otrdiena, 2014. gada 23. decembris

Putniņa žēl?

Kā jau putnu aizsardzības organizācijai pieklājas, LOB bieži saņem zvanus no cilvēkiem, kas aicina glābt to vai citu putnu. Katrai sezonai ir savas īpatnības. Pavasarī putni atlido par ātru, vasarā no ligzdām "krīt" mazuļi, rudenī putnu aizlido par vēlu, bet ziema ir gulbju "iesalšanas" laiks. Nenoniecinot cilvēku rūpes par putniem, tomēr varu apgalvot, ka lielākajā daļā gadījumu, par kuriem tiek ziņots, putniem palīdzība nav nepieciešama, bet lielākajā daļā no atlikušajiem gadījumiem putniem palīdzēt nav iespējams.

Piekrītu Kasparam Funtam, kurš pauda, ka putnus jāglābj tikai tajos gadījumos, kad vainīgs ir cilvēks. Nevajag darīt tā, kā man reiz piezvanījusī kundze, kas esot atņēmusi "ūpim" vārnu sašutumā par to, ka tas gribot ēst dzīvu putnu. Arī katru laikus neaizlidojušo putnu izglābt nevar. Vienkāršam cilvēkam visvairāk nepatīk dzirdēt vārdus "dabiskā izlase", bet tā nu tas ir - tie, kas kļūdās, lemti bojāejai, populācijai kopumā kļūstot "gudrākai". Tomēr gadās arī reizes, kad tam pārgalvīgajam ziemotājam izrādās taisnība. Ne velti Rīgā pārziemo lērums meža pīļu un melno mežastrazdu, kas citādi varētu būt aizceļojuši uz "siltajām zemēm" Rietumeiropā.

Tomēr nenoliedzami tas, ka cilvēkiem rūp putni, ir labi. Reizēm tikai gribētos, lai šīs rūpes tiktu vērstas pareizajā virzienā, tāpēc šoreiz putnu draugiem piedāvāju dažus praktiskus padomus putnu glābšanā. Ievērojot šīs lietas, jūs patiesi varēsiet novērst liela skaita putnu bojāeju, nevis iejauksieties dabas procesos vai uz ledus sēdoša gulbja diendusā.

1. Nelaidiet ārā kaķi

Jūs teiksiet - tas nav iespējams! Piekrītu, ka tas var sagādāt zināmas neērtības, bet tad nu apdomājiet, vai jums svarīgāka kaķa labsajūta vai putni. Aprēķini par to, cik daudz putnu kaķi nogalina, ir dažādi (un Latvijā šādi pētījumi nav veikti), bet skaidrs, ka skaits ir liels, un vismaz dažos pētījumos norādīts, ka kaķi ir galvenais cilvēku izraisītais putnu bojāejas iemesls. Vienu pārskatu par ASV var palasīt šeit. Mūsdienās arvien biežāk tiek runāts par postu, ko dabai nodara invazīvās sugas (cilvēka ievazātās sugas, kas apdraud vietējās), bet reizēm aizmirstam, ka mājas kaķis ir viena no tām. Dzirdēts, ka kaķu attaisnošanai izmanto argumentu, ka putnus lielā skaitā apēd arī dabiski sastopamie plēsēji - citi putni, caunas utt. Bet, kur kāds dzird attaisnojumu kaķiem, es dzirdu dubultu apsūdzību - tie ne tikai medī savvaļas putnus, bet arī konkurē par barību ar savvaļas plēsējiem.

Nu, labi, labi - neierobežojiet savu kaķi! Bet varbūt ieklausieties Deividā Atenboro un pielieciet kaķim zvaniņu (lasīt šeit). Ja nu zvaniņš nestrādā, uzdūros šādai lapai (par šo neko nezinu, vērtējiet paši).

2. Izrotājiet savas mājas logus

Redz, kaut kas arī par Ziemassvētku tēmu! Šoreiz gan nepietiks tikai ar logos ielīmētām sniegpārsliņām, vismaz tad, ja tās salīmētas loga iekšpusē.

Ar stiklu saistītās briesmas mums it kā vajadzētu aptvert. Mana kolēģe savulaik ar galvu sasita vaļā atstātas skapja stikla durvis, un līdzīgi negadījumi būs piemeklējuši lielāko daļu no mums. Putni ir mazāki radījumi, bet pārvietojas ar lielāku ātrumu, tāpēc viņu sadursme ar stiklu bieži ir nāvējoša.

Stiklam ir divas no redzamības viedokļa nelāgas īpatnības. Pirmkārt, kā mana kolēģe sāpīgi pārliecinājās, stikls ir caurspīdīgs, kas to padara gandrīz neredzamu (atzīstiet - bieži no ieskriešanas stiklā mūs glābj tas, ka zinām, ka stiklam tur jābūt, nevis tas, ka stiklu redzam). Otrkārt, un to dažreiz aizmirstam, zināmos gaismas apstākļos stiklu neredzamu padarīt var tas, ka tas kļūst par spoguli. Tieši tāpēc, lai stiklu padarītu putniem redzamu, uzlīmes vai vienalga ko līdzīgu labāk likt loga ārpusē. Tam, ko līmē uz stikla nav noteikti jābūt plēsīga putna siluetam, derēs jebkas, ko pietiekami labi var redzēt.

Par šo tēmu detalizēti var lasīt mana kolēģa Rolanda Lebusa rakstā žurnālā "Putni dabā" (lasīt šeit).

3. Braucot ar auto, ievērojiet atļauto braukšanas ātrumu

Protams, atļautais ātrums pirmkārt jāievēro, lai neapdraudētu savu un savu līdzcilvēku dzīvības, tomēr tas var glābt arī ievērojamu skaitu putnu un citus dzīvnieku, kam gadījies atrasties uz ceļa.

Ir kāds pētījums, kurā noskaidrots, ka putni iemācās, kāds ir atļautais braukšanas ātrums noteiktos ceļa posmos (lasīt šeit), un es nepārrakstījos - putni iemācās ātruma ierobežojumus un pielāgo tam to, cik tālu no mašīnas ceļas gaisā, bet nepielāgojas konkrētas mašīnas ātrumam. Nu labi, patiesībā jau putni visticamāk apgūst vidējo braukšanas ātrumu konkrētajā posmā, nevis noteiktos ierobežojumus, bet šā vai tā ir skaidrs, ka tie var laikus nenoreaģēt uz mašīnu, kas "izlec" no ierastās plūsmas. Īpaši aktuāla problēma šī ir vasarā, kad apkārt klīst putnu jaunuļi, kas, protams, neko daudz vēl nav iemācījušies.

4. Neindējiet kukaiņus un nezāles savā dārzā vai laukā

Ceru, ka neviens no mana bloga lasītājiem nelaista dārzu vai lauku ar kaut ko tādu, ko aizliedz likums. Tāpat ceru, ka neviens nelolo ilūzijas, ka ir tāda lieta kā nekaitīga inde. Ja nu tomēr - ilūziju kliedēšanai atgādinu stāstu par poniju, kas gāja bojā pēc pavisam legālas lauka miglošanas (lasīt šeit). Gribētu ticēt, ka ponija noindēšana ir rets negadījums, taču kukaiņi gan tiek indēti bieži un apzināti. Tomēr apzināti indētajiem kukaiņiem varam paraut līdzi arī tādus, ko indēt nebijām plānojuši (piemēram, bites), bet, ņemot vērā raksta tēmu, gribu likt lasītājam aiz auss, ka putni ēd arī "kaitīgos" kukaiņus, labi noindētā laukā labākajā gadījumā paliekot bez barības, sliktākajā - saindējoties paši. Par vienu arī šobrīd pavisam legālu zemesvēžu/pupuķu indi esmu rakstījis jau iepriekš (lasīt šeit). Tātad mans ieteikums būtu, ja nevarat kaut ko izaudzēt bez dzīvas radības indēšanas, labāk neaudzējiet vispār.

5. Necērtiet savu mežu putnu ligzdošanas laikā

Putnu jautājumiem līdzi sekojošs lasītājs jau būs pamanījis (un varbūt pat atbalstījis) LOB aicinājumu noteikt mežizstrādes pārtraukumu aktīvākajā meža putnu ligzdošanas sezonā no aprīļa līdz jūnijam (lasīt šeit). AS "Latvijas valsts meži" apsaimniekotajos mežos vien katru gadu šajos trīs mēnešos iet bojā vairāk nekā 50 tūkstoši putnu ligzdu. Ja LVM vai valsts kopumā nepieciešamību cirst katru dienu par katru cenu var mēģināt pamatot ar nepieciešamību nodrošināt koksnes plūsmu, tad neliela meža īpašniekam, kas savu mežu nocirtīs reizi vai divas mūžā, nevajadzētu būt grūti mežizstrādi atlikt uz laiku, kad tā nerada liekus upurus.

6. Neizmētājiet atkritumus

Ja sekojat man vai citiem putnu cilvēkiem Tviterī, noteikti būsiet ievērojis Kaspara Funta blogā skarbo atgādinājumu, ka atkritumi nogalina (lasīt šeit). Līdzīgi skarbu gadījumu netrūkst, piemēram, Ruslans Matrozis, cik tik spēj, atgādina par to, kādu postu gulbjiem var nodarīt makšķernieku atstātie atkritumi - auklas un āķi (lasīt šeit). Jāpatur gan prātā, ka putnus apdraud arī atkritumi, kas vismaz formāli nav "izmētāti", bet kārtīgi noglabāti atkritumu poligonā (ja gribi nopirkt bildi, kas tev par to atgādinātu, to vari izdarīt šeit). Arī pats esmu redzējis, kā kaiju Daugavā pie Rīgas HES slīcina pie kājas pieķēries maisiņš, kas, iespējams, turpat netālu esošajā Getliņu izgāztuvē pavisam "legāli" dabūts.

Protams, ne viss iepriekš minētais (un neminētais) ir vienlīdz būtisks no putnu bojāejas viedokļa. Latvijā nav veikti visaptveroši pētījumi par cilvēku izraisītiem putnu bojāejas cēloņiem, bet varu piedāvāt ieskatīties pētījumā, kas veikts Kanādā (lasīt šeit). Lai gan šis pētījums, protams, neatbilst Latvijas situācijai, tas ļauj redzēt vismaz vienu piemēru dažādu cēloņu salīdzinošajam devumam putnu galēšanā. Aplūkojot 1. attēlu, redzēsiet, ka kaķi ir pārliecinoši līderi Kanādas putnu slepkavošanā. Redzēsiet arī to, ka transporta dēļ iet bojā vairāk putnu nekā medībās, mežsaimniecība nogalina vairāk putnu nekā pļavu pļaušana, bet mazāk nekā pesticīdi utt.

Noslēgumā varu vēlreiz atgādināt, ka putnus nevajag glābt no dabas. Lai cik tas būtu nežēlīgi, neviens putns nav nemirstīgs. Mirušie vai mirstošie putni dabā tiek izmantoti lietderīgi, un to populācijas dabiskajai mirstībai ir pielāgojušās (putni ar lielāku mirstību dēj vairāk olu). Savukārt cilvēks pasauli ir mainījis tik strauji un vērienīgi, ka evolūcija netiek līdzi. Tad nu paturiet prātā, ka viens pats dabā palaists kaķis nogalina vairāk putnu nekā rakstītajā Latvijas vēsturē saglabājušās ziņas par iesalušiem gulbjiem.



svētdiena, 2014. gada 21. decembris

2014. gada pirmie teikumi

Reku šeku Andris ievilka mani vienā blogu stafetē. Uzdevums šāds - izkopējam no sava bloga katra mēneša pirmā raksta pirmo teikumu un pēc tam nododam stafeti tālāk trim citiem blogu autoriem. Es gan neesmu tik cītīgs rakstītājs, lai kaut ko būtu sacerējis katru mēnesi, bet lai notiek:

Janvāris. Iepriekšējā rakstā sāku aplūkot ticību klimata pārmaiņām kā reliģiju, uzsvaru liekot uz to, kas man reliģijā patīk - ētikas kodekss, kura ievērošana nāk par labu sabiedrībai arī tad, ja sabiedrība nepieder reliģijai, kas šī kodeksa pamatā. (lasīt tālāk)

Februāris. I hear the train a comin'
It's rolling round the bend... (lasīt tālāk)

Marts. Mūsdienīga vides aizsardzība tiecas uz to, lai vides prasības tiktu integrētas visu nozaru politikās. (lasīt tālāk)


Aprīlis. Vakar biju aizbraucis uz Rīgu ciemos pie saviem vecākiem, kas dzīvo koku ieskautā privātmājā Ziepniekkalnā. (lasīt tālāk)


Maijs. Ar noteiktām interešu grupām domātiem izdevumiem problēma ir tā, ka, lai gan reizēm rakstītais it kā adresēts citiem, lielākoties neviens cits, izņemot konkrēto interešu grupu, šo izdevumu nelasa. (lasīt tālāk)


Jūnijs. 
Atrakstīja man kolēģe e-pasta vēstuli ar nosaukumu "Draudi gada putnam?" (lasīt tālāk)

Jūlijs. - Edgar, Frišvagars man te stāsta, tu viņu nesveicinot. (lasīt tālāk)

Augustā un septembrī neesmu rakstījis neko.

Oktobris. Sēžu, skatos 21. oktobra TV3 ziņas un uzzinu, ka ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis sasaucis preses konferenci, lai ziņotu, ka nāk pasaules gals, ja ne pasaules gals, tad akmens laikmets točna. (lasīt tālāk)

Novembrī atkal nekā.

Decembris. Reku šeku Andris ievilka mani vienā blogu stafetē.

Stafeti un iespēju atskatīties uz šogad blogā sarakstīto nododu Uģim, Janai un Kasparam.

otrdiena, 2014. gada 21. oktobris

Akmens laikmeta Vjačeslavs

Sēžu, skatos 21. oktobra TV3 ziņas un uzzinu, ka ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis sasaucis preses konferenci, lai ziņotu, ka nāk pasaules gals, ja ne pasaules gals, tad akmens laikmets točna. Akmens laikmetu nesīšot prasība samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 40%, salīdzinot ar 1990. gadu. Mums Latvijā esot tikai trīs ceļi kā to izdarīt - satiksmē pāriet uz elektromobiļiem (kā nu jau akmens laikmetā pārvietojās), atteikties no lopkopības vai arī (nedod Dievs!) atteikties no dabasgāzes kurināšanas un pāriet uz biomasu.

Nozare.lv publicētajā ziņā gan laikam ministra pravietojums būs pārprasts, jo tajā viņš citēts sakām, ka Latvija jau par 60% emisijas samazinājusi. Tad jau laikam varam atļauties pat mazliet vairāk emitēt un tad vismaz līdz tam akmens laikmeta līmenim izaugt.

Nopietni runājot, mazliet jokaini, ka cilvēks, kas līdz ministram uzkalpojies, skatās uz pasauli tik vienkārši. V. Dombrovska izteikumos, no kuriem vajadzēja dvest bezcerībai, es saklausīju vienu pavisam racionālu iespēju - kā būtu no visa pa druskai? Ja mums ir trīs iespējas, kā pilnībā atrisināt emisiju problēmu, varbūt varam daļēji pāriet uz elektromobiļiem, mazāk dedzināt dabasgāzi un varbūt arī mazāk lopu audzēt? Vismaz uz pirmajiem diviem mērķiem mēs taču tiecamies tāpat, un ne jau tikai Eiropas Komisijas spiediena un emisiju dēļ, bet arī tāpēc, ka gribam elpot gaisu, kas mazliet tīrāks no izplūdes gāzēm, un mazliet mazāk no Krievijas gāzes atkarīgi būt, bet savus resursus izmantot.

Droši vien visām problēmām var atrast kādu vienkāršu un radikālu risinājumu. Budžetā nepietiek naudas pensijām? Pensionārus ragaviņās un uz mežu! Vajag palielināt algas skolotājiem? Nemaksājam ārstiem! Pārāk daudz latviešu aizbrauc uz ārzemēm? Pievienojam Lielbritāniju un Īriju Latvijai! Tas, ka mēs varam problēmai atrast kādu nepieņemamu risinājumu, nenozīmē, ka problēmu varam nerisināt. Patiesībā pētījumi parāda, ka tieši nerēķināšanās ar vidi var mūs atsviest ne gluži akmens laikmetā, bet 100 gadu pagātnē gan (lasīt šeit).

Ļoti ceru, ka preses konference kalpos kā atgādinājums, ka Dombrovska kungs jātur lielgabala šāviena (vai vismaz akmens sviediena) attālumā no Latviju un tās iedzīvotājus ietekmējošu lēmumu pieņemšanas. Ceru, ka jaunajā valdībā ministru amatos būs cilvēki, kas savā izpratnē izauguši no akmens laikmeta un spēj racionāli risināt 21. gadsimta problēmas.

trešdiena, 2014. gada 15. oktobris

Ko VARAM gaidīt no jaunā ministra?

Ziņas ziņo, ka, iespējams, rīt (17. oktobrī) partijas varētu vienoties par ministru sastāvu Laimdotas Straujumas vadītajā jaunajā valdībā. Protams, mani māc ziņkārība, kurš tad izcīnīs, ietirgos vai kā citādi iegūs vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra krēslu. Uz šo vietu pretendē gan Nacionālā apvienība, gan Zaļo un zemnieku savienība.

Lai gan L. Straujuma teikusies valdību veidot no esošajiem un bijušajiem ministriem, skaidrs, ka pat tad, ja VARAM tiks NA, to nevadīs neviens no L. Straujumas iepriekšējiem ministriem šajā postenī. Einārs Cilinskis nostrādātu tikai līdz 16. martam, bet, kāpēc savu darbu nevar turpināt Romāns Naudiņš, ir noslēpums. Tātad jaunajā valdībā vismaz VARAM vadībā būs "jauniņais", un, ja tic ziņām, šis "jauniņais" varētu būt Kaspars Gerhards, ja pie VARAM tiks NA, vai Dana Reizniece-Ozola, ja ministra amats tiks atdots ZZS.

NA pārstāvis Gaidis Bērziņš kādā intervijā izteicās, ka tieši viņiem pieklātos vadīt VARAM, jo esot jāturpina iesāktie darbi. Tā kā G. Bērziņš neminēja, kuri tie būtu, pavaicāju NA tviterkontam, bet paliku bez atbildes. Uz nākošo jautājumu - kāpēc K. Gerhards ir piemērots šim ministra amatam, NA tviterkonts atbildēja: "Oficiāls ministriju sadalījums un kandidāti vēl nav nosaukti." Tātad atkal paliku bez atbildes. Tad nu meklēju pats...

Savulaik K. Gerhards bijis gan ekonomikas ministrs, gan satiksmes ministrs, tātad atbilst vismaz L. Straujumas vēlmei veidot valdību no ministriem ar pieredzi. Ievērojamus K. Gerharda sasniegumus vai vismaz izteikumus vides jomā neatceros. Reiz gan esot gribējis Latvijas atjaunojamos energoresursus kurināt Krievijas gāzes vietā, bet vēl vairāk gribēja kurināt ogles. Reiz esot Daugavas racēju spiediena rezultātā izveidojis darba grupu, bet tas tikai "mīļā miera labad", un galu galā darba grupa tāpat nolēmusi Daugavas rakšanu neatbalstīt. Īsāk sakot, nekā tāda, kas liecinātu par K. Gerharda rūpēm vai zināšanām par vides jautājumiem.

Un kā ar šahisti un daudzbērnu māti Danu Reiznieci-Ozolu? Jau tas vien vieš cerības - šahistiem jāspēj domāt vairākus gājienus uz priekšu, nevis tikai par īslaicīgiem ieguvumiem. Turklāt mātei noteikti rūp, kādā vidē dzīvos viņas bērni. Tomēr bažas rada D. Reiznieces-Ozolas piederība Vienmēr Smaidošā, Apsūdzētā, Bet Nesodītā, Pensionāru Drauga, Okupantu Ienaidnieka Aivara Lemberga partijai "Latvijai un Ventspilij". Visiem, šķiet, skaidra ir A. Lemberga ietekme uz ZZS, bet var just, ka savienībā ietilpstošā Zaļā partija vismaz mazliet dumpojas, taču būtu jābūt trakoti naivam, lai domātu, ka A. Lembergs nediriģē pats savu Ventspils partiju. Nav jau tā, ka A. Lembergs būtu aktīvs vides aizsardzības pretinieks, bet skaidrs, ka bizness šim kungam ir pirmajā vietā, tāpēc Zemkopības ministrijas un VARAM nonākšana viņa pakļautībā varētu būt riskants scenārijs Latvijas mežiem, laukiem un ūdeņiem, kam no ekosistēmām būtu jākļūst par dabas resursiem. D. Reizniece-Ozola gan savulaik esot iecirtusies pret partijas nostāju un nebalsojusi par ZZS izvirzīto A. Bērziņu, bet par oligarhu nīdēju V. Zatleru prezidenta amatā, bet vai šādu patstāvību varam gaidīt arī svarīgos jautājumos?

Tātad visticamāk, ja VARAM politisko vadību uzņemsies K. Gerhards vai D. Reizniece-Ozola, jebkurā gadījumā tiksim pie ministra, kam par vidi nav ne viedokļa, ne zināšanu, un kura galvenās rūpes ir par uzņēmējdarbības attīstību. Tomēr uz cerīgas nots jāatzīmē, ka gan Edmunds Sprūdžs, gan Romāns Naudiņš sāka darbu VARAM ar līdzīgu uzstādījumu, ka ar vidi viss kārtībā, bet jārūpējas par ekonomiku. Savā īsajā valdīšanas laikā abi ministri saprata, ka gluži viss kārtībā ar vidi nav un paspēja pat šo to labu paveikt. Tad nu turam īkšķus!

ceturtdiena, 2014. gada 31. jūlijs

"Riebjas", "patīk" un citi apsvērumi mežu apsaimniekošanā

- Edgar, Frišvagars man te stāsta, tu viņu nesveicinot.
- Es viņu nesveicinu, barona kungs.
- Par ko ne?
- Tāpēc, ka man riebjas to darīt, barona kungs. 
(no filmas "Purva bridējs")

Daži neseni notikumi man likuši daudz domāt par to, ko Latvijas sabiedrība gaida no Latvijas mežiem un cik liela nozīme šajā jautājumā ir emocijām. 23. jūlijā piedalījos Dabas aizsardzības pārvaldes rīkotā sanāksmē, kurā tika apspriests mežu kontrolētās dedzināšanas jautājums. Viens no iedzīvotājiem, kas iestājās pret šo ideju, piekrita, ka iebildumi ir emocionāli, tajā pašā laikā uzsverot, ka tas nav nekas slikts ("Ja cilvēki emocionāli reaģētu uz krievu tanku iebraukšanu Latvijā, vai tad tas būtu slikti?").

Lai gan mežu dedzināšanas jautājumā biju šim kungam opozīcijā, par emocijām nevarēju nepiekrist. Pats esmu visu laiku uzsvēris to, cik emocijas ir svarīgas un ka cilvēkiem uz tām ir tiesības. Cilvēks, kas nav robots (un lielākā daļa no mums tiešām nav roboti), uz pasauli vispār nevar nereaģēt emocionāli. Emociju vadīti mēs izvēlamies savu partneri, emociju dēļ radām bērnus un izjūtam pret tiem spēcīgas emocijas, kas liek mums viņus auklēt un audzināt par emocionālām būtnēm.

Mežu apsaimniekošana arī ir emocionāls jautājums. Pat Latvijas Meža politikā norādīts, ka Latvijas iedzīvotājus ar mežu vienmēr saistījušas emocionālas saites. Cik pretrunīgas ir šīs emocijas! Kailcirtes malā stāvot, iedzīvotājs redz beigas, kur mežsaimnieks redz sākumu. Redzot kritušus kokus mežā, mežsaimnieks saskata postažu, bet ekologs - dzīvību. Sabiedrību, kas lielākoties nav ne mežsaimnieki, ne ekologi, emocijas rauj uz pusēm. DNB bankas veiktā aptauja (lasīt šeit) liecina, ka 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka meža resursu izmantošanā primāri jāvadās no dabas saglabāšanas un ekoloģiskiem apsvērumiem. Tajā pašā laikā 59% aptaujāto uzskata, ka ciršanas vecumu sasniegušu mežu jānocērt, bet 55% šķiet, ka Latvijā mežus izcērt pārāk daudz.

Lai pretrunu plosīto sabiedrību dabūtu savā pusē, aktīvākās interešu grupas aicina nolikt malā emocijas, ķeras pie skaitļiem (meža putnu indeksa kritums, koksnes krājas pieaugums u.tml.) un cer, ka sabiedrība uz šiem skaitļiem reaģēs... emocionāli. Tieši emocijas piešķir skaitļiem spēku, jo ar ko gan citādi skaitlis 95 ir labāks vai sliktāks par skaitli 2000000?

Patiesībā emocijas bieži vien ir ļoti racionālas pat tad, ja paši uzreiz to neaptveram. Kas attiecas uz mežu apsaimniekošanu, mūsu emocijas ir balstītas uz mūsu zināšanām, kas lielākajai sabiedrības daļai ir visai paviršas (piedod, lielākā sabiedrības daļa!). Riskēšu apgalvot, ka lielākā daļa DNB aptaujāto nenojauš, ko praktiski nozīmētu dabas saglabāšanas izvirzīšana par prioritāti mežu apsaimniekošanā vai visu ciršanas vecumu pārsniegušo mežu nociršana. Tieši tāpēc savās emocijās esam tik pretrunīgi un svārstīgi - zināšanās, kā zināms, nepārtraukti papildinās. Reizēm gan dzīvē sasniedzam brīdi, kad esam ļoti emocionāli pieķērušies savām zināšanām un neko jaunu uzzināt vairs negribam. Kur nu vēl pieņemt!

Tātad norakstīt kaut ko uz "tikai emocijas" ir nesaprātīgi, lai arī viegli. Visām emocijām ir kāds iemesls. Atgriežoties pie ievadā citētā "Purva bridēja", barona atbilde uz Edgara emocionālo repliku bija: "Turpmāk tu viņu atkal sveicināsi." Labs piemērs tam, kā attieksme "tikai emocijas" iedzen sarunu strupceļā. Varbūt baronam būtu bijis jājautā: "Par ko tā?" Ja Edgars spētu neatcirst: "Riebjas un viss," tas varētu kļūt par sākumu domu apmaiņai, kas, iespējams, novestu pie konflikta risinājuma.

svētdiena, 2014. gada 6. jūlijs

Cērt katrai nezālei galvu?

Raksta ilustrēšanai izmantoti attēli no www.dziedava.lv

Magones. Foto: Julita Kluša
Zodiaka "Taisnība" ir mana dungojamdziesma, kad pļauju latvāņus savā pagalmā. Skaidrs, ka Edvarts Treimanis-Zvārgulis savā dzejā nerunāja par nezāļu izskaušanu, bet tikpat skaidrs ir tas, ka dzejnieks zināja, ka nezāle ir labs simbols kaut kam nīdējamam.

Nezāle, kā kādreiz skaidroja mans tēvs, ir nelaba zāle (nevis kaut kas, kas nav zāle). Savukārt viens no pesticīdu ražotājiem BASF skaidro šādi: "Nezāles no agronomijas viedokļa ir augi, kas lauksaimniecībā izmantojamās zemēs aug blakus kultūraugiem, konkurējot ar tiem pēc mitruma, barības vielām un augsnes." Ja mana tēva skaidrojumā ir mazliet subjektīvisma, tad BASF definīcija ir pilnīgi skaidra - nezāle ir jebkurš augs, kas aug lauksaimniecības zemēs, bet nav kultūraugs.

Bet vai nu tā būs, ka visi nezāļu maisā samestie augi ir tik nelabas zāles, ka nu noteikti būtu nīdējamas? Botāniķi norāda, ka daļu šo augu vajadzētu pat aizsargāt (lasīt šeit). Skaidrs, ka dabas aizsardzības speciālistiem rūp bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, bet domāju, ka pat tiem, kam nav īsti skaidrs, kas ir bioloģiskā daudzveidība un kāpēc tā jāsaglabā, varētu pietrūkt vienas otras "nezāles", ja tā tiktu sekmīgi iznīdēta.

Zilā rudzupuķe. Foto: Julita Kluša
Dabas aizsardzībai ir būtisks emocionālais aspekts. Skaidrs, ka nevar mesties kādu augu (vai dzīvnieku) par spīti visam aizsargāt tikai tāpēc, ka tas labi izskatās. Skaista un interesanta ir ne viena vien invazīva suga (Sosnovska latvānis arī tak ir viens iespaidīgs augs!), kas palaista savā vaļā, var nodarīt lielu postu vietējām sugām, kas būtu īpaši saudzējamas pat tad, ja ir neglītas un neinteresantas. Tomēr nezāļu uzskaitījumā atradīsiet gan rudzupuķes, gan magones, kas ir ne tikai skaistas, bet arī konfektēm vārdus devušas, dziesmās apdziedātas un visādi citādi pozitīvas jūtas cilvēkos veicinājušas.

Skaistums dabā nav tukšs. Kā zināms, bieži vien augi skaisti zied, lai pievilinātu apputeksnētājus - kukaiņus (piemēram, bites un tauriņus), kas palīdz augiem vairoties, bet par to pretī iegūst nektāru. Pirms kāda laika jau rakstīju, ka Eiropā samazinās tauriņu populācijas (lasīt šeit). Kur gan lai tauriņi liktos laukos, kas ne tikai ar kukaiņu indēm nomigloti, bet no visām nezālēm atbrīvoti tā, ka nav neviena kukainim interesējoša zieda?

Pļavas vēršacītis uz pelašķa. Foto: Julita Kluša
Pieaugušie tauriņi pārtiek no nektāra, bet kaut kas jāēd arī tauriņu kāpuriem. Kādam tramīgākam lauksaimniekam varētu šķist, ka veicināt jebkādu kāpuru savairošanos lauksaimniecības zemēs būtu neprāts, bet jāatceras, ka dabā katra radība dzīvo savā ekoloģiskajā nišā. Bērnībā audzēju uz nātrēm acaino raibeņu kāpurus, un nav dzirdēts, ka šī suga apdraudētu kādu no mūsu laukos audzētajiem kultūraugiem. Protams, tauriņi un bites nav vienīgie kukaiņi, kam dažādās nezāles ir barības avots, un tā tas dabā ir iekārtots - jo daudzeidīgāka barība, jo daudzveidīgāki ēdāji.

Kad nezāles noziedējušas, bet kukaiņi, kā nu kurš, pošas vai nu uz ziemošanu vai nomiršanu, interesi par augiem sāk izrādīt citi ēdāji - putni. Nezāļu sēklas būs atrodamas arī ziemā sniega neapsegtajos nokaltušajos stublājos, tāpēc būs vērtīgs barības avots Latvijā palikušajiem nometniekiem. Viens no putniem, kam nezāļu sēklas iet pie sirds, ir tām par godu arī nosaukts - dadzītis, viens no krāšņākajiem Latvijas putniem. Ar nezāļu sēklām labprāt mielojas arī citi putni, tāpēc nezāļu slotiņas noteikti iederēsies putnu barotavā, ja esat nolēmis tādu ierīkot.

Lielā nātre. Foto: Julita Kluša
Ja nu nepatīk kukaiņi un pat putni nē, atgādinu, ka arī mēs paši ēdam nezāles. Jauno nātru vai balandu zupa - kas var būt labāks par to! Iesaku pamēģināt. Vēl viena lieta, ko iesaku pamēģināt - pelašķu tēja. Vispār neesmu zāļu tēju cienītājs, bet šī ir viena no tām, ko pat es atzīstu labu esam. Arī vīgriežu tēju labprāt iedzeru, kad tāda iespēja rodas.

Lūk, cik daudzveidīgi un noderīgi ir augi, ko mēdz mest nelabo zāļu maisā! Bet pesticīdu ražotāji mums skaidro, kā šos augus nīdēt, un pat Zemkopības ministrija izglīto lauksaimniekus, ka tiešmaksājumus nevarēs saņemt par lauksaimniecības zemi, kurā aug nepareizie ("ganīšanai nepiemērotie") augi, piemēram, tā pati lielā nātre, parastā vīgrieze vai podagras gārsa. Vai esat dzirdējuši par kādu lopiņu, kas novēlies beigts, gārsas saēdies? Es nē, bet par lopiņu, ko nobeigusi dzīšanās pēc sterilas lauksaimniecības zemes, gan pavisam nesen ir lasīts (šeit).

Vārdu "nezāle" no latviešu valodas, protams, neizskaudīsim, un nevajag jau arī. Tāpat nevajadzētu censties izskaust šī vārda nēsātājus. Vai tad mēs gribētu, lai mūsu laukos augtu tikai zāle?

trešdiena, 2014. gada 25. jūnijs

Līdzeklis pupuķu un citu kaitēkļu iznīcināšanai

Šī, protams, ir mana versija par preparāta
iepakojumu, nevis oriģināls.
Atrakstīja man kolēģe e-pasta vēstuli ar nosaukumu "Draudi gada putnam?" Vēstulē bija iekopēts fragments no kāda dārzkopju foruma, kurā slavēts kāds preparāts "Medvegon": "Man arī kaimiņiene kopā ar zirgu mēsliem, bija savedusi kravu šitā mošķa. Es sabēru alās pa kādiem 5 graudiem un tad kārtīgi salaistīju.
Nākamjā rītā pilns dārzs ar pusbeigtiem zemesvēžiem. Atliek tikai savākt."

Zemesvēži, kā zināms, ir viens no pupuķu iecienītākajiem barības objektiem, tāpēc mazliet satraucies par tik ellīgu līdzekli, rakstīju Valsts augu aizsardzības dienestam, lai noskaidrotu, kas īsti ir "Medvegon" sastāvā un kādi ir ierobežojumi šīs indes izmantošanai Latvijā.

VAAD atbildēja: "LR Augu aizsardzības līdzekļu reģistrā šāds līdzeklis nekad nav bijis un šobrīd nav reģistrēts. Līdz ar to informācija par šī līdzekļa sastāvu un izmantošanu nav VAAD rīcībā." Neskatoties uz to, ka pilnas informācijas par šī līdzekļa sastāvu VAAD rīcībā nav, savā atbildē viņi informēja, ka šī preparāta aktīvā viela ir fipronils.

Mazliet samulsis par to, ka šī manta nav reģistrēta kā augu aizsardzības līdzeklis (kas gan cits no zemesvēžiem tiek aizsargāts?), pēc VAAD ieteikuma vērsos Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā. Sākumā saņēmu īsu atbildi, ko ar "Medvegon" var noindēt un kas to Latvijā izplata. "Ja kādi jautājumi, lūdzu sazināties ar produkta izplatītāju."

Jautāju vēlreiz un mazliet uzstājīgāk. Ne jau izplatītāja viedokli gribēju dzirdēt, bet to, kādi ir ierobežojumi fipronila izmantošanai Latvijā. Lūk, kādu atbildi saņēmu (lasiet uzmanīgi):

"Aktīvā viela - fipronils ir atļauta biocīdu 18.produkta veidā (Insekticīdi, akaricīdi un līdzekļi citu posmkāju kontrolei). Saskaņā ar darba programmu par visu esošo aktīvo vielu sistemātisku pārbaudi, fipronils ir izvērtēts un apstiprināts 2013.gada 1.oktobrī (http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2011:243:0010:0012:LV:PDF). Līdz ar to, saskaņā ar Regulas 528/2012 89.panta grozījumiem (Eiropas Komisijas 2014.gada 11.marta īstenošanas regula (ES) Nr. 334/2014, ar ko attiecībā uz konkrētiem nosacījumiem par piekļuvi tirgum groza regulu (ES) Nr. 528/2012 par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu), trīs gadu laikā kopš biocīda sastāvā esošās aktīvās vielas apstiprināšanas datuma (fipronilam tas ir 2013.gada 1.oktobris) biocīdam ir jānodrošina atļauja saskaņā ar regulas 528/2012 prasībām. Ņemot vērā iepriekš minēto, biocīdam „„MEDVEGON®” inventarizācijas numurs ir derīgs līdz 2016. gada 30.septembrim. Pēc šī datuma, ja netiks saņemta atļauja, minēto biocīdu nebūs iespējams piedāvāt Latvijas tirgū. Saskaņā ar Ķīmisko vielu likuma 4.pantu, ar biocīdu uzraudzību un kontroli tirgū ir atbildīga Veselības Inspekcija."

Ir tādas direktīvas un regulas, kuras pārzinu labi, un tādas, kurās apmaldos kā jauns alnis Rīgā. Ar biocīdiem u.tml. saistītie tiesību akti pieder pie pēdējiem - dažādi uzskaitījumi un klasifikācijas, bet, ko tas īsti nozīmē, vismaz man skaidrs netop. Labi, ielūkojos, kurp ved LVĢMC pārstāves sūtītā saite, un atradu tur tieši fipronilam veltītu direktīvu. Tās preambulas 6. punkts: "Savienības mērogā nav novērtēti visi iespējamie lietojumi, bet tikai profesionālie lietojumi iekštelpās pēc lietošanas cilvēkiem un dzīvniekiem normālos apstākļos parasti nepieejamās vietās." Tātad zemesvēžus var droši indēt tikai cilvēkiem un dzīvniekiem nepieejamās iekštelpās?

Šā vai tā, cik var saprast no LVĢMC atbildes, fipronils ir apstiprināts (lai ko tas nozīmētu), bet "Medvegon" preparāta sastāvā iepakotam šim biocīdam ir inventarizācijas numurs (lai ko tas nozīmētu), bet... nav atļaujas. Tas nekas - arī bez tās līdz 2016. gada 30. septembrim to var kaisīt zemē un galēt skudras un zemesvēžus. Un visu citu, kas apēdīs nosprāgušos kukaiņus, ko indēt čaklais dārznieks nebūs paspējis salasīt.

Varbūt kļūdos... Atbildi no Veselības inspekcijas vēl gaidu...

piektdiena, 2014. gada 6. jūnijs

Vai Latvijas meži var iztikt bez kampaņām?

Šeit arī solītās pārdomas par Daiņa Īvāna rakstu "Mežs nav kampaņa" žurnāla "Baltijas Koks" šī gada aprīļa numurā.

Savā rakstā Dainis Īvāns nevienu kampaņu vārdā nenosauc. Tas ir pilnīgi pareizi no sabiedrisko attiecību viedokļa - kam jāsaprot, sapratīs tāpat, bet pārējiem nav ko šādas kampaņas reklamēt. Tā kā esmu bijis aktīvs dalībnieks vienā no šīm kampaņām, saprotu, ka runa lielā mērā ir par TVNET akciju "Mežu iznīcināšana". Tā kā esmu autors lielākajai daļai šīs akcijas rakstu, atļāvos uztver D. Īvāna rakstīto mazliet personīgi, tāpēc šeit arī personīga atbilde.

Kāpēc šis raksts?

Žurnāls "Baltijas Koks" nekad (vismaz, cik to esmu lasījis), kā jau kārtīgam Latvijas meža nozares izdevumam pieklājas, nav sirdzis ar vēlmi atspoguļot viedokļu dažādību. Tas ir saprotami. Arī LOB žurnālā "Putni dabā" nekad nav publicēts neviens kokrūpnieku raksts par to, cik labi tiek apsaimniekoti Latvijas meži. "Baltijas Koks" gan nekautrējas nepublicēt arī savējos, ja tiek pausts nepareizs viedoklis. Kāds meža nozares pārstāvis man stāstīja, ka atbilde uz kritiku par AS "Latvijas valsts meži" bija: "Vai tu tiešām tā domā?" un raksts ar šo viedokli galu galā netika publicēts.

Un pēkšņi "Baltijas Kokā" publicējas Dainis Īvāns - cilvēks, kurš par Latvijas mežu apsaimniekošanu izteicies daudz skarbāk nekā LOB vai es personīgi jebkad būtu atļāvies. Lai gan raksts kopumā ir uz "nemaz nav tik slikti" nots, tajā atrodama arī ne viena vien kritiska piezīme par Latvijas mežu apsaimniekošanu, ko visticamāk ar uguni nesameklēsiet citos "Baltijas Koka" numuros.  Tomēr skaidrs, ka šīs dažas piezīmes nemazina vērtību, ka beidzot kāds prominents vides aizstāvis nokārtu galvu atzīst, ka Latvijas mežu apsaimniekošanā lielos vilcienos viss ir kārtībā.

Bet kāpēc gan pats D. Īvāns pēkšņi ir attapies maldu ceļus staigājam un sācis piebalsot meža nozares tēla pucētājiem?

Viens no cēloņiem, ko redzu šādam notikumu pavērsienam, ir patriotisms. Nenoliedzami Dainis Īvāns ir viens no lielākajiem Latvijas patriotiem. Jāatzīstas, ka pat es, kam dabas aizsardzība ir dzīves aicinājums, kad vienā svaru kausā ir vide, bet otrā patriotisms, esmu izšķīries par otro. Piemēram, lai cik zaļi būtu Tatjanas Ždanokas līdzšinējie balsojumi Eiroparlamentā, es nebalsoju par Latvijas Krievu savienību un jau sen esmu skaidrojis BirdLife kolēģiem, ka ar šo "zaļo" eiroparlamentārieti LOB nekad nesadarbosies. Redzot, cik liels uzsvars D. Īvāna rakstā likts uz "Ārzemnieki nāk!", pieļauju, ka šis ir no tiem gadījumiem, kad svaru kausi nosvērušies par labu patriotismam nevis vides aizsardzībai.

Otra iespēja, ka D. Īvāns tiešām ir ticējis, ka situācija Latvijas mežos ir daudz sliktāka nekā patiesībā, bet tagad, redzot, ka meži pārcirsti netiek un izcirtumi tiek atjaunoti ir aptvēris: "Eu, bet viss taču ir kārtībā!"

Vēl, protams, ir trešā iespēja - D. Īvāns izmēģina "labā policista" lomu. Kā jau minēju, pa kādai meža nozarei veltītai kritiskai piezīmei ir arī šajā rakstā. Varbūt autors cer, ka "a spoonful of sugar helps the medicine go down"* un meža nozares pārstāvji šajās piezīmēs ieklausīsies. Redzēs...

Viņi saka, ka viss ir kārtībā

Neatkarīgs viedoklis par Latvijas mežu apsaimniekošanu, protams, ir vērtīgs, bet, ja vēlme ir šo viedokli izmantot nozares tēla spodrināšanai, tas var kļūt par visai slidenu argumentu. Arī D. Īvāna piesauktais FSC sertifikāts. Kad pirms dažiem gadiem FSC sertifikāts AS "Latvijas valsts meži" tika apturēts, LVM apgalvoja, ka auditori esot nekompetenti, bet pati sertifikācijas sistēma Latvijai nepiemērota. Tagad sertifikāts ir atjaunots, un nu tas liecinot par labu LVM darbu. Ko tad, ja atkal apturēs?

Līdzīgs stāsts ir ar Latvijas "zaļumu". Vēl nesen meža nozare sev labprāt sita pa plecu un pie katras iespējas uzsvēra to, ka Jeila universitāte atzinusi Latviju par otro zaļāko valsti pasaulē. Nākošajā novērtējumā Latvija bija vien 40. vietā, turklāt lielā mērā tieši mežu apsaimniekošanas dēļ. Tad nu tajā pašā "Baltijas Kokā" jau tika skandināts, ka Jeila universitāte valstis vērtē pēc nepareizas metodikas (vismaz tajos punktos, kur Latvijai parādījās vājš sniegums).

Lai apliecinātu, ka pēdējos gados viss mainījies uz labu, D. Īvāns raksta: "Pieņemts jauns Meža likums. Veikta Valsts kontroles revīzija Valsts meža dienestā." Varētu vēl turpināt - un nekas no tā nav palīdzējis uzlabot Latvijas mežu apsaimniekošanu. Kuri gan ir tie punkti Meža likumā, kuri būtu uzskatāmi par pārmaiņām uz labu? Ko gan ir mainījusi Valsts kontroles revīzija, kuras atzinumu Zemkopības ministrija ignorē?

Vai cērtam par daudz?

Kā Dainis Īvāns ar piesardzību izturas pret nezināmas izcelsmes kampaņām, tā es kļūstu uzmanīgs, tiklīdz man kāds sola pastāstīt patiesību. Man tas vienmēr izklausās pēc vēlmes atņemt cilvēkam iespēju domāt un vērtēt pašam. Lūk, šī ir patiesība, un ko tur vēl domāt! Tomēr skaidrs, ka vismaz daudz cilātais jautājums par Latvijas mežu izciršanas apjomiem nav tik vienkāršs, lai ar vienu patiesību aizbāztu mutes visiem, kam kaut kas nešķiet kārtībā esam.

Šajā rakstā Īvāns iekrīt meža nozares dziļi iebrauktajās sliedēs, slavējot ciršanas apjomu palielināšanu 2009.-2010. gadā, jo tas esot palīdzējis izdzīvot un Latvijas ekonomikā izšķirošo lomu saglabāt kokrūpniecībai. Turklāt neesot ziņu, ka šī soļa rezultātā esot gājusi bojā "kāda noteikta rāpuļu, lidoņu  vai zīdītāju suga". Tas būtu patiesi dramatiski, ja divu gadu laikā, palielinot ciršanas apjomus, izzustu kāda suga. Jāpatur prātā, ka atbilstoši IUCN kritērijiem par kritiski apdraudētām uzskata tādas sugas, kas ar vairāk nekā 50% varbūtību izzudīs nākošajos 10 gados. Bet par to, cik jēdzīgs bijis šis ciršanas apjomu palielinājums, esmu rakstījis jau iepriekš (lasīt šeit).

Gluži kā pēc meža nozares rakstīta špikerīša D. Īvāns atgādina, ka viss ir kārtībā, jo nocērtam mazāk par pieaugumu. Tā saka "Silava", un citiem datu nav. Ja pirms tam autors tiešām ticējis tam, ka Latvijas meži tiek pārcirsti koksnes kubikmetru izteiksmē, tad atklāsme, ka viss ir citādi tiešām varētu būt viens no iemesliem mainīt ticību. Tomēr ne es, ne LOB vai kāda cita no dabas aizsardzības organizācijām, ko labi pazīstu, nekad nav apšaubījusi ciršanas apjomu un koksnes pieauguma attiecību. Vismaz valsts mežos, kur ciršanas apjomu nosaka Valsts meža dienests, nav pamata uzskatīt arī, ka hektāru izteiksmē mēs nocirstu pārāk daudz. Bet ne jau par koksnes kubikmetriem uztraucas dabas aizsardzības pārstāvji! Mūsu neapmierinātība ir par to, ka kubikmetri tiek uzskatīti par galveno vai pat vienīgo mežu apsaimniekošanas ilgtspējas mēru. Pat tad, kad 2008. gada nogalē tika palielināts pieļaujamais ciršanas apjoms, dabas aizsardzības organizāciju iebildumi bija nevis pret papildu kubikmetru miljoniem kā tādiem, bet pret to, ka nav novērtēts, kāda būs šī soļa ietekme uz mežu bioloģisko daudzveidību.

Iedomājieties līdzību - ja mēs vērtētu iedzīvotāju stāvokli tikai pēc dzimstības un mirstības starpības, t.i., dabiskā pieauguma. Ja nomirst vairāk nekā piedzimst (kā Latvijā), tad visiem ir skaidrs, ka ir ļoti slikti. Ja piedzimst vairāk nekā nomirst, vai viss ir kārtībā? Pēc dabiskā pieauguma vadošā valsts pasaulē ir Nigēra (sk. šeit). Tad nu Nigēras Labklājības ministrija (ja tāda tur ir), var vicināt pa gaisu šo statistiku, sist sev pa plecu un teikt: "O, cik labi mēs par savu tautu rūpējamies!" Savukārt, ja vērtējumam izmantojam tautas attīstības indeksu, kas cilvēku labklājību nevērtē tikai dzimstības un mirstības rādītājos, tad Nigēru atrodam... pēdējā vietā pasaulē.

Šeit varbūt vietā atgādināt, ka pēc Jeila universitātes veiktā vērtējuma Latvija ir vienā no pēdējām vietām pasaulē pēc mežu platības pārmaiņām kopš 2000. gada (t.i., mūsu valstī ir vieni no lielākajiem meža platību zudumiem), bet, jā, tie, kas to apgalvo, ir ārzemnieki, un, kā zināms, ja kaut ko saka ārzemnieki, tā nevar būt PATIESĪBA.

Vadāmie LVM un nekontrolējamie privātīpašnieki

"...jāatceras, ka valsts akciju sabiedrību, atšķirībā no privātas kompānijas, pilsoņiem iespējams ietekmēt un likt tai strādāt kopējam labumam." Te nu gribētu lūgt Īvāna kungu uzskaitīt dažus labus piemērus, kad pilsoņi likuši LVM strādāt kopējam labumam. Es varētu dažus nosaukt, bet uzreiz jāsaka, ka nekas no tā nav panākts, draudzīgi tērzējot pie kafijas tases.

Un kur tad ir rodami tie ārpus pilsoņu kontroles esošie mežu īpašnieki? Iespējams, skaļākā meža īpašnieku intereses pārstāvošā organizācija ir Latvijas Meža īpašnieku biedrība. Ja šīs organizācijas interneta lapā rakstītais, ka  "2007.gada sākumā biedrības biedru īpašumā un tiesiskajā valdījumā bija 1,68 miljoni hektāru meža, kas veido 57% no visām Latvijas meža platībām", liek jums domāt, ka te kaut kas nelīmējas kopā, tad ziniet - arī LVM ir šīs biedrības biedrs. Ar savā apsaimniekošanā esošajiem apmēram 1,6 miljoniem hektāru meža LVM faktiski ir "kontrolpaketes turētājs" šķietami privātīpašniekus pārstāvošajā organizācijā.

Tomēr ir maza nianse, ko vērts paturēt prātā, - mežu apsaimniekošanu Latvijā regulē likums. Ja kāds ārzemnieks vai ofšoros paslēpts uzņēmums var postīt mūsu mežus, tad tikai tāpēc, ka Meža likums un tam pakārtotie Ministru kabineta noteikumi to atļauj. Nav gan manīts, ka labie valsts mežu apsaimniekotāji vai vietējie mežu īpašnieki jaunā Meža likuma tapšanas laikā būtu nākuši klajā ar priekšlikumiem, kas aicinātu uz lielāku sodu par laikus neatjaunotiem mežiem vai ko tam līdzīgu. Tāpat velk uz ciršanas caurmēra samazinājumu (t.i., grib cirst tievākus kokus) un citu ierobežojumu mazināšanu. Tie var nebūt ārzemnieki, kuru dēļ stāvēsim pie "sīkkoksnes ratiem".

D. Īvāns mūs biedē mūs ar to, ka "ja Bergvik Skog līdzīgas ārzemju kompānijas tuvākajos gados iegādāsies kritisko masu mūsu mežu, valsts iespējas Latvijas mežos ārpus aizsargājamām teritorijām noteikt arī dabas aizsardzības un saimniecisko politiku var samazināties." Uzsverot vēlreiz, ka likums attiecas vienādi uz visiem (vienalga - mežs pieder kārtīgam latviešu saimniekam vai sliktam ārzemju uzņēmumam), protams, apzinos, ka likumus raksta tie, kam lielāka ietekme. No tāda viedokļa varētu piekrist Īvāna bažām par ārzemju uzņēmumu lomas mežu politikas īstenošanā iespējamo palielināšanos. Tikai jautājums - vai šīs ietekmes palielināšanās pasliktinātu Latvijas mežu apsaimniekošanu? Jau tagad mūsu pašu tautieši, kas pārstāv mežu apsaimniekotājus, cenšas norakt katru ideju dabas aizsardzības uzlabošanai. Kas mainītos, ja galda otrā pusē būtu zviedri? Tikai tas, ka man būtu jārunā angliski.

Ir tik labi, kā nekad

Meža nozares priekšstāvju iemīto taciņu D. Īvāns iet, arī atgādinot, ka 1923. gadā meži aizņēma vien 27% Latvijas platības, bet mūsdienās - jau 52%. Tāpat kā D. Īvāns, arī es esmu pārlapojis Latvijas mežu vēstures grāmatas, tāpēc zinu, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā kokus mežā zāģēja ar rokām un izveda ar zirgu, turklāt mežizstrāde notika tikai rudenī un ziemā. Tātad vismaz putniem un citiem meža iemītniekiem dzīve tā laika nedaudzajos mežos varēja būt mierīgāka nekā pusē Latvijas tagad.

"Vai mežu stāvoklis mūsdienu Latvijā salīdzinājumā ar pirmskara un vēl senākiem laikiem tik ļoti pasliktinās, ka pēdējais laiks celt trauksmi?" jautā D. Īvāns. Būtiska lieta, ko šajā sakarā paturēt prātā, ir tas, ka mūsdienu Latvijas meži (un jo īpaši daudzkārt apmuļļātais meža platību pieaugums) lielākoties nav mūsdienu mežu apsaimniekošanas nopelns un mūsdienu mežsaimniecībā pieņemto lēmumu sekas pa īstam būs redzamas un jūtamas tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. Mūsdienu Latvijas mežu apsaimniekošanas prakse ir pavisam jauna. Pavisam nesen nebija ne hārvesteru, ne cirsmu koncentrācijas, ne 30-40 tūkst. ha kailciršu gada laikā.

Jau mazliet iezīmēju, ka senāk, neskatoties uz mazāku mežu kopējo platību, vismaz dažos aspektos tomēr bija labāk. Bet labi, diskusijas ērtības labad pieņemsim, ka senāk viss bija slikti un tagad ir tik labi, kā nekad. Vai tiešām mums vajadzētu mierīgi gulēt, attaisnojot sevi ar "kādreiz taču bija sliktāk"? Vai "celt trauksmi" mums vajadzētu vien tad, ja Latvijas mežainums atkal saruktu līdz 27%?

Stāstot par to, kā mūsdienās varam redzēt lūšus, bebrus un citus zvērus, autors uzdod mazliet neizprotamu jautājumu: "Vai tas nenozīmē, ka dabisku mežu un mežinieku pozīcijas nostiprinās, bet mūsu mežu bagātības nemaz no tā neizsīkst, kā šad tad gaužamies?" Par uzskaitīto dzīvnieku saistību ar dabiskiem mežiem varētu diskutēt. Neskaidrs paliek arī, vai tie 0,4% mežu, kas uzskatāmi par dabiskiem, vai šī īpatsvara samazināšanās no 0,5% 1990. gadā uzskatāma par pozīciju nostiprināšanos. Un kas ir tās mūsu meža bagātības, kas nemaz neizsīkst no mežinieku (un dabisku mežu?) pozīciju nostiprināšanās? Aizsargājamie mežu biotopi tiek apzināti un neapzināti izcirsti un nonākuši nelabvēlīgā stāvoklī, desmitiem tūkstošu putnu ligzdu katru gadu tiek iznīcināts un meža putnu populācijas samazinās... Viens var izvilkt no cepures bebru un teikt, ka viss ir kārtībā, otrs - melno stārķi - un stāstīt, ka viss iet uz leju, bet "mūsu meža bagātības" kopumā neviens nav izvērtējis un, šķiet, arī neplāno to darīt.

Ko mēs gribam

"Latvijas kopspēka interesēs būtu svarīgi mežus vieniem nesalīdzināt ar burkānu tīrumu un nemeklēt apšaubāmus ieganstus ātrākai to nociršanai, bet otriem – pirms vārdu kaujas publiskā telpā saprast, ko gribam panākt un piedāvāt." Ja man kāds jautātu, ko es īsti gribu no Latvijas mežu apsaimniekošanas, atbilde ir vienkārša - esošās Latvijas Meža politikas (redz, šīs) godprātīga īstenošana. Ja mana vēlme ir zaļais ekstrēmisms, tad 1998. gadā mums Latvijā ir bijusi zaļākā un ekstrēmākā valdība, kas šo dokumentu pieņēma.

"Lai nu kā, bet sarunu par Latvijas stratēģisko bagātību – mežu – sargāšanu un izmantošanu savas valsts vispārējās, enerģētiskās un ekonomiskās drošības stiprināšanā nevar būt par daudz. Sarunu, nevis kampaņveidīgu, aklu un iecirtīgu villošanos." Šajā ziņā par visiem 100% pievienojos raksta autoram. Mans darbs arī būtu daudz vieglāks, ja visus sāpīgos jautājumus būtu iespējams risināt sarunu ceļā. Mazliet problēma tikai tā, ka šādas sarunas netiek veicinātas. Esmu līdz nelabumam pieminējis Meža konsultatīvo padomi, kam vajadzētu būt galvenajai šādu sarunu platformai. Šajā padomē dabas aizsardzības interešu pārstāvji gan ir pārliecinošā mazākumā, taču pat šādā sastāvā sarunas acīmredzot ir neērtas un vieglāk ir runāties savējo lokā. Kopš pēdējās Meža konsultatīvās padomes sēdes ir pagājis vairāk nekā pusotrs gads... Ja reiz sarunāties ar mums neviens negrib, tad "kampaņveidīga, akla un iecirtīga villošanās" ir viss, kas mums atliek. Jā, mežs nav kampaņa, bet mežs nav arī tikai kubikmetri, un bez kampaņām tas jau sen būtu aizmirsts.

---

*"karote cukura palīdz norīt zāles" Tas no filmas par Mēriju Popinsu





trešdiena, 2014. gada 28. maijs

Dainis Īvāns: Mežs nav kampaņa

Ar noteiktām interešu grupām domātiem izdevumiem problēma ir tā, ka, lai gan reizēm rakstītais it kā adresēts citiem, lielākoties neviens cits, izņemot konkrēto interešu grupu, šo izdevumu nelasa. Piemēram, kokrūpnieki savos izdevumos atgādina sev, cik labi viņi darbojas Latvijas mežos, bet mēs - dabas aizsardzības interešu pārstāvji - savos izdevumos (piemēram, LOB žurnālā "Putni dabā") uzkurinām sevi, atgādinot, ka tik labi nemaz nav. Skaidrs, ka kokrūpnieki arī bez šīm publikācijām uzskata, ka viss ir kārtībā, bet tie, kas pievienojušies dabas aizsardzības organizācijām, jūt, ka kaut kas ir labojams. Tā šie raksti bieži ir vien kā mēģinājums atgriezt ticībā kādu, kas jau tāpat ir īstens ticīgais. Tādā ziņā gandrīz unikāla ir publikācija žurnāla "Baltijas Koks" šī gada aprīļa numurā, kur savu viedokli pauž mūsējais - Dainis Īvāns. Esmu gatavs spert soli vēl tālāk, rakstu, kurā vides aizsardzības interešu pārstāvis izsaka atbalstu Latvijas meža nozarei, padarot pieejamu plašākai auditorijai, ne tikai kokrūpniekiem, kam žurnāls domāts. Raksts ir pārpublicēts bez atļaujas, tomēr pieļauju, ka ne "Baltijas Koka" redakcija, ne pats Dainis Īvāns pret to neiebildīs. Par rakstu, protams, sekos mans komentārs, bet pagaidām vienkārši lasiet un apdomājiet.

Mežs nav kampaņa
Dainis Īvāns

Atklāti runājot, pret nezināmas izcelsmes kampaņām kopš zināma laika izturos rezervēti. Vēl nesen man gadījās piedalīties kādā konferencē par kodolenerģētikas attīstību Baltijā, kur tikos ar vienu  no saieta finansētājiem, Krievijas fonda pārstāvi un izbijušu PSRS centrālā laikraksta speciālkorespondentu Rīgā. Viņš uzbāzīgi trinās ap mani un skubināja: „Nu uztaisīsim, Daini, arī Latvijā kādu dabas aizsardzības kampaņu, kā toreiz atmodā, jo jums taču viss tik slikti, tik slikti, un mēs varam palīdzēt!”

Varbūt nav lieki atgādināt, kādai Maskavas iestādei savulaik pakļāvās Maskavas propagandas „speckori” impērijas nomalēs. Vienu no tādiem, laikraksta Učitelskaja gazeta pārstāvi Rīgā L. Kurmajevu 1988. gadā kurioza pārpratuma dēļ pat aizturēja Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas čekisti... par armijas laikraksta Krasnaja zvezda tipogrāfijā pavairotu „latviešu nacionālistu” uzsaukumu izplatīšanu. Kompetentā iestādē pie „snoudena” vēlāk noskaidroju, ka arī mana vecā paziņa jaunais „sabiedriskais fonds” nav nekas cits kā Krievijas mūsdienu čekistu finansēta struktūra Baltijas enerģētikas pastāvības graušanai.

Lai nu kā, bet sarunu par Latvijas stratēģisko bagātību – mežu – sargāšanu un izmantošanu savas valsts vispārējās, enerģētiskās un ekonomiskās drošības stiprināšanā nevar būt par daudz. Sarunu, nevis kampaņveidīgu, aklu un iecirtīgu villošanos.

Cik melns ir velns?

„Vai mēs varam novērst Latvijas mežu izciršanu?” Jautājums, lai cik retorisks, lielu daļu publikas satrauks tāpat kā starptautisko dabas aizsardzības organizāciju atgādinātais, ka ik sekundi no zemeslodes vaiga pazūd mežu teritorija viena futbola laukuma apjomā. Vai mēs to spējam novērst? Vai spējam panākt, lai planētas cilvēku skaits pie arvien dilstošiem mežu, lauksaimniecības zemes un pārtikas resursiem pasaulē katru minūti nepalielinātos par tūkstošiem? Pirmajām emocijām rimstot, vērts pārdomāt, vai velns ir tik melns, kā šķitis.

Kad pirms vairākiem gadiem saimniecisko grūtību apstākļos Ivara Godmaņa valdība atļāva valsts mežos palielināt cirsmu apjomus un ne par izdevīgāko cenu tirgot papildus divus miljonus m3 koksnes gadā, mūsu mežos notiekošo asi kritizēja Aljazeera televīzija, starptautiskais dabas aizsardzības portāls mongabay.com, bet thepetitionsite.com savāca 20 697 parakstus zem petīcijas „Latvija, neizposti savus mežus!”.

Nevar teikt, ka cilvēku impulsīvai neapmierinātībai ar meža nozares kursu nebija pamata. 2006.–2010. gada laikā akciju sabiedrība Latvijas valsts meži (LVM) izcirta lielākās platības pastāvēšanas vēsturē – 91 109 hektārus. Tad arī LVM tika atņemts līdzsvarotas mežu attīstības starptautiskais sertifikāts (FSC), bet Zemkopības ministrija ķērās pie Valsts meža dienesta reformas, ko daudzi, tostarp es, uztvērām kā atteikšanos no meža aizsardzības un saudzēšanas. Vai VMD reorganizācija attaisnojusies, šaubos vēl šodien, tāpat kā par to nesen šaubījušies Valsts kontroles revidenti.

Taču nevar neredzēt, ka Latvijas meža nozarē, varbūt arī pateicoties savstarpēju apvainojumu piebārstītajai meža izstrādātāju un dabas daudzveidības sargu polemikai, kaut kas mainījies. Pateicoties iespējām, ko saimnieciskās krīzes apstākļos nodrošināja papildu cirsmas, izdzīvoja un izšķirošo nozīmi valsts ekonomikā saglabāja kokrūpniecība. Nav ziņu, ka tādēļ būtu gājusi bojā kāda noteikta rāpuļu, lidoņu  vai zīdītāju suga, lai arī ticams, ka straujais izcirtumu palielinājums vienai otrai populācijai par labu nenāca. Taču LVM savos īpašumos, kas kopš 2010. gada mežu piepirkšanas rezultātā no 1,60 mlj ha palielinājušies līdz 1,62 mlj ha, 2011.–2015. gada posmā tomēr izcirtīs ne vairāk par 84 962 hektāriem. Uzņēmums atguvis FSC sertifikātu. Pieņemts jauns Meža likums. Notikusi Valsts kontroles revīzija gan LVM, gan Valsts meža dienestā, un tās ieteikumi, ieskaitot interešu konfliktu novēršanas prasības, abām iestādēm jāievēro. Pat gadījumā, ja LVM komunikācija ar sabiedrību, kas uztraucas par mežu aizsardzību, nav bijusi ideāla, jāatceras, ka valsts akciju sabiedrību, atšķirībā no privātas kompānijas, pilsoņiem iespējams ietekmēt un likt tai strādāt kopējam labumam.

Šķitumi un īstenība

Visumā atzīdams, ka dabas aizsardzībā pareizāk ir krāsas sabiezināt nekā nenovērtēt draudošas briesmas, es vēlētos pārvērtēt dažus „vienkārša garāmgājēja” viedokļus, kas mūs un dažkārt arī mani agrākās publikācijās mudinājis Latvijas mežos notiekošo pārāk dramatizēt, vedinājis šķietamību uztvert kā īstenību. Viens no tiem ir pieņēmums par barbariski izpostītām un laikus neatjaunotām platībām valsts mežos. Esmu pārliecinājies, ka tieši LVM, kā to apstiprina arī Valsts mežu dienests, izcirstos nogabalus tomēr secīgi, laicīgi un, jāatzīst, kvalitatīvi atjauno, kamēr privātie mežu saimnieki bieži vien un labprātāk samaksā relatīvi niecīgo sodu, lai nebūtu jāiegulda lielākas summas meža stādīšanā. Krustpils novada domes priekšsēdētājs, lauksaimnieks un meža īpašnieks Gundars Kļava saka: „Redzēdams un salīdzinādams, kas notiek mūsu puses privātajos mežos, es gribētu, lai tie visi drīzāk piederētu valstij!”

Bieži dzirdami un lasāmi dusmīgi cilvēku komentāri par valsts mežu apsaimniekotāju īpašumos atstāto „nekārtību” – krūmiem, vecāku koku puduriem, celmiem, zariem, kritalām, kas nonāk pretrunā ar pašu dabas aizsardzības ideju. Skaidrs, ka pie sterili izcirptu mauriņu un pilsētas parku „sakārtotības” pieradinātam patērētājam grūti saprast, ka meža bioloģiskajai daudzveidībai šķietamā „netīrība” nepieciešama un noteikta daudzuma nedzīvas koksnes, kā arī vecu koku atstāšana cirsmās ir obligāts priekšnoteikumiem FSC sertifikāta saņemšanai. Tādēļ jau arī Latvijā izplatītā grāvju, lauku, pameža tīrīšanā iegūto meiju un zaru dedzināšana ugunskuros, manuprāt, ir sliktākais un videi kaitīgākais, ko varam darīt. Ja nav iespējas vai vajadzības sīkkoksni pārstrādāt šķeldās, labāk to atstāt kaudzēs lēnai dabas pārstrādei. Būs vismaz patvērums tīrīšanas un sakopšanas akciju iztramdītiem dzīvniekiem, putniem, kukaiņiem.

Meža evolūcija

Tikpat maldīgi ne vienu reizi vien ir līdzīgu meža aizsardzības kampaņu spriedumi par Latvijas mežu evolūciju. Vai mežu stāvoklis mūsdienu Latvijā salīdzinājumā ar pirmskara un vēl senākiem laikiem tik ļoti pasliktinās, ka pēdējais laiks celt trauksmi? Dzirdēdams, ka pasaulē ik sekundi izcirsto mežu futbola laukumā 170 m3 ir mūsējie (ar aprēķinu „hektārs 10–15 minūtēs”), jānotic, ka jā, taču, pārlapojot Latvijas mežu vēstures grāmatas (Latvijas mežu vēsture, Rīga, 1999) atklājas pavisam cita aina. Neatkāpsimies līdz laikam, kad šļūdonis te nostūma visu dzīvo un veģetācijai nācās atjaunoties pavisam skarbos apstākļos. Arī pirms 100 gadiem bija „vēl sliktāk”. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Rīga lepojās ar lielāko kokmateriālu eksporta ostu pasaulē ar visām sekām, ko tas radīja Daugavzemes mežiem. Vēl pirms Piektā gada revolūcijas Baltijas mežkopju Viskrievijas mežziņu kongresā Rīgā vietējo baronu alkatīgi uzsākto mežu izciršanu, lai sacenstos lepnu piļu un māju būvē, nokristīja par „laupītājmežsaimniecību”.

1912. gadā atklātais Rīga Zooloģiskais dārzs „vietējās faunas” ekspozīcijai mežacūku atgādāja no Turkestānas, vilkus un lāčus no Krievijas, bet būvuzņēmēja P. Radziņa dāvātais lūšu sprosts tā arī palika bez iemītnieka. Par tik eksotiska zvēra kā bebra iegādi dārza dibinātāji F. Štolls un K. Grevē pat nesapņoja. Ar šādu attīstības modeli, ja nesekotu karš un Krievijas impērijas sabrukums, Latvija šodienu droši vien sagaidītu bez dabiskiem mežiem un, iespējams, arī bez latviešiem.

Mežu kopplatība, taisnības labad jāatzīst, dila arī starpkaru periodā. Taču tad jau tas bija nepieciešams valsts dzīvotspējas nostiprināšanai, ne kaklakungu uzturēšanai. Turklāt 20. gadsimta 20. un 30. gados mūsu priekšteči vēl priekšroku deva līdumu līšanai. Meža kopējais īpatsvars samazinājās, bet mežu politika, sevišķi pateicoties Meža departamenta dibinātājam un pirmajam direktoram Krišam Melderim, kļuva līdzsvarotāka, atbildīgāka, mežiem saudzējošāka. Departamenta galvenais entomologs un Rīgas Zooloģiskā dārza atjaunotājs Laimonis Gailītis šai pašā laikā nenogurdams mācīja, ka galvenais meža veselības un ražības priekšnoteikums ir bioloģiskā daudzveidība.

Šai vietā gribas beidzot uzteikt arī LVM, kas, pēc sabiedrības kritikas par Ventspils puses mežu miglošanu ar indīgām ķimikālijām no lidmašīnas, pašlaik apņēmusies cīņā pret koksngraužiem, lapgraužiem, priežu tinējiem un citiem meža gardēžiem turpmāk izmantot jau Laimoņa Gailīša ieteiktās bioloģiskās apkarošanas metodes, kas nozīmē gan Eiropas putnu direktīvas, gan dzīvotņu direktīvas jo skrupulozu ievērošanu.

Ne šķietami, bet īstenībā Latvijas mežainums no 27% valsts kopplatības kopš 1923. gada pieaudzis līdz 52%. Tādu neapmežotās un apmežotās zemes proporciju saglabāšanu neviena no atjaunotās Latvijas valdībām nav apstrīdējusi. Jaunu līdumu līšana nenotiek. Otrādi – turpinās aizaugušo lauksaimniecības platību transformēšana meža zemēs. Lai ieraudzītu bebru, mežacūku, lūsi vai vilku, uzmanīgāks dabas vērotājs Latvijā var neiet uz zooloģisko dārzu. Vai tas nenozīmē, ka dabisku mežu un mežinieku pozīcijas nostiprinās, bet mūsu mežu bagātības nemaz no tā neizsīkst, kā šad tad gaužamies?

Emocijas un patiesība

Kopš 20. gadsimta deviņdesmitajiem manī, un ne tikai manī, vērojot stihisku baļķu vezumu plūsmu ostu virzienā, nostiprinājās pārliecība, kas apziņā nav viegli maināma: mēs vieglprātīgi, bez vērtības pievienošanas izķinķelējam izejmateriālus. To, ka 21. gadsimtā Latvijā izaugusi spēcīga, moderna kokrūpniecība, ar meža lietām ikdienā nesaistītam cilvēkam grūtāk pamanīt. Taču, ja meža nozare nepārstrādātā veidā šodien eksportē gandrīz tikai papīrmalku, kas kopā ar šķeldām veido 22% no ārzemēs pārdotās koksnes, bet pārējais ir brusās, dēļos, latās, finierī vai smalkākos izstrādājumos pārvērsta gatavā produkcija, kaisīt sev pelnus uz galvas nevajag. Stabila kokrūpniecība īslaicīgas peļņas dēļ apzināti nepostīs mežu, no kura jāizdzīvo. Tāpat dzīvot griboša valsts sapratīs, ka daudzveidīgi meži arvien būs tās stratēģiskais resurss ne tādās vien likstās kā pārlaistā ekonomiskā krīze.

Latvijas kopspēka interesēs būtu svarīgi mežus vieniem nesalīdzināt ar burkānu tīrumu un nemeklēt apšaubāmus ieganstus ātrākai to nociršanai, bet otriem – pirms vārdu kaujas publiskā telpā saprast, ko gribam panākt un piedāvāt. Viegli teikt, grūti ievērot, es to attiecinu arī uz sevi. Kad man garām skrienot jautā, vai Latvijā neizcērt par daudz, es automātiski gribu atbildēt, ka cērtam gan, un tā ir emocionāla reakcija, kam nav nekāda sakara ar patiesību, ko es nezinu. Taču, kad es patiesību gribu noskaidrot, izrādās tās nav nevienā publikācijā, kas teikusi: „Par daudz!” Vienīgie Latvijas koku pieauguma dati ir institūta Silava pētījumā, kas veikts pēc tādas pašas metodikas kā Skandināvijā un liecina: mūsu valstī cirsmu un pieauguma līdzsvars tiek ievērots. Tā uzskata arī valsts mežziņi, kas mežus pazīst, nu vismaz tie daži no 300, kam esmu jautājis. Var ticēt vai neticēt, bet citu datu jau nav.

Izcirtumi aizaug

Tomēr vissmagākos pārmetumus mežu nozare dabas aizsardzības publikācijās saņem par kailcirtēm, sevišķi to koncentrāciju un mežu sadrumstalošanu. Kailcirtes par nevēlamām racionālā mežsaimniecībā uzskatīja arīdzan „mežkopju mežkopis” Krišs Melderis: „...mēs tā izgriežam no meža dzīvā ķermeņa lielu gabalu miesas vienā paņēmienā. Atlikusī miesa slimos, strutos un var aiziet bojā.” (Meža vakari, Rīga, 2012). Nepārprotami. Tikpat nepārprotami kailcirtes mežsaimniecībā nav spēts izskaust nekur pasaulē, un diezin vai izdosies arī tagad Latvijā, kad latviešu mežiniekiem vēl jāatpelna dārgi iegādātās mežizstrādes mašīnas. Ko darīt? Tiek meklēti mazākas rētas atstājoši hārvesteri. Runa varētu būt par izlases cirsmu mērķtiecīgāku propagandu arī valsts akciju sabiedrībā, kas to var atļauties. Latvijā ir pietiekami daudz privāto īpašnieku, kuri šādā veidā gadu no gada gūst stabilus ienākumus, nekaitēdami sava meža daudzveidībai.

Cik pamatoti ir biologus visbiežāk kaitinošie mežu izstrādātāju argumenti par kailcirti, kas „nekaitē mežam”, jo „traucē to tikai vienu reizi” (simts gados), par to, ka izristā vietā iestādīsim kaut ko „vēl labāku”, par kailcirti, kas „ir tikpat dabiska kā meža ugunsgrēks”? Kaut kas racionāls jau tur ir. Kad ap manu senču dzīvesvietu Vidzemes augstienē 90. gadu vidū skaistā priežu sila un egļu vēra, līganā bērzu tuneļa ap ceļu vietā piepeši parādījās celmains tuksnesis, jutos satriekts. Kā šādā gadījumā darbojas Orhūsas konvencija par manā garantētajām tiesībām dzīvot veselīgā, labvēlīgā vidē un ainavā?

Nākamajā gadā izcirtumā parādījās pirmās zemenes, vēlāk avenāji. Negribēju sev atzīties, ka noskaņojums mainās. Man ir drava, bet avenes izcirtumu dēļ pēdējos gados kļuvušas par dāsnākajiem medus augiem apkārtnē. Pēdīgi pāri tām padsmit gados izaudzis savus piecus metrus augsts, sprigans mežiņš, kur jau esmu uzgājis agrāk neredzētas mežirbes un melnās dzilnas, balto zaķi, par mežacūkām, stirnām, aļņiem un staltbriežiem, kas mierīgi ganās neaizaugušās norās, nerunājot. Zinu – manā mūžā šo mežu vairs necirtīs.
Tāpēc gribas piekrist viedoklim, ka visnepatīkamākais mūsu mežsaimniecībā pašlaik ir nevis kailcirtes pašas par sevi, bet gan to koncentrācija vienuviet, kā arī mežu masīvu juceklīga saskaldīšana, Ja šai ziņā ko varētu uzlabot valsts mežos, kur cirsmu secību, izvietojumu kaut ar sabiedriskās domas spēku nepieciešamības gadījumā var ietekmēt Latvijas botāniķi un zooloģi, tad privātie meži pilnībā pakļaujas tirgus likumiem un īpašnieku personiskajām interesēm.

Kam piederēs Latvijas meži un zeme?

Visos Latvijas novadu laikrakstos bez izņēmuma gadiem parādās sludinājumi par lauksaimniecības zemju un mežu pirkšanu. Esmu mēģinājis saskaitīt: 80–90% no reklāmas kopapjoma. Rodas iespaids, ka viena otra novada preses izdevums tikai uz šo sludinājumu rēķina dzīvo. Tie aizņem veselas laikraksta lappuses un atkārtojas no laidiena laidienā. Zemīti un mežus, mežus ar zemīti un otrādi vēlas iegūt gan „latviešu saimnieki”, gan „latviešu bāleliņi”. Viņi gatavi kāroto pirkt ar visiem apgrūtinājumiem, ar izcirtumiem un sola atrisināt visus juridiskos šķēršļus, kas pārdevējam traucētu pircēju gandarīt. Tikai tad, kad „bāleliņš” vai „saimnieks” uzmeklēts, izrādās, ka aiz viņa stāv kāds cits kungs ar vācisku, zviedrisku vai krievisku uzvārdu, tāda latvietim neizburtojama firma, kuras tālākie pavedieni aizstiepjas zilās neizdibināmās tālēs.

Ir parādījies pietiekami daudz kompāniju, ar kurām pirkšanas sacensībā vairs nevar konkurēt pat lielākie latviešu mežu īpašnieki. Lauksaimniecības zemju iegādē vietējie pamatīgi zaudē manīgiem zviedru pensiju fondiem, kas par tur smieklīgām, bet latviešu zemniekam nesamaksājamām summām sapirkuši platības, kas rēgojas arī netālu no manām lauku mājām – nekoptas, neizmantotas, aizaugušas, ar grūstošām meliorācijas sistēmām, kas veicina arī kaimiņu lauku pārpurvošanos. Stāv kā bankā. Tikmēr aktīvākajiem novada zemniekiem piemērotu sējumu un ganību platību sāk trūkt gan intensīvo, gan bioloģisko saimniecību izvēršanai.

Kā rokās pāriet mūsu zeme? Precīzu ziņu, cik daudz tās jau pieder ārzemniekiem, nav. Ne tuvu visi zemes un mežu īpašnieki ir identificējami. Skaidrs priekšstats ir tikai par dažiem, bet arī norāda uz kopējo tendenci: galvenie Latvijas dabas resursi bīstami  koncentrējas saujiņas ārzemnieku, gan fizisku, gan juridisku personu, rokās. Zviedru mežizstrādes sabiedrībai Bergvik Skog, vienai no lielākajām Eiropā, piemēram, pieder vairāk par  100 000 ha Latvijas mežu. 15% no tiem ir „bāleliņu” izcirstās, pamestās un labi ja par pāris simtiem eiro hektārā izpārdotās platības. Lielākās cirsmu izsolēs ar šo kompāniju nespēj konkurēt neviens vietējais. Bergvik Skog gan nevar pārmest bezatbildīgu attieksmi pret mežu. Bioloģiskās daudzveidības nodrošināšana ir viens no FSC sertificētās kompānijas deklarētiem mērķiem. Tās 100 gadu mežizstrādes plānā redzams, ka pirmos 20 gadus uzņēmums Latvijā uzvedīsies ļoti zaļi, visiem par prieku necirtīs kokus, tikai stādīs, pārpirks, paplašināsies. Taču zviedru mežizstrādes kompāniju pilnīgi utilitārā apiešanās ar pašas Zviedrijas mežiem liek uzmanīties. Arī Bergvik Skog savu Latvijas īpašumu ciršanu maksimālā apjomā sāks 100 gadu biznesa plāna atlikušajos astoņdesmit. Turklāt kompānija šai periodā plāno izstrādāt galvenokārt enerģētisko koksni, jo „2020. gadā ES prognozē enerģētiskās koksnes deficītu 60 mlj m3 apjomā” un sīkkoksni, „kuras patēriņš pieaug Latvijā”. Latvijas kokrūpnieki, kam būs nepieciešami zāģbaļķi, tādā gadījumā, iespējams stāvēs pie sīkkoksnes ratiem un stabili varēs paļauties tikai uz valsts mežu rezervēm.

Modernā lēņu sistēma

Ja Bergvik Skog līdzīgas ārzemju kompānijas tuvākajos gados iegādāsies kritisko masu mūsu mežu, valsts iespējas Latvijas mežos ārpus aizsargājamām teritorijām noteikt arī dabas aizsardzības un saimniecisko politiku var samazināties. Ja tā turpināsies, visai ātri atgriezīsimies lēņu sistēmā, kad latviešu zemniekam par savas zemes apstrādāšanu un mežu izmantošanu nācās maksāt tik bargas nodevas kungam, ka saimniekošana un pat dzīvošana pašu mājās kļuva nepanesama. Diezin vai modernā lēņu sistēma, kad par kungu kļuvis investīciju fonds, ir labāka un humānāka par to, kāda valdīja dzimtbūšanas laikos. Vai to gribam? Lai mūs nemierina arī solījumi, ka ārzemnieku īpašumtiesības uz šejienes zemi un mežiem stiprinās Latvijas drošību. Kurš tad zina, kas ir patiesais saimnieks daudziem Rietumos un ofšoros reģistrētajiem nekustamo īpašumu kantoriem. Un vai zviedru pensiju fonds steigsies mums palīgā kaimiņvalsts agresijas brīdī jeb zemes īpašumus tāpat kā latviešu leģionārus izdos agresoram?

Kā sargāsim savu zemi?

Kā negodprātīgu ārzemnieku iespējas tikt pie Latvijas meža zemēm drīzumā ierobežos Saeimā apspriežamais likums par spekulāciju ierobežošanai ar lauku zemi, pāragri spriest. Pagaidām gandrīz vienīgā cerība kaut cik mazināt savu mežu nonākšanu svešā atkarībā ir LVM dotais valdības mandāts iepirkt jaunas platības. Līdz kādam apjomam? Krustpils novada zemnieks Andris Felss uzskata, ka latviešu lauku saimniecības justos daudz drošāk, ja tām īpašumā esošā un nomātā lauksaimniecības platība būtu divu trešdaļu attiecībā viena pret otru. Tagad šī proporcija esot otrāda vai labākajā gadījumā – puse pret pusi. Arī mūsu tauta, manuprāt, justos drošāk, ja tās kopīpašumā puses vietā būtu vismaz divas trešdaļas savas zemes mežu masīvu. To ilgstošā periodā varētu arī sasniegt, lai arī LVM gan iepirkumam atvēlēto līdzekļu, gan valsts iestādei raksturīgās, smagnējās iepirkuma procedūras dēļ īsti konkurēt ar zemju spekulācijas fondiem nespēs.

Risinājums varētu būt nodokļa atcelšana īpašniekiem, kas savu zemi pārdos valstij vai vietējam lauksaimniekam. Vietalvas puses labības audzētājs Ansis Saliņš ierosina LVM īpašumā esošās lauksaimniecības zemes, kur tas iespējams, mainīt pret mežu zemēm, kas ir zemnieku īpašumā, bet nav viņiem nepieciešamas. Arī bankas, kreditēdamas lauksaimniekus, meža hektāra ķīlas vērtību nosakot tik niecīgu, ka neesot izdevīgi šādu zemi privātīpašumā saglabāt.

Otrs veids, kā latviešiem noturēt mežus savējo rokās, ir kooperatīvu veidošana. Visai ticams, ka daudzus no 150 000 mūsu privāto mežu  un mežiņu īpašnieku no apvienošanās attur bažas par tautiešu negodīgumu, savstarpējais aizdomīgums, bailes sadarboties, kam pēc neaizmirstamās padomju  okupācijas ir savi iegansti. Taču, kamēr pašu turēsim viens otru aizdomās par ļauniem nolūkiem vai uzskatīsim, ka apšmaukt kaimiņu nav negods, senču mežus savāks citi, kaut vai Latvijā sen ienākusī Metsallito Group, kas pieder 131 000 Somijas mežu īpašnieku. Viņi spēj, bet mēs ne?

Mežs vieno

No meža, mežā un ap mežu  notiekošā var mācīties. Mežam ir pa spēkam satuvināt atšķirīgus ļaudis saimnieciskām un emocionālām saitēm. Mežs sargā, mežs ir darbs un dzimtene.

„Mežs ir spilgts piemērs tam, ka vienotībā – spēks, sadrumstalotībā – bojāeja,” meža zinātniece Aija Zviedre šos K. Meldera vārdus citējusi Meža vakaru IV izdevuma priekšvārdā. Mežs nav kampaņa. Mežu un zemi – barotāju – tauta nedrīkst izlaist no savām rokām.



trešdiena, 2014. gada 21. maijs

Latvijas daba Tviterī

Iedvesmojoties no Džeimsa Borela "Top 100 Conservation Twitter Accounts to Follow in 2014", nolēmu sagatavot nelielu pārskatu par tiem Tvitera lietotājiem, kas stāsta par Latvijas dabu. Latvijā nav pārlieku daudz uz dabu vērstu tviterprofilu, tāpēc nemaz nepūlējos apkopot simtu. Tāpat neapgalvoju, ka šis ir kāds "tops" un pirmais šeit minētais konts ir labāks par pēdējo. Uzreiz varu pateikt, ka šajā uzskaitījumā neesmu iekļāvis dabas cilvēkus, kuru tvītu liela daļa ir par "nedabiskām" tēmām, un tos, kas tvīto ļoti reti (pat tad, ja interesanti). Tāpat jāatzīmē, ka šeit esmu uzskaitījis tos, kas stāsta par "putniņiem, zvēriņiem, kukainīšiem un puķītēm", nevis plašākām vides problēmām.

Ja lasāt šo rakstu, pieņemu, ka man jau sekojat. Tad nu šeit vēl 14 Tvitera profili, kuriem iesaku sekot, ja jums interesē Latvijas daba. Ja esmu kaut ko ļoti vērtīgu palaidis garām, ziņojiet!


Iespēja, ka jūs sekojat man, bet nesekojat Vilnim Skujam ir visai neliela, bet, ja tā tomēr ir, tūlīt piesekojieties! Lai gan minēju, ka šeit kontus neesmu kārtojis noteiktā secībā, manā vērtējumā Vilnis Skuja ir visinteresantākais stāstnieks par Latvijas dabu Tviterī. Viņš tvīto dabas fotogrāfijas ar interesantiem vai pamācošiem īsstāstiem piedevām. Vilnis noteikti labprāt atbildēs uz dabu izzināt gribošu cilvēku jautājumiem (un, ceru, piedos man, ka to uzrakstīju). Mazs brīdinājums: Ja sekojat gan Vilnim, gan viņa dzīvesbiedrei (un žurnāla "Vides Vēstis" galvenajai redaktorei) Anitrai Toomai, laiku pa laikam kļūsiet par ļoti privātas Viļņa un Anitras sarakstes lieciniekiem.


Edmunds Račinskis ir zaļo vārnu pētnieks un šobrīd Latvijā aktīvākais putnu balsu ierakstītājs. Sekošana Edmundam ļaus jums klausīties putnu balsis, uzzināt šo to jaunu par tām un caur fotogrāfijām sekot līdzi Edmunda pētījumiem un iepazīt zaļās vārnas un vienu otru citu ne mazāk krāšņu putnu.


Julita Kluša ir lapas www.dziedava.lv autore, bet, jāatzīst, šo lapu skatījies neesmu. To garšu, kas Julitas skatā uz Latvijas dabu, iepazinu no viņas rakstiem un fotogrāfijām žurnālā "Vides Vēstis". Pieaugušo (tajā skaitā dabas aizsardzības profesionāļu) skats uz pasauli notrulinās, bet Julita ir spējusi saglabāt bērna spēju redzēt apbrīnojamo un skaisto šķietamos sīkumos. Tāds pats prieks par neparasto ikdienišķajā staro arī no Julitas tvītiem.



Andris Avotiņš turpina sava tēva Andra Avotiņa seniora iesāktos Latvijas pūču pētījumus un, gluži tāpat kā tēvs, lielu uzmanību velta sabiedrības izglītošanai un iesaistīšanai - lasa lekcijas par putnu noteikšanu, dod bērniem šķirot pūču atrijas, vada ekskursijas un tvīto par dabu.



Gaidis ir Andra Avotiņa biedrs Latvijas pūču izpētē, un viens no interneta lapas www.latvijasputni.lv veidotājiem. No Gaida uzzināsiet ne tikai par pūcēm, bet arī par novērotiem retiem putniem, atlidojošiem gājputnien un citiem jaunumiem putnu jomā.



Pašlaik visvairāk izsekotais putnists Tviterī. Kaspars tvīto par saviem putnu novērojumiem un citiem putniskiem jaunumiem (arī citur pasaulē). No viņa uzzināsiet arī dažus praktiskus padomus un noteikti saņemsiet atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem par putnu tēmu.



Uģis Piterāns ir biologs trešajā paaudzē. Pēc pamatnodarbošanās Uģis ir entomologs, bet savās dabas zināšanās ir visnotaļ daudzpusīgs, un daudzveidīgi ir arī viņa tvīti. Savulaik Uģis iekaroja pieredzējušāku fotogrāfu apbrīnu ar savām kukaiņu fotogrāfijām, un, sekojot viņam, pārliecināsieties, ka Uģis joprojām ir aktīvākais un labākais Latvijas kukaiņu fotogrāfs.


Laikam ātri palieku vecs - ar Dāvi iepazinos, kad viņš vēl bija mazs un kautrīgs puika, kas piedalījās Latvijas ligzdojošo putnu atlantā (nu labi, pats arī nekāds lielais puika nebiju). Jau tolaik Dāvis bija lielāks dabā gājējs nekā es, un rodas sajūta, ka arī tagad Dāvis vairāk laika pavada kaut kur dabā, nevis zem jumta. Tviterī varēsiet sekot līdzi viņa piedzīvojumiem, pasniegtiem dāviskā valodā un papildinātiem ar lieliskām dabas bildēm.


Pievēršoties organizāciju un iestāžu profiliem, protams, nevaru nesākt ar savējo - Latvijas Ornitoloģijas biedrību. Sekojot mums, uzzināsi par dažādiem pasākumiem un pētījumiem, kuros iesaistīties, saņemsi atbildes uz jautājumiem par putniem un dažādus praktiskus padomus.


LOB žurnāla "Putni dabā" profils, tāpēc, protams, ir zināma pārklāšanās starp LOB un šajā profilā atrodamo informāciju. "Putni dabā" tvīto vairāk svaigu ziņu par putniem un, protams, arī par žurnālā rakstīto. Agnis Bušs, kurš uztur šo profilu, cītīgi retvīto arī citu tvītus par putnu tēmu, tāpēc, sekojot šim profilam, iegūsiet visai pilnīgu priekšstatu par putnu aktualitātēm Latvijā.


Latvijas Dabas fonds īsteno veselu virkni interesantu projektu un laiku pa laikam rīko dažādus izglītojošus pasākumus, un par to visu uzzināsiet, sekojot šai organizācijai Tviterī.


Lūk, šim tiešām nevar nesekot! Sākumā "Dabas dati" bija divu organizāciju - Latvijas Ornitoloģijas biedrības un Latvijas Dabas fonda - kopīgi veidota tiešsaistes datubāze, kurā cilvēkiem ziņot savus novērojumus. Lai gan datubāze joprojām ir portāla pamatā, šobrīd tas ir apaudzis arī ar citām interesantām lietām. Dabas ziņas, augu un dzīvnieku noteicēji, vebkameras, iespējas iesaistīties dažādos pētījumos - par to visu var uzzināt, sekojot "Dabas datiem".


Pūču pētnieki ir aktīvākā, lielākā un tradīcijām bagātākā kādas putnu grupas pētnieku un interesentu kopa Latvijā, tāpēc brīnums nav tas, ka šobrīd pūcistiem ir pašiem sava biedrība, bet tas, ka tā tapusi tik nesen. Biedrības vadībā ir jau iepriekš minētie puiši - Gaidis Grandāns un Andris Avotiņš. Sekojot "Latvijas pūcēm" uzzināsiet daudz jauna par... Latvijas pūcēm.


Dabas aizsardzības pārvalde pārrauga visas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Latvijā un rīko dažādus pasākumus, lai cilvēkus ar tām iepazīstinātu. Noteikti sekojiet, ja vēlaties uzzināt vairāk par Latvijas dabas pērlēm!


otrdiena, 2014. gada 20. maijs

Eiropas mēroga izmisums

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās piedalīties ir katra apzinīga pilsoņa pienākums. Ja apzinīgajam pilsonim rūp vide, tad gan viņam nākas dauzīt pieri pret sienu iesprostotam dilemmā, kur vēlēšanās jāpiedalās ir, bet balsot īsti nav par ko...

Iveta Kažoka sagatavojusi īsu pārskatu par partiju programmām Eiropas Parlamenta vēlēšanām (sk. šeit), no kura var secināt, ka nereti partijas īsti nesaprot, ar ko Eiropas Parlaments nodarbojas. Iespējas dikti iestāties par mūsu šauri nacionālajām interesēm Eiropas Parlamentā, protams, ir minimālas. Savukārt vides jautājumi ir ne tikai tie, kas risināmi Eiropas Savienībā kopumā, bet arī tie, kur "Eiropā" pieņemtie lēmumi ir ļoti svarīgi Latvijai. Atļaušos apgalvot, ka bez Eiropas Savienības spiediena Latvijā vides un dabas aizsardzībā nenotiktu faktiski nekas - veltītu visu Latvijas zemi ražošanai un nauda kabatā, un miers mājās.

Ne viena vien vides organizācija ir mēģinājusi izvērtēt eiroparlamentāriešu līdzšinējos darbus un veicināt to, ka jaunā sasaukuma kandidāti apņemas kaut ko jēdzīgu vides labā izdarīt nākotnē. Mūsu partiju īsās programmas pārskatīja arī kolēģis no Latvijas Dabas fonda Andrejs Briedis. Nācās secināt, ka pasaulē, kur tik maz kopīga Vienotībai, Nacionālajai apvienībai un Saskaņai, šīm partijām ir vismaz viens kopīgs aspekts - vienaldzība pret vides problēmām.

Savukārt Pasaules dabas fonds aicināja topošos eiroparlamentāriešus apņemties darīt labus darbus vides aizsardzības labā (sk. šeit). Ilgu laiku šajā lapā skumjā vienatnē bija vērojams vien Armands Krauze no Zaļo un Zemnieku savienības. Tagad gan vēl daži kandidāti arī no citām partijām ir viņam pievienojušies.

Pret mūsu pašu (LOB) mēģinājumiem likt aizdomāties par dabas aizsardzības problēmām Eiroparlamenta kandidāti izturējās ar līdzīgu vienaldzību. Uz saviem jautājumiem saņēmām atbildes vien no Kristīgi demokrātiskās savienības (kuru atbilde bija apmēram: "Nu jūs jau zināt labāk.") un ZZS ietilpstošās Latvijas Zaļās partijas (sk. šeit).

Protams, partiju solījumi un apņemšanās lielākoties ir tukši vārdi. Tajā pašā laikā tieši tāpēc mazliet aizdomāties liek tas, ka liela daļa kandidātu pat nepūlas vides sakarā kaut ko solīt. Tad nu tu cilvēks nesaproti, vai tas tāpēc, ka par vidi vienkārši piemirsies, vai tāpēc, ka kandidāti baidās nokaitināt savu galveno mērķa auditoriju. Ej nu sazini...

Tos, kas darbojušies Eiropas Parlamentā līdz šim, var vērtēt ne tikai pēc vārdiem, bet arī pēc darbiem. Šādu vērtējumu attiecībā uz vidi veikušas vairākas organizācijas (sk. šeit un šeit). Skatoties šos balsojumu apkopojumus, izmisums tikai pastiprinās. Tā vien šķiet, ka vadošo partiju pārstāvji vides problēmu risināšanu uzskata par kaut ko pretvalstisku. Vienotības un Nacionālās apvienības pārstāvji atbalsta videi nedraudzīgus lēmumus, kamēr krievu partijas balso zaļi. Raidījumā "Vides Fakti" (sk. šeit) Vienotību pārstāvošais Kārlis Šadurskis paskaidro savu nostāju: vides problēmu risināšanu viņš uzskata par ēverģēlībām. Jocīgi tikai, ka iepriekš minētajā Pasaules dabas fonda veiktajā solījumu apkopojumā daži Vienotības pārstāvji solās tagad nu gan dikti cīnīties pret klimata pārmaiņām, neskatoties uz līdzšinējiem partijas balsojumiem pretējā virzienā.

Izmantoju "Providus" piedāvāto iespēju "pielaikot partiju" (to var izdarīt šeit). Še tev - Latvijas Krievu savienība! Visu cieņu šai partijai par to, ka tā beigusi izlikties, ka iestājas par cilvēktiesībām vai vienotu Latviju, tomēr nedomāju, ka kāds saprātīgs pilsonis (vienalga, kādu jomu viņš pārstāv) balsos par partiju, kuras piedalīšanās vēlēšanās vispār ir veselam saprātam neaptverama, nerunājot par to, ka šis veidojums tiešām varētu kļūt par Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā.

Nu... Ko nu? ZZS ir gandrīz vienīgie, kas nekautrējas iestāties par vides aizsardzības nepieciešamību (protams, izdevīga pozīcija ir arī tā, ka šīs partijas darbus Eiroparlamentā nevar novērtēt). Tajā pašā laikā kaut kādu neaptveramu pašnāvniecisku tieksmju dēļ partija sev kaklā kā akmeni ir uzkrāvusi Ivetu Griguli. Socioloģiskās aptaujas veicis neesmu, bet nebrīnītos ja nepopularitātes rangā šī dāma kandidātu vidū ieņemtu stabilu otro vietu aiz Tatjanas Ždanokas. Tad vēl partijas saistība ar smagos noziegumos apsūdzēto, no amata pienākumu pildīšanas atstādināto, Krievijai simpatizējošo, par Latviju un mums visiem ņirgājošos, visur esošo, bet neko neietekmējošo un visādi citādo Aivaru Lembergu...

Bet nebalsot arī nevar! Var jau, protams, savu slinkumu vai nespēju izlemt ietērpt protesta formā: "Es šīs vēlēšanas boikotēšu!" Nē, draugs! Tu, kas sajuties makten gudrs, visā iedziļinājies un, visu izsverot, esi nolēmis vēlēšanās nepiedalīties, paturi prātā, ka Tavā vietā balsos pilsoņi, kas iestājas pret Latvijas neatkarību (un ir apbrīnojami disciplinēti) un tādi, kas galvu sevišķi nelauza un uz vārda tic reklāmām ("Nu bet ir taču cilvēks vissvarīgākais!"). Vai šādu pilsoņu ievēlētus Latvijas pārstāvjus tu vēlies redzēt Eiropas Parlamentā?

Es zinu, ka es nebalsošu par cilvēkiem, kas par mani ņirgājas. Es zinu, ka es nebalsošu par cilvēkiem, kam nav svēta Latvijas neatkarība. Es nebalsošu par cilvēkiem, kam nerūp vide. Par ko es balsošu? Ļaujiet padomāt... Vēl ir laiks.