sestdiena, 2016. gada 23. jūlijs

Dārzs putniem

Mans dārzs ir samērā liels, atrodas mežā un tajā ir dīķis, bet citādi tas noteikti nav īpašs - parasts, visnotaļ neapsaimniekots dārzs. Dārznieki varbūt to pat vispār nesauktu par dārzu. Mums ir tikai dažas puķu dobes, un vienā no tām ietilpināti arī daži zemeņu ceri un pāris sīpolu lociņiem. Labi, varbūt ābeļdārzs, jo dažādu ābeļu un bumbieru gan mums netrūkst. Lielākoties mans vienīgais ieguldījums dārzkopībā (un šo vārdu lietoju ļoti brīvi) ir tas, ka pļauju zāli. Neesmu arī īpaši domājis par putnu piesaistīšanu (reizēm domāju tikai par neatbaidīšanu), tāpēc uz manu dārzu putnu draugi nenāks skatīties kā savulaik uz Kārļa Griguļa mājām, bet tieši tāpēc esmu izvēlējies savu dārzu, lai pastāstītu par dažām lietām, kas parastu dārzu var padarīt putniem interesantu.

Putni ir tik dažādi un tik dažādas to prasības pēc dzīvotnes, ka būtu ļoti grūti dārzu padarīt putniem pilnīgi nepiemērotu. Varbūt varētu vienīgi noasfaltēt. Bet dabā, kā zināms, spēks ir daudzveidībā, tāpēc, jo daudzveidīgāks dārzs, jo dažādāki putni to redzēs labu esam, un šis būs stāsts par dažiem elementiem dārza daudzveidības nodrošināšanai.

Divas galvenās lietas, kas putnam nepieciešamas - barība un vieta, kur būvēt ligzdu (protams, vēl ir drošas slēptuves, ūdens, materiāli ligzdai, posteņi dziedāšanai utt., bet šīs ir divas galvenās).

Spriežot pēc iedzīvotāju zvaniem uz LOB, viens no galvenajiem iemesliem konfliktiem starp dārzu īpašniekiem un putniem ir ķirši. Sūdzības parasti saņemam par mājas strazdiem, bet manā dārzā mežā mājas strazdu nav. Tas gan nenozīmē, ka trūkst ķiršu ēdāju - melno mežastrazdu, pelēko strazdu, sīļu, dižraibo dzeņu...

Putnu uzlidojumi ķiršiem, šķiet, notiek augļu nogatavošanās secībā un sākot ar saldākajiem. Tomēr našķēšanās apjomos ķirši paliek arī mums. Turklāt vairāki no kokiem ir tik augsti, ka lielāko daļu ķiršu tāpat bez īpašas piepūles nolasīt nevaram.






Tomēr ķirši nav vienīgie putniem interesantie augļu koki. Kā jau minēju, dārzā netrūkst ābeļu. Tagad, kad augļi vēl ir mazi, zaļi un skābi, nevienu putnu tie neinteresē, bet rudens otrajā pusē un ziemā - cita lieta. Tad, ābolus meklējot, pa nobirušajām lapām rušinās melnie mežastrazdi, bet kokos palikušie augļi piesaista dzeņus.

Vienā pagalma malā gar ceļu augošās lazdas traucē cauri pagalmam izbraukt lielām mašīnām, toties nodrošina riekstus sīļiem, riekstrožiem un dzilnīšiem.

Bet vislielākais "augļu koks" dārzā ir loga priekšā augošais ozols. Zīles, kā zināms, ir klasiska sīļu barība, tāpēc rudeņos šie putni it bieži plosās pa ozola zariem.

Tomēr sīļi nav vienīgie, kas ozolā atrod sev barību. Kad vēl strādāju mājās (pie loga ar skatu uz ozolu), varēju tajā novērot dažādas putnu sugas, piemēram, dzeņus - gan dižraibo un vidējo dzeni, gan pelēko dzilnu. Dzeņi gan ozolā nemeklēja zīles, bet kukaiņus un to kāpurus.

Kā zināms, lieliska vieta kukaiņu kāpuriem ir arī mirusi koksne. Dārzā var atrast vietu arī tai. Es saprotu apsvērumus, kuru dēļ varētu nevēlēties savā dārzā turēt lielu nokaltušu koku (un attēlā redzamie koki patiesībā ir mežā, nevis manā dārzā),...

 ...bet reizēm nemaz nevajag daudz. Piemēram, ābeles celms, kas nozāģēts augstu, lai varētu uz tā sēdēt, arī izrādījies laba dzīvotne kukaiņiem un līdz ar to arī barotava dzeņiem. Tāpat noderētu arī kāds nokaltis zars, kas atstāts nenozāģēts.

Putniem nepieciešama ne tikai pārtika, bet arī ūdens (turklāt ne tikai dzeršanai, bet arī lai nomazgātos un atvēsinātos). Jau iepriekš esmu rakstījis par putnu dzirdinātavu (šeit), bet manā dārzā šo funkciju pilda dīķis. Turklāt dīķis nodrošina putniem ne tikai ūdeni, bet arī barību - tajā attīstās kukaiņu kāpuri un dzīvo arī zivis, tāpēc reizēm manā dārzā viesojas arī zivju gārnis un zivju dzenītis (ne vienam, ne otram gan šeit nav kur ligzdot). Pavasaros dīķī novērojamas arī meža pīles, kas dažu gadu kaut kur tepat arī ligzdo.

Tas, kā gan manā dārzā nav, ir veci, dobumaini koki, jo lielākā daļa no kokiem ir sievas vecvecāku iestādīta apmēram pirms 40 gadiem. Parasti šādu koku trūkums tiek kompensēts ar būrīšiem. Nesakiet nevienam, bet būrīšu izgatavošanai un uzstādīšanai esmu par slinku. Mūsu dārzā būrīšus salikusi mana sieva.

Ir gan arī viens būrītis, kas saglabājies no aizlaikiem, jo atrodas vietā, kur bez palīglīdzekļiem klāt netikt. Šogad tajā apmetušies sirseņi, bet savulaik tajā ligzdojušas svīres.


Tomēr ir putni, kas, lai gan skaitās dobumperētāji, atrod sev ligzdošanas vietu pat tad, ja nav ne būrīšu, ne dobumu. Šajā mājas stūrī fotografēšanas brīdī jumtā čiepstēja jau otrais lielo zīlīšu perējums.

Protams, arī mūsu mājās ir dažādi veci šķūnīši. Pat ja durvis tiem ir aizveramas, netrūkst šķirbu, pa kurām putni var iekļūt un atrast sev piemērotas ligzdošanas vietas.

Piemēram, šī ir stipri veca sarkanrīklītes ligzda, kas atrodas augstāk redzamajā šķūnītī. Šķūnīšos ligzdas mēdz būvēt arī melnie mežastrazdi un citi putni Tradicionālas saimniecības ēku apdzīvotājas ir bezdelīgas, bet, tā kā mēs dzīvojam mežā un mums nav lopu, šo putnu pie mums nav (bet kaimiņa mājā gan ligzdo).

Nezinu, vai pie tā vainojama teritorijas platība un sarežģītā topogrāfija vai mans slinkums, bet gluži visur zāli es nopļaut nevaru. Šādas nepļautas vietas ir piemērotas, piemēram, ķauķu ligzdošanai. Bet ziemā nenopļautās "nezāles" nodrošina barību pārziemojošajiem sēklēdājiem (piemēram, zaļžubītēm un dadzīšiem).

Nepļaujot konkrētu vietu ilgāku laiku, tā aizaug ar krūmiem. Arī krūmi ir piemērota ligzdošanas vieta ķauķiem (daļa sugu dod priekšroku lakstaugiem, citas - krūmiem), un šādās vietās var ligzdot arī brūnā čakste.

Protams, arī mērķtiecīgi stādīti krūmi ir piemēroti putnu ligzdošanai. Ogu krūmi manā dārzā gan ir pārāk appļauti un citādi pārāk no cilvēkiem apdzīvoti, lai būtu ļoti laba dzīvesvieta putniem. Lai gan novērojis to neesmu, domāju, ka upenes un jāņogas putni izmanto arī pārtikā.

Kā jau minēju iepriekš, koki manā dārzā lielākoties ir jauni, tomēr arī tie var nodrošināt putniem vietas ligzdošanai. Viens no labiem ligzdas kokiem ir tūja, kuras biezie mūžzaļie zari labi apslēpj ligzdas. Zaļžubītēm tā ir klasiska ligzdošanas vieta dārzos un parkos, un arī šajā tūjā dažus gadus zaļžubīte ir ligzdojusi. Citā tūjā ligzdu savulaik būvēja lauku balodis, bet nezinu, vai viņam kaut kas izdevās.

Arī savu dzīvi beiguši koki var noderēt putniem kā ligzdošanas vietas. Ligzdošanas sezonas laikā malkas grēdas parasti tiek atstātas mierā, un pa to laiku tajās savus mazuļus var izaudzināt melnais mežastrazds vai baltā cielava.

Arī dārzā putnus apdraud dažādi plēsēji (tostarp citi putni), tāpēc gan putniem, gan to ligzdām nepieciešamas drošas slēptuves (biezi krūmi, gara zāle, ēku šķirbas u.tml.).

Daļu draudu putniem sagādājam mēs paši. Kā zināms, daudz putnu nobendē kaķi. Kaķu mums nav, bet viņu lomu šajā ziņā diemžēl ieņem abi mūsu suņi. Kokos gan tie nekāpj, tomēr laiku pa laikam nokož kādu neveiklāku putnu mazuli (acīmredzot bija pat izpostījuši kādu melnā mežastrazda ligzdu, ko nebiju atradis). Šogad viņu zobos bija nonācis arī gaigalas mazulis, lai gan gaigalu savā dārzā nekad neesmu redzējis. Pašlaik, lai putniem nodarīto postu mazinātu, savas dienas suņi pavada aplokā. Viens labums no šiem zvēriem tomēr putniem var būt. Neesmu meklējis un pārbaudījis, bet domāju, ka lielā daļā apkārtnes putnu ligzdu izklājumā izmantota mūsu suņu spalva.

Dabā viss ir saistīts, tāpēc, padarot savu dārzu draudzīgu putniem, jūs palīdzēsiet arī citiem radījumiem - visur atrodami kukaiņi, dīķī mitinās zivis, dēles un gliemeži, uz malkas grēdām sildās un barību meklē ķirzakas, riekstus un zīles ēd peles, strupastes un vāveres, āboli interesē ne tikai dzeņiem un mežastrazdiem, bet arī caunām utt. Un galu galā labumu no dārza putniem iegūst arī dārza saimnieks - pupuķis mauriņā izskatās labāk nekā rūķis, putnu dziesmas ir daudz patīkamāks fons Jāņu svinēšanai nekā šlāgeri, un dārza radību izpēte bērnam ir veselīgāka izklaide nekā datorspēles.

Droši vien daudzi no manis aprakstītajiem elementiem ir atrodami arī jūsu dārzā, bet, ja nu jūsu dārzs ir asfaltēts laukums, varbūt sakraujiet vienā stūrī kādu ķieģeļu kaudzi. Putni to novērtēs.







trešdiena, 2016. gada 13. jūlijs

Tēti, vai es drīkstu pabarot...?

"Tēti, vai es drīkstu pabarot suņus?"

"Meitiņ, tu netiksi ar suņiem galā." Tomēr iedodu bļodiņu ar barību, lai jau mēģina.

Pēc brīža izmisušais "Tētīīī!" apliecina, ka manas bažas bijušas pamatotas - jāiet palīgā meitai, kam nevaldāmi apkārt lēkā gaidāmās maltītes sajūsminātie suņi, gandrīz gāžot meiteni no kājām.

"Vai es drīkstēšu viņus pabarot arī vakarā?"
---
Protams, savus mājdzīvniekus barot ir mūsu pienākums, tomēr nereti nodarbojamies arī ar savvaļas dzīvnieku barošanu. Savvaļas dzīvnieku barošanai mēdz būt praktisks pamatojums - medījamo vai makšķerējamo dzīvnieku populācijas uzturēšana un piesaistīšana konkrētai vietai, dzīvnieku piesaistīšana izpētes vai tūrisma vajadzībām vai sugu aizsardzības nodrošināšana. Visbiežāk gan savvaļas dzīvnieku barošana notiek emocionālu apsvērumu dēļ (piemēram, putnu barošana ziemā), tomēr dzīvnieku barošanai emociju dēļ var būt arī ļoti būtiska praktiska nozīme - bērnu saiknes ar dabu nodrošināšana, veicinot interesi un izpratni. Par putnu barošanu ziemā rakstīts jau daudz, turklāt nav īstā sezona, tāpēc šoreiz par to gandrīz ne vārda (ja interesē, visu svarīgāko var izlasīt šeit), bet ir vēl tik daudz savvaļas dzīvnieku, ko var pabarot.

Bērnībā reizēm mēdzu barot odus. Ods nolaižas uz rokas, iedur ādā savu snuķīti sāk sūkt un pamazām duras arvien dziļāk un dziļāk. Līdz snuķis ir ādā burtiski līdz acīm. Pa to laiku oda vēders kļūst arvien resnāks un resnāks, līdz tas kļūst par caurspīdīgu ar ūdeni pildītu balonu. Beigās odam no dibengala iznāk caurspīdīgs piliens, un, kā teiktu runcis Gārfīlds, tā ir zīme, ka bāka ir pilna. Ods atspēries izvelk no ādas savu snuķīti un dodas prom, stipri smagnējāk nekā atlidojis.

Odi nebija vienīgie bezmugurkaulnieki, ko bērnībā mēdzu barot. Reiz mamma ierādīja, ka skudras, kas bija salīdušas mājā, var barot, noberot uz palodzes mazliet cukura. Varētu domāt, ka dabā jau skudras pie cukura netiek, bet, zinot skudru kāri pēc laputu saldajām kakām, jādomā, ka šāds cienasts tika novērtēts.

Gliemeži gan, ja pareizi atceros, vairāk nodarbojās ar lēnu bēgšanu no mūsu ierīkotā "zoodārza" - tādiem vai citādiem traukiem, kas piekrāmēti ar zāli un citiem zaļumiem. Nesen doma par gliemežu turēšanu mājās radās arī manai vecākajai meitai. Pēc dažām burkā pavadītām dienām gan mēs palaidām gliemežus, lai skrien.

Dzīvnieku turēšana burkā gan ir mazliet cits stāsts, tāpēc atpakaļ pie dzīvnieku barošanas dabā. Un daba, kā zināms, var ienākt arī mūsu mājās. Redzot, ka mušas laiku pa laikam laižas uz ēdiena, tā pati meita, kas ķēra gliemežus, iedomājās ierīkot uz palodzes mušu barotavu - izkaisīt maizes drupačas. "Iepriekš, kad es tā izdarīju, drupačas pazuda. Mušas visu apēdušas." Jāatzīst, nebiju iepriecināts par domu, ka palodzes tiks nobārstītas ar drupačām, kuru notīrīšana radīs nepareizu priekšstatu, tāpēc ierosināju uz ārējās palodzes ierīkot lapseņu barotavu (ar zināmu interesi gaidot reakciju no divreiz lapseņu sadzeltā bērna). "Jā!" viņas acis iemirdzējās. "Lapseņu barotavu!" Tad nu ielikām kastītē ievārījumu un atstājām uz palodzes pie loga, ko ikdienā nevirinām.

Atgriežoties manā bērnībā, atceros, kā kopā ar brāli barojām zirnekli, kas bija ierīkojis tīklu aiz vecāku istabas loga. Tīkla pabakstīšana ar smilgu zirnekli tikai nobiedēja, bet, ja tīklā iemeta mazu kukainīti, zirneklis uzreiz bija ārā no savas slēptuves tīkla tālākajā stūrī un steidzās upuri ievīstīt tīkla paciņā (gluži kā Šīloba Frodo "Gredzenu pavēlnieka" filmā, ko, protams, tolaik vēl nebijām redzējuši).

Tomēr uz šo rakstu mani pamudināja nevis kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku barošana, bet pasēdēšana ar meitām dīķmalā, nesekmīgi mēģinot pabarot zivtiņas. Dīķī iemestā maizes šķēle skumji šūpojās vējā, kamēr zivju bariņš peldēja turpat netālu. Bet savulaik ar sievu šādi izklaidējāmies, vērojot, kā zivis skaļi čāpstinādamas dzenā maizi pa dīķi.

Mana līdz šim vienīgā ilgstošā viesošanās Engures bāzē nebija sevišķi notikumiem bagāta, tāpēc arī toreiz man un brālim viena no izklaidēm bija zivju barošana, toreiz gan ar beigtiem dunduriem un citiem kukaiņiem, kas bija sakrājušies zirnekļu tīklos uz peldošās mājas sienām.

Ja nu gribas barot mazus pūkainus dzīvnieciņus, var atrast iespēju darīt arī to. Bērnībā izbērām virtuvē uz grīdas auzu pārslas un tad, satupuši uz soliņiem, klusi gaidījām, kā žurkas nāks tās ēst. Šāda izklaide gan neveicināja žēlumu pret žurkām, kad galu galā to dzīve beidzās slazdos.
Nepatīk žurkas? Lai būtu eži. Tikai nevajag tiem dot kādreiz tradicionālo pienu, labāk maltu gaļu, vārītu olu vai kaķu barību. Viens tāds kaķu barību iecienījis ezis savulaik ar savu ierašanos katru vakaru vienā un tajā pašā laikā iepriecināja manus vecākus.

Protams, barojot dzīvniekus, nevar ļauties tikai vēlmei iepriecināt bērnus, bet jāievēro noteikumi, ko šeit detalizēti neizklāstīšu, vien uzsvēršu, ka galvenais no tiem ir - dot dzīvniekiem tiem piemērotu barību. Ak, jā, un nekad nebarojiet dzīvniekus zoodārzā (arī ar piemērotu barību nē), izņemot vietas, kur esat īpaši aicināti to darīt!