piektdiena, 2016. gada 2. decembris

Mēs jau samaksājām

Manā sapņu un ilūziju pasaulē būtu tā: Ministrijas strādā Latvijas iedzīvotāju interesēs un, ņemot vērā šīs intereses, dod uzdevumus savā pakļautībā esošajiem valsts uzņēmumiem, kas šos uzdevumus godprātīgi izpilda. Tomēr reālajā pasaulē šī kārtība mēdz būt apgriezta ar kājām gaisā: AS "Latvijas valsts meži" diktē noteikumus savai priekšniecībai (Zemkopības ministrijai) un uzspļauj saviem īpašniekiem (mums). Skarbs atgādinājums par šo realitāti ir LVM prezidenta Roberts Strīpnieka teiktais intervijā "Latvijas Avīzei" 28. novembrī:

"Un tas, līdz kam mēs dažkārt neaizdomājamies, arī valsts mežā saimnieciskās darbības aizliegumi skar visas valsts iespējas nosegt izdevumus: veselības aizsardzību, infrastruktūras attīstību, skolotāju algas, tas skar pilnīgi visu. Jebkurā gadījumā to samaksās Latvijas pilsonis. Tāpēc kopējam aizsargājamo teritoriju apjomam Latvijā, kas nav mazs, nevajadzētu pieaugt."

Droši vien jāsāk ar aizrādījumu, ka stingri aizsargātu mežu īpatsvars Latvijā ir viens no mazākajiem Eiropā (sk. šeit). Somijas, Zviedrijas, Lietuvas un citu valstu meža nozares tomēr kaut kā spēj sadzīvot ar būtiski lielākām aizsargātu mežu platībām.

Slimnīcu, skolotāju algu, pensionāru utt. piesaukšana ir tradicionāla LVM retorika, lai noraidītu ierosinājumus savas darbības uzlabošanai dabas aizsardzības jomā. Jā, Zemkopības ministrijas lapā varam redzēt, ka 2015. gadā LVM iemaksa valsts budžetā ir bijuši 128,8 miljoni eiro (kas ietver gan nodokļus, gan dividendes). Tas, protams, nav maz, tomēr, ja aplūkojam lielākos nodokļu maksātājus 2015. gadā (šeit), redzam, ka trīs degvielas tirgotāji un "Latvijas Gāze" nodokļos vien katrs ir samaksājuši vairāk nekā LVM ar visām dividendēm. Varbūt neesmu uzmanīgi pasekojis līdzi, bet neesmu manījis, ka "Statoil" vai "Neste" ietu pa gaisu un piesauktu skolotāju algas, izdzirdot par pasākumiem klimata pārmaiņu mazināšanai (piemēram, atbalstu elektromobiļiem), lai gan šiem uzņēmumiem būtu vairākus miljonus lielāks pamats pasludināt sevi par veselības aizsardzības un skolotāju algu finansētājiem.

Nozaru griezumā (šeit) redzams, ka arī meža nozare kopumā nav starp tām, kas budžetam ienes visvairāk nodokļu. Mazliet ironiski, ka veselības aizsardzība gan šajā sarakstā ir atrodama.

Bet, nē, es negribu teikt, ka LVM būtu jāiemaksā valsts budžetā vairāk naudas. Gribu teikt to, ka valsts budžetā iemaksas veic jebkurš godīgi strādājošs uzņēmums. Bet tikai vienam uzņēmumam mēs esam nodevuši apsaimniekošanā ceturto daļu Latvijas zemes, un tas nozīmē, ka mums ir tiesības no šī viena uzņēmuma prasīt vairāk nekā no jebkura cita.

Tā ir mūsu zeme! Kā jau savulaik norādīja Uģis Rotbergs, ja tu uztici kādam apsaimniekot savu māju, tu gaidi ne tikai īres maksas savākšanu no īrniekiem, bet arī to, lai caurules netek, jumts ir salabots, māja nosiltināta utt. LVM un R. Strīpniekam personīgi būtu vērts paturēt prātā, ka uzņēmums ir mūsu īpašuma apsaimniekotājs, kas nozīmē, ka uzņēmuma darbu nevar vērtēt tikai pēc budžetā ieskaitītās naudas. "Nodokļi un darbavietas" var būt vienīgais attaisnojums azartspēļu biznesam un cigarešu ražotājiem, bet LVM uzdevums ir apsaimniekot sabiedrības īpašumu atbilstoši sabiedrības interesēm.

Kārtējo reizi atgādināšu, ka:

- 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mežu apsaimniekošanā primāriem jābūt dabas saglabāšanas apsvērumiem (sk. šeit);
- 97% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsu atbildība ir rūpēties par dabu, un 62% domā, ka dabas daudzveidības samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma (sk. šeit);
- 80% Latvijas iedzīvotāju piekrīt, ka jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā (sk. šeit).

LVM dažādi izlokās, lai neinformētu sabiedrību pat par plānotajām izcirtumu vietām, bet R. Strīpnieks uzsver, ka nevajag palielināt aizsargājamo mežu platības un norāda, ka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā "virknei uzņēmumu nozīmēs gaismas izslēgšanu".

Pieļauju, ka R. Strīpnieks nelasa žurnālu "Baltijas Koks", tāpēc atgādinu to, ko, citējot šo žurnālu, jau esmu rakstījis vairākkārt (piemēram, šeit): "gaismas izslēgšanu" virknei uzņēmumu nozīmēs tas, ka uzņēmumu ir savairojies vairāk nekā Latvijas meži spēj turēt - visiem koku nepietiek. Latvijas iedzīvotājiem nav jāuztur ilgtermiņā plānot nespējīgi uzņēmumi. Mums nav jāupurē savas dabas vērtības tikai tāpēc, ka kāds ir iedomājies, ka no valsts mežiem varēs pagrābties, kad vien savajadzēsies (kā 2009.-2010. gadā). Tāpat neviens no meža nozares pārstāvjiem nav papūlējies atbildēt uz jautājumu, cik izmaksā meža ciršana pavasarī.

Vērtība nav tikai naudai un naudā izsakāma vērtība nav tikai koksnei. Atgādinu Dabas aizsardzības pārvaldes veiktos aprēķinus, ka dzīvs koks laikā no 100 līdz 200 gadu vecumam sniedz ekosistēmu pakalpojumus 200 eiro vērtībā ik gadu (sk. šeit), protams, ja vien koks netiek nocirsts jau 100 gadu vecumā. Domāju, ka R. Strīpniekam būs zināms, ka augošs mežs ir būtisks arī iedzīvotāju fiziskās un garīgās veselības uzturēšanai. Varbūt, mazāk postot mūsu mežus, mums būtu mazāki veselības aprūpes izdevumi?

Ja raugāmies tīri no koksnes ieguves viedokļa, tradicionālā retorika ir, ka nenocirsts koks zaudē vērtību, sapūst utt. Šādu apgalvojumu paudējiem būs interesanti uzzināt, ka VARAM apsaimniekošanā esošajos mežos, kur ciršana ir daudz mazāk intensīva, viena koksnes kubikmetra vērtība ir daudz augstāka, nekā LVM apsaimniekotajos mežos, un tā turpina augt (sk. 17. slaidu šeit).

Koka nociršana sabiedrībai rada zaudējumus, bet dod ienākumus meža nozares uzņēmumiem. Jā, mēs to esam pieņēmuši, zinot, ka meža nozare dod darbavietas, maksā nodokļus utt. Bet par katru nocirstu koku mēs maksājam R. Strīpniekam un viņa kolēģiem, un maksājam dārgi. Tāpēc, lūdzu, Strīpnieka kungs, nemētājieties ar apgalvojumiem, ka par dabas aizsardzību mūsu mežos mums būs jāmaksā! Mēs jau samaksājām.


pirmdiena, 2016. gada 28. novembris

FSC un PEFC - kopīgais un atšķirīgais

Pieņemu, ka šī bloga lasītāji būs pamanījuši, ka vairākas vides organizācijas paudušas satraukumu par to, ka AS "Latvijas valsts meži" (LVM) atsakās no ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC (lasīt šeit). Paši LVM gan norāda, ka satraukums esot lieks, jo LVM esot vēl cits sertifikāts - PEFC (lasīt šeit).

Lielākajai daļai sabiedrības gan viens, gan otrs sertifikāts ir tikai burtu kombinācija. Sabiedrības neinformētību cītīgi izmantojuši arī LVM, kuru retorika gadu gaitā mainījusies atkarībā no tā, vai FSC sertifikāts iegūts vai zaudēts:
  • FSC sertifikātu iegūstot, 2002. gadā LVM pārstāvis Tomass Kotovičs rakstīja, ka sertifikāts "apliecina, ka LVM apsaimnieko savā valdījumā esošos mežus pēc ilgtspējīgas mežsaimniecības principiem", turklāt "[FSC] ir vienīgā organizācija, kas piedāvā ticamu, precīzu, visā pasaulē un visiem mežu tipiem pielietojamu mežu apsaimniekošanas sertifikācijas un produktu marķēšanas shēmu". (šeit)
  • 2010. gadā, kad LVM FSC sertifikātu uz laiku zaudēja, tas pats T. Kotovičs norādīja, ka auditori ir nekompetenti un nepieciešama "neitrālu, caurskatāmu un pamatotu sertifikācijas procedūru" izstrāde (šeit), un viņam piebalsoja Roberts Strīpnieks, sakot, ka "mēs nevaram pakļauties tādu cilvēku spiedienam, kuriem nav absolūti nekādas izpratnes par Latvijas mežsaimniecību". (šeit)
  • Visbeidzot tagad, kad LVM atkal paliek bez sertifikāta, T. Kotovičs apgalvo, ka "neatkarīgi no tā, vai izmanto FSC vai PEFC, šie vai citi starptautiskie sertifikāti nenosaka mežu apsaimniekošanas kvalitāti". (šeit)

Lai ieviestu skaidrību, kas ir FSC un PEFC, sākšu ar nelielu atkāpi vēsturē. FSC radās 1993. gadā, vides organizācijām (ar WWF priekšgalā), izveidojot partnerību ar meža nozares uzņēmumiem, meža īpašniekiem un sociālajām grupām, lai noteiktu vienotus principus ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai.

Pieprasījums pēc koksnes produktiem, kas iegūti videi iespējami draudzīgākā veidā (ko apliecina FSC sertifikācija), auga, bet daļa meža nozares pārstāvju bija pret sertifikāciju, jo uzskatīja to par pārāk "zaļu". Tomēr tirgus prasīja sertificētu koksni, tāpēc 1999. gadā Vācijā dzima alternatīva sertifikācijas sistēma - PEFC, kurā lielāku kontroli saglabāja paši meža nozares pārstāvji.

Skaitās, ka FSC vairāk piemērota lieliem mežu īpašumiem, bet PEFC - maziem, lai gan dažāda lieluma īpašumi ir sertificēti gan pēc vienas, gan pēc otras sistēmas. Abas sistēmas domātas galvenokārt tiem mežiem, kuru galvenais apsaimniekošanas mērķis ir koksnes ieguve. Abām sistēmām kopīgs arī tas, ka tiek izstrādāti nacionālie standarti (t.i., dokumenti, kuros aprakstīti, kas meža apsaimniekotājam jādara un ko nedrīkst darīt), kurus apstiprina "lielā" organizācija (attiecīgi FSC vai PEFC). Līdz ar to robeža starp abām sistēmām mazliet izplūst, jo ir vairākas valstis, kurās viens un tas pats nacionālais standarts tiek izmantots abām sistēmām.

Bet Latvijā katrai sertifikācijas sistēmai ir savs standarts un saprotams, ka tieši atšķirības starp šiem standartiem ir pamatā tam, kāpēc LVM izvēlējušies atmest FSC un palikt pie PEFC. Tad nu piedāvāju lasītājam iepazīties ar dažām atšķirībām FSC un PEFC nacionālajos standartos. Tikai lūdzu paturēt prātā divas svarīgas lietas:

1. Šis nav visaptverošs salīdzinājums, jo esmu aplūkojis tikai tos punktus, kas man šķiet būtiskākie.
2. FSC standarts, lai gan ir izstrādāts, nav no FSC organizācijas apstiprināts, tomēr FSC prasību ievērošanu uzraugošajām auditorkompānijām ir lūgts šo standartu ņemt vērā.

FSC Latvijas standarts PEFC Latvijas standarts
Standarta izstrādi vada nevienai organizācijai nepiederoša neitrāla persona. Standarta izstrādi vada Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektors.
Nosaka, ka jāaizsargā reto un apdraudēto sugu dzīvotnes, jāņem vērā spēkā esošie sugu aizsardzības plāni. Jāapkopo informācija par aizsargājamām sugām, neprasa sugu aizsardzības plānu ievērošanu.
Par retām un apdraudētām sugām uzskata tās, kas iekļautas Putnu un Biotopu direktīvu īpaši aizsargājamo sugu sarakstos un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Par retām un apdraudētām sugām uzskata tikai tās sugas, kuru aizsardzībai veidojami mikroliegumi.
Nosaka, ka vismaz 7% mežu jāapsaimnieko ar dabas aizsardzības mērķi. Nenosaka, cik liels mežu īpatsvars jāapsaimnieko dabas aizsardzībai.
Meža apsaimniekotājiem jāņem vērā iedzīvotāju intereses, strādājot apdzīvotu teritoriju tuvumā Sabiedrības iesniegtie priekšlikumi un sūdzības jāizvērtē un jāsniedz atbilde.

Kā redzams tabulā, FSC standarts nosaka stingrākas prasības dabas aizsardzībai un vietējo iedzīvotāju interešu ievērošanai. Droši vien gaidāmā ES īpaši aizsargājamo biotopu kartēšana un vairāki izstrādē esošie meža sugu aizsardzības plāni ir būtisks iemesls, kāpēc LVM nolēmuši atteikties no FSC sertifikāta un palikt pie PEFC. Tomēr vēl būtiskāku punktu uzsver pats T. Kotovičs (sk. iepriekš): "starptautiskie sertifikāti nenosaka mežu apsaimniekošanas kvalitāti." Tātad LVM nemaina savu praksi atkarībā no sertifikācijas prasībām, t.i., nevis pielāgo darbību prasībām, bet prasības - darbībai. FSC gadījumā, kur stingri tiek ievērots interešu līdzsvars, to izdarīt ir grūtāk (lai gan LVM vienmēr piedalījušies FSC nacionālā standarta izstrādē, tā kā pārmetumi par caurspīdīguma trūkumu ir nevietā).

Kā jau varējāt lasīt iepriekš, T. Kotovičs min, ka PEFC sertifikāts ir atbilstošāks Latvijas likumiem. Šī varētu šķist dīvaina piezīme, ņemot vērā to, ka nacionālo likumu ievērošanu prasa arī FSC, turklāt atsauci uz, piemēram, šiem vai šiem MK noteikumiem Latvijas PEFC standartā neatradīsiet. Bet būtiskā atšķirība ir tajā, ka FSC prasa vairāk nekā likums, tostarp interešu līdzsvara ievērošanu, kamēr meža nozari regulējošie likumi un noteikumi un PEFC sertifikācijas standarts Latvijā tiek rakstīti ar AS "Latvijas valsts meži" un Latvijas Kokrūpniecības federācijas rokām.

Protams, arī FSC sistēma nav ideāla, ko zināmā mērā apliecina tas, ka LVM tik ilgi varējuši saglabāt sertifikātu. Lai nodrošinātu standarta ievērošanu, tiek veikti regulāri auditi, bet, protams, LVM gadījumā auditoriem nav iespējams pārbaudīt visu apsaimniekojamo teritoriju. Var aizbraukt vien uz dažiem konkrētiem objektiem, un pēc tiem jāspriež par apsaimniekošanas atbilstību prasībām. Par to, kas notiek ārpus šiem objektiem vai laikā starp auditiem, auditori var uzzināt tikai tad, ja kāda trešā puse par to ir informējusi. Savukārt, ja kāds pārkāpums tomēr tiek konstatēts, visbiežāk pietiek ar LVM pausto apņemšanos laboties, lai būtu miers vismaz līdz nākošajam auditam. Vēl jāpatur prātā, ka auditoru kompānijas ir ieinteresētas pozitīvā slēdzienā, jo, kā liecina pieredze, ar kompāniju, kas sniegusi negatīvu atzinumu, LVM var sadarbību pārtraukt. Un neviena kompānija negrib zaudēt tik naudīgu klientu.

Jā, FSC sistēma nav ideāla, tomēr šobrīd pasaulē nav labāka apliecinājuma tam, ka mežu apsaimniekošana tiek veikta ilgtspējīgi. Un LVM šo apliecinājumu ir zaudējuši.

trešdiena, 2016. gada 23. novembris

Normāla mežu apsaimniekošana LVM izpratnē

Vakar vairākas organizācijas - LOB, Latvijas Dabas fonds, Pasaules Dabas Fonds un Vides aizsardzības klubs - izplatīja relīzi, kurā pauda bažas par to, kā turpmāko valsts mežu apsaimniekošanu ietekmēs tas, ka AS "Latvijas valsts meži" (LVM) četri reģioni ir palikuši bez ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC. Relīzē norādījām arī uz problēmām Īles un Elejas apkārtnes mežu apsaimniekošanā (Zemgales reģionā, kas ir viens no tiem, kas palicis bez sertifikāta).

Lūk, LVM pārstāvja komentārs par Īles un Elejas mežiem (kopēts no šī raksta):
Viens Tomasa Kotoviča teikums ļoti labi apkopo visas problēmas, kuru dēļ LVM nespēj saglabāt FSC sertifikātu. Tā ir tradicionālā "mežs ir labības lauks" attieksme: nopļauj, iesēj, atkal nopļauj, un viss ir kārtībā.

Par to, kas mežu atšķir no lauka, esmu rakstījis jau iepriekš (šeit), bet jāatgādina, ka arī Latvijas meža politika nosaka, ka normāla mežu apsaimniekošana ir daudz vairāk nekā tikai ciršana, atjaunošana un kopšana. Ilgtspējīga mežu apsaimniekošana nozīmē līdzsvara atrašanu starp vides, sabiedrības un ekonomikas vajadzībām, un tieši šādu līdzsvaru paredz arī FSC sertifikāts.

Bet LVM izpratnē normāla mežu apsaimniekošana ir arī tas, kas notiek Īles un Elejas mežos. Tad nu ziniet, ka šī "normālā mežu apsaimniekošana" ietver ne tikai ciršanu un stādīšanu, bet arī:

  • vietējās sabiedrības interešu neņemšanu vērā;
  • nepatiesas informācijas sniegšanu un solījumu neturēšanu (par ko jau rakstīju šeit);
  • dialoga aizstāšanu ar oponentu sūdzēšanu tiesā (lasīt šeit);
  • īpaši aizsargājamo biotopu "nepamanīšanu", plānojot mežizstrādi.
Skaidrs, ka pie šādas "normas" FSC sertifikātu saglabāt nav iespējams, bet sabiedrībai nevajadzētu būt pārsteigtai, ja šāda normāla mežu apsaimniekošana" tiks īstenota arī citur valsts mežos, jo īpaši Ziemeļkurzemes, Rietumvidzemes, Vidusdaugavas un Zemgales reģionos, kas jau ir zaudējuši FSC sertifikātu.





ceturtdiena, 2016. gada 10. novembris

Dabas aizsardzība un nacionālās vērtības

Visiem labi, visiem labi
Mana tēva zemītē:
Zaķam labi cilpu mest,
Rubeņam rubināt.

Vienmēr esmu uzskatījis sevi par Latvijas patriotu. Laika gaitā gan tas izpaudies visai dīvainos veidos. Bērnībā ar brāli dziedājām "Velns, parauj Krieviju!" Latvijas himnas melodijā. Skolā, kad mācību uzdevums bija izveidot un aizstāvēt politisku partiju, ar klasesbiedriem izveidojām "Latvijas Pretkrievu partiju", un es apsvēru domu ierasties skolā ar kāšu krustu uz piedurknes, par ko pat mana mamma (no kuras esmu ieguvis visai negantu humora izjūtu) aizrādīja, ka ir lietas, ar ko nejokojas. Un, ui, ja toreiz būtu bijis Tviteris, kādus Jāņa Iesalnieka izteikumiem līdzīgus murgus varētu izvilkt no manas pagātnes! Galu galā arī nobalsoju pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, ne tāpēc, ka man būtu kādi argumenti, bet tāpēc, ka vienkārši biju pret... Bet tad es paaugos un sapratu, ka, lai būtu patriots, nav obligāti būt aprobežotam.

Iespējams, man paaugties palīdzēja nopietna pievēršanās dabas aizsardzībai. Nav šaubu, ka Latvijas daba vienmēr ir bijusi viena no mūsu vērtībām, un rūpes par to lasāmas jau mūsu tautasdziesmās. Bet tad, kad tu sāc domāt, kā Latvijas dabu saglabāt, tu neizbēgami nonāksi pie atklāsmes, ka to nevar izdarīt, domājot tikai vienas valsts robežās. Ir jāsadarbojas ar citām valstīm.

No bērnības atceros filmu, kurā kara stāvoklis starp divām ciltīm valdīja tāpēc, ka viena no tām čurāja upes augštecē, kamēr otra lejtecē mazgājās. Kā zināms, lai gan ar Baltkrieviju karastāvoklī neesam, citādi mūsu dzīve maz atšķiras no pieminētās filmas (šeit un šeit daži raksti atgādinājumam). Lai šādas problēmas novērstu mēs ar Baltkrieviju esam noslēguši līgumu, kas paredz sadarbību arī vides aizsardzības jomā.

Ja grib aizsargāt putnus, ar sadarbību ar kaimiņiem vien ir par maz. Lai cīnītos pret to, ka "mūsu" aizsargājamie putni tiek nošauti ceļā uz ziemošanas vietām vai noindēti, kad nonākuši tajās, ir nepieciešami daudz plašāki līgumi, piemēram, t.s. Bonnas konvencija, kam pievienojāmies vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, un ar šo konvenciju saistītais līgums par Āfrikas-Eirāzijas migrējošo ūdensputnu aizsardzību.

Nenoliedzami, jebkurš līgums nozīmē, ka mums jāievēro prasības, ko (vismaz daļēji) izvirzījis kāds cits. Tomēr līgumus parakstām, zinot, ka tie nesīs labumu arī mums un arī pārējām pusēm līguma noteiktās prasības būs jāievēro.

Pat tad, ja nepatīk dabas aizsardzības līgumi un gribas domāt tikai par biznesa interesēm, ir vērts atcerēties, ka nedzīvojam mūra apjoztā naturālajā saimniecībā. Nav tādas sienas Baltijas jūrā, kurai vienā pusē dzīvo mūsu zivis, kuras mēs varam zvejot uz nebēdu, bet otrā - viņu zivis, kas nav mūsu darīšana. Turklāt mēs zvejojam ne tikai Baltijas jūrā. Un atkal - lai visas valstis nemestos cīņā, kura paķers pēdējo zivi, visiem jāvienojas par noteikumiem, kas ļaus zvejot arī turpmāk.

Mēs ļoti lepojamies ar to, ka pa labi, pa kreisi iztirgojam kokus no saviem mežiem, un tā uzņēmēji nopelna naudiņu ne tikai sev, bet arī pārējiem. Bet arī šeit ir izšķiršanās - vai sūtīsim baļķus "pa labi" uz Ķīnu, vai produktus ar kaut nelielu pievienoto vērtību - "pa kreisi" uz Lielbritāniju. Saprātīgāk it kā būtu uz Lielbritāniju, bet Lielbritānijas pircējs pieprasa FSC sertificētu koksni, un sertifikācija nozīmē, ka ir dabas aizsardzības prasības, kas mums jāievēro, apsaimniekojot mūsu mežus.

Mani reizēm biedē cilvēki, kas, pieauguši būdami, joprojām uzvedas tā, kā es bērnībā. Reizēm man ir sajūta, ka nacionālās vērtības, ko mēģinām aizstāvēt, ir neiecietība, tumsonība un alkatība. Varbūt reizēm, lai atvēsinātu sakarsušās galvas, būtu jāiziet ārā, kur dzimtenes svētie bērzi stāv pulciņos zilgani bāli, kur vālodzīte sauc mājās pasaules staigātājus, kur stārķis vecajā ritenī ligzdu sāk, un jāsaprot, kas ir mūsu patiesās vērtības un ka to aizsardzība ir iespējama tikai sadarbībā.

ceturtdiena, 2016. gada 3. novembris

Lūdzu, izskaidrojiet man!

Nesen (24. oktobra "Latvijas Avīzē" rakstā "Jauna padome, jauna stratēģija") jaunieceltais AS "Latvijas valsts meži" padomes priekšsēdētājs Jurģis Jansons lika saprast, ka būtu nepieciešams pārskatīt galvenās cirtes apjomus valsts mežos un galvenās cirtes caurmēru (tulkojums tautai - vajadzētu cirst vairāk un jaunākus kokus).

Līdzīgu aicinājumu izteica arī LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis meža nozares konferencē septembrī, norādot, ka "jāuzticas meža īpašniekiem un jāpārskata Meža likumā noteiktie galvenās cirtes parametri atbilstoši dažādu mērķu mežsaimniecības prasībām" un "jāpārskata ciršanas apjomu noteikšanas un apstiprināšanas normatīvais regulējums valsts meža apsaimniekotājiem".

Tajā pašā prezentācijā D. Dubrovskis norāda: "Latvijā uzkrājušās saimnieciski mazvērtīgas pieaugušo un pāraugušo mīksto lapu koku audzes."

Un, atgriežoties pie J. Jansona, jāmin, ka pirms pieciem gadiem šeit viņš rakstīja: "Pēc tuvinātiem aprēķiniem, ekspluatācijas fonds ik gadus papildinās ar vairāk kā 20 tūkst. ha meža un vismaz 6 milj. m3 koksnes, briestaudzēm kļūstot vecākām, un aptuveni 6 milj. m3 koksnes, ko pieaugušās audzes saražo pašas."

Savukārt "Meža Avīzē" par maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu 2016.-2020. gadam lasāms: "Līdzšinējā praksē noteiktais maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms ne reizi nav ticis pilnībā «izpildīts»."

Bet Zemkopības ministrija, par šo pašu maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu raksta: "Aprēķini nodrošina meža resursu izmantošanas ilgtspēju un ciršanas apjomus ilgtermiņā vairākās nākamajās desmitgadēs, piesardzīgu meža resursu izmantošanu, kā arī ilgtermiņā veicina mežaudžu vecuma struktūras izlīdzināšanu."

Savulaik tās pašas ministrijas finansētā izdevumā varējām lasīt: "Latvijas meža nozares veiksmes stāsts vislielākajā mērā ir saistīts tieši ar to, ka visas šīs šķietami tik atšķirīgās intereses izdevies saskaņot."

Lūk, ko es nesaprotu:

- Ja šobrīd tiek ievērots interešu līdzsvars Latvijas mežu apsaimniekošanā,
- ja maksimāli pieļaujamā koku ciršanas apjoma aprēķins nodrošina mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu,
- ja pieļaujamais apjoms netiek izcirsts,
- ja arī privāto mežu īpašnieki neizcērt visu, ko varētu, tā veidojoties "pāraugušu" audžu uzkrājumam,

kāpēc būtu jāatļauj mežus cirst ātrāk un vairāk?

Nepatīkamā atbilde būtu: kāds kādā no punktiem melo. Varbūt melo tāpēc, ka, žurnālā "Baltijas Koks" 2012. aprīlī rakstīto citējot: "Latvijā vairs nav vietas jaunām zāģētavām un arī esošajiem uzņēmumiem ir  jārēķinās ar to, ka resursu trūkuma dēļ apjomu samazināt nāksies visiem apaļkoksnes pārstrādātājiem."

Bet es negribu ticēt, ka bieži popularizētais apgalvojums par Latvijas mežu saprātīgu izmantošanu ir fikcija. Es nevaru pieņemt domu, ka mežzinātnieki varētu būt kļuvuši par Kokrūpniecības federācijas ruporu. Es gribu ticēt statistikai, ka Latvijas meži netiek pārcirsti, un tam, ka meža nozarei nav plānu šo situāciju mainīt. Varbūt es vienkārši kaut ko esmu pārpratis. Lūdzu, izskaidrojiet man!

piektdiena, 2016. gada 28. oktobris

Jūs jautājāt, Liopas kungs

Laikraksta "Dienas Bizness" 24. oktobra numurā lasāma intervija ar Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas priekšsēdētāju un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētāju Māri Liopu (daļa no raksta lasāma šeit).

Šajā intervijā M. Liopa gan pauž savu viedokli, ka vides aizsardzības organizācijas (nevienu vārdā nesaucot) ir kaitnieki, kas vēršas pret iedzīvotājiem un apdraud Latvijas valstiskumu, gan uzdod daudz jautājumu. Tā kā es pārstāvu vienu no šīm vārdā nesauktajām organizācijām, šoreiz esmu nolēmis meža nozares pārstāvju zināšanu celšanai sniegt atbildes uz šiem jautājumiem.

Tomēr vispirms ļaujiet paskaidrot, kas ir pats jautātājs M. Liopa. Kā jau iepriekš noskaidrojām, M. Liopa nepārstāv meža īpašnieku vairākuma viedokli (lasīt šeit). Kas gan ir abas minētās organizācijas, ko viņš pārstāv?

Par Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederāciju Lursoft datubāzē atrodama šāda informācija. Lai gan organizācija šķietami cita, gan logo, gan interneta lapas adrese liecina, ka tā pati Latvijas Meža īpašnieku biedrība vien ir. Savukārt Meža īpašnieku biedrības lapā par konfederāciju lasāms, ka tā "deleģējusi Meža īpašnieku biedrību pārstāvēt Latvijas meža īpašnieku intereses nacionālās un starptautiskās organizācijās." Īsāk sakot, konfederācija ir biedrības radīta organizācija, kas deleģējusi biedrību to pārstāvēt citās organizācijās. Skaidrs?

Labi, arī ja nav skaidrs, tas nav tik būtiski. Būtiski ir tas, ka Meža īpašnieku biedrības lielākais biedrs ir AS "Latvijas valsts meži" (LVM). Ja var ticēt Meža īpašnieku biedrības un LVM lapā sniegtajai informācijai, iznāk, ka LVM apsaimnieko apmēram 87% no Meža īpašnieku biedrības biedru apsaimniekotās mežu platības.

Līdzīgi ir ar Latvijas Mežu sertifikācijas padomi. Informācija par organizācijas budžetu gan nav publiski pieejama, bet uzticami avoti liecina, ka LVM biedra nauda šai organizācijai ir lielāka nekā visu pārējo biedru maksājumi kopā. Tātad arī šajā organizācijā LVM faktiski ir "kontrolpaketes turētājs". Vienu vārdu sakot, skaidrs, ka aiz interesēm, ko pārstāv M. Liopa un viņa pārstāvētās organizācijas, stāv galvenokārt LVM.

Kad nu esam iepazinušies, ķeršos beidzot pie jautājumiem:

Piemēram, skan nopietni pārmetumi, ka Latvijā izcērt augstvērtīgas bioloģiski daudzveidīgas mežaudzes. (..) Kur ir fakti? Cik izcirsts? Kurā vietā? Kā šāda ciršana notikusi?

Droši vien precīzu informāciju, kur un cik bioloģiski augstvērtīgu mežu ir izcirsts, vislabāk varētu sniegt paši mežu apsaimniekotāji. Es varu padalīties ar dažiem piemēriem, kas ir manā rīcībā, bet, protams, jāņem vērā, ka šādas cirsmas, kam kāds no malas nejauši uzdūries, ir, klišejās runājot, tikai aisberga redzamā daļa.

Sākšu ar pozitīvu piemēru. Labajā pusē redzamais attēls uzņemts pērn LVM Rietumvidzemes mežsaimniecībā. Šī vieta ir gan īpaši aizsargājams biotops, gan īpaši aizsargājamas sugas - meža baloža - ligzdošanas vieta. Lai gan par to, ka šajā vietā ir īpaši aizsargājams biotops, LVM bija informēti, ciršana šeit tika ieplānota (par ko liecina iezīmētie atstājamie koki), bet par laimi to pamanīja LOB biedrs. Iesaistot FSC auditorus, izdevās ciršanu šajā vietā novērst.

Šādu piemēru, kur kāds garāmgājējs vai vietējais iedzīvotājs izglābis no ciršanas īpaši aizsargājamu meža biotopu, netrūkst arī citur Latvijā. Piemēram, pēc Elejas iedzīvotāju iniciatīvas LVM vēlreiz pārbaudīja ciršanai paredzētos mežu nogabalus Elejas meža masīvā un vairākos konstatēja īpaši aizsargājamus biotopus, ko nebija pamanījuši iepriekš.

Tomēr ne visi gadījumi ir tik pozitīvi. Reizēm bioloģiski augstvērtīgs mežs tiek nocirts, nevienam to laikus nepamanot. Piemēram, šeit dokumentēta trīkspirkstu dzeņa dzīvotnes izciršana, bet šeit un šeit redzami izcirtumi īpaši aizsargājamos meža biotopos.

Ja gribas kādu svaigāku piemēru, tad šeit varat redzēt pavisam svaigus izcirtumus aizsargājamo ainavu apvidū "Ādaži" vietā, kur saskaņā ar teritorijas dabas aizsardzības plānu, kas saskaņots ar LVM, kailcirtes ir aizliegtas.

Svarīgi atzīmēt, ka visos minētajos gadījumos mežizstrāde ir bijusi likumīga, tomēr pretrunā FSC ilgtspējīgas mežsaimniecības standartiem. Iespējams, tieši tāpēc LVM pakāpeniski no šī sertifikāta atsakās.

Kā šāda ciršana notikusi? Nu es pieņemu, ka tradicionāli - ar hārvesteru.

Rodas jautājums, kas sponsorē šādu "vides draugu" aktivitātes - ārvalstu konkurenti vai citu valstu struktūras, kuru mērķis ir likvidēt Latvijas valstiskumu?

Kas sponsorē Latvijas Ornitoloģijas biedrību, nav noslēpums. Ar mūsu atbalstītājiem var iepazīties šeit. Varu precizēt, ka LOB Mežu programmai šobrīd atbalstītāja nav, bet mana alga tiek maksāta galvenokārt no Arcadia fonda. Tad nu aicinu Liopas kungu atrast šī fonda saistību ar Sorosu, Krieviju, Zviedriju vai kas nu ir tās citu valstu struktūras, kuru mērķis ir likvidēt Latvijas valstiskumu.

M. Liopa atkal nolēmis vicināties ar meža nozares (un ne tikai šīs nozares) bieži apzelēto argumentu "manas intereses ir valsts intereses". Par šo tēmu jau nesen rakstīju (šeit), tāpēc vēlreiz īpaši neatkārtošos. Atgādināšu vien, ka 77% meža īpašnieku piekrīt, ka jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā, 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka meža resursu izmantošanā primāri jāvadās no dabas saglabāšanas un ekoloģiskiem apsvērumiem, un 62% domā, ka dabas daudzveidības samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma. Bet godīgi atzīstos, ka man nav datu, cik no šiem cilvēkiem iestājas pret Latvijas valstiskumu.

Meža nozares pārstāvji ik pa laikam piesauc konkurentus no Zviedrijas, kas it kā stāvot aiz vides organizācijām. Doma, ka Zviedrija varētu gribēt caur NVO čakarēt Latvijas meža nozari, kurā darbojas tik daudz Zviedrijas uzņēmumu, protams, ir aizkustinoša. Bet M. Liopu un citus sazvērtestību teoriju cienītājus aicinu vērst uzmanību uz to, ka ievērojams meža nozares pārstāvis Juris Biķis savulaik saņēmis apbalvojumu pateicībā no Zviedrijas karaļa (lasīt šeit). Varbūt patiesībā nozare konkurentu uzdevumā tiek grauta no iekšienes?

Pieļauju, ka šobrīd viens no lielākajiem draudiem Latvijai ir Krievija. Neesmu dzirdējis, ka kādai no Latvijas vides organizācijām būtu būtiski sakari ar šo valsti (katrā ziņā BirdLife partnera tur nav), toties meža nozares produkcijas imports no Krievijas pēdējos gados strauji aug (sk. šeit). Vai nevar būt, ka tirgošanās ar Krieviju ir lielāks draudz Latvijas valstiskumam nekā prasība nodrošināt mūsu mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu?

...šādu pašu normu (t.i., mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā - VĶ) mūsu putnu draugi nezin kāpēc neiniciē iedzīvināt Latvijas meža nozares konkurentvalstīs - Somijā, Zviedrijā, Krievijā, Igaunijā utt. Kāpēc tā? Putnu draugu organizācijas minētajās valstīs ir tik vājas, vai arī varbūt tajās jau šādi nosacījumi ir ieviesti?

Tā kā nestrādāju meža nozarē, nezinu, kas ir "utt." konkurentvalstis, tāpēc komentēšu tikai par nosauktajām:

Somijā 1999.-2000. gadā vides organizācijas (tostarp BirdLife) savāca 25 tūkstošus parakstu pret mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā. Tā rezultātā darba grupa izstrādāja vadlīnijas mežu apsaimniekotājiem. Pašas vadlīnijas neesmu redzējis, tāpēc nevaru tās vērtēt, bet Somijas kolēģis norāda, ka tās netiek ievērotas. Tātad Somijas gadījumā problēma ir tā pati, kas Latvijā - nevis vides organizācijas ir vājas, bet meža nozare neievēro vienošanās, kas tiek panāktas.

Par Zviedriju man precīzas informācijas nav.

Krievijā nav BirdLife organizācijas, tātad, jā, varētu teikt, ka putnu draugu organizācijas šajā valstī ir vājas. Turklāt jāņem vērā, ka Krievija nav Eiropas Savienībā, tātad uz to neattiecas Putnu direktīva, kas aizliedz putnu ligzdu postīšanu (un arī medības pavasarī utt.).

Igaunijā, kā zināms, šādi ierobežojumi pastāv. Kā jau esmu rakstījis iepriekš, ne gluži tādi, kādus mēs gribētu Latvijā, bet tomēr būtiski. Precīzāk sakot, valsts mežos no 15. aprīļa līdz 15. jūnijam ir aizliegtas kailcirtes, izņemot sausus mežus bez pameža. Kā komentēja mans kolēģis no Igaunijas: "Cita veida cirtes un apsaimniekošana ir atļauta, bet realitātē mežizstrādes apjoms šajā laikā ir ļoti neliels." Ja mēs varētu tikt vismaz līdz Igaunijas līmenim, jau tas būtu svarīgs solis uz priekšu, lai nodrošinātu meža putnu aizsardzību ligzdošanas laikā.

(Jautājot par biotopu kartēšanu) ...kas ir tie cilvēki, kuri spēj identificēt aizsargājamas dzīvotnes? Kāda ir viņu izglītība un statuss? Pēc kādiem kritērijiem viņi meklē šīs dzīvotnes? Vai meklējumos tomēr nevajadzētu doties kopā ar meža īpašnieku vai valdītāju?

Tas, ka M. Liopa ir tik slikti informēts biotopu kartēšanu, kuras apspriešanā pats piedalījies, ir mazliet jocīgi, tomēr varu izlīdzēt arī šajā jautājumā.

Biotopu kartēšanu veiks sertificēti eksperti, un pilns viņu saraksts atrodams Dabas aizsardzības pārvaldes interneta lapā (šeit). Nesaprotu, kas domāts ar "statusu", bet izglītības prasības sertifikāta iegūšanai nosaka šie MK noteikumi.

To, pēc kādiem kritērijiem var noteikt, vai biotops ir īpaši aizsargājams, var izlasīt Latvijas Dabas fonda un VARAM izdotajā biotopu noteikšanas rokasgrāmatā (šeit).

Skaidrs, ka meža īpašnieks tiks informēts par aizsargājamiem biotopiem, kas tiek atrasti viņa mežā. Tā kā šajā pasākumā LOB nepiedalīsies, nevaru pateikt, vai eksperts dosies mežā kopā ar meža īpašnieku. Lielas jēgas tam nav, jo ar retiem izņēmumiem meža īpašnieks nebūs tas, kam būs "izglītība un statuss", lai novērtētu to, vai mežs ir vai nav īpaši aizsargājams biotops.

Ja kāds vēlas aizsargāt vairāk teritoriju, tad par saimnieciskās darbības pilnīgu vai daļēju liegumu ir jāmaksā kompensācija.

Labi, šis nav gluži jautājums, tomēr svarīgi komentēt arī to. Gribu vērst M. Liopas uzmanību uz to, ko pavisam nesen paudis LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis. Kā lasāms šeit, "D. Dubrovskis atgādināja arī to, ka Latvijā ir labi apstākļi, lai saglabātu meža teritorijas dabas aizsardzībai, jo kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem pārsniedz vidējos ienākumus no meža."

Tātad par bēdīgi slaveno Vecpiebalgas gadījumu M. Liopam vajadzētu nevis sajūsmināties, ka "vietējie nav nejēgas", bet skumt par to, ka nezināšanas dēļ iedzīvotāji ir zaudējuši labāku ienākumu iespējas. Varbūt Liopas kungs var Dagņa Dubrovska vēsti nest arī sevis pārstāvēto organizāciju biedriem.

Visbeidzot noslēgt šo rakstu gribu ar kādu zīmīgu M. Liopas citātu: "Latvijā putnu draugi rosināja ideju par ciršanas liegumu, kamēr notiek putnu ligzdošana. Viss ir saprotams, un pret to neko īpaši iebilst nevar..."

Man tiešām prieks, ka Liopas kungs, kurš vēl tik nesen aicināja LOB pievērsties kaķiem, ir mainījis domas un saprot nepieciešamību noteikt mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā. Ceru, ka arī viņa paraksts pievienosies LOB iniciatīvai, ko nu jau parakstījuši gandrīz 4000 iedzīvotāju.

otrdiena, 2016. gada 25. oktobris

Divdesmit gadu biedrībā (3. daļa)

Tumsas laiki


Iespējams, tas, ka tumšākais laiks LOB vēsturē atspoguļojas
arī divdesmitpiecgades logo, ir tikai sakritība.
Laiks norūdījis ne tikai meža problēmu risināšanā... 2009. gada nogalē, apsīkstot ierastajiem finanšu avotiem, nāca atklāsme, ka LOB birojs vairāk balstās uz optimisma un ilūzijām, nevis uz rūpīgas finanšu plānošanas un to izlietojuma uzraudzības. Jā, protams, tā, ka naudas trūkst, bija bijis jau iepriekš. Iespējams, zināma iztrūkuma bumba bija sākusi ripot no kalna jau pirms vairākiem gadiem, bet kopējā finanšu plūsmā palika ja ne nepamanīta, tad stipri nenovērtēta gan. Bet nu šī bumba bija samilzusi tik liela, ka draudēja notriekt no kraujas LOB ar visām parpalām.

Krīzes laiks ļāva piedzīvot ne vienu vien brīdi, kuru atkārtot negribētos, piemēram, darbinieku informēšanu, ka visi var iet mājās, jo naudas algām vairs nav, vai padomes sēdi, kurā izskatāmais jautājums ir, vai laist LOB uz bankrotu vai tomēr turpināt cīnīties. Un visu laiku balansēšana starp atklātību (jo biedriem ir tiesības visu zināt) un sabiedriskajām attiecībām (jo neviens nemīl zaudētājus).

Tolaik mans priekšgājējs Māris man rakstīja, ka šie ir brīži, kad vari novērtēt, kam LOB tiešām rūp. “Jā, tādi ir četri cilvēki,” es viņam atbildēju. Laiks ir pierādījis, ka toreiz kļūdījos gan par to, ka šiem četriem rūp, gan par to, ka citiem nē.

Ar telefonu uzņemta bilde, no Kalnciema ielas biroja aizejot.
Padomes lēmums tomēr turpināt cīnīties bija stabils atbalsts, lai no zemākā punkta varētu sākt kārpīties uz augšu. Loģisks pirmais solis bija maksimāla izdevumu samazināšana un līdz ar to arī atteikšanās no piecpadsmit gadu apdzīvotā biroja Kalnciema ielā. Lielākā daļa LOB mantu tika aiztransportēta uz manām mājām, kas arī kļuva par LOB oficiālo adresi līdz pat šī gada sākumam.

Turpmākie gadi bija nervus svilinošs laiks, bet par laimi šī cīņa man nebija jāuzvar vienam pašam. Droši vien Otars Opermanis uz šo brīdi mazliet nožēloja, ka bija piekritis kļūt par LOB prezidentu, taču viņš (un arī padome kopumā) bija būtisks atbalsts, it īpaši brīdī, kad bija jāpārliecina BirdLife kolēģi, ka es, kas biju pie organizācijas stūres, kad tā noskrēja no ceļa, tomēr esmu pelnījis uzticību un varu LOB atkal dabūt uz sliedēm. Izrādījās, ka arī Dace Andžāne, kas 2003 gadā nomainīja Santu LOB grāmatvedes krēslā, bet drīz no darba aizgāja, bija saglabājusi pietiekami siltu jūtu pret biedrību, lai par niecīgu samaksu atgrieztos un ķertos pie LOB brūkošās grāmatvedības savešanas likumā paredzētajā kārtībā.

Jau no krīzes sākuma sapratām, ka nevaram tikai koncentrēt spēkus cīņai par izdzīvošanu. Lai kādam šķistu, ka mūs ir vērts atbalstīt, nedrīkst atstāt novārtā arī LOB pamatuzdevumus – turpinājās gan putnu izpētes un aizsardzības pasākumi, gan cīņa par dabas aizsardzības ņemšanu vērā mežu apsaimniekošanā, gan lekciju lasīšana skolās. Māra vadībā un sadarbībā ar Latvijas Universitāti un Daugavpils universitāti izdevās pat sarīkot Rīgā Eiropas Ornitologu savienības konferenci.

Jā, varbūt neviens nemīl zaudētājus, tomēr cīnītājus ir gatavi atbalstīt – saprotot, ka pienākuši grūti laiki, LOB rindās atgriezās aizgājuši biedri un kontā ieplūda ziedojumi. Lai šos ienākumus papildinātu, Edmunds Račinskis sagatavoja disku ar putnu balsīm, ko izplatīt pret ziedojumiem. Arī BirdLife, kas bija vērojuši situācijas attīstību ar bažām un bez pārliecības, ka ieguldījumi LOB palīdzēs organizāciju glābt, tomēr nolēma mums piešķirt Arcadia fonda naudu. Pat uzņēmumi mūs bija gatavi atbalstīt, gan parādu norakstot kā ziedojumu, gan sniedzot savus pakalpojumus “uz parāda”, gan vienkārši ziedojot. Un sākās laiks, kad visiem, kas rūpju māktu seju jautāja, kā klājas LOB, es varēju ar tīru sirdsapziņu atbildēt: “Arvien labāk!”

Kas tevi nenogalina...

Nezinu, vai no krīzes iznācām stiprāki, bet gudrāki noteikti. Galvenais, ka vispār iznācām, nokārtojām visus parādus un LOB arvien turpināja atjaunoties. Mūsu komandai kā skolu programmas koordinatore uz laiku pievienojās Inga Freiberga, ko vēlāk nomainīja Daiga Brakmane. Andris Avotiņš no manis pārņēma putnu noteikšanas lekciju vadīšanu un kļuva arī par būtisku LOB dabas aizsardzības virziena balstu. Andra Avotiņa lekcijas ievilka putnos arī citu Andri – Andri Dekantu, kurš bija gatavs uzņemties Eiropas ligzdojošo putnu atlanta koordinēšanu Latvijā, kad es biju saņēmies atzīt, ka tā nav lieta, ar ko es pats varu nodarboties no citiem darbiem brīvajā laikā. LOB biedru aprūpēšanu uzņēmās Ilze Sauša, kuras vietā šobrīd jau stājusies Elīna Kokareviča (bet arī Ilze tepat vien ir – Madonas vietējā grupā). Mani kā bakalaura darba recenzentu pārdzīvojusī Linda Dambeniece pievienojās žurnāla “Putni dabā” redakcijai, bet žurnāla galvenais redaktors Agnis Bušs pa to laiku kļuva par manu vietnieku zemes virsū un uzturēja LOB komandas garu, kamēr es vēl sēdēju Lestenes pagasta mežos.

Galu galā LOB bija izaugusi tik tālu, ka padomes locekļi aizvien biežāk norādīja, ka cienījamai organizācijai tomēr jābūt savam birojam, līdz galu galā pērn atsaucāmies Latvijas Ārstu biedrības (vai, pareizāk sakot, tās prezidenta un bijušā putnu gredzenotāja Pētera Apiņa) piedāvājumam apmesties viņu mājā Skolas ielā 3. Es pēc dabas esmu piepe un, ja kaut kur esmu iesēdies, mani atraut ir grūti, tomēr visbeidzot arī es atrāvos no sava mājas biroja mežā un pagājušā gada nogalē pievienojos kolēģiem Rīgā.

Varbūt starp viņiem ir nākošais LOB valdes priekšsēdētājs.
Foto: Mārtiņš Zilgalvis
Un te nu es esmu – divdesmit gadus pēc tam, kad ar latu kabatā soļoju pa Kalnciema ielu. Ja man jāpasaka, ko LOB man šajā laikā devusi, jāatzīst, ka papildus pārliecībai par sevi, iespējai iepazīt Latvijas putnus labāko speciālistu pavadībā, būšanai kopā ar domubiedriem, prasmei strādāt ar datoru un publiski uzstāties, izglītībai, darbam, kas man patīk (vismaz labajās dienās), rūdījumam rīcībai krīzes situācijās un arī sievai (par to es jums nemaz nepastāstīju, vai ne? ;-)) neko daudz... Arī Tu vari pievienoties LOB un pavērot, kādos ceļos Tevi tas aizvedīs. Tiekamies?