trešdiena, 2016. gada 31. augusts

Ak, tad tā viņas guļ!


Frenka Gila "Ornitoloģija" jau kādu laiku stāv LOB bibliotēkas plauktā (lai kur nu šis plaukts atrastos) un neapšaubāmi ir viena no mūsu vērtīgākajām grāmatām. Tomēr līdz šim to biju pašķirstījis un palasījis vien konkrētas vietas, kad bija jāstāsta par kādu jautājumu, par kuru nejutos gatavs izteikties bez gatavošanās.

Atvaļinājuma laikā beidzot ķēros klāt šai grāmatai, lai to izlasītu no viena gala līdz otram. Lasot uzdūros dažām interesantām lietām, ar kurām gribu padalīties arī ar bloga lasītājiem, kaut vai tāpēc, lai brīžiem stāstus par politiku atsvaidzinātu ar stāstiem par putniem. Tātad šoreiz un turpmāk, kad redzēsiet šo fotogrāfiju, ziniet, ka raksts tapis, iedvesmojoties no šīs grāmatas.

-------

Svīre ir īpatnējs putns - viens no izcilākajiem lidotājiem putnu pasaulē (vismaz, ja lidojuma izcilību vērtējam pēc ātruma, ko putns spēj attīstīt). Tās garie sirpjveidīgie spārni ir labs pielāgojums ātram lidojumam atklātos apvidos. Tomēr visam ir cena, un pielāgojumi, kas padara svīri par izcilu lidotāju, padara to arī par visai neveiklu radījumu uz zemes.

Daudz kur, tostarp arī LOB publikācijās, atradīsiet informāciju, ka svīre no līdzenas zemes gaisā pacelties nevar. Kā redzams šajā video, tā nav simtprocentīga patiesība:


Tomēr informācija par to, vai spēja pacelties no zemes svīrēm ir norma un tikai slikts fiziskais stāvoklis vai sarežģīti apstākļi (piemēram, gara zāle) to neļauj, vai otrādi - tikai īpaši stipri pieaugušie putni ir uz to spējīgi, ir pretrunīga. Pat vienā un tajā pašā Lielbritānijas Karaliskās putnu aizsardzības biedrības lapā atradīsiet atšķirīgu informāciju (šeit un šeit).

Bet šaubu nav par to, ka parasti svīres uz zemes nemaz nenonāk un jautājums par to spēju pacelties ir drīzāk hipotētisks. Lielāko daļu laika svīres pavada lidojumā. Tās, protams, nolaižas ligzdā (kas Latvijas gadījumā parasti ir ēkās vai strazdu būros), bet, tā kā ligzdošanu tā parasti uzsāk tikai 3-4 gadu vecumā, pirmos savas dzīves gadus svīres var pavadīt gaisā bez nolaišanās. Gaisā svīres ķer barību (kukaiņus), pārojas, vāc materiālu ligzdai un arī guļ...

Jā, svīres mēdz gulēt arī ligzdās (kad nu sākušas ligzdošanu) vai pieķeroties pie kādas sienas vai koka zarā, taču pavisam normāla uzvedība ir gulēšana spārnos. Arī mani vienmēr intriģējis jautājums, kā gan tas iespējams un kā putni, gaisā guļot, nesaskrienas. Labi, ja svīre gaisā jūtas kā zivs ūdenī, gulēšana gaisā varētu nešķist nekas neparasts - zivis jau arī nesakrīt ūdens dibenā, kad guļ. Bet izrādās ir vēl viens būtisks aspekts - putni neguļ tā, kā mēs cilvēki.

Tāpat kā cilvēkiem arī putniem novērojams t.s. lēno viļņu miegs (SWS) un miegs ar ātrajām acu kustībām (REM). REM miega laikā mēs redzam sapņus (un, jā, sapņo arī putni, bet tas ir cits stāsts), bet SWS miega laikā guļam kā baļķi un esam visgrūtāk pamodināmi. Bet putni burtiskā nozīmē guļ ar vienu aci vaļā - tiem vispirms izguļas viena smadzeņu puslode, bet pēc tam otra, un nomodā esošā puslode palīdz saglabāt modrību arī guļot. Tā, lūk, arī svīres, īsiem un biežiem REM miega brīžiem mijoties ar it kā dziļo, bet tikai vienpusējo miegu, guļ, bet nenoveļas zemē un neizlaiž no acīm pārējās gulētājas.

pirmdiena, 2016. gada 15. augusts

Kāpēc LOB neiestājas pret putnu medībām?



Nu jau pagājis stipri ilgs laiks, kopš ar šādu jautājumu Tviterī pie LOB vērsās Slīteres nacionālā parka vecākais eksperts, daudziem zināms dabas popularizētājs un laiku pa laikam arī LOB biedrs Vilnis Skuja. Droši vien daļa mednieku, izlasot, ka LOB atbalsta putnu medības, drūmi smiesies, jo nereti tiekam attēloti kā lielākie mednieku ienaidnieki. Jā, tas, ka LOB atbalsta putnu medības, tiešām ir skaļi teikts, tomēr nevar nepiekrist, ka pret putnu medībām kā tādām nekad neesam iebilduši. Zinot, ka reiz būs par to jāuzraksta, Viļņa jautājumu noglabāju. Domāju, ka tagad, kad ūdeņus sakustinājusi gan Latvijas Mednieku asociācijas cīņa par mērkaziņu medībām, gan tā paša Viļņa izteikumi "Latvijas Radio" raidījumā "Zaļais vilnis" (klausāms šeit), ir īstais brīdis pie tā atgriezties.

No vienas puses pastāv viedoklis, ka mednieki ir neaptēsti dzērāji, kurus vada dziņa nogalināt. Tā nav patiesība. No otras puses ir paziņojumi, ka mednieki ir tā sabiedrības grupa, kas visvairāk dara dabas aizsardzības labā un tieši mednieku interese ir tā, kas nodrošina medījamo sugu pastāvēšanu. Un arī tā nav patiesība.

Par pirmo apgalvojumu mazliet vēlāk, bet sākšu ar otro - par mednieku rūpēm par putnu aizsardzību. Gan pasaulē kopumā, gan tieši Latvijā netrūkst piemēru mednieku ieguldījumam dabas aizsardzībā. Par to nav šaubu. Tomēr apgalvojums, ka mednieku interese ir galvenais dabas aizsardzības balsts, ir, maigi izsakoties, pārspīlēts. To apliecina arī Eiropas Vides aģentūras pērn pavasarī publicētais ziņojums par dabas aizsardzības stāvokli Eiropas Savienībā (šeit), no kura esmu paņēmis zemāk redzamo attēlu.

ES ligzdojošo putnu populāciju ilglaicīgās pārmaiņas: Putnu direktīvas 1. pielikumā (Annex I) un 2. pielikumā (Annex II) iekļautās sugas, pielikumos neiekļautās sugas (Non-Annex I/II) un visas sugas kopā (All taxa). Stabiņu krāsa atspoguļo populāciju tendences: zaļš - pieaug, pelēks - neskaidra/nav zināma, gaiši zils - stabila, tumši zils - svārstās, oranžs - samazinās. Stabiņu augstums parāda, cik procentiem sugu attiecīgajā grupā novērota konkrētā populācijas tendence.
Attēla labākai izpratnei jāpaskaidro, ka Putnu direktīvas 1. pielikumā iekļautas ES īpaši aizsargājamas putnu sugas (šo sugu aizsardzībai, piemēram, veidojamas Natura 2000 teritorijas), bet 2. pielikumā - putnu sugas, kuras ES dalībvalstis var atļaut medīt.

Kā redzams, īpaši aizsargājamo sugu grupā ir vislielākais sugu ar augošām populācijām īpatsvars, bet vislielākais sarūkošo populāciju īpatsvars ir medījamo sugu grupā. Noteikti nevar apgalvot, ka medības ir par pamatu bēdīgajām tendencēm, kas vērojamas medījamo sugu vidū, tomēr atspoguļotās putnu populāciju pārmaiņas ir skaidrs apliecinājums tam, ka mednieku interese par putniem nevar nodrošināt populāciju saglabāšanos tā, kā to var no direktīvas izrietoši dabas aizsardzības likumi un pasākumi.

Droši vien atziņa, ka mednieku interese putnus neglābj, vēl jo vairāk liek uzdot jautājumu - kāpēc tad LOB necīnās pret putnu medībām? 

Īsā atbilde ir pavisam vienkārša: tāpēc, ka esam apsolījuši to nedarīt. Pirms 12 gadiem LOB pārstāvētā dabas aizsardzības organizāciju apvienība BirdLife International noslēdza līgumu ar Eiropas Savienības Medību un dabas aizsardzības asociāciju federāciju (FACE), kas būtībā ir ES līmeņa miera līgums starp mednieku un dabas aizsardzības organizācijām. Abas puses vienojušās par kopīgu atbalstu Putnu direktīvai, un tā, kā zināms, ietver gan putnu aizsardzības nosacījumus, gan atļauju putnus medīt. Līgumu var izlasīt šeit (neņemiet ļaunā, ka angliski, oficiālais tulkojums ir drausmīgs).

Vēl viena tikpat vienkārša atbilde: LOB biedru vidū vienmēr ir bijuši mednieki, turklāt ne tikai "ierindas biedri", bet arī lēmējvaras pārstāvji. Ievērojamākais no LOB biedriem medniekiem, protams, ir mūsu ilggadējais prezidents Jānis Vīksne, bet viņš nebūt nav vienīgais mednieks, kas bijis arī augstu stāvošs LOB biedrs. Starp citu jāatzīmē, ka Latvija šajā ziņā nav unikāla - arī citās valstīs mednieki ir augstos amatos dabas aizsardzības organizācijās.

Tomēr LOB biedri ir ļoti dažādi un mūsu rindās netrūkst arī putnu mednieku pretinieku (un arī daži no viņiem ir un ir bijuši LOB padomes locekļi). Tieši tāpēc 2009. gadā mēs ilgi un reizēm kaislīgi diskutējām savā starpā, lai saprastu, ko īsti LOB domā par medībām. Tā tapa šeit atrodamais dokuments - LOB nostāja medību jautājumā. Tolaik atzīmējām, ka nostāja pārskatāma pēc gada, bet līdz šim neesam jutuši nepieciešamību to darīt.

Bet nav arī gluži tā, ka LOB neiestāšanās pret putnu medībām skaidrojama vien ar savulaik Eiropā parakstītu dokumentu un nespēju tikt galā ar citādi domājošiem pašu rindās. Tagad aizspiedied ausis, jo es teikšu kaut ko tādu, kas daudziem nepatiks: LOB ir dabas aizsardzības, nevis dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācija. Mūsu mērķis ir populāciju, nevis indivīda aizsardzība. Tā dabā ir iekārtots, ka dzīvnieki cits citu nogalina, un kaut kur tur pa vidu jau izsenis iekārtojies arī cilvēks. Mūsdienās Latvijā medības vairākumā gadījumu nav būtisks drauds savvaļas putnu populācijām, galvenokārt tāpēc, ka tās ir stingri reglamentētas Putnu direktīvas noteiktajā rāmī. Medības ir ierobežotas gan sugu, gan laika ziņā, gan ar citiem nosacījumiem, un, lai gan tās var šķist nežēlīgs pasākums, tās ne tuvu nestāv, piemēram, vispārējai putnu mazuļu iznīcināšanai ligzdošanas laikā mežizstrādes dēļ (atgādinu, ka šeit joprojām var parakstīties par šādas prakses izbeigšanu).

Gribu arī atgriezties pie diagrammas par ES putnu populāciju pārmaiņām. Jā, vienkārši skatoties, medības tiešām nav putnu glābiņš, tomēr tas nenozīmē, ka mednieki nevar dot būtisku ieguldījumu dabas aizsardzībā. Tikai, lai to izdarītu, jātiek vaļā no maldīgās "mēs esam vienīgie, kas kaut ko dara" pārliecības un jāmācās sadarboties. LOB ir viena no šādām sadarbības platformām starp medniekiem un nemedniekiem, un, kā jau minēju, neesam unikāli, tāpēc varu droši apgalvot, ka mednieku ieguldījums slēpjas arī tajā zaļajā stabiņā, kas atspoguļo īpaši aizsargājamo (un nemedījamo) putnu populāciju pieaugumu ES.

Pirms kāda laika, diskutējot par tām pašām mērkaziņas medībām, uz manu aizrādījumu, ka Latvijā nav piemēra, kad mednieku interese būtu spējusi pavērst pretējā virzienā apdraudētas sugas lejupejošo populācijas tendenci, Latvijas Mednieku savienības vadītājs Jānis Baumanis norādīja, ka bez mednieku intereses Latvijā vairs nebūtu medņu. Toreiz atcirtu, ka tā ir tikai spekulācija, tomēr...

Jā, mednis joprojām ir apdraudēts, jā, maz ticams, ka tad, ja mednis nebūtu medījams putns, tas no Latvijas jau būtu izzudis, tomēr būtu nevietā noniecināt mednieku ieguldījumu šīs sugas aizsardzībā. Un es nerunāju par plēsīgo zvēru izmedīšanu medņu riestu apkārtnē, bet gan par daudz būtiskāko medņu dzīvotnes aizsardzību. Lai gan detalizētas informācijas man nav, es nešaubos, ka mednieki devuši būtisku ieguldījumu medņu mikroliegumu veidošanā, vai nu paši ierosinot mikrolieguma izveidošanu vai ziņojot kādam (piemēram, LOB), kas to izdara. Skaidrs, ka bez dzīvotnes aizsardzības gan medņu Latvijā vairs nebūtu.

Man kā LOB vadītājam bieži jārunā visas organizācijas vārdā, tāpēc jānoliek malā personīgais viedoklis. Es tiešām ļoti cienu veģetāriešus (vismaz kamēr veģetārisms nekļūst sektantisks) un, ja gribasspēks atļautu, pats par tādu kļūtu. Tāpat es ļoti cienu Vilni Skuju un vienmēr uzmanīgi ieklausos viņa teiktajā. Tomēr LOB nostāja putnu medību jautājumā man nesagādā nekādu diskomfortu un es zem tās parakstītos arī tad, ja amats neliktu to darīt. Ļaujiet paskaidrot...

Pirmkārt, man jau sen ir izstrādājusies nepatika pret cilvēku vienkāršotu klasifikāciju: latvietis - labs, krievs - slikts; kristietis - labs, musulmanis - slikts; uzņēmējs - labs, ierēdnis - slikts utt. Neviens nekļūst par nicināmu cilvēku tāpēc, ka ir mednieks, un neviens nekļūst labs tikai tāpēc, ka met plinti krūmos. Man "rokas stiepiena attālumā" ir divi mednieki - sievastēva brālis un kaimiņš (par kuru šeit jau esmu rakstījis), kas savās zināšanās un rūpēs par dabu noteikti izceļas virs vidējā latvieša.

Turklāt jāpatur prātā, ka mednieki nav vienīgie, kas nogalina putnus, un arī šajā ziņā man nav nekāda pamata justies morāli pārākam par medniekiem. Uzmetu aci statistikai, kas man pa rokai, un pārliecinājos, ka Latvijā vidēji viens mednieks nomedī 1-2 putnus gadā. Es, būdams autovadītājs, visbiežāk gada laikā nogalinu vairāk. Protams, sajūta, notriecot putnu, ir ļoti nepatīkama un es to neizbaudu nekādā mērā, tomēr beigtajam putnam vienalga, vai to mērķtiecīgi nogalina mednieks vai nejauši - autovadītājs, kurš pēc tam mocīsies sirdsapziņas pārmetumos.

Ceru, ka tagad Vilnim un pārējiem būs skaidrs, kāpēc LOB (un arī es personīgi) neiestājas pret putnu medībām kā tādām. Tomēr savu mērķi nodrošināt Latvijas savvaļas putnu populāciju saglabāšanu arī nekad neaizmirsīsim, tāpēc vienmēr cīnīsimies pret medību praksi, kas apdraud šī mērķa sasniegšanu. Protams, būs tādi, kas mūs pasludinās par mednieku ienaidniekiem. Protams, būs tādi, kas mums pārmetīs pārlieku iecietību pret medniekiem. Bet es esmu iemācījies ar to sadzīvot.

svētdiena, 2016. gada 7. augusts

Cilvēks IR vissvarīgākais

Strādājot dabas aizsardzības jomā, nereti nākas dzirdēt, ka dabas aizsardzība tiek pretnostatīta cilvēka interesēm. Bieži to dara dabas aizsardzības oponenti, bet dīvainā kārtā reizēm tā izsakās arī tie, kas darbojas dabas aizsardzībā. Dabas aizsardzības organizācijas ir cīnījušās un turpinās cīnīties pret antropocentrisku pasaules uzskatu, sakot, ka tas ir novecojis un cilvēks nav pasaules naba. Nevar nepiekrist, ka bez cilvēka pasaule bojā neietu un daudzi tās iemītnieki justos labāk. Tomēr, lai kā mēs censtos, mēs nevaram pārkāpt bioloģijai, kas mūs vada kopš dzīvības rašanās uz Zemes - katra suga ir pati sev svarīgākā: zilaļģei svarīgākā ir zilaļģe, bebram svarīgākais ir bebrs un cilvēkam svarīgākais ir cilvēks.

Ja no tā būtu atkarīga mana bērna dzīvība, es nedomājot nobeigtu zaļo vārnu ar kailām rokām. Zaļajai vārnai par laimi tās aizsardzība neviena cilvēka dzīvību neapdraud. Pret mūsu dzīvību apdraudošiem dabas daudzveidības elementiem cilvēki vienmēr ir cīnījušies, un nav dzirdēts, ka kāda dabas aizsardzības organizācija saceltos pret mēģinājumiem izskaust difteriju, trakumsērgu vai AIDS, lai gan arī slimībām neapšaubāmi ir būtiska loma ekosistēmās.

Labi, zaļā vārna mūsu dzīvības neapdraud, bet arī neglābj, vai ne? Tad kā gan varētu būt skaidrojams, ka mūsu neizbēgami egoistiskā suga ir Garkalnē izveidojusi liegumu zaļās vārnas aizsardzībai, lai mēģinātu paglābt šo sugu no tā, ko paši esam tai nodarījuši?

Kā zināms, izdzīvošana ir tikai pamatvajadzība, bet ar to vien ir par maz. Lai apmierinātu savas vajadzības, bieži vien mums nepieciešama nauda, tāpēc mēs augstu vērtējam tās dabas vērtības, kas mums nes peļņu, piemēram, mežā augošos kokus. Ir tādas dabas vērtības, kas mums tiešā veidā peļņu nenes, tomēr sniedz aprēķināmu ekonomisku labumu - tīrs gaiss, tīrs ūdens un citi tā saucamie ekosistēmu pakalpojumi. Un tad ir zaļā vārna. Iespējams, kaut kādu ekosistēmu pakalpojumu vērtību varētu izrēķināt arī šai sugai, bet maz ticams, ka tā atsvērtu ieguldījumus šīs sugas aizsardzībā.

Zaļajai vārnai par laimi mums ir ne tikai izdzīvošanas dziņa un vēlme pelnīt naudu, bet arī morālās vērtības. Man nav pilnīgi nekāda ekonomiska ieguvuma vai citāda praktiska labuma no vardes, kas lēkā man pa pagalmu, tomēr, ja es to nogalinātu, es justos slikti. Vēl sliktāk es justos, ja manas rīcības dēļ no Latvijas vai pat pasaules izzustu kāda suga. Jā, arī šajā gadījumā galvenais ir tas, kā jūtos es, bet es gribu justies labi, un tāpēc zaļajai vārnai ir paveicies. Pirmajā brīdī vēlme justies labi varētu šķist triviāla un emocijās balstīta, tomēr jāpatur prātā, ka tieši tas mūsu dzīvē ir galvenais mērķis. IKP, nodarbinātība, mūža ilgums utt. ir tikai ērti, bet ļoti nepilnīgi surogātrādītāji, ar ko mēģinām aizstāt galveno, bet grūti izmērāmo - labklājību jeb to, vai mums klājas labi.

Zaļajai vārnai un citām sugām ir paveicies arī ar to, ka es nebūtu vienīgais, kas justos slikti to izzušanas gadījumā. 97% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsu atbildība ir rūpēties par dabu, un 62% domā, ka dabas daudzveidības samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma ("Eirobarometra" dati skatāmi šeit). Galvenie iemesli tam, ka vairāk nekā puse iedzīvotāju ir apmierināti ar dzīvi Latvijā, ir skaista daba un tīra vide ("DNB barometrs" šeit).

Uz tā fona, ka lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju rūp dabas aizsardzība, ir dīvaini dažādās diskusijās no dabas aizsardzības pretiniekiem (vienalga, vai runa ir par aizsargājamo biotopu kartēšanu, meža neciršanu putnu ligzdošanas laikā vai kaut ko citu) dzirdēt saukļus "par cilvēkiem": "Cilvēks arī ir dabas daļa!" "Sargājot dabu, mēs aizmirstam, ka jāsargā cilvēks!" Dabas aizsardzība, lūk, izdzenot cilvēkus no mājām un Latvijas.

Un tad ir tie brīži, kad izrādās, ka rūpju māktajiem cilvēku aizstāvjiem cilvēks nemaz nav tik svarīgs... Meža nozares pārstāvji paziņo, ka nevar ņemt vērā to, ka 80% Latvijas iedzīvotāju un 77% meža īpašnieku atbalsta mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā. Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Kristaps Klauss uzsver, ka kailciršu veikšanu māju tuvumā ar iedzīvotājiem nevajadzētu saskaņot, jo kailcirtes cilvēkiem nepatīk. Īlē un Elejā iedzīvotāji protestē pret vietējiem svarīgu mežu izciršanu, bet iedzīvotājus tā vietā, lai uzklausītu, velk uz tiesu, un atbalstā meža nozarei izčākst Latvijas Pašvaldību savienības sauklis, ka jāsargā cilvēks. Mazāk nekā 20% Latvijas iedzīvotāju ir apmierināti ar Latvijas mežu apsaimniekošanu, tomēr lēmumu pieņēmēji uzskata, ka mežos viss ir kārtībā.

Un arī laukos viss ir kārtībā. Vides organizācijas (un pieņemu, ka arī atbildīgās institūcijas) laiku pa laikam saņem zvanus no iedzīvotājiem, kas tā vai citādi kļuvuši par lauksaimniecības pesticīdu lietošanas upuriem - kaimiņš nomiglojis ogu krūmus vai bioloģiski audzētas kultūras, apindējušās bites u.tml. Kad vides organizācijas vērsās Zemkopības ministrijā ar aicinājumu ieviest sistēmu kaimiņu brīdināšanai par lauku miglošanu un negāzt uz labības herbicīdus pirms tās nokulšanas, saņēmām atbildi, ka mūsu prasības ir pārmērīgas un radīs nevienlīdzīgu konkurenci ar citām valstīm. Še tev! Izrādās, Latvijā, tāpat kā Ķīnā, Bangladešā un Indijā, tomēr vēl svarīgāka par cilvēku ir uzņēmumu konkurētspēja. Indēsim vien savus iedzīvotājus, jo citādi citi saražos lētāk.

Patiesībā neiecietībai pret dabas aizsardzību pamatā ir nevis domstarpības par to, vai cilvēks ir vissvarīgākais, bet gan nevienprātība par to, kas ir svarīgs cilvēkam, un kāds cits dabas likums, kas mūsos iekodēts tikpat nepārvarami un būtībā ir pamatā tam, ka savu sugu uzskatām par vissvarīgāko, - es esmu svarīgāks nekā visi pārējie. Tāpēc tad, kad jums kāds saka, ka cilvēks ir vissvarīgākais, noteikti neaizmirstiet pajautāt - kurš.