ceturtdiena, 2013. gada 18. aprīlis

Tev būs savu kaimiņu mīlēt

Pilsēta - lielāka netīrība un piesārņojums nekā jebkura nelegālā atkritumu izgāztuve, lielāks troksnis par jebkuru kaiju koloniju, nes nāvi vairāk dzīvniekiem nekā visi Latvijas mednieki kopā... Vienu vārdu sakot, kā reiz teikts par kādu Āfrikas nostūri: "It's alright as a holiday place but not to live in, I'm afraid."* Tomēr tāda ir mūsu apmetne, mūsu pūznis, un šķiet dīvaini, ka šādā vietā izvēlas dzīvot vēl kāds, pat neticami...

"Jūs taču saprotat, ka pilsētā putni nedrīkst būt!" kāda dusmīga kaiju pamodināta kundze man skaidro. Protams, putnu vieta ir mežā! Tad, kad cilvēks ir mežu nocirtis un tā vietā ierīkojis savu netīro un trokšņaino pūzni, putniem tajā vietas nav.

Tomēr par spīti tam, ka pilsētās tie nedrīkst būt, un par spīti visām briesmām, kas tos pilsētās sagaida, putni pilsētās dzīvo. Vēl vairāk - daļa putnu pilsētās jūtas pat labāk nekā "mežā". Lielākā daļa Latvijas sudrabkaiju šobrīd ligzdo nevis purvos, bet uz Rīgas ēku jumtiem. Pilsētu parkos un skvēros savas kolonijas būvē krauķi. Meža pīles, kam ziemā tā kā būtu jālido uz "siltajām zemēm", pulcējas Rīgas kanālā un ļauj, lai cilvēki tās baro ar maizi. Vistu vanagi medī pilsētas kuslos baložus. Un, protams, ir paši mājas baloži, kas tikai pilsētās vien dzīvo.

Interesanti, ka visbiežāk tie putni, kas pilsētās jūtas vislabāk - tie, kas vislabāk pielāgojušies mūsu pārveidotajai videi - ir tie, kas izpelnās vislielāko nepatiku no cilvēku puses. Redz, vārnu tā savairojies, ka visus mazos putniņus apēdušas! Vainīgi esam mēs paši - esam radījuši vidi, kas daudziem citiem putniem nav īpaši piemērota, bet visu ēdošajai (mmm, cik mūsu pilsētas atkritumu pilnas!) un visnotaļ pielāgoties spējīgajai vārnai ir pašā laikā. Un galu galā varbūt ne jau vārnas, bet mūsu pašu (un arī nevienam nepiederošie) kaķi tos mazos putnus apēd...

Un galu galā nav jau tā, ka visi mazie putni būtu apēsti. Mēs tikai nemākam redzēt un dzirdēt. Pilsētas trokšņi, ierastais "mājas-darbs-mājas" maršruts, steiga un domas par svarīgākām lietām neļauj mums saskatīt pasauli sev visapkārt. "Kur pazuduši zvirbuļi?" man reiz jautāja klasesbiedrs. "Nav nekur pazuduši. Redz, tajā krūmā sēž," norādīju. "Ā, pats nebūtu pamanījis."

Bet pastaigājieties kādreiz agrā rītā pa Rīgu, tā ap saullēktu! Āgenskalnā dzirdēsiet erickiņu dziedam. Gar Kalnciema ielas daudzstāvu namiem (ne tiem, kas no koka, bet tiem otrā ceļa pusē) riņķo un sasaucas svīres. Ejot pa Vanšu tiltu, protams, kaijas, bet paskatieties uzmanīgi - virs "Olimpijas" jumta lidinās zīriņi (droši vien daļa no tiem, kas no Preses nama padzīti, bet Zaķusalas galu nav atzinuši par labu esam). Kronvalda parks ir putnu pilns (zaļžubītes sauc: "Žžžīīīīds"), un biežāk sastopamu putnu vidū var gadīties dzirdēt pat ģirlici vai zaļo ķauķīti. Paejiet uz Vecrīgas pusi - uz Doma baznīcas jumta čirkst melnais erickiņš. Kādā šaurā ieliņā pie vienīgā koka pielikts strazdu būris. Strazda gan nav, bet kāds zvirbulis tajā varētu dzīvot.

Vienu vārdu sakot, pilsētās putnu netrūkst. Reiz pamatskolā projektu nedēļā kopā ar klasesbiedru gatavojām darbu par putniem pilsētā. Pats darbs lielā mērā bija Strazdu brāļu grāmatas "Putni pilsētā" kopsavilkums, bet toreiz visiem stilīgi šķita projektu nedēļas ietvaros veikt dažādas aptaujas. Tad nu mēs arī skraidījām pa Rīgu un jautājām cilvēkiem: "Kāda ir jūsu attieksme pret putniem pilsētā?" "Taisa uz galvas," nobubināja kāds sētnieks. "Bet nu smuki dzied arī." Galu galā mums nācās secināt, ka negatīva attieksme pret pilsētas putniem nav nevienam. Jā, ir jau mūsu kaimiņiem pa kādai īpašībai, kas mums reizēm traucē - skaļi klaigā un ķēza, kur pagadās. Bet varbūt par to vien, ka putni ir gatavi dzīvot kopā ar mums, mūsu migā, kas labākajā gadījumā "is alright as a holiday place", mums vajadzētu tos cienīt un mīlēt. Un vēl tie smuki dzied!

---
*Tai nav ne vainas kā vietai, kur pavadīt brīvdienas, bet dzīvošanai gan tā diemžēl nav piemērota.
 

pirmdiena, 2013. gada 15. aprīlis

Pavasaris atnāk ar blīkšķi

Pirmais zvans: saulainās janvāra dienās pavasara tuvošanos iezvana lielo zīlīšu dziesmas. Otrais zvans: Latvijā ierodas krauķi un pa kādam apmulsušam cīrulim... Ziema ieilgusi. Putni, kam būtu jāatgriežas Latvijā, iestrēguši kaut kur Eiropas vidienē un sagādā galvassāpes zemniekiem, kuru laukos putnu bari atpūšas un barojas. No malas skatoties, varētu domāt - miers. Bet tas ir saspiestas atsperes miers, miers, kāds valda pirms darba laika pie veikala drūzmējošos cilvēku pūlī dienā, kad sākas jaunā "Apple" produkta pārdošana.

Trešais zvans vairs nav zvans, bet blīkšķis! Saule silda, sniegs kūst, un pavasarim slūžas ir vaļā! Labu laiku gaidījušie putni metas uz priekšu - uz ziemeļiem. Ir jāsteidzas! Kopš pagājušā rudens putniem bijis jārūpējas tikai par barības meklēšanu un savu izdzīvošanu, bet tagad ir jāsteidzas pildīt svarīgāko pienākumu savā dzīvē - turpināt sugu. Iespējas izaudzināt mazuļus ir ļoti atkarīgas no ligzdošanas vietas izvēles - vai būs vieta, kur uzbūvēt ligzdu tā, lai to neviens neapdraudētu, vai ligzdas apkārtnē būs pietiekami barības pašiem un mazuļiem. Labu vietu visiem nepietiks, un tāpēc ir jāsteidzas! Stārķis atgriezies savā ligzdā, ko vēl klāj sniegs. Sevišķi patīkami nav - naktīs vēl auksts, barību apsnigušajos laukos vēl grūti sameklēt, bet tas nav svarīgi - viņš ir pirmais!

Arī atbrīvotie sniega un ledus ūdeņi raujas uz priekšu. Upes iziet no krastiem un appludina cilvēku mājas, bet putniem ir radītas lieliskas atpūtas un barošanās vietas. Ūdensputnu tūkstoši apstājas Svētes, Dvietes un citu upju palienēs, lai uzņemtu spēkus pirms tālākā ceļa. No šiem tūkstošiem tikai neliela daļa paliks ligzdot tepat, lielākā daļa dosies uz ligzdošanas vietām tālāk ziemeļos.

Saule spīd, hormoni trako, un ir jādzied! Jādziet pat tad, ja tā piesaista vanaga vai kaķa uzmanību. Pagājušajā gadā šķīlušies putni tā kā tādi pusaudži - īsti nezina, ko grib, bet grib ļoti. Pēc dažiem mēnešiem viņi jau būs sapratuši, kā tas ir, kad jārūpējas gan par savu mātīti, gan par kādiem pieciem līdz desmit nepārtraukti kliedzošiem bērniem, kuri uz mirkli pieklust tikai tad, kad knābī iestūķēts kāds kukainis. Tad vairs nebūs ne laika, ne vēlēšanās dziedāt.

Putniem dažu mēnešu laikā ir jātiek galā ar lietām, kas cilvēkiem prasa vismaz divdesmit gadus, - jāatrod partneris, jāuzbūvē ligzda un jāizaudzina mazuļi, lai tie paši spētu par sevi parūpēties. Arī tāpēc ir jāsteidzas - sākot ligzdošanu pārāk vēlu, līdz rudenim var nepaspēt.

Un mēs, mutes papletuši smaidā, vērojam kā pār mums gāžas pavasara gājputnu vilnis. Vēl nesen ziņoja par pirmajiem stārķiem, bet tagad stārķu jau pilni lauki. Cīruļu treļļi dzirdami pat pilsētās, bet kāda garāmlidojoša ausainā pūce uz mirkli piestāj uz kāda Liepājas daudzdzīvokļu ēkas balkona. Mežos dzirdamas ne tikai zīlīšu, dzilnīšu un mizložņu balsis, bet arvien spēkā pieņemas dziedātājstrazdu un melno mežastrazdu dziesmas, iedūdojas pa lauku balodim. Pēc brīža jau pie šī visa būsim pieraduši, bet tagad - eh, pavasaris!

otrdiena, 2013. gada 2. aprīlis

Medniekiem uzdāvinātais mednis

Pirms kāda laika, kad Tviterī nedaudz nesmuki izteicos par žurnālu "Medības", man zvanīja žurnāla redaktore Linda Dombrovska un lūdza turpmāk savus kreņķus žurnāla sakarā izteikt viņai personīgi. Šoreiz iznāk solījumu pārkāpt, jo, piedod, Linda, publiski pārmetumi prasa publisku atbildi.

Šīs pārdomas tapa pēc raksta "Medniekiem atņemts. Bet vai mednim iedots?" izlasīšanas žurnāla "Medības" aprīļa numurā. Domāju, ka raksts sadusmos jebkuras iesaistītās interešu grupas pārstāvjus, bet šķiet, tieši tāds ir arī raksta mērķis. Dažas frāzes minētajā rakstā nevilšus atgādināja krievvalodīgo "aizstāvju" izteikumus, ka viņu "aizstāvamie" ir otrās šķiras pilsoņi u.tml. Lūk, arī šeit, lai labāk uzkurinātu emocijas, tiek apgalvots, ka mednieki ir "nopelti par asinskāriem šāvējiem." Varu droši apgalvot, ka NEVIENĀ no daudzajām mednim veltītajām sarunām, kurās esmu piedalījies, NEVIENS medniekus tā nav nosaucis.

Bet stāsts nav tikai par šo rakstu, bet par skaļi izskanējušo medņu medību aizliegumu. Aizliegumu, kas patiesībā ir tik tukšs, ka tā skaļa daudzināšana liek domāt, ka vai nu daudzinātāji kaut ko nesaprot vai saprot ļoti labi, bet uztver šo aizliegumu kā dāvanu - iespēju piemest vēl vienu pagalīti, lai uzkurinātu naidu starp "medniekiem" un "ornitologiem".

No mana raksta autorei sniegtā skaidrojuma ir saglabāts tikai viens teikums - tas, ka zinu, ka mednieki šo to dara medņu labā, bet par šo darbu apjomiem un ietekmi uz medņu populāciju man nav informācijas. Laikam manis teiktais īsti neatbilda raksta kopējai noskaņai, bet tad nu paskaidroju šeit.

Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, arī pie mums spēkā stājās Putnu direktīva, kas, nedaudz vienkāršojot, nosaka to, ka putnu medības pavasarī ir aizliegtas. Tātad pirmais būtiskais punkts - medņu pavasara medības Latvijā ir aizliegtas jau kopš 2004. gada. Tomēr jāuzsver, ka saskaņā ar Putnu direktīvu Latvija ir viena no desmit valstīm Eiropas Savienībā, kurās medņus vispār medīt drīkst. Tas, ka to drīkst, un tas, ka to līdz šim mierīgi varēja darīt pavasarī (lai gan tas izrādījās kļūdains pieņēmums, par ko tālāk), lielā mērā ir nīstamo "ornitologu", konkrēti - mana priekšgājēja Māra Strazda - nopelns. LOB savulaik aktīvi iestājās par medņu medību atļaušanu Latvijā, cerot, ka mednieku interese par šo sugu palīdzēs sugas aizsardzībai. Un Medību noteikumos parādījās frāze, ka medņu medības atļautas saskaņā ar sugas aizsardzības plānu.

Bet kāpēc bija iespējamas medņu pavasara medības, ja Putnu direktīva aizliedz visu putnu sugu medības pavasarī visā Eiropas Savienībā? Tāpēc, ka Putnu direktīva paredz arī iespējas izņēmumiem (atkāpēm) no šīs prasības. Viena no tām - lai stingri kontrolētos apstākļos un izlases veidā atļautu nelielā skaitā sagūstīt, turēt vai citādi saprātīgi izmantot dažus putnus. Tieši šo iespēju Latvija arī cītīgi izmantoja. Piesaucot minēto sugas aizsardzības plānu, Vides aizsardzības ministrija, kā to paredz Putnu direktīva, par katru nomedīto medni gatavoja ziņojumu Eiropas Komisijai. Mednieki pa tam lāgam mierīgi turpināja pavasarī medīt medņus, īpaši neaizdomājoties, kas šo iespēju nodrošina. Šeit nonākam pie otrā svarīgā punkta - medņu pavasara medības lielā mērā ir bijusi "ornitologu" un Vides ministrijas dāvana medniekiem. Arī Linda Dombrovska, kas, kā raksta žurnāla ievadslejā, pirms četriem gadiem nomedīja vienu gaili un "izbaudīja šo medību burvību", var par šo iespēju teikt paldies, iespējams, mednieku visienīstākajam ornitologam - Mārim Strazdam.

Neparastā manu kolēģu labvēlība pret medņu medniekiem, kā jau minēju iepriekš, izrietēja no cerības, ka mednieku interese varētu mednim nākt par labu. Šī cerība līdz šim nav attaisnojusies - medņu stāvoklis, cik to liecina pieejamie dati, turpina pasliktināties, bet brīdī, kad LOB aicināja pasaudzēt medni un brīvprātīgi pārtraukt tā medības, mednieku reakcija bija lielākais pēdējos gados nomedīto medņu skaits. Arī medniekiem kādā L. Dombrovskas organizētā sanāksmē nācās pašiem sev atzīt, ka priekšstats par mednieku interesi un rūpēm par medni ir pārspīlēts.

Galu galā izrādījās arī, ka ar sugas aizsardzības plāna piesaukšanu Medību noteikumos ir par maz. Eiropas Komisija norādīja, ka ir skaidrs, ka medņu pavasara medības faktiski nav izņēmums, ja reiz medību termiņš pavasarī ir noteikts MK noteikumos. Vides ministrija vēl mēģināja taisnoties un skaidrot, bet Eiropas Komisija nepiekāpās, nācās paklausīt - medību termiņš pavasarī tika svītrots no noteikumiem.

Bet šeit trešais svarīgais punkts - iespēju medņus medīt pavasarī nenosaka tas, kas rakstīts Medību noteikumos. Vismaz, cik tas attiecas uz Putnu direktīvu, iepriekš minētās atkāpes piemērošanas iespēju nenosaka tas, kādos termiņos suga ir medījama un pat tas, vai tā vispār ir medījama. Piemēram, izmantojot Putnu direktīvas paredzēto atkāpes iespēju (gan citu apakšpunktu, nevis iepriekš citēto) katru gadu tiek nošauts zināms skaits jūraskraukļu, lai gan šī suga nav medījamo sarakstā. Šajā gadījumā svarīgi ir nevis, kas Medību noteikumos rakstīts, bet, vai mums ir jēdzīgi argumenti zināma skaita medņu nomedīšanai pavasarī. Pašlaik šādu argumentu nav.

Savā ziņā dusmas uz LOB ir Latvijas Mednieku asociācijas (LATMA) un daļas citu mednieku izteikta atzinība LOB par tās spējām interešu aizstāvībā un pašiem savas nespējas atzīšana. Protams, ir viegli dusmoties uz citiem par to, ka tie medni nepienes medniekiem uz šķīvīša ar zilu maliņu (atgādinu, ka "izejas stāvoklis" jau kopš 2004. gada ir - medņu pavasara medības ir aizliegtas), nevis cīnīties par mednieku interesēm un pašiem mesties argumentētā diskusijā ar Eiropas Komisiju. Tas varbūt tāpēc, ka ir skaidrs, ka ar argumentiem "mednieks - vienīgais labais" šajā gadījumā nebūs līdzēts. Būs jāmāk paskaidrot un pierādīt, kāpēc medību aizliegšana būs posts mednim, bet medību atļaušana visus šos gadus nav spējusi veicināt populācijas atjaunošanos.