piektdiena, 2016. gada 28. oktobris

Jūs jautājāt, Liopas kungs

Laikraksta "Dienas Bizness" 24. oktobra numurā lasāma intervija ar Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas priekšsēdētāju un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētāju Māri Liopu (daļa no raksta lasāma šeit).

Šajā intervijā M. Liopa gan pauž savu viedokli, ka vides aizsardzības organizācijas (nevienu vārdā nesaucot) ir kaitnieki, kas vēršas pret iedzīvotājiem un apdraud Latvijas valstiskumu, gan uzdod daudz jautājumu. Tā kā es pārstāvu vienu no šīm vārdā nesauktajām organizācijām, šoreiz esmu nolēmis meža nozares pārstāvju zināšanu celšanai sniegt atbildes uz šiem jautājumiem.

Tomēr vispirms ļaujiet paskaidrot, kas ir pats jautātājs M. Liopa. Kā jau iepriekš noskaidrojām, M. Liopa nepārstāv meža īpašnieku vairākuma viedokli (lasīt šeit). Kas gan ir abas minētās organizācijas, ko viņš pārstāv?

Par Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederāciju Lursoft datubāzē atrodama šāda informācija. Lai gan organizācija šķietami cita, gan logo, gan interneta lapas adrese liecina, ka tā pati Latvijas Meža īpašnieku biedrība vien ir. Savukārt Meža īpašnieku biedrības lapā par konfederāciju lasāms, ka tā "deleģējusi Meža īpašnieku biedrību pārstāvēt Latvijas meža īpašnieku intereses nacionālās un starptautiskās organizācijās." Īsāk sakot, konfederācija ir biedrības radīta organizācija, kas deleģējusi biedrību to pārstāvēt citās organizācijās. Skaidrs?

Labi, arī ja nav skaidrs, tas nav tik būtiski. Būtiski ir tas, ka Meža īpašnieku biedrības lielākais biedrs ir AS "Latvijas valsts meži" (LVM). Ja var ticēt Meža īpašnieku biedrības un LVM lapā sniegtajai informācijai, iznāk, ka LVM apsaimnieko apmēram 87% no Meža īpašnieku biedrības biedru apsaimniekotās mežu platības.

Līdzīgi ir ar Latvijas Mežu sertifikācijas padomi. Informācija par organizācijas budžetu gan nav publiski pieejama, bet uzticami avoti liecina, ka LVM biedra nauda šai organizācijai ir lielāka nekā visu pārējo biedru maksājumi kopā. Tātad arī šajā organizācijā LVM faktiski ir "kontrolpaketes turētājs". Vienu vārdu sakot, skaidrs, ka aiz interesēm, ko pārstāv M. Liopa un viņa pārstāvētās organizācijas, stāv galvenokārt LVM.

Kad nu esam iepazinušies, ķeršos beidzot pie jautājumiem:

Piemēram, skan nopietni pārmetumi, ka Latvijā izcērt augstvērtīgas bioloģiski daudzveidīgas mežaudzes. (..) Kur ir fakti? Cik izcirsts? Kurā vietā? Kā šāda ciršana notikusi?

Droši vien precīzu informāciju, kur un cik bioloģiski augstvērtīgu mežu ir izcirsts, vislabāk varētu sniegt paši mežu apsaimniekotāji. Es varu padalīties ar dažiem piemēriem, kas ir manā rīcībā, bet, protams, jāņem vērā, ka šādas cirsmas, kam kāds no malas nejauši uzdūries, ir, klišejās runājot, tikai aisberga redzamā daļa.

Sākšu ar pozitīvu piemēru. Labajā pusē redzamais attēls uzņemts pērn LVM Rietumvidzemes mežsaimniecībā. Šī vieta ir gan īpaši aizsargājams biotops, gan īpaši aizsargājamas sugas - meža baloža - ligzdošanas vieta. Lai gan par to, ka šajā vietā ir īpaši aizsargājams biotops, LVM bija informēti, ciršana šeit tika ieplānota (par ko liecina iezīmētie atstājamie koki), bet par laimi to pamanīja LOB biedrs. Iesaistot FSC auditorus, izdevās ciršanu šajā vietā novērst.

Šādu piemēru, kur kāds garāmgājējs vai vietējais iedzīvotājs izglābis no ciršanas īpaši aizsargājamu meža biotopu, netrūkst arī citur Latvijā. Piemēram, pēc Elejas iedzīvotāju iniciatīvas LVM vēlreiz pārbaudīja ciršanai paredzētos mežu nogabalus Elejas meža masīvā un vairākos konstatēja īpaši aizsargājamus biotopus, ko nebija pamanījuši iepriekš.

Tomēr ne visi gadījumi ir tik pozitīvi. Reizēm bioloģiski augstvērtīgs mežs tiek nocirts, nevienam to laikus nepamanot. Piemēram, šeit dokumentēta trīkspirkstu dzeņa dzīvotnes izciršana, bet šeit un šeit redzami izcirtumi īpaši aizsargājamos meža biotopos.

Ja gribas kādu svaigāku piemēru, tad šeit varat redzēt pavisam svaigus izcirtumus aizsargājamo ainavu apvidū "Ādaži" vietā, kur saskaņā ar teritorijas dabas aizsardzības plānu, kas saskaņots ar LVM, kailcirtes ir aizliegtas.

Svarīgi atzīmēt, ka visos minētajos gadījumos mežizstrāde ir bijusi likumīga, tomēr pretrunā FSC ilgtspējīgas mežsaimniecības standartiem. Iespējams, tieši tāpēc LVM pakāpeniski no šī sertifikāta atsakās.

Kā šāda ciršana notikusi? Nu es pieņemu, ka tradicionāli - ar hārvesteru.

Rodas jautājums, kas sponsorē šādu "vides draugu" aktivitātes - ārvalstu konkurenti vai citu valstu struktūras, kuru mērķis ir likvidēt Latvijas valstiskumu?

Kas sponsorē Latvijas Ornitoloģijas biedrību, nav noslēpums. Ar mūsu atbalstītājiem var iepazīties šeit. Varu precizēt, ka LOB Mežu programmai šobrīd atbalstītāja nav, bet mana alga tiek maksāta galvenokārt no Arcadia fonda. Tad nu aicinu Liopas kungu atrast šī fonda saistību ar Sorosu, Krieviju, Zviedriju vai kas nu ir tās citu valstu struktūras, kuru mērķis ir likvidēt Latvijas valstiskumu.

M. Liopa atkal nolēmis vicināties ar meža nozares (un ne tikai šīs nozares) bieži apzelēto argumentu "manas intereses ir valsts intereses". Par šo tēmu jau nesen rakstīju (šeit), tāpēc vēlreiz īpaši neatkārtošos. Atgādināšu vien, ka 77% meža īpašnieku piekrīt, ka jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā, 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka meža resursu izmantošanā primāri jāvadās no dabas saglabāšanas un ekoloģiskiem apsvērumiem, un 62% domā, ka dabas daudzveidības samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma. Bet godīgi atzīstos, ka man nav datu, cik no šiem cilvēkiem iestājas pret Latvijas valstiskumu.

Meža nozares pārstāvji ik pa laikam piesauc konkurentus no Zviedrijas, kas it kā stāvot aiz vides organizācijām. Doma, ka Zviedrija varētu gribēt caur NVO čakarēt Latvijas meža nozari, kurā darbojas tik daudz Zviedrijas uzņēmumu, protams, ir aizkustinoša. Bet M. Liopu un citus sazvērtestību teoriju cienītājus aicinu vērst uzmanību uz to, ka ievērojams meža nozares pārstāvis Juris Biķis savulaik saņēmis apbalvojumu pateicībā no Zviedrijas karaļa (lasīt šeit). Varbūt patiesībā nozare konkurentu uzdevumā tiek grauta no iekšienes?

Pieļauju, ka šobrīd viens no lielākajiem draudiem Latvijai ir Krievija. Neesmu dzirdējis, ka kādai no Latvijas vides organizācijām būtu būtiski sakari ar šo valsti (katrā ziņā BirdLife partnera tur nav), toties meža nozares produkcijas imports no Krievijas pēdējos gados strauji aug (sk. šeit). Vai nevar būt, ka tirgošanās ar Krieviju ir lielāks draudz Latvijas valstiskumam nekā prasība nodrošināt mūsu mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu?

...šādu pašu normu (t.i., mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā - VĶ) mūsu putnu draugi nezin kāpēc neiniciē iedzīvināt Latvijas meža nozares konkurentvalstīs - Somijā, Zviedrijā, Krievijā, Igaunijā utt. Kāpēc tā? Putnu draugu organizācijas minētajās valstīs ir tik vājas, vai arī varbūt tajās jau šādi nosacījumi ir ieviesti?

Tā kā nestrādāju meža nozarē, nezinu, kas ir "utt." konkurentvalstis, tāpēc komentēšu tikai par nosauktajām:

Somijā 1999.-2000. gadā vides organizācijas (tostarp BirdLife) savāca 25 tūkstošus parakstu pret mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā. Tā rezultātā darba grupa izstrādāja vadlīnijas mežu apsaimniekotājiem. Pašas vadlīnijas neesmu redzējis, tāpēc nevaru tās vērtēt, bet Somijas kolēģis norāda, ka tās netiek ievērotas. Tātad Somijas gadījumā problēma ir tā pati, kas Latvijā - nevis vides organizācijas ir vājas, bet meža nozare neievēro vienošanās, kas tiek panāktas.

Par Zviedriju man precīzas informācijas nav.

Krievijā nav BirdLife organizācijas, tātad, jā, varētu teikt, ka putnu draugu organizācijas šajā valstī ir vājas. Turklāt jāņem vērā, ka Krievija nav Eiropas Savienībā, tātad uz to neattiecas Putnu direktīva, kas aizliedz putnu ligzdu postīšanu (un arī medības pavasarī utt.).

Igaunijā, kā zināms, šādi ierobežojumi pastāv. Kā jau esmu rakstījis iepriekš, ne gluži tādi, kādus mēs gribētu Latvijā, bet tomēr būtiski. Precīzāk sakot, valsts mežos no 15. aprīļa līdz 15. jūnijam ir aizliegtas kailcirtes, izņemot sausus mežus bez pameža. Kā komentēja mans kolēģis no Igaunijas: "Cita veida cirtes un apsaimniekošana ir atļauta, bet realitātē mežizstrādes apjoms šajā laikā ir ļoti neliels." Ja mēs varētu tikt vismaz līdz Igaunijas līmenim, jau tas būtu svarīgs solis uz priekšu, lai nodrošinātu meža putnu aizsardzību ligzdošanas laikā.

(Jautājot par biotopu kartēšanu) ...kas ir tie cilvēki, kuri spēj identificēt aizsargājamas dzīvotnes? Kāda ir viņu izglītība un statuss? Pēc kādiem kritērijiem viņi meklē šīs dzīvotnes? Vai meklējumos tomēr nevajadzētu doties kopā ar meža īpašnieku vai valdītāju?

Tas, ka M. Liopa ir tik slikti informēts biotopu kartēšanu, kuras apspriešanā pats piedalījies, ir mazliet jocīgi, tomēr varu izlīdzēt arī šajā jautājumā.

Biotopu kartēšanu veiks sertificēti eksperti, un pilns viņu saraksts atrodams Dabas aizsardzības pārvaldes interneta lapā (šeit). Nesaprotu, kas domāts ar "statusu", bet izglītības prasības sertifikāta iegūšanai nosaka šie MK noteikumi.

To, pēc kādiem kritērijiem var noteikt, vai biotops ir īpaši aizsargājams, var izlasīt Latvijas Dabas fonda un VARAM izdotajā biotopu noteikšanas rokasgrāmatā (šeit).

Skaidrs, ka meža īpašnieks tiks informēts par aizsargājamiem biotopiem, kas tiek atrasti viņa mežā. Tā kā šajā pasākumā LOB nepiedalīsies, nevaru pateikt, vai eksperts dosies mežā kopā ar meža īpašnieku. Lielas jēgas tam nav, jo ar retiem izņēmumiem meža īpašnieks nebūs tas, kam būs "izglītība un statuss", lai novērtētu to, vai mežs ir vai nav īpaši aizsargājams biotops.

Ja kāds vēlas aizsargāt vairāk teritoriju, tad par saimnieciskās darbības pilnīgu vai daļēju liegumu ir jāmaksā kompensācija.

Labi, šis nav gluži jautājums, tomēr svarīgi komentēt arī to. Gribu vērst M. Liopas uzmanību uz to, ko pavisam nesen paudis LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis. Kā lasāms šeit, "D. Dubrovskis atgādināja arī to, ka Latvijā ir labi apstākļi, lai saglabātu meža teritorijas dabas aizsardzībai, jo kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem pārsniedz vidējos ienākumus no meža."

Tātad par bēdīgi slaveno Vecpiebalgas gadījumu M. Liopam vajadzētu nevis sajūsmināties, ka "vietējie nav nejēgas", bet skumt par to, ka nezināšanas dēļ iedzīvotāji ir zaudējuši labāku ienākumu iespējas. Varbūt Liopas kungs var Dagņa Dubrovska vēsti nest arī sevis pārstāvēto organizāciju biedriem.

Visbeidzot noslēgt šo rakstu gribu ar kādu zīmīgu M. Liopas citātu: "Latvijā putnu draugi rosināja ideju par ciršanas liegumu, kamēr notiek putnu ligzdošana. Viss ir saprotams, un pret to neko īpaši iebilst nevar..."

Man tiešām prieks, ka Liopas kungs, kurš vēl tik nesen aicināja LOB pievērsties kaķiem, ir mainījis domas un saprot nepieciešamību noteikt mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā. Ceru, ka arī viņa paraksts pievienosies LOB iniciatīvai, ko nu jau parakstījuši gandrīz 4000 iedzīvotāju.

otrdiena, 2016. gada 25. oktobris

Divdesmit gadu biedrībā (3. daļa)

Tumsas laiki


Iespējams, tas, ka tumšākais laiks LOB vēsturē atspoguļojas
arī divdesmitpiecgades logo, ir tikai sakritība.
Laiks norūdījis ne tikai meža problēmu risināšanā... 2009. gada nogalē, apsīkstot ierastajiem finanšu avotiem, nāca atklāsme, ka LOB birojs vairāk balstās uz optimisma un ilūzijām, nevis uz rūpīgas finanšu plānošanas un to izlietojuma uzraudzības. Jā, protams, tā, ka naudas trūkst, bija bijis jau iepriekš. Iespējams, zināma iztrūkuma bumba bija sākusi ripot no kalna jau pirms vairākiem gadiem, bet kopējā finanšu plūsmā palika ja ne nepamanīta, tad stipri nenovērtēta gan. Bet nu šī bumba bija samilzusi tik liela, ka draudēja notriekt no kraujas LOB ar visām parpalām.

Krīzes laiks ļāva piedzīvot ne vienu vien brīdi, kuru atkārtot negribētos, piemēram, darbinieku informēšanu, ka visi var iet mājās, jo naudas algām vairs nav, vai padomes sēdi, kurā izskatāmais jautājums ir, vai laist LOB uz bankrotu vai tomēr turpināt cīnīties. Un visu laiku balansēšana starp atklātību (jo biedriem ir tiesības visu zināt) un sabiedriskajām attiecībām (jo neviens nemīl zaudētājus).

Tolaik mans priekšgājējs Māris man rakstīja, ka šie ir brīži, kad vari novērtēt, kam LOB tiešām rūp. “Jā, tādi ir četri cilvēki,” es viņam atbildēju. Laiks ir pierādījis, ka toreiz kļūdījos gan par to, ka šiem četriem rūp, gan par to, ka citiem nē.

Ar telefonu uzņemta bilde, no Kalnciema ielas biroja aizejot.
Padomes lēmums tomēr turpināt cīnīties bija stabils atbalsts, lai no zemākā punkta varētu sākt kārpīties uz augšu. Loģisks pirmais solis bija maksimāla izdevumu samazināšana un līdz ar to arī atteikšanās no piecpadsmit gadu apdzīvotā biroja Kalnciema ielā. Lielākā daļa LOB mantu tika aiztransportēta uz manām mājām, kas arī kļuva par LOB oficiālo adresi līdz pat šī gada sākumam.

Turpmākie gadi bija nervus svilinošs laiks, bet par laimi šī cīņa man nebija jāuzvar vienam pašam. Droši vien Otars Opermanis uz šo brīdi mazliet nožēloja, ka bija piekritis kļūt par LOB prezidentu, taču viņš (un arī padome kopumā) bija būtisks atbalsts, it īpaši brīdī, kad bija jāpārliecina BirdLife kolēģi, ka es, kas biju pie organizācijas stūres, kad tā noskrēja no ceļa, tomēr esmu pelnījis uzticību un varu LOB atkal dabūt uz sliedēm. Izrādījās, ka arī Dace Andžāne, kas 2003 gadā nomainīja Santu LOB grāmatvedes krēslā, bet drīz no darba aizgāja, bija saglabājusi pietiekami siltu jūtu pret biedrību, lai par niecīgu samaksu atgrieztos un ķertos pie LOB brūkošās grāmatvedības savešanas likumā paredzētajā kārtībā.

Jau no krīzes sākuma sapratām, ka nevaram tikai koncentrēt spēkus cīņai par izdzīvošanu. Lai kādam šķistu, ka mūs ir vērts atbalstīt, nedrīkst atstāt novārtā arī LOB pamatuzdevumus – turpinājās gan putnu izpētes un aizsardzības pasākumi, gan cīņa par dabas aizsardzības ņemšanu vērā mežu apsaimniekošanā, gan lekciju lasīšana skolās. Māra vadībā un sadarbībā ar Latvijas Universitāti un Daugavpils universitāti izdevās pat sarīkot Rīgā Eiropas Ornitologu savienības konferenci.

Jā, varbūt neviens nemīl zaudētājus, tomēr cīnītājus ir gatavi atbalstīt – saprotot, ka pienākuši grūti laiki, LOB rindās atgriezās aizgājuši biedri un kontā ieplūda ziedojumi. Lai šos ienākumus papildinātu, Edmunds Račinskis sagatavoja disku ar putnu balsīm, ko izplatīt pret ziedojumiem. Arī BirdLife, kas bija vērojuši situācijas attīstību ar bažām un bez pārliecības, ka ieguldījumi LOB palīdzēs organizāciju glābt, tomēr nolēma mums piešķirt Arcadia fonda naudu. Pat uzņēmumi mūs bija gatavi atbalstīt, gan parādu norakstot kā ziedojumu, gan sniedzot savus pakalpojumus “uz parāda”, gan vienkārši ziedojot. Un sākās laiks, kad visiem, kas rūpju māktu seju jautāja, kā klājas LOB, es varēju ar tīru sirdsapziņu atbildēt: “Arvien labāk!”

Kas tevi nenogalina...

Nezinu, vai no krīzes iznācām stiprāki, bet gudrāki noteikti. Galvenais, ka vispār iznācām, nokārtojām visus parādus un LOB arvien turpināja atjaunoties. Mūsu komandai kā skolu programmas koordinatore uz laiku pievienojās Inga Freiberga, ko vēlāk nomainīja Daiga Brakmane. Andris Avotiņš no manis pārņēma putnu noteikšanas lekciju vadīšanu un kļuva arī par būtisku LOB dabas aizsardzības virziena balstu. Andra Avotiņa lekcijas ievilka putnos arī citu Andri – Andri Dekantu, kurš bija gatavs uzņemties Eiropas ligzdojošo putnu atlanta koordinēšanu Latvijā, kad es biju saņēmies atzīt, ka tā nav lieta, ar ko es pats varu nodarboties no citiem darbiem brīvajā laikā. LOB biedru aprūpēšanu uzņēmās Ilze Sauša, kuras vietā šobrīd jau stājusies Elīna Kokareviča (bet arī Ilze tepat vien ir – Madonas vietējā grupā). Mani kā bakalaura darba recenzentu pārdzīvojusī Linda Dambeniece pievienojās žurnāla “Putni dabā” redakcijai, bet žurnāla galvenais redaktors Agnis Bušs pa to laiku kļuva par manu vietnieku zemes virsū un uzturēja LOB komandas garu, kamēr es vēl sēdēju Lestenes pagasta mežos.

Galu galā LOB bija izaugusi tik tālu, ka padomes locekļi aizvien biežāk norādīja, ka cienījamai organizācijai tomēr jābūt savam birojam, līdz galu galā pērn atsaucāmies Latvijas Ārstu biedrības (vai, pareizāk sakot, tās prezidenta un bijušā putnu gredzenotāja Pētera Apiņa) piedāvājumam apmesties viņu mājā Skolas ielā 3. Es pēc dabas esmu piepe un, ja kaut kur esmu iesēdies, mani atraut ir grūti, tomēr visbeidzot arī es atrāvos no sava mājas biroja mežā un pagājušā gada nogalē pievienojos kolēģiem Rīgā.

Varbūt starp viņiem ir nākošais LOB valdes priekšsēdētājs.
Foto: Mārtiņš Zilgalvis
Un te nu es esmu – divdesmit gadus pēc tam, kad ar latu kabatā soļoju pa Kalnciema ielu. Ja man jāpasaka, ko LOB man šajā laikā devusi, jāatzīst, ka papildus pārliecībai par sevi, iespējai iepazīt Latvijas putnus labāko speciālistu pavadībā, būšanai kopā ar domubiedriem, prasmei strādāt ar datoru un publiski uzstāties, izglītībai, darbam, kas man patīk (vismaz labajās dienās), rūdījumam rīcībai krīzes situācijās un arī sievai (par to es jums nemaz nepastāstīju, vai ne? ;-)) neko daudz... Arī Tu vari pievienoties LOB un pavērot, kādos ceļos Tevi tas aizvedīs. Tiekamies?

pirmdiena, 2016. gada 24. oktobris

Divdesmit gadu biedrībā (2. daļa)

Tāpēc nekad neesmu meklējis darbu

Katra mēneša pirmajā otrdienā LOB birojā notika “informatīvā otrdiena”, kurā LOB darbinieki ziņoja LOB biedriem par paveikto. Reizēm šajās otrdienās biju vienīgais LOB biedrus pārstāvošais klausītājs. Un vienā no šīm reizēm Māris ieminējās, ka ir viens darbs, kas mani varētu interesēt – jāievada datorā Ķemeru atlanta dati. Uz manu stomīšanos, ka nemāku strādāt ar datoru, topošie kolēģi atbildēja: “Iemācīsies!”

Ja Māris savulaik rakstīja par Engures dubļos aprakto jaunību, tad mana jaunība ar to brīdi tika aprakta LOB pagrabā. Sākumā bija no anketām datorā jāievada Ķemeru atlanta dati, par ko man pat tika samaksāts (šķiet, pirmā alga, ja neskaita Ls 4,50 autoratlīdzību par rakstu avīzē “Atmoda Atpūtai”). Vēlāk sākās brīvprātīgs darbs jau Latvijas ligzdojošo putnu atlanta datu ievadīšanai. Pēcpusdienas pēc skolas pavadīju nevis ar klasesbieriem, bet dBase for Windows 5.0 pelēko logu, datu ievadīšanai brīžiem pārvēršoties konveijera cienīgā darbā: sugas kods-pazīme, kods-pazīme, kods-pazīme, kods-pazīme, kods-pazīme... Reiz pat uznāca šausmīga atklāsme, ka darbs, ko sāku 16 gadu vecumā, būt pabeigts tad, kad man būs jau 20.

Pēc Edmunda Račinska pamudinājuma 2004. gadā piedalījos savā pirmajā
ornitoloģijas konferencē - Eiropas Putnu uzskaišu padomes konferencē
Kaiseros, Turcijā. Foto: Edmunds Račinskis
Darbs pie atlanta bija laba iespēja neiepatikties cilvēkiem, kas mani līdz tam nemaz nepazina. "Ja trūkst kādas papildziņas, anketa jāsūta atpakaļ," stingri pieteica Māris. "Ja?" pārjautāju, atmiņā pārcilādams novērojumus, par kuriem pats neesmu iesniedzis prasītās papildziņas. "Bez ļodzīšanās!" bija Māra galavārds. Tad nu sūtīju arī, un, šķiet, jaukākais komentārs, ko saņēmu pretī, bija: "Nopērc jaunas brilles!"

Jaukākus brīžus ikdienas darbā sagādāja nevis tas, kā anketās trūka, bet gan tas, kas bija šķietami lieks. Kad esi pāršķirstījis anketu simtus, ir dīvains prieks uzdurties Andra Avotiņa seniora anketai ar pielipinātu košļājamo gumiju un īpašu norādi: "Košļene, mazlietota!" Filologu atvases sirdi silda arī biotopa apraksts: "Ar niedrēm aizaudzis niedrājs." Bet vislabāk atmiņā (un arī atlanta papildziņu datubāzē) palicis tobrīd vēl tikai nākošā LOB prezidenta komentārs par kādu mazā ērgļa novērojumu: "Sēž bēdīgs pie nocirsta veca meža nogabala."

Tomēr atlants nebija anketas un datubāze vien, tā bija arī iespēja doties uz dažādiem Latvijas nostūriem, lai apsekotu “tukšos” kvadrātus. Viens no šādiem pasākumiem bija arī Māra Strazda vadītā ekspedīcija uz Balvu rajona purviem – vienu no neapdzīvotākajām teritorijām Latvijā. Šis pasākums deva iespēju ne tikai iebrist purvos līdz salām, kur savulaik dzīvojuši vecticībnieki, gan uzkāpt pie melnā stārķa ligzdas, gan izbaudīt Pededzes ozolu audzes burvību, gan kļūt par Māra “ieroču nesēju”, cīnoties cauri krūmiem ar teleskopu plecā, kamēr Māris brīvām rokām veikli soļoja pa priekšu.

Dažādās kompānijās un reizēm arī bez kompānijas atlanta darbos izdevās iepazīt dažādas Latvijas vietas – gan tik tālas kā Zilupe un Piedruja, gan tik tuvas kā Mālpils un Mēdema purvs. Darbošanās Mēdema purvā un tā apkārtnē radīja arī manas īpašās attiecības ar pupuķiem, bet tas būtu cits stāsts, kas stāstāms citu reizi.

Strazda ēras beigas...

Bet LOB birojā, kamēr es dzīvoju savos “kods-pazīme, kods-pazīme” darbos, brieda ziepes. Naudas trūkums ģimenē rada kašķus, un naudas trūka arī LOB ģimenē. Man bija labi – es biju brīvprātīgais, ko naudas trūkums neskāra, bet pārējo kolēģu starpā, pareizāk sakot, starp Māri un pārējiem darbiniekiem, pieauga nesaskaņas, kā rezultātā galu galā Māris aizgāja no darba. Pirmā LOB direktora atkāpšanās, protams, radīja zināmas bažas (vismaz man) par to, kas LOB gaida turpmāk. Nekas dramatisks gan nenotika, un arī Māris nekur tālu neaizgāja, bet viņa iespaids uz sabiedrību bija tāds, ka vēl pēc vairākiem gadiem, kad LOB jau vadīju es, kāds cilvēks ieminējās par galveno ornitologu Latvijā. Acīmredzot netiku domāts es, tāpēc pārjautāju: “Vīksne?” “Nē, nē – PATS galvenais.” Un ar to tika domāts Māris Strazds.

Pēc Māra LOB biroju vadīja Vita Pūķe, pēc viņas – Ainārs Komarovskis, bet, tā kā viņi abi bija cilvēki no malas bez īpašas intereses par putniem, neviens no viņiem ilgi neuzkavējās. LOB valdei un darbiniekiem nācās vien atzīt, ka jaunais priekšnieks jāmeklē savējo vidū, un 2003. gadā par LOB direktori kļuva Santa Golde, kas jau kopš LOB sekretariāta dzimšanas 1994. gadā bija bijusi otrais cilvēks rangā pēc Māra.

2005. gadā mainījās likums, kas regulē biedrību darbu, un tā rezultātā LOB valde kļuva par padomi, bet direktors – par valdi (“Ja sieviete, tad valde, ja vīrietis, tad valdis,” smējās Jānis Vīksne), un, lai valde nebūtu tikai viens cilvēks, tai pievienojās arī Edmunds Račinskis, kas kopā ar Santu faktiski bija vadījis LOB biroju jau kopš Māra aiziešanas no amata.

Bet par Latvijas ligzdojošo putnu atlanta vadītāju pēc Māra aiziešanas kļuva Ieva Mārdega, kas līdz tam bija strādājusi ar LOB reģionālajām grupām, un, kad Ievu aiziet piespieda viņas topošais dēls, Ievas vietā paliku es, Edmundam gan saglabājot neoficiālu projekta virsvadību.

...un manas ēras sākums

2008. gada LOB kopsapulce bija pirmā, kas jāvada man, un pēdējā ko atklāja
Jānis Vīksne. Jānim aizejot pēc daudziem gadiem LOB prezidenta amatā,
viņš tika ievēlēts par LOB Goda biedru. Foto: Ruslans Matrozis
Arī Santa LOB vadībā ilgi neuzkavējās, un Edmunds, apzinoties, ka, viņa vārdiem runājot, “paliek par vecāko”, uzņēmās valdes priekšsēdētāja lomu, bet par otro valdes locekli kļuva Ilze Vilšķērste. Kad arī Edmunds saprata, ka administratīvs darbs nav tas, kam viņš vēlas veltīt savu laiku, tā iznāca, ka par vecāko paliku es. Nezinu, kuram radās ideja, ka es varētu kļūt par jauno LOB valdes priekšsēdētāju, bet jāatzīst, ka no puikas, kas bez citu palīdzības nemāk ieslēgt datoru, biju kļuvis par puiku ar ambīcijām un iedomām, ka es zinu, kā viss jādara pareizi, tāpēc amata paaugstinājuma piedāvājumam nepretojos. Mans darbs pašreizējā amatā sākās 2007. gada nogalē.

Divas nedēļas pēc stāšanās jaunajā amatā man radās iespēja pa īstam izbaudīt starptautisko mērogu, kurā LOB darbojās jau kādu laiku - kopš kļūšanas par BirdLife International potenciālo partneri 1994. gadā un pilntiesīgu partneri 2001. gadā. Jūrmalā pulcējās Eiropas BirdLife organizāciju vadītāji, un, lai gan šīs sanāksmes rīkošanā man nebija nekādu nopelnu, šī bija mana iespēja citu valstu kolēģiem parādīt sevi kā jauno LOB vadītāju. No vienas puses šķiet, ka 2007. gads bija pavisam nesen, bet atceroties dažādus BirdLife organizāciju vadītājus, kas kopš tā laika savu amatu atstājuši (Lietuva, Polija, Spānija, Portugāle, Malta, Īrija, Kipra...) brīžiem rodas sajūta, ka drīz būšu viens no maza pulciņa, kas kopš tā laika joprojām vada savu organizāciju. Pat BirdLife Eiropas reģionālā direktora (tolaik Klērija Papazoglu) un pasaules direktora (Maiks Rendss) amatos kopš tā laika stājušies citi. Patīkama stabilitāte gan jūtama tepat kaimiņos – Andress Kalamēss Igaunijas Ornitoloģijas biedrības priekšgalā bija jau kādu laiku pirms es tiku pie sava amata, un nav atmetis savam darbam ar roku arī tagad.

2008. gada nogalē meža nozare radīja vienu no saviem kaitinošākajiem kritiķiem. Caur visiem līmeņiem agresīvi izgrūstais lēmums palielināt maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu Latvijas valsts mežos, lika LOB saprast, ka mums aktīvāk jāpievēršas mežu problēmām, ko bijām mazliet palaiduši pašplūsmā pēc Māra aiziešanas no direktora amata. Noformējām Mežu darba grupu, kurā apvienojās mežu lietās rūdīti vīri – Jānis Priednieks, Māris Strazds, Aivars Petriņš un Jānis Ķuze un arī nebūt ne rūdītais es.

Turpinājums sekos

svētdiena, 2016. gada 23. oktobris

Divdesmit gadu biedrībā (1. daļa)

Pirms divdesmit gadiem LOB birojs Kalnciema ielā 27, Rīgā vēl bija vairāk pagrabs, nekā birojs. Toreizējam LOB direktoram Mārim Strazdam bija mazliet vairāk gadu, nekā man šobrīd. Birojā vēl strādāja grāmatvede Santa Golde, Edmunds Račinskis, kurš vēl nebija pievērsies zaļajai vārnai, un Māris Maskalāns, kurš vēl nebija kļuvis par Latvijas ievērojamāko dabas operatoru. Jau tolaik Latvijas vadošais pūču pētnieks bija Andris Avotiņš, tikai tas bija cits Andris Avotiņš - seniors, kuru par senioru vēl neviens nesauca, jo Avotiņš juniors vēl bija mazs puisītis, par kura potenciālu aizēnot tēvu pūču pētījumu jomā droši vien nojauta tikai pats tēvs. Bet kāds cits mazs puisītis - Viesturs Ķerus no Rīgas - pirms divdesmit gadiem kļuva par LOB biedru...

"Iknedēļas dabas maratona" ekskursija uz Papi
1994. gadā. Kreisajā pusē soļojošais puikiņš
nenojauš, ka pēc 13 gadiem būs bārdainā kunga
vietā. Foto: Mārcis Gasūns
Izcelsme - “laba”

LOB "kadru" (šobrīd - biedru) datubāzē laukā "Izcelsme" pretī manam vārdam atzīmēts "laba". Nē, nav tā, ka pirms iestāšanās tika pārbaudīta manu asiņu tīrība trīs paaudzēs. Ieraksts pat nenozīmē to, ka esmu labs cilvēks, bet tikai to, ka LOB uzskaitē esmu nokļuvis jau dažus gadus agrāk - piedaloties bērnu avīzē "LaBA" 1994. gadā publicētajā konkursā "Iknedēļas dabas maratons". Šķiet, tobrīd LOB un Latvijas Dabas fonds vēl nebija salikuši pa plauktiņiem savas attiecības, jo konkursa rīkotājs skaitījās fonds, lai gan faktiski aiz tā stāvēja LOB cilvēki – pirmkārt Māris Strazds, kura zīmētos augus un dzīvniekus atpazīt bija konkursa uzdevums. Pirmās kārtas uzdevums bija pavisam vienkāršs. Uz mazas lapeles uzrakstīju: "Tas ir zivju dzenītis," un sūtīju prom.

Galu galā man veicās visai labi, tāpēc varēju piedalīties ekskursijā uz Papi 1994. g. rudenī, un galu galā, konkursam noslēdzoties nākošā gada februārī, biju ierindojies 6. vietā (pavisam nedaudz zemāk konkursa dalībnieku sarakstā atrodams arī pūču pētnieks Gaidis Grandāns). Saņemto balvu kaudzītē bija gan Jāņa Vīksnes sagatavotais pirmais pārskats par putniem nozīmīgajām vietām Latvijā (“Ja jums zūd interese, atnesiet to atpakaļ!” piekodināja Māris Strazds), gan abonements žurnālam “Putni dabā” 1995. gadam. Noslēguma pasākumā Māris pieminēja arī iespēju kļūt par LOB biedru. Neatceros, vai to nojautu jau toreiz, bet biju noķerts.

Esmu iekšā!

Nē, uzreiz LOB vēl neiestājos un pat gandrīz norāvos no āķa (lasīt šeit), bet 1996. gada rudenī jau ļepatoju pa Rīgas nomales puikas acīs milzīgo Kalnciema ielu ar mērķtiecīgu latu kabatā. Patiesībā tas bija jau septembrī, bet biedru datubāzē oficiālais manas iestāšanās datums ir 1996. gada 23. oktobris. Jāatzīmē, ka kļūt par LOB biedru varēju tāpēc, ka ar jaunajiem statūtiem bija atmests sākotnējais noteikums par 16 gadu vecuma slieksni un rekomendācijām, kas nepieciešamas, lai pievienotos organizācijai.

Jau iestājoties, saņēmu “LOB Jaunumu” 3. numuru, kurā var lasīt gan Māra Maskalāna ziņu, ka “vismaz divus gadus žurnāls “Putni dabā” iznāks četras reizes gadā”, gan aicinājumu piedalīties “Putnošanas dienās '96” (kas mūsdienās pazīstamas kā Putnu vērošanas dienas), gan informāciju par iespēju pieteikties uz lekciju kursu putnu noteikšanā.

Uz lekcijām (kas toreiz Māra Strazda vadībā tika rīkotas Dabas muzejā) pieteicos, bet “LOB Jaunumi” iegūla īpaši LOB sūtījumiem domātā mapē “LOBismi”. Tajā atrodamas gan gājputnu atlidošanas reģistrācijas anketu kopijas, ko sāku iesniegt 1997. g. pavasarī, gan aicinājums piedalīties ziemojošo ūdensputnu uzskaitē 1999. gada janvārī. Aicinājumam piedalīties Ķemeru nacionālā parka ligzdojošo putnu atlanta lauka darbos nepievērsu uzmanību, bet 1999. gada februāra “LOB Jaunumos” ievēroju ziņu “Jaunais atlants”, kas informēja ne tikai par to, ka 2000. gadā LOB sāks darbu pie jauna Latvijas ligzdojošo putnu atlanta, bet arī, ka “tiem, kas vēlas uzlabot savas zināšanas un pavingrināties pavasara putnu noteikšanā, LOB piedāvā atlanta dalībnieku mācību semināru Ķemeros.”

Ornitoloģiskās nevainības zaudēšana

Ķemeru semināri man kļuva par robežu starp interesi par putniem, kas faktiski bija bērna rotaļu līmenī, un darbu. Tolaik LOB bija pievienojies arī mans jaunākais brālis, un ārpus kolektīvajām ekskursijām Māris Strazds mums iedeva kartes un nosūtīja uz neapsekotajiem Ķemeru nacionālā parka ligzdojošo putnu atlanta kvadrātiem. Galvenais darbs, protams, bija putnu novērojumu reģistrēšana, bet reizēs, kad apmaldījāmies, darbus dalījām – viens krīt panikā, otrs saglabā vēsu prātu. Nākošajā reizē – otrādi. Pats to neapzinoties, Māris mums deva kādu būtisku brīvību – tas, ka, mājās atgriezušies, varējām vecākiem paziņot, ka esam klīduši pa mežiem vieni paši, atņēma iespējamos argumentus mums neļaut to darīt arī turpmāk.

Ķemeros izpaudās mana brāļa, kam tolaik bija 13 gadu, talants putnu ligzdu atrašanā un atpazīšanā. Pie pagrieziena uz “Meža māju” autobusa pieturā atradās ligzda. “Pelēkais mušķērājs,” teica mans brālis. “Žubīte,” teica Māris, piebilstot gan, ka novietojums ir neparasts. Tad, kad vēlāk ar brāli redzējām arī ligzdas saimnieku, kas patiešām bija pelēkais mušķērājs, ilgi pie sevis ķiķinājām, ka, iespējams, tā bija neparasta izskata žubīte.

Lielāko daļu no cilvēkiem, kas toreiz piedalījās Ķemeru semināros, vairs īsti neatceros, bet zinu, ka tur mūsu kompānijā parādījās mans skolas biedrs Agnis Bušs, kurš gan izpelnījās ne vienu vien nejaucību no manis un brāļa, no kurām skarbākā droši vien bija Agņa atstāšana uz “Meža mājas” jumta, kad Agnis uz tā bija pa logu izrāpies.

Dažus no pārgājieniem vadīja arī Jānis Ķuze, kurš pats ap to laiku bija kļuvis par Ķemeru nacionālā parka darbinieku un apsvēra, kādu tehniku vislabāk iegādāties putnu fotografēšanai. Šobrīd Jānis ir mazliet pagājis malā no šīs nodarbes, tomēr viņa fotogrāfijas joprojām ir starp labākajiem Latvijas putnu fotogrāfu darbiem.

Ķemeru nacionālajā parkā ar brāli atgriezāmies arī pēc kopīgajiem semināriem, ne velti šī teritorija man joprojām sagādā patīkamas atmiņas, bet pēc sezonas beigām, manas attiecības ar LOB sasniedza nākošo līmeni.

Turpinājums sekos