ceturtdiena, 2012. gada 9. februāris

Medību saimniecības intereses - sapņi, ilūzijas un likums

Sēdēju vakar un lasīju jaunāko žurnāla "MMD" ("Medības. Makšķerēšana. Daba.") numuru, līdz atdūros pret nelielu AS "Latvijas valsts meži" Ziemeļlatgales mežsaimniecības izpilddirektora Viktora Rebļa rakstiņu "Skaidrības nav". Raksta galvenā tēma ir vilki, kas ir cits stāsts, kas stāstāms citu reizi un citam cilvēkam, bet tas, kas manā prātā aizķērās, bija raksta pēdējais teikums: "Ļoti ceru, ka Latvijas mednieki nepieļaus galējības un tāpat, kā līdz šim, ievēros likumus un noteikumus, savukārt atbildīgie dienesti pratīs sabalansēt medību saimniecības un dabas aizsardzības intereses."

Šī doma mani tā pārsteidza, ka visu vakaru pavadīju pārdomās - kādas gan varētu būt pretrunas starp medību saimniecības un dabas aizsardzības interesēm? Vismaz pēc manas saprašanas ilgtspējīga medību saimniecība būtu viena no dabas aizsardzības izpausmēm. Jā, izpausme, kas koncentrējas uz medījamiem dzīvniekiem, bet katrā ziņā nekas tāds, kas ar dabas aizsardzību būtu pretrunā.

Es saprotu, ka varētu būt runa, piemēram, par ornitologu un mednieku interešu sabalansēšanu, jo ne viss, ar ko nodarbojas ornitologi, ir dabas aizsardzība (piemēram, putnu vērošana), un ne viss, ko dara mednieki, ir medību saimniecība. Varētu būt runa par pašreizējās dabas aizsardzības prakses sabalansēšanu ar medību praksi, jo droši vien kā vienā tā otrā jomā, visbiežāk - zināšanu trūkuma dēļ, novērojamas atkāpes no ideālās situācijas. Taču tieši ideālā situācija ir tas, ko es sauktu par medību saimniecības un dabas aizsardzības interesēm - darboties tā, lai visas Latvijas savvaļas dzīvnieku populācijas būtu dzīvotspējīgas un starp tām pastāvētu līdzsvars. Medību saimniekotāji varētu gribēt, lai iepriekš minētais attiektos tieši uz medījamiem dzīvniekiem, bet dabas sargātāji - arī uz visiem pārējiem. Un kur gan pretrunas starp šiem mērķiem?

Un šodien mana sapņu un ilūziju pasaule sagruva... Atvēru spēkā esošo Medību likumu, kurā teiks, ka medību saimniecība ir "dabas resursu izmantošanas sistēma, kas vienlaikus ar medību produkcijas ieguvi nodrošina saimnieciski pieļaujamo dzīvnieku skaitu un medījamiem dzīvniekiem nepieciešamās vides saglabāšanu". Tātad runa ir tikai par "saimnieciski pieļaujamo" dzīvnieku skaitu (tātad tikai "ne vairāk kā", nevis arī "ne mazāk kā"), tikai par vides, nevis dzīvnieku populāciju saglabāšanu, un galu galā - ne vārda par to, ka medību saimniecība nedrīkstētu negatīvi ietekmēt arī nemedījamās dzīvnieku sugas.

Bet labi, protams, ka ir organizācijas, kas neierobežo sevi ar juridiski noteikto šauro skatījumu uz medību saimniecību. Lūk, piemēram, viens no samērā nesen dibinātās Latvijas Medību savienības (LMS) mērķiem ir "veicināt Latvijas dabas (savvaļas dzīvnieku) resursu ilgtspējību," zem kura droši vien parakstītos jebkurš dabas aizsardzības interešu pārstāvis. Vienīgi nedaudz mulsina tas, ka LMS nacionālajā padomē darbojas (tātad, cik saprotu, arī ar šī mērķa īstenošanu nodarbojas) arī iepriekš minētais Viktors Reblis...