Tēti, vai es drīkstu pabarot...?

"Tēti, vai es drīkstu pabarot suņus?"

"Meitiņ, tu netiksi ar suņiem galā." Tomēr iedodu bļodiņu ar barību, lai jau mēģina.

Pēc brīža izmisušais "Tētīīī!" apliecina, ka manas bažas bijušas pamatotas - jāiet palīgā meitai, kam nevaldāmi apkārt lēkā gaidāmās maltītes sajūsminātie suņi, gandrīz gāžot meiteni no kājām.

"Vai es drīkstēšu viņus pabarot arī vakarā?"
---
Protams, savus mājdzīvniekus barot ir mūsu pienākums, tomēr nereti nodarbojamies arī ar savvaļas dzīvnieku barošanu. Savvaļas dzīvnieku barošanai mēdz būt praktisks pamatojums - medījamo vai makšķerējamo dzīvnieku populācijas uzturēšana un piesaistīšana konkrētai vietai, dzīvnieku piesaistīšana izpētes vai tūrisma vajadzībām vai sugu aizsardzības nodrošināšana. Visbiežāk gan savvaļas dzīvnieku barošana notiek emocionālu apsvērumu dēļ (piemēram, putnu barošana ziemā), tomēr dzīvnieku barošanai emociju dēļ var būt arī ļoti būtiska praktiska nozīme - bērnu saiknes ar dabu nodrošināšana, veicinot interesi un izpratni. Par putnu barošanu ziemā rakstīts jau daudz, turklāt nav īstā sezona, tāpēc šoreiz par to gandrīz ne vārda (ja interesē, visu svarīgāko var izlasīt šeit), bet ir vēl tik daudz savvaļas dzīvnieku, ko var pabarot.

Bērnībā reizēm mēdzu barot odus. Ods nolaižas uz rokas, iedur ādā savu snuķīti sāk sūkt un pamazām duras arvien dziļāk un dziļāk. Līdz snuķis ir ādā burtiski līdz acīm. Pa to laiku oda vēders kļūst arvien resnāks un resnāks, līdz tas kļūst par caurspīdīgu ar ūdeni pildītu balonu. Beigās odam no dibengala iznāk caurspīdīgs piliens, un, kā teiktu runcis Gārfīlds, tā ir zīme, ka bāka ir pilna. Ods atspēries izvelk no ādas savu snuķīti un dodas prom, stipri smagnējāk nekā atlidojis.

Odi nebija vienīgie bezmugurkaulnieki, ko bērnībā mēdzu barot. Reiz mamma ierādīja, ka skudras, kas bija salīdušas mājā, var barot, noberot uz palodzes mazliet cukura. Varētu domāt, ka dabā jau skudras pie cukura netiek, bet, zinot skudru kāri pēc laputu saldajām kakām, jādomā, ka šāds cienasts tika novērtēts.

Gliemeži gan, ja pareizi atceros, vairāk nodarbojās ar lēnu bēgšanu no mūsu ierīkotā "zoodārza" - tādiem vai citādiem traukiem, kas piekrāmēti ar zāli un citiem zaļumiem. Nesen doma par gliemežu turēšanu mājās radās arī manai vecākajai meitai. Pēc dažām burkā pavadītām dienām gan mēs palaidām gliemežus, lai skrien.

Dzīvnieku turēšana burkā gan ir mazliet cits stāsts, tāpēc atpakaļ pie dzīvnieku barošanas dabā. Un daba, kā zināms, var ienākt arī mūsu mājās. Redzot, ka mušas laiku pa laikam laižas uz ēdiena, tā pati meita, kas ķēra gliemežus, iedomājās ierīkot uz palodzes mušu barotavu - izkaisīt maizes drupačas. "Iepriekš, kad es tā izdarīju, drupačas pazuda. Mušas visu apēdušas." Jāatzīst, nebiju iepriecināts par domu, ka palodzes tiks nobārstītas ar drupačām, kuru notīrīšana radīs nepareizu priekšstatu, tāpēc ierosināju uz ārējās palodzes ierīkot lapseņu barotavu (ar zināmu interesi gaidot reakciju no divreiz lapseņu sadzeltā bērna). "Jā!" viņas acis iemirdzējās. "Lapseņu barotavu!" Tad nu ielikām kastītē ievārījumu un atstājām uz palodzes pie loga, ko ikdienā nevirinām.

Atgriežoties manā bērnībā, atceros, kā kopā ar brāli barojām zirnekli, kas bija ierīkojis tīklu aiz vecāku istabas loga. Tīkla pabakstīšana ar smilgu zirnekli tikai nobiedēja, bet, ja tīklā iemeta mazu kukainīti, zirneklis uzreiz bija ārā no savas slēptuves tīkla tālākajā stūrī un steidzās upuri ievīstīt tīkla paciņā (gluži kā Šīloba Frodo "Gredzenu pavēlnieka" filmā, ko, protams, tolaik vēl nebijām redzējuši).

Tomēr uz šo rakstu mani pamudināja nevis kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku barošana, bet pasēdēšana ar meitām dīķmalā, nesekmīgi mēģinot pabarot zivtiņas. Dīķī iemestā maizes šķēle skumji šūpojās vējā, kamēr zivju bariņš peldēja turpat netālu. Bet savulaik ar sievu šādi izklaidējāmies, vērojot, kā zivis skaļi čāpstinādamas dzenā maizi pa dīķi.

Mana līdz šim vienīgā ilgstošā viesošanās Engures bāzē nebija sevišķi notikumiem bagāta, tāpēc arī toreiz man un brālim viena no izklaidēm bija zivju barošana, toreiz gan ar beigtiem dunduriem un citiem kukaiņiem, kas bija sakrājušies zirnekļu tīklos uz peldošās mājas sienām.

Ja nu gribas barot mazus pūkainus dzīvnieciņus, var atrast iespēju darīt arī to. Bērnībā izbērām virtuvē uz grīdas auzu pārslas un tad, satupuši uz soliņiem, klusi gaidījām, kā žurkas nāks tās ēst. Šāda izklaide gan neveicināja žēlumu pret žurkām, kad galu galā to dzīve beidzās slazdos.
Nepatīk žurkas? Lai būtu eži. Tikai nevajag tiem dot kādreiz tradicionālo pienu, labāk maltu gaļu, vārītu olu vai kaķu barību. Viens tāds kaķu barību iecienījis ezis savulaik ar savu ierašanos katru vakaru vienā un tajā pašā laikā iepriecināja manus vecākus.

Protams, barojot dzīvniekus, nevar ļauties tikai vēlmei iepriecināt bērnus, bet jāievēro noteikumi, ko šeit detalizēti neizklāstīšu, vien uzsvēršu, ka galvenais no tiem ir - dot dzīvniekiem tiem piemērotu barību. Ak, jā, un nekad nebarojiet dzīvniekus zoodārzā (arī ar piemērotu barību nē), izņemot vietas, kur esat īpaši aicināti to darīt!