piektdiena, 2015. gada 10. aprīlis

Mums iet labi

Ir divi galvenie iemesli, kuru dēļ darba darīšanās mēdzu braukāt apkārt pa Latviju. Pirms gadiem desmit daudz iznāca ceļot, vācot informāciju otrajam Latvijas ligzdojošo putnu atlantam. Pēdējā laikā braucieni putnos kļuvuši stipri retāki un lielākoties braucu uz vienām un tām pašām vietām - vai nu pupuķos uz Ādažiem vai uz ligzdojošo putnu uzskaišu maršrutu Jumpravā.

Otrs iemesls braukāt pa Latviju un apmeklēt vietas, kur iepriekš neesmu bijis, ir lekciju lasīšana skolās. Arī šo darbu vairāk esmu atdevis saviem kolēģiem, bet reizēm tomēr braucu pats. Uzzinot, ka Laura Meščanova no Baltinavas vidusskolas aicina pastāstīt par putnu saziņu, uzreiz pieteicos, jo šī tēma man ir tuva. Viss bija sarunāts, saplānots un tikai pāris dienu pirms brauciena apskatījos kartē, kur tā Baltinava ir... Jēziņ! Balticmaps.eu rāda, ka uz pašā Krievijas pierobežā esošo Baltinavu no Lestenes man būs jābrauc turpat piecas stundas! Bet kas solīts, solīts...

Jāatzīst, ka arī nu jau astoņus gadus dzīvojot laukos, rīdzinieka snobisms man tomēr nav izgājis, un tāpēc arī ir zināms priekšstats, kas mani varētu sagaidīt Krievijas pierobežā. Kad, izbraucot no Balviem, sāk čerkstēt mašīnā ieslēgtais "Latvijas Radio 1", jūtu, ka nemaz nebrīnītos, dzirdot ieskanamies kādu Krievijas radiostaciju.

Iebraucot Baltinavā, pirmais pārsteigums ir iespaidīgā baznīca, kas šķiet ļoti varena tik mazam ciemam (šeit var redzēt, kāda tā izskatās). Drīz piebraucu pie Baltinavas vidusskolas, kur mani sagaida Laura un skolas direktors (tā arī stādās priekšā, spiežot roku: "Es esmu direktors.") Tas otrais pārsteigums - lai cik būtu braukājis pa Latvijas skolām, neatceros gadījumu, kad mani būtu sagaidījis pats direktors. Tieku ieaicināts direktora kabinetā, steidzīgi iedzeru kafiju un dodos stāstīt bērniem, kā tad tie putni sarunājas.

Pēc lekcijas, atkal tieku ieaicināts pie direktora (jā, viņa vārds, starp citu, ir Imants Slišāns) paēst pusdienas pirms atceļa uz Lesteni. Šī arī iespēja mierīgi aprunāties. "Kā jūsu skolai iet?" ievaicājos un atkal, zinot kā nu lauku skolām mēdz iet, gatavojos dzirdēt... "Mums iet labi!" man (atkal) par pārsteigumu atbild direktors. Tā runājam par šo un par to, un prieks just, ka visam Imanta Slišāna teiktajam cauri jūtams šis "mums iet labi". Mazliet negatīvu noskaņu balsī sajūtu vien divas reizes. Pirmoreiz, kad, stāstot par pārmaiņu laikiem 90. gadu sākumā, piemin, ka "tur" (kur tagad Krievija pie Baltinavas) kādreiz bija Latvija - Abrenes apriņķis, bet otrreiz, kad prieku par to, ka aktīvi darbojas vietējie zemnieki ("Pie mums neapstrādātas zemes nav!") uz mirkli nomāc apziņa, ka lielākas saimniecības nozīmē mazāk darba vietu.

Bet viss pārējais - lepnums. Gan par saviem skolēniem, kas dzied un sporto, gan par Baltinavas novadu (pat "Mēs esam mazākais novads pēc iedzīvotāju skaita" izskan ar lepnumu, nevis žēlošanos), gan par latgaļu valodu. Direktora kabinetā pie sienas ir Baltinavas karte. Karte kā jau karte, bet viss tajā rakstīts latgaļu valodā. Imants Slišāns rāda un stāsta, ko Baltinavā var redzēt: "Te mums būs Ontana i Annes parks... Esat dzirdējis izrādi "Ontans i Anne"? Es esmu Ontans." Pēdējais tiek pateikts tikai starp citu, bet es kārtējo reizi topu pārsteigts. Izrādās, esmu saticis oriģinālo atveidotāju lomai, ko Uldis Dumpis spēlēja slavenajā "Latgola.lv" (tas pats "Onatns i Anne" vien ir, tikai mazliet rīdzinieciskots nosaukums).

Atvadoties Imants Slišāns saka, ka prieks, ka atbrauc kāds no Rīgas, bet prieks ir arī man. Prieks uzzināt, ka arī Latgalē, Krievijas pierobežā ir cilvēki, kas ne tikai neraujas uz Rīgu, bet, esmu pārliecināts, ar savu optimismu un patriotismu aplipina arī pārējos. Kamēr šādi cilvēki būs, mums ies labi.