otrdiena, 2021. gada 13. aprīlis

Meža politikas pamatnostādņu priekšvēstnesis

Rit jau ceturtais 2021. gada mēnesis, taču no Zemkopības ministrijas joprojām mulsinošs klusums par Meža politikas pamatnostādnēm 2021.-2025. gadam. Jau kopš 2019. gada vidus dažādi Zemkopības ministrijas pārstāvji uzsver, ka tiklīdz sāks darbu pie pamatnostādnēm, aicinās arī vides NVO šajā darbā iesaistīties. Pērn decembrī šādu solījumu Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" deva arī pats zemkopības ministrs Kaspars Gerhards. Taču pagaidām klusums...

Savukārt AS "Latvijas valsts meži" (LVM) un Latvijas Kokrūpniecības federācija (LKF) aprīļa sākumā nāca klajā ar ziņu, ka parakstījuši sadarbības memorandu (lasāms šeit). Prognozēju, ka šis dokuments Zemkopības ministrijai būs pamats jaunajām Meža politikas pamatnostādnēm, tāpēc aicinu tajā mazliet ielūkoties.

Kā ierasts, dokumenta preambulā ir daudz skaistu un pareizu frāžu par ilgtspēju, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu utt. Tikpat ierasts ir tas, ka šīm frāzēm trūkst seguma pašā dokumenta saturā.

Memorandā sadarbības īstenošanas virzieni sadalīti pa Nacionālā attīstības plāna 2027. gadam rīcības virzieniem. No tiem vislielākajā mērā uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu attiecas rīcības virziens “Daba un vide – “Zaļais kurss””.

Lai gan memorandā citēts NAP2027 mērķis "Bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, kas balstīta zinātniskajos pētījumos, līdzsvarojot ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās intereses", tālāk uzskaitītajās LVM un LKF sadarbības jomās par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu nav teikts pilnīgi nekas. Tātad sugu un biotopu aizsardzība vienkārši nav LVM un LKF kopīgo interešu lokā.

Vēl vairāk - šajā virzienā uzskaitītās LVM un LKF sadarbības jomas ietver vāji slēptus zemūdens akmeņus, kas apdraud mežu bioloģisko daudzveidību. Protams, tie ieslēpti virspusēji pareizās frāzēs, tāpēc piedāvāju tulkojumu (un ļoti priecāšos, ja kāds no memoranda autoriem man nikni aizrādīs, ka tā nebija domāts):

1) Selekcionēta materiāla izmantošanas veicināšana mežu atjaunošanā: Mežu mākslīgas atjaunošanas veicināšana dabiskas atjaunošanās vietā, turklāt ar materiālu, kas īpaši selekcionēts lielākai koksnes ražas iegūšanai. Tātad meži tiek pietuvināti plantācijām un, noplicinot mežu dabisko daudzveidību. Turklāt zinātnieki norādījuši, ka šāda pieeja ir riskanta arī, domājot par pielāgošanos klimata pārmaiņām (piemēram, šeit).

2) Koksnes kā materiāla izmantošanas veicināšana un popularizēšana: Skaidrs, ka jebkura nozare vēlas audzēt pieprasījumu pēc savas produkcijas, taču jāpatur prātā, ka meži Latvijā jau šobrīd tiek izcirsti intensīvāk nekā tas būtu pieļaujams, mežus apsaimniekojot ilgtspējīgi (plašāk par to esmu rakstījis šeit). Turklāt pat šādos apstākļos nereti no nozares puses izskan sūdzības par koksnes resursu trūkumu. Būtu jādomā par augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanu, lai ciršanas intensitāti varētu mazināt, taču ne vispārīgi audzēt pieprasījumu pēc koksnes.

3) Meža vērtības palielināšana: Varētu šķist, ka šis punkts pats par sevi nav nekas slikts. Ja vien svaigā atmiņā nebūtu tas, ka "meža vērtības palielināšana" bija viens no galvenajiem saukļiem, ar kādu tika virzīta ideja par tievāku koku ciršanas atļaušanu (piemēram, šeit), kas novestu pie formālas meža vērtības palielināšanās uz to noplicināšanas rēķina. Turklāt par spīti nemitīgiem aicinājumiem vismaz desmit gadu garumā un atbilstošu prasību Meža likumā, Zemkopības ministrija tā arī nav pateikusi, kāda ir Latvijas mežu vērtība un kā to ietekmējusi līdzšinējā meža apsaimniekošanas prakse.

4) Meža zemes izmantošanas efektivitātes paaugstināšana: Meža nozares pārstāvji nekad nav slēpuši, ka dabas aizsardzību uzskata par neefektīvu meža zemes izmantošanu, savulaik pat salīdzinot noteikta īpatsvara vecāko mežu saglabāšanu ar nenovāktu kartupeļu atstāšanu mežacūkām (par to rakstīju šeit). Tātad šis ir skaidrs aicinājums dabai atstāt pēc iespējas mazāk. Un arī meža zemes izmantošanas efektivitātes paaugstināšana bija viens no argumentiem, kas tika izmantots, lai panāktu grozījumus koku ciršanas noteikumos.

5) Meža apsaimniekošanas prakses attīstīšana, kas nodrošina oglekļa bilances uzlabošanu: Kā zināms, straujais oglekļa piesaistes samazinājums Latvijas mežos skaidrojams galvenokārt ar mežizstrādes apjomu kāpumu (sk. šeit). Taču nebūsim tik naivi, lai domātu, ka LVM un LKF ar šo punktu aicina samazināt mežu ciršanas intensitāti. Gluži pretēji - kā oglekļa bilanci uzlabojošu pasākumu LVM u.c. jau izsenis popularizē vecu mežu izciršanu un aizstāšanu ar jauniem, lai gan daudzi pētījumi jau norādījuši uz šādas pieejas aplamību (par ko esmu rakstījis šeit).

Arī citās memoranda sadaļās rodami punkti, kas rada riskus bioloģiskajai daudzveidībai, piemēram:

- meža un citu ceļu infrastruktūras attīstība;

- stabilas un prognozējamas koksnes resursu pieejamības koksnes produktu ražošanai, nesamazinot koksnes audzēšanai un ieguvei pieejamās platības, veidošana.

Šeit citētie punkti varētu šķist savstarpēji pretrunīgi - meža ceļu būvniecība nozīmē atmežošanu, kas tiešā veidā samazina koksnes audzēšanai un ieguvei pieejamās platības. Jāatzīmē arī, ka meža ceļu būve, pastiprinot mežu fragmentāciju un veicinot traucējumu, apdraud mežu sugas un biotopus, taču LVM neslēpj, ka plāno ar ceļiem sadalīt pat pagaidām nefragmentētos mežus īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.

Taču memorandā pretrunu nav - ar koksnes audzēšanai pieejamo platību nesamazināšanos tiek domāta aizsargāto mežu platības nepalielināšanās, nevis atmežošanas intensitātes samazināšana. To pasvītro arī vēlme pēc "stabilas un prognozējamas koksnes resursu pieejamības", resp., ciršanas apjomu nesamazināšanās. LVM jau publiski norādījuši, ka tad, ja necirstu mežus ES nozīmes aizsargājamos biotopos, no LVM apsaimniekotajiem mežiem iegūstamās koksnes apjoms samazinātos (sk. 8:34 šeit). Tāpat jau daudz izskanējušas vēlmes tikt pie atļaujas cirst kailcirtēs piejūras priežu mežus, tiek rīkotas kampaņas pret mikroliegumu veidošanu, aicināts pārskatīt mežsaimnieciskās darbības ierobežojumus īpaši aizsargājamās dabas teritorijās utt.

Īsāk sakot, LVM un LKF sadarbības memorands ar daudz vārdiem pasaka jau līdz šim zināmo - gribam pēc iespējas ātrāk iegūt pēc iespējas vairāk koksnes un saņemt par to pēc iespējas vairāk naudas un lai dabas aizsardzība mums netraucē.

Tagad atliek gaidīt, kā vēl vairāk vārdos šīs LVM un LKF vēlmes Zemkopības ministrija ietērps jaunajās Meža politikas pamatnostādnēs. Skaidrs, ka prognozējamais pamatnostādņu "mugurkauls" būs esošo ciršanas ierobežojumu mazināšana un dabas aizsardzības pasākumu ierobežošana. Ceru, ka kļūdos. Sekosim līdzi!

ceturtdiena, 2021. gada 18. februāris

Kad fakti netraucē propagandai

Zinātne ir svarīga. Ne tikai tagad, bet vispār. Meži arī ir svarīgi. Tieši tāpēc reizēm ir tik skumji redzēt, kas notiek ar meža zinātni Latvijā. Piemēram, mežzinātnes institūts "Silava" veic daudzus ļoti vērtīgus pētījumus, taču pār tiem ēnu met fakts, ka ar institūta vadītāja aktīvu dalību tas tiek padarīts par meža nozares lobija instrumentu un AS "Latvijas valsts meži" ruporu. Kad uzņēmums grib pārliecināt tautu, ka tā rīcība ir ilgtspējīga un zinātniski pamatota, tas velk laukā "Silavas" pētījumus, nereti sagrozot to rezultātus un secinājumus. Tāpēc jau sen esmu sapratis, ka nevajag klausīties, kā "Silavas" pētījumu rezultāti tiek pasniegti publiski, bet jālasa paši pētījumi.

Lūk, piemēram, pavisam svaigi LVM interneta lapā publicēta ar zinātnieku citātiem caurvīta ziņa par "Silavas" īstenotā Nacionālā meža monitoringa rezultātiem. Es aizķēros aiz sadaļas "Augsti bioloģiskās daudzveidības rādītāji". Lūk, jau nodaļas sākumā tiek pārliecinoši pausts, ka "Nacionālais meža monitorings dod skaidru un apstiprinošu atbildi, ka ne šobrīd, ne pārredzamā nākotnē Latvijas mežos nesamazināsies bioloģiskā daudzveidība."

Ideja, ka monitorings parāda kaut ko par to, kas notiks "pārskatāmā nākotnē" jau šķiet mazliet neparasta, bet vēl īpatnējāks šis apgalvojums kļūst tad, ja zinām, ka Nacionālā meža monitoringa sadaļu "Bioloģiskās daudzveidības novērtēšana" "Silava" uzsākusi vien 2019. gadā. Šis arī ir vienīgais gads, par kuru šobrīd "Silava" publicējusi pārskatu (šeit). Skaidrs, ka pēc viena vai pat diviem gadiem monitorings nevar ļaut izdarīt nekādus secinājumus par bioloģiskās daudzveidības pārmaiņām, un šajā ziņojumā tādus arī neatradīsiet.

Lasu minēto nodaļu tālāk, mēģinot saprast, kuri tad ir virsrakstā minētie "augstie bioloģiskās daudzveidības rādītāji", bet galu galā atrodu tikai vienu: "Viens no būtiskiem bioloģisko daudzveidību raksturojošiem kritērijiem ir mežā esošā atmirusī koksne, kuras apjoms nemitīgi pieaug..." Varbūt LVM vieglāk sagremot rādītājus, kas arī bioloģisko daudzveidību mēra koksnes kubikmetros, taču, nē, mirušās koksnes apjoms nav bioloģisko daudzveidību raksturojošs rādītājs. Tomēr mirusī koksne patiesi ir ļoti būtiska bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, un iepriekš norādītajā monitoringa ziņojumā tas nosaukts daudz korektāk, runājot par "bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgām struktūrām".

Turklāt izrādās, ka apgalvojums par mirušās koksnes apjoms nemitīgu pieaugumu arī neatbilst patiesībai vai vismaz pašas "Silavas" datiem (atrodami šeit), kas rāda, ka mirušās koksnes apjoms tiešām savulaik ir audzis, bet pēdējā laikā atkal samazinās.

Bet, kamēr LVM lielās ar "nemitīgi augošu" mirušās koksnes apjomu kā "augstu bioloģiskās daudzveidības rādītāju", kas apliecina, ka bioloģiskā daudzveidība "ne šobrīd, ne pārredzamā nākotnē nesamazināsies", Dabas aizsardzības pārvaldes sagatavotais ziņojums par Eiropas Savienībā aizsargājamo biotopu stāvokli (kas patiešām raksturo bioloģisko daudzveidību) rāda, ka Latvijā labvēlīgā stāvoklī nav neviens no aizsargājamiem meža biotopiem un arī to nākotnes izredzes tiek vērtētas kā sliktas vai nezināmas (skatīt šeit). Ņemot vērā, ka LVM šos biotopus turpina izcirst, nākotnes izredžu vērtējums ir visnotaļ pamatots.

LVM dedzīgi sagrozot informāciju, lai parādītu vēlamajā gaismā Latvijas mežu apsaimniekošanu, nodarītais posts sniedzas tālāk par paša uzņēmuma rīcību Latvijas mežos. Paužot faktos nebalstītus apgalvojumus, piesedzoties ar zinātniekiem, LVM grauj sabiedrības ticību zinātnei. Ironiski, ka tas notiek laikā, kad otrs lielākais spēlētājs Latvijas meža nozarē - "Latvijas Finieris" - rīko kampaņu ar aicinājumu uzticēties zinātnei.

trešdiena, 2020. gada 25. novembris

Pēc pieciem gadiem cirvja ēnā

Vismaz teorētiski Latvijā nozaru virzību nosaka attiecīgās nozares pamatnostādnes. Piemēram, to, kā turpmāk tiks apsaimniekoti Latvijas meži, noteiks Meža nozares pamatnostādnes 2021.-2025. gadam. Nav šaubu, ka dokuments jau top (vai pat ir tapis), taču pagaidām publiski nekas manāms nav. Kamēr gaidām, aicinu atmiņās pakavēties pie iepriekšējiem pieciem gadiem un izvērtēt, kādas sekas bijušas iepriekšējā perioda pamatnostādnēm.

Par Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnēm 2015.-2020. gadam rakstīju žurnāla "Vides Vēstis" 2015. gada rudens numurā rakstā "Latvijas meži cirvja ēnā". Raksta noslēgumā izteicu prognozes, kādas varētu būt šo pamatnostādņu pieņemšanas sekas. Šis varētu būt īstais brīdis vilkt ārā veco rakstu un skatīties, cik lielā mērā šīs prognozes piepildījušās.

Lūk, ko toreiz rakstīju:


Tagad mums ir iespēja manas prognozes salīdzināt ar pieejamiem datiem. Ne visos gadījumos gan tie precīzi atbils periodam no 2015. līdz 2020. gadam, taču tālāk esmu aplūkojis to informāciju, kas iespējami precīzāk atbilst šim periodam.

Meža platības pārmaiņas un fragmentācija

Meža platības pārmaiņas pēc Valsts meža dienesta datiem

Informācijas avoti par Latvijas mežu platību ir vairāki, bet oficiālie joprojām ir Valsts meža dienesta (VMD) dati. Ja mēs aplūkotu laiku no 2015. līdz 2019. gadam, mēs redzētu meža platību sarukumu starp 2015. un 2016. gadu, taču ne velti augstāk redzamajā grafikā 2015. gadu iekļāvis neesmu - šis sarukums skaidrojams ar pārmaiņām VMD datubāzē, nevis dabā. Taču laikā no 2016. līdz 2019. gadam saskaņā ar VMD datiem kopējā meža platība ir palielinājusies par 1,3%.

VMD dati parāda to, ko savās prognozēs nosaucu par formālo mežu platību, un tā ietver arī izcirtumus. Tātad šajā punktā esmu kļūdījies - šo mežu platību pieaugums ir turpinājies, nevis apstājies.

Meža platības pārmaiņas pēc LVMI "Silava" datiem

Informāciju par mežu platību varam iegūt arī no LVMI "Silava" īstenotā Meža resursu monitoringa. Augstāk redzamajā grafikā kategorijā "Mežaudzes" nav iekļauti svaigi izcirtumi, bet ir iekļautas lauksaimniecības zemes, kurās saaudzis vairāk par 1000 kokiem uz hektāra. Šo mežaudžu platība starp 2015. un 2019. g. pieaugusi par 1,1%. Ja lauksaimniecības zemes neskaitām, tad mežaudžu platība šajā laikā faktiski nav mainījusies (pieaugums par 0,2%).

Lai gan svaigi izcirtumi, kā jau minēju, nav ietverti "Mežaudžu" kategorijā, tajā ir iekļautas platības, kurās jau aug kaut pavisam mazi kociņi, un ko ne no cilvēku, ne no meža iemītnieku viedokļa par mežu nenosaukt. Ja mēs skatāmies uz teritorijām (gan meža, gan lauksaimniecības zemēm), kur augošie koki pārsnieguši 20 gadu vecumu ("Mežaudzes vecākas par 20 g."), tad redzam, ka šīs platības ir samazinājušās par 2,3% (ja arī šeit atmestu lauksaimniecības zemes, kritums būtu vēl lielāks - 3,3%). To, kāpēc esmu izvēlējies tieši 20 gadu slieksni, varat sīkāk lasīt vienā no maniem iepriekšējiem rakstiem šeit, bet, ja slinkums lasīt, var vienkārši paturēt prātā, ka 20 gadu veci meži vēl ir jaunaudzes (izņemot baltalksni, kam jaunaudzes skaitās tikai līdz 10 gadu vecumam; skujkoku, ozolu un ošu meži tiek uzskatīti par jaunaudzēm līdz pat 40 gadu vecumam). 

Publicēti dati, kas skaitliski parādītu mežu fragmentācijas pārmaiņas Latvijā laikā no 2015. līdz 2020. gadam, man nav zināmi. Tāpēc nācās izlīdzēties ar gadījuma rakstura novērojumiem. Aplūkoju, kā Google satelītkartēs izskatās viens no mežainākajiem Latvijas reģioniem - Daugavas kreisajā krastā starp Viesīti un Baldoni. Zemāk redzams piemērs no mežiem uz ziemeļiem no Zalves. Jauni izcirtumi zemākajā attēlā (2018. gadā) ir gaiši brūni. Jāatzīst, pat es biju nepatīkami pārsteigts, cik strauji šis mežu apgabals sarobots vien trīs gados (turklāt stipri robains tas bija jau sākumā).


Meži uz ziemeļiem no Zalves 2015. gadā (augšā) un 2018. gadā (lejā).
Avots: Google Earth Timelapse
.

Īpaši aizsargājamo meža biotopu stāvoklis

Informācija par to, kādā stāvoklī ir Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamie biotopi atrodama ziņojumos, ko reizi sešos gados Dabas aizsardzības pārvalde gatavo iesniegšanai Eiropas Komisijai.
ES nozīmes īpaši aizsargājamo biotopu stāvoklis Latvijā.
Avots: Dabas aizsardzības pārvalde

Varbūt, skatoties uz augstāk redzamo attēlu, varētu rasties priekšstats, ka aizsargājamo meža biotopu stāvoklis ir uzlabojies, taču, kā lasāms Dabas aizsardzības pārvaldes interneta lapā, "tas skaidrojams galvenokārt ar to, ka iegūti jauni dati un plašākas zināšanas par dzīvotņu izplatību un kvalitāti". Katrā ziņā arī jaunākais ziņojums rāda, ka Latvijā neviens no ES nozīmes īpaši aizsargājamiem mežu biotopiem nav labvēlīgā stāvoklī.

Dabas aizsardzības sistēma

Ja vērtējam normatīvos aktus, tad būtiski satricinājumi dabas aizsardzības sistēmu nav skāruši. Ir gan bijuši mēģinājumi apturēt mikroliegumu veidošanu, bet tie nav bijuši sekmīgi. Zemkopības ministrijai izdevies panākt, ka par īpaši aizsargājamiem biotopiem Latvijā atzīst tikai daļu no ES nozīmes īpaši aizsargājamiem biotopiem (kas gan nekādi nemaina mūsu starptautisko atbildību ES nozīmes biotopu aizsardzībā). Ir bijušas arī mazāk nozīmīgas idejas un iniciatīvas, ko šeit neminēšu.

Tomēr sliktākais, ko dabas aizsardzības sistēmai nodarījušas šīs Meža politikas pamatnostādnes, nav atrodams normatīvajos aktos, bet tikai dažādos plānošanas u.tml. dokumentos. Pamatojoties uz pamatnostādnēs minēto, ka koksnes ieguvei pieejamās meža platības nedrīkst samazināties, Zemkopības ministrijai izdevās salauzt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, liekot tai apsolīt, ka visas Latvijas aizsargājamo biotopu kartēšanas laikā (projekta "Dabas skaitīšana" ietvaros) ārpus aizsargājamām teritorijām atrastie aizsargājamie biotopi netiks aizsargāti līdz kartēšanas pabeigšanai. Par to, kādas tam bijušas sekas, - mazliet tālāk.

Melnais stārķis un citi putni

Stāsts par melno stārķi ir pavisam īss - tā populācija Latvijā sarūk jau kopš 80. gadu beigām, un arī pēdējā laikā nekas nav mainījies: laikā no 2013. līdz 2018. gadam melnā stārķa populācija sarukusi par apmēram 20% (sk. šeit). Šobrīd esam nonākuši tik tālu, ka Beļģijā ligzdojošo melno stārķu populācija ir lielāka nekā Latvijā (sk. šeit).

Taču par meža putnu indeksu, kas parāda parasto mežu sugu populāciju pārmaiņas, varētu teikt, ka esmu bijis nepamatoti pesimistisks savās prognozēs. Uz brīdi - 2017. gadā - tas tomēr ir atgriezies 2008. gada līmenī vai bijis tuvu tam (atkarībā no tā, kuru no indeksa versijām skatāmies).

Meža putnu indeksu pārmaiņas starp 2015. un 2019. gadu. Avots: LOB dati

Šis 2017. gads tad arī ir iemesls, kāpēc indeksa pēdējo piecu gadu tendence klasificējama kā "neskaidra", lai gan nav tālu no tā, lai tā būtu lejupejoša. Turklāt pēdējos gados indekss lielākoties turējies zem 100, kas ir minimums, lai varētu teikt, ka parasto meža putnu populācijas kopumā saglabājušās 2005. gada līmenī, kad uzskaites tika sāktas. Redzēsim, ko rādīs šī gada rezultāti, kas šobrīd tiek analizēti.

Saudzējamu mežu izciršana

Visskarbāk īstenojies tieši pēdējais punkts manās prognozēs - lai gan tiek apgalvots, ka cērtamu mežu netrūkst, tiek aktīvi izcirsti arī tādi meži, kuru ciršana ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas ietvaros būtu neiedomājama. Vienīgi cirtēju attapību gan esmu novērtējis par zemu, pieļaujot, ka šāda ciršana varētu tikt uzdota par nejaušu kļūdu. Nē, izrādās, ka šos mežus izcirst, ir labi un pareizi!

Šī bloga lasītājiem jau būs zināms, ka ar Zemkopības ministrijas aktīvu atbalstu tika virzīti grozījumi Koku ciršanas noteikumos, kas ļautu cirst tievākus kokus. Par to jau esmu rakstījis daudz, tāpēc īpaši neatkārtošos. Tikai atzīmēšu, ka uz saukļu "Mums cērtamu mežu netrūkst!" un "Mēs saimniekojam ilgtspējīgi!" fona tika virzītas idejas, ka vēl ilgtspējīgāk mēs saimniekotu tad, ja varētu nocirst kokus, kas vēl nav sasnieguši tādu izmēru, lai tos varētu cirst pēc pašreizējiem noteikumiem. Šādas idejas izraisīja gan vides organizācijas pretestību, gan veco mežkopju sašutumu, bet par laimi pagaidām nav īstenotas.

Toties aizsargājamu sugu ligzdošanas vietas gan tiek izcirstas. LOB un Latvijas Dabas fonda speciālistiem projekta "Mazā ērgļa aizsardzības nodrošināšana Latvijā" ietvaros mērķtiecīgi meklējot un pārbaudot mazā ērgļa ligzdas, konstatējām, ka apmēram 10% mazā ērgļa ligzdu ik gadu cieš no mežizstrādes - no ligzdas koka nozāģēšanas līdz mežizstrādes veikšanas pārāk tuvu ligzdas vietai (sīkāk šeit). Zemkopības ministrijas nostāja - šie ir tikai atsevišķi gadījumi. Un tā tie "atsevišķie gadījumi" turpinās arī šogad.

Savukārt ieganstu aktīvāk izcirst mežus aizsargājamās teritorijās AS "Latvijas valsts meži" (LVM) guvuši pēc 2018. gada ugunsgrēka dabas liegumā "Stiklu purvs". Tagad ugunsgrēku risku mazināšanai LVM būvēšot īpaši aizsargājamās teritorijās ceļus. Jaunajā stratēģijā paredzējuši, ka neviens meža nogabals īpaši aizsargājamās dabas teritorijās nedrīkst atrasties tālāk nekā 800 m no ceļa. Īpaši aizsargājamām dabas teritorijām atlikušo nesafragmentēto mežu sašķērēšana ar ceļiem nodarīs lielāku postu nekā teorētiski iespējamie ugunsgrēki, bet LVM ieguvums - apmēram 2 hektāri nocirsta meža uz katru jauno ceļa kilometru. Turklāt šīs idejas tikušas virzītas par spīti Dabas aizsardzības pārvaldes aicinājumiem vismaz izvērtēt ceļu būves ietekmi uz aizsargājamām dabas vērtībām (lasīt šeit). 

Tomēr, iespējams, vislielākais posts šajos gados Latvijas mežiem nodarīts ar iepriekš minēto VARAM ļaušanos ZM vēlmēm neaizsargāt projekta "Dabas skaitīšana" ietvaros atrastos ES nozīmes meža biotopus līdz kartēšanas beigām un lēmumu pieņemšanai par to turpmāko aizsardzību. Būtībā šis ir kalpojis kā pamudinājums nocirst aizsargājamos (bet ne aizsargātos) mežus, kamēr vēl var. Līdz šim LVM parasti publiski apgalvoja, ka aizsargājamus biotopus necērtot, taču tagad pat šis uzņēmums vairs neliedzas, ka cērt gan. Kā to izskaidrot, ja ticam, ka cērtamu mežu netrūkst? Kā mērķtiecīgu un apzinātu dabas vērtību iznīcināšanu?

Fragments no AS "Latvijas valsts meži" vēstules Vides aizsardzības klubam

Augstāk redzamā vēstules fragmenta kontekstā vērts paturēt prātā, ka arī "biežāk sastopamie ES nozīmes" meža biotopi Latvijā ir nelabvēlīgā stāvoklī (sk. iepriekš), ka arī zemas un vidējas kvalitātes ES nozīmes meža biotopi ir dabai daudz svarīgākas teritorijas nekā meži, kur šādu biotopu nav, un arī to, ka vismaz daļā gadījumu paši LVM ir tie, kas novērtē, kāda ir biotopa kvalitāte.

Secinājumi

Jāatzīst, ka dažos punktos manas prognozes nav piepildījušās - formālā mežu platība ir turpinājusi augt un arī parastajām meža putnu sugām nav klājies tik slikti, kā prognozēju.

Taču lielākoties, diemžēl, man izrādījusies taisnība - mežu fragmentācija ir turpinājusies, melnā stārķa populācija turpinājusi savu lejupslīdi, īpaši aizsargājamie meža biotopi joprojām ir sliktā stāvoklī, un tiek aktīvi izcirstas gan aizsargājamu sugu ligzdošanas vietas, gan īpaši aizsargājami meža biotopi, gan meklētas citas iespējas tikt pie tādu mežu ciršanas, ko cirst līdz šim nav bijis atļauts.

Vai gribat, lai es izsaku prognozi, cik lielā mērā šeit atspoguļotās problēmas tiks ņemtas vērā, izstrādājot jaunās Meža nozares pamatnostādnes?

otrdiena, 2020. gada 27. oktobris

Tas notiek arī pie mums

Pagājušajā nedēļā noskatījos Deivida Atenboro jaunāko filmu "A Life on Our Planet" un joprojām gremdējos pārdomās.

Filma bija tiešām lieliska, taču nelaime ar šādām filmām ir tā, ka, lai gan Atenboro īpaši mēģina uzsvērt, cik viss uz šīs planētas ir saistīts, var rasties sajūta, ka daba tiek postīta kaut kur citur. Kāds kaut kur tālu okeānā medī vaļus, ūdeni iekrāsojot asinīm. Kādā tropu mežā krakšķēdams gāžas koks un vientuļš orangutans paliek izcirtumā. Brākšķēdami brūk Arktikas ledāji, un baltais lācis paliek bez mājām. Pat mūsu kokrūpnieku publikācijās un retorikā nereti dzirdams, ka tur Dienvidamerikā, tur tropos, jā, tur nu gan traki izcērt mežus! Tas gan tikai, lai demonstrētu, cik zaļi un prātīgi mēs apsaimniekojam savējos.


Šeit bija mežs, un pēc papīriem tas šeit ir joprojām.

Patiesībā ir tā, ka savus mežus lielākoties iznīcinājām jau pirms dažiem gadsimtiem. Tolaik neviens neskatījās no satelīta, lai varētu parādīt, kā Latvijas plašie meži, kas klāja gandrīz visu teritoriju, saruka  līdz tām druskām, kas bija palikušas 20. gadsimta 30. gados. Mežu platība kopš tā laika ir augusi, bet aizaugušu lauksaimniecības zemju, industriālu stādījumu un retorikas "izcirtums arī ir mežs" aizsegā esam turpinājuši iznīcināt to, kas vēl bija saglabājies 20. gs. sākumā. "Latvijas valsts meži" pat vairs neslēpj, ka izcērt aizsargājamus meža biotopus - dabas pērles mūsu mežos. Mežu kļūst vairāk, bet melno stārķu, mežirbju - mazāk.

Reiz izcirsto mežu vietā nāca labības lauki un zālāji. Mūsu lopiem vajadzēja ganības vasarā un sienu ziemā. Melnajam stārķim, mednim, lūsim un citiem nācās atkāpties uz atlikušajiem mežiem, bet līdz ar zālāju platību pieaugumu varēja uzplaukt citas - gan augu, gan dzīvnieku - sugas. Naktīs pļavās grieza griezes, un rītos debesīs dziedāja cīruļi. Jāņos varēja lasīt un vainagos vīt visdažādākos pļavu ziedus. Taču mēs iemācījāmies apindēt mums nevēlamos augus un kukaiņus. Mēs izdomājām, ka lopiem jādzīvo kūtīs vai jāganās kultivētos zālājos, nevis dabiskās pļavās. Un sākās subsīdijas par hektāru - ja gribi vairāk naudas, tev vajag lielāku lauku! Un tas noved pie ainavas noplicināšas, jo viss, kas nav lauks, aizņem vietu un nedod ienākumus. Manas dzīvesvietas - Lestenes - apkārtnē vairākas mājvietas, kas pārdzīvojušas karu, nepārdzīvoja mūsdienu lauksaimniecību. Līdz ar mājām pazuduši koki un krūmi, kas nodrošināja dzīvotnes dažādām radībām, to vietā nākot vienlaikus laukiem. Griežu un cīruļu kļūst arvien mazāk, bet jāņuzāles jāmeklē nevis pļavās, bet izcirtumos.

Reiz šeit bija "Cīruļu" mājas.

Atšķirībā no mežiem un pļavām purvi jau no seniem laikiem cilvēkiem izraisījuši nepatiku - izaudzēt tajos neko nevar, toties var iestigt un noslīkt. Taču Latvijā grūti iedomāties unikālāku dabas mantojumu par augstajiem purviem. Nākamreiz kad būsiet Ķemeru tīrelī, paskatieties apkārt un padomājiet - šis purvs sācis veidoties pirms vairāk nekā 8000 gadiem! Šeit bija purvs jau tad, kad netālajā Siliņupes apmetnē uzturējās akmens laikmeta zvejnieki un mednieki. Ja purvs būtu mežs, tad es gribētu cerēt, ka mežam, kas neskarts saglabājies vairākus gadu tūkstošus, pat karstasinīgākais zāģeris neatļautos skarties klāt. Bet tas ir tikai purvs... Mēs izdomājām, ka purvu vērtība slēpjas kūdrā, ko var kurināt vai izmantot augsnes uzlabošanai. Dabas veidojumu, kas tapis tūkstošiem gadu laikā, dažu gadu laikā var pārvērst kūdras laukā, par kuru nedzīvāks ir tikai asfaltēts laukums. Melnkakla gārgale, baltirbe, lielais piekūns, lietuvainis, kuitala - šīm sugām kopīga ne tikai ligzdošana augstajos purvos, bet arī tas, ka tās ir Latvijā apdraudētas sugas, dažas no tām jau izzudušas.

Kad 20. gs. 40. gados sākās intensīva purvu norakšana, nevienam nešķita svarīgi, ka purvi ir ne tikai unikāla dzīvotne, bet arī svarīga oglekļa krātuve. Tagad mums it kā vajadzētu būt gudrākiem. Tolaik arī par purvu lomu ūdens režīma regulēšanā neviens īpaši nesatraucās. Ūdens režīmu regulēt varam mēs paši! Upes iztaisnotas un padarītas par meliorācijas notekām, lai tikai tiktu vaļā no ūdens, tā degradējot ne tikai pašas upes, bet arī slapjos mežus, purvus un citus mitrājus. Un pat tagad, kad sausums nav tikai teorētisks drauds klimata pārmaiņu prognozēs, bet pavisam reāla parādība, mums joprojām šķiet saprātīgi rakt grāvjus un tecināt no zemes prom ūdeni tā vietā, lai atjaunotu un uzturētu palienes un citus mitrājus, kas palīdzētu mazināt gan plūdu, gan sausuma riskus.

Gribat labo ziņu? Mēs neesam īpaši svarīgi. Arktikas ledāju kušana ietekmē visu pasauli, taču  mēs varam Latviju padarīt par vietu, kur ir tikai plaši robotu apstrādāti lauki un ātraudzīgas koksnes plantācijas, un Daugavas vietā izrakt milzu grāvi, un nekas īpašs nenotiktu. Jā, mazajam ērglim un vēl dažām sugām klātos sliktāk, bet kopumā pasaulē joprojām būtu melnie stārķi, ziedošas pļavas, plaši, neskarti purvi un līkumotas, dzīvības pilnas upes. Vienīgie, kam mēs patiešām būtu sagandējuši dzīvi, būtu mēs paši - Latvijas iedzīvotāji.

Taču mēs varam būt svarīgi. Ja mēs gribētu, nākamajā filmā labais piemērs pasaulei varētu būt Latvija, nevis Nīderlande. Ja kādam rastos šaubas, vai iespējams gūt no meža peļņu, vienlaikus respektējot un saglabājot dabas vērtības, viņš varētu atbraukt uz Latviju un pamācīties. Ja kādam dikti gribētos ēst gaļu, tad labākā izvēle varētu būt liellops no Latvijas, kur govju ganības uztur dabiskus zālājus, nevis noplicina vidi. Kā, sakot "Šveice", mēs domājam "pulkstenis", tā, dzirdot "Latvija", citu valstu iedzīvotāji varētu domāt "bioloģiskā pārtika" vai "dabiski meži". Bet, lai to panāktu, būtu nepieciešams politisks lēmums, ka mums ir svarīgi ne tikai uzņēmumu peļņas rādītāji, bet arī Latvijas daba un iedzīvotāju dzīves vides kvalitāte.

otrdiena, 2020. gada 13. oktobris

Svilpošana "Mežā"

Nedēļas nogalē noskatījos Valtera Sīļa un Lindas Rudenes izrādi "Mežs" par dažādu interešu grupu cīņām par to, kas ir mežs un kā tajā būtu jāsaimnieko. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka nogāju šo izrādi, jo tā veidota kā pastaiga pa Mežaparku, kam izrādē piešķirta meža loma.

Lai gan biju viens no tiem, kuru viedokli, gatavojot izrādi, uzklausīja tās veidotāji, jāatzīst, ka gāju uz to ar zināmu skepsi un, jā, kā uz darbu - jāredz, kas tad tur galu galā ir iznācis. Šaubas par to, vai rezultāts man patiks, radīja lasītās atsauksmes. Gan tas, ka katrs varēšot saklausīt izrādē atbalstu tieši savam viedoklim, gan tas, ka to par spīti manām prognozēm ar sajūsmu uzņēma meža industrijas tēla spodrinātāji. Tad nu gatavojos uz politkorektu laipošanu, sak, visi labi (ko katrs sadzird kā "Es labs!") un miers.

Un izrādes sākums šķita apstiprinām manas aizdomas - aktieri paskaidroja, ka, lai kas arī būtu izrādes skatītāji, svarīgi, lai pastaigas beigās neviens nebūtu vīlies. Kā apliecinājums ar smaidu tiek piedāvāts fragments no Aleksandra Ostrovska lugas "Mežs", ja nu kāds būtu gribējis dzirdēt tieši to.

Turpmākā izrāde tomēr atbilst pieteiktajai tēmai. Tā ir kā diskusija starp Ivara Kļavinska un Raimonda Celma atveidotajiem tēliem. Tēlu uzdevumi gan nav sadalīti līdzvērtīgi. I. Kļavinska tēlam jāaizstāv koksnes ieguves intereses, kamēr R. Celma tēlam rūp ne tikai koksne, bet arī visas pārējās meža vērtības, gan materiālās, gan nemateriālās. Šajā vienā tēlā ir sapludināts ļoti plašs cilvēku, viedokļu un zināšanu spektrs - gan vienkārši dabas draugi, gan zinātnieki, gan mežkopji. R. Celma runā atpazinu divu konkrētu mežkopju - gan pensionēta, gan šobrīd strādājoša - teikto. Tad nu R. Celms mēģina aizstāvēt visu viņa tēlā sapludinātos viedokļus - no tā, ka kokam sāp, līdz tam, ka arī vecs koks piesaista CO2. Tikmēr I. Kļavinskis atkārto daudzkārt dzirdētos meža nozares argumentus par mežu kā labības lauku, koksnes apjomu pieaugumu, eksportu utt.

Izrādes saturs būtībā ir mana ikdiena. Reizēm pat varēja aizmirst, ka I. Kļavinskis ir aktieris, kas runā lugas tekstu, nevis kāds no meža nozares lobistiem. Reizēm mēle niezēja atbildēt uz kādu no demagoģiskajiem argumentiem, kad tas palika bez pienācīgas atbildes no R. Celma tēla puses. Kaut vai par to, cik brīvi ir mežu apsaimniekošanas noteikumi Somijā, bet mežs tur nav izzudis šā vai tā. Lai gan izrādes pieteikums liek domāt, ka tā sniegs atbildi uz jautājumu, "vai abu pušu retorika ir godprātīga un kādos gadījumos tā kļūst demagoģiska", izrādes veidotāji gluži kā dzīvē atstājuši šo lēmumu pašu skatītāju ziņā. Cerams, ka skatītāji būs tik gudri, lai to izšķirtu, jo citādi ir risks, ka izrāde palīdzēs norīt kādu no meža nozares sabiedriskajās attiecībās bieži lietotajiem demagoģijas āķiem.

Katrā ziņā man laiku pa laikam vajadzēja sev atgādināt, ka izrāde zināmā mērā ir par mani, bet tā nav izrāde man. Tā nav izrāde, kas mums ļauj izskatīties tā, kā mēs gribētu, bet parāda to, kā mēs izskatāmies cilvēkam no malas. Nevilšus prātā nāca tas, kā putni mācās dziesmas. Meža putniem dziesmas ir svilpojošākas nekā atklātās vietās dzīvojošiem, jo svilpieni mežā ir labāk sadzirdami nekā čerkstošas skaņas, un iemācīties tu, protams, vari tikai to, ko dzirdi. Īsāk sakot, mēs varam izpausties, kā vien vēlamies, bet nozīme ir tikai tam, kas tiek sadzirdēts. Šis ir galvenais izrādes devums man personīgi - iespēja izvērtēt, kuri svilpieni ir labi dzirdami, bet kura čerkstēšana netiek cauri lapotnei.

Tā kā es izrādi izdzīvoju realitātē, galveno intrigu man radīja tās noslēgums. Kā gan izrādes veidotāji atrisinās situāciju, kura reālajā dzīvē nav atrisināta? Kaut kādam noslēgumam jābūt ir. Nevar vienkārši pateikt: "Tiksimies nākamajā darba grupā." Pateikt "katram savā ziņā ir taisnība" būtu patiesi, bet banāli. Taču skaidrs, ka nebūs arī tā, ka vai nu Raimonds Celms vai Ivars Kļavinskis "savu naidnieku, vienu pašu lejā grūdis, noslīcinās atvarā". Vai varam gaidīt, ka izrāde mums parādīs ceļu, kā virzīties uz risinājumu un savstarpēju sapratni? Vai izrādes autori būs bijuši tik drosmīgi, lai prognozētu, kā šis viss beigsies?

Izrādes noslēgums man labā nozīmē iedeva pa pieri. Pēc tam vēl kādu brīdi klīdu pa Mežaparku pārdomās, jūtot, ka izplēnējusi visa mana skepse, un vēloties nosūtīt Valteram Sīlim īsziņu: "Valter, cepuri nost, to es negaidīju!"

Kad rodas iespēja, noteikti aizejiet uz "Mežu", jo šī tiešām nav izrāde man, bet jums. Tikai esiet uzmanīgi - jāskatās ar ieslēgtām smadzenēm! Pēc tam pastāstiet arī man, kā jums patika! Labi?

pirmdiena, 2020. gada 7. septembris

Jauna grāmata: Putnu vērošana Slīteres Nacionālajā parkā


Šķiet, tā bija 1998. gada aprīļa nogale. Putnu vērošana Latvijā bija bērna autiņos, un Kolkas rags vēl nebija izslavēts kā viena no labākajām putnu vērošanas vietām Latvijā. LOB izsludinātajā bezmaksas ekskursijā uz Kolku galu galā piedalījās tikai divi dalībnieki - es un mans brālis - uz diviem vadītājiem - Māri Strazdu un Māri Maskalānu.

Kad ieradāmies Kolkā, pa gabalu redzējām, ka ragā jau stāv divi putnu vērotāji. "Droši vien ārzemnieki," nosprieda Māris Strazds, atzīstot, ka viņš nav tik sabiedrisks, lai gribētu iet ar šiem cilvēkiem aprunāties. Tuvāk nākot, izrādījās, ka Māris kļūdījies un putnu vērotāji ir iekšzemnieki - Viesturs Vintulis un Ruslans Matrozis. Tā kā ar viņiem runāt bijām gatavi, varējām vaļējām mutēm noklausīties, kā šie kungi vienā rītā ragā novērojuši apmēram pusi no Latvijā gadā kopumā novērojamā putnu sugu skaita.

Droši vien tolaik Ruslans nenojauta, ka daudzus gadus vēlāk viņš par to, cik īpaša ir šī vieta, stāstīs daudz plašākam cilvēku lokam savā pirmajā grāmatā "Putnu vērošana Slīteres Nacionālajā parkā". Ruslana grāmata nākusi klajā nupat, un, tā kā man bija īpaša iespēja būt vienam no pirmajiem tās lasītājiem, vēlos dalīties ar jums savos iespaidos.

Ko jūs gaidītu no grāmatas par putnu vērošanu kādā vietā? Pieļauju, ka norādes, kā uz šo vietu nokļūt, un dažādās sezonās novērojamo sugu sarakstu. To jūs gaidītu tad, ja nepazītu Ruslanu.

Ruslans, kā jau mūsdienu aktīvākajam ornitoloģijas vēsturniekam pieklājas, ķēries pie šī darba pamatīgi, sākot jau ar pirmajām publikācijām par putniem mūsdienu Latvijas teritorijā. Tas ļauj lasītājam iegūt ļoti koncentrētu ieskatu Latvijas ornitoloģijas vēsturē. Lai gan šī vēsture skatīta caur vienas teritorijas prizmu, grāmatā atradīsiet lielāko daļu Latvijas ievērojamāko ornitologu vārdu. Protams, īpaša uzmanība veltīta tieši Slīteres Nacionālā parkā un nacionālā parka administrācijas darbinieku veiktajiem pētījumiem. Patiesībā šī grāmatas daļa ļauj ieskatīties ne tikai ornitoloģijas, bet arī pašas Latvijas vēsturē, jo Ruslans visu stāstīto parāda attiecīgā laika kontekstā.

Ieskatam vēsturē seko apskats par putniem, kas Slīteres Nacionālajā parkā ligzdo vai novērojami migrācijas laikā. Šeit mazliet jāpieskaras vienam no (ļoti nedaudzajiem) grāmatas trūkumiem: pārsteidzošā kārtā grāmatā nav pilna Slīteres Nacionālā parka putnu saraksta, kas, kā jau minēju iepriekš, ir viena no pamatlietām, ko šādā publikācijā varētu gaidīt. Taču var jau būt, ka saraksts ir formalitāte un šā vai tā ietvertu gandrīz visas Latvijā reģistrētās putnu sugas. Dažādos biotopos sastopamu un cauri teritorijai migrējošo putnu apraksts, konkrēti nosaucot vien daļu šeit novēroto sugu, tomēr sniedz labu ieskatu teritorijas putnu daudzveidībā. Rakstīto krāsaināku padara papildu informācija par minētajām sugām. Lasītājs uzzinās, piemēram, kā čūskērglis ēd čūskas, kā var palīdzēt laukirbēm pārdzīvot bargas ziemas un kuras putnu sugas veido "bērnudārzus", pieaugušajiem putniem kopīgi pieskatot vairāku perējumu mazuļus.

Lai tad tā lieta nodarīta, pieminēšu arī otro grāmatas trūkumu. Kartes, kas parāda, kur novērojami dažādu biotopu putni. Acīmredzot mēģinot neparādīt par daudz, t.i., nevilināt tūristus uz vietām, kur tie nebūtu vēlami, iegūtas īpatnējas kartes, kurās ar grūti atšķiramiem un brīžiem pilnīgi neatšķiramiem sugu apzīmējumiem iezīmēti daži no apvidiem (galvenokārt ceļi, piekraste un apdzīvotās vietas), kuros novērojamas konkrētas sugas. Galu galā viss, ko lasītājs no šīm kartēm uzzina, ir tas, ka meža putni dzīvo mežā, purva putni - purvā, bet jūrmalas putni - pie jūras.

Lai gan nekādā ziņā negribu to saukt par trūkumu, taču tieši tāpēc, ka grāmata bija tik piesātināta, tā šķita par plānu. Viss Ruslana darbs ietilpināts vien apmēram 70 lappusēs latviskā teksta un 30 lappušu garā kopsavilkumā angliski. Nezinu, vai pie vainas ir projekta noteiktie termiņi vai pieļaujamais apjoms, taču redzams, ka grāmata dod vien nelielu ieskatu tajā milzīgajā publikāciju un datu apjomā, kam Ruslans ir gājis cauri. Šķiet, ja autoram būtu ļauta vaļa, mēs būtu ieguvuši vēl vērienīgāku publikāciju nekā 2006. gadā izdotā Māra Strazda un Jāņa Ķuzes "Ķemeru nacionālā parka putni". Bet varbūt tā vajag. Varbūt lasītājam vajag palikt iekārdinātam. Lai tad pats dotos uz Slīteres Nacionālo parku un iepazītu šīs vietas putnus dabā. Un lai ar nepacietību gaidītu nākamo Ruslana grāmatu, lai arī par ko viņš izlemtu rakstīt.

Un ja arī jūs gribat tikt pie grāmatas "Putnu vērošana Slīteres Nacionālajā parkā" un iepazīties ar tās autoru Ruslanu Matrozi, jums šāda iespēja būs šo sestdien, 12. septembrī: https://www.daba.gov.lv/public/lat/zinas/3251/

ceturtdiena, 2020. gada 25. jūnijs

Putnu ligzdas postīt aizliedz likums

Pirms svētkiem kolēģis man ziņoja, ka kādā raidījumā mani izteikumi tiekot izmantoti pret LOB iniciatīvu par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā. Tad nu saintriģēts meklēju raidījumu arhīvā, lai uzzinātu, ko esmu sarunājis.

Atverot video, uzzināju, ka raidījumā trīs Latvijas Kokrūpniecības federācijas pārstāvji spriedīs par jauno ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju. Atceroties, cik bieži jāklausās pārmetumus tiem, kas paši nav mežsaimnieki vai kokrūpnieki, bet atļaujas izteikties par mežu apsaimniekošanu (par ko rakstīju šeit), bija interesanti skatīties, kā, raidījuma sākumā vienojušies, ka īsti nezina, kas tā bioloģiskā daudzveidība tāda ir, kungi nu spriedīs, kā to saglabāt.

Taču, man par pārsteigumu atzīstot, ka ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija ir laba, raidījuma dalībnieki galveno laiku veltīja tam, lai apspriestu LOB iniciatīvu par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā (sk. šeit).  Tostarp AS "Latvijas finieris" padomes loceklis Jānis Staris, lai pamatotu, cik bezjēdzīga ir šī iniciatīva, atsaucoties uz mani kā autoritāti ornitoloģijā, ņēma citēt manu blogu - rakstu Liksim svešus bērnus mierā!

Esmu saņēmis aizrādījumus, ka blogā rakstu pārāk sarežģīti. Tāpēc gribu cerēt, ka tieši tāpēc, nevis ļaunprātības dēļ J. Staris manis rakstītajā apmaldījās. Manu skaidrojumu, ka putnu mazulim labāk palikt savu vecāku aprūpē, lai gan tā dzīve ir bīstama, J. Staris bija sapratis kā pamatojumu tam, ka putnu mazuļus var droši nogalināt un nekas slikts no tā nenotiks, jo tā dabā iekārtots.

Jā, nav šaubu, ka putnu mazuļi iet bojā dažādu iemeslu dēļ, un mežizstrāde nav būtiskākais no tiem, taču, skatoties šo raidījumu, nevilšus uzbūrās iztēlē ainiņa kā alkohola ražotāji varētu aizstāvēt braukšanu dzērumā...

"Redziet!" viens no viņiem varētu bilst. "Cienījami speciālisti raksta, ka no sirds un asinsrites slimībām Latvijā gadā mirst ap 16 tūkstošiem cilvēku. Ceļu satiksmes negadījumos - vien nepilni 200. Tas ir tikai 0,6% no mirušo kopskaita! Domāju, ka, cīnoties pret braukšanu dzērumā, mēs uzbrūkam nepareizajam vaininiekam."

Un tad kāds varētu likt galdā kroņa argumentu: "Taču neviens jau nav spiests braukt dzērumā. Ja kādam tas šķiet pilnīgi nepieņemami, var taču pirkt pats savu auto un braukt, kā vien ienāk prātā!"

Ja nu gadījumā Stara kungs turpina lasīt manu blogu, mēģināšu iepriekš rakstīto pateikt vienkāršākiem vārdiem: putnu ligzdu postīšana ir likuma pārkāpums.