otrdiena, 2020. gada 27. oktobris

Tas notiek arī pie mums

Pagājušajā nedēļā noskatījos Deivida Atenboro jaunāko filmu "A Life on Our Planet" un joprojām gremdējos pārdomās.

Filma bija tiešām lieliska, taču nelaime ar šādām filmām ir tā, ka, lai gan Atenboro īpaši mēģina uzsvērt, cik viss uz šīs planētas ir saistīts, var rasties sajūta, ka daba tiek postīta kaut kur citur. Kāds kaut kur tālu okeānā medī vaļus, ūdeni iekrāsojot asinīm. Kādā tropu mežā krakšķēdams gāžas koks un vientuļš orangutans paliek izcirtumā. Brākšķēdami brūk Arktikas ledāji, un baltais lācis paliek bez mājām. Pat mūsu kokrūpnieku publikācijās un retorikā nereti dzirdams, ka tur Dienvidamerikā, tur tropos, jā, tur nu gan traki izcērt mežus! Tas gan tikai, lai demonstrētu, cik zaļi un prātīgi mēs apsaimniekojam savējos.


Šeit bija mežs, un pēc papīriem tas šeit ir joprojām.

Patiesībā ir tā, ka savus mežus lielākoties iznīcinājām jau pirms dažiem gadsimtiem. Tolaik neviens neskatījās no satelīta, lai varētu parādīt, kā Latvijas plašie meži, kas klāja gandrīz visu teritoriju, saruka  līdz tām druskām, kas bija palikušas 20. gadsimta 30. gados. Mežu platība kopš tā laika ir augusi, bet aizaugušu lauksaimniecības zemju, industriālu stādījumu un retorikas "izcirtums arī ir mežs" aizsegā esam turpinājuši iznīcināt to, kas vēl bija saglabājies 20. gs. sākumā. "Latvijas valsts meži" pat vairs neslēpj, ka izcērt aizsargājamus meža biotopus - dabas pērles mūsu mežos. Mežu kļūst vairāk, bet melno stārķu, mežirbju - mazāk.

Reiz izcirsto mežu vietā nāca labības lauki un zālāji. Mūsu lopiem vajadzēja ganības vasarā un sienu ziemā. Melnajam stārķim, mednim, lūsim un citiem nācās atkāpties uz atlikušajiem mežiem, bet līdz ar zālāju platību pieaugumu varēja uzplaukt citas - gan augu, gan dzīvnieku - sugas. Naktīs pļavās grieza griezes, un rītos debesīs dziedāja cīruļi. Jāņos varēja lasīt un vainagos vīt visdažādākos pļavu ziedus. Taču mēs iemācījāmies apindēt mums nevēlamos augus un kukaiņus. Mēs izdomājām, ka lopiem jādzīvo kūtīs vai jāganās kultivētos zālājos, nevis dabiskās pļavās. Un sākās subsīdijas par hektāru - ja gribi vairāk naudas, tev vajag lielāku lauku! Un tas noved pie ainavas noplicināšas, jo viss, kas nav lauks, aizņem vietu un nedod ienākumus. Manas dzīvesvietas - Lestenes - apkārtnē vairākas mājvietas, kas pārdzīvojušas karu, nepārdzīvoja mūsdienu lauksaimniecību. Līdz ar mājām pazuduši koki un krūmi, kas nodrošināja dzīvotnes dažādām radībām, to vietā nākot vienlaikus laukiem. Griežu un cīruļu kļūst arvien mazāk, bet jāņuzāles jāmeklē nevis pļavās, bet izcirtumos.

Reiz šeit bija "Cīruļu" mājas.

Atšķirībā no mežiem un pļavām purvi jau no seniem laikiem cilvēkiem izraisījuši nepatiku - izaudzēt tajos neko nevar, toties var iestigt un noslīkt. Taču Latvijā grūti iedomāties unikālāku dabas mantojumu par augstajiem purviem. Nākamreiz kad būsiet Ķemeru tīrelī, paskatieties apkārt un padomājiet - šis purvs sācis veidoties pirms vairāk nekā 8000 gadiem! Šeit bija purvs jau tad, kad netālajā Siliņupes apmetnē uzturējās akmens laikmeta zvejnieki un mednieki. Ja purvs būtu mežs, tad es gribētu cerēt, ka mežam, kas neskarts saglabājies vairākus gadu tūkstošus, pat karstasinīgākais zāģeris neatļautos skarties klāt. Bet tas ir tikai purvs... Mēs izdomājām, ka purvu vērtība slēpjas kūdrā, ko var kurināt vai izmantot augsnes uzlabošanai. Dabas veidojumu, kas tapis tūkstošiem gadu laikā, dažu gadu laikā var pārvērst kūdras laukā, par kuru nedzīvāks ir tikai asfaltēts laukums. Melnkakla gārgale, baltirbe, lielais piekūns, lietuvainis, kuitala - šīm sugām kopīga ne tikai ligzdošana augstajos purvos, bet arī tas, ka tās ir Latvijā apdraudētas sugas, dažas no tām jau izzudušas.

Kad 20. gs. 40. gados sākās intensīva purvu norakšana, nevienam nešķita svarīgi, ka purvi ir ne tikai unikāla dzīvotne, bet arī svarīga oglekļa krātuve. Tagad mums it kā vajadzētu būt gudrākiem. Tolaik arī par purvu lomu ūdens režīma regulēšanā neviens īpaši nesatraucās. Ūdens režīmu regulēt varam mēs paši! Upes iztaisnotas un padarītas par meliorācijas notekām, lai tikai tiktu vaļā no ūdens, tā degradējot ne tikai pašas upes, bet arī slapjos mežus, purvus un citus mitrājus. Un pat tagad, kad sausums nav tikai teorētisks drauds klimata pārmaiņu prognozēs, bet pavisam reāla parādība, mums joprojām šķiet saprātīgi rakt grāvjus un tecināt no zemes prom ūdeni tā vietā, lai atjaunotu un uzturētu palienes un citus mitrājus, kas palīdzētu mazināt gan plūdu, gan sausuma riskus.

Gribat labo ziņu? Mēs neesam īpaši svarīgi. Arktikas ledāju kušana ietekmē visu pasauli, taču  mēs varam Latviju padarīt par vietu, kur ir tikai plaši robotu apstrādāti lauki un ātraudzīgas koksnes plantācijas, un Daugavas vietā izrakt milzu grāvi, un nekas īpašs nenotiktu. Jā, mazajam ērglim un vēl dažām sugām klātos sliktāk, bet kopumā pasaulē joprojām būtu melnie stārķi, ziedošas pļavas, plaši, neskarti purvi un līkumotas, dzīvības pilnas upes. Vienīgie, kam mēs patiešām būtu sagandējuši dzīvi, būtu mēs paši - Latvijas iedzīvotāji.

Taču mēs varam būt svarīgi. Ja mēs gribētu, nākamajā filmā labais piemērs pasaulei varētu būt Latvija, nevis Nīderlande. Ja kādam rastos šaubas, vai iespējams gūt no meža peļņu, vienlaikus respektējot un saglabājot dabas vērtības, viņš varētu atbraukt uz Latviju un pamācīties. Ja kādam dikti gribētos ēst gaļu, tad labākā izvēle varētu būt liellops no Latvijas, kur govju ganības uztur dabiskus zālājus, nevis noplicina vidi. Kā, sakot "Šveice", mēs domājam "pulkstenis", tā, dzirdot "Latvija", citu valstu iedzīvotāji varētu domāt "bioloģiskā pārtika" vai "dabiski meži". Bet, lai to panāktu, būtu nepieciešams politisks lēmums, ka mums ir svarīgi ne tikai uzņēmumu peļņas rādītāji, bet arī Latvijas daba un iedzīvotāju dzīves vides kvalitāte.

otrdiena, 2020. gada 13. oktobris

Svilpošana "Mežā"

Nedēļas nogalē noskatījos Valtera Sīļa un Lindas Rudenes izrādi "Mežs" par dažādu interešu grupu cīņām par to, kas ir mežs un kā tajā būtu jāsaimnieko. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka nogāju šo izrādi, jo tā veidota kā pastaiga pa Mežaparku, kam izrādē piešķirta meža loma.

Lai gan biju viens no tiem, kuru viedokli, gatavojot izrādi, uzklausīja tās veidotāji, jāatzīst, ka gāju uz to ar zināmu skepsi un, jā, kā uz darbu - jāredz, kas tad tur galu galā ir iznācis. Šaubas par to, vai rezultāts man patiks, radīja lasītās atsauksmes. Gan tas, ka katrs varēšot saklausīt izrādē atbalstu tieši savam viedoklim, gan tas, ka to par spīti manām prognozēm ar sajūsmu uzņēma meža industrijas tēla spodrinātāji. Tad nu gatavojos uz politkorektu laipošanu, sak, visi labi (ko katrs sadzird kā "Es labs!") un miers.

Un izrādes sākums šķita apstiprinām manas aizdomas - aktieri paskaidroja, ka, lai kas arī būtu izrādes skatītāji, svarīgi, lai pastaigas beigās neviens nebūtu vīlies. Kā apliecinājums ar smaidu tiek piedāvāts fragments no Aleksandra Ostrovska lugas "Mežs", ja nu kāds būtu gribējis dzirdēt tieši to.

Turpmākā izrāde tomēr atbilst pieteiktajai tēmai. Tā ir kā diskusija starp Ivara Kļavinska un Raimonda Celma atveidotajiem tēliem. Tēlu uzdevumi gan nav sadalīti līdzvērtīgi. I. Kļavinska tēlam jāaizstāv koksnes ieguves intereses, kamēr R. Celma tēlam rūp ne tikai koksne, bet arī visas pārējās meža vērtības, gan materiālās, gan nemateriālās. Šajā vienā tēlā ir sapludināts ļoti plašs cilvēku, viedokļu un zināšanu spektrs - gan vienkārši dabas draugi, gan zinātnieki, gan mežkopji. R. Celma runā atpazinu divu konkrētu mežkopju - gan pensionēta, gan šobrīd strādājoša - teikto. Tad nu R. Celms mēģina aizstāvēt visu viņa tēlā sapludinātos viedokļus - no tā, ka kokam sāp, līdz tam, ka arī vecs koks piesaista CO2. Tikmēr I. Kļavinskis atkārto daudzkārt dzirdētos meža nozares argumentus par mežu kā labības lauku, koksnes apjomu pieaugumu, eksportu utt.

Izrādes saturs būtībā ir mana ikdiena. Reizēm pat varēja aizmirst, ka I. Kļavinskis ir aktieris, kas runā lugas tekstu, nevis kāds no meža nozares lobistiem. Reizēm mēle niezēja atbildēt uz kādu no demagoģiskajiem argumentiem, kad tas palika bez pienācīgas atbildes no R. Celma tēla puses. Kaut vai par to, cik brīvi ir mežu apsaimniekošanas noteikumi Somijā, bet mežs tur nav izzudis šā vai tā. Lai gan izrādes pieteikums liek domāt, ka tā sniegs atbildi uz jautājumu, "vai abu pušu retorika ir godprātīga un kādos gadījumos tā kļūst demagoģiska", izrādes veidotāji gluži kā dzīvē atstājuši šo lēmumu pašu skatītāju ziņā. Cerams, ka skatītāji būs tik gudri, lai to izšķirtu, jo citādi ir risks, ka izrāde palīdzēs norīt kādu no meža nozares sabiedriskajās attiecībās bieži lietotajiem demagoģijas āķiem.

Katrā ziņā man laiku pa laikam vajadzēja sev atgādināt, ka izrāde zināmā mērā ir par mani, bet tā nav izrāde man. Tā nav izrāde, kas mums ļauj izskatīties tā, kā mēs gribētu, bet parāda to, kā mēs izskatāmies cilvēkam no malas. Nevilšus prātā nāca tas, kā putni mācās dziesmas. Meža putniem dziesmas ir svilpojošākas nekā atklātās vietās dzīvojošiem, jo svilpieni mežā ir labāk sadzirdami nekā čerkstošas skaņas, un iemācīties tu, protams, vari tikai to, ko dzirdi. Īsāk sakot, mēs varam izpausties, kā vien vēlamies, bet nozīme ir tikai tam, kas tiek sadzirdēts. Šis ir galvenais izrādes devums man personīgi - iespēja izvērtēt, kuri svilpieni ir labi dzirdami, bet kura čerkstēšana netiek cauri lapotnei.

Tā kā es izrādi izdzīvoju realitātē, galveno intrigu man radīja tās noslēgums. Kā gan izrādes veidotāji atrisinās situāciju, kura reālajā dzīvē nav atrisināta? Kaut kādam noslēgumam jābūt ir. Nevar vienkārši pateikt: "Tiksimies nākamajā darba grupā." Pateikt "katram savā ziņā ir taisnība" būtu patiesi, bet banāli. Taču skaidrs, ka nebūs arī tā, ka vai nu Raimonds Celms vai Ivars Kļavinskis "savu naidnieku, vienu pašu lejā grūdis, noslīcinās atvarā". Vai varam gaidīt, ka izrāde mums parādīs ceļu, kā virzīties uz risinājumu un savstarpēju sapratni? Vai izrādes autori būs bijuši tik drosmīgi, lai prognozētu, kā šis viss beigsies?

Izrādes noslēgums man labā nozīmē iedeva pa pieri. Pēc tam vēl kādu brīdi klīdu pa Mežaparku pārdomās, jūtot, ka izplēnējusi visa mana skepse, un vēloties nosūtīt Valteram Sīlim īsziņu: "Valter, cepuri nost, to es negaidīju!"

Kad rodas iespēja, noteikti aizejiet uz "Mežu", jo šī tiešām nav izrāde man, bet jums. Tikai esiet uzmanīgi - jāskatās ar ieslēgtām smadzenēm! Pēc tam pastāstiet arī man, kā jums patika! Labi?

pirmdiena, 2020. gada 7. septembris

Jauna grāmata: Putnu vērošana Slīteres Nacionālajā parkā


Šķiet, tā bija 1998. gada aprīļa nogale. Putnu vērošana Latvijā bija bērna autiņos, un Kolkas rags vēl nebija izslavēts kā viena no labākajām putnu vērošanas vietām Latvijā. LOB izsludinātajā bezmaksas ekskursijā uz Kolku galu galā piedalījās tikai divi dalībnieki - es un mans brālis - uz diviem vadītājiem - Māri Strazdu un Māri Maskalānu.

Kad ieradāmies Kolkā, pa gabalu redzējām, ka ragā jau stāv divi putnu vērotāji. "Droši vien ārzemnieki," nosprieda Māris Strazds, atzīstot, ka viņš nav tik sabiedrisks, lai gribētu iet ar šiem cilvēkiem aprunāties. Tuvāk nākot, izrādījās, ka Māris kļūdījies un putnu vērotāji ir iekšzemnieki - Viesturs Vintulis un Ruslans Matrozis. Tā kā ar viņiem runāt bijām gatavi, varējām vaļējām mutēm noklausīties, kā šie kungi vienā rītā ragā novērojuši apmēram pusi no Latvijā gadā kopumā novērojamā putnu sugu skaita.

Droši vien tolaik Ruslans nenojauta, ka daudzus gadus vēlāk viņš par to, cik īpaša ir šī vieta, stāstīs daudz plašākam cilvēku lokam savā pirmajā grāmatā "Putnu vērošana Slīteres Nacionālajā parkā". Ruslana grāmata nākusi klajā nupat, un, tā kā man bija īpaša iespēja būt vienam no pirmajiem tās lasītājiem, vēlos dalīties ar jums savos iespaidos.

Ko jūs gaidītu no grāmatas par putnu vērošanu kādā vietā? Pieļauju, ka norādes, kā uz šo vietu nokļūt, un dažādās sezonās novērojamo sugu sarakstu. To jūs gaidītu tad, ja nepazītu Ruslanu.

Ruslans, kā jau mūsdienu aktīvākajam ornitoloģijas vēsturniekam pieklājas, ķēries pie šī darba pamatīgi, sākot jau ar pirmajām publikācijām par putniem mūsdienu Latvijas teritorijā. Tas ļauj lasītājam iegūt ļoti koncentrētu ieskatu Latvijas ornitoloģijas vēsturē. Lai gan šī vēsture skatīta caur vienas teritorijas prizmu, grāmatā atradīsiet lielāko daļu Latvijas ievērojamāko ornitologu vārdu. Protams, īpaša uzmanība veltīta tieši Slīteres Nacionālā parkā un nacionālā parka administrācijas darbinieku veiktajiem pētījumiem. Patiesībā šī grāmatas daļa ļauj ieskatīties ne tikai ornitoloģijas, bet arī pašas Latvijas vēsturē, jo Ruslans visu stāstīto parāda attiecīgā laika kontekstā.

Ieskatam vēsturē seko apskats par putniem, kas Slīteres Nacionālajā parkā ligzdo vai novērojami migrācijas laikā. Šeit mazliet jāpieskaras vienam no (ļoti nedaudzajiem) grāmatas trūkumiem: pārsteidzošā kārtā grāmatā nav pilna Slīteres Nacionālā parka putnu saraksta, kas, kā jau minēju iepriekš, ir viena no pamatlietām, ko šādā publikācijā varētu gaidīt. Taču var jau būt, ka saraksts ir formalitāte un šā vai tā ietvertu gandrīz visas Latvijā reģistrētās putnu sugas. Dažādos biotopos sastopamu un cauri teritorijai migrējošo putnu apraksts, konkrēti nosaucot vien daļu šeit novēroto sugu, tomēr sniedz labu ieskatu teritorijas putnu daudzveidībā. Rakstīto krāsaināku padara papildu informācija par minētajām sugām. Lasītājs uzzinās, piemēram, kā čūskērglis ēd čūskas, kā var palīdzēt laukirbēm pārdzīvot bargas ziemas un kuras putnu sugas veido "bērnudārzus", pieaugušajiem putniem kopīgi pieskatot vairāku perējumu mazuļus.

Lai tad tā lieta nodarīta, pieminēšu arī otro grāmatas trūkumu. Kartes, kas parāda, kur novērojami dažādu biotopu putni. Acīmredzot mēģinot neparādīt par daudz, t.i., nevilināt tūristus uz vietām, kur tie nebūtu vēlami, iegūtas īpatnējas kartes, kurās ar grūti atšķiramiem un brīžiem pilnīgi neatšķiramiem sugu apzīmējumiem iezīmēti daži no apvidiem (galvenokārt ceļi, piekraste un apdzīvotās vietas), kuros novērojamas konkrētas sugas. Galu galā viss, ko lasītājs no šīm kartēm uzzina, ir tas, ka meža putni dzīvo mežā, purva putni - purvā, bet jūrmalas putni - pie jūras.

Lai gan nekādā ziņā negribu to saukt par trūkumu, taču tieši tāpēc, ka grāmata bija tik piesātināta, tā šķita par plānu. Viss Ruslana darbs ietilpināts vien apmēram 70 lappusēs latviskā teksta un 30 lappušu garā kopsavilkumā angliski. Nezinu, vai pie vainas ir projekta noteiktie termiņi vai pieļaujamais apjoms, taču redzams, ka grāmata dod vien nelielu ieskatu tajā milzīgajā publikāciju un datu apjomā, kam Ruslans ir gājis cauri. Šķiet, ja autoram būtu ļauta vaļa, mēs būtu ieguvuši vēl vērienīgāku publikāciju nekā 2006. gadā izdotā Māra Strazda un Jāņa Ķuzes "Ķemeru nacionālā parka putni". Bet varbūt tā vajag. Varbūt lasītājam vajag palikt iekārdinātam. Lai tad pats dotos uz Slīteres Nacionālo parku un iepazītu šīs vietas putnus dabā. Un lai ar nepacietību gaidītu nākamo Ruslana grāmatu, lai arī par ko viņš izlemtu rakstīt.

Un ja arī jūs gribat tikt pie grāmatas "Putnu vērošana Slīteres Nacionālajā parkā" un iepazīties ar tās autoru Ruslanu Matrozi, jums šāda iespēja būs šo sestdien, 12. septembrī: https://www.daba.gov.lv/public/lat/zinas/3251/

ceturtdiena, 2020. gada 25. jūnijs

Putnu ligzdas postīt aizliedz likums

Pirms svētkiem kolēģis man ziņoja, ka kādā raidījumā mani izteikumi tiekot izmantoti pret LOB iniciatīvu par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā. Tad nu saintriģēts meklēju raidījumu arhīvā, lai uzzinātu, ko esmu sarunājis.

Atverot video, uzzināju, ka raidījumā trīs Latvijas Kokrūpniecības federācijas pārstāvji spriedīs par jauno ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju. Atceroties, cik bieži jāklausās pārmetumus tiem, kas paši nav mežsaimnieki vai kokrūpnieki, bet atļaujas izteikties par mežu apsaimniekošanu (par ko rakstīju šeit), bija interesanti skatīties, kā, raidījuma sākumā vienojušies, ka īsti nezina, kas tā bioloģiskā daudzveidība tāda ir, kungi nu spriedīs, kā to saglabāt.

Taču, man par pārsteigumu atzīstot, ka ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija ir laba, raidījuma dalībnieki galveno laiku veltīja tam, lai apspriestu LOB iniciatīvu par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā (sk. šeit).  Tostarp AS "Latvijas finieris" padomes loceklis Jānis Staris, lai pamatotu, cik bezjēdzīga ir šī iniciatīva, atsaucoties uz mani kā autoritāti ornitoloģijā, ņēma citēt manu blogu - rakstu Liksim svešus bērnus mierā!

Esmu saņēmis aizrādījumus, ka blogā rakstu pārāk sarežģīti. Tāpēc gribu cerēt, ka tieši tāpēc, nevis ļaunprātības dēļ J. Staris manis rakstītajā apmaldījās. Manu skaidrojumu, ka putnu mazulim labāk palikt savu vecāku aprūpē, lai gan tā dzīve ir bīstama, J. Staris bija sapratis kā pamatojumu tam, ka putnu mazuļus var droši nogalināt un nekas slikts no tā nenotiks, jo tā dabā iekārtots.

Jā, nav šaubu, ka putnu mazuļi iet bojā dažādu iemeslu dēļ, un mežizstrāde nav būtiskākais no tiem, taču, skatoties šo raidījumu, nevilšus uzbūrās iztēlē ainiņa kā alkohola ražotāji varētu aizstāvēt braukšanu dzērumā...

"Redziet!" viens no viņiem varētu bilst. "Cienījami speciālisti raksta, ka no sirds un asinsrites slimībām Latvijā gadā mirst ap 16 tūkstošiem cilvēku. Ceļu satiksmes negadījumos - vien nepilni 200. Tas ir tikai 0,6% no mirušo kopskaita! Domāju, ka, cīnoties pret braukšanu dzērumā, mēs uzbrūkam nepareizajam vaininiekam."

Un tad kāds varētu likt galdā kroņa argumentu: "Taču neviens jau nav spiests braukt dzērumā. Ja kādam tas šķiet pilnīgi nepieņemami, var taču pirkt pats savu auto un braukt, kā vien ienāk prātā!"

Ja nu gadījumā Stara kungs turpina lasīt manu blogu, mēģināšu iepriekš rakstīto pateikt vienkāršākiem vārdiem: putnu ligzdu postīšana ir likuma pārkāpums.


trešdiena, 2020. gada 27. maijs

Pirms zaļajām vārnām

Lai par mani slikti runā!
Nē, es neesmu riebīgs tips...

Nē, nē, "Pienvedēja piedzīvojumu" dziesma "Cilvēks ar trepēm" nav līdzeklis, lai uzmundrinātu sevi pēc kārtējām diskusijām par meža apsaimniekošanu! Šī dziesma man galvā skan tās dažas dienas gadā, kad no LOB valdes priekšsēdētāja kļūstu tieši par to - cilvēku ar trepēm. Tas notiek tajās reizēs, kad dodos kolēģei Ievai Mārdegai palīgā pārbaudīt zaļo vārnu būrus.

Šoreiz Ieva aicina palīgā neparasti agri - jau 25. maijā. Zaļās vārnas vēl īsti nevarētu būt sākušas ligzdošanu, taču, tā kā pupuķiem, kas arī mēdz ligzdot zaļo vārnu būros, gan sezona jau sākusies, labprāt piekrītu doties Ievai līdzi. Turklāt šoreiz būru pārbaude notiks Ādažu poligonā, un tas nozīmē, ka varēsim pārbaudīt arī pupuķu būrus, kas mums gadīsies pa ceļam.

Varētu domāt, ka mans darbs, kas aprobežojas ar kāpņu pārnēsāšanu, piesliešanu pie būra un nostiprināšanu uz mašīnas, lai drīz atkal ņemtu nost, nav īpaši aizraujošs. Nu... nav jau arī, taču šis brauciens izvēršas patiesi interesants.

Gaigalas mazuļi. Foto: Ieva Mārdega
Pirmais pārsteigums - gaigalas ligzda ar mazuļiem vienā no būriem, kas uzlikti stabos. Stabu būri ir drošāki pret plēsējiem, tāpēc tiem taisītas lielākas skrejas, un gaigala šo lielo skreju labprāt izmantojusi. Pagaidām vēl mazuļi ligzdā, taču drīz tie leks ārā no būra un dosies... Jā, stāvot pie staba Ādažu poligona smiltājā-virsājā, nevaru saprast, kur tad tie dosies. Varbūt uz kādu no netālajiem ezeriem? Varbūt uz kādu slapjāku vietu tepat poligonā?

Būrus lielākoties pārbauda tikai Ieva, es esmu tikai cilvēks ar trepēm. Taču reizēm arī man rodas nezinātniska interese ielūkoties būrī. Tā gadās arī šoreiz, kad Ieva, ieskatoties kādā no būriem, ziņo, ka tajā ir divi lieli meža baloža mazuļi. Te vietā atgādināt, ka ornitologi par meža balodi nosaukuši nevis visbiežāk mežos sastopamo balodi (ko oficiāli sauc par lauku balodi), bet daudz retāku putnu, kas priekšroku dod tieši priežu mežiem. Ieva apgalvo, ka jauni meža baloža mazuļi izskatoties kā neglīti dzeltenīgi kazlēni, taču šie ir jau paaugušies un izskatās tieši tik pelēki skaisti kā meža baložiem jāizskatās. Bet nu smird gan kā velni!

Meža baloža mazuļi. Foto: Ieva Mārdega
Par šo meža baloža ligzdu ir īpašs prieks vairāku iemeslu dēļ. Ieva priecājas par to, ka šeit meža balodis tik ātri apguvis ligzdošanu būros (Garkalnes mežos esot pagājuši vismaz pieci gadi). Savukārt man prieks apzināties, ka šo mežu esam paglābuši no nociršanas. Vēl tagad uz dažiem kokiem redzamas oranžās joslas, kas norāda uz izcirtumā atstājamiem ekoloģiskajiem kokiem. Šī meža baloža ligzda kalpo kā labs atgādinājums, kāpēc vispār esmu pievērsies putniem. Pirmkārt, tas ir vienkārši jauki (to man atgādina abi pelēkie mazuļi). Otrkārt, nereti šim jaukumam nepieciešama īpaša aizsardzība (un to man atgādina uz kokiem bālējošās svītras).

Pupuķu mātīte. Foto: Ieva Mārdega
Netālu no būra ar meža baložiem kādā no zaļo vārnu būriem apmeties arī pupuķis. Šogad tāds jocīgs gads, kad priekam par apdzīvotu pupuķa ligzdu ir arī zināma vilšanās piegarša. It īpaši šajā gadījumā. Pērn desmit pupuķus aprīkojām ar ģeolokatoriem, un, ja šogad izdotos atgūt tajos saglabāto informāciju, varētu uzzināt, kur šie pupuķi pavadījuši ziemu un pa kādiem ceļiem lidojuši. Šajā būrī dzīvojošā pupuķu mātīte, kā var redzēt pēc gredzeniem, ir viens no šiem putniem. Bet ģeolokatora uz muguras tai vairs nav. Acīmredzot nebūsim pietiekami prasmīgi to uzlikuši.

Zaļās vārnas klātbūtni nevienā no būriem vēl nemana, lai gan vienā vietā dzirdam tās krekšķināšanu. "Vēl jau laikam zaļās vārnas nav masveidā atgriezušās," pēc būru pārbaudes bilst Ieva. Uzreiz gan attopamies un skumji nosmejam, ka zaļo vārnu gadījumā "masveidā" ir "pārējās piecas".

Medņa dzīvotne Ādažu poligonā. Foto: Viesturs Ķerus
Ar būru pārbaudi gan vēl šīsdienas piedzīvojumi nebeidzas. Kāds karavīrs Ievai atsūtījis ziņu par poligona austrumu daļā atrastu vistveidīgā putna ligzdu. Esot liels putns, bet ej nu tu zini, kas cilvēkam, kam ar putniem nav darīšana ikdienā, ir liels putns. Pieļaujot, ka ligzda pieder mežirbei, bet cerot, ka varbūt mednim, dodamies uz karavīra visnotaļ precīzi norādīto vietu. Skatoties uz mežu, gribas teikt - drīzāk mednis nekā mežirbe: priežu mežs ar mellenājiem bagātu zemsedzi, bet ļoti trūcīgu pamežu.

Vistveidīgie putni, rēķinoties ar savu maskējošo apspalvojumu, mēdz sēdēt ligzdā līdz pēdējam, un arī šajā gadījumā putns izlec no ligzdas mums pie pašām kājām. Tiešām liels putns! Tiešām mednis! Novēlot mednim sekmīgu ligzdošanu, ātri dodamies prom.

Interesanti, ka mednis, kas vispār ir tramīgs putns, izvēlējies apmesties Ādažu poligona mežos. Turklāt šeit ir ne viens vien medņu riests. Acīmredzot piemērotās dzīvotnes atsver militāro mācību radīto traucējumu. Viens no būtiskiem faktoriem, kas veido medņu dzīvotni, ir uguns. Gan šeit, gan citur var redzēt, ka medņi labi jūtas mežos, kur reiz izdegusi zemsedze. Arī pirms diviem gadiem Rampas purvā notikušais ugunsgrēks nācis medņiem par labu, un, iespējams, tieši tāpēc to ligzdošanas apgabals aizsniedzies līdz karavīra atrastajai ligzdai, kas ir visai tālu no līdz šim zināmajiem Ādažu poligona medņu riestiem.

Arī šādā vietā var ligzdot pupuķis.
Foto: Ieva Mārdega
Darbus beidzot, atgriežamies šautuvē, kur glabājas gan neizmantoti putnu būri, gan manis šodien iznēsātās kāpnes, gan citas mantas. Blakus konteineram, kurā šīs mantas glabājas, ievēroju zemē pie koka atstutētu zaļās vārnas būri. "Ar šiem uzmanies!" norādu Ievai un izstāstu gadījumu, kā pupuķis kādā dārzā izvēlējās ligzdot būrī, kas vēl nebija uzlikts kokā, bet stāvēja zemē pie šķūnīša. Ieva paver būrīša jumtu: "Tur ir pupuķis!" Ņemot vērā nupat stāstīto, paiet kāds brīdis, kamēr apjēdzu, ka viņa nejoko. Tiešām - būrī sēž pupuķu mātīte un perē olas, tā atgādinot, ka pupuķiem patīk ierīkot ligzdu tuvu zemei, un arī to, ka nevajag atstāt būrīšus, kur pagadās. Iespēja, ka šādā vietā ligzdošana varētu beigties sekmīgi, ir samērā neliela, taču cerēt varam.

Mūsu būru pārbaudes brauciens ir noslēdzies. Un es pat neesmu jums izstāstījis visu. Gan lielās zīlītes, gan mājas strazdi, gan erickiņi un mušķērāji - daudz ir to putnu, ko var sastapt, pārbaudot zaļo vārnu būrus, pirms masveidā ieradušies tiem iecerētie īstie saimnieki.


otrdiena, 2020. gada 19. maijs

Kāpēc man nepatīk koksnes granulas

Esmu pārliecināts, ka apsaukāties ir slikti vai, pareizāk sakot, nelietderīgi. Par to vēlreiz varēju pārliecināties pagājušajā nedēļā, kad mana šķendēšanās par Latvijas mežu nociršanu un lētu pārdošanu intervijā žurnālam IR, rakstiskā veidā izkristalizējās teikumā "Mēs esam tupi granulu eksportētāji". Turklāt tieši šo teikumu IR izcēla sociālajos tīklos. Tad nu varēja redzēt, ka, pirmkārt, izmantojot lamuvārdus, daudzi neko vairāk par tiem arī nedzirdēs, un, otrkārt, likumsakarīga atbilde uz šādu izteikumu ir: "Pats tups!" (kā starp citiem norādīja arī Latvijas Biomasas asociācijas valdes priekšsēdētājs Didzis Palejs).

Tad nu šoreiz saviem vārdiem, bez rupjībām un vairāk nekā vienā teikumā gribu paskaidrot, kas īsti bija tas, ko mēģināju pateikt intervijā.

Savus mežus pārdodam lēti

Pirmkārt, koksnes granulu eksportēšanu izmantoju tikai kā ilustrāciju tam, ka Latvijas koksnes resursi tiek pārdoti pārāk lēti. Taču negribēju apgalvot, ka Latvijā netiek ražoti koksnes produkti ar augstu pievienoto vērtību. Drīzāk to, ka tieši šādu produktu ražošanu vajadzētu veicināt.

Resursu izmantošanas efektivitāte - tas ir mērķis, zem kura varētu vienoties gan dabas aizsardzības organizācijas, gan koksnes industrija. Ja vien... Ja vien katrs ar to nesaprastu pilnīgi pretējas lietas. No koksnes ieguves viedokļa resursu izmantošanas efektivitāte ir paņemt no meža maksimāli, cik vien iespējams paņemt. Ne velti laiku pa laikam dzirdam, ka mežā palikušie koki tiek pārrēķināti koksnes kubikmetros, kas "sapūst mežā", turklāt pieliekot šai koksnei cenu eiro (nez kāpēc nepārrēķinot eiro šo mežā palikušo koku devumu dabai un cilvēkam).

No dabas aizsardzības viedokļa resursu izmantošanas efektivitāte būtu tieši pretējais - no meža paņemt, cik vien maz iespējams, taču šo paņemto izmantot pēc iespējas pilnīgāk un pārdot par pēc iespējas lielāku naudu. Manā sapņu un ilūziju pasaulē meža resursu izmantošanas efektivitāte nozīmētu to, ka varam cirst mazāk, bet ar nocirsto pelnīt vairāk. Problēma tā, ka reālajā dzīvē biznesā parasti nav tāda jēdziena "pietiekami", bet tā vietā ir - "jo vairāk, jo labāk". Līdz ar to pat iemācīšanās ar iegūto koksni nopelnīt vairāk (un šajā ziņā Latvija tiešām ir progresējusi) nenozīmē, ka tāpēc tiek cirsts mazāk.

Lai gan, kā jau minēju, Latvija ir kāpinājusi meža nozares pievienoto vērtību, salīdzinājums ar citām Eiropas valstīm rāda, ka tomēr esam "zem vidējā", respektīvi, savus mežus pārdodam salīdzinoši lēti.

Šeit redzam, kā ES valstīs mainījusies mežsaimniecības un mežizstrādes pievienotā vērtība starp 2005. un 2017. gadu.

Mežsaimniecības un mežizstrādes pievienotā vērtība pret koksnes ieguvei pieejamo platību.
Avots: https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Forests,_forestry_and_logging#Economic_indicators_and_employment
Redzams, ka Latvijas rādītāji ir uzlabojušies (tāpat kā visām pārējām valstīm, izņemot Beļģiju un Īriju), taču vienalga mums priekšā ir gan mežiem bagātas valstis (piemēram, Zviedrija un Somija), gan tādas valstis, kas ar mežiem īpaši nesaistās (piemēram, Dānija un Nīderlande). Varam sevi iepriecināt vienīgi ar to, ka Lietuva atrodas aiz mums.

Te gan jāņem vērā, ka nozares pievienotā vērtība attiecināta pret koksnes ieguvei pieejamo platību. Varētu pieņemt, ka šāds rezultāts ir tāpēc, ka mēs ļoti maz cērtam no tā, kas pieejams. :-)

Taču, ja attiecina mežsaimniecības un mežizstrādes pievienoto vērtību nevis pret koksnes ieguvei pieejamo platību, bet pret izcirsto koksnes apjomu, attēls neiznāk īpaši labāks (bet aiz mums ir igauņi!).

Datu avoti:
Pievienotā vērtība: https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Forests,_forestry_and_logging#Economic_indicators_and_employment
Mežizstrādes apjoms Latvijā: https://www.vmd.gov.lv/valsts-meza-dienests/statiskas-lapas/-meza-apsaimniekosana-/koksnes-resursu-ieguve?nid=1682#jump
Mežizstrādes apjoms pārējās valstīs: https://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=for_remov&lang=en
Taču šis vēl nav īsti stāsts par granulām. Šeit redzams tikai pirmais solis - koksnes ieguve. Protams, tas, par kādu cenu var pārdot mežā nocirsto koku, lielā mērā atkarīgs no tā, kādai izmantošanai tas tiek pārdots, taču, lai nonāktu līdz eksportam, vēl jāskatās uz tālāko pārstrādi.

Ar tālāko pārstrādi vairs nav tik vienkārši, jo šeit nav (var nebūt) tiešas saistības starp koksnes ieguvi Latvijas mežos un pārstrādei pieejamo koksnes apjomu, jo šeit lomu spēlē arī citi faktori (imports un eksports, tālāka pārstrāde, novirze laikā starp ieguvi un pārstrādi).

Datus, kas ļauj novērtēt, par kādu cenu pārdodam Latvijas mežus, varam atrast ziņojumā "State of Europe's Forests", kas tiek sagatavots reizi piecos gados. Šogad varam gaidīt jaunāko publikāciju, bet pagaidām svaigākie eksporta dati ir par 2010. gadu. Latvijā publicētajos datos redzam tikai eksporta vērtību, bet ne koksnes apjomu, taču šeit eksporta apjoms izteikts kubikmetros apaļkoku ekvivalenta, t.i., cik liels daudzums apaļkoka nepieciešams produktu sagatavošanai.
Datu avots: https://foresteurope.org/state-europes-forests-2015-report/
Kā redzams, arī šajā grafikā Latvija ir "astes galā". Protams, cena, par kādu savus koksnes produktus eksportējam šobrīd, ir augusi, salīdzinot ar 2010. gadu, taču visticamāk tas attiecas arī uz gandrīz visām pārējām valstīm. Varam gaidīt jauno "State of Europe's Forests" ziņojumu un cerēt, ka tas gaisinās manas bažas par Latvijas mežu lētu pārdošanu.

Tiktāl par mūsu eksporta lētumu, kura ilustrēšanai intervijā piesaucu koksnes granulas.

Granulas un koksnes resursu efektīva izmantošana

Par pašām granulām runājot, sociālajos tīklos man tika aizrādīts, ka tās tiek gatavotas no citu koksnes produktu ražošanas atlikumiem. Tā teikt: "Vai tad mums tās skaidas būtu jāmet ārā?"

Ražot izmantojamu produktu no tā, kas paliek pāri no citu produktu ražošanas, protams, ir atbalstāmi. Šeit tas sasaucas ar manis iepriekš rakstīto: ja reiz esam koku no meža paņēmuši, tad izmantojam to pēc iespējas pilnīgāk. Protams, būtu jāvērtē, vai granulas ir vērtīgākais, ko no šiem atlikumiem varam ražot. Turklāt granulu gadījumā (līdzīgi kā ar savulaik daudz apspriesto biogāzi) ir taisnība, ka tās var ražot no citu ražošanas procesu atlikumiem, bet tas nenozīmē, ka tās arī tiek no šiem atlikumiem ražotas.

To, cik daudz koksnes atlikumu  un cik daudz apaļkoka tiek izmantots granulu ražošanā, varam uzzināt no SBP sertificēto (tātad, cerams, kopumā videi draudzīgāko) ražotāju pamatpiegādes atskaitēm. Nepretendējot uz visaptverošu informāciju, ieskatījos, no kā granulas ražo PELLET 4ENERGIA, Graanul Invest, Graanul Pellets, Latgran, AKZ un Kurzemes Granulas. No minētajiem ražotājiem tikai AKZ norāda, ka apaļkoku granulu ražošanā neizmanto vispār, bet pārējos uzņēmumos apaļkoka īpatsvars granulu ražošanā ir no 6% līdz pat 71%. Jāatzīmē, ka apaļkoks, ko izmanto granulu ražošanā, ir zemas kvalitātes koksne jeb tā saucamā "malka".

Ko granulu ražošana nozīmē dabā

Protams, ka mani kā dabas aizsardzības organizācijas pārstāvi pirmkārt uztrauc tas, kā granulu ražošana ietekmē to, kas notiek un kas paliek mežā.

Šeit svarīgi pasvītrot, ka bieži vien tas, kas ir zemas kvalitātes no saimnieciskā viedokļa, nebūt nav zemas kvalitātes dabai. Pēc granulu ražotāju sniegtajiem pārskatiem nevar spriest, cik lielu īpatsvaru no izmantotā apaļkoka veido, piemēram, dobumaini, iztrupējuši vai zaraini koki, kurus varbūt būtu bijis labāk atstāt dabai, nevis pārstrādāt granulās.

Tomēr ir arī situācijas, kur vērtīgs koks no saimnieciskā viedokļa (t.s. lietaskoks) ir vērtīgs arī dabai. Šeit var minēt resnus kokus, kas, kā jau daudzkārt esmu uzsvēris, ir nozīmīgi dabas daudzveidības saglabāšanai, un vismaz līdz zināmai robežai šie koki ir arī saimnieciski nozīmīgi. Taču augošs pieprasījums pēc granulām var veicināt to, ka mežu apsaimniekotājiem mazinās interese lietaskokus audzēt. Ja reiz tas notiek augoša pieprasījuma rezultātā, jādomā, ka ekonomiskus zaudējumus pašam meža īpašniekam tas neradīs (rēķinājis neesmu), taču dabai gan tas var nodarīt postu.

Ja jums šķiet, ka es runāju par tīri hipotētisku situāciju, tad šeit vietā atgādināt Dagņa Dubrovska rakstu "Meža kanoni jāmaina". Šis raksts ir viens no priekšvēstnešiem bēdīgi slavenajiem grozījumiem koku ciršanas noteikumos, kas ļautu cirst tievākus kokus. Tieši rakstā paustā doma, ka "ja īpašnieks vēlas pēc iespējas vairāk ražot, teiksim, papīrmalku vai biomasu, kas izmantojama tālāk enerģijas ražošanā, tad optimālais priedes ciršanas vecums būtu ap 60 gadiem", bija tā, kas saniknoja vecākās paaudzes mežkopjus, kas mūsdienu mežu apsaimniekošanu salīdzināja ar meža izvarošanu.

Galu galā Zemkopības ministrijas virzītie noteikumu grozījumi tomēr neparedzēja pilnīgu brīvību meža īpašniekam izlemt, kad cirst mežu, un palika pie tā, ka orientēs mežu apsaimniekošanu uz zāģbaļķi, tikai mazākās dimensijās. Un arī paši noteikumu grozījumi par laimi vismaz pagaidām palikuši bez tālākas virzības. Taču idejas "kāpēc mēs nevaram kā Skandināvijā" joprojām virmo, un grozījumu virzīšanas process kalpoja kā spilgts un brīdinošs piemērs tam, cik vieglu roku, neskatoties uz pašas nozares plānošanas dokumentiem un iespējamo ietekmi uz vidi, tiek bīdītas idejas pielāgot mežu aktuālajam koksnes pieprasījumam.

To, ka granulu ražošanai un eksportam ir tieša ietekme uz dabā notiekošo, pērn, viesojoties Rīgā, skaidroja arī Tartu universitātes profesors Asko Lehmuss. Savā prezentācijā viņš rādīja, kā koksnes produktu, jo īpaši granulu, eksports veicina mežu ciršanas apjomu pieaugumu. Tiem, kam šķiet, ka "tā jau Igaunija", iesaku rūpīgi iepazīties ar visu prezentāciju. Tas ļaus pārliecināties, cik pārsteidzoši līdzīgas ir mežu apsaimniekošanas problēmas mūsu valstīs, un viena no līdzībām ir augoša mežizstrādes intensitāte.

Savukārt pieprasījumu pēc koksnes granulām veicina tas, ka daudzviet ES tiek subsidēta biomasas izmantošana enerģijā. Šīs subsīdijas tiek balstītas uz pieņēmumu par biomasas izmantošanas "oglekļa neitralitāti". Jautājums par mežu ciršanu klimata pārmaiņu mazināšanas vārdā ir garāks stāsts, ko atlikšu uz citu reizi. Šeit vien atgādināšu par vairāk nekā 700 zinātnieku vēstuli, kurā norādīts uz draudiem klimatam un dabai, ko rada koksnes dedzināšana. Tāpat norādīšu uz zinātnisku rakstu, kur sniegts pārskats par galvenajiem kļūdainajiem pieņēmumiem, kas saistīti ar koksnes izmantošanu enerģētikā.

Bet kaut kā jau jāsildās...

Man jāatzīst, ka šobrīd arī pats savu māju apkurinu ar koksnes granulām, tātad, pārfrazējot angļu teicienu, šobrīd mana nauda nav tur, kur mana mute. To gan daru apstākļu spiests, nevis tāpēc, ka šis šķistu videi draudzīgākais risinājums. Pats kurinot granulas, zinu arī to, ka šim atjaunojamajam energoresursam komplektā nāk arī blāķis ar plastmasas atkritumiem. Pērc no kura piegādātāja gribi, visi pako granulas plastmasas maisos. Tāpat arī zināms, ka granulu kurināšana kaitē ne tikai videi, bet arī manai veselībai (šeit viens raksts par to).

Noslēgumā svarīgi atzīmēt, ka, protams, koksnes granulas nebūt nav tas sliktākais, ko varētu kurināt enerģijas ieguvei, no klimata, dabas aizsardzības, veselības un galu galā arī ģeopolitiskā viedokļa. Diskutējot par šo jautājumu ar kolēģiem no citām valstīm, esmu norādījis, ka kaut kas jau mums jākurina būs. Neizbēgami gan manās mājās, gan Latvijā un Eiropā kopumā pārskatāmā nākotnē koksnei būs liela nozīme enerģijas ieguvē. Taču jau šodien mums vajadzētu domāt, kā mazināt koksnes dedzināšanas negatīvās sekas klimatam, dabai un cilvēku veselībai. Savukārt ar domu par rītdienu uz koksnes izmantošanu enerģētikā mums drīzāk būtu jāskatās kā uz problēmu, kas prasa risinājumu, nevis kaut ko tādu, ar ko lepoties un ko veicināt.

svētdiena, 2020. gada 17. maijs

Un pie tava kapa dziedās ģirlicis

Foto: Ruslans Matrozis
Saulainā maija pēcpusdienā esam sapulcējušies Salacgrīvas kapos, lai atvadītos no ģenerāļa Jura Lipsberga. Nē, nē, lai gan armijā viņš ir dienējis, ģenerālis nav dienesta pakāpe. Patiesībā vajadzētu rakstīt ar lielo burtu - Ģenerālis ir kolēģu piešķirta iesauka. Nē, "iesauka" skan necienīgi, drīzāk - tituls. Ja jūs Juri pazītu, zinātu, kāpēc.

Tagad distancēšanās laiks, tāpēc kapličā pie Jura ir tikai paši tuvākie, bet mazliet tālākie - kolēģi, draugi - stāv ārā. Izvadītāja runā, kapličas durvīs iestājusies, lai dzirdētu visi. Taču viņas vārdi - dzeja un atskats uz aizgājēja dzīvi - skan fonā. Priekšplānā ir putni. Kapsētas malas krūmos dzied lakstīgala (man šogad pirmā). Dzird krauķu saķērkšanos. Laikam kaut kur tuvumā kolonija. Vītītis loka savu dziesmiņu. Un tad iedziedas ģirlicis. Šeit droši vien dzirdams bieži, tomēr kopumā samērā rets putns. Daļa klātesošo ornitologu sāk skatīties priežu galotnēs, no kurienes skan dziesma. Nē, tā nav necieņa pret svinīgo un skumjo pasākumu. Ornitologa smadzenes strādā tā, ka nevar nedzirdēt. Juris saprastu. Arī pie kapa Juri pavada ne tikai flautas mūzika, bet nu jau divu vienlaikus dziedošu ģirliču balsis.

Tālāk dodamies uz Jura mājām Lauteriem. Tuvinieki sarūpējuši bēru mielastu, kas tiek pasniegts pagalmā. Gan tāpēc, ka tagad tāds laiks, gan tāpēc ka Jurim patika būt dabā. Bēru viesi stāv ap galdu. Pagaidām bez runām. Parunāt tāpat īsti nevarētu. No jūras pūš vējš, un nevilšus ienāk prātā doma, ka būtu jābūt Lipsbergam, lai varētu vēju pārkliegt. Vai vismaz Ingmāram Līdakam... "Mani lūdza būt par skaļruni," Ingmārs nodārdina, aicinot klātesošos dalīties atmiņās.

Un tad vējš pierimst, un pats Juris nostājas mūsu lokā.

"Man laikam kaut kas būtu jāsaka..." viņš tā kā kautrīgi dīdās. "Paldies, ka atnācāt!... Es jau neesmu runātājs..." Esi, esi, tikai jāpagaida, kamēr motors iesilst, apkārtējie smaida.

Pamazām iesilst..."To kameru gan slēdz ārā!" Juris met ar roku uz Ingmāra pusi. "Nevajag filmēt!"

"Ir, ir izslēgta!" Ingmārs smaidot atsaucas. Smaida arī pārējie, kas redzējuši, ka nodevīgi sarkano kameras lampiņu Ingmārs aizlīmējis ar līmlentu.

"Viņš vienmēr filmē!" Juris sūdzas skaļā un it kā dusmīgā balsī, lai gan visi zina, ka īsti dusmīgs jau nav. "Tāpat kā Ruslans!" Juris ietupstas ceļos, kā gatavodamies lēcienam, un izstiepj pirkstu Ruslana virzienā, kurš, vainīgi smaidīdams, paceļ acis no kameras. "Viņš mums vēsturnieks," Juris it kā attaisno Ruslana rīcību pārējai auditorijai. "To jau vajag, to vajag. Bet man nepatīk filmēties!"

"Un tas Graubics!" Juris metas uz Gunta pusi. "Es viņam nevaru turēt līdzi. To enerģiju! To ENERĢIJU! Viņš mūs visus pārdzīvos!" Guntis smaida ūsās, jo visiem redzams, ka pats Juris ir enerģijas lādiņš. Vēl nupat, astoņdesmit gadu vecumā, kokos kāpis. Visā Latvijā sabūvējis mākslīgās ligzdas plēsīgajiem putniem.

Viena tāda būvēšana arī savulaik filmēta. "Man bija jauns āmurs. ZVIEDRU!" Juris stāsta. Ingmārs smejas, jo atceras, kas notika tālāk. Kad Juris ar visiem instrumentiem un piesprausto mikrofonu bija kokā un gatavojās topošajā konstrukcijā naglu dzīt, kā atvēzējās tā jaunā ZVIEDRU āmura galva nolidoja un rokā palika tikai kāts... Pauze... Jurim raksturīga visai sirsnīga lamāšanās krievu valodā... Bet tagad neaizmirsa par mikrofonu, un no koka atskanēja: "Ai, nelaime!"

Arī savu māju apkārtnes kokus Juris piekarinājis ar dažādiem putnu būriem. Viens milzīgs būris vēl stāv tepat pie mājas un gaida savu kārtu. "Tas ūpim," smej Ruslans.

"Jā... man arī te netālu ir uzbūvēta viena ligzda ūpim," Juris, kā neievērojot joku, pievēršas ūpju tēmai. "Bet tā nav apdzīvota, tā nav apdzīvota."

Un tad Juris pēkšņi ķer aiz rokas mani: "Kā mēs... Kā tevi sauc? Kā mēs toreiz bridām pie tās ūpja ligzdas! Buļ buļ buļ!" Juris rāda, ka ūdens bijis līdz kaklam. Gluži līdz kaklam gan nebija, bet, jā, bridiens pa dūņām bija interesants.

Nevar saprast, kur viņš ticis pie malkas, bet Juris iekur ugunskuru. Ne jau vienkāršu ugunskuru, bet kārtīgu sārtu, kura liesma ceļas pāri cilvēku galvām. "Tas pret lāčiem," Juris paskaidro, un apsēžas zemē pietiekami tālu no ugunskura, lai nebūtu pārāk karsti. "Te ir lāču izplatības areāls," kā apstiprinot ugunskura nepieciešamību piebilst Guntis. Laikam lāčus atturēs tā svelme, kas plūst no ugunskura.

"Viss! Es beidzu runāt!" Jura apgriezieni atkal samazinās. Runā vien! Tevis dēļ jau esam te sanākuši.

Un Salacgrīvas kapos dzied ģirlicis.