Ko mantojusi es no senčiem saviem? -
Ne titulus, ne zelta gredzenus,
Vien viņu egles, ozoli un kļavas
Pār mana mūža ceļiem vējā zuz.
(Ārija Elksne "Mans mantojums")
"Kad vīri mani grib saraudināt, viņi uzdzied šo dziesmu," reiz man teica pensionētais mežkopis Jānis Počs.
Par to, kā gandrīz pirms gada tikos ar Jāni Poču, esmu jau rakstījis iepriekš (šeit), bet tā arī īsti neesmu pastāstījis, kāpēc viņš aicināja mani uz sarunu. Šķiet, tagad tam ir īstais brīdis.
Kā vēlākas sarunas lika noprast, iemesls, kāpēc tiku aicināts uz tikšanos, varēja būt mans raksts "Vai Latvijai lemts kļūt par izcirtumu lielvalsti?", kurā izteicu aizdomas, ka tiekam gatavoti intensīvākai Latvijas mežu izciršanai. Vēlāk, pētoši samiedzis acis, Jānis teica: "Es nesaprotu, kā jūs, cilvēks bez speciālas izglītības, esat tik precīzi sapratis problēmas sakni."
Bet pirmoreiz tikāmies pie Centrāltirgus. Jānis sēdēja savā mašīnā un klēpī turēja ne tikai savas grāmatas, kuras bija iecerējis man uzdāvināt, bet arī mapīti ar avīžu izgriezumiem. Izgriezumu kaudzītes virspusē bija Dagņa Dubrovska raksts "Meža kanoni jāmaina!" Un Jānis bija nikns! Rādot rakstu viņš teica: "Redziet, tas vajadzīgs, lai varētu teikt, ka zinātnieki tā ieteikuši!" Bet mūsu sarunu viņš noslēdza, sakot, ka tauta esot jāceļ kājās. Esot jāstāsta, kas notiek.
Taču Jānis Počs nebija vienīgais, ko satrauca virziens, kādā iet Latvijas mežu apsaimniekošana. Kāds cits mežkopis (ko nepazīstu, tāpēc vārdā šoreiz nesaukšu) rakstīja vēstulē Latvijas Televīzijai: "Taču vienreiz vismaz valsts vadībai jānāk pie prāta, ka nedrīkst cirst nepieaugušus kokus. Tās priežu audzes, kuras tika iestādītas pagājušajā gadu simtenī 60. un 70. gados nevar atļaut nocirst. Pēc sešdesmit gadiem būs pieaugušas audzes un meža apsaimniekošana aiziet pareizas apsaimniekošanas ritmā. Mums taču jādomā par nākotni." Bet vēstuli noslēdza ar vārdiem: "Pirmkārt tas nav godīgi un otrkārt tie, kas to mežu iestādīja sešdesmit gadus atpakaļ, domāja par nākotnes koku, nevis lai kāds atnāktu un izvarotu mežu!"
Pēc dažiem mēnešiem tapa skaidrs, ka veco mežkopju un manas bažas bija pamatotas - Zemkopības ministrija nāca klajā ar ideju par grozījumiem koku ciršanas noteikumos (lasīt šeit). "Tauta jāceļ kājās!" atkal teica Jānis Počs un cēlās kājās arī pats, rakstot atklātu vēstuli Zemkopības ministram Jānim Dūklavam un aicinot neatbalstīt noteikumu grozījumus (vēstule lasāma šeit).
Jāatzīst, es nebiju pārliecināts, ka tāda šķietami tehniska lieta kā galvenās cirtes caurmērs liks tautai celties kājās, lai gan bija skaidrs, ka šie grozījumi ir liels drauds Latvijas mežiem, kā to bija sapratuši mežkopībā izglītoti vīri. Tomēr tad, kad vairākas vides organizācijas un privātpersonas lika galvas un spēkus kopā un radās iniciatīva ar skarbi ironisko nosaukumu "100 kailcirtes Latvijas simtgadei", tauta galu galā saprata, ka runa ir ne tikai par dzeņiem un melno stārķi, kam vajag resnus kokus, bet par mums visiem. Un tauta cēlās kājās. Vairāk nekā 4500 cilvēku parakstīja petīciju pret noteikumu grozījumiem.
Arī noteikumu virzītāji, kas sākumā mūsu iebildumus bija ierastajā kārtībā ignorējuši, kļuva arvien tramīgāki, un argumentus par noteikumiem arvien biežāk (it īpaši publiskajā telpā) aizstāja emocionālām frāzēm piesātināti argumenti pret tiem, kas atļaujas iebilst pret grozījumiem, salīdzinot mūs pat ar fašistiem. Tika nosprausta frontes līnija, kur vienā pusē ir meža īpašnieki, bet otrā - "zaļās" organizācijas (tieši tā - pēdiņās). Tomēr mūsu pusē bija ne tikai cilvēki, kas ar meža nozari nav saistīti un saka: "Ja rīkosiet piketu, es būšu klāt!", bet arī meža īpašnieki ("Katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka šie grozījumi nav pieņemami," komentēja kāds no viņiem) un mežkopji ("Lūdzu, dariet visu iespējamo, lai nepieļautu šos grozījumus!").
Neapšaubāmi liela nozīme bija arī tam, ka pienācis laiks, kad politiskajām partijām interesē sabiedrības viedoklis, - laiks pirms vēlēšanām. Turklāt arī VARAM un Tieslietu ministrija iebilda pret noteikumu grozījumu tālāku virzību. Ja vides organizācijām varētu pārbrist pāri, kā tas darīts iepriekš, tad ministriju iebildumi ir cita lieta. Zemkopības ministrija saprata, ka grozījumi tomēr šoreiz neies cauri, un atsauca grozījumus, publiski to paziņot ļaujot Latvijas Meža īpašnieku biedrībai (lasīt šeit).
Šobrīd tauta ir uzvarējusi. Protams, nemānīsim sevi ar pārlieku optimismu. Kādā publikācijā anonīms meža īpašnieku pārstāvis jau norādījis, ka pie noteikumu grozījumiem atgriezīsies pēc vēlēšanām (lasīt šeit). Līdz tam varam būt gatavi intensīvai nomelnošanas kampaņai pret vides organizācijām. Jauni argumenti par labu noteikumu grozījumiem līdz vēlēšanām jau neradīsies, tāpēc loģiski ir koncentrēties uz to, lai vienkārši mēģinātu nostumt malā un sabiedrības acīs par neuzticamiem padarīt tos, kas iebilst pret grozījumiem. Bet pagaidām varam ievilkt elpu un piesprādzēties, gatavojoties turpmākajam.
Kā es tagad gribētu atceļā uz mājām iegriezties pie Jāņa Poča Babītē, Meža ielā un teikt: "Jāni, mums izdevās! Es nebiju pārliecināts, ka mums izdosies, es zinu, ka atelpa ir īslaicīga, bet mums izdevās!" Bet tagad pie Jāņa Poča ir jābrauc nevis uz Babīti, bet uz Salaspils kapiem. "Citi baidās runāt vai jau zem velēnas," viņš man teica pirms gada, un tagad pats pievienojies tiem aizgājušajiem mežkopjiem, kuru atstātais mantojums redzams mums visapkārt. Bet kopā mums izdevās.
Un kad jūs mani projām aiznesīsiet
Un baltā smilšu kalnā atstāsiet,
Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu,
Kā mani koki zied.