trešdiena, 2020. gada 27. maijs

Pirms zaļajām vārnām

Lai par mani slikti runā!
Nē, es neesmu riebīgs tips...

Nē, nē, "Pienvedēja piedzīvojumu" dziesma "Cilvēks ar trepēm" nav līdzeklis, lai uzmundrinātu sevi pēc kārtējām diskusijām par meža apsaimniekošanu! Šī dziesma man galvā skan tās dažas dienas gadā, kad no LOB valdes priekšsēdētāja kļūstu tieši par to - cilvēku ar trepēm. Tas notiek tajās reizēs, kad dodos kolēģei Ievai Mārdegai palīgā pārbaudīt zaļo vārnu būrus.

Šoreiz Ieva aicina palīgā neparasti agri - jau 25. maijā. Zaļās vārnas vēl īsti nevarētu būt sākušas ligzdošanu, taču, tā kā pupuķiem, kas arī mēdz ligzdot zaļo vārnu būros, gan sezona jau sākusies, labprāt piekrītu doties Ievai līdzi. Turklāt šoreiz būru pārbaude notiks Ādažu poligonā, un tas nozīmē, ka varēsim pārbaudīt arī pupuķu būrus, kas mums gadīsies pa ceļam.

Varētu domāt, ka mans darbs, kas aprobežojas ar kāpņu pārnēsāšanu, piesliešanu pie būra un nostiprināšanu uz mašīnas, lai drīz atkal ņemtu nost, nav īpaši aizraujošs. Nu... nav jau arī, taču šis brauciens izvēršas patiesi interesants.

Gaigalas mazuļi. Foto: Ieva Mārdega
Pirmais pārsteigums - gaigalas ligzda ar mazuļiem vienā no būriem, kas uzlikti stabos. Stabu būri ir drošāki pret plēsējiem, tāpēc tiem taisītas lielākas skrejas, un gaigala šo lielo skreju labprāt izmantojusi. Pagaidām vēl mazuļi ligzdā, taču drīz tie leks ārā no būra un dosies... Jā, stāvot pie staba Ādažu poligona smiltājā-virsājā, nevaru saprast, kur tad tie dosies. Varbūt uz kādu no netālajiem ezeriem? Varbūt uz kādu slapjāku vietu tepat poligonā?

Būrus lielākoties pārbauda tikai Ieva, es esmu tikai cilvēks ar trepēm. Taču reizēm arī man rodas nezinātniska interese ielūkoties būrī. Tā gadās arī šoreiz, kad Ieva, ieskatoties kādā no būriem, ziņo, ka tajā ir divi lieli meža baloža mazuļi. Te vietā atgādināt, ka ornitologi par meža balodi nosaukuši nevis visbiežāk mežos sastopamo balodi (ko oficiāli sauc par lauku balodi), bet daudz retāku putnu, kas priekšroku dod tieši priežu mežiem. Ieva apgalvo, ka jauni meža baloža mazuļi izskatoties kā neglīti dzeltenīgi kazlēni, taču šie ir jau paaugušies un izskatās tieši tik pelēki skaisti kā meža baložiem jāizskatās. Bet nu smird gan kā velni!

Meža baloža mazuļi. Foto: Ieva Mārdega
Par šo meža baloža ligzdu ir īpašs prieks vairāku iemeslu dēļ. Ieva priecājas par to, ka šeit meža balodis tik ātri apguvis ligzdošanu būros (Garkalnes mežos esot pagājuši vismaz pieci gadi). Savukārt man prieks apzināties, ka šo mežu esam paglābuši no nociršanas. Vēl tagad uz dažiem kokiem redzamas oranžās joslas, kas norāda uz izcirtumā atstājamiem ekoloģiskajiem kokiem. Šī meža baloža ligzda kalpo kā labs atgādinājums, kāpēc vispār esmu pievērsies putniem. Pirmkārt, tas ir vienkārši jauki (to man atgādina abi pelēkie mazuļi). Otrkārt, nereti šim jaukumam nepieciešama īpaša aizsardzība (un to man atgādina uz kokiem bālējošās svītras).

Pupuķu mātīte. Foto: Ieva Mārdega
Netālu no būra ar meža baložiem kādā no zaļo vārnu būriem apmeties arī pupuķis. Šogad tāds jocīgs gads, kad priekam par apdzīvotu pupuķa ligzdu ir arī zināma vilšanās piegarša. It īpaši šajā gadījumā. Pērn desmit pupuķus aprīkojām ar ģeolokatoriem, un, ja šogad izdotos atgūt tajos saglabāto informāciju, varētu uzzināt, kur šie pupuķi pavadījuši ziemu un pa kādiem ceļiem lidojuši. Šajā būrī dzīvojošā pupuķu mātīte, kā var redzēt pēc gredzeniem, ir viens no šiem putniem. Bet ģeolokatora uz muguras tai vairs nav. Acīmredzot nebūsim pietiekami prasmīgi to uzlikuši.

Zaļās vārnas klātbūtni nevienā no būriem vēl nemana, lai gan vienā vietā dzirdam tās krekšķināšanu. "Vēl jau laikam zaļās vārnas nav masveidā atgriezušās," pēc būru pārbaudes bilst Ieva. Uzreiz gan attopamies un skumji nosmejam, ka zaļo vārnu gadījumā "masveidā" ir "pārējās piecas".

Medņa dzīvotne Ādažu poligonā. Foto: Viesturs Ķerus
Ar būru pārbaudi gan vēl šīsdienas piedzīvojumi nebeidzas. Kāds karavīrs Ievai atsūtījis ziņu par poligona austrumu daļā atrastu vistveidīgā putna ligzdu. Esot liels putns, bet ej nu tu zini, kas cilvēkam, kam ar putniem nav darīšana ikdienā, ir liels putns. Pieļaujot, ka ligzda pieder mežirbei, bet cerot, ka varbūt mednim, dodamies uz karavīra visnotaļ precīzi norādīto vietu. Skatoties uz mežu, gribas teikt - drīzāk mednis nekā mežirbe: priežu mežs ar mellenājiem bagātu zemsedzi, bet ļoti trūcīgu pamežu.

Vistveidīgie putni, rēķinoties ar savu maskējošo apspalvojumu, mēdz sēdēt ligzdā līdz pēdējam, un arī šajā gadījumā putns izlec no ligzdas mums pie pašām kājām. Tiešām liels putns! Tiešām mednis! Novēlot mednim sekmīgu ligzdošanu, ātri dodamies prom.

Interesanti, ka mednis, kas vispār ir tramīgs putns, izvēlējies apmesties Ādažu poligona mežos. Turklāt šeit ir ne viens vien medņu riests. Acīmredzot piemērotās dzīvotnes atsver militāro mācību radīto traucējumu. Viens no būtiskiem faktoriem, kas veido medņu dzīvotni, ir uguns. Gan šeit, gan citur var redzēt, ka medņi labi jūtas mežos, kur reiz izdegusi zemsedze. Arī pirms diviem gadiem Rampas purvā notikušais ugunsgrēks nācis medņiem par labu, un, iespējams, tieši tāpēc to ligzdošanas apgabals aizsniedzies līdz karavīra atrastajai ligzdai, kas ir visai tālu no līdz šim zināmajiem Ādažu poligona medņu riestiem.

Arī šādā vietā var ligzdot pupuķis.
Foto: Ieva Mārdega
Darbus beidzot, atgriežamies šautuvē, kur glabājas gan neizmantoti putnu būri, gan manis šodien iznēsātās kāpnes, gan citas mantas. Blakus konteineram, kurā šīs mantas glabājas, ievēroju zemē pie koka atstutētu zaļās vārnas būri. "Ar šiem uzmanies!" norādu Ievai un izstāstu gadījumu, kā pupuķis kādā dārzā izvēlējās ligzdot būrī, kas vēl nebija uzlikts kokā, bet stāvēja zemē pie šķūnīša. Ieva paver būrīša jumtu: "Tur ir pupuķis!" Ņemot vērā nupat stāstīto, paiet kāds brīdis, kamēr apjēdzu, ka viņa nejoko. Tiešām - būrī sēž pupuķu mātīte un perē olas, tā atgādinot, ka pupuķiem patīk ierīkot ligzdu tuvu zemei, un arī to, ka nevajag atstāt būrīšus, kur pagadās. Iespēja, ka šādā vietā ligzdošana varētu beigties sekmīgi, ir samērā neliela, taču cerēt varam.

Mūsu būru pārbaudes brauciens ir noslēdzies. Un es pat neesmu jums izstāstījis visu. Gan lielās zīlītes, gan mājas strazdi, gan erickiņi un mušķērāji - daudz ir to putnu, ko var sastapt, pārbaudot zaļo vārnu būrus, pirms masveidā ieradušies tiem iecerētie īstie saimnieki.


otrdiena, 2020. gada 19. maijs

Kāpēc man nepatīk koksnes granulas

Esmu pārliecināts, ka apsaukāties ir slikti vai, pareizāk sakot, nelietderīgi. Par to vēlreiz varēju pārliecināties pagājušajā nedēļā, kad mana šķendēšanās par Latvijas mežu nociršanu un lētu pārdošanu intervijā žurnālam IR, rakstiskā veidā izkristalizējās teikumā "Mēs esam tupi granulu eksportētāji". Turklāt tieši šo teikumu IR izcēla sociālajos tīklos. Tad nu varēja redzēt, ka, pirmkārt, izmantojot lamuvārdus, daudzi neko vairāk par tiem arī nedzirdēs, un, otrkārt, likumsakarīga atbilde uz šādu izteikumu ir: "Pats tups!" (kā starp citiem norādīja arī Latvijas Biomasas asociācijas valdes priekšsēdētājs Didzis Palejs).

Tad nu šoreiz saviem vārdiem, bez rupjībām un vairāk nekā vienā teikumā gribu paskaidrot, kas īsti bija tas, ko mēģināju pateikt intervijā.

Savus mežus pārdodam lēti

Pirmkārt, koksnes granulu eksportēšanu izmantoju tikai kā ilustrāciju tam, ka Latvijas koksnes resursi tiek pārdoti pārāk lēti. Taču negribēju apgalvot, ka Latvijā netiek ražoti koksnes produkti ar augstu pievienoto vērtību. Drīzāk to, ka tieši šādu produktu ražošanu vajadzētu veicināt.

Resursu izmantošanas efektivitāte - tas ir mērķis, zem kura varētu vienoties gan dabas aizsardzības organizācijas, gan koksnes industrija. Ja vien... Ja vien katrs ar to nesaprastu pilnīgi pretējas lietas. No koksnes ieguves viedokļa resursu izmantošanas efektivitāte ir paņemt no meža maksimāli, cik vien iespējams paņemt. Ne velti laiku pa laikam dzirdam, ka mežā palikušie koki tiek pārrēķināti koksnes kubikmetros, kas "sapūst mežā", turklāt pieliekot šai koksnei cenu eiro (nez kāpēc nepārrēķinot eiro šo mežā palikušo koku devumu dabai un cilvēkam).

No dabas aizsardzības viedokļa resursu izmantošanas efektivitāte būtu tieši pretējais - no meža paņemt, cik vien maz iespējams, taču šo paņemto izmantot pēc iespējas pilnīgāk un pārdot par pēc iespējas lielāku naudu. Manā sapņu un ilūziju pasaulē meža resursu izmantošanas efektivitāte nozīmētu to, ka varam cirst mazāk, bet ar nocirsto pelnīt vairāk. Problēma tā, ka reālajā dzīvē biznesā parasti nav tāda jēdziena "pietiekami", bet tā vietā ir - "jo vairāk, jo labāk". Līdz ar to pat iemācīšanās ar iegūto koksni nopelnīt vairāk (un šajā ziņā Latvija tiešām ir progresējusi) nenozīmē, ka tāpēc tiek cirsts mazāk.

Lai gan, kā jau minēju, Latvija ir kāpinājusi meža nozares pievienoto vērtību, salīdzinājums ar citām Eiropas valstīm rāda, ka tomēr esam "zem vidējā", respektīvi, savus mežus pārdodam salīdzinoši lēti.

Šeit redzam, kā ES valstīs mainījusies mežsaimniecības un mežizstrādes pievienotā vērtība starp 2005. un 2017. gadu.

Mežsaimniecības un mežizstrādes pievienotā vērtība pret koksnes ieguvei pieejamo platību.
Avots: https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Forests,_forestry_and_logging#Economic_indicators_and_employment
Redzams, ka Latvijas rādītāji ir uzlabojušies (tāpat kā visām pārējām valstīm, izņemot Beļģiju un Īriju), taču vienalga mums priekšā ir gan mežiem bagātas valstis (piemēram, Zviedrija un Somija), gan tādas valstis, kas ar mežiem īpaši nesaistās (piemēram, Dānija un Nīderlande). Varam sevi iepriecināt vienīgi ar to, ka Lietuva atrodas aiz mums.

Te gan jāņem vērā, ka nozares pievienotā vērtība attiecināta pret koksnes ieguvei pieejamo platību. Varētu pieņemt, ka šāds rezultāts ir tāpēc, ka mēs ļoti maz cērtam no tā, kas pieejams. :-)

Taču, ja attiecina mežsaimniecības un mežizstrādes pievienoto vērtību nevis pret koksnes ieguvei pieejamo platību, bet pret izcirsto koksnes apjomu, attēls neiznāk īpaši labāks (bet aiz mums ir igauņi!).

Datu avoti:
Pievienotā vērtība: https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Forests,_forestry_and_logging#Economic_indicators_and_employment
Mežizstrādes apjoms Latvijā: https://www.vmd.gov.lv/valsts-meza-dienests/statiskas-lapas/-meza-apsaimniekosana-/koksnes-resursu-ieguve?nid=1682#jump
Mežizstrādes apjoms pārējās valstīs: https://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=for_remov&lang=en
Taču šis vēl nav īsti stāsts par granulām. Šeit redzams tikai pirmais solis - koksnes ieguve. Protams, tas, par kādu cenu var pārdot mežā nocirsto koku, lielā mērā atkarīgs no tā, kādai izmantošanai tas tiek pārdots, taču, lai nonāktu līdz eksportam, vēl jāskatās uz tālāko pārstrādi.

Ar tālāko pārstrādi vairs nav tik vienkārši, jo šeit nav (var nebūt) tiešas saistības starp koksnes ieguvi Latvijas mežos un pārstrādei pieejamo koksnes apjomu, jo šeit lomu spēlē arī citi faktori (imports un eksports, tālāka pārstrāde, novirze laikā starp ieguvi un pārstrādi).

Datus, kas ļauj novērtēt, par kādu cenu pārdodam Latvijas mežus, varam atrast ziņojumā "State of Europe's Forests", kas tiek sagatavots reizi piecos gados. Šogad varam gaidīt jaunāko publikāciju, bet pagaidām svaigākie eksporta dati ir par 2010. gadu. Latvijā publicētajos datos redzam tikai eksporta vērtību, bet ne koksnes apjomu, taču šeit eksporta apjoms izteikts kubikmetros apaļkoku ekvivalenta, t.i., cik liels daudzums apaļkoka nepieciešams produktu sagatavošanai.
Datu avots: https://foresteurope.org/state-europes-forests-2015-report/
Kā redzams, arī šajā grafikā Latvija ir "astes galā". Protams, cena, par kādu savus koksnes produktus eksportējam šobrīd, ir augusi, salīdzinot ar 2010. gadu, taču visticamāk tas attiecas arī uz gandrīz visām pārējām valstīm. Varam gaidīt jauno "State of Europe's Forests" ziņojumu un cerēt, ka tas gaisinās manas bažas par Latvijas mežu lētu pārdošanu.

Tiktāl par mūsu eksporta lētumu, kura ilustrēšanai intervijā piesaucu koksnes granulas.

Granulas un koksnes resursu efektīva izmantošana

Par pašām granulām runājot, sociālajos tīklos man tika aizrādīts, ka tās tiek gatavotas no citu koksnes produktu ražošanas atlikumiem. Tā teikt: "Vai tad mums tās skaidas būtu jāmet ārā?"

Ražot izmantojamu produktu no tā, kas paliek pāri no citu produktu ražošanas, protams, ir atbalstāmi. Šeit tas sasaucas ar manis iepriekš rakstīto: ja reiz esam koku no meža paņēmuši, tad izmantojam to pēc iespējas pilnīgāk. Protams, būtu jāvērtē, vai granulas ir vērtīgākais, ko no šiem atlikumiem varam ražot. Turklāt granulu gadījumā (līdzīgi kā ar savulaik daudz apspriesto biogāzi) ir taisnība, ka tās var ražot no citu ražošanas procesu atlikumiem, bet tas nenozīmē, ka tās arī tiek no šiem atlikumiem ražotas.

To, cik daudz koksnes atlikumu  un cik daudz apaļkoka tiek izmantots granulu ražošanā, varam uzzināt no SBP sertificēto (tātad, cerams, kopumā videi draudzīgāko) ražotāju pamatpiegādes atskaitēm. Nepretendējot uz visaptverošu informāciju, ieskatījos, no kā granulas ražo PELLET 4ENERGIA, Graanul Invest, Graanul Pellets, Latgran, AKZ un Kurzemes Granulas. No minētajiem ražotājiem tikai AKZ norāda, ka apaļkoku granulu ražošanā neizmanto vispār, bet pārējos uzņēmumos apaļkoka īpatsvars granulu ražošanā ir no 6% līdz pat 71%. Jāatzīmē, ka apaļkoks, ko izmanto granulu ražošanā, ir zemas kvalitātes koksne jeb tā saucamā "malka".

Ko granulu ražošana nozīmē dabā

Protams, ka mani kā dabas aizsardzības organizācijas pārstāvi pirmkārt uztrauc tas, kā granulu ražošana ietekmē to, kas notiek un kas paliek mežā.

Šeit svarīgi pasvītrot, ka bieži vien tas, kas ir zemas kvalitātes no saimnieciskā viedokļa, nebūt nav zemas kvalitātes dabai. Pēc granulu ražotāju sniegtajiem pārskatiem nevar spriest, cik lielu īpatsvaru no izmantotā apaļkoka veido, piemēram, dobumaini, iztrupējuši vai zaraini koki, kurus varbūt būtu bijis labāk atstāt dabai, nevis pārstrādāt granulās.

Tomēr ir arī situācijas, kur vērtīgs koks no saimnieciskā viedokļa (t.s. lietaskoks) ir vērtīgs arī dabai. Šeit var minēt resnus kokus, kas, kā jau daudzkārt esmu uzsvēris, ir nozīmīgi dabas daudzveidības saglabāšanai, un vismaz līdz zināmai robežai šie koki ir arī saimnieciski nozīmīgi. Taču augošs pieprasījums pēc granulām var veicināt to, ka mežu apsaimniekotājiem mazinās interese lietaskokus audzēt. Ja reiz tas notiek augoša pieprasījuma rezultātā, jādomā, ka ekonomiskus zaudējumus pašam meža īpašniekam tas neradīs (rēķinājis neesmu), taču dabai gan tas var nodarīt postu.

Ja jums šķiet, ka es runāju par tīri hipotētisku situāciju, tad šeit vietā atgādināt Dagņa Dubrovska rakstu "Meža kanoni jāmaina". Šis raksts ir viens no priekšvēstnešiem bēdīgi slavenajiem grozījumiem koku ciršanas noteikumos, kas ļautu cirst tievākus kokus. Tieši rakstā paustā doma, ka "ja īpašnieks vēlas pēc iespējas vairāk ražot, teiksim, papīrmalku vai biomasu, kas izmantojama tālāk enerģijas ražošanā, tad optimālais priedes ciršanas vecums būtu ap 60 gadiem", bija tā, kas saniknoja vecākās paaudzes mežkopjus, kas mūsdienu mežu apsaimniekošanu salīdzināja ar meža izvarošanu.

Galu galā Zemkopības ministrijas virzītie noteikumu grozījumi tomēr neparedzēja pilnīgu brīvību meža īpašniekam izlemt, kad cirst mežu, un palika pie tā, ka orientēs mežu apsaimniekošanu uz zāģbaļķi, tikai mazākās dimensijās. Un arī paši noteikumu grozījumi par laimi vismaz pagaidām palikuši bez tālākas virzības. Taču idejas "kāpēc mēs nevaram kā Skandināvijā" joprojām virmo, un grozījumu virzīšanas process kalpoja kā spilgts un brīdinošs piemērs tam, cik vieglu roku, neskatoties uz pašas nozares plānošanas dokumentiem un iespējamo ietekmi uz vidi, tiek bīdītas idejas pielāgot mežu aktuālajam koksnes pieprasījumam.

To, ka granulu ražošanai un eksportam ir tieša ietekme uz dabā notiekošo, pērn, viesojoties Rīgā, skaidroja arī Tartu universitātes profesors Asko Lehmuss. Savā prezentācijā viņš rādīja, kā koksnes produktu, jo īpaši granulu, eksports veicina mežu ciršanas apjomu pieaugumu. Tiem, kam šķiet, ka "tā jau Igaunija", iesaku rūpīgi iepazīties ar visu prezentāciju. Tas ļaus pārliecināties, cik pārsteidzoši līdzīgas ir mežu apsaimniekošanas problēmas mūsu valstīs, un viena no līdzībām ir augoša mežizstrādes intensitāte.

Savukārt pieprasījumu pēc koksnes granulām veicina tas, ka daudzviet ES tiek subsidēta biomasas izmantošana enerģijā. Šīs subsīdijas tiek balstītas uz pieņēmumu par biomasas izmantošanas "oglekļa neitralitāti". Jautājums par mežu ciršanu klimata pārmaiņu mazināšanas vārdā ir garāks stāsts, ko atlikšu uz citu reizi. Šeit vien atgādināšu par vairāk nekā 700 zinātnieku vēstuli, kurā norādīts uz draudiem klimatam un dabai, ko rada koksnes dedzināšana. Tāpat norādīšu uz zinātnisku rakstu, kur sniegts pārskats par galvenajiem kļūdainajiem pieņēmumiem, kas saistīti ar koksnes izmantošanu enerģētikā.

Bet kaut kā jau jāsildās...

Man jāatzīst, ka šobrīd arī pats savu māju apkurinu ar koksnes granulām, tātad, pārfrazējot angļu teicienu, šobrīd mana nauda nav tur, kur mana mute. To gan daru apstākļu spiests, nevis tāpēc, ka šis šķistu videi draudzīgākais risinājums. Pats kurinot granulas, zinu arī to, ka šim atjaunojamajam energoresursam komplektā nāk arī blāķis ar plastmasas atkritumiem. Pērc no kura piegādātāja gribi, visi pako granulas plastmasas maisos. Tāpat arī zināms, ka granulu kurināšana kaitē ne tikai videi, bet arī manai veselībai (šeit viens raksts par to).

Noslēgumā svarīgi atzīmēt, ka, protams, koksnes granulas nebūt nav tas sliktākais, ko varētu kurināt enerģijas ieguvei, no klimata, dabas aizsardzības, veselības un galu galā arī ģeopolitiskā viedokļa. Diskutējot par šo jautājumu ar kolēģiem no citām valstīm, esmu norādījis, ka kaut kas jau mums jākurina būs. Neizbēgami gan manās mājās, gan Latvijā un Eiropā kopumā pārskatāmā nākotnē koksnei būs liela nozīme enerģijas ieguvē. Taču jau šodien mums vajadzētu domāt, kā mazināt koksnes dedzināšanas negatīvās sekas klimatam, dabai un cilvēku veselībai. Savukārt ar domu par rītdienu uz koksnes izmantošanu enerģētikā mums drīzāk būtu jāskatās kā uz problēmu, kas prasa risinājumu, nevis kaut ko tādu, ar ko lepoties un ko veicināt.

svētdiena, 2020. gada 17. maijs

Un pie tava kapa dziedās ģirlicis

Foto: Ruslans Matrozis
Saulainā maija pēcpusdienā esam sapulcējušies Salacgrīvas kapos, lai atvadītos no ģenerāļa Jura Lipsberga. Nē, nē, lai gan armijā viņš ir dienējis, ģenerālis nav dienesta pakāpe. Patiesībā vajadzētu rakstīt ar lielo burtu - Ģenerālis ir kolēģu piešķirta iesauka. Nē, "iesauka" skan necienīgi, drīzāk - tituls. Ja jūs Juri pazītu, zinātu, kāpēc.

Tagad distancēšanās laiks, tāpēc kapličā pie Jura ir tikai paši tuvākie, bet mazliet tālākie - kolēģi, draugi - stāv ārā. Izvadītāja runā, kapličas durvīs iestājusies, lai dzirdētu visi. Taču viņas vārdi - dzeja un atskats uz aizgājēja dzīvi - skan fonā. Priekšplānā ir putni. Kapsētas malas krūmos dzied lakstīgala (man šogad pirmā). Dzird krauķu saķērkšanos. Laikam kaut kur tuvumā kolonija. Vītītis loka savu dziesmiņu. Un tad iedziedas ģirlicis. Šeit droši vien dzirdams bieži, tomēr kopumā samērā rets putns. Daļa klātesošo ornitologu sāk skatīties priežu galotnēs, no kurienes skan dziesma. Nē, tā nav necieņa pret svinīgo un skumjo pasākumu. Ornitologa smadzenes strādā tā, ka nevar nedzirdēt. Juris saprastu. Arī pie kapa Juri pavada ne tikai flautas mūzika, bet nu jau divu vienlaikus dziedošu ģirliču balsis.

Tālāk dodamies uz Jura mājām Lauteriem. Tuvinieki sarūpējuši bēru mielastu, kas tiek pasniegts pagalmā. Gan tāpēc, ka tagad tāds laiks, gan tāpēc ka Jurim patika būt dabā. Bēru viesi stāv ap galdu. Pagaidām bez runām. Parunāt tāpat īsti nevarētu. No jūras pūš vējš, un nevilšus ienāk prātā doma, ka būtu jābūt Lipsbergam, lai varētu vēju pārkliegt. Vai vismaz Ingmāram Līdakam... "Mani lūdza būt par skaļruni," Ingmārs nodārdina, aicinot klātesošos dalīties atmiņās.

Un tad vējš pierimst, un pats Juris nostājas mūsu lokā.

"Man laikam kaut kas būtu jāsaka..." viņš tā kā kautrīgi dīdās. "Paldies, ka atnācāt!... Es jau neesmu runātājs..." Esi, esi, tikai jāpagaida, kamēr motors iesilst, apkārtējie smaida.

Pamazām iesilst..."To kameru gan slēdz ārā!" Juris met ar roku uz Ingmāra pusi. "Nevajag filmēt!"

"Ir, ir izslēgta!" Ingmārs smaidot atsaucas. Smaida arī pārējie, kas redzējuši, ka nodevīgi sarkano kameras lampiņu Ingmārs aizlīmējis ar līmlentu.

"Viņš vienmēr filmē!" Juris sūdzas skaļā un it kā dusmīgā balsī, lai gan visi zina, ka īsti dusmīgs jau nav. "Tāpat kā Ruslans!" Juris ietupstas ceļos, kā gatavodamies lēcienam, un izstiepj pirkstu Ruslana virzienā, kurš, vainīgi smaidīdams, paceļ acis no kameras. "Viņš mums vēsturnieks," Juris it kā attaisno Ruslana rīcību pārējai auditorijai. "To jau vajag, to vajag. Bet man nepatīk filmēties!"

"Un tas Graubics!" Juris metas uz Gunta pusi. "Es viņam nevaru turēt līdzi. To enerģiju! To ENERĢIJU! Viņš mūs visus pārdzīvos!" Guntis smaida ūsās, jo visiem redzams, ka pats Juris ir enerģijas lādiņš. Vēl nupat, astoņdesmit gadu vecumā, kokos kāpis. Visā Latvijā sabūvējis mākslīgās ligzdas plēsīgajiem putniem.

Viena tāda būvēšana arī savulaik filmēta. "Man bija jauns āmurs. ZVIEDRU!" Juris stāsta. Ingmārs smejas, jo atceras, kas notika tālāk. Kad Juris ar visiem instrumentiem un piesprausto mikrofonu bija kokā un gatavojās topošajā konstrukcijā naglu dzīt, kā atvēzējās tā jaunā ZVIEDRU āmura galva nolidoja un rokā palika tikai kāts... Pauze... Jurim raksturīga visai sirsnīga lamāšanās krievu valodā... Bet tagad neaizmirsa par mikrofonu, un no koka atskanēja: "Ai, nelaime!"

Arī savu māju apkārtnes kokus Juris piekarinājis ar dažādiem putnu būriem. Viens milzīgs būris vēl stāv tepat pie mājas un gaida savu kārtu. "Tas ūpim," smej Ruslans.

"Jā... man arī te netālu ir uzbūvēta viena ligzda ūpim," Juris, kā neievērojot joku, pievēršas ūpju tēmai. "Bet tā nav apdzīvota, tā nav apdzīvota."

Un tad Juris pēkšņi ķer aiz rokas mani: "Kā mēs... Kā tevi sauc? Kā mēs toreiz bridām pie tās ūpja ligzdas! Buļ buļ buļ!" Juris rāda, ka ūdens bijis līdz kaklam. Gluži līdz kaklam gan nebija, bet, jā, bridiens pa dūņām bija interesants.

Nevar saprast, kur viņš ticis pie malkas, bet Juris iekur ugunskuru. Ne jau vienkāršu ugunskuru, bet kārtīgu sārtu, kura liesma ceļas pāri cilvēku galvām. "Tas pret lāčiem," Juris paskaidro, un apsēžas zemē pietiekami tālu no ugunskura, lai nebūtu pārāk karsti. "Te ir lāču izplatības areāls," kā apstiprinot ugunskura nepieciešamību piebilst Guntis. Laikam lāčus atturēs tā svelme, kas plūst no ugunskura.

"Viss! Es beidzu runāt!" Jura apgriezieni atkal samazinās. Runā vien! Tevis dēļ jau esam te sanākuši.

Un Salacgrīvas kapos dzied ģirlicis.

pirmdiena, 2020. gada 11. maijs

LVM stratēģija aizsargājamo mežu īpatsvara samazināšanai un mazliet matemātikas

Savulaik jau esmu rakstījis, ka man metas pumpas no rakstiem par "mītiem un patiesību". Tagad modē vecos "mītus" aizstāt ar "viltus ziņām". Nosauc kaut ko par viltus ziņām un lasītājam ir pilnīgi skaidrs - tā nav patiesība. Nav jāiedziļinās un jādomā pašam, mēs taču teicām - viltus ziņas!

Šādu pieeju izvēlējies arī AS "Latvijas valsts meži" padomes priekšsēdētājs Jurģis Jansons savā jaunākajā viedokļrakstā portālā "Delfi" (lasāms šeit).

Šoreiz komentēšu tikai to rindkopu, kur viltus ziņu izplatīšanā J. Jansons apvaino mani personīgi, gan kautrējoties saukt mani vārdā:

"Diskusiju raidījumā "Nacionālo interešu klubs", uz kuru bija uzaicināts arī šī viedokļa autors, sabiedrība uzzināja, ka iepriekš pieminētais valsts uzņēmums savā stratēģijā ir plānojis "samazināt aizsargājamo mežu platību īpatsvaru". Apgalvotājs bija kāds izbijis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sistēmā esošas padomes priekšsēdētājs, tātad it kā liela autoritāte. Apgalvojums bija pārliecinošs, uz brīdi izsita no sarunas sliedēm ne tikai pārējos dalībniekus, bet arī visnotaļ erudīto raidījuma vadītāju. Jo nekāda dabas aizsardzības teritoriju samazināšana valsts mežos nekad nav plānota! Apgalvojuma pamatā, izrādās, bija uzņēmuma mājaslapā atrodamais stratēģijas īsais kopsavilkums, kurā iekļauta dabas aizsardzības teritoriju % attiecība pret kopējo mežaudžu platību, un tā tiešām nedaudz samazinās. Tas notiek, pieaugot kopējai meža platībai uz plānotās meža zemju iepirkšanas rēķina. Iepirkt plānotie meži pamatā ir iepriekšējo īpašnieku izstrādātas, viņiem liekas kļuvušas meža teritorijas, kas, protams, nekādas "dabas vērtības" vismaz pašreiz neietver. Vienlaikus tiek noklusēts, ka dabas aizsardzības teritoriju % attiecībai pret kopējo meža zemju (ieskaitot gan mežaudzes, gan purvus) platību ir plānots pieaugt. Bet viena "laba" "fake news" ir atkal gaisā! Un tomēr – tā arī ir mazpatiesība, jo šādā kopsavilkumā būtu jāparādās kopējai meža platībai, no kuras rēķināti procenti. Protams, ja cilvēkam būtu bijusi kaut mazākā interese par dabas aizsardzību valsts mežos, šādu informāciju iegūt būtu bijis itin viegli."

J. Jansons atsaucas uz 14. marta raidījumu "Nacionālo interešu klubs", kurā, kā jau minēts, norādīju, ka LVM stratēģija paredz aizsargājamo mežu platību īpatsvara samazināšanu, bet pretī saņēmu dedzīgus apvainojums melos no LVM padomes locekļa A. Muižnieka. Šķita interesanti, kā LVM pārstāvji izies no šīs situācijas, kad jebkurš var pārliecināties, ka manis teiktais atbilst patiesībai un ka LVM padomes locekļi paši acīmredzot uzņēmuma stratēģiju nav lasījuši. Protams, uz "Atvainojiet, pārsteidzāmies!" īsti necerēju. Lūk, divi mēneši ir pagājuši, un LVM ir izdomājuši atbildi.

Tātad saskaņā ar J. Jansona teikto aizsargājamo meža platību īpatsvars LVM apsaimniekotajos mežos notiek "uz plānotās meža zemju iepirkšanas rēķina" un "kopsavilkumā būtu jāparādās kopējai meža platībai, no kuras rēķināti procenti".

Droši vien jāsāk ar to, ka neatkarīgi no tā, vai LVM apsaimniekoto mežu platība pieaug vai saglabājas nemainīga, nemainīgs ir fakts, ka LVM savā stratēģijā paredz aizsargājamo mežu īpatsvara samazināšanu no 16,8% 2018. gadā līdz ne vairāk kā 16,0% 2024. gadā (LVM stratēģijas kopsavilkums lasāms šeit).

Pārskats par stratēģijas izpildi 2018. gadā (lasāms šeit) rāda, ka LVM jau spēruši soļus plānotajā virzienā: 2017. gadā aizsargājamo mežu īpatsvars bija 17,4%, bet 2018. gadā (kā jau norādīts arī stratēģijā) - vairs tikai 16,8%, un līdz 2023. gadam to plānots samazināt līdz iepriekš minētajiem 16,0%.

Tātad aizsargājamo mežu īpatsvars LVM apsaimniekotajos mežos ir samazinājies, un to plānots samazināt arī turpmāk. Taču, protams, teorētiski ir iespējams, ka aizsargājamu mežu īpatsvars samazinās, pieaugot kopējai mežu platībai, bet aizsargājamo mežu platībai absolūtos skaitļos nemainoties. Tad nu aplūkosim arī J. Jansona piesaukto kopējo mežu platību.

Lai gan saskaņā ar J. Jansona teikto "kopsavilkumā būtu jāparādās kopējai meža platībai", LVM stratēģijas kopsavilkumā tā neparādās. Jā, pašreizējā platība ir norādīta, bet nav nekādu norāžu par mērķi to palielināt.

Stratēģijas ievadā lasām: "LVM pārvalda un apsaimnieko 1,63 miljonus hektāru Latvijas Republikas zemes, tai skaitā 1,60 miljonus hektāru meža zemes, no kurām mežs - 1,39 miljons hektāru. Ar mērķi dabas aizsardzība tiek apsaimniekoti 0,33 miljoni hektāru jeb 20% no visu LVM valdījumā esošo zemju kopplatības. Mežs dabas aizsardzības teritorijās ir 0,24 miljoni hektāru, no tiem 0,15 milj. hektāru mežsaimnieciskās darbības un galvenās cirtes aizliegumu nosaka normatīvie akti."

Šajā rindkopā var viegli apmaldīties, jēdzienam "meža zeme" mijoties ar "mežs" un vienkārši "zeme", bet, lai kā šos skaitļus liktu kopā, īsti nevar nonākt pie 16,8% meža, kas šobrīd esot aizsargāti. Taču, zinot, ka kopējā LVM apsaimniekotā meža platība ir 1,39 miljoni hektāru, viegli varam izrēķināt, ka 2018. gadā aizsargāti bija 0,23 miljoni hektāru meža.

Kā jau minēts, vismaz publiski pieejamā stratēģijas kopsavilkumā nav redzams, cik zemju tad LVM plāno iepirkt. Taču atkal viegli varam izrēķināt, ka, lai aizsargāto mežu platība paliktu nemainīga (0,23 miljoni hektāru), bet veidotu tikai 16,0% kopējās mežu platības, LVM būtu jāapsaimnieko 1,44 miljoni hektāru meža, tātad līdz 2024. gadam vēl jāiepērk 0,05 miljoni jeb 50 tūkstoši hektāru meža. Šāds mērķis šķiet maz ticams, ja, kā liecina iepriekšējo uzņēmuma pārskati, LVM apsaimniekojamo mežu platību 2018. gadā izdevies palielināt vien par 996 ha, bet plānotais pieaugums 2019. gadā ir 1200 ha.

Turklāt mums ir iespēja skatīties ne tikai uz plāniem, bet arī uz reālo darbību iepriekšējos gados. Kā jau minēju, 2017. gadā LVM apsaimniekotajos mežos aizsargāti meži veidoja 17,4%. Tātad, ja mēs pieņemtu, ka absolūtā aizsargājamo mežu platība nav samazinājusies un arī 2017. gadā tie bijuši tie paši 0,23 miljoni hektāru, kopējai LVM apsaimniekotajai mežu platībai 2017. gada vajadzētu būt bijušai 1,32 miljoni hektāru. Ieskatīsimies LVM pārskatā par 2017. gadu (šeit): "LVM kopumā pārvalda un apsaimnieko 1,63 miljonus hektāru Latvijas Republikas zemes, tai skaitā 1,60 miljonus hektāru meža zemes, no kuras mežs ir 1,39 miljoni hektāru." Tātad, kā redzams, kopējā LVM apsaimniekoto mežu platība starp 2017. un 2018. gadu nav mainījusies, lai gan aizsargājamo mežu īpatsvars ir samazinājies.

Tātad LVM stratēģijā patiesi paredzēts samazināt aizsargājamu mežu īpatsvaru uzņēmuma apsaimniekotajos mežos, turklāt šāds samazinājums iepriekšējos gados jau ir noticis.

Vēl gan iepriekš citētajā rindkopā J. Jansons aizrāda, ka "vienlaikus tiek noklusēts, ka dabas aizsardzības teritoriju % attiecībai pret kopējo meža zemju (ieskaitot gan mežaudzes, gan purvus) platību ir plānots pieaugt." Šajā punktā jāaicina J. Jansonu ielūkoties LVM stratēģijā rūpīgāk. Aizsargājamo meža zemju platībai paredzēts neļaut pieaugt virs 20%, nevis paredzēts tās pieaugums. Mērķa rādītājs ir "meža zemes platība dabas aizsardzībai, ne vairāk". Turklāt iepriekš pieminētajā pārskatā par stratēģijas izpildi 2018. gadā redzams, ka šis īpatsvars ir samazinājies no 20,6% 2017. gadā līdz 20% 2018. gadā, tātad mērķis "ne vairāk kā 20%" ir sekmīgi sasniegts.

Viss iepriekš rakstītais liek domāt, ka LVM padomes priekšsēdētājs Jurģis Jansons nav rūpīgi izskatījis uzņēmuma stratēģiju, tāpēc gribu vērst viņa uzmanību uz vēl dažiem punktiem šajā dokumentā, kas varētu būt paslīdējuši garām:

"Balstoties uz LVM vērtībām, ir definēti LVM darbinieku rīcības pamatprincipi – uzņēmuma vērtību skaidrojums – darbinieku rīcību rādītāji:

(..)

✓ Godīgums - Mēs atzīstam savas kļūdas. (..) Mēs nemelojam.

✓ Sadarbība, draudzīgums un dzīvesprieks - (..) Mēs nenoliedzam citu viedokli un darbu, ja kritizējam, tad cieņpilni."




pirmdiena, 2020. gada 30. marts

Mežu platības pārmaiņas dabā

Pagājušo piektdien izgāju savu putnu uzskaišu maršrutu. Vairākas reizes sezonā pa šo maršrutu, putnus skaitīdams, dodos jau kopš 2005. gada.

No vienas puses jauki. Var iziet putnos, jūtot, ka ir nodarbes, ko aktuālais vīruss neskar - ligzdojošo putnu uzskaites pēc metodikas jāveic vienatnē arī bez aicinājuma sociāli izolēties. Šī ir arī iespēja ieklausīties putnu dziesmās un sajust pavasari atnākam. Jā, lai gan dzīvoju mežā, ikdienā tomēr iznāk daudz citu darbu, tāpēc uzskaite, kur putnu klausīšanās ir galvenais darbs, tomēr ir kaut kas īpašs.

No otras puses... Brienot pa mežu, var ne tikai klausīties putnu balsīs, bet arī redzēt, kā šajos 15 gados mainījusies vide. Protams, viens maršruts nav reprezentatīvs Latvijai kopumā, tomēr redzēt, kā mežu izciršanas intensitāte izpaužas dabā, ir skarbāk nekā sekot līdzi statistikai.

Putnu uzskaišu maršruts ir divas paralēlas līnijas, katra no tām divus kilometrus gara un sadalīta 500 metru garos posmos. Tātad kopumā maršrutā ir astoņi šādi posmi. Manā maršrutā vismaz kāds gabaliņš caur mežu jāiet katrā no posmiem. 2005. gadā, kad sāku uzskaites, piecus no šiem astoņiem posmiem varēju noiet, ne reizi nešķērsojot pēdējos desmit gados nocirstu mežu. Kopš tā laika mežs cirsts ikkatrā no posmiem. Tātad tagad nav iespējams noiet taisnā līnijā 500 metrus pa mežu, nešķērsojot pēdējo gadu izcirtumu!

Atceroties, kādi šie meži bija pirms nociršanas, pavasara noskaņa neizbēgami samaitājas. Tāpat rodas pārliecība, ka varam paļauties tikai uz aizsargājamām teritorijām un tiem meža īpašniekiem, kam koksnes ieguve nav prioritāte, ja gribam, lai mūsu bērni varētu redzēt un izbaudīt, kāds ir pieaudzis mežs.

Te atkal vietā atgādināt, ka saskaņā ar Zemkopības ministrijas izmantoto statistiku, mežu platība manā maršrutā nav mainījusies ne par hektāru.

Šajā attēlā priekšplānā ir lauksaimniecības zeme, bet aiz lapu kokiem sākas
mežs. Mežā koki pagaidām vēl nav izauguši tik lieli kā pļavā.
Te mežs tika nocirsts ap to laiku, kad sāku uzskaites. Tagad jauns mežs
izaudzis vietā. Šajā mežā gan koki vēl tādi, ka pat melnais mežastrazds
nevarētu ligzdu uzbūvēt. Līdz laikam, kad šeit varēs ligzdot, piemēram, mazais
ērglis, vēl jāgaida vismaz 50 gadi. Bet tad jau putnus te skaitīts kāds cits.
Viss, ko šajā bildē redzat līdz pat apvārsnim formāli ir mežs. Izcirtumos
atstātie ekoloģiskie koki ļauj nojaust, kāds tas varēja būt.
Svaigs izcirtums, un cauri koku joslai jau redzams nākamais (tur mežs nocirsts
pirms dažiem gadiem).
Zīmes liecina, ka arī nākampavasar manā ceļā būs jauni izcirtumi.

ceturtdiena, 2020. gada 26. marts

Kāda ir Latvijas mežu platība... un kāpēc tas nav svarīgi

Šī gada 5. februārī Eiropas Vides aģentūra atklāja Eiropas Savienības meža informācijas portālu: https://forest.eea.europa.eu/ Ielūkojoties tajā, konstatēju, ka pēc šī portāla datiem Latvija, vērtējot pēc meža koku klājuma (forest tree cover), pretēji tam, ko bieži dzirdam, nav ceturtā mežainākā valsts Eiropā (un pat sestā nē). Vēl vairāk - Latvijas meža koku klājums samazinās.

Toreiz publiski izteicu minējumu, ka drīz vien Eiropas Vides aģentūra saņems aizrādījumu no Zemkopības ministrijas. Patiešām - ilgi nebija jāgaida, tikai aizrādītāji bija nevis ministrija, bet viena no AS "Latvijas valsts meži" kabatas organizācijām - Latvijas Mežu sertifikācijas padome (LMSP). Vēstulē Eiropas Komisijai LMSP raksta: "Vai ir kāda iespēja gūt skaidrojumu par informācijas  autentiskumu, metodiku utt. (kur un kā var secināt, ka meža  platība Latvijā samazinās, ja Nacionālā meža monitoringa dati rāda pretējo...). Jautājums: cik nopietni var/vajag vērtēt šādus datus, tie apšauba mūsu uzskaiti vismaz 20 gadu garumā."

EK Vides ģenerāldirektorāts savā atbildē (lasāma šeit) norāda, uz atšķirīgajām datu ieguves metodēm, to, ka Eiropas Vides aģentūras izmantotie Corine Land Cover dati ir 25 ha izšķirtspējā, turklāt mežam pieskaita teritorijas, kur koku vainagu klājums ir 30%, nevis 10% kā FAO izmantotajā meža definīcijā. Latvijas Meža likumā sniegtajā meža definīcijā šis slieksnis ir 20%, taču svarīgi atzīmēt, ka likums runā ne tikai par pašreizējo, bet arī potenciālo vainagu projekciju. EK Vides ģenerāldirektorāts arī mierina LMSP, ka neapšauba ne Latvijas mežu platību, ne nacionālo meža monitoringu. Tāpat EK Vides ģenerāldirektorāts norāda, ka tie paši Corine Land Cover dati, ietverot mežus un pārejas meža zemes (transitional woodland), rāda gandrīz nemainīgu Latvijas mežu platību.

Tad nu ar šo vēstuli bruņojusies LMSP nākusi klajā ar viedokļrakstu, uzsverot, ka "runa ir par jebkādu datu izmantošanu un tulkošanu spēcīgas, pelnošas un tautsaimniecību stiprinošas nozares maksimāli iespējamai nopelšanai, lai būtu, ko sargāt un aizsargāt (lasi – lai būtu slikti!). Latvijas mežu nozares oponenti jau labu laiku nav meža zinātnieki vai meža nozares profesionāļi, bet Eiropas naudas saņēmēji-ietekMEĻI, kas meklē “datus” naudas plūsmas nodrošināšanai vajadzīgajā virzienā!" Un premjeram K. Kariņam tiek likts saprast, ka "ar šādiem cilvēkiem" nevajadzētu mēģināt vienoties (ar to atsaucoties uz šo K. Kariņa lēmumu).

Labā ziņa LMSP un AS "Latvijas valsts meži" un visiem pārējiem: es arī neapšaubu "Silavas" veiktā meža monitoringa datus! Tajā pašā laikā, kamēr meža nozares lobistu tradicionālā pieeja ir "dati, kas mums nepatīk, ir nepareizi un nav vērā ņemami", mani tomēr interesē, kā tas nākas, ka divi datu avoti, no kuriem nevienu roka neceļas apšaubīt, norāda uz pretējām tendencēm Latvijas mežos.

Jāsāk ar to, ka datu avoti par mežu platībām Latvijā mums ir vairāki. Biežāk izmantotie ir Valsts meža dienesta (VMD) un iepriekš minētā "Silavas" veiktā meža monitoringa dati. VMD dati mums ir pieejami par periodu no 2000. gada, kamēr "Silavas" dati - tikai no 2008. gada (kad noslēdzās pirmais meža monitoringa cikls). Šo abu datu avotu uzrādītās meža platības pārmaiņu tendences sakrīt - platība pieaug (kritums VMD datos 2016. gadā skaidrojams ar pārmaiņām datubāzē, nevis dabā).

Meža platības pārmaiņas pēc LVMI "Silava" un Valsts meža dienesta (VMD) datiem.
"Silavas" dati ietver lauksaimniecības zemes, kas atbilst mežu kritērijiem,
bet neietver izcirtumus. VMD dati neietver lauksaimniecības zemes, bet ietver izcirtumus.
Kā redzams, lai gan tendences sakrīt, kopējā meža platība atšķiras. Šeit iekļauti tie dati, kas attiecīgajos avotos apzīmēti - "Mežs". VMD datu gadījumā tas nozīmē arī izcirtumus, bet "Silavas" datos, kur (šajā gadījumā) izcirtumi nav iekļauti, "Mežs" ietver arī lauksaimniecības zemes, kurās ir vairāk nekā 1000 koku uz hektāru. Zināmu lomu varētu spēlēt arī atšķirīgās datu ievākšanas metodes.

Atgriežoties pie salīdzinājuma ar Corine Land Cover datiem, jāņem vērā, ka vispareizāk būtu datus salīdzināt telpiski - apskatīties, kurās vietās uz kartes vieni meži nesakrīt ar otriem. Taču tas prasa zināmus resursus (turklāt "Silavas" dati telpiskā griezumā publiski nav pieejami) un, kā jau virsraksts liek manīt, nav īpaši svarīgi, tāpēc šoreiz samierinājos ar skaitļu salīdzināšanu.

Pirmkārt jāņem vērā iepriekš minētās atšķirības definīcijās un telpisko datu izšķirtspējā. Tātad skaidrs ir tas, ka Corine Land Cover "mežs" atšķirībā no Latvijas "meža" ir tāds, kura platība ir lielāka un kurā ir lielāks koku vainagu klājums. No satelīta iegūtajos datos neparādīsies gan tādas teritorijas, kur kociņi ir ļoti mazi, gan nelieli mežiņi, taču Latvijas datos ir ietverti kā vieni, tā otri. Tajā pašā laikā ar lielu varbūtību viss, ko kā mežu uzrāda Corine Land Cover, ir mežs arī Latvijas datos (tomēr paturot prātā izšķirtspējas ierobežojumus).

Iepriekš rakstītais liek secināt, ka Corine Land Cover dati neietver izcirtumus, bet ietver lauksaimniecības zemes (jo vērtē zemes klājumu pēc tā, kas tur aug, nevis "politiski"). Uz to patiesībā savā vēstulē norāda arī EK Vides ģenerāldirektorāts, jo "pārejas meža zemes", kuras pieskaitot mežu platībai iegūstam gandrīz nemainīgu kopējo platību, lielākoties tie paši izcirtumi vien ir.

Tātad šie dati būs tuvāki "Silavas", nevis VMD datiem. Ņemot vērā vainagu klājuma slieksni, ir skaidrs, ka Corine Land Cover dati neietver arī jaunas jaunaudzes. Paturot šo prātā, izvērtēju, kādu vecumu sasniegušu mežu platībai pēc "Silavas" datiem (kas sadalīti pa desmitgadēm) vislabāk atbilst pēc Corine Land Cover datiem rēķinātais Latvijas mežainums. 2008. gadā tas samērā precīzi atbilst 20 gadu vecumu pārsniegušu mežu platībai.

Jāņem vērā, ka šis salīdzinājums ir vienkāršots (piemēram, dažādos apstākļos augoši meži dažādā vecumā sasniegs 30% vainagu klājuma slieksni), tomēr šķiet, ka šī tad arī ir galvenā "atslēga" mulsinoši pretējām tendencēm Latvijas un Eiropas Komisijas datos. Ja Latvijas mežainumu vērtējam tikai pēc 20 gadu vecumu pārsniegušu mežu platībām, tad gan "Silavas", gan VMD dati uzrāda tādu pašu tendenci kā Corine Land Cover - mežainuma samazināšanos.

Latvijas mežainuma pārmaiņas. VMD un "Silavas" dati ietver tikai tos
mežus, kas pārsnieguši 20 gadu vecumu.

Tātad arī mūsu pašu datos Eiropas Vides aģentūras uzrādītā tendence ir redzama, tikai jāpaskatās mazliet dziļāk. Lai gan dažādi cilvēki par mežu sauc dažādas lietas, domāju, ka šis arī lielā mērā izskaidro to, kāpēc Latvijas iedzīvotāji redz arvien vairāk izcirstu mežu, kamēr formāli mežu platība pieaug. Tas dod zināmu pamatu arī daudz dzirdētajam, ka kopējā mežu platībā ieskaitīti arī "krūmi" un tieši uz to rēķina mežu platība palielinās.

Es varu saprast meža nozares lobistu sašutumu par Eiropas Vides aģentūras publicētajiem datiem. Meža nozare parasti cenšas ar ļoti vienkāršotiem saukļiem demonstrēt, ka Latvijas mežu apsaimniekošanā viss ir kārtībā. "Meža platība turpina pieaugt un kopš ulmaņlaikiem ir dubultojusies" ir viens no šiem nozares priekšstāvjiem tik mīļajiem saukļiem. Man tiek piedēvēts ļauns prieks par to, ka Eiropas dati parāda kaut ko sliktu. Nē, es tikai gribu parādīt, ka dzīvē viss nav tik vienkārši, kā mums to mēģina pasniegt. Patiesībā tajā, ka mežu platība nedaudz palielinās vai samazinās, es nesaskatu neko labu vai sliktu, jo man tas nešķiet īpaši svarīgi.

Protams, lielos vilcienos mežu platības pārmaiņas ļauj novērtēt kopējo situāciju, taču bieži vien šie vilcieni ir pārāk lieli, lai varētu spriest par mežu stāvokli un tā pārmaiņām. It īpaši, ja mežus mēs vērtējam nevis tikai kā koksnes ieguves teritorijas, bet kā dzīvotni ar mežiem saistītajām sugām. Līdzībās runājot, varat mēģināt iedomāties, cik daudz jums izteiktu kopējās dzīvojamās platības pārmaiņas Rīgā, nezinot, cik daudz ir vienistabas dzīvokļu bez jebkādām ērtībām un cik daudz - lepnu privātmāju. Un tad vēl varbūt kāds pieskaitīs šai platībai apbūves gabalus, kur pagaidām vēl nekas nav uzbūvēts, bet nākotnē noteikti būs (ir jau projekts).

Jā, tām meža sugām, kas nav īpaši izvēlīgas un var apdzīvot ļoti dažādus mežus, kopējās meža platības pārmaiņas var liecināt par pārmaiņām pieejamās dzīvotnes platībā. Taču sugām, kam nepieciešama zināma izmēra vienlaidus meža platība, būtisku lomu spēlēs arī mežu fragmentācija - kopējā platība var būt šķietami pietiekama, bet katrs atsevišķais meža fragmentiņš pārāk mazs, lai suga to varētu izmantot. Un tad vēl sugas, kas priekšroku dod tieši priežu vai apšu, vai melnalkšņu, vai kādu citu konkrētu koku mežiem. Vai sugas, kurām piemērots mežs sākas no sešdesmit vai simts gadu vecuma.

Arī par mežu devumu sociālo un ekonomisko mērķu sasniegšanā kopējā mežu platība neko daudz neliecina. Priežu jaunaudze īpašniekam prasīs vien izdevumus, kamēr ciršanas vecumu sasniedzis priežu mežs var nest lielu peļņu. Pastaiga svaigā izcirtumā vai blīvā jaunaudzē nebūs gluži tas pats kā gājiens caur pieaugušu mežu.

Īsāk sakot, ja gribam runāt par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, kopējās mežu platības pārmaiņas var būt tikai viens no rādītājiem, bet noteikti ne vienīgais. Ja kāds jums apgalvo, ka ar Latvijas mežu apsaimniekošanu viss ir kārtībā tikai tāpēc, ka mežu platība pieaug, tad ziniet - jums tiek pasniegti nevis fakti, bet reklāma.


trešdiena, 2020. gada 26. februāris

Mācību trauksme: premjera ziņojums un koku ciršanas noteikumi


25. februāra MK sēdē pēdējā brīdī tika iekļauts un arī apstiprināts Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa ikgadējais ziņojums Saeimai par Ministru kabineta paveikto un iecerēto darbību. Šī ziņojuma nodaļā “Lauksaimniecība” varam atrast šādu rindkopu:

“Izstrādāts un atkārtoti izdiskutēts Valsts sekretāru sanāksmē regulējums par koku ciršanu un meža atjaunošanu, lai veicinātu meža ekonomisku, ekoloģisku un sociāli ilgtspējīgu apsaimniekošanu un izmantošanu. Minētais regulējums izstrādāts pārdomāti, līdzsvarojot koku ciršanu ar produktīvu mežu atjaunošanu, kas sekmēs gan intensīvāku oglekļa piesaisti ilgtermiņā, gan veidos uzņēmējdarbības attīstības prognozējamību mežsaimniecībai.”

Nezinu, kā šādi ziņojumi top. Saprotu, ka pats K. Kariņš tos neraksta, taču gribētos, lai premjers vismaz ir izlasījis un piekrīt visam tajā rakstītajam. Taču neatkarīgi no tā, vai šos teikumus K. Kariņš ir lasījis vai nē, šis ir ļoti nelāgs signāls par to, kā top un Ministru kabineta atbalstu iegūst dažādi dokumenti. Turklāt pieļauju, ka šis ziņojums arī kalpo Zemkopības ministrijai kā “mācību scenārijs”, kā cauri Ministru kabinetam izdabūt pašus koku ciršanas noteikumu grozījumus. Ja šis bija eksperiments, tad grozījumu virzītāji var būt iepriecināti, taču mums pārējiem ir pamats lielām bažām. Redzam, ka pietiek ar dažām skaistām, bet faktos nebalstītām frāzēm, un, neiedziļinoties pamatojumā, Ministru kabinets būs gatavs ne tikai atbalstīt tievāku koku ciršanu, bet pat lepoties ar to, kā ar īpašu sasniegumu.

Pirmkārt, jāatgādina, ka Latvijas meži netiek ilgtspējīgi apsaimniekoti (par ko jau esmu rakstījis šeit). Zemkopības ministrijas iecerētie koku ciršanas grozījumi nevis veicinās mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, bet gluži pretēji – vēl vairāk attālināsies no šī mērķa. Ekonomiskās intereses mežu apsaimniekošanā pārmēru dominē jau šobrīd. Atļauja cirst jaunākus mežus radīs vēl lielākus draudus videi – pieaugs kailciršu platības, palielināsies mežu fragmentācija, samazināsies resnu koku un vecu mežu sastopamība, līdz ar to tiks degradētas meža sugu dzīvotnes. Īsāk sakot – noplicināsies Latvijas mežu dabas daudzveidība. Zemkopības ministrija nav ne objektīvi izvērtējusi šos draudus, ne piedāvājusi kompensējošus pasākumus, kas tiešām ļautu nodrošināt ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu.

Var piekrist, ka rosinātie mežu atjaunošanas noteikumi varētu veicināt oglekļa piesaisti mežā, taču cilvēkam ir jādzīvo ļoti īpašā pasaulē, lai domātu, ka oglekļa piesaisti var veicināt, kokus ražīgākajos mežos cērtot ātrāk un to vietā iestādītajiem kokiem neļaujot izaugt lieliem. Jāatgādina, ka Zemkopības ministrija nav veikusi (vai vismaz publiskojusi) izvērtējumu, kā mainītos oglekļa piesaiste, ja grozītu tikai atjaunošanas noteikumus (t.i., noteiktu stingrākas prasības mežu atjaunošanā), bet ne koku ciršanas noteikumus.

Apgalvojums, ka “minētais regulējums izstrādāts pārdomāti”, ja nebūtu lasāms ministru prezidenta oficiālā ziņojumā, varētu tikt uztverts kā skarbs sarkasms. Varu tikai atgādināt, ka pat oficiālajā noteikumu grozījumu anotācijā Zemkopības ministrija pinas pretrunīgos apgalvojumos (lasīt šeit). Mēģinot pārliecināt sabiedrību, ministrija klāsta nepatiesību (lasīt šeit). Ja regulējums būtu tik pārdomāts, vai tiešām tik grūti savus argumentus balstīt uz skaidriem faktiem?

Ministru prezidenta ziņojumu uzklausīs Saeima, tāpēc ceru, ka vismaz kāds no deputātiem norādīs K. Kariņam, ka noteikumu grozījumi, kas viņa ziņojumā tiek saukti par pārdomātiem, nav izvērtēti, radīs draudus videi, neveicinās ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu un ka tos neatbalsta sabiedrības vairākums (lasīt šeit) un pat lielākā daļa meža īpašnieku (lasīt šeit).

Tāpat ceru, ka ministru prezidents pievērsīs šiem grozījumiem lielāku uzmanību nekā dažiem teikumiem savā ziņojumā. Pretējā gadījumā šie noteikumu grozījumi kļūs ne tikai par nopietnu draudu Latvijas dabai, bet arī par kliedzošu piemēru tam, uz cik vājas argumentācijas pamata balstīti noteikumi var iegūt Ministru kabineta atbalstu. Britu komiķis Džons Klīzs kādā intervijā reiz teica, ka līdz ar vecumu sagrūstot ilūzija, ka lēmumu pieņēmēji zina, ko dara. Es vēl esmu pārāk jauns, lai piedzīvotu šo vilšanos. Visas cerības uz jums, Kariņa kungs!