piektdiena, 2016. gada 30. septembris

Vai vides aizsardzība kaitē ekonomikai?

Sākšu ar to, ka skaidras atbildes uz virsrakstā uzdoto jautājumu man nav, bet es tādu mēģināju atrast un tas, ko uzzināju savos meklējumos, šķita gana interesanti, lai padalītos ar bloga lasītājiem.

Ietekme uz ekonomiku ir tradicionāls arguments pret dabas aizsardzību. Skaidrs, ka tad, ja īpašniekam neļauj nocirst mežu, viņš jutīs šī aizlieguma sekas uz saviem (potenciālajiem) ienākumiem, it īpaši tad, ja nesaņems kompensāciju par šo aizliegumu. Jā, ja samazina nozvejas kvotas, negatīvas sekas var just vesela nozare (vismaz īslaicīgi). Bet, ja mēs skatāmies valsts ekonomikas līmenī, vai mums ir pierādījumi, kas ļauj pretnostatīt vides aizsardzību valsts ekonomiskajām interesēm?

Apzinos, ka biologa mēģinājumi komentēt ekonomikas jautājumus ir staigāšana pa plānu ledu, tāpēc, lai mana pastaiga būtu mazliet drošāka, pieturēšos pie pašu ekonomistu izmantotiem rādītājiem un avotiem.

Ik gadu ziņās tiek runāts par Pasaules ekonomikas foruma (WEF) izstrādāto globālās konkurētspējas indeksu un Latvijas vietu tajā, salīdzinot ar citām valstīm. Neesmu manījis, ka Latvijā būtu ziņots, ka 2014. gadā WEF izstrādāja alternatīvu šī indeksa versiju, kurā ņemta vērā arī ilgtspēja (sustainability-adjusted global competitiveness index)[1]. Savukārt viens no rādītājiem, kas veido šo ilgtspējīgas konkurences indeksu, ir vides aizsardzības likumu stingrība. Vides likumu stingrība dažādās valstīs vērtēta ar pašas WEF veiktas aptaujas palīdzību. Stingrāki vides aizsardzības likumi ir sliktāki ekonomikai, vai ne? Izrādās, dati šo hipotēzi neapstiprina.

Kā redzams šajā grafikā, WEF dati parāda nepārprotamu sakarību, ka valstīm ar stingrākiem vides likumiem ir augstāks konkurētspējas indekss (un šis ir parastais, nevis ilgtspēju ierēķinošais indekss). Sarkanais punkts šajā grafikā ir Latvija.


Būtībā tādu pašu atbilstību redzam tad, ja konkurētspējas indeksa vietā izmantojam vienkāršāku un saprotamāku rādītāju - IKP (arī šeit sarkanais punkts ir Latvija).


Ja vides likumu stingrību WEF būtu vērtējuši vairākkārt, bilde būtu skaidrāka, bet esošie dati pieļauj četrus dažādus skaidrojumus:

1. Bagātāku valstu iedzīvotājiem vides aizsardzības likumi subjektīvi šķiet stingrāki. Ņemot vērā to, ka dati par vides likumu stingrību ir balstīti uz viedokļu aptauju, nevis objektīvi izmērāmiem rādītājiem, šādu skaidrojumu pilnīgi izslēgt nevar, tomēr tas šķiet maz ticams. Aplūkojot konkrētas valstis, būtu grūti būtu noticēt, piemēram, ka Libānā, Pakistānā un Bolīvijā vides likumi nav vājāki kā Šveicē, Japānā un Austrālijā.

2. Stingrākas vides aizsardzības prasības veicina IKP un konkurētspējas pieaugumu. Šis skaidrojums man, protams, patiktu vislabāk, bet jāatzīst, ka arī tas nav ticamākais. Ja valsts ir smilšanai sala, uz kuras aug viena palma, maz ticams, ka aizliegums šo palmu nocirst uzreiz audzēs valsts IKP.

3. Attīstītākās valstis ir tiktāl sagandējušas vidi, ka sabiedrības pieprasījums pēc stingrākas vides aizsardzības ir lielāks. Šāds pesimitisks skaidrojums šķiet samērā ticams, tikai viens "mazs" nosacījums - sagandējot vidi, valstīm ir jābūt kļuvušām bagātākām un saprātīgākām. Trūkstot naudai vai saprātam, sabiedrība iet bojā, nevis pieņem stingrākus vides likumus un turpina pieņemties bagātībā.

4. Bagātākas valstis var vairāk atļauties sargāt vidi. Iespējams, tieši šis skaidrojums ir visticamākais, tomēr arī šajā gadījumā paliek spēkā nosacījums par saprāta esamību, jo mums netrūkst piemēru tam, ka tas, ka kāds kļūst bagāts, uzreiz nenozīmē, ka šī bagātība tiks izmantota vides aizsardzībai. Piemēram, Trinidada un Tobago, Krievija un Argentīna ir samērā bagātas valstis (pēc IKP uz vienu iedzīvotāju) ar neatbilstoši vājiem vides aizsardzības likumiem.

Bet, lai kā jūs skaidrotu grafikos redzamās sakarības (vienalga, vai stingri likumi izriet no bagātības vai otrādi), tie neļauj nonākt pie secinājuma, ka stingrākas vides prasības kaitē valsts ekonomikai vai vājina tās konkurētspēju.

Mazliet atliksim malā globālus salīdzinājumus, un paraudzīsimies uz situāciju Latvijā. Latvijā likumi ir nemitīgi mainīgi, bet par zināmu atskaites punktu var pieņemt Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, kas nozīmēja arī virkni jaunu vides aizsardzības prasību (piemēram, Natura 2000 tīkla izveidi un ietekmes uz vidi novērtējuma kārtību), kas mūsu likumos un noteikumos gan iestrādātas pamazām (un daļa nav iestrādāta joprojām). Arī Latvijas gadījumā grūti objektīvi izmērīt vides likumu stingrību, bet nenoliedzami ap 2004.-2005. gadu tā būtiski pieauga. Vai un kā tas ietekmēja Latvijas ekonomiku, varam vērtēt šajos grafikos, kas balstīti uz Centrālās statistikas pārvaldes datiem [2]:



Redzams, ka pēc pievienošanās ES strauji pieaudzis Latvijas IKP un ne tik strauji, tomēr arī pieaugusi nodarbinātība. Lasītājs droši vien aizrādīs, ka līdz ar iestāšanos ES nāca ne tikai stingrākas vides aizsardzības prasības, bet arī "Eiropas nauda", kas neapšaubāmi spēlē būtisku lomu Latvijas ekonomikas izaugsmē. Tā kā nauda un prasības nāk komplektā, šis zināmā mērā ir piemērs tam "gribi vizināties, proties stumt ragaviņas" principam, kas iezīmējās iepriekš - bagātākām valstīm vairāk uzmanības jāvelta vides aizsardzībai.

Jādomā, ka visiem skaidrā atmiņā ir finanšu krīze (it īpaši tiem, kas veido atšķirību starp nodarbinātību 2008. un 2015. gadā), kas iezīmē "bedri" abos grafikos. Visiem zināms, arī tas, ka šo krīzi neizraisīja vides aizsardzības pastiprināšana, bet vienkārši (piedodiet, ekonomisti, šo vienkāršojumu!) neapdomīga rīcība ar naudu. Nē, nē, ne jau neapdomīga tās ieguldīšana vides aizsardzībā, bet pārrēķināšanās, mēģinot pēc iespējas vairāk nopelnīt.

Latvijas piemērs īpaši spilgti parāda kādu citu aspektu manā stāstā - pat tad, ja vides aizsardzībai būtu kāda negatīvā ietekme, tā ir niecīga uz citu faktoru fona. Ekonomika var lieliski pati sevi nogremdēt, nemainoties ne situācijai vidē, ne vides aizsardzības likumiem.

Atgriežoties globālā līmenī, jāatzīmē, ka daļēji ar šo domu saskan arī OECD (atcerieties to klubiņu, kur mēs nesen iestājāmies) veiktie pētījumi, kuros secināts, ka stingrākām vides prasībām kopumā nav lielas ietekmes uz uzņēmumu produktivitātes pieaugumu [3]. Taču interesantākais slēpjas šī "kopumā" iekšienē - attīstītāku uzņēmumu produktivitāte, pastiprinoties vides prasībām, pieaug, kamēr mazāk produktīvu uzņēmumu produktivitāte turpina samazināties.

Un pēkšņi nemaz tik maz ticams nešķiet 2. skaidrojums WEF datos balstītajiem grafikiem. Nav noslēpums, ka ekonomikas pasaulē reizēm darbojas tādi paši dabas likumi kā dzīvnieku pasaulē. OECD pētījums parāda, ka vides aizsardzības likumi var būt, bioloģijas jēdzienos runājot, izlases spiediens, kas ļauj izdzīvot stiprākajam. Šī tātad ir viena iespēja, kā vides aizsardzība var kļūt par ekonomikas attīstības dzinējspēku. Protams, tas nebūs galvenais dzinējspēks un smilšainajā salā ar vienu palmu nestrādās.

Visbeidzot vēl viens piemērs, kas papildina iepriekš rakstīto. Šo grafiku pērn Rīgā prezentēja Eiropas vides aģentūras izpilddirektors Hanss Bruininkss.


Jāatzīst, ka nezinu, kā tieši definētas "eko industrijas", bet redzams, ka šī nozare gan pievienotajā vērtībā, gan nodarbinātībā piedzīvojusi izaugsmi, kamēr ES kopumā valdīja krīze. Viela pārdomām nākošreiz, kad kāds gribēs nostādīt vides aizsardzību pret "nodokļiem un darbavietām".

Kā redzat, man neizdevās atrast pierādījumus vides aizsardzības negatīvai ietekmei uz valsts ekonomiku un pamatojumu tradicionālajiem saukļiem pret vides aizsardzību (jā, es tiešām meklēju). Bet tagad, citējot Brūsu Nolanu: "Smite me, oh, you mighty smiter!" Jeb gaidu komentārus no izglītotiem ekonomistiem.

-------

1 - http://reports.weforum.org/global-competitiveness-report-2014-2015/the-measurement-of-sustainable-competitiveness/

2 - http://www.csb.gov.lv/

3 - http://www.oecd.org/environment/do-environmental-policies-matter-for-productivity-growth.htm

pirmdiena, 2016. gada 26. septembris

Pētījums: sabiedrība nav tik stulba, kā gribētos

Pagājušajā nedēļā plašsaziņas līdzekļos izskanēja, ka biedrība "Zaļās mājas" veikusi pētījumu, kurā konstatēti sabiedrības maldi par patieso situāciju Latvijas mežos.

Ievadam, lai mazliet iezīmētu kontekstu, divi citāti, kas abi ir veci, bet situācijai atbilstoši.

Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors: "Šī nebūs tā reize, kad varēsim stāvēt malā, bet tajā pašā laikā tikai retā vietā varēsim uzstāties atklāti LKF vai kādas asociācijas vārdā."

Andis Bunkšis, biedrības "Zaļās mājas" valdes priekšsēdētājs (izteikuma brīdī): "Nav jau nekāds noslēpums, kas ir mūsu īpašnieki. Sabiedriskā organizācija, kuras īpašnieki ir Meža īpašnieku biedrība, gan Kokrūpnieku federācija, gan "Latvijas valsts meži"."

Tad nu, atgriežoties pie pētījuma, ir skaidrs, ka meža nozares priekšstāvji atkal sajutuši, ka nozares tēls ir apdraudēts, un izvilkuši no azotes sev piederošo biedrību, lai tā pastāsta, ka viss tomēr ir kārtībā, jo biedrības teiktais noteikti izklausīsies ticamāk nekā oficiālo nozares pārstāvju aizstāvēšanās.

Esmu saņēmis arī šī pētījuma prezentāciju un jāatzīst, ka visu laiku valdos, lai neliktu vārdu "pētījums" pēdiņās. Vienīgais, ko varētu uzskatīt par pētījumu, ir biedrības "Zaļās mājas" veiktā socioloģiskā aptauja. Pārējais ir sen zināmas statistikas un jau gadiem nodrāztu meža nozares demagoģijas klišeju atgremojums.

Par socioloģisko aptauju jāsaka, ka nav gan zināms, kurš, kā un ko ir aptaujājis, tāpēc rezultātu ticamību grūti vērtēt, tomēr vienkāršības labad pieņemšu, ka aptaujas rezultāti ir ticami. Lūk, kādi tie ir:

41% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: patlaban mežu Latvijā ir daudz  mazāk nekā Kārļa Ulmaņa laikos

Pirmajā brīdī varētu jautāt, kāpēc vispār šāds jautājums aptaujas ietvaros ir uzdots. Kāda nozīme sabiedrības minējumiem par to, kā bija laikos, kuros lielākā daļa klātesošās sabiedrības nav dzīvojusi? Atbilde, šķiet, slēpjas tajā, ka šī ir iespēja izspēlēt pašu iemīļotāko meža nozares PR kārti: meža platības kopš 20. gs. 30. gadiem ir dubultojušās.

Ērtākā atskaites punkta izvēle redzama arī citur prezentācijā (katram rādītājam piemeklējot savu). Jā, ir zināms, ka Ulmaņa laikos mežu Latvijā bija mazāk. Vai nu tieši divreiz mazāk, grūti pateikt, jo meža definīcija un uzskaite bija citāda, tomēr skaidrs, ka mazāk. Bet:

1. Kas par to, ka kādreiz mežu bija mazāk? Latvijas iedzīvotāju arī kādreiz bija mazāk, bet nav dzirdēts, ka kāds aicinātu nepievērst uzmanību pašreizējām demogrāfijas problēmām, argumentējot ar to, ka kādreiz bija sliktāk.

2. Tas, ka mežu platība kopš Ulmaņlaikiem ir pieaugusi, nav pašreizējās mežsaimniecības prakses rezultāts. Daļa no platību pieauguma radusies vienkārši no tā, ka dažādos juku laikos cilvēkiem ir bijušas citas lietas, ko darīt, nevis mežizstrāde vai lauksaimniecība, kā rezultātā zemes vienkārši ir aizaugušas.

3. Ja vērtējam mūsdienu mežsaimniecības, par kuras sākumu varētu uzskatīt 90. gadu beigas (pieņemta Latvijas meža politika, dibināta AS "Latvijas valsts meži"), rezultātus, redzams, ka tās sekas ir meža platību sarukums. Uz Latvijas meža platību sarukumu kopš 2000. gada norāda starptautiski pētījumi. Bet meža nozares priekšstāvji šos pētījumus apstrīd, jo metodika cita utt. Tomēr vēlreiz varu norādīt uz to, ka līdzīgas tendences rāda arī mūsu pašu oficiālie dati - Meža valsts reģistrs. Atņemsim no formālā meža izcirtumus un jaunaudzes līdz desmit gadu vecumam un redzēsim, lūk, ko:


Lai gan pēdējos gados par desmit gadiem vecāka meža platība atkal ir pieaugusi, tā joprojām ir par 2% mazāka nekā 2001. gadā.

70% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: Latvijā mežus pēdējo gadu laikā izcērt vairāk, nekā to darīja iepriekš

Lūk, par mežizstrādes apjomiem runājot, gan par atskaites punktu nav izvēlēti Ulmaņa laiki, bet 2010. gads, pēc kura tad uzskatāmi un jauki mežizstrādes apjomi Latvijā samazinās. Ārpus grafika paliek tas, ka 2010. gadā bija mežizstrādes apjomu maksimums, kam līdzvērtīgs "pīķis" pēdējoreiz bija 1999. gadā. Atceraties valdības lēmumu par maksimāli pieļaujamā ciršanas apjoma palielināšanu 2009.-2010. gadā? Pasvītroju: ar valdības rīkojumu tika piesviesti papildu miljoni kubikmetru maksimāli pieļaujamam ciršanas apjomam. Skaidrs, ka ilgi tā turpināt nevar un izstrādes apjomiem ir jākrīt (vienalga, vai tas notiek veselā saprāta dēļ, vai tāpēc, ka sāk trūkt, ko cirst). Tomēr līdz 2008. gada līmenim mežizstrādes apjomi vēl nav samazinājušies. Var, protams, diskutēt, kas ir "pēdējie gadi", bet manuprāt 70% aptaujāto ir taisnība



50% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: Latvijā mežus pēdējos gados atjauno mazāk, nekā to darīja iepriekš

Šim puses Latvijas iedzīvotāju uzskatam "Zaļās mājas" liek pretī grafiku ar atjaunoto platību pieaugumu. Arī šeit 2010. gads ir ērts atskaites punkts, jo šajā laikā bija ne tikai pēdējā laika mežizstrādes maksimums, bet arī atjaunoto platību minimums (plašāku grafiku par "Zaļo māju" demonstrēto var redzēt šeit). Protams, pēc tam viss jauki iet uz augšu. Bet...

Meža atjaunošana pēc definīcijas nozīmē to, ka mežs pirms tam ticis nocirsts (meža stādīšanu vietās, kur tā nav bijis, sauc par meža ieaudzēšanu). Tātad teorētiski atjaunoto platību pieaugums var nozīmēt tikai divas lietas: a) izcirsto platību pieaugumu; b) vismaz kādā periodā mežu aktīvāku izciršanu nekā atjaunošanu, izveidojot atjaunojamu audžu "uzkrājumu" un tad ķeroties pie atjaunošanas. Jāatzīmē, ka jebkurš no šiem variantiem nozīmētu, ka sabiedrībai rodas priekšstats, ka mežus cērt vairāk (sk. iepriekšējo punktu). Bet pareizais variants ir... gan a), gan b).

To, ka ciršanas apjomi ir pieauguši, demonstrēju jau iepriekš, bet Valsts meža dienesta dati liecina, ka šajā periodā patiesi mežizstrāde tikusi veikta cītīgāk par atjaunošanu:


Atjaunotajām platībām atpaliekot no izcirstajām, šajos gados izveidojies neatjaunoto platību "uzkrājums". Ja skatāmies tikai uz laiku no 2010. gada un no izcirstajām platībām atņemam atjaunotās un pieskaitām tās, kas palikušas neatjaunotas no iepriekšējā gada, iegūstam šādu attēlu:


Bet, skatoties plašāk, redzam, ka 21,6 tūkst. hektāru neatjaunotu izcirtumu "uzkrājums" dažos gados ir sīkums, salīdzinot ar kopējo situāciju mežā. Šeit salīdzinātas neatjaunoto izcirtumu platības ar attiecīgajā gadā atjaunotajām platībām:


Lūk, arī acīmredzams pamatojums tam, kāpēc puse iedzīvotāju uzskata, ka mežus atjauno mazāk, nekā to darīja iepriekš. Lai gan sasniegti atjaunoto platību rekordi, šīs platības netiek līdzi  neatjaunoto izcirtumu pieaugumam un ir mazas uz kopējās izcirtumu platības fona.


41% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: mežus izcērt, nedomājot par nākotni

Domāju, ka iepriekš minētais jau parāda pamatojumu šādam uzskatam, bet šim sabiedrības viedoklim "Zaļās mājas" nez kāpēc pretī liek to, ka Latvija ir viena no mežainākajām valstīm Eiropā. Pirmkārt, jāņem vērā, ka valsts mežainums vairāk liecina par pagātni, nevis nākotni. Otrkārt, jau daudzkārt esmu teicis, ka mežu platība ir ļoti maz ko izsakošs rādītājs, kas īsti neatspoguļo ne vides, ne sociālo, ne ekonomisko interešu ievērošanu.

Šeit arī piemests mans mīļākais rādītājs - meža platība uz vienu iedzīvotāju. Man nav ne jausmas, ko ar šo rādītāju grib pateikt meža nozare, bet skaidrs ir tas, ka, Latvijas iedzīvotāju skaitam samazinoties, šis rādītājs turpinās pieaugt.

Tomēr visspilgtāk to, ka "mežus izcērt, nedomājot par nākotni" apliecina tas, ka meža nozares pārstāvji kārtējo reizi izvēlējušies ieguldīt sabiedriskajās attiecībās, lai mēģinātu iedzīvotājiem pūst miglu acīs, nevis uzlabotu savu darbu mežā. Aptaujas rezultāti gan parāda, ka līdz šim šāda pieeja nav strādājusi.

Vienīgais, kas man palicis neskaidrs - kāpēc tieši tagad atkal no noputējušajiem plauktiem izvilkti vecie saukļi un izbaroti plašsaziņas līdzekļiem? Vai tā varētu būt atbilde LOB kampaņai pret mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā? Vai varbūt tas ir mēģinājums sagatavot sabiedrību atklāsmei, ka  divas AS "Latvijas valsts meži" mežsaimniecības palikušas bez FSC sertifikāta un ticami, ka līdz gada beigām bez tā paliks arī trešā?



otrdiena, 2016. gada 20. septembris

Kad man bija astoņi gadi, bija ļoti labs gads

Brālim vecāku mājās beidzot izdevās atrast manu veco dienasgrāmatu. Pārlasījis to, nolēmu dod arī jums iespēju tajā ieskatīties. Nē, nebaidieties - tajā nav ne pusaudža slepenas atzīšanās jūtās, ne "mēs ar Gatiņu divatā iekritām rododanderā". Iespējams, to pat nevarētu gluži nosaukt par dienasgrāmatu. Bērnībā šad tad iedvesmojos no Džeralda Darela grāmatām (jo īpaši "Mana ģimene un citi zvēri"), un šādas iedvesmas rezultātā sāku arī rakstīt dienasgrāmatu, kurā atzīmēju manuprāt svarīgus notikumus, kas saistīti (reizēm visai attāli) ar dabu.

Patiesībā dienasgrāmata sastāv no trim burtnīcām. Pirmajās rakstīju paralēli (jo vienu no tām laiku pa laikam nozaudēju), bet trešajā vēlāk pārrakstīju abās pirmajās rakstīto un turpināju tālāk.

Uz vāka - visa svarīgākā informācija: adrese, paraksts, mācību vieta, būtiskākie sasniegumi, amats (jau toreiz esmu bijis ar noslieci uz priekšniekošanu), un arī datums, kad esmu sācis rakstīt - 1992. gada 14. septembris. Tātad toreiz biju astoņus gadus vecs.

Arī pēdējais vāks ir ievērības cienīgs. Vēl nebiju sācis sastādīt redzēto putnu sarakstu, bet jau ar lepnumu veidoju sarakstu ar ievērojamiem dabaspētniekiem, ko gadījies satikt. Kā var redzēt pēc pārmaiņām rokrakstā, saraksts papildināts laika gaitā. Ne visas šīs tikšanās ir pieminētas pašā dienasgrāmatā, un, jāatzīst, ka ne visas šīs tiešām ir tikšanās - reizēm vienkārši paveicās būt vienā laikā un vienā vietā ar konkrēto cilvēku.

Bet pietiks par vākiem - šķiram vaļā! Pirmā ieraksta tapšanu atceros pavisam skaidri. Tātad biju nolēmis, ka jāsāk rakstīt dienasgrāmatu. Turklāt biju ticis pie šim mērķim ļoti atbilstošas burtnīcas. Tad nu devos ārā pagalmā, paurķējos zemē, atradu divas sliekas (vienu lielāku, otru mazāku), un pirmais ierakstāmais notikums gatavs: "Atrasta viena pieaugusi slieka un viens mazulis."

Atceros arī, kas ir 19. septembrī atrastā "jaunā dzīvnieku paradīze": tā ir vanna ar ūdeni dārza laistīšanai, kurā savairojušies odu un ziedmušu kāpuri (kas tolaik man bija pavisam nepazīstami un pārsteidzoši radījumi). Labi, varbūt tagad sastāvējušos ūdeni par paradīzi es nesauktu, bet jāatzīst, ka zināmas bērnišķīgas simpātijas pret ūdens bezmugurkaulniekiem esmu saglabājis joprojām.

Liela daļa dienasgrāmatas ierakstu ir vienkārši dārzā veikti fenoloģiskie novērojumi ("pamodās tas", "uzziedēja šitas"), un laiku pa laikam arī kāds "Pirmo reizi dzīvē redzēju..." Kas ir tas brūnais putns ar garo knābi, kas pārlaidās pār sētu, uzreiz īsti nesapratu, bet biju dzirdējis tādu vārdu "paipala", un gan jau būs īstais. Labojums, ka redzētais putns tomēr ir sloka, veikts vēlāk.

Interesanti, ka neesmu ar sajūsmu atzīmējis "Vinnēju binokli!", bet pēc ierakstiem var redzēt, ka 1994. gada pavasarī tieši tas ir noticis. Binoklis bija balva "Zīlītes" rīkotajā konkursā, ko esmu minējis pie sasniegumiem uz dienasgrāmatas vāka (šis konkurss bija arī iemesls tam, ka esmu ticies ar Ilmāru Tīrmani un Andri Eglīti). Binoklis man atvēra acis uz putniem manā pagalmā, tāpēc viena pēc otras dienasgrāmatā parādās neredzētas sugas - lauku zvirbulis, zilzīlīte, žubīte, sarkanrīklīte, zeltgalvītis. Pēdējo ierakstu šajā atvērumā arī atceros pavisam skaidri. Pie vārtiņiem uz vada sēdēja putns ar sarkanīgu apakšpusi un baltām svītrām uz sāniem. Pašķirstījis noteicēju nolēmu, ka tas būs ziemeļu svilpis, bet vēlāk izšķīros par baltsvītru krustknābi. Un tad vēl vēlāk sapratu, ka redzētais putns tomēr žubīte vien būs.

1994. gada 24. un 25. septembra ieraksti liecina par vēl vienu ievērojamu notikumu manā dzīvē (kas saistīts ar otro uz burtnīcas vāka minēto konkursu). Brauciens uz Papi man bija ne tikai pirmā putnu vērošanas ekskursija, bet vispār pirmā reize, kad braucu ekskursijā ar nakšņošanu. Nākošajā lappusē palicis saraksts ar "reti redzētām un neredzētām" putnu sugām, ko šajā pasākumā novēroju, bet "Saticies ar..." sarakstu varēju papildināt ar Māri Strazdu, Brigitu Laimi, Juri Kazubierni un Jāni Baumani.

1995. gads sācies ar burtiski asarām slacītu ierakstu par Džeralda Darela nāvi. Pēc tam uzziedēja mammas Ziemassvētku kaktuss, bet vēlāk, noslēdzoties "Iknedēļas dabas maratonam", tiku pie kaudzītes ar vērtīgām publikācijām un žurnāla "Putni dabā" abonementa 1995. gadam.

1998. gadā putnu vērošana Latvijā ne tuvu nebija tādā līmenī kā mūsdienās. Arī labākās putnu vērošanas vietas vēl nebija apzinātas. Abu minēto iemeslu dēļ LOB rīkotajās putnu vērošanas ekskursijās iznāca piedalīties patīkami mazās kompānijās. Visu cieņu ornitologiem, kas, redzot, ka uz izsludināto pasākumu atnākuši vien divi puikas (es un mans brālis), ekskursiju tomēr neatcēla!

Dažus svarīgus notikumus dienasgrāmatā nemaz atzīmējis neesmu. Taču diena, kad iestājos zooloģijas pulciņā pie Māra Šternberga un pirmoreiz dabūju paostīt Bioloģijas fakultātes gaisu, šeit ir atrodama. Par Šternbergu esmu rakstījis šeit jau iepriekš.

Lūk, arī mana otrā ekskursija uz Papi! Ar kaunu jāatzīst, ka divas aprakstītās reizes ir arī vienīgās, kad Papē esmu bijis. Šajā braucienā mani ceļa biedri bija Māris Maskalāns, "otrs Viesturs" Viesturs Freimanis, "muldonītis Jurģis" Jurģis Šuba (piedod, Jurģi!), Agnese, toreiz Pētersone, bet tagad Balandiņa un Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniece, un, kā vēlāk sapratu, man tolaik nepazīstamie "vēl divi pārīši" bija tobrīd pavisam svaigā Ķemeru nacionālā parka direktors Andis Liepa un joprojām viens no aktīvākajiem putnu uzskaišu un atlantu dalībniekiem Normunds Zeidaks ar savām dzīvesbiedrēm.

Un te jau jūtams zināms ornitoloģiskais briedums - putni ar visiem zinātniskajiem nosaukumiem. Tik tālu, lai saprastu, ka neuzmanīga šņukurēšanās pa putnu ligzdām putniem par labu nenāk, gan vēl nebiju nobriedis.

Vairāk pievēršoties putniem, tomēr nebiju zaudējis interesi arī par citām dzīvām radībām. Lūk, "speciālpielikums" ar noķertu tauriņa kāpuru attīstības vērojumiem. Interesanti, ka tā arī neesmu uzrakstījis novērotā tauriņa sugu. Žetons tam, kurš uzminēs!

1999. gada 17. janvāris ir pirmā reize, kad putnu pētījumu jomā esmu nobriedis kaut kam vairāk par atlidojušo gājputnu reģistrāciju un kopā ar mammu un brāli dodos skaitīt pīles Mārupītē Ziemojošo ūdensputnu uzskaites ietvaros. Šis ieraksts apliecina, ka esmu mazliet pārvērtējis savu pīļu skaitītāja karjeras ilgumu, kad par to iepriekš rakstīju šeit.

Ja 1999. gadā jau nebūtu atmetis "Saticies ar..." saraksta papildināšanu, tad 16. aprīlī saraksts būtu papildināts ar Andri Avotiņu (par senioru neviens viņu tolaik nesauca, jo juniors vēl īsti nebija aktuāls). Līdz ar visiem citiem Ļaudonas pūču seminārā piedalījās arī tāds mazs puikiņš Gaidis Grandāns. Bet es pirmoreiz dzīvē redzēju urālpūci.

Pirmais sniegs 2001. gada 9. novembrī ir pēdējais ieraksts manā dabas dienasgrāmatā.

Deviņi gadi nesistemātisku, bērnišķīgu, bet laiku pa laikam arī interesantu pierakstu, kuros patīkami pakavēties, atceroties savu ceļu no "viena pieaugusi slieka un viens mazulis" līdz dalībai LOB projektos.

trešdiena, 2016. gada 31. augusts

Ak, tad tā viņas guļ!


Frenka Gila "Ornitoloģija" jau kādu laiku stāv LOB bibliotēkas plauktā (lai kur nu šis plaukts atrastos) un neapšaubāmi ir viena no mūsu vērtīgākajām grāmatām. Tomēr līdz šim to biju pašķirstījis un palasījis vien konkrētas vietas, kad bija jāstāsta par kādu jautājumu, par kuru nejutos gatavs izteikties bez gatavošanās.

Atvaļinājuma laikā beidzot ķēros klāt šai grāmatai, lai to izlasītu no viena gala līdz otram. Lasot uzdūros dažām interesantām lietām, ar kurām gribu padalīties arī ar bloga lasītājiem, kaut vai tāpēc, lai brīžiem stāstus par politiku atsvaidzinātu ar stāstiem par putniem. Tātad šoreiz un turpmāk, kad redzēsiet šo fotogrāfiju, ziniet, ka raksts tapis, iedvesmojoties no šīs grāmatas.

-------

Svīre ir īpatnējs putns - viens no izcilākajiem lidotājiem putnu pasaulē (vismaz, ja lidojuma izcilību vērtējam pēc ātruma, ko putns spēj attīstīt). Tās garie sirpjveidīgie spārni ir labs pielāgojums ātram lidojumam atklātos apvidos. Tomēr visam ir cena, un pielāgojumi, kas padara svīri par izcilu lidotāju, padara to arī par visai neveiklu radījumu uz zemes.

Daudz kur, tostarp arī LOB publikācijās, atradīsiet informāciju, ka svīre no līdzenas zemes gaisā pacelties nevar. Kā redzams šajā video, tā nav simtprocentīga patiesība:


Tomēr informācija par to, vai spēja pacelties no zemes svīrēm ir norma un tikai slikts fiziskais stāvoklis vai sarežģīti apstākļi (piemēram, gara zāle) to neļauj, vai otrādi - tikai īpaši stipri pieaugušie putni ir uz to spējīgi, ir pretrunīga. Pat vienā un tajā pašā Lielbritānijas Karaliskās putnu aizsardzības biedrības lapā atradīsiet atšķirīgu informāciju (šeit un šeit).

Bet šaubu nav par to, ka parasti svīres uz zemes nemaz nenonāk un jautājums par to spēju pacelties ir drīzāk hipotētisks. Lielāko daļu laika svīres pavada lidojumā. Tās, protams, nolaižas ligzdā (kas Latvijas gadījumā parasti ir ēkās vai strazdu būros), bet, tā kā ligzdošanu tā parasti uzsāk tikai 3-4 gadu vecumā, pirmos savas dzīves gadus svīres var pavadīt gaisā bez nolaišanās. Gaisā svīres ķer barību (kukaiņus), pārojas, vāc materiālu ligzdai un arī guļ...

Jā, svīres mēdz gulēt arī ligzdās (kad nu sākušas ligzdošanu) vai pieķeroties pie kādas sienas vai koka zarā, taču pavisam normāla uzvedība ir gulēšana spārnos. Arī mani vienmēr intriģējis jautājums, kā gan tas iespējams un kā putni, gaisā guļot, nesaskrienas. Labi, ja svīre gaisā jūtas kā zivs ūdenī, gulēšana gaisā varētu nešķist nekas neparasts - zivis jau arī nesakrīt ūdens dibenā, kad guļ. Bet izrādās ir vēl viens būtisks aspekts - putni neguļ tā, kā mēs cilvēki.

Tāpat kā cilvēkiem arī putniem novērojams t.s. lēno viļņu miegs (SWS) un miegs ar ātrajām acu kustībām (REM). REM miega laikā mēs redzam sapņus (un, jā, sapņo arī putni, bet tas ir cits stāsts), bet SWS miega laikā guļam kā baļķi un esam visgrūtāk pamodināmi. Bet putni burtiskā nozīmē guļ ar vienu aci vaļā - tiem vispirms izguļas viena smadzeņu puslode, bet pēc tam otra, un nomodā esošā puslode palīdz saglabāt modrību arī guļot. Tā, lūk, arī svīres, īsiem un biežiem REM miega brīžiem mijoties ar it kā dziļo, bet tikai vienpusējo miegu, guļ, bet nenoveļas zemē un neizlaiž no acīm pārējās gulētājas.

pirmdiena, 2016. gada 15. augusts

Kāpēc LOB neiestājas pret putnu medībām?



Nu jau pagājis stipri ilgs laiks, kopš ar šādu jautājumu Tviterī pie LOB vērsās Slīteres nacionālā parka vecākais eksperts, daudziem zināms dabas popularizētājs un laiku pa laikam arī LOB biedrs Vilnis Skuja. Droši vien daļa mednieku, izlasot, ka LOB atbalsta putnu medības, drūmi smiesies, jo nereti tiekam attēloti kā lielākie mednieku ienaidnieki. Jā, tas, ka LOB atbalsta putnu medības, tiešām ir skaļi teikts, tomēr nevar nepiekrist, ka pret putnu medībām kā tādām nekad neesam iebilduši. Zinot, ka reiz būs par to jāuzraksta, Viļņa jautājumu noglabāju. Domāju, ka tagad, kad ūdeņus sakustinājusi gan Latvijas Mednieku asociācijas cīņa par mērkaziņu medībām, gan tā paša Viļņa izteikumi "Latvijas Radio" raidījumā "Zaļais vilnis" (klausāms šeit), ir īstais brīdis pie tā atgriezties.

No vienas puses pastāv viedoklis, ka mednieki ir neaptēsti dzērāji, kurus vada dziņa nogalināt. Tā nav patiesība. No otras puses ir paziņojumi, ka mednieki ir tā sabiedrības grupa, kas visvairāk dara dabas aizsardzības labā un tieši mednieku interese ir tā, kas nodrošina medījamo sugu pastāvēšanu. Un arī tā nav patiesība.

Par pirmo apgalvojumu mazliet vēlāk, bet sākšu ar otro - par mednieku rūpēm par putnu aizsardzību. Gan pasaulē kopumā, gan tieši Latvijā netrūkst piemēru mednieku ieguldījumam dabas aizsardzībā. Par to nav šaubu. Tomēr apgalvojums, ka mednieku interese ir galvenais dabas aizsardzības balsts, ir, maigi izsakoties, pārspīlēts. To apliecina arī Eiropas Vides aģentūras pērn pavasarī publicētais ziņojums par dabas aizsardzības stāvokli Eiropas Savienībā (šeit), no kura esmu paņēmis zemāk redzamo attēlu.

ES ligzdojošo putnu populāciju ilglaicīgās pārmaiņas: Putnu direktīvas 1. pielikumā (Annex I) un 2. pielikumā (Annex II) iekļautās sugas, pielikumos neiekļautās sugas (Non-Annex I/II) un visas sugas kopā (All taxa). Stabiņu krāsa atspoguļo populāciju tendences: zaļš - pieaug, pelēks - neskaidra/nav zināma, gaiši zils - stabila, tumši zils - svārstās, oranžs - samazinās. Stabiņu augstums parāda, cik procentiem sugu attiecīgajā grupā novērota konkrētā populācijas tendence.
Attēla labākai izpratnei jāpaskaidro, ka Putnu direktīvas 1. pielikumā iekļautas ES īpaši aizsargājamas putnu sugas (šo sugu aizsardzībai, piemēram, veidojamas Natura 2000 teritorijas), bet 2. pielikumā - putnu sugas, kuras ES dalībvalstis var atļaut medīt.

Kā redzams, īpaši aizsargājamo sugu grupā ir vislielākais sugu ar augošām populācijām īpatsvars, bet vislielākais sarūkošo populāciju īpatsvars ir medījamo sugu grupā. Noteikti nevar apgalvot, ka medības ir par pamatu bēdīgajām tendencēm, kas vērojamas medījamo sugu vidū, tomēr atspoguļotās putnu populāciju pārmaiņas ir skaidrs apliecinājums tam, ka mednieku interese par putniem nevar nodrošināt populāciju saglabāšanos tā, kā to var no direktīvas izrietoši dabas aizsardzības likumi un pasākumi.

Droši vien atziņa, ka mednieku interese putnus neglābj, vēl jo vairāk liek uzdot jautājumu - kāpēc tad LOB necīnās pret putnu medībām? 

Īsā atbilde ir pavisam vienkārša: tāpēc, ka esam apsolījuši to nedarīt. Pirms 12 gadiem LOB pārstāvētā dabas aizsardzības organizāciju apvienība BirdLife International noslēdza līgumu ar Eiropas Savienības Medību un dabas aizsardzības asociāciju federāciju (FACE), kas būtībā ir ES līmeņa miera līgums starp mednieku un dabas aizsardzības organizācijām. Abas puses vienojušās par kopīgu atbalstu Putnu direktīvai, un tā, kā zināms, ietver gan putnu aizsardzības nosacījumus, gan atļauju putnus medīt. Līgumu var izlasīt šeit (neņemiet ļaunā, ka angliski, oficiālais tulkojums ir drausmīgs).

Vēl viena tikpat vienkārša atbilde: LOB biedru vidū vienmēr ir bijuši mednieki, turklāt ne tikai "ierindas biedri", bet arī lēmējvaras pārstāvji. Ievērojamākais no LOB biedriem medniekiem, protams, ir mūsu ilggadējais prezidents Jānis Vīksne, bet viņš nebūt nav vienīgais mednieks, kas bijis arī augstu stāvošs LOB biedrs. Starp citu jāatzīmē, ka Latvija šajā ziņā nav unikāla - arī citās valstīs mednieki ir augstos amatos dabas aizsardzības organizācijās.

Tomēr LOB biedri ir ļoti dažādi un mūsu rindās netrūkst arī putnu mednieku pretinieku (un arī daži no viņiem ir un ir bijuši LOB padomes locekļi). Tieši tāpēc 2009. gadā mēs ilgi un reizēm kaislīgi diskutējām savā starpā, lai saprastu, ko īsti LOB domā par medībām. Tā tapa šeit atrodamais dokuments - LOB nostāja medību jautājumā. Tolaik atzīmējām, ka nostāja pārskatāma pēc gada, bet līdz šim neesam jutuši nepieciešamību to darīt.

Bet nav arī gluži tā, ka LOB neiestāšanās pret putnu medībām skaidrojama vien ar savulaik Eiropā parakstītu dokumentu un nespēju tikt galā ar citādi domājošiem pašu rindās. Tagad aizspiedied ausis, jo es teikšu kaut ko tādu, kas daudziem nepatiks: LOB ir dabas aizsardzības, nevis dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācija. Mūsu mērķis ir populāciju, nevis indivīda aizsardzība. Tā dabā ir iekārtots, ka dzīvnieki cits citu nogalina, un kaut kur tur pa vidu jau izsenis iekārtojies arī cilvēks. Mūsdienās Latvijā medības vairākumā gadījumu nav būtisks drauds savvaļas putnu populācijām, galvenokārt tāpēc, ka tās ir stingri reglamentētas Putnu direktīvas noteiktajā rāmī. Medības ir ierobežotas gan sugu, gan laika ziņā, gan ar citiem nosacījumiem, un, lai gan tās var šķist nežēlīgs pasākums, tās ne tuvu nestāv, piemēram, vispārējai putnu mazuļu iznīcināšanai ligzdošanas laikā mežizstrādes dēļ (atgādinu, ka šeit joprojām var parakstīties par šādas prakses izbeigšanu).

Gribu arī atgriezties pie diagrammas par ES putnu populāciju pārmaiņām. Jā, vienkārši skatoties, medības tiešām nav putnu glābiņš, tomēr tas nenozīmē, ka mednieki nevar dot būtisku ieguldījumu dabas aizsardzībā. Tikai, lai to izdarītu, jātiek vaļā no maldīgās "mēs esam vienīgie, kas kaut ko dara" pārliecības un jāmācās sadarboties. LOB ir viena no šādām sadarbības platformām starp medniekiem un nemedniekiem, un, kā jau minēju, neesam unikāli, tāpēc varu droši apgalvot, ka mednieku ieguldījums slēpjas arī tajā zaļajā stabiņā, kas atspoguļo īpaši aizsargājamo (un nemedījamo) putnu populāciju pieaugumu ES.

Pirms kāda laika, diskutējot par tām pašām mērkaziņas medībām, uz manu aizrādījumu, ka Latvijā nav piemēra, kad mednieku interese būtu spējusi pavērst pretējā virzienā apdraudētas sugas lejupejošo populācijas tendenci, Latvijas Mednieku savienības vadītājs Jānis Baumanis norādīja, ka bez mednieku intereses Latvijā vairs nebūtu medņu. Toreiz atcirtu, ka tā ir tikai spekulācija, tomēr...

Jā, mednis joprojām ir apdraudēts, jā, maz ticams, ka tad, ja mednis nebūtu medījams putns, tas no Latvijas jau būtu izzudis, tomēr būtu nevietā noniecināt mednieku ieguldījumu šīs sugas aizsardzībā. Un es nerunāju par plēsīgo zvēru izmedīšanu medņu riestu apkārtnē, bet gan par daudz būtiskāko medņu dzīvotnes aizsardzību. Lai gan detalizētas informācijas man nav, es nešaubos, ka mednieki devuši būtisku ieguldījumu medņu mikroliegumu veidošanā, vai nu paši ierosinot mikrolieguma izveidošanu vai ziņojot kādam (piemēram, LOB), kas to izdara. Skaidrs, ka bez dzīvotnes aizsardzības gan medņu Latvijā vairs nebūtu.

Man kā LOB vadītājam bieži jārunā visas organizācijas vārdā, tāpēc jānoliek malā personīgais viedoklis. Es tiešām ļoti cienu veģetāriešus (vismaz kamēr veģetārisms nekļūst sektantisks) un, ja gribasspēks atļautu, pats par tādu kļūtu. Tāpat es ļoti cienu Vilni Skuju un vienmēr uzmanīgi ieklausos viņa teiktajā. Tomēr LOB nostāja putnu medību jautājumā man nesagādā nekādu diskomfortu un es zem tās parakstītos arī tad, ja amats neliktu to darīt. Ļaujiet paskaidrot...

Pirmkārt, man jau sen ir izstrādājusies nepatika pret cilvēku vienkāršotu klasifikāciju: latvietis - labs, krievs - slikts; kristietis - labs, musulmanis - slikts; uzņēmējs - labs, ierēdnis - slikts utt. Neviens nekļūst par nicināmu cilvēku tāpēc, ka ir mednieks, un neviens nekļūst labs tikai tāpēc, ka met plinti krūmos. Man "rokas stiepiena attālumā" ir divi mednieki - sievastēva brālis un kaimiņš (par kuru šeit jau esmu rakstījis), kas savās zināšanās un rūpēs par dabu noteikti izceļas virs vidējā latvieša.

Turklāt jāpatur prātā, ka mednieki nav vienīgie, kas nogalina putnus, un arī šajā ziņā man nav nekāda pamata justies morāli pārākam par medniekiem. Uzmetu aci statistikai, kas man pa rokai, un pārliecinājos, ka Latvijā vidēji viens mednieks nomedī 1-2 putnus gadā. Es, būdams autovadītājs, visbiežāk gada laikā nogalinu vairāk. Protams, sajūta, notriecot putnu, ir ļoti nepatīkama un es to neizbaudu nekādā mērā, tomēr beigtajam putnam vienalga, vai to mērķtiecīgi nogalina mednieks vai nejauši - autovadītājs, kurš pēc tam mocīsies sirdsapziņas pārmetumos.

Ceru, ka tagad Vilnim un pārējiem būs skaidrs, kāpēc LOB (un arī es personīgi) neiestājas pret putnu medībām kā tādām. Tomēr savu mērķi nodrošināt Latvijas savvaļas putnu populāciju saglabāšanu arī nekad neaizmirsīsim, tāpēc vienmēr cīnīsimies pret medību praksi, kas apdraud šī mērķa sasniegšanu. Protams, būs tādi, kas mūs pasludinās par mednieku ienaidniekiem. Protams, būs tādi, kas mums pārmetīs pārlieku iecietību pret medniekiem. Bet es esmu iemācījies ar to sadzīvot.

svētdiena, 2016. gada 7. augusts

Cilvēks IR vissvarīgākais

Strādājot dabas aizsardzības jomā, nereti nākas dzirdēt, ka dabas aizsardzība tiek pretnostatīta cilvēka interesēm. Bieži to dara dabas aizsardzības oponenti, bet dīvainā kārtā reizēm tā izsakās arī tie, kas darbojas dabas aizsardzībā. Dabas aizsardzības organizācijas ir cīnījušās un turpinās cīnīties pret antropocentrisku pasaules uzskatu, sakot, ka tas ir novecojis un cilvēks nav pasaules naba. Nevar nepiekrist, ka bez cilvēka pasaule bojā neietu un daudzi tās iemītnieki justos labāk. Tomēr, lai kā mēs censtos, mēs nevaram pārkāpt bioloģijai, kas mūs vada kopš dzīvības rašanās uz Zemes - katra suga ir pati sev svarīgākā: zilaļģei svarīgākā ir zilaļģe, bebram svarīgākais ir bebrs un cilvēkam svarīgākais ir cilvēks.

Ja no tā būtu atkarīga mana bērna dzīvība, es nedomājot nobeigtu zaļo vārnu ar kailām rokām. Zaļajai vārnai par laimi tās aizsardzība neviena cilvēka dzīvību neapdraud. Pret mūsu dzīvību apdraudošiem dabas daudzveidības elementiem cilvēki vienmēr ir cīnījušies, un nav dzirdēts, ka kāda dabas aizsardzības organizācija saceltos pret mēģinājumiem izskaust difteriju, trakumsērgu vai AIDS, lai gan arī slimībām neapšaubāmi ir būtiska loma ekosistēmās.

Labi, zaļā vārna mūsu dzīvības neapdraud, bet arī neglābj, vai ne? Tad kā gan varētu būt skaidrojams, ka mūsu neizbēgami egoistiskā suga ir Garkalnē izveidojusi liegumu zaļās vārnas aizsardzībai, lai mēģinātu paglābt šo sugu no tā, ko paši esam tai nodarījuši?

Kā zināms, izdzīvošana ir tikai pamatvajadzība, bet ar to vien ir par maz. Lai apmierinātu savas vajadzības, bieži vien mums nepieciešama nauda, tāpēc mēs augstu vērtējam tās dabas vērtības, kas mums nes peļņu, piemēram, mežā augošos kokus. Ir tādas dabas vērtības, kas mums tiešā veidā peļņu nenes, tomēr sniedz aprēķināmu ekonomisku labumu - tīrs gaiss, tīrs ūdens un citi tā saucamie ekosistēmu pakalpojumi. Un tad ir zaļā vārna. Iespējams, kaut kādu ekosistēmu pakalpojumu vērtību varētu izrēķināt arī šai sugai, bet maz ticams, ka tā atsvērtu ieguldījumus šīs sugas aizsardzībā.

Zaļajai vārnai par laimi mums ir ne tikai izdzīvošanas dziņa un vēlme pelnīt naudu, bet arī morālās vērtības. Man nav pilnīgi nekāda ekonomiska ieguvuma vai citāda praktiska labuma no vardes, kas lēkā man pa pagalmu, tomēr, ja es to nogalinātu, es justos slikti. Vēl sliktāk es justos, ja manas rīcības dēļ no Latvijas vai pat pasaules izzustu kāda suga. Jā, arī šajā gadījumā galvenais ir tas, kā jūtos es, bet es gribu justies labi, un tāpēc zaļajai vārnai ir paveicies. Pirmajā brīdī vēlme justies labi varētu šķist triviāla un emocijās balstīta, tomēr jāpatur prātā, ka tieši tas mūsu dzīvē ir galvenais mērķis. IKP, nodarbinātība, mūža ilgums utt. ir tikai ērti, bet ļoti nepilnīgi surogātrādītāji, ar ko mēģinām aizstāt galveno, bet grūti izmērāmo - labklājību jeb to, vai mums klājas labi.

Zaļajai vārnai un citām sugām ir paveicies arī ar to, ka es nebūtu vienīgais, kas justos slikti to izzušanas gadījumā. 97% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsu atbildība ir rūpēties par dabu, un 62% domā, ka dabas daudzveidības samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma ("Eirobarometra" dati skatāmi šeit). Galvenie iemesli tam, ka vairāk nekā puse iedzīvotāju ir apmierināti ar dzīvi Latvijā, ir skaista daba un tīra vide ("DNB barometrs" šeit).

Uz tā fona, ka lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju rūp dabas aizsardzība, ir dīvaini dažādās diskusijās no dabas aizsardzības pretiniekiem (vienalga, vai runa ir par aizsargājamo biotopu kartēšanu, meža neciršanu putnu ligzdošanas laikā vai kaut ko citu) dzirdēt saukļus "par cilvēkiem": "Cilvēks arī ir dabas daļa!" "Sargājot dabu, mēs aizmirstam, ka jāsargā cilvēks!" Dabas aizsardzība, lūk, izdzenot cilvēkus no mājām un Latvijas.

Un tad ir tie brīži, kad izrādās, ka rūpju māktajiem cilvēku aizstāvjiem cilvēks nemaz nav tik svarīgs... Meža nozares pārstāvji paziņo, ka nevar ņemt vērā to, ka 80% Latvijas iedzīvotāju un 77% meža īpašnieku atbalsta mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā. Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Kristaps Klauss uzsver, ka kailciršu veikšanu māju tuvumā ar iedzīvotājiem nevajadzētu saskaņot, jo kailcirtes cilvēkiem nepatīk. Īlē un Elejā iedzīvotāji protestē pret vietējiem svarīgu mežu izciršanu, bet iedzīvotājus tā vietā, lai uzklausītu, velk uz tiesu, un atbalstā meža nozarei izčākst Latvijas Pašvaldību savienības sauklis, ka jāsargā cilvēks. Mazāk nekā 20% Latvijas iedzīvotāju ir apmierināti ar Latvijas mežu apsaimniekošanu, tomēr lēmumu pieņēmēji uzskata, ka mežos viss ir kārtībā.

Un arī laukos viss ir kārtībā. Vides organizācijas (un pieņemu, ka arī atbildīgās institūcijas) laiku pa laikam saņem zvanus no iedzīvotājiem, kas tā vai citādi kļuvuši par lauksaimniecības pesticīdu lietošanas upuriem - kaimiņš nomiglojis ogu krūmus vai bioloģiski audzētas kultūras, apindējušās bites u.tml. Kad vides organizācijas vērsās Zemkopības ministrijā ar aicinājumu ieviest sistēmu kaimiņu brīdināšanai par lauku miglošanu un negāzt uz labības herbicīdus pirms tās nokulšanas, saņēmām atbildi, ka mūsu prasības ir pārmērīgas un radīs nevienlīdzīgu konkurenci ar citām valstīm. Še tev! Izrādās, Latvijā, tāpat kā Ķīnā, Bangladešā un Indijā, tomēr vēl svarīgāka par cilvēku ir uzņēmumu konkurētspēja. Indēsim vien savus iedzīvotājus, jo citādi citi saražos lētāk.

Patiesībā neiecietībai pret dabas aizsardzību pamatā ir nevis domstarpības par to, vai cilvēks ir vissvarīgākais, bet gan nevienprātība par to, kas ir svarīgs cilvēkam, un kāds cits dabas likums, kas mūsos iekodēts tikpat nepārvarami un būtībā ir pamatā tam, ka savu sugu uzskatām par vissvarīgāko, - es esmu svarīgāks nekā visi pārējie. Tāpēc tad, kad jums kāds saka, ka cilvēks ir vissvarīgākais, noteikti neaizmirstiet pajautāt - kurš.

sestdiena, 2016. gada 23. jūlijs

Dārzs putniem

Mans dārzs ir samērā liels, atrodas mežā un tajā ir dīķis, bet citādi tas noteikti nav īpašs - parasts, visnotaļ neapsaimniekots dārzs. Dārznieki varbūt to pat vispār nesauktu par dārzu. Mums ir tikai dažas puķu dobes, un vienā no tām ietilpināti arī daži zemeņu ceri un pāris sīpolu lociņiem. Labi, varbūt ābeļdārzs, jo dažādu ābeļu un bumbieru gan mums netrūkst. Lielākoties mans vienīgais ieguldījums dārzkopībā (un šo vārdu lietoju ļoti brīvi) ir tas, ka pļauju zāli. Neesmu arī īpaši domājis par putnu piesaistīšanu (reizēm domāju tikai par neatbaidīšanu), tāpēc uz manu dārzu putnu draugi nenāks skatīties kā savulaik uz Kārļa Griguļa mājām, bet tieši tāpēc esmu izvēlējies savu dārzu, lai pastāstītu par dažām lietām, kas parastu dārzu var padarīt putniem interesantu.

Putni ir tik dažādi un tik dažādas to prasības pēc dzīvotnes, ka būtu ļoti grūti dārzu padarīt putniem pilnīgi nepiemērotu. Varbūt varētu vienīgi noasfaltēt. Bet dabā, kā zināms, spēks ir daudzveidībā, tāpēc, jo daudzveidīgāks dārzs, jo dažādāki putni to redzēs labu esam, un šis būs stāsts par dažiem elementiem dārza daudzveidības nodrošināšanai.

Divas galvenās lietas, kas putnam nepieciešamas - barība un vieta, kur būvēt ligzdu (protams, vēl ir drošas slēptuves, ūdens, materiāli ligzdai, posteņi dziedāšanai utt., bet šīs ir divas galvenās).

Spriežot pēc iedzīvotāju zvaniem uz LOB, viens no galvenajiem iemesliem konfliktiem starp dārzu īpašniekiem un putniem ir ķirši. Sūdzības parasti saņemam par mājas strazdiem, bet manā dārzā mežā mājas strazdu nav. Tas gan nenozīmē, ka trūkst ķiršu ēdāju - melno mežastrazdu, pelēko strazdu, sīļu, dižraibo dzeņu...

Putnu uzlidojumi ķiršiem, šķiet, notiek augļu nogatavošanās secībā un sākot ar saldākajiem. Tomēr našķēšanās apjomos ķirši paliek arī mums. Turklāt vairāki no kokiem ir tik augsti, ka lielāko daļu ķiršu tāpat bez īpašas piepūles nolasīt nevaram.






Tomēr ķirši nav vienīgie putniem interesantie augļu koki. Kā jau minēju, dārzā netrūkst ābeļu. Tagad, kad augļi vēl ir mazi, zaļi un skābi, nevienu putnu tie neinteresē, bet rudens otrajā pusē un ziemā - cita lieta. Tad, ābolus meklējot, pa nobirušajām lapām rušinās melnie mežastrazdi, bet kokos palikušie augļi piesaista dzeņus.

Vienā pagalma malā gar ceļu augošās lazdas traucē cauri pagalmam izbraukt lielām mašīnām, toties nodrošina riekstus sīļiem, riekstrožiem un dzilnīšiem.

Bet vislielākais "augļu koks" dārzā ir loga priekšā augošais ozols. Zīles, kā zināms, ir klasiska sīļu barība, tāpēc rudeņos šie putni it bieži plosās pa ozola zariem.

Tomēr sīļi nav vienīgie, kas ozolā atrod sev barību. Kad vēl strādāju mājās (pie loga ar skatu uz ozolu), varēju tajā novērot dažādas putnu sugas, piemēram, dzeņus - gan dižraibo un vidējo dzeni, gan pelēko dzilnu. Dzeņi gan ozolā nemeklēja zīles, bet kukaiņus un to kāpurus.

Kā zināms, lieliska vieta kukaiņu kāpuriem ir arī mirusi koksne. Dārzā var atrast vietu arī tai. Es saprotu apsvērumus, kuru dēļ varētu nevēlēties savā dārzā turēt lielu nokaltušu koku (un attēlā redzamie koki patiesībā ir mežā, nevis manā dārzā),...

 ...bet reizēm nemaz nevajag daudz. Piemēram, ābeles celms, kas nozāģēts augstu, lai varētu uz tā sēdēt, arī izrādījies laba dzīvotne kukaiņiem un līdz ar to arī barotava dzeņiem. Tāpat noderētu arī kāds nokaltis zars, kas atstāts nenozāģēts.

Putniem nepieciešama ne tikai pārtika, bet arī ūdens (turklāt ne tikai dzeršanai, bet arī lai nomazgātos un atvēsinātos). Jau iepriekš esmu rakstījis par putnu dzirdinātavu (šeit), bet manā dārzā šo funkciju pilda dīķis. Turklāt dīķis nodrošina putniem ne tikai ūdeni, bet arī barību - tajā attīstās kukaiņu kāpuri un dzīvo arī zivis, tāpēc reizēm manā dārzā viesojas arī zivju gārnis un zivju dzenītis (ne vienam, ne otram gan šeit nav kur ligzdot). Pavasaros dīķī novērojamas arī meža pīles, kas dažu gadu kaut kur tepat arī ligzdo.

Tas, kā gan manā dārzā nav, ir veci, dobumaini koki, jo lielākā daļa no kokiem ir sievas vecvecāku iestādīta apmēram pirms 40 gadiem. Parasti šādu koku trūkums tiek kompensēts ar būrīšiem. Nesakiet nevienam, bet būrīšu izgatavošanai un uzstādīšanai esmu par slinku. Mūsu dārzā būrīšus salikusi mana sieva.

Ir gan arī viens būrītis, kas saglabājies no aizlaikiem, jo atrodas vietā, kur bez palīglīdzekļiem klāt netikt. Šogad tajā apmetušies sirseņi, bet savulaik tajā ligzdojušas svīres.


Tomēr ir putni, kas, lai gan skaitās dobumperētāji, atrod sev ligzdošanas vietu pat tad, ja nav ne būrīšu, ne dobumu. Šajā mājas stūrī fotografēšanas brīdī jumtā čiepstēja jau otrais lielo zīlīšu perējums.

Protams, arī mūsu mājās ir dažādi veci šķūnīši. Pat ja durvis tiem ir aizveramas, netrūkst šķirbu, pa kurām putni var iekļūt un atrast sev piemērotas ligzdošanas vietas.

Piemēram, šī ir stipri veca sarkanrīklītes ligzda, kas atrodas augstāk redzamajā šķūnītī. Šķūnīšos ligzdas mēdz būvēt arī melnie mežastrazdi un citi putni Tradicionālas saimniecības ēku apdzīvotājas ir bezdelīgas, bet, tā kā mēs dzīvojam mežā un mums nav lopu, šo putnu pie mums nav (bet kaimiņa mājā gan ligzdo).

Nezinu, vai pie tā vainojama teritorijas platība un sarežģītā topogrāfija vai mans slinkums, bet gluži visur zāli es nopļaut nevaru. Šādas nepļautas vietas ir piemērotas, piemēram, ķauķu ligzdošanai. Bet ziemā nenopļautās "nezāles" nodrošina barību pārziemojošajiem sēklēdājiem (piemēram, zaļžubītēm un dadzīšiem).

Nepļaujot konkrētu vietu ilgāku laiku, tā aizaug ar krūmiem. Arī krūmi ir piemērota ligzdošanas vieta ķauķiem (daļa sugu dod priekšroku lakstaugiem, citas - krūmiem), un šādās vietās var ligzdot arī brūnā čakste.

Protams, arī mērķtiecīgi stādīti krūmi ir piemēroti putnu ligzdošanai. Ogu krūmi manā dārzā gan ir pārāk appļauti un citādi pārāk no cilvēkiem apdzīvoti, lai būtu ļoti laba dzīvesvieta putniem. Lai gan novērojis to neesmu, domāju, ka upenes un jāņogas putni izmanto arī pārtikā.

Kā jau minēju iepriekš, koki manā dārzā lielākoties ir jauni, tomēr arī tie var nodrošināt putniem vietas ligzdošanai. Viens no labiem ligzdas kokiem ir tūja, kuras biezie mūžzaļie zari labi apslēpj ligzdas. Zaļžubītēm tā ir klasiska ligzdošanas vieta dārzos un parkos, un arī šajā tūjā dažus gadus zaļžubīte ir ligzdojusi. Citā tūjā ligzdu savulaik būvēja lauku balodis, bet nezinu, vai viņam kaut kas izdevās.

Arī savu dzīvi beiguši koki var noderēt putniem kā ligzdošanas vietas. Ligzdošanas sezonas laikā malkas grēdas parasti tiek atstātas mierā, un pa to laiku tajās savus mazuļus var izaudzināt melnais mežastrazds vai baltā cielava.

Arī dārzā putnus apdraud dažādi plēsēji (tostarp citi putni), tāpēc gan putniem, gan to ligzdām nepieciešamas drošas slēptuves (biezi krūmi, gara zāle, ēku šķirbas u.tml.).

Daļu draudu putniem sagādājam mēs paši. Kā zināms, daudz putnu nobendē kaķi. Kaķu mums nav, bet viņu lomu šajā ziņā diemžēl ieņem abi mūsu suņi. Kokos gan tie nekāpj, tomēr laiku pa laikam nokož kādu neveiklāku putnu mazuli (acīmredzot bija pat izpostījuši kādu melnā mežastrazda ligzdu, ko nebiju atradis). Šogad viņu zobos bija nonācis arī gaigalas mazulis, lai gan gaigalu savā dārzā nekad neesmu redzējis. Pašlaik, lai putniem nodarīto postu mazinātu, savas dienas suņi pavada aplokā. Viens labums no šiem zvēriem tomēr putniem var būt. Neesmu meklējis un pārbaudījis, bet domāju, ka lielā daļā apkārtnes putnu ligzdu izklājumā izmantota mūsu suņu spalva.

Dabā viss ir saistīts, tāpēc, padarot savu dārzu draudzīgu putniem, jūs palīdzēsiet arī citiem radījumiem - visur atrodami kukaiņi, dīķī mitinās zivis, dēles un gliemeži, uz malkas grēdām sildās un barību meklē ķirzakas, riekstus un zīles ēd peles, strupastes un vāveres, āboli interesē ne tikai dzeņiem un mežastrazdiem, bet arī caunām utt. Un galu galā labumu no dārza putniem iegūst arī dārza saimnieks - pupuķis mauriņā izskatās labāk nekā rūķis, putnu dziesmas ir daudz patīkamāks fons Jāņu svinēšanai nekā šlāgeri, un dārza radību izpēte bērnam ir veselīgāka izklaide nekā datorspēles.

Droši vien daudzi no manis aprakstītajiem elementiem ir atrodami arī jūsu dārzā, bet, ja nu jūsu dārzs ir asfaltēts laukums, varbūt sakraujiet vienā stūrī kādu ķieģeļu kaudzi. Putni to novērtēs.