svētdiena, 2013. gada 15. septembris

Par pagalma putniem un visu ierasto

"Putu, putu!" sauc mana jaunākā meita un nes savu krēsliņu pie loga, lai varētu apskatīties uz lielo zīlīti, kas nupat ielaidusies ķirsī. Gads un septiņi mēneši nav daudz, un, tā kā pagājušajā ziemā barotavu pie loga uzlicis nebiju, droši vien savā dzīvē Marta lielo zīlīti nemaz tik bieži nav redzējusi.

Kad es apmēram desmit gadu vecumā tiku pie sava pirmā binokļa, lielās zīlītes biju jau redzējis daudz (biju sapratis arī to, ka lielie baltumi galvas sānos nav acis, bet tikai balti vaigi). Bet, paveroties pasaulē caur binokļa zili spīdīgajiem stikliem, ieraudzīju lērumu putnu, par kuru uzturēšanos manā dārzā nebiju pat nojautis.

Pa ābeles zariem rosās zeltgalvītis. Mēģinu izsekot, kā tas nolaižas zemē, bet tur manā redzeslokā parādās pavisam cits putns - sārtiem vaigiem, pelēku "cepuri" un baltām svītrām uz spārniem. Grāmatās redzēts, bet nevar būt! Skrienu istabā pārliecināties, tiešām - gluži kā bildē Z. Spura "Latvijas dzīvnieku pasaulē" - žubīte! Turpat ābeļdārzā pa zemi čabinās melnais mežastrazds, retāk redzēts un tāpēc savā melnumā manās acīs gandrīz tikpat krāšņs kā svilpji, kas tup zaros tam virs galvas. Bet kaimiņu korintēs - zīlīte... ar sirmu galvu! O, tā tak zilzīlīte!

Vēlāk sākās dažādas ekskursijas. Pirmā divu dienu ekskursija manā dzīvē - Māra Strazda vadītais brauciens un Papi. Pa ceļam un pašā Papē tik daudz nekad iepriekš neredzētu putnu! Papes stacijas vīri mums atrāda mizložņu un bārdzīlītes. Liepājas ezerā - pelēkvaigu dūkuris (kaut kas mazs un melns tālumā, bet gan jau skaitās), bet šosejas malā uz stabiem - peļu klijāni un pat viens bikšainais. Pēc tam sekoja braucieni uz Kolku, Svētes palieni, Ķemeru nacionālo parku, Argentīnu...

Tuvais un pazīstamais ar laiku kļūst neinteresants. Tev bērnībā pietika ar savu pagalmu, bet vēlāk jau vajag uz Kolkas ragu, ja ne Munameģi. Paaudzies un sapņo par Parīzi ("Nu Siguldā taču visi jau ir bijuši!"). Ar putniem tāpat - gribas kaut ko retāku, neredzētu pat tad, ja pāri visai Latvijai jādzenas, lai "atķeksētu". Lielajām zīlītēm kaut kāda jēga parādās tikai 1. janvārī (ja tiek sastādīts gada putnu saraksts) vai tad, ja tiek veikta kāda uzskaite vai pētījums. Bet citādi - nu, zīlīte... nu un? Tuvā pasaule jau nav kļuvusi neinteresantāka, tu vienkārši vairs neskaties un neredzi.

Mana vecāmāte sava mūža pēdējos gadus pavadīja gultā. Kādā ziemas dienā, ciemojoties pie saviem vecākiem, iegāju pie viņas aprunāties, bet sabijos, ka būšu iztraucējis filmu skatīšanos. "Ai, kam man tie seriāli!" teica vecāmāte, izslēdzot televizoru un noliekot pulti. "Man aiz loga interesantāki seriāli." Tur uz palodzes zīlītes cīnījās par speķi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru