Mežkopis, kurš nebaidās runāt

"Labdien! Jums zvana pensionēts mežkopis. Es gribētu jums uzdāvināt savas grāmatas, jo domāju, ka tajās atradīsiet atbildes uz saviem jautājumiem." Zinot dažu meža nozares pārstāvju publikācijas pēdējā laikā, pieņēmu, ka arī šoreiz mani sagaida aizrādījums, ka es nesaprotu, ko runāju, un aicinājums palasīt minētās grāmatas un pamācīties. Bet, tā kā man nav iebildumu palasīt grāmatas un pamācīties, piekritu tikties.

Tomēr pirmie vārdi, ko Jānis Počs teica pēc iepazīšanās, bija: "Es jūsos redzu drosmīgu cilvēku..." Sapratu, ka uz tikšanos esmu aicināts nevis kā oponents, bet gan kā domubiedrs. To apliecināja arī dāvanā saņemtās grāmatas  - "Lēmums nav pārsūdzams" (2013) un "Mana mūža mežs" (2016).

Grāmatas izlasot, sapratu cik vērtīgs, bet reizē skarbs ir šis dāvinājums - J. Počs ir bez liekas diplomātijas aprakstījis savu skatījumu uz notikumiem, kas ietekmējuši Latvijas mežu apsaimniekošanu, un rakstītais brīžiem ir tik ass, ka, kaut ko tādu dzirdot no vides organizācijām, meža nozares priekšstāvji izlektu no biksēm aiz sašutuma, piemēram: "Ar lielu nožēlu jāsaka, ka pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas un privātīpašuma noteikšanas viss padomju laikos taupītais tika izcirsts un izlaupīts pirmajos divdesmit gados. Diemžēl tāda nu ir kapitālistiskās iekārtas būtība. Visam pamatā - nauda. Bet lielā mērā to noteica arī apstāklis, ka Latvijas mežu saimnieka krēslā iecēla āzi par dārznieku, un viss notika. Meža likumdošana tika pakārtota izsaimniekotāju interesēm". Un to raksta vīrs, kas nav "zaļais", bet visu savu darba mūžu ir veltījis meža nozarei.

Nē, J. Poča grāmatas nav vien veca vīra gānīšanās par pastāvošo iekārtu. "Mana mūža mežs" ir atmiņas par mežam veltīto mūžu, bet "Lēmums nav pārsūdzams", kuras mugurkauls ir koksnes brāķeru dienesta atjaunošana un iznīdēšana, ir rūpīgi dokumentēta vēstures liecība, kas ļauj gūt plašāku ieskatu meža nozares attīstībā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Piemēram, grāmatā aprakstītie notikumi ļauj apjaust, ka pēdējā Valsts meža dienesta reforma, ir tikai pēdējais posms jau gadiem ilgušā notikumu ķēdē, kas vērsti uz to, lai mazinātu kontroli pār Latvijas mežu apsaimniekošanu, tostarp pasliktinot valsts rīcībā esošo datu kvalitāti. Jau kopš Valsts meža dienesta atjaunošanas tas aizvien ir mērķtiecīgi vājināts, arvien samazinoties mežsargu skaitam un arvien vairāk atraujot dienestu no meža, līdz "VMD uz 2012. gadu nu ir tik tālu nooptimizēts, ka ir palicis tikai tā nosaukums, ģenerāldirektors, zīmogs un karogs. Pats dienests ir "nosēdināts uz celma", nocērtot tā galveno stumbru un balstu, nolikvidējot mežniecības un mežsargus."

Savukārt 1999. gadā tika likvidēts Mežierīcības institūts: "Institūta darbība apdraudēja jaunās mežu politikas veidošanu, kuras pamatos jau bija ielikta meža materiālu tirgus apgrozījuma bezkontrole un mežizzstrādātāju vadošās institūcijas VAS "Latvijas valsts meži" īpašuma tiesības pār Latvijas valsts mežiem un peļņa."

Jā, AS "Latvijas valsts meži" - ja kritizēsi šo uzņēmumu, visa meža nozare sadosies rokās, lai pateiktu, ka esi pretvalstiski noskaņots nejēga. "Citi vai nu baidās runāt vai jau zem velēnas," mūsu pirmajā tikšanās reizē bilda J. Počs.

Tomēr J. Poča grāmatā rodamas liecības tam, ka LVM dibināšana ne tikai radīja domstarpības nozarē, bet notika ar gluži mūsdienīgu pieeju - virzot lēmumus, izvairoties no diskusijām ar sabiedrību (pat to sabiedrības daļu, kas strādā meža nozarē). Un arī Meža konsultatīvās padomes loma šo gadu laikā nav mainījusies: "Intervijā R. Strīpnieks uzsvēra, ka projekts ir apspriests un atbalstīts arī Mežu konsultatīvajā padomē, kurā ir arī visas šo nozari pārstāvošās asociācijas. Ar visiem viss esot saskaņots (acīmredzot politikas aizkulišu pelēkajiem kardināliem nav bijis iebildumu), arī mežinieki esot piedalījušies - ja par piedalīšanos var uzskatīt šokēto virsmežniecību pārstāvju - virsmežziņu klātbūtni jau gatava projekta prezentācijā..."

Pravietisks ir bijis LU profesors Georgs Lībermanis intervijā 1999. gadā: "Akciju sabiedrības mērķis ir peļņa. Tāds ir šīs saimniekošanas formas dzinējspēks. Un nekādi ieraksti statūtos šo būtību nemainīs. (..) Rūpes par meža saglabāšanu nākamajām paaudzēm nekādi neietilpst akciju sabiedrības motivācijā. Un bez motivācijas nebūs darbības."

Divdesmit divi septītās Saeimas deputāti iesniedza Satversmes tiesai pieteikumu un lūdza tiesu atzīt MK rīkojumu par LVM izveidošanu par neatbilstošu likumam un spēkā neesošu no tā izdošanas brīža. Satversmes tiesa gan atzina, ka MK rīkojušies ačgārnā secībā, vispirms izdodot rīkojumu, kamēr vēl nebija likumu, uz kuriem rīkojumam bija jābalstās, tomēr lēma tiesvedību izbeigt.

Lēmums nav pārsūdzams. LVM turpina saimniekot valsts mežos, sabiedrības intereses, tostarp dabas aizsardzību, vērtējot zemāk par peļņu. Un VMD turpina tikt vārdzināts, vājinot meža apsaimniekošanas uzraudzību un arvien tukšākas padarot dienesta rīcībā esošās datubāzes.  "Vai tas ir normāli, ka valsts AS "Latvijas valsts meži" pelna miljonus un ar tiem mētājas pa labi un pa kreisi, sponsorējot tos, kam vajag un kam nevajag, bet Latvijas Valsts meža dienests grimst nabadzībā?" jautā J. Počs.

Nenoliedzami, ir jautājumi, kuros J. Počam un man ir atšķirīgi uzskati. Piemēram, arī viņš norāda uz kokiem, kas neizmantoti sapūst dabas liegumos. Aprunājoties tomēr šķiet, ka tas vairāk ir sarunu un vienotas izpratnes jautājums. Lai gan ass savos izteikumos par dabas liegumiem, J. Počs nenoliedz, ka rezervātiem ir jābūt un piebilst, ka arī ceļu malās nevajadzētu cirst kailcirtes, bet aizstāt tās ar regulētajām izlases cirtēm. Un no otras puses nevaru nepiekrist J. Poča teiktajam: "Doma, ka mežu var saglabāt ar liegumu, ir muļķība." Protams, tā var aizsargāt stārķa ligzdu, upes ieleju vai kādu citu īpašu objektu vai teritoriju, bet ne saglabāt mežu kā Latvijai raksturīgu ekosistēmu. Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja mežs, kādu to redzam šodien, paliktu tikai liegumos!

Lai gan mums ir atšķirīga dzīves pieredze un arī dažāds skatījums uz mežu, domāju, ka tieši bažas, par to, kas Latvijas mežus piemeklēs nākotnē, ja vienīgais meža vērtības mērs būs nauda, ir tas, kas mūs vieno un kas lika J. Počam man zvanīt un aicināt uz sarunu. Lai kā atšķirtos mūsu viedokļi niansēs, mēs abi apzināmies, ka tam nebūs nozīmes, ja Latvijas meži kļūs tādi, kur viens no mums neredzēs nekā tāda, ko sargāt ar liegumiem, bet otrs vairs nesaskatīs kokus, kas būtu satraukuma vērti, ja tiktu atstāti sapūšanai.

Zinu, zinu - ikvienā jomā kādreiz vecākā paaudze domā, ka "tad, kad mēs augām, tā nebija", bet jaunākā paaudze uzskata, ka vecie kolēģi ir atrauti no mūsdienu realitātes. Lai gan vecākā paaudze būtu pelnījusi mūsu cieņu jebkurā gadījumā, meža nozare ir īpaša - J. Počs un viņa laikabiedri daudzus gadus ir bijuši liecinieki tam, kā mežu ietekmē cilvēka lēmumi, un viņi atšķirībā no mums ne tikai apzinās, bet ir savām acīm redzējuši, ka šo lēmumu ietekme ir ilglaicīga. Turklāt lielā mērā J. Poča (un arī iepriekšējās) paaudzes nopelns ir tas, ka šobrīd varam skandēt, ka Latvija ir mežu zeme. Ne jau AS "Latvijas valsts meži", ne jau mūsdienu meža politika, ne jau Zemkopības ministrija to ir nodrošinājusi! Un tieši tāpēc ir tik sāpīgi lasīt J. Poča laikabiedres un arī mežkopes Aijas Zviedres noslēguma vārdus grāmatā "Lēmums nav pārsūdzams": "Piedodiet Jūs, kuri dzīvosat ar Latvijas mežiem pēc daudziem gadu desmitiem. Mēs nepratām un nespējām saglabāt tos tādus, kādus saņēmām no saviem tēviem."

Lūk, skarbi trāpīgs skaidrojums tam, ko nozīmē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, un arī atbilde uz J. Poča man jautāto: "Ko tieši tu gribi panākt?" Es gribu panākt to, lai, vēršoties pie nākošajām paaudzēm, man nav jāsaka: "Piedodiet!"