Joki turpinās,... bet vairs nav smieklīgi

Pirms diviem mēnešiem rakstīju "Kā meža īpašnieki ministriju izjokoja", lai pastāstītu, kā topošajā Lauku attīstības programmā 2014.-2020. gadam Zemkopības ministrija pēc Latvijas Meža īpašnieku biedrības ierosinājuma zem jauka virsraksta "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai" mēģina Eiropas Komisijai iebarot pasākumus, kas ne tikai neveicinās mežu ekosistēmu noturību un ekoloģiskās vērtības uzlabošanos, bet gluži pretēji. 18. septembrī zemkopības ministre ziņoja Saeimai, ka Lauku attīstības programma ir gatava, norādot, ka vienošanās panākta "pēc diskusijām ar visam iesaistītajām pusēm, īpaši lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām un meža nozari" (lasīt ziņu šeit).

Dažiem (un man tajā skaitā) šī ziņa izraisīja izbrīnu, jo, redz, topošajai Lauku attīstības programmai, kā jau to paredz likums, izstrādāts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, kura vides pārskata projekta (!) sabiedriskā apspriešana beidzās vien divas dienas pirms iepriekš minētā ministres paziņojuma. Ja tik drīz pēc sabiedriskās apspriešanas beigām var paziņot, ka viss ir gatavs, tad ir skaidrs, ka ietekmes uz vidi novērtējums parādījis, ka viss ir kārtībā, un arī sabiedrībai nav bijis nekā, ko piebilst, vai ne? Bet, redz, Latvijas Dabas fonds un arī citas vides organizācijas ar kaut ko nav apmierinātas...

Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma vides pārskata projektu var izlasīt šeit. Tiem, kam slinkums lasīt, varu īsumā pastāstīt: Pirmkārt, novērtējums veikts nepabeigtai Lauku attīstības programmai. Otrkārt, pārskats rakstīts tradicionālajā "kas maksā, tas pasūta mūziku" stilā. Pārskata autors gan gribējis kaut nedaudz saglabāt eksperta vārdu, tāpēc uz kliedzošiem trūkumiem Lauku attīstības programmā nav varējis nenorādīt, bet, lai pasūtītājam sirds mierīga, beigās saskaitījis ābolus ar apelsīniem un atņēmis plūmes un galu galā secinājis, ka ar programmu viss ir kārtībā un nekas nav jāmaina.

Varam ieskatīties, kas pārskatā minēts par manu mīļo pasākumu "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai" (52.-53. lpp.). Redzam, ka visām trim zem šī virsraksta saliktajām aktivitātēm paredzama vairāk vai mazāk negatīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību, divām aktivitātēm - maznozīmīga pozitīva ietekme no klimata pārmaiņu viedokļa, bet viss pārējais "pa nullēm". Te tev nu bija ekosistēmu noturība un ekoloģiskā vērtība!

Šis nav vienīgais piemērs, kad negatīvā ietekme uz vidi ir acīmredzama, bet tas nav traucējis secināt, ka "nav konstatētas nekādas tādas sagaidāmas ietekmes uz vidi, ko varētu izraisīt vērtējamās LAP nepilnības un kuru dēļ būtu jārekomendē LAP pilnveidot". Lauku attīstības programma ir gatava, atliek tikai cerēt, ka Eiropas Komisija, kam, cik saprotu, šis dokuments ir jāapstiprina, mazliet iedziļināsies programmas saturā. Tomēr nedaudz jocīgi, ka atkal jācer uz "Eiropu", lai būtu kāds, kas pasaka, ka vidi tomēr jāsargā.

Par pagalma putniem un visu ierasto

"Putu, putu!" sauc mana jaunākā meita un nes savu krēsliņu pie loga, lai varētu apskatīties uz lielo zīlīti, kas nupat ielaidusies ķirsī. Gads un septiņi mēneši nav daudz, un, tā kā pagājušajā ziemā barotavu pie loga uzlicis nebiju, droši vien savā dzīvē Marta lielo zīlīti nemaz tik bieži nav redzējusi.

Kad es apmēram desmit gadu vecumā tiku pie sava pirmā binokļa, lielās zīlītes biju jau redzējis daudz (biju sapratis arī to, ka lielie baltumi galvas sānos nav acis, bet tikai balti vaigi). Bet, paveroties pasaulē caur binokļa zili spīdīgajiem stikliem, ieraudzīju lērumu putnu, par kuru uzturēšanos manā dārzā nebiju pat nojautis.

Pa ābeles zariem rosās zeltgalvītis. Mēģinu izsekot, kā tas nolaižas zemē, bet tur manā redzeslokā parādās pavisam cits putns - sārtiem vaigiem, pelēku "cepuri" un baltām svītrām uz spārniem. Grāmatās redzēts, bet nevar būt! Skrienu istabā pārliecināties, tiešām - gluži kā bildē Z. Spura "Latvijas dzīvnieku pasaulē" - žubīte! Turpat ābeļdārzā pa zemi čabinās melnais mežastrazds, retāk redzēts un tāpēc savā melnumā manās acīs gandrīz tikpat krāšņs kā svilpji, kas tup zaros tam virs galvas. Bet kaimiņu korintēs - zīlīte... ar sirmu galvu! O, tā tak zilzīlīte!

Vēlāk sākās dažādas ekskursijas. Pirmā divu dienu ekskursija manā dzīvē - Māra Strazda vadītais brauciens un Papi. Pa ceļam un pašā Papē tik daudz nekad iepriekš neredzētu putnu! Papes stacijas vīri mums atrāda mizložņu un bārdzīlītes. Liepājas ezerā - pelēkvaigu dūkuris (kaut kas mazs un melns tālumā, bet gan jau skaitās), bet šosejas malā uz stabiem - peļu klijāni un pat viens bikšainais. Pēc tam sekoja braucieni uz Kolku, Svētes palieni, Ķemeru nacionālo parku, Argentīnu...

Tuvais un pazīstamais ar laiku kļūst neinteresants. Tev bērnībā pietika ar savu pagalmu, bet vēlāk jau vajag uz Kolkas ragu, ja ne Munameģi. Paaudzies un sapņo par Parīzi ("Nu Siguldā taču visi jau ir bijuši!"). Ar putniem tāpat - gribas kaut ko retāku, neredzētu pat tad, ja pāri visai Latvijai jādzenas, lai "atķeksētu". Lielajām zīlītēm kaut kāda jēga parādās tikai 1. janvārī (ja tiek sastādīts gada putnu saraksts) vai tad, ja tiek veikta kāda uzskaite vai pētījums. Bet citādi - nu, zīlīte... nu un? Tuvā pasaule jau nav kļuvusi neinteresantāka, tu vienkārši vairs neskaties un neredzi.

Mana vecāmāte sava mūža pēdējos gadus pavadīja gultā. Kādā ziemas dienā, ciemojoties pie saviem vecākiem, iegāju pie viņas aprunāties, bet sabijos, ka būšu iztraucējis filmu skatīšanos. "Ai, kam man tie seriāli!" teica vecāmāte, izslēdzot televizoru un noliekot pulti. "Man aiz loga interesantāki seriāli." Tur uz palodzes zīlītes cīnījās par speķi.

Varas maiņa Vides ministrijā

30. augustā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs paziņoja par savu atkāpšanos no amata ar 1. decembri. Kāds mans kolēģis no citas vides organizācijas nosauca to par vienu no Latvijas vides aizsardzības vēsturē priecīgākajiem paziņojumiem, bet politisko notikumu komentētāji norādīja uz ministra nespēju saprasties ar "nozari". Pa tam lāgam Reformu partijas vadība izteicās, ka, protams, jauno ministru izvirzīt pieklātos viņiem.

Savā oficiālajā paziņojumā E. Sprūdžs uz atvadām atstāj mums vielu pārdomām: "...saprotu, ka mana izpratne par mērķiem un paveicamajiem uzdevumiem ministra amatā aizvien vairāk atšķirsies no Reformu partijai nepieciešamā kursa."

Pārdomājot neilgo E. Sprūdža ministrēšanas laiku, riskējot kļūt nepopulāram, jāatzīst, ka, no vides viedokļa raugoties, viņš ir izdarījis pat pāris labas lietas (piemēram, vadības maiņa Dabas aizsardzības pārvaldē un valsts sekretāra vietnieka vides aizsardzības jomā amata ieviešana) un lielus mēslus sataisījis nav. Tajā pašā laikā, protams, ir daudz lietu, ko būtu vajadzējis darīt citādi (piemēram, depozīta sistēmas ieviešana un dabas resursu nodoklis drukātajai reklāmai) un vismaz tikpat daudz lietu, kas nav darītas vispār ("Mežu jautājums ir noņemts no dienas kārtības!" mūsu pēdējā tikšanās reizē paziņoja ministrs). Šā vai tā es īsti neuzdrošinos saukt šo par priecīgu paziņojumu un, būdams rūdīts pesimists, drīzāk raugos uz šo notikumu pavērsienu ar bažām, jo:

Runājot par jaunajiem ministru kandidātiem, pārāk bieži tiek minēts "pašvaldību lietu ministrs", nevis "vides ministrs". Man ir zināmas aizdomas, ka arī iepriekš minētie politikas eksperti, sakot "nozare", domā nevis vides jomu, bet pašvaldības (ne kāds zina, ne kādu interesē, kādas ir E. Sprūdža attiecības ar vides jomas organizācijām). Sapņu un ilūziju pasaulē nebūtu ne vainas, ja jaunais vides ministrs lieliski saprastos un sadarbotos ar pašvaldībām, jo tajā pasaulē pašvaldības būtu dabas vērtību sargātājas un veselīgas vides nodrošinātājas saviem iedzīvotājiem. Galu galā - Rīgas kungi lemj par augstām politiskām lietām, bet pagastveči un pagastvecenes redz, kā neattīrīta kanalizācija plūst viņu upītē un kā kailcirtes izrobo viņu iemīļoto mežu. Zinu, ka vismaz daļa pašvaldību tiešām atbilst maniem sapņiem un ilūzijām, bet gana daudz ir arī to, kas neatbilst. Netrūkst gadījumu, kad iedzīvotāji sūdzas vides organizācijām par pašvaldību plāniem un darbiem, kas apdraud vidi. Arī Latvijas Pašvaldību savienība (un tieši ar to, nevis pašvaldībām kā tādām E. Sprūdžs nespēj saprasties) tās dažādās diskusijās satikto pārstāvju personās it bieži drīzāk pieslejas dabas vērtību noplicinātājiem un vides gandētājiem, nevis pauž rūpes par vides aizsardzību.

Bažas rada arī aizejošā ministra izteikums par "partijai nepieciešamo kursu". Mēs varētu ielūkoties Reformu partijas programmā, lai noskaidrotu, kāds tad ir partijas kurss vides jomā, bet... tā nav. Uzreiz var redzēt, ka programmā nav vides sadaļas, bet varētu jau pieļaut, ka partija ir tik progresīva, ka vides jautājumus iekļāvusi visās citās sadaļās. Nu, piemēram, laukiem un zemkopībai veltītajā sadaļā. Bet nekā! Par spīti dažiem "pareizajiem" vārdiem (bioloģiskā daudzveidība, daba), veicamo pasākumu uzskaitījumā ir liels tukšums. Tad nu nav brīnums, ka esošais ministrs savulaik kā prioritāti vides aizsardzības jomā nosauca "Dabas koncertzāli" (visu cieņu šī pasākuma rīkotājiem, bet tomēr...). Un tieši šī partija nu dikti grib vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra krēslu, kad jebkura no pārējām koalīcijas partijām (un, jā, arī viena no opozīcijas partijām) no vides lietām kaut ko saprot un varētu piedāvāt labākus ministra kandidātus (neceriet, vārdā nevienu nesaukšu).

Visa iepriekš minētā dēļ esmu satraucies, vai ministra maiņas rezultātā nebūsim aizbēguši no ne īpaši zinoša, samērā neieinteresēta un līdz ar to pasīva vilka un uzskrējuši lācim, kas ļoti labi saprotas ar nozari un pekainām kājiņām būs gatavs sabradāt dabas vērtības un vides aizsardzību Latvijā.

Visbeidzot šeit mana, kā angliski mēdz teikt, "mājās paņemamā ziņa" Reformu partijai: Cienījamā partija, manis pēc, lai jums tiek tas ministra krēsls, bet, ja jūs īsti nepārzināt vides jomu, tad ticiet man - Vides ministrijā strādā gana daudz cilvēku, kas šos jautājumus ne tikai lieliski pārzina, bet kam tie patiešām rūp. Tāpēc es nocelšu cepuri tā ministra priekšā, kas spēs apvaldīt savas "politiskās vadības" ambīcijas un vienkārši ļaus ministrijas darbiniekiem strādāt. Paldies!