mežacūkām, stirnām, aļņiem un staltbriežiem, kas mierīgi ganās neaizaugušās norās, nerunājot. Zinu – manā mūžā šo mežu vairs necirtīs.
Tāpēc gribas piekrist viedoklim, ka visnepatīkamākais mūsu mežsaimniecībā pašlaik ir nevis kailcirtes pašas par sevi, bet gan to koncentrācija vienuviet, kā arī mežu masīvu juceklīga saskaldīšana, Ja šai ziņā ko varētu uzlabot valsts mežos, kur cirsmu secību, izvietojumu kaut ar sabiedriskās domas spēku nepieciešamības gadījumā var ietekmēt Latvijas botāniķi un zooloģi, tad privātie meži pilnībā pakļaujas tirgus likumiem un īpašnieku personiskajām interesēm.

Kam piederēs Latvijas meži un zeme?

Visos Latvijas novadu laikrakstos bez izņēmuma gadiem parādās sludinājumi par lauksaimniecības zemju un mežu pirkšanu. Esmu mēģinājis saskaitīt: 80–90% no reklāmas kopapjoma. Rodas iespaids, ka viena otra novada preses izdevums tikai uz šo sludinājumu rēķina dzīvo. Tie aizņem veselas laikraksta lappuses un atkārtojas no laidiena laidienā. Zemīti un mežus, mežus ar zemīti un otrādi vēlas iegūt gan „latviešu saimnieki”, gan „latviešu bāleliņi”. Viņi gatavi kāroto pirkt ar visiem apgrūtinājumiem, ar izcirtumiem un sola atrisināt visus juridiskos šķēršļus, kas pārdevējam traucētu pircēju gandarīt. Tikai tad, kad „bāleliņš” vai „saimnieks” uzmeklēts, izrādās, ka aiz viņa stāv kāds cits kungs ar vācisku, zviedrisku vai krievisku uzvārdu, tāda latvietim neizburtojama firma, kuras tālākie pavedieni aizstiepjas zilās neizdibināmās tālēs.

Ir parādījies pietiekami daudz kompāniju, ar kurām pirkšanas sacensībā vairs nevar konkurēt pat lielākie latviešu mežu īpašnieki. Lauksaimniecības zemju iegādē vietējie pamatīgi zaudē manīgiem zviedru pensiju fondiem, kas par tur smieklīgām, bet latviešu zemniekam nesamaksājamām summām sapirkuši platības, kas rēgojas arī netālu no manām lauku mājām – nekoptas, neizmantotas, aizaugušas, ar grūstošām meliorācijas sistēmām, kas veicina arī kaimiņu lauku pārpurvošanos. Stāv kā bankā. Tikmēr aktīvākajiem novada zemniekiem piemērotu sējumu un ganību platību sāk trūkt gan intensīvo, gan bioloģisko saimniecību izvēršanai.

Kā rokās pāriet mūsu zeme? Precīzu ziņu, cik daudz tās jau pieder ārzemniekiem, nav. Ne tuvu visi zemes un mežu īpašnieki ir identificējami. Skaidrs priekšstats ir tikai par dažiem, bet arī norāda uz kopējo tendenci: galvenie Latvijas dabas resursi bīstami  koncentrējas saujiņas ārzemnieku, gan fizisku, gan juridisku personu, rokās. Zviedru mežizstrādes sabiedrībai Bergvik Skog, vienai no lielākajām Eiropā, piemēram, pieder vairāk par  100 000 ha Latvijas mežu. 15% no tiem ir „bāleliņu” izcirstās, pamestās un labi ja par pāris simtiem eiro hektārā izpārdotās platības. Lielākās cirsmu izsolēs ar šo kompāniju nespēj konkurēt neviens vietējais. Bergvik Skog gan nevar pārmest bezatbildīgu attieksmi pret mežu. Bioloģiskās daudzveidības nodrošināšana ir viens no FSC sertificētās kompānijas deklarētiem mērķiem. Tās 100 gadu mežizstrādes plānā redzams, ka pirmos 20 gadus uzņēmums Latvijā uzvedīsies ļoti zaļi, visiem par prieku necirtīs kokus, tikai stādīs, pārpirks, paplašināsies. Taču zviedru mežizstrādes kompāniju pilnīgi utilitārā apiešanās ar pašas Zviedrijas mežiem liek uzmanīties. Arī Bergvik Skog savu Latvijas īpašumu ciršanu maksimālā apjomā sāks 100 gadu biznesa plāna atlikušajos astoņdesmit. Turklāt kompānija šai periodā plāno izstrādāt galvenokārt enerģētisko koksni, jo „2020. gadā ES prognozē enerģētiskās koksnes deficītu 60 mlj m3 apjomā” un sīkkoksni, „kuras patēriņš pieaug Latvijā”. Latvijas kokrūpnieki, kam būs nepieciešami zāģbaļķi, tādā gadījumā, iespējams stāvēs pie sīkkoksnes ratiem un stabili varēs paļauties tikai uz valsts mežu rezervēm.

Modernā lēņu sistēma

Ja Bergvik Skog līdzīgas ārzemju kompānijas tuvākajos gados iegādāsies kritisko masu mūsu mežu, valsts iespējas Latvijas mežos ārpus aizsargājamām teritorijām noteikt arī dabas aizsardzības un saimniecisko politiku var samazināties. Ja tā turpināsies, visai ātri atgriezīsimies lēņu sistēmā, kad latviešu zemniekam par savas zemes apstrādāšanu un mežu izmantošanu nācās maksāt tik bargas nodevas kungam, ka saimniekošana un pat dzīvošana pašu mājās kļuva nepanesama. Diezin vai modernā lēņu sistēma, kad par kungu kļuvis investīciju fonds, ir labāka un humānāka par to, kāda valdīja dzimtbūšanas laikos. Vai to gribam? Lai mūs nemierina arī solījumi, ka ārzemnieku īpašumtiesības uz šejienes zemi un mežiem stiprinās Latvijas drošību. Kurš tad zina, kas ir patiesais saimnieks daudziem Rietumos un ofšoros reģistrētajiem nekustamo īpašumu kantoriem. Un vai zviedru pensiju fonds steigsies mums palīgā kaimiņvalsts agresijas brīdī jeb zemes īpašumus tāpat kā latviešu leģionārus izdos agresoram?

Kā sargāsim savu zemi?

Kā negodprātīgu ārzemnieku iespējas tikt pie Latvijas meža zemēm drīzumā ierobežos Saeimā apspriežamais likums par spekulāciju ierobežošanai ar lauku zemi, pāragri spriest. Pagaidām gandrīz vienīgā cerība kaut cik mazināt savu mežu nonākšanu svešā atkarībā ir LVM dotais valdības mandāts iepirkt jaunas platības. Līdz kādam apjomam? Krustpils novada zemnieks Andris Felss uzskata, ka latviešu lauku saimniecības justos daudz drošāk, ja tām īpašumā esošā un nomātā lauksaimniecības platība būtu divu trešdaļu attiecībā viena pret otru. Tagad šī proporcija esot otrāda vai labākajā gadījumā – puse pret pusi. Arī mūsu tauta, manuprāt, justos drošāk, ja tās kopīpašumā puses vietā būtu vismaz divas trešdaļas savas zemes mežu masīvu. To ilgstošā periodā varētu arī sasniegt, lai arī LVM gan iepirkumam atvēlēto līdzekļu, gan valsts iestādei raksturīgās, smagnējās iepirkuma procedūras dēļ īsti konkurēt ar zemju spekulācijas fondiem nespēs.

Risinājums varētu būt nodokļa atcelšana īpašniekiem, kas savu zemi pārdos valstij vai vietējam lauksaimniekam. Vietalvas puses labības audzētājs Ansis Saliņš ierosina LVM īpašumā esošās lauksaimniecības zemes, kur tas iespējams, mainīt pret mežu zemēm, kas ir zemnieku īpašumā, bet nav viņiem nepieciešamas. Arī bankas, kreditēdamas lauksaimniekus, meža hektāra ķīlas vērtību nosakot tik niecīgu, ka neesot izdevīgi šādu zemi privātīpašumā saglabāt.

Otrs veids, kā latviešiem noturēt mežus savējo rokās, ir kooperatīvu veidošana. Visai ticams, ka daudzus no 150 000 mūsu privāto mežu  un mežiņu īpašnieku no apvienošanās attur bažas par tautiešu negodīgumu, savstarpējais aizdomīgums, bailes sadarboties, kam pēc neaizmirstamās padomju  okupācijas ir savi iegansti. Taču, kamēr pašu turēsim viens otru aizdomās par ļauniem nolūkiem vai uzskatīsim, ka apšmaukt kaimiņu nav negods, senču mežus savāks citi, kaut vai Latvijā sen ienākusī Metsallito Group, kas pieder 131 000 Somijas mežu īpašnieku. Viņi spēj, bet mēs ne?

Mežs vieno

No meža, mežā un ap mežu  notiekošā var mācīties. Mežam ir pa spēkam satuvināt atšķirīgus ļaudis saimnieciskām un emocionālām saitēm. Mežs sargā, mežs ir darbs un dzimtene.

„Mežs ir spilgts piemērs tam, ka vienotībā – spēks, sadrumstalotībā – bojāeja,” meža zinātniece Aija Zviedre šos K. Meldera vārdus citējusi Meža vakaru IV izdevuma priekšvārdā. Mežs nav kampaņa. Mežu un zemi – barotāju – tauta nedrīkst izlaist no savām rokām.



trešdiena, 2014. gada 21. maijs

Latvijas daba Tviterī

Iedvesmojoties no Džeimsa Borela "Top 100 Conservation Twitter Accounts to Follow in 2014", nolēmu sagatavot nelielu pārskatu par tiem Tvitera lietotājiem, kas stāsta par Latvijas dabu. Latvijā nav pārlieku daudz uz dabu vērstu tviterprofilu, tāpēc nemaz nepūlējos apkopot simtu. Tāpat neapgalvoju, ka šis ir kāds "tops" un pirmais šeit minētais konts ir labāks par pēdējo. Uzreiz varu pateikt, ka šajā uzskaitījumā neesmu iekļāvis dabas cilvēkus, kuru tvītu liela daļa ir par "nedabiskām" tēmām, un tos, kas tvīto ļoti reti (pat tad, ja interesanti). Tāpat jāatzīmē, ka šeit esmu uzskaitījis tos, kas stāsta par "putniņiem, zvēriņiem, kukainīšiem un puķītēm", nevis plašākām vides problēmām.

Ja lasāt šo rakstu, pieņemu, ka man jau sekojat. Tad nu šeit vēl 14 Tvitera profili, kuriem iesaku sekot, ja jums interesē Latvijas daba. Ja esmu kaut ko ļoti vērtīgu palaidis garām, ziņojiet!


Iespēja, ka jūs sekojat man, bet nesekojat Vilnim Skujam ir visai neliela, bet, ja tā tomēr ir, tūlīt piesekojieties! Lai gan minēju, ka šeit kontus neesmu kārtojis noteiktā secībā, manā vērtējumā Vilnis Skuja ir visinteresantākais stāstnieks par Latvijas dabu Tviterī. Viņš tvīto dabas fotogrāfijas ar interesantiem vai pamācošiem īsstāstiem piedevām. Vilnis noteikti labprāt atbildēs uz dabu izzināt gribošu cilvēku jautājumiem (un, ceru, piedos man, ka to uzrakstīju). Mazs brīdinājums: Ja sekojat gan Vilnim, gan viņa dzīvesbiedrei (un žurnāla "Vides Vēstis" galvenajai redaktorei) Anitrai Toomai, laiku pa laikam kļūsiet par ļoti privātas Viļņa un Anitras sarakstes lieciniekiem.


Edmunds Račinskis ir zaļo vārnu pētnieks un šobrīd Latvijā aktīvākais putnu balsu ierakstītājs. Sekošana Edmundam ļaus jums klausīties putnu balsis, uzzināt šo to jaunu par tām un caur fotogrāfijām sekot līdzi Edmunda pētījumiem un iepazīt zaļās vārnas un vienu otru citu ne mazāk krāšņu putnu.


Julita Kluša ir lapas www.dziedava.lv autore, bet, jāatzīst, šo lapu skatījies neesmu. To garšu, kas Julitas skatā uz Latvijas dabu, iepazinu no viņas rakstiem un fotogrāfijām žurnālā "Vides Vēstis". Pieaugušo (tajā skaitā dabas aizsardzības profesionāļu) skats uz pasauli notrulinās, bet Julita ir spējusi saglabāt bērna spēju redzēt apbrīnojamo un skaisto šķietamos sīkumos. Tāds pats prieks par neparasto ikdienišķajā staro arī no Julitas tvītiem.



Andris Avotiņš turpina sava tēva Andra Avotiņa seniora iesāktos Latvijas pūču pētījumus un, gluži tāpat kā tēvs, lielu uzmanību velta sabiedrības izglītošanai un iesaistīšanai - lasa lekcijas par putnu noteikšanu, dod bērniem šķirot pūču atrijas, vada ekskursijas un tvīto par dabu.



Gaidis ir Andra Avotiņa biedrs Latvijas pūču izpētē, un viens no interneta lapas www.latvijasputni.lv veidotājiem. No Gaida uzzināsiet ne tikai par pūcēm, bet arī par novērotiem retiem putniem, atlidojošiem gājputnien un citiem jaunumiem putnu jomā.



Pašlaik visvairāk izsekotais putnists Tviterī. Kaspars tvīto par saviem putnu novērojumiem un citiem putniskiem jaunumiem (arī citur pasaulē). No viņa uzzināsiet arī dažus praktiskus padomus un noteikti saņemsiet atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem par putnu tēmu.



Uģis Piterāns ir biologs trešajā paaudzē. Pēc pamatnodarbošanās Uģis ir entomologs, bet savās dabas zināšanās ir visnotaļ daudzpusīgs, un daudzveidīgi ir arī viņa tvīti. Savulaik Uģis iekaroja pieredzējušāku fotogrāfu apbrīnu ar savām kukaiņu fotogrāfijām, un, sekojot viņam, pārliecināsieties, ka Uģis joprojām ir aktīvākais un labākais Latvijas kukaiņu fotogrāfs.


Laikam ātri palieku vecs - ar Dāvi iepazinos, kad viņš vēl bija mazs un kautrīgs puika, kas piedalījās Latvijas ligzdojošo putnu atlantā (nu labi, pats arī nekāds lielais puika nebiju). Jau tolaik Dāvis bija lielāks dabā gājējs nekā es, un rodas sajūta, ka arī tagad Dāvis vairāk laika pavada kaut kur dabā, nevis zem jumta. Tviterī varēsiet sekot līdzi viņa piedzīvojumiem, pasniegtiem dāviskā valodā un papildinātiem ar lieliskām dabas bildēm.


Pievēršoties organizāciju un iestāžu profiliem, protams, nevaru nesākt ar savējo - Latvijas Ornitoloģijas biedrību. Sekojot mums, uzzināsi par dažādiem pasākumiem un pētījumiem, kuros iesaistīties, saņemsi atbildes uz jautājumiem par putniem un dažādus praktiskus padomus.


LOB žurnāla "Putni dabā" profils, tāpēc, protams, ir zināma pārklāšanās starp LOB un šajā profilā atrodamo informāciju. "Putni dabā" tvīto vairāk svaigu ziņu par putniem un, protams, arī par žurnālā rakstīto. Agnis Bušs, kurš uztur šo profilu, cītīgi retvīto arī citu tvītus par putnu tēmu, tāpēc, sekojot šim profilam, iegūsiet visai pilnīgu priekšstatu par putnu aktualitātēm Latvijā.


Latvijas Dabas fonds īsteno veselu virkni interesantu projektu un laiku pa laikam rīko dažādus izglītojošus pasākumus, un par to visu uzzināsiet, sekojot šai organizācijai Tviterī.


Lūk, šim tiešām nevar nesekot! Sākumā "Dabas dati" bija divu organizāciju - Latvijas Ornitoloģijas biedrības un Latvijas Dabas fonda - kopīgi veidota tiešsaistes datubāze, kurā cilvēkiem ziņot savus novērojumus. Lai gan datubāze joprojām ir portāla pamatā, šobrīd tas ir apaudzis arī ar citām interesantām lietām. Dabas ziņas, augu un dzīvnieku noteicēji, vebkameras, iespējas iesaistīties dažādos pētījumos - par to visu var uzzināt, sekojot "Dabas datiem".


Pūču pētnieki ir aktīvākā, lielākā un tradīcijām bagātākā kādas putnu grupas pētnieku un interesentu kopa Latvijā, tāpēc brīnums nav tas, ka šobrīd pūcistiem ir pašiem sava biedrība, bet tas, ka tā tapusi tik nesen. Biedrības vadībā ir jau iepriekš minētie puiši - Gaidis Grandāns un Andris Avotiņš. Sekojot "Latvijas pūcēm" uzzināsiet daudz jauna par... Latvijas pūcēm.


Dabas aizsardzības pārvalde pārrauga visas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Latvijā un rīko dažādus pasākumus, lai cilvēkus ar tām iepazīstinātu. Noteikti sekojiet, ja vēlaties uzzināt vairāk par Latvijas dabas pērlēm!


otrdiena, 2014. gada 20. maijs

Eiropas mēroga izmisums

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās piedalīties ir katra apzinīga pilsoņa pienākums. Ja apzinīgajam pilsonim rūp vide, tad gan viņam nākas dauzīt pieri pret sienu iesprostotam dilemmā, kur vēlēšanās jāpiedalās ir, bet balsot īsti nav par ko...

Iveta Kažoka sagatavojusi īsu pārskatu par partiju programmām Eiropas Parlamenta vēlēšanām (sk. šeit), no kura var secināt, ka nereti partijas īsti nesaprot, ar ko Eiropas Parlaments nodarbojas. Iespējas dikti iestāties par mūsu šauri nacionālajām interesēm Eiropas Parlamentā, protams, ir minimālas. Savukārt vides jautājumi ir ne tikai tie, kas risināmi Eiropas Savienībā kopumā, bet arī tie, kur "Eiropā" pieņemtie lēmumi ir ļoti svarīgi Latvijai. Atļaušos apgalvot, ka bez Eiropas Savienības spiediena Latvijā vides un dabas aizsardzībā nenotiktu faktiski nekas - veltītu visu Latvijas zemi ražošanai un nauda kabatā, un miers mājās.

Ne viena vien vides organizācija ir mēģinājusi izvērtēt eiroparlamentāriešu līdzšinējos darbus un veicināt to, ka jaunā sasaukuma kandidāti apņemas kaut ko jēdzīgu vides labā izdarīt nākotnē. Mūsu partiju īsās programmas pārskatīja arī kolēģis no Latvijas Dabas fonda Andrejs Briedis. Nācās secināt, ka pasaulē, kur tik maz kopīga Vienotībai, Nacionālajai apvienībai un Saskaņai, šīm partijām ir vismaz viens kopīgs aspekts - vienaldzība pret vides problēmām.

Savukārt Pasaules dabas fonds aicināja topošos eiroparlamentāriešus apņemties darīt labus darbus vides aizsardzības labā (sk. šeit). Ilgu laiku šajā lapā skumjā vienatnē bija vērojams vien Armands Krauze no Zaļo un Zemnieku savienības. Tagad gan vēl daži kandidāti arī no citām partijām ir viņam pievienojušies.

Pret mūsu pašu (LOB) mēģinājumiem likt aizdomāties par dabas aizsardzības problēmām Eiroparlamenta kandidāti izturējās ar līdzīgu vienaldzību. Uz saviem jautājumiem saņēmām atbildes vien no Kristīgi demokrātiskās savienības (kuru atbilde bija apmēram: "Nu jūs jau zināt labāk.") un ZZS ietilpstošās Latvijas Zaļās partijas (sk. šeit).

Protams, partiju solījumi un apņemšanās lielākoties ir tukši vārdi. Tajā pašā laikā tieši tāpēc mazliet aizdomāties liek tas, ka liela daļa kandidātu pat nepūlas vides sakarā kaut ko solīt. Tad nu tu cilvēks nesaproti, vai tas tāpēc, ka par vidi vienkārši piemirsies, vai tāpēc, ka kandidāti baidās nokaitināt savu galveno mērķa auditoriju. Ej nu sazini...

Tos, kas darbojušies Eiropas Parlamentā līdz šim, var vērtēt ne tikai pēc vārdiem, bet arī pēc darbiem. Šādu vērtējumu attiecībā uz vidi veikušas vairākas organizācijas (sk. šeit un šeit). Skatoties šos balsojumu apkopojumus, izmisums tikai pastiprinās. Tā vien šķiet, ka vadošo partiju pārstāvji vides problēmu risināšanu uzskata par kaut ko pretvalstisku. Vienotības un Nacionālās apvienības pārstāvji atbalsta videi nedraudzīgus lēmumus, kamēr krievu partijas balso zaļi. Raidījumā "Vides Fakti" (sk. šeit) Vienotību pārstāvošais Kārlis Šadurskis paskaidro savu nostāju: vides problēmu risināšanu viņš uzskata par ēverģēlībām. Jocīgi tikai, ka iepriekš minētajā Pasaules dabas fonda veiktajā solījumu apkopojumā daži Vienotības pārstāvji solās tagad nu gan dikti cīnīties pret klimata pārmaiņām, neskatoties uz līdzšinējiem partijas balsojumiem pretējā virzienā.

Izmantoju "Providus" piedāvāto iespēju "pielaikot partiju" (to var izdarīt šeit). Še tev - Latvijas Krievu savienība! Visu cieņu šai partijai par to, ka tā beigusi izlikties, ka iestājas par cilvēktiesībām vai vienotu Latviju, tomēr nedomāju, ka kāds saprātīgs pilsonis (vienalga, kādu jomu viņš pārstāv) balsos par partiju, kuras piedalīšanās vēlēšanās vispār ir veselam saprātam neaptverama, nerunājot par to, ka šis veidojums tiešām varētu kļūt par Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā.

Nu... Ko nu? ZZS ir gandrīz vienīgie, kas nekautrējas iestāties par vides aizsardzības nepieciešamību (protams, izdevīga pozīcija ir arī tā, ka šīs partijas darbus Eiroparlamentā nevar novērtēt). Tajā pašā laikā kaut kādu neaptveramu pašnāvniecisku tieksmju dēļ partija sev kaklā kā akmeni ir uzkrāvusi Ivetu Griguli. Socioloģiskās aptaujas veicis neesmu, bet nebrīnītos ja nepopularitātes rangā šī dāma kandidātu vidū ieņemtu stabilu otro vietu aiz Tatjanas Ždanokas. Tad vēl partijas saistība ar smagos noziegumos apsūdzēto, no amata pienākumu pildīšanas atstādināto, Krievijai simpatizējošo, par Latviju un mums visiem ņirgājošos, visur esošo, bet neko neietekmējošo un visādi citādo Aivaru Lembergu...

Bet nebalsot arī nevar! Var jau, protams, savu slinkumu vai nespēju izlemt ietērpt protesta formā: "Es šīs vēlēšanas boikotēšu!" Nē, draugs! Tu, kas sajuties makten gudrs, visā iedziļinājies un, visu izsverot, esi nolēmis vēlēšanās nepiedalīties, paturi prātā, ka Tavā vietā balsos pilsoņi, kas iestājas pret Latvijas neatkarību (un ir apbrīnojami disciplinēti) un tādi, kas galvu sevišķi nelauza un uz vārda tic reklāmām ("Nu bet ir taču cilvēks vissvarīgākais!"). Vai šādu pilsoņu ievēlētus Latvijas pārstāvjus tu vēlies redzēt Eiropas Parlamentā?

Es zinu, ka es nebalsošu par cilvēkiem, kas par mani ņirgājas. Es zinu, ka es nebalsošu par cilvēkiem, kam nav svēta Latvijas neatkarība. Es nebalsošu par cilvēkiem, kam nerūp vide. Par ko es balsošu? Ļaujiet padomāt... Vēl ir laiks.

svētdiena, 2014. gada 11. maijs

Vai putni dzied no prieka?

Kad stāstu skolēniem un studentiem par putnu dziedāšanu, bieži uzsveru, ka dziedāšana putniem ir bīstams darbs un putni nedzied no prieka, bet tāpēc, ka vajag. Tomēr, kad jau atkal kāds no maniem cienījamiem kolēģiem izteica pieņēmumu, ka varbūt dzied gan, nolēmu šajā jautājumā iedziļināties vairāk. Tad nu devos plašajā interneta pasaulē virzienā, kādā reti esmu devies, un cerēju atgriezties ar atbildi uz diviem jautājumiem: 1) Kas ir prieks? 2)  Vai cilvēka prieka fizioloģiskās izpausmes ir līdzīgas putnu fizioloģiskajām izpausmēm dziedāšanas laikā?

Bet vispirms par to, kāpēc uzskatīju, ka putni nedzied no prieka.

Kad domāju par dziedāšanu no prieka, šī ir aina, kas parasti nāk prātā:
The hills are alive with the sound of music...
Putniem nevarētu būt tik vienkārši kā Džūlijai Endrjūsai, skraidot pa pļaviņu, kaut vai tāpēc, ka Endrjūsas kundzes dziedāšana nepiesaistīja uzmanību no tiem, kas varētu gribēt viņu apēst. Putnu  dziedāšana ir bīstams pasākums, tāpēc ir jābūt ļoti labam iemeslam, lai ar to nodarbotos. Vai ar prieku varētu pietikt?

Svarīgi iemesli putnu dziedāšanai ir iespēja piesaistīt mātītes (parasti dzied tieši tēviņi) un nosargāt savu teritoriju. Vajadzība aizsargāt mājas un turpināt sugu varētu būt vairāk riska vērta, nekā vēlme skaļi paust savu prieku. Tajā pašā laikā pašam sava māja un sava sieviete - tas varētu būt labs iemesls priecāties. Es biju priecīgs gan nodibinot attiecības ar savu sievu, gan apmetoties mājā, kur tagad dzīvoju. Dziedāt gan nedziedāju, bet, ja būtu Džūlija Endrjūsa, droši vien dziedātu. Tomēr atcerēsimies putnu provocēšanu - dziesmas ieraksta atskaņošanu, lai izraisītu putna reakciju, kas visbiežāk ir atbildes dziedāšana. Atbilde uz iebrukumu teritorijā ar dziesmu liek domāt, ka vismaz šajos gadījumos dziesma ir drīzāk dusmu un greizsirdības, nevis prieka izpausme.
Džeimss Brauns koncertā. Attēls no http://harlemlifestyle.wordpress.com/ 

Ja mēs pieņemtu, ka iemesls putnu dziedāšanai ir prieks, tad mums būtu jāpieņem, ka priecājas tikai putnu tēviņi, turklāt tie pavasarī ir priecīgāki nekā rudenī, no rīta priecīgāki nekā pusdienlaikā un kļūst mazāk priecīgi, kad atraduši partneri un ligzdā iedētas olas (hmm... sava jēga tur ir). Protams, tā būtu ļoti vienkāršota argumentācija. Mēs zinām, ka bieži vien arī cilvēku dziedāšanai nav nekāda sakara ar dziedātāja prieku, bet dziedāts tiek, tāpēc ka vajag. Zinām, ka arī cilvēku izpildījumā dziedāšana ir smags darbs, nevis skraidīšana pa pļaviņu. Zinām arī to, ka arī cilvēku izpildījumā dziedāšana var būt bīstama, un Džons Lenons tam noteikti nav vienīgais piemērs.

Labi, tad pieņemsim, ka putni, tāpat kā cilvēki, biežāk dzied, tāpēc ka vajag, nevis tāpēc, ka tie būtu priecīgi. Bet kā ar tām reizēm, kad putni dzied šķietami bezjēdzīgi (piemēram, melnais mežastrazds iedziedas ziemas vidū), varbūt, ka tajos brīžos putnu dzied no prieka? Tad nu dosimies interneta plašumos...

Visbiežāk izziņas ceļi internetā man sākas ar Vikipēdiju. Protams, meklēju informāciju angļu valodā, un uzreiz nācās saprast, ka aplūkojamā nav tikai fizioloģijas, bet arī valodas problēma. Meklējot "joy" (kas, manuprāt, nozīmē "prieks"), tiku pārsūtīts uz "happiness", kas, manuprāt, nozīmē kaut ko nedaudz citu - "laime". Šeit arī rodam skaidrojumu, ka laime (vai prieks?) "ir garīgs vai emocionāls labsajūtas stāvoklis, ko raksturo pozitīvas vai patīkamas emocijas robežās no apmierinājuma līdz lielam priekam." Vikipēdija arī apstiprina manas aizdomas, ka "laime ir izplūdis jēdziens un daudziem cilvēkiem var nozīmēt dažādas lietas." Šeit varam lasīt arī atsauci uz divu zinātnieku - Sara Algoe un Jonathan Haidt (es pat neminēšu, kā šos uzvārdus izrunā) - rakstīto, ka "laime" var būt apzīmējums veselai grupai radniecīgu emocionālo stāvokļu, piemēram, priekam (aha!), jautrībai, apmierinājumam, gandarījumam, eiforijai un triumfam. Visbeidzot atrodu arī meklētās prieka fizioloģiskās izpausmes - prieks saistīts ar paaugstinātu aktivitāti smadzeņu kreisās puslodes pieres daivas garozā. Bēda tikai tā, ka putniem smadzeņu uzbūve ir stipri citāda nekā cilvēkam un šādas smadzeņu daļas tiem vienkārši nav...

Pieres daiva cilvēkam gan atbild ne tikai par prieku, bet arī citām emocijām un uzvedības reakciju kontroli vispār, kā arī gribai pakļauto kustību kontroli, ieskaitot runu (sk. šeit). Skaidrs, ka ar lielāko daļu no šī visa jātiek galā arī putniem, tātad skaidrs, ka kaut kādai analoģiskai smadzeņu daļai jābūt arī putniem. Tāda ir - nidopallium caudolaterale (sk. šeit). Problēma tikai tā, ka šī smadzeņu daļa putnam, tāpat kā kreisās puslodes pieres daivas garoza cilvēkam, ir ar vairākām funkcijām. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka tieši šajā smadzeņu daļā putniem atrodas augšējais vokālais centrs, kas ir viens no smadzeņu kodoliem, kas nodrošina spēju dziedāt (sk. šeit).

Skaidrs, putni ir gudri, bet vai putni spēj just emocijas? Putnu vērotāja Melisa Meinca savā rakstā norāda, ka, lai gan jautājums ir diskutabls, var gan (sk. šeit). Autore piemin arī prieku un, tāpat kā es iepriekš, pieļauj, ka prieka izpausme varētu būt dziedāšana, kad tas nav nepieciešams. M. Meinca norāda arī uz kādu citu lietu, ko svarīgi paturēt prātā - emocijas var būt līdzeklis, lai nodrošinātu izdzīvošanu un vairošanos, tātad arī cilvēkam tās nav tikai "plika" intelekta izpausme.

Jāatzīmē gan, ka Melisa Meinca ir tikai ļoti pieredzējusi putnu vērotāja, bet ne zinātniece. Ko par putnu emocijām, un jo īpaši prieku, saka zinātnieki? Man nav pieejas zinātnisko publikāciju datubāzēm, tāpēc mēģināju izlīdzēties ar Google Scholar. Diemžēl nācās secināt, ka zinātniekus acīmredzot nenodarbina jautājumi par putnu spējām just emocijas vispār un prieku konkrēti, jo neko jēdzīgu atrast nespēju.

Tad nolēmu mazliet izkāpt no interneta un iekāpt mūsu pašu profesores Tatjanas Zorenko grāmatā "Dzīvnieku uzvedība." Profesore savā grāmatā raksta: "Acīmredzot spēja demonstrēt emocijas ir raksturīga tikai zīdītājiem un nedaudz putniem." Aizdomājos par pupuķi... Jā, uztraukumā - cekuls gaisā un šņāc. Kā ar prieku? Ieraugot kādu lielu kukaini, arī cekuls gaisā! Varbūt priecājas? Bet dziedot gan pupuķi cekulu parasti nevirina...

Jutos jau gandrīz nonācis strupceļā, un atgriezos internetā. Dziļi smadzenēs noglabātas nojausmas dēļ iegūglēju "hormone of happiness". Ahā, serotonīns! Ne gluži hormons, bet neiromediators, kurš nosaka daudz ko, laimes sajūtu ieskaitot (sk. šeit).

Zināms, ka putniem dziedāt liek paaugstināts testosterona līmenis, kas gan vairāk varētu būt saistīts ar agresiju, nevis prieku, bet varbūt arī serotonīnam ir kāda loma putnu dziedāšanā? Ir! Viljams Vuds no Vašingtonas universitātes pat izstrādājis promocijas darbu par šo tēmu (sk. šeit). Vuds noskaidrojis, ka serotonīns iedarbojas uz vienu no putnu smadzeņu kodoliem, kas atbild gan par dziesmas mācīšanos, gan pašu dziedāšanu (šis gan nav iepriekš minētais augšējais vokālais centrs). Šī iedarbība gan ir visai nosacīta - serotonīna trūkums putna dziesmas uzbūvi maina gan, bet dziedāšanas intensitāti nē. Turklāt arī dziesmas uzbūve drīz vien atgriežas normālās sliedēs.

Te arī mans ceļojums beidzās... Tā arī līdz galam neatbildēti palika jautājumi, vai putni vispār mēdz priecāties un vai serotonīns tos dara laimīgus. Vienīgais, ko varu secināt ir - pat pieņemot, ka putni reizēm dzied no prieka, ir skaidrs, ka prieks nav obligāts priekšnosacījums putnu dziedāšanai.

Gribu tikai vēl pieminēt, ka savos meklējumos uzdūros kādam blogam, kurā šis jautājums tika apskatīts mazliet citādi - vai putnus iepriecina to dziedāšana (sk. šeit). Zem šī raksta vairāki lasītāji bija komentējuši: "Es nezinu, vai pašus putnus iepriecina to dziedāšana, bet mani gan." Varbūt pie tā arī paliksim.