piektdiena, 2014. gada 6. jūnijs

Vai Latvijas meži var iztikt bez kampaņām?

Šeit arī solītās pārdomas par Daiņa Īvāna rakstu "Mežs nav kampaņa" žurnāla "Baltijas Koks" šī gada aprīļa numurā.

Savā rakstā Dainis Īvāns nevienu kampaņu vārdā nenosauc. Tas ir pilnīgi pareizi no sabiedrisko attiecību viedokļa - kam jāsaprot, sapratīs tāpat, bet pārējiem nav ko šādas kampaņas reklamēt. Tā kā esmu bijis aktīvs dalībnieks vienā no šīm kampaņām, saprotu, ka runa lielā mērā ir par TVNET akciju "Mežu iznīcināšana". Tā kā esmu autors lielākajai daļai šīs akcijas rakstu, atļāvos uztver D. Īvāna rakstīto mazliet personīgi, tāpēc šeit arī personīga atbilde.

Kāpēc šis raksts?

Žurnāls "Baltijas Koks" nekad (vismaz, cik to esmu lasījis), kā jau kārtīgam Latvijas meža nozares izdevumam pieklājas, nav sirdzis ar vēlmi atspoguļot viedokļu dažādību. Tas ir saprotami. Arī LOB žurnālā "Putni dabā" nekad nav publicēts neviens kokrūpnieku raksts par to, cik labi tiek apsaimniekoti Latvijas meži. "Baltijas Koks" gan nekautrējas nepublicēt arī savējos, ja tiek pausts nepareizs viedoklis. Kāds meža nozares pārstāvis man stāstīja, ka atbilde uz kritiku par AS "Latvijas valsts meži" bija: "Vai tu tiešām tā domā?" un raksts ar šo viedokli galu galā netika publicēts.

Un pēkšņi "Baltijas Kokā" publicējas Dainis Īvāns - cilvēks, kurš par Latvijas mežu apsaimniekošanu izteicies daudz skarbāk nekā LOB vai es personīgi jebkad būtu atļāvies. Lai gan raksts kopumā ir uz "nemaz nav tik slikti" nots, tajā atrodama arī ne viena vien kritiska piezīme par Latvijas mežu apsaimniekošanu, ko visticamāk ar uguni nesameklēsiet citos "Baltijas Koka" numuros.  Tomēr skaidrs, ka šīs dažas piezīmes nemazina vērtību, ka beidzot kāds prominents vides aizstāvis nokārtu galvu atzīst, ka Latvijas mežu apsaimniekošanā lielos vilcienos viss ir kārtībā.

Bet kāpēc gan pats D. Īvāns pēkšņi ir attapies maldu ceļus staigājam un sācis piebalsot meža nozares tēla pucētājiem?

Viens no cēloņiem, ko redzu šādam notikumu pavērsienam, ir patriotisms. Nenoliedzami Dainis Īvāns ir viens no lielākajiem Latvijas patriotiem. Jāatzīstas, ka pat es, kam dabas aizsardzība ir dzīves aicinājums, kad vienā svaru kausā ir vide, bet otrā patriotisms, esmu izšķīries par otro. Piemēram, lai cik zaļi būtu Tatjanas Ždanokas līdzšinējie balsojumi Eiroparlamentā, es nebalsoju par Latvijas Krievu savienību un jau sen esmu skaidrojis BirdLife kolēģiem, ka ar šo "zaļo" eiroparlamentārieti LOB nekad nesadarbosies. Redzot, cik liels uzsvars D. Īvāna rakstā likts uz "Ārzemnieki nāk!", pieļauju, ka šis ir no tiem gadījumiem, kad svaru kausi nosvērušies par labu patriotismam nevis vides aizsardzībai.

Otra iespēja, ka D. Īvāns tiešām ir ticējis, ka situācija Latvijas mežos ir daudz sliktāka nekā patiesībā, bet tagad, redzot, ka meži pārcirsti netiek un izcirtumi tiek atjaunoti ir aptvēris: "Eu, bet viss taču ir kārtībā!"

Vēl, protams, ir trešā iespēja - D. Īvāns izmēģina "labā policista" lomu. Kā jau minēju, pa kādai meža nozarei veltītai kritiskai piezīmei ir arī šajā rakstā. Varbūt autors cer, ka "a spoonful of sugar helps the medicine go down"* un meža nozares pārstāvji šajās piezīmēs ieklausīsies. Redzēs...

Viņi saka, ka viss ir kārtībā

Neatkarīgs viedoklis par Latvijas mežu apsaimniekošanu, protams, ir vērtīgs, bet, ja vēlme ir šo viedokli izmantot nozares tēla spodrināšanai, tas var kļūt par visai slidenu argumentu. Arī D. Īvāna piesauktais FSC sertifikāts. Kad pirms dažiem gadiem FSC sertifikāts AS "Latvijas valsts meži" tika apturēts, LVM apgalvoja, ka auditori esot nekompetenti, bet pati sertifikācijas sistēma Latvijai nepiemērota. Tagad sertifikāts ir atjaunots, un nu tas liecinot par labu LVM darbu. Ko tad, ja atkal apturēs?

Līdzīgs stāsts ir ar Latvijas "zaļumu". Vēl nesen meža nozare sev labprāt sita pa plecu un pie katras iespējas uzsvēra to, ka Jeila universitāte atzinusi Latviju par otro zaļāko valsti pasaulē. Nākošajā novērtējumā Latvija bija vien 40. vietā, turklāt lielā mērā tieši mežu apsaimniekošanas dēļ. Tad nu tajā pašā "Baltijas Kokā" jau tika skandināts, ka Jeila universitāte valstis vērtē pēc nepareizas metodikas (vismaz tajos punktos, kur Latvijai parādījās vājš sniegums).

Lai apliecinātu, ka pēdējos gados viss mainījies uz labu, D. Īvāns raksta: "Pieņemts jauns Meža likums. Veikta Valsts kontroles revīzija Valsts meža dienestā." Varētu vēl turpināt - un nekas no tā nav palīdzējis uzlabot Latvijas mežu apsaimniekošanu. Kuri gan ir tie punkti Meža likumā, kuri būtu uzskatāmi par pārmaiņām uz labu? Ko gan ir mainījusi Valsts kontroles revīzija, kuras atzinumu Zemkopības ministrija ignorē?

Vai cērtam par daudz?

Kā Dainis Īvāns ar piesardzību izturas pret nezināmas izcelsmes kampaņām, tā es kļūstu uzmanīgs, tiklīdz man kāds sola pastāstīt patiesību. Man tas vienmēr izklausās pēc vēlmes atņemt cilvēkam iespēju domāt un vērtēt pašam. Lūk, šī ir patiesība, un ko tur vēl domāt! Tomēr skaidrs, ka vismaz daudz cilātais jautājums par Latvijas mežu izciršanas apjomiem nav tik vienkāršs, lai ar vienu patiesību aizbāztu mutes visiem, kam kaut kas nešķiet kārtībā esam.

Šajā rakstā Īvāns iekrīt meža nozares dziļi iebrauktajās sliedēs, slavējot ciršanas apjomu palielināšanu 2009.-2010. gadā, jo tas esot palīdzējis izdzīvot un Latvijas ekonomikā izšķirošo lomu saglabāt kokrūpniecībai. Turklāt neesot ziņu, ka šī soļa rezultātā esot gājusi bojā "kāda noteikta rāpuļu, lidoņu  vai zīdītāju suga". Tas būtu patiesi dramatiski, ja divu gadu laikā, palielinot ciršanas apjomus, izzustu kāda suga. Jāpatur prātā, ka atbilstoši IUCN kritērijiem par kritiski apdraudētām uzskata tādas sugas, kas ar vairāk nekā 50% varbūtību izzudīs nākošajos 10 gados. Bet par to, cik jēdzīgs bijis šis ciršanas apjomu palielinājums, esmu rakstījis jau iepriekš (lasīt šeit).

Gluži kā pēc meža nozares rakstīta špikerīša D. Īvāns atgādina, ka viss ir kārtībā, jo nocērtam mazāk par pieaugumu. Tā saka "Silava", un citiem datu nav. Ja pirms tam autors tiešām ticējis tam, ka Latvijas meži tiek pārcirsti koksnes kubikmetru izteiksmē, tad atklāsme, ka viss ir citādi tiešām varētu būt viens no iemesliem mainīt ticību. Tomēr ne es, ne LOB vai kāda cita no dabas aizsardzības organizācijām, ko labi pazīstu, nekad nav apšaubījusi ciršanas apjomu un koksnes pieauguma attiecību. Vismaz valsts mežos, kur ciršanas apjomu nosaka Valsts meža dienests, nav pamata uzskatīt arī, ka hektāru izteiksmē mēs nocirstu pārāk daudz. Bet ne jau par koksnes kubikmetriem uztraucas dabas aizsardzības pārstāvji! Mūsu neapmierinātība ir par to, ka kubikmetri tiek uzskatīti par galveno vai pat vienīgo mežu apsaimniekošanas ilgtspējas mēru. Pat tad, kad 2008. gada nogalē tika palielināts pieļaujamais ciršanas apjoms, dabas aizsardzības organizāciju iebildumi bija nevis pret papildu kubikmetru miljoniem kā tādiem, bet pret to, ka nav novērtēts, kāda būs šī soļa ietekme uz mežu bioloģisko daudzveidību.

Iedomājieties līdzību - ja mēs vērtētu iedzīvotāju stāvokli tikai pēc dzimstības un mirstības starpības, t.i., dabiskā pieauguma. Ja nomirst vairāk nekā piedzimst (kā Latvijā), tad visiem ir skaidrs, ka ir ļoti slikti. Ja piedzimst vairāk nekā nomirst, vai viss ir kārtībā? Pēc dabiskā pieauguma vadošā valsts pasaulē ir Nigēra (sk. šeit). Tad nu Nigēras Labklājības ministrija (ja tāda tur ir), var vicināt pa gaisu šo statistiku, sist sev pa plecu un teikt: "O, cik labi mēs par savu tautu rūpējamies!" Savukārt, ja vērtējumam izmantojam tautas attīstības indeksu, kas cilvēku labklājību nevērtē tikai dzimstības un mirstības rādītājos, tad Nigēru atrodam... pēdējā vietā pasaulē.

Šeit varbūt vietā atgādināt, ka pēc Jeila universitātes veiktā vērtējuma Latvija ir vienā no pēdējām vietām pasaulē pēc mežu platības pārmaiņām kopš 2000. gada (t.i., mūsu valstī ir vieni no lielākajiem meža platību zudumiem), bet, jā, tie, kas to apgalvo, ir ārzemnieki, un, kā zināms, ja kaut ko saka ārzemnieki, tā nevar būt PATIESĪBA.

Vadāmie LVM un nekontrolējamie privātīpašnieki

"...jāatceras, ka valsts akciju sabiedrību, atšķirībā no privātas kompānijas, pilsoņiem iespējams ietekmēt un likt tai strādāt kopējam labumam." Te nu gribētu lūgt Īvāna kungu uzskaitīt dažus labus piemērus, kad pilsoņi likuši LVM strādāt kopējam labumam. Es varētu dažus nosaukt, bet uzreiz jāsaka, ka nekas no tā nav panākts, draudzīgi tērzējot pie kafijas tases.

Un kur tad ir rodami tie ārpus pilsoņu kontroles esošie mežu īpašnieki? Iespējams, skaļākā meža īpašnieku intereses pārstāvošā organizācija ir Latvijas Meža īpašnieku biedrība. Ja šīs organizācijas interneta lapā rakstītais, ka  "2007.gada sākumā biedrības biedru īpašumā un tiesiskajā valdījumā bija 1,68 miljoni hektāru meža, kas veido 57% no visām Latvijas meža platībām", liek jums domāt, ka te kaut kas nelīmējas kopā, tad ziniet - arī LVM ir šīs biedrības biedrs. Ar savā apsaimniekošanā esošajiem apmēram 1,6 miljoniem hektāru meža LVM faktiski ir "kontrolpaketes turētājs" šķietami privātīpašniekus pārstāvošajā organizācijā.

Tomēr ir maza nianse, ko vērts paturēt prātā, - mežu apsaimniekošanu Latvijā regulē likums. Ja kāds ārzemnieks vai ofšoros paslēpts uzņēmums var postīt mūsu mežus, tad tikai tāpēc, ka Meža likums un tam pakārtotie Ministru kabineta noteikumi to atļauj. Nav gan manīts, ka labie valsts mežu apsaimniekotāji vai vietējie mežu īpašnieki jaunā Meža likuma tapšanas laikā būtu nākuši klajā ar priekšlikumiem, kas aicinātu uz lielāku sodu par laikus neatjaunotiem mežiem vai ko tam līdzīgu. Tāpat velk uz ciršanas caurmēra samazinājumu (t.i., grib cirst tievākus kokus) un citu ierobežojumu mazināšanu. Tie var nebūt ārzemnieki, kuru dēļ stāvēsim pie "sīkkoksnes ratiem".

D. Īvāns mūs biedē mūs ar to, ka "ja Bergvik Skog līdzīgas ārzemju kompānijas tuvākajos gados iegādāsies kritisko masu mūsu mežu, valsts iespējas Latvijas mežos ārpus aizsargājamām teritorijām noteikt arī dabas aizsardzības un saimniecisko politiku var samazināties." Uzsverot vēlreiz, ka likums attiecas vienādi uz visiem (vienalga - mežs pieder kārtīgam latviešu saimniekam vai sliktam ārzemju uzņēmumam), protams, apzinos, ka likumus raksta tie, kam lielāka ietekme. No tāda viedokļa varētu piekrist Īvāna bažām par ārzemju uzņēmumu lomas mežu politikas īstenošanā iespējamo palielināšanos. Tikai jautājums - vai šīs ietekmes palielināšanās pasliktinātu Latvijas mežu apsaimniekošanu? Jau tagad mūsu pašu tautieši, kas pārstāv mežu apsaimniekotājus, cenšas norakt katru ideju dabas aizsardzības uzlabošanai. Kas mainītos, ja galda otrā pusē būtu zviedri? Tikai tas, ka man būtu jārunā angliski.

Ir tik labi, kā nekad

Meža nozares priekšstāvju iemīto taciņu D. Īvāns iet, arī atgādinot, ka 1923. gadā meži aizņēma vien 27% Latvijas platības, bet mūsdienās - jau 52%. Tāpat kā D. Īvāns, arī es esmu pārlapojis Latvijas mežu vēstures grāmatas, tāpēc zinu, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā kokus mežā zāģēja ar rokām un izveda ar zirgu, turklāt mežizstrāde notika tikai rudenī un ziemā. Tātad vismaz putniem un citiem meža iemītniekiem dzīve tā laika nedaudzajos mežos varēja būt mierīgāka nekā pusē Latvijas tagad.

"Vai mežu stāvoklis mūsdienu Latvijā salīdzinājumā ar pirmskara un vēl senākiem laikiem tik ļoti pasliktinās, ka pēdējais laiks celt trauksmi?" jautā D. Īvāns. Būtiska lieta, ko šajā sakarā paturēt prātā, ir tas, ka mūsdienu Latvijas meži (un jo īpaši daudzkārt apmuļļātais meža platību pieaugums) lielākoties nav mūsdienu mežu apsaimniekošanas nopelns un mūsdienu mežsaimniecībā pieņemto lēmumu sekas pa īstam būs redzamas un jūtamas tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. Mūsdienu Latvijas mežu apsaimniekošanas prakse ir pavisam jauna. Pavisam nesen nebija ne hārvesteru, ne cirsmu koncentrācijas, ne 30-40 tūkst. ha kailciršu gada laikā.

Jau mazliet iezīmēju, ka senāk, neskatoties uz mazāku mežu kopējo platību, vismaz dažos aspektos tomēr bija labāk. Bet labi, diskusijas ērtības labad pieņemsim, ka senāk viss bija slikti un tagad ir tik labi, kā nekad. Vai tiešām mums vajadzētu mierīgi gulēt, attaisnojot sevi ar "kādreiz taču bija sliktāk"? Vai "celt trauksmi" mums vajadzētu vien tad, ja Latvijas mežainums atkal saruktu līdz 27%?

Stāstot par to, kā mūsdienās varam redzēt lūšus, bebrus un citus zvērus, autors uzdod mazliet neizprotamu jautājumu: "Vai tas nenozīmē, ka dabisku mežu un mežinieku pozīcijas nostiprinās, bet mūsu mežu bagātības nemaz no tā neizsīkst, kā šad tad gaužamies?" Par uzskaitīto dzīvnieku saistību ar dabiskiem mežiem varētu diskutēt. Neskaidrs paliek arī, vai tie 0,4% mežu, kas uzskatāmi par dabiskiem, vai šī īpatsvara samazināšanās no 0,5% 1990. gadā uzskatāma par pozīciju nostiprināšanos. Un kas ir tās mūsu meža bagātības, kas nemaz neizsīkst no mežinieku (un dabisku mežu?) pozīciju nostiprināšanās? Aizsargājamie mežu biotopi tiek apzināti un neapzināti izcirsti un nonākuši nelabvēlīgā stāvoklī, desmitiem tūkstošu putnu ligzdu katru gadu tiek iznīcināts un meža putnu populācijas samazinās... Viens var izvilkt no cepures bebru un teikt, ka viss ir kārtībā, otrs - melno stārķi - un stāstīt, ka viss iet uz leju, bet "mūsu meža bagātības" kopumā neviens nav izvērtējis un, šķiet, arī neplāno to darīt.

Ko mēs gribam

"Latvijas kopspēka interesēs būtu svarīgi mežus vieniem nesalīdzināt ar burkānu tīrumu un nemeklēt apšaubāmus ieganstus ātrākai to nociršanai, bet otriem – pirms vārdu kaujas publiskā telpā saprast, ko gribam panākt un piedāvāt." Ja man kāds jautātu, ko es īsti gribu no Latvijas mežu apsaimniekošanas, atbilde ir vienkārša - esošās Latvijas Meža politikas (redz, šīs) godprātīga īstenošana. Ja mana vēlme ir zaļais ekstrēmisms, tad 1998. gadā mums Latvijā ir bijusi zaļākā un ekstrēmākā valdība, kas šo dokumentu pieņēma.

"Lai nu kā, bet sarunu par Latvijas stratēģisko bagātību – mežu – sargāšanu un izmantošanu savas valsts vispārējās, enerģētiskās un ekonomiskās drošības stiprināšanā nevar būt par daudz. Sarunu, nevis kampaņveidīgu, aklu un iecirtīgu villošanos." Šajā ziņā par visiem 100% pievienojos raksta autoram. Mans darbs arī būtu daudz vieglāks, ja visus sāpīgos jautājumus būtu iespējams risināt sarunu ceļā. Mazliet problēma tikai tā, ka šādas sarunas netiek veicinātas. Esmu līdz nelabumam pieminējis Meža konsultatīvo padomi, kam vajadzētu būt galvenajai šādu sarunu platformai. Šajā padomē dabas aizsardzības interešu pārstāvji gan ir pārliecinošā mazākumā, taču pat šādā sastāvā sarunas acīmredzot ir neērtas un vieglāk ir runāties savējo lokā. Kopš pēdējās Meža konsultatīvās padomes sēdes ir pagājis vairāk nekā pusotrs gads... Ja reiz sarunāties ar mums neviens negrib, tad "kampaņveidīga, akla un iecirtīga villošanās" ir viss, kas mums atliek. Jā, mežs nav kampaņa, bet mežs nav arī tikai kubikmetri, un bez kampaņām tas jau sen būtu aizmirsts.

---

*"karote cukura palīdz norīt zāles" Tas no filmas par Mēriju Popinsu





Nav komentāru:

Komentāra publicēšana