piektdiena, 2020. gada 17. janvāris

Klusē, nejēga!

"Izdēt olu es nevaru, bet pateikt, vai tā ir ēdama, es varu gan."
(Autors nezināms (vismaz man))

Diskutējot par plānotajiem koku ciršanas noteikumiem, es esmu dzirdējis daudz. Mežzinātņu doktors man ir paskaidrojis, kāpēc Latvijā ir tik maz zaļo vārnu. LVM valdes loceklis norādījis, kāpēc apdraudēts melnais stārķis, kamēr tā paša uzņēmuma padomes priekšsēdētājam ir savs redzējums par kaķu ietekmi uz putniem. Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore izklāstījusi, kādos mežos dzīvo mazais ērglis un kā to ietekmēs koku ciršanas noteikumu grozījumi. Savukārt Kokrūpniecības federācijas vadītājam ir skaidrs viedoklis par to, kuri mežu biotopi ir nelabvēlīgā stāvoklī un kāpēc.

Bet ja par putniem un biotopiem drīkst izteikties visi, tad par mežu apsaimniekošanu gan runāt drīkst tikai izglītoti nozares profesionāļi. Tā var spriest pēc meža nozares pārstāvju reakcijām uz šonedēļ klajā nākušo atklāto vēstuli, kas aicina uz mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Ko gan kāds dzejnieks vai aktieris var zināt par mežu apsaimniekošanu! Es, gadiem mācījies nozares profesionālis, zinu, ko daru! Un cik tad viņiem pašiem to mežu? Lai pērk mežus un apsaimnieko kā grib, gudrinieki!

Šī būtu laba pieeja arī citiem gadījumiem: Kaimiņš, miglojot savu lauku, nomigloja arī tavus ogu krūmus? Nu un tad - viņš ir zemnieks, viņš zina, ko dara. Ko tu par to Rail Baltica cepies? Par to lai domā inženieri un celtnieki! Ak, jums, dakter, ir viedoklis par valsts budžetu? Nē, nē, to atstājiet ekonomistu ziņā!

Un tad es varētu izvilkt savu bioloģijas doktora diplomu un paziņot, ka par mežiem drīkst izteikties tikai mācīti biologi. "Jā gan," varētu bilst jaunais Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns. "Taču ne jau kurš katrs biologs! Mežā galvenais ir koki, tāpēc šeit vārds dendrologiem."

Kaut kā muļķīgi vai ne? Un vēl muļķīgi ir tas, ka, noniecinot citu tiesības izteikties, atklātās vēstules parakstītāju ķengātāji demonstrē pašu savu nekompetenci par to, ko nozīmē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana. "Mežs nav mērāms tikai latos un kubikmetros, tas pilda neaizstājamas ekoloģiskās un sociālās funkcijas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī," teikts Latvijas meža politikā.  Savukārt Meža likumā lasāms, ka meža ilgtspējīga apsaimniekošana ir "meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē, spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī".

Neviens neapstrīd to, ka mežkopis prot izaudzēt koku un mežizstrādātājs prot šo koku nozāģēt, taču neaizmirsīsim, izglītotie meža nozares profesionāļi, ka mežs nav tikai koksne, un arī dzejniekam, ornitologam, juristam, ārstam, aktierim un visiem pārējiem ir tiesības uz viedokli par to, kā meži būtu apsaimniekojami tā, lai neciestu putni, cilvēku veselība, iespējas mežā atpūsties un iedvesmoties, lai netiktu apdraudētas Latvijas iedzīvotāju tiesības uz dzīvi kvalitatīvā vidē! Lai galu galā koksne patiesi nekļūtu par vienīgo mežu devumu.

"Paldies visiem, kas cīnās par to, lai mežus saglābtu," man zvanīja un teica viens no pensionētajiem mežkopjiem, kad bija uzzinājis par atklāto vēstuli mežu aizstāvībai. Bet, jā, viņš arī droši vien bija viens no tiem, kam vajadzētu paklusēt, kamēr profesionāļi strādā.

trešdiena, 2020. gada 15. janvāris

Būtiskākās pretrunas koku ciršanas noteikumu grozījumu pamatojumā

Tie, kas nav iesaistījušies dažādu likumu un noteikumu tapšanā, iespējams, nezina, ka katram tiesību aktu projektam līdzi nāk tā saucamā anotācija - dokuments, kurā tiek skaidrots, kāda ir pašreizējā situācija un kā iecerētais tiesību akts palīdzēs šo situāciju uzlabot.

Protams, šāds dokuments nāk komplektā arī ar koku ciršanas noteikumiem, kas ļautu cirst tievākus kokus. Šajā gadījumā šis ir spilgts piemērs, ka noteikumu projekta anotācija var kalpot kā tikai "ķeksīša" dokuments, lai paviršāks (apzināti vai nē) šī dokumenta lasītājs varētu apgalvot, ka noteikumu grozījumi ir nepieciešami un neko sliktu nenodarīs.

Šeit varat atrast pilno anotāciju, bet es gribu vērst jūsu uzmanību uz būtiskākajiem punktiem, kas anotācijā ir pretrunīgi, tendenciozi vai gluži vienkārši nepatiesi.

MEŽIZSTRĀDES INTENSITĀTES PIEAUGUMS

Vienas no būtiskākajām sekām koku ciršanas noteikumu grozījumiem, no kā izriet arī citas ietekmes, ir mežizstrādes intensitātes palielināšanās. Taču tieši šajā jautājumā anotācija ir vispretrunīgākā. Tā kā noteikumu grozījumu ietekme uz valsts mežiem nav vērtēta vispār, jāpatur prātā, ka tālākais attiecas tikai uz "pārējiem" (t.i., privātajiem un pašvaldību) mežiem.

"Neizdarot grozījumus noteikumos un samazinoties mežizstrādes intensitātei..." liek domāt, ka tad, ja noteikumu grozījumi netiks veikti koku ciršanas apjomi samazināsies. Vai tad tomēr, negrozot noteikumus, trūkst, ko cirst?

"...netiek prognozēts, ka mežizstrādes apjoms būtiski palielināsies," mierina cits teikums anotācijā, skaidrojot, ka no pastiprinātas ciršanas meža īpašniekus atturēs stingrākas atjaunošanas prasības.

"...stājoties spēkā ierosinātajiem normatīvā akta grozījumiem, galvenās cirtes platība (priedes, egles, bērza 1.–3. bonitātes audzes) palielinātos nebūtiski – par 0,05 procentiem vai līdz 2,06 procentiem no kopējās privātajām un juridiskajām personām piederošās mežu platības" Te neveiklais formulējums neļauj īsti saprast, vai palielinājums prognozējams tiešām tikai par 0,05 procentiem vai par 0,05 procentpunktiem (kas būtu palielinājums par 3%), bet skaidrs, ka mazliet ciršanas apjoms tomēr augs.

"...kopējais ikgadējais ciršanas apjoma kāpums prognozējams aptuveni 0,5 milj. m3 gadā vai 1670 ha/gadā – aptuveni 10 % no ikgadējā ciršanas apjoma..." Varbūt tomēr ciršanas apjoms augs mazliet vairāk...

Un tad vēl tādas neuzkrītošākas norādes: "Atbilstoši aprēķiniem sākotnēji mērķtiecīgi apsaimniekotajās audzēs SEG emisija būs lielāka, bet ilgtermiņā tā būs mazāka nekā ar līdzšinējo apsaimniekošanas praksi." Nepasakot, ka norādītie aprēķini balstās uz pieņēmumu par ciršanas apjomu pieaugumu par 21%.

Savukārt noteikumu grozījumu "pamatakmens", t.i., apgalvojums, ka "šādas izmaiņas ikgadējo tīro ienākumu gūšanas potenciālu var palielināt par 12 miljoniem euro," balstās uz pieņēmumu, ka ikgadējais ciršanas apjoms privātajos mežos pieaugs no apmēram 6 milj. m3 līdz apmēram 8 milj. m3 (sk. D. Dubrovska prezentāciju šeit), tātad pieaugums par 33%.

VECU MEŽU PLATĪBAS SAMAZINĀJUMS

"nav paredzama būtiska vecāku (vairāk par 60–70 gadiem) mežu īpatsvara samazināšanās caurmēra samazināšanas dēļ. Kopumā nedaudz palielināsies jaunaudžu aizņemtā platība" Šis ir jauks piemērs, kur viens teikums ir pretrunā nākamajam. Uz kā rēķina tad tā jaunaudžu platība palielināsies, ja noteikumu grozījumu kontekstā netiek runāts par meža ieaudzēšanu ārpus meža zemēm? Vai plānots jaunaudžu platību palielināt, cērtot 60 gadus nesasniegušus mežus?

"ilgtermiņā veidosies tāda vecuma struktūra, kad katrā desmitgadē aizņemto audžu platība vidēji būs 13,24 ± 5 % no kopējās platības" Un šeit vairs nekā jauka nav. Parēķiniet, cik desmitgadēm pietiek meža, ja katrā desmitgadē aizņemtā platība ir 13,24%! 7,5! Tātad noteikumu grozījumi mūs virza uz situāciju, kad ārpus aizsargājamām teritorijām nav mežu, kas būtu sasnieguši 80 gadu vecumu. Šeit vietā atcerēties, ka šobrīd ciršanas vecums priedei ir 101 gads, bet eglei 81 gads.

"Latvijā gandrīz viena trešdaļa meža ir pārsniegusi galvenās cirtes vecumu un atbilst reģeneratīvas mežizstrādes kritēriju sliekšņa vērtībām." Nezinu, kas ir reģeneratīva mežizstrāde, bet šis teikums vedina domāt, ka viens no noteikumu grozījumu uzdevumiem ir mērķtiecīgi samazināt galvenās cirtes pārsniegušu audžu īpatsvaru. Turklāt skaitļi nav atspoguļoti īsti korekti. Jāatceras, ka noteikumu grozījumi attiecas uz priežu, egļu un bērzu mežiem, pieļaujot to ātrāku nociršanu. Valsts meža dienesta dati liecina, ka šajos mežos, pat ieskaitot rezervātus, ciršanas vecumu pārsnieguši vien 23% mežu.

IETEKMES UZ VIDI NOVĒRTĒJUMS

Uz tik neskaidriem pamatiem - nav skaidrs ne tas, kā (un vai) augs ciršanas apjomi, ne tas, kas notiks ar vecajiem mežiem - varētu būt grūti balstīt jēdzīgu izvērtējumu par iespējamo ietekmi uz vidi. Taču, pavei še, izrādās šāds novērtējums nav nepieciešams, jo šie grozījumi esot nepieciešami, lai sasniegtu Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādņu 2015.-2020. gadam plānoto darbības rezultātu "1.1.1.1. Atbalstīta un īstenota meža vērtības palielināšana, tai skaitā nodrošināta meža apsaimniekošanas CO2 piesaistes mērķa izpilde". Savukārt pamatnostādnēm veikts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, tātad viss kārtībā.

Bet, ielūkojoties pamatnostādnēs (53. lpp.), uzzināsiet, ka šim darbības rezultātam atbilst šādi rezultatīvie rādītāji:
- izkopto jaunaudžu platība;
- neproduktīvo mežaudžu platības samazinājums;
- selekcionēta stādāmā materiāla izmantošana;
- rekonstruēto/uzbūvēto meža autoceļu garums;
- renovēto meža meliorācijas sistēmu garums.

Tātad nav nekā tāda, kas atbilstu galvenās cirtes caurmēra samazināšanai tieši produktīvākajās mežaudzēs. Vēl vairāk, pamatnostādņu 10. lappusē atradīsiet norādi, ka tās "neparedz koksnes apjomu ieguves pieaugumu plānošanas periodā".

Tātad pamatnostādnes neparedz ne galvenās cirtes caurmēra samazināšanu, ne ciršanas apjomu pieaugumu, bet kaut kā pamatnostādnēm veiktais ietekmes uz vidi novērtējums attiecināms uz noteikumu grozījumiem, kas paredz gan vienu, gan otru.

Arī citu līdzīgu brīnumiņu noteikumu grozījumu anotācijā netrūkst (piemēram, norāde, ka izvērtēta projekta iespējamā ietekme uz cilvēku veselību un emocionālo stāvokli, lai gan šāds izvērtējums nav veikts), taču jau iepriekš minētie būtiskie punkti skaidri parāda, ka noteikumu grozījumi tiek virzīti bez ietekmes uz vidi novērtējuma un uz ļoti ļodzīgas argumentācijas pamata. Tas liek domāt, ka īstie iemesli noteikumu grozījumu virzīšanai anotācijā vispār nav minēti, bet anotācija rakstīta formāli, lai it kā viss prasītais tajā būtu. Tagad jāskatās, vai lēmumu pieņēmēji būs gatavi norīt tiem izmesto āķi vai tomēr iedziļināsies jautājumā, par kuru lemj.

svētdiena, 2019. gada 1. decembris

Kāpēc LVM grib koku ciršanas noteikumu grozījumus?

Kad pirms diviem gadiem tika pirmoreiz virzīta ideja par galvenās cirtes caurmēra samazināšanu (t.i., tievāku koku ciršanas atļaušanu) priežu, egļu un bērzu mežos, noteikumu virzītāji vispār nevērtēja, kā šādas pārmaiņas ietekmētu valsts mežus un arī AS "Latvijas valsts meži" (LVM) uzsvēra, ka viņi pēc caurmēra necērt*, tāpēc viņus šie grozījumi īpaši neskar.

Tagad, kad grozījumi tiek virzīti vēlreiz, retorika ir mazliet mainījusies (par ko mazliet tālāk), taču grozījumu ietekme uz valsts mežiem netiek vērtēta joprojām, pamatojot to ar argumentu, ka koku ciršanas maksimāli pieļaujamo apjomu valsts mežos aprēķina Valsts meža dienests un ar rīkojumu apstiprina Ministru kabinets.

Taču ir skaidrs, ka LVM šos grozījumus ļoti grib. Pirmkārt to apliecina Zemkopības ministrijas iecirtīgā turēšanās, ka grozījumus noteikti jāattiecina arī uz valsts mežiem, lai gan visa grozījumu nepieciešamības argumentācija un veiktā analīze par iespējamiem ieguvumiem attiecas tikai uz privātajiem mežiem. Otrkārt, tieši LVM bija tie, kas jau pirms diviem gadiem uzņēmās veikt izvērtējumu grozījumu ietekmi uz vidi un, lai gan uzņēmumā netrūkst sertificētu dabas aizsardzības ekspertu, uzticēja to veikt meža ekonomikas speciālistam, turklāt tam pašam, kas izstrādājis noteikumu grozījumu ekonomisko pamatojumu. Tad nu nav nekāds pārsteigums, ka veiktais izvērtējums ir ļoti nepilnīgs un tendenciozs.

Bet kāpēc gan LVM tik ļoti cīnās par noteikumu grozījumiem, kas uzņēmuma apsaimniekotos mežus šķietami neskars? Iespējas ir vairākas.

Lielāks pieprasījums pēc stādiem

Atgādinu, ka ieplānotie koku ciršanas noteikumi, lai gan tiek virzīti ar lozungiem par brīvību meža īpašniekiem, nāk komplektā ar stingrākiem noteikumiem mežu atjaunošanā (par to jau esmu rakstījis šeit), prasot pēc caurmēra nocirstos mežus atjaunot mākslīgi pat vietās, kur, kā norādījuši daži mežkopji, mākslīga atjaunošana ir neracionāla.

Jāatzīst, ka tad, kad viens no meža nozares pārstāvjiem man minēja, ka tieši iespēja notirgot savus stādus varētu būt galvenā LVM interese koku ciršanas noteikumu grozījumos, neuztvēru to īpaši nopietni. Taču zemkopības ministrija biroja vadītāja Jāņa Eglīša izteikumi Latvijas Dabas fonda organizētajā diskusijā lika saprast, ka arī ZM acīs šis ir svarīgs apsvērums. Šeit redzamajā video (1:23:25) J. Eglīts, runājot par plānotajiem noteikumu grozījumiem un tajos paredzēto mežu mākslīgo atjaunošanu, norāda, ka "pats būtiskākais" ir tas, ka LVM tehnoloģijas ļauj izaudzēt ātraudzīgākus kokus, "tāpēc nepieciešams virzīties šajā virzienā".

Cirsmu koncentrācijas iespējas

Kā jau minēju iepriekš, šoreiz LVM retorika ir mazliet mainījusies. Kategoriskā "mēs pēc caurmēra necērtam" vietā nācis arguments, ka noteikumu grozījumi atvieglotu cirsmu plānošanu. Lai gan līdz galam tas pateikts netiek, bet būtībā tas nozīmē to, ka būtu vēl lielākas iespējas veikt LVM īstenoto cirsmu koncentrāciju, t.i., tā vietā, lai pārvestu tehniku uz citu vietu, kur ir pēc vecuma cērtami meži, varētu nocirst ieplānotajā mežizstrādes vietā arī audzes, kas vēl nav sasniegušas noteikto vecumu, bet atbilst atļautajam ciršanas caurmēram. Piemēram, pie manām mājām, rādot plānoto ciršanas vietu, LVM pārstāvis mierināja, ka otrs turpat esošais meža nogabals nebūs cērtams vēl gadus trīsdesmit. Taču galvenās cirtes caurmēra samazināšana varētu ļaut LVM negaidīt un nocirst šo mežu uzreiz.

Cērtamu mežu ir mazāk nekā šķiet

Šis varētu būt nepatīkamākais skaidrojums LVM vēlmei pēc koku ciršanas noteikumu grozījumiem - varbūt faktiski dabā cērtamu mežu ir mazāk, nekā rāda Valsts meža dienesta dati, pēc kuriem tiek rēķināts maksimāli pieļaujamais koku ciršanas apjoms. Tātad, lai varētu nocirst tik, cik pēc "tāmes" paredzēts, jātiek pie jaunāku mežu ciršanas.

Šai hipotēzei apstiprinājumu varam rast, salīdzinot LVMI "Silava" veiktā mežu monitoringa datus ar Valsts meža dienesta datiem.

Ciršanas vecumu pārsniegušo valsts mežu platības
pēc Valsts meža dienesta un LVMI "Silava" datiem.
Jāņem vērā gan daži apsvērumi, kuru dēļ nevar uzreiz droši apgalvot, ka dabā LVM apsaimniekotajos mežos patiešām cērtamu mežu ir mazāk nekā šķiet. Pirmkārt, to, kas ir dabā, īsti neparāda nevieni no šiem datiem (piemēram, daļa datos uzrādīto mežu datu publicēšanas brīdī jau ir nocirsta). Otrkārt, nevieni no datiem neļauj atsevišķi izdalīt tieši LVM apsaimniekotos mežus (kas ir lielākā daļa no valsts mežiem, bet ne visi). Treškārt, tā kā "Silavas" dati neļauj izdalīt aizsargājamos mežus, šajā grafikā iekļauti ne tikai reāli ciršanai pieejamie, bet visi ciršanas vecumu sasniegušie valsts meži, nezinot, cik no tiem faktiski ciršanai nav pieejami.

Tajā pašā laikā tas, ka cērtamu bērzu mežu LVM apsaimniekotajos mežos ir mazāk, nekā liecina Valsts meža dienesta dati, jau sen nav noslēpums, lai gan tas īpaši netiek afišēts. Tāpēc tas, ka starpība starp ciršanas vecumu sasniegušu priežu un bērzu mežu platību pēc Valsts meža dienesta un LVMI "Silava" datiem pārsniedz šo mežu maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu vienai piecgadei, rada nopietnas bažas.

Kā redzams, iespējas, kāpēc LVM tik ļoti grib panākt koku ciršanas noteikumu grozījumus, kas uzņēmumu it kā nemaz īpaši neinteresē, ir vairākas. Par to, ka meža īpašniekiem tie varētu nest nepamatoti sadārdzinātas meža atjaunošanas izmaksas, lai satraucas īpašnieki paši (droši vien, ja Latvijas Meža īpašnieku biedrība nebūtu LVM kontrolē, viņi to arī darītu), taču lielāka kailciršu koncentrācija un iespēja, ka vecu mežu jau tagad ir mazāk nekā uzrāda statistika, prasa pēc nopietna noteikumu grozījumu izvērtējuma arī no vides viedokļa pat tad, ja LVM neplāno palielināt savus koku ciršanas apjomus.

-----
*Skaidrībai atgādinu, ka meža ciršanas noteikumi ļauj nocirst mežu galvenajā cirtē, kad koki sasnieguši noteiktu vecumu vai noteiktu resnumu (caurmēru). Ciršana pēc caurmēra ļauj nocirst mežu tad, kad atļauto ciršanas vecumu tas vēl nav sasniedzis.

trešdiena, 2019. gada 30. oktobris

Mežu ciršanas apjomi pieaug

Jau sen esmu pieradis pie meža nozares lobija tieksmes sagrozīt ne tikai faktus, bet pat valodu, lai tikai demonstrētu, ka ar Latvijas mežu apsaimniekošanu viss ir kārtībā. Arī vairs ne pārsteidzoši, tomēr nepatīkamāk ir tad, kad šādi rīkojas Zemkopības ministrijas pārstāvji, kam it kā vajadzētu pārstāvēt sabiedrības intereses, nevis nodarboties ar demagoģiju meža nozares lobija labā.

Viens šāds gadījums dokumentēts vakar Latvijas Dabas fonda organizētajā diskusijā ar politiķiem (video atrodams šeit: https://www.facebook.com/dabasfonds/videos/401833264091012/). Manu komentāru, ka meži tiek cirsti pārāk intensīvi (1:26:25) zemkopības ministra biroja vadītājs Jānis Eglīts pārvērta par apgalvojumu, ka ciršanas apjomi ir pieauguši, norādot, ka "cirsmu līmenis ir visu laiku apmēram vienā līmenī" un nav pieaudzis (1:27:16), un vēlāk gāja vēl tālāk, apvainojot mani melos par ciršanas apjomu pieaugmu (1:42:50) un izvelkot no azotes grafiku, kas skaidri parāda, ka... ciršanas apjoms ir pieaudzis.

Jāņa Eglīša demonstrētais grafiks ar mežu ciršanas apjomu pārmaiņām
(kadrs no Latvijas Dabas fonda video).

Šis man atgādināja kaut kur dzirdētu ekspertimentu, kad auditorijai priekšā noliek baltu bumbiņu un prasa, kādā krāsā tā ir. Patiesībā eksperimenta upuris ir tikai viens, bet pārējie cilvēki auditorijā ir sarunāti un vienā balsī apgalvo, ka bumbiņa ir melna. Tad nu eksperimenta vadītājs vairākkārt pārjautā upurim, vai viņš patiešām redz baltu bumbiņu, līdz šis cilvēks tiešām sāk šaubīties par to, ko redz, un sāk sliekties piekrist pārējiem, ka bumbiņa tomēr ir melna.

Šī nav pirmā reize, kad meža nozares pārstāvji par spīti acīmredzamiem un viegli pārbaudāmiem faktiem apgalvo, ka ciršanas apjomi Latvijā ir stabili. Protams, rūpīgi meklējot, varētu atrast periodu, kurā ciršanas apjomu pieaugums nav novērojams (piemēram, skatoties no 1999. vai 2010. gada), taču kopumā pieauguma tendence ir acīmredzama. Šeit atstāšu jums dažus grafikus, kas to uzskatāmi parāda.

Šis grafiks balstīts uz tiem pašiem datiem, ko diskusijā demonstrēja J. Eglītis.

Mežizstrādes apjoma pārmaiņas Latvijā no 1993. līdz 2018. gadam.
Ja pakāpjamies atpakaļ līdz 1980. gadam, grafiks izskatās šādi.

Mežizstrādes apjoma pārmaiņas Latvijā no 1980. līdz 2018. gadam.
Protams, ciršanas apjomi pa gadiem svārstās, ko arī diskusijā izmantoja J. Eglītis, it kā atspēkojot apgalvojumu par ciršanas apjomu pieaugumu, norādot, ka lielākais ciršanas apjoms bija 1999. gadā. Taču, ja mēs skatāmies vidējos ikgadējos ciršanas apjomus pa desmitgadēm, ciršanas apjomu pieaugums redzams īpaši skaidri.

Vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi pa desmitgadēm.
Zināmu lomu šajā grafikā varētu spēlēt tas, ka pēdējā attēlotā desmitgade vēl nav noslēgusies, taču, lai vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi būtu iepriekšējās desmitgades līmenī, 2019. un 2020. gadā mežizstrādes apjomam būtu jābūt zem 8 milj. m3 gadā, t.i., tik zemiem, kā tie nav bijuši kopš 1997. gada.

Visbeidzot Dagņa Dubrovska apkopotie dati ļauj mums atkāpties vēl tālākā pagātnē un pārliecināties, ka tik augstus ciršanas apjomus kā šobrīd Latvija nav piedzīvojusi vismaz pēdējos 100 gadus.

Avots: https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZM/Mezhi%20konf%
20materiali/latvijas_meza_resursu_vertejums_DagnisDubrovskis.pdf
Protams, ciršanas apjomu pārmaiņas zināmā mērā ietekmē arī tas, ka cērtamu mežu platības ir mainījušās, taču ar to vien nevar izskaidrot lēcienu ciršanas apjomu 20. gs. 90. gadu vidū-beigās, no kura neesam nolaidušies joprojām.

Ļaudis, kuru atbildībā bija Latvijas meži laikā no 20. gs. 40. līdz 80. gadiem, cērtot mežus ar salīdzinoši mazu intensitāti, mums ir atstājuši gan bagātīgus koksnes resursus, gan lielas dabas vērtības, bet diemžēl šodien par nozari atbildīgie mežā redz tikai koksni, un tieši tas ir pamatā pašreizējiem konfliktiem par Latvijas mežu apsaimniekošanu. Un, ja koksnes resursu ieguvē ieinteresētie, mēģina sagrozīt pat tik elementāri pārbaudāmus faktus kā koku ciršanas apjomu pārmaiņas, kā gan var ticēt jebkam, ko saka šīs nozares runasvīri vai Zemkopības ministrija?

ceturtdiena, 2019. gada 8. augusts

Sabiedrības interesēs ir veicināt gaismu

Mežsaimniecība ir faktiski tā nozare, kur tie procesi, kas notiek dabā – fotosintēze, gaisma – mēs viņu varam veicināt vai mēs viņu varam atstāt dabiskai atjaunošanai, un es domāju, ka sabiedrības interesēs ir veicināt.
(Edvīns Zakovics, AS "Latvijas valsts meži" valdes loceklis raidījumā "Krustpunktā", 07.08.2019.)

Šodien, mans dārgais lasītāj, rubrikā "Viesturs klausās radio" atskatīsimies uz Latvijas Radio 7. augusta raidījumu "Krustpunktā", kur tika izvaicāts AS "Latvijas valsts mežu" valdes loceklis Edvīns Zakovics (skatāms šeit). Nevar nepiekrist E. Zakovica minētajam, ka sabiedrības interesēs ir veicināt gaismu, tāpēc vēlos izgaismot dažus jautājumus, kur LVM pārstāvja teiktais nebija gluži "visa patiesība un tikai patiesība".

FSC standarts ir

Raidījuma sākumā E. Zakovicam tiek uzdots jautājums par to, ka pusē apsaimniekotās platības LVM vairs nav ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC. E. Zakovics, turoties pie LVM komunikācijas vadlīnijām, norāda, ka sertifikāts, ko paši savulaik pasnieguši kā garantiju ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai, nemaz nav tik svarīgs, un uzsver, ka galvenais iemesls tam, ka LVM atteikušies no šī sertifikāta pusē apsaimniekoto mežu, ir neskaidrības ar FSC standartu Latvijai (pie neskaidrībām, protams, vainojot vides organizācijas).

Šeit droši vien nebūtu vietā izplūst detaļās kā LVM paša E. Zakovica personā cītīgi bremzēja nacionālā standarta izstrādi, brīžiem novedot diskusijas līdz pilnīgam absurdam. Svarīgāk būtu atzīmēt, ka, lai gan formāli nacionālā FSC standarta Latvijā tiešām nav, reāli pavisam skaidri un LVM izmantojami pagaidu standarti ir (turklāt atrodami pašu LVM interneta lapā šeit). Jā, vēl nav skaidrs, kāds būs jaunais standarts. Nav arī skaidrs, pēc cik gadiem tas stāsies spēkā, bet pilnīgi skaidrs, ka šogad un nākamgad LVM par to vēl nebūs jāsatraucas. Tāpēc tas, ka LVM atteikušies no FSC sertifikāta pusē apsaimniekoto mežu jau 2016. gadā, drīzāk liecina par nespēju izpildīt esošo standartu prasības, nevis bailes no jaunā standarta.

Mežus cērt arvien vairāk

No raidījuma vadītāja teiktā, ka paliek arvien vairāk izcirtumu, E. Zakovics veikli izvairās, sākot stāstīt, kā tiek aprēķināti pieļaujamie ciršanas apjomi valsts mežos, taču uz skaidru Arņa Krauzes jautājumu: "Vai mežus mēs cērtam arvien vairāk?" atbild ar tikpat skaidru: "Nē."

Taču fakti neliecina par labu šim "nē". Zemāk redzamais grafiks parāda, ka vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi kopš 1981. gada katrā desmitgadē ir bijuši lielāki nekā iepriekšējā desmitgadē. Jā, pēdējā grafikā attēlotā desmitgade vēl nav noslēgusies, bet, lai vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi būtu iepriekšējās desmitgades līmenī, 2019. un 2020. gadā mežizstrādes apjomam būtu jābūt zem 8 milj. m3 gadā, t.i., tik zemiem, kā tie nav bijuši kopš 1997. gada. Šāds ciršanas apjomu kritums laikam nav pārlieku reāls.

Vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi pa desmitgadēm.

Arī skatoties pa gadiem, redzams, ka pēdējos gados jaunradīto izcirtumu platības tikai aug, pērn sasniedzot augstāko līmeni šajā gadsimtā.

Avots: Valsts meža dienests

LVM ietekmē plašsaziņas līdzekļus

Tā kā reizēm tieši es esmu tas, kura dēļ "pa muguru" par nepareizu publikāciju vai sižetu no LVM dabū kāds no plašsaziņas līdzekļiem, par šādiem gadījumiem esmu dzirdējis daudz. Šeit gribu teikt lielu paldies Sarmītei Kolātei par šī jautājuma aktualizēšanu, jo esmu pārliecināts, ka LVM ietekme uz plašsaziņas līdzekļiem ir lielāka nekā Aivaram Lembergam u.c. izslavētajiem oligarhiem, bet līdz šim neviens par to publiski nav atļāvies runāt. S. Kolāte kļūdījās tikai tajā, ka šie aizrādījumi esot "maigi". Nē, vismaz tajos gadījumos, par ko es esmu dzirdējis, no maiguma nav bijis ne smakas, bet sarunas ir bijušas agresīvas un visnotaļ nepatīkamas, reiz pat atstājot adresātu asarās un neizpratnē, ko viņš tādu izdarījis (jo reklāmas daļa acīmredzot nav zinājusi par nevēlamu publikāciju vienā no izdevniecības žurnāliem). Jā, E. Zakovicam taisnība, ka šie zvani nenāk no LVM valdes locekļiem. Tajos gadījumos, par ko man zināms, zvanītājs bijis LVM komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs.

LVM "ziedojumi" finansē LVM vēlamo propagandu

Šķiet, visvairāk no patiesības E. Zakovics aizmaldījās, sākoties sarunai par LVM "ziedojumiem". LVM pārstāvis grib skaidri norādīt, ka "mēs nekādus tieši portālus nefinansējam" (šeit LVM finansējuma saņēmēju sarakstā atradīsiet vismaz trīs dažādus portālus). Raidījums "De Facto" savā sižetā nesen ziņoja (sk. šeit), ka Meža attīstības fonda padomē, kas vērtē šo "ziedojumu" piešķiršanu, ir pārstāvji arī no LVM un Latvijas Meža īpašnieku biedrības (kuras vadītājs ir LVM padomes loceklis). To, vai šī informācija atbilst patiesībai, pārbaudīt nevaru, jo Zemkopības ministrijas interneta lapā publicētais MAF padomes sastāvs ir acīmredzami novecojis, taču, ja atbilst, tad pašu LVM un LVM pārstāvētās LMĪB klātbūtni lēmumu pieņemšanā par LVM "ziedojumiem" grūti nosaukt kā citādi kā vien par tiešu finansēšanu.

Un tad pienāca vienīgā reize, kad, raidījumu klausoties, gandrīz sāku smieties - E. Zakovics: "Mēs nevaram ietekmēt tos pieteikumus, kas nāk uz Meža attīstības fondu." Šeit vietā citēt nesen publicēto Valsts kontroles ziņojumu (pilnībā lasāms šeit): "Analizējot atbalstītos un īstenotos projektus, secinājām, ka ik gadu lielākais finansējums sabiedrības informēšanas pasākumiem tiek piešķirts biedrībām – “Zaļās mājas” un “Latvijas Mežu sertifikācijas padome”." LVM ir biedrs un līdz ar to finansētājs abām šīm organizācijām, turklāt LVM pārstāvji ir abu šo organizāciju padomēs (t.sk., pats E. Zakovics LMSP). Savukārt Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācija, kas stāv aiz portāla "Zeme un valsts", cik var spriest pēc LVM interneta lapā (šeit) rodamās informācijas, ir tā pati LMĪB, kuras padomē arī ir LVM pārstāvis. Vai, zinot visus šos faktus, mums tiešām vajadzētu ticēt, ka LVM nevar ietekmēt projektus, kas tiek iesniegti Meža attīstības fondā?

Dabas aizsardzība nemazina nodarbinātību meža nozarē

Avots: Zemkopības ministrija
Runājot par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā (par ko varat parakstīties šeit) E. Zakovics pauž bažas par to, kas notiks ar cilvēkiem, kas mežā strādā, satraucoties, ka viņiem nāksies aizbraukt. Līdzīgi argumenti tiek piesaukti gandrīz katru reizi, kad runa par dabas aizsardzību mežā - vai tā būtu mikroliegumu veidošana mazajam ērglim, vai īpaši aizsargājamu meža biotopu saglabāšana. Tajā pašā laikā nav neviena aprēķina (vismaz publiski atrodama), kas ar faktiem (nevis tikai bažām) pierādītu dabas aizsardzības esošo vai prognozējamo negatīvo ietekmi uz nodarbinātību meža nozarē. Faktiski galvenais faktors, kas mazina darbavietu skaitu meža nozarē ir pašas nozares attīstība. Un arī bažas par šiem cilvēkiem ir visai liekulīgas, jo, demonstrējot zemāk redzamo diagrammu Meža konsultatīvās padomes sēdē, Zemkopības ministrijas pārstāvis norādīja, ka pēdējos gados "nekas īpaši mainījies nav". Kā redzams, šis "nekas īpašs" ir nodarbināto skaita samazinājums par astoņiem tūkstošiem kopš 2013. gada. Neviens LVM pārstāvis nepiecēlās paust bažas par šiem astoņiem tūkstošiem cilvēku, kam varbūt nāksies aizbraukt...



trešdiena, 2019. gada 31. jūlijs

Kāpēc jāgroza koku ciršanas noteikumi

Plašsaziņas līdzekļi ziņo, ka augustā-septembrī Zemkopības ministrija varētu virzīt tālāk grozījumus koku ciršanas noteikumos, kas pieļautu tievāku koku nociršanu galvenajā cirtē. Kāds autors reiz rakstīja, ka, lai noskaidrotu, kāpēc cilvēki karo, jums to nevajag prasīt viņiem pašiem, bet vienkārši paskatīties, ko viņi no tā iegūst. Tad nu, kamēr gaidām Zemkopības ministra Kaspara Gerharda solītās diskusijas par noteikumu grozījumiem, aicinu izvērtēt, ko par iespējamiem noteikumu grozīšanas iemesliem liecina dati.

Šim pārskatam esmu izmantojis publiski pieejamos Valsts meža dienesta datus par 2017.-2019. gadu: http://www.vmd.gov.lv/valsts-meza-dienests/statiskas-lapas/publikacijas-un-statistika/meza-statistikas-cd?nid=1809#jump Tātad katrs, kam nav slinkums, var šeit redzamos grafikus pārbaudīt. Iemesls, kāpēc esmu izvēlējies šo periodu ir arī tas, ka VMD dati par iepriekšējiem gadiem datubāzes pārmaiņu dēļ ar jaunākajiem datiem nav salīdzināmi, taču sakritības pēc 2017. gads bija arī tas, kad pirmoreiz tika virzīti šie noteikumu grozījumi.


Meža nozares pārstāvji bieži uzsver to, kā dabas aizsardzība atņem platības koksnes ieguvei. Kā zināms, pat valdības deklarācijā ietverts punkts, ka saimnieciskajai darbībai pieejamās mežu platības nedrīkst samazināties. Labā ziņa nozarei - šajos gados tās nav samazinājušās. 2019. gadā koksnes ieguvei pieejamā mežu platība (t.i., platība, kurā atļauta galvenā cirte, neskaitot izcirtumus) ir pat mazliet lielāka (par 0,78%) nekā tā bija 2017. gadā.



Tiktāl viss labi - Meža politikas pamatnostādnēs un valdības deklarācijā nospraustais mērķis ir izpildīts. Taču, ja sadalām mežus pēc valdošās sugas un apskatām trīs svarīgākās no tām (un tās, uz kurām vērsti plānotie grozījumi koku ciršanas noteikumos) - priedi, egli un bērzu, viss vairs nav tik jauki. Koksnes ieguvei pieejamās egļu un bērzu mežu platības gan ir augušas, bet priežu mežu platības ir samazinājušās.

Lai gan meža nozares plānošanas dokumentos runāts par kopējo platību, svarīgi paturēt prātā, ka reālajā dzīvē konflikts starp dabas aizsardzības un koksnes ieguves platībām norisinās mežu "vecajā galā", jo dabai svarīgākie ir vecākie meži un koksnes ieguve notiek galvenokārt tajos mežos, kas sasnieguši Meža likumā noteikto ciršanas vecumu, kamēr platību pieaugums, protams, notiek "jaunajā galā" (atjaunojot izcirtumus vai ieaudzējot mežu lauksaimniecības zemēs). Ja skatāmies uz tiem mežiem, kas sasnieguši ciršanas vecumu (priedei - 101 gads, eglei - 81 gads, bērzam - 71 gads), situācija ir vēl sliktāka - samazinājums redzams gan priežu, gan egļu, gan bērzu mežos.

Nu ko - tad meža nozares runasvīriem taisnība? Dabas aizsardzība atņem platības koksnes ieguvei? Ne gluži. VMD publiski pieejamie dati gan neļauj izsekot, kas notiek ar katru konkrēto meža hektāru (vai tas kļuvis aizsargājams vai nocirsts), taču pieejamie dati mums ļauj novērtēt kopējos apjomus, kādos mežus piemeklējis tas vai cits liktenis. Šeit esmu salīdzinājis aizsargājamo platību pieaugumu starp 2017. un 2019. g., ar tām platībām, kas šajā laikā nocirstas. Nocirsto platību veido 2017. un 2018. g. nocirsto platību kopsumma, kas ietver visus mežizstrādes veidus, izņemot izlases cirtes un kopšanas cirtes. Kā redzams, aizsargāto platību pieaugums ir niecīgs uz nocirsto platību fona.

Protams, nocirstā platība ir lielāka nekā iepriekšējā grafikā redzamais ciršanas vecumu sasniegušo mežu samazinājums. Tas skaidrojams gan ar to, ka daļa mežu šajā periodā sasnieguši ciršanas vecumu (bet vēl nav nocirsti) un daļa mežizstrādes notiek mežos, kas ciršanas vecumu vēl nav sasnieguši (un tāpēc iepriekšējā grafikā nav ietverti). Šā vai tā no šiem datiem skaidri redzams, ka Latvijas mežu apsaimniekošanu nekādi nevar nosaukt par ilgtspējīgu pat tad, ja skatāmies tikai no koksnes ieguves viedokļa. No šī viedokļa raugoties, ciršanas vecumu sasniegušām mežu platībām, kurās atļauta galvenā cirte, vajadzētu būt nemainīgām, taču šīs platības samazinās, un tas notiek galvenokārt mežizstrādes dēļ, bet dabas aizsardzība ir vien mazs akmentiņš meža nozares riteņos.

Savukārt dati par mežu vecuma struktūru ļauj mums mazliet ieskatīties nākotnē. Zemāk ar bultiņām esmu atzīmējis pirmo vecuma grupu, kas pārsniedz noteikto ciršanas vecumu (I bonitātes mežiem). Te mēs varam redzēt, ka mežu, kas sasniedz ciršanas vecumu, platības priežu mežos strauji samazināsies apmēram pēc 40 gadiem, savukārt bērzu mežos jau pēc desmit gadiem. Egļu situācija izskatās labāk, taču jāpatur prātā, ka visos šajos mežos (arī egļu) pēdējos gados samazinājusies ciršanas vecumu pārsniegušu mežu platība (sk. iepriekšējos attēlus). Tātad jau šobrīd tiek cirsts vairāk mežu nekā cērtamu mežu nāk klāt.



Lai nenonāktu līdz tam, ka vispār nav ko cirst, iespējas ir divas: 1) samazināt ciršanas apjomu; 2) samazināt atļauto ciršanas vecumu. Un tieši tik vienkāršs ir arī stāsts par koku ciršanas noteikumu grozījumiem - mežus cērt pārāk daudz un, lai varētu turpināt cirst tikpat daudz, jātiek pie jaunāku mežu ciršanas. Lai varētu cirst jaunākus kokus, būtu jāgroza Meža likums, bet Zemkopības ministrija izvēlējusies vieglāko ceļu - ar grozījumiem koku ciršanas noteikumos ļaut tievāku koku ciršanu arī tad, ja tie nav sasnieguši likumā noteikto vecumu. Un stāsts nav par konkurētspēju, kapitālvērtību, brīvību meža īpašniekiem utt., bet tikai par vēlmi nemazināt ciršanas apjomus, kas ir acīmredzami neilgtspējīgi.

piektdiena, 2019. gada 5. jūlijs

Pūce un meža kapitālvērtība

Koku ciršanas noteikumu grozījumi, kas ļautu cirst tievākus kokus, nereti tiek attaisnoti ar to, ka tie ļautu palielināt mežu kapitālvērtību. Šoreiz gribu parādīt, ko nozīmē koncentrēšanās tikai uz meža kapitālvērtību, nedomājot par citām meža vērtībām. Uzreiz gan teikšu, ka mans stāsts, lai būtu saprotamāks, ir vienkāršots, taču noteikumu grozījumu būtību tas atspoguļo adekvāti.

Analītisko stāstu par meža kapitālvērtību un noteikumu grozījumu ietekmi uz to (bet tikai to) varat redzēt šeit atrodamajā Dagņa Duborvska prezentācijā, kas izmantota kā formālais pamatojums noteikumu grozījumiem. Te no šīs prezentācijas izkopēts grafiks, kas ir mana stāsta pamatā:

Zilā līnija - spēkā esošās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā meža atjaunošanas prakse; 
oranžā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un vēlamā atjaunošanas prakse;
pelēkā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā atjaunošanas prakse

Bet tagad, lai saprastu, kā augstāk redzamais grafiks (konkrēti - oranžā līnija) izpaužas dabā, iedomāsimies hipotētisku mežu, kurā katrs koks simbolizē vienu meža nogabalu...


Šāds ir mūsu mežs šobrīd, pirms noteikumu grozījumu apstiprināšanas. Tajā aug viens liels, viens vidējs un trīs mazi koki. Mūsu mežā dzīvo pūce. Pūce ir liels putns, tāpēc var dzīvot tikai cita liela putna - melnās dzilnas - izkaltā dobumā, un melnā dzilna šādu dobumu var izkalt tikai lielajā kokā. Arī nocirst mums ir atļauts tikai lielo koku. Tā vērtība ir 30 naudiņas. Mazos un vidējos kokus mums nav atļauts cirst, tāpēc tos pārdot nevaram, un arī visa meža kopējā kapitālvērtība ir 30 naudiņas.


Un tad tiek grozīti koku ciršanas noteikumi, un mums ir atļauts nocirst arī vidējo koku. Tieši kā sola noteikumu grozītāji, mēs esam vienā mirklī palielinājuši sava meža kapitālvērtību. Pašā mežā gan, protams, nekas nav mainījies.


Priecīgi par doto iespēju mēs nocērtam tos kokus, ko ļauts nocirst, un, protams, iestādām to vietā jaunus. Šāds izskatās mūsu mežs pēc kāda laika - mazie koki ir paaugušies un kļuvuši par vidējiem, nocirsto koku vietā aug mazi koki, meža kapitālvērtība ir kļuvusi vēl lielāka, bet... pūcei mūsu mežā vietas vairs nav.


Tagad esam nocirtuši vidējos kokus, bet mazie ir paaugušies. Meža kapitālvērtība ir kritusies, taču tā joprojām ir lielāka nekā pirms koku ciršanas noteikumu grozījumiem, turklāt nākamajā periodā tā atkal augs. Stādot augstvērtīgākus stādus, mēs varam saīsināt laiku, kurā mazie koki kļūst par vidējiem kokiem.

Taču, turpinot šādi saimniekot, lielu koku mūsu mežā vairs nebūs, melnajai dzilnai nebūs koka, kurā izkalt dobumus, un pūcei nebūs dobuma, kurā ligzdot - mūsu meža vērtība dabai nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz, pirms noteikumu grozīšanas.