pirmdiena, 2017. gada 20. februāris

Ziedojums vērtīgāks par naudu

Sākumā gribu pateikt paldies visiem tiem, kas līdz šim atsaukušies aicinājumam ziedot LOB mežu programmai (www.lob.lv/mezi). Esam jau savākuši vairāk nekā 2000 eiro, un tas ir ievērojams atbalsts.



Neapšaubāmi svarīga ir šī atbalsta finansiālā puse, bet vēl daudz vērtīgāks ir šī atbalsta nemateriālais aspekts - tas apliecina mums un arī plašākai sabiedrībai, ka mūsu darbam ir Latvijas iedzīvotāju atbalsts. Kā jau esmu rakstījis iepriekš, aptaujas liecina, ka iedzīvotāju vairākumam Latvijas dabas aizsardzība rūp, bet daudz mazāk ir to, kas savas rūpes gatavi paust ne tikai piedaloties aptaujās (lai gan arī tas ir būtiski), bet arī ķeroties pie darbiem, piemēram, atbalstot kādu dabas aizsardzības organizāciju, kura var iestāties par dabas saglabāšanu iedzīvotāju vārdā. Tāpēc vēlreiz liels paldies Jums, kas ar savu ziedojumu pauduši uzticību LOB!

Tajā pašā laikā esam saņēmuši jautājumu: "Vai jums vajag tieši naudu?" Nē, nauda nav mūsu mērķis, tikai līdzeklis šī mērķa sasniegšanai - putnu dzīvotņu saglabāšanai Latvijas mežos. Un ziedojumi LOB nav vienīgais veids, kā jūs mums varat palīdzēt sasniegt šo mērķi. Šeit minēšu tikai dažas iespējas.

Ja jums pieder mežs, jūsu rokās ir iespēja apsaimniekot to putniem draudzīgi:
- necirst mežu laikā no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam, vai vēl labāk - meža ciršanu pieskaņot laikam, kas vismazāk traucē tieši jūsu mežā dzīvojošos putnus;
- izvairīties no kailciršu izmantošanas, tā veidojot dažādvecuma audzes vai, ja no kailcirtēm nevarat atteikties, saglabāt pamežu un paaugu;
- cik vien iespējams, saglabāt kalstošus un nokaltušus kokus (no dabas aizsardzības viedokļa labāk malkai laikus gādāt zaļus kokus, nevis izvākt no meža mirušos);
- rādīt un stāstīt arī citiem mežu īpašniekiem, kā saimniekojat savā mežā, un dalīties savā pieredzē arī ar mums.

Ja jums mežs nepieder:
- kļūstiet par LOB biedru;
- parakstieties par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā: ej.uz/parputnudzivi;
- iesaistieties LOB rīkotajās putnu uzskaitēs vai vienkārši ziņojiet portālā "Dabas dati" par saviem meža putnu novērojumiem, jo īpaši - aizsargājamu sugu ligzdošanas vietām;
- dalieties ar savām zināšanām un LOB vēstījumu gan sociālajos tīklos, gan savu paziņu lokā, un, ja esat skolēns vai skolotājs - arī savā skolā!

Mežā jau ir sākusies putnu ligzdošanas sezona. Šis ir īstais brīdis atcerēties, ka mums mežs ir koksnes ieguves, medību, pastaigu un sēņošanas vieta, bet citiem mežs ir mājas.





pirmdiena, 2017. gada 30. janvāris

Mežkopis, kurš nebaidās runāt

"Labdien! Jums zvana pensionēts mežkopis. Es gribētu jums uzdāvināt savas grāmatas, jo domāju, ka tajās atradīsiet atbildes uz saviem jautājumiem." Zinot dažu meža nozares pārstāvju publikācijas pēdējā laikā, pieņēmu, ka arī šoreiz mani sagaida aizrādījums, ka es nesaprotu, ko runāju, un aicinājums palasīt minētās grāmatas un pamācīties. Bet, tā kā man nav iebildumu palasīt grāmatas un pamācīties, piekritu tikties.

Tomēr pirmie vārdi, ko Jānis Počs teica pēc iepazīšanās, bija: "Es jūsos redzu drosmīgu cilvēku..." Sapratu, ka uz tikšanos esmu aicināts nevis kā oponents, bet gan kā domubiedrs. To apliecināja arī dāvanā saņemtās grāmatas  - "Lēmums nav pārsūdzams" (2013) un "Mana mūža mežs" (2016).

Grāmatas izlasot, sapratu cik vērtīgs, bet reizē skarbs ir šis dāvinājums - J. Počs ir bez liekas diplomātijas aprakstījis savu skatījumu uz notikumiem, kas ietekmējuši Latvijas mežu apsaimniekošanu, un rakstītais brīžiem ir tik ass, ka, kaut ko tādu dzirdot no vides organizācijām, meža nozares priekšstāvji izlektu no biksēm aiz sašutuma, piemēram: "Ar lielu nožēlu jāsaka, ka pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas un privātīpašuma noteikšanas viss padomju laikos taupītais tika izcirsts un izlaupīts pirmajos divdesmit gados. Diemžēl tāda nu ir kapitālistiskās iekārtas būtība. Visam pamatā - nauda. Bet lielā mērā to noteica arī apstāklis, ka Latvijas mežu saimnieka krēslā iecēla āzi par dārznieku, un viss notika. Meža likumdošana tika pakārtota izsaimniekotāju interesēm". Un to raksta vīrs, kas nav "zaļais", bet visu savu darba mūžu ir veltījis meža nozarei.

Nē, J. Poča grāmatas nav vien veca vīra gānīšanās par pastāvošo iekārtu. "Mana mūža mežs" ir atmiņas par mežam veltīto mūžu, bet "Lēmums nav pārsūdzams", kuras mugurkauls ir koksnes brāķeru dienesta atjaunošana un iznīdēšana, ir rūpīgi dokumentēta vēstures liecība, kas ļauj gūt plašāku ieskatu meža nozares attīstībā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Piemēram, grāmatā aprakstītie notikumi ļauj apjaust, ka pēdējā Valsts meža dienesta reforma, ir tikai pēdējais posms jau gadiem ilgušā notikumu ķēdē, kas vērsti uz to, lai mazinātu kontroli pār Latvijas mežu apsaimniekošanu, tostarp pasliktinot valsts rīcībā esošo datu kvalitāti. Jau kopš Valsts meža dienesta atjaunošanas tas aizvien ir mērķtiecīgi vājināts, arvien samazinoties mežsargu skaitam un arvien vairāk atraujot dienestu no meža, līdz "VMD uz 2012. gadu nu ir tik tālu nooptimizēts, ka ir palicis tikai tā nosaukums, ģenerāldirektors, zīmogs un karogs. Pats dienests ir "nosēdināts uz celma", nocērtot tā galveno stumbru un balstu, nolikvidējot mežniecības un mežsargus."

Savukārt 1999. gadā tika likvidēts Mežierīcības institūts: "Institūta darbība apdraudēja jaunās mežu politikas veidošanu, kuras pamatos jau bija ielikta meža materiālu tirgus apgrozījuma bezkontrole un mežizzstrādātāju vadošās institūcijas VAS "Latvijas valsts meži" īpašuma tiesības pār Latvijas valsts mežiem un peļņa."

Jā, AS "Latvijas valsts meži" - ja kritizēsi šo uzņēmumu, visa meža nozare sadosies rokās, lai pateiktu, ka esi pretvalstiski noskaņots nejēga. "Citi vai nu baidās runāt vai jau zem velēnas," mūsu pirmajā tikšanās reizē bilda J. Počs.

Tomēr J. Poča grāmatā rodamas liecības tam, ka LVM dibināšana ne tikai radīja domstarpības nozarē, bet notika ar gluži mūsdienīgu pieeju - virzot lēmumus, izvairoties no diskusijām ar sabiedrību (pat to sabiedrības daļu, kas strādā meža nozarē). Un arī Meža konsultatīvās padomes loma šo gadu laikā nav mainījusies: "Intervijā R. Strīpnieks uzsvēra, ka projekts ir apspriests un atbalstīts arī Mežu konsultatīvajā padomē, kurā ir arī visas šo nozari pārstāvošās asociācijas. Ar visiem viss esot saskaņots (acīmredzot politikas aizkulišu pelēkajiem kardināliem nav bijis iebildumu), arī mežinieki esot piedalījušies - ja par piedalīšanos var uzskatīt šokēto virsmežniecību pārstāvju - virsmežziņu klātbūtni jau gatava projekta prezentācijā..."

Pravietisks ir bijis LU profesors Georgs Lībermanis intervijā 1999. gadā: "Akciju sabiedrības mērķis ir peļņa. Tāds ir šīs saimniekošanas formas dzinējspēks. Un nekādi ieraksti statūtos šo būtību nemainīs. (..) Rūpes par meža saglabāšanu nākamajām paaudzēm nekādi neietilpst akciju sabiedrības motivācijā. Un bez motivācijas nebūs darbības."

Divdesmit divi septītās Saeimas deputāti iesniedza Satversmes tiesai pieteikumu un lūdza tiesu atzīt MK rīkojumu par LVM izveidošanu par neatbilstošu likumam un spēkā neesošu no tā izdošanas brīža. Satversmes tiesa gan atzina, ka MK rīkojušies ačgārnā secībā, vispirms izdodot rīkojumu, kamēr vēl nebija likumu, uz kuriem rīkojumam bija jābalstās, tomēr lēma tiesvedību izbeigt.

Lēmums nav pārsūdzams. LVM turpina saimniekot valsts mežos, sabiedrības intereses, tostarp dabas aizsardzību, vērtējot zemāk par peļņu. Un VMD turpina tikt vārdzināts, vājinot meža apsaimniekošanas uzraudzību un arvien tukšākas padarot dienesta rīcībā esošās datubāzes.  "Vai tas ir normāli, ka valsts AS "Latvijas valsts meži" pelna miljonus un ar tiem mētājas pa labi un pa kreisi, sponsorējot tos, kam vajag un kam nevajag, bet Latvijas Valsts meža dienests grimst nabadzībā?" jautā J. Počs.

Nenoliedzami, ir jautājumi, kuros J. Počam un man ir atšķirīgi uzskati. Piemēram, arī viņš norāda uz kokiem, kas neizmantoti sapūst dabas liegumos. Aprunājoties tomēr šķiet, ka tas vairāk ir sarunu un vienotas izpratnes jautājums. Lai gan ass savos izteikumos par dabas liegumiem, J. Počs nenoliedz, ka rezervātiem ir jābūt un piebilst, ka arī ceļu malās nevajadzētu cirst kailcirtes, bet aizstāt tās ar regulētajām izlases cirtēm. Un no otras puses nevaru nepiekrist J. Poča teiktajam: "Doma, ka mežu var saglabāt ar liegumu, ir muļķība." Protams, tā var aizsargāt stārķa ligzdu, upes ieleju vai kādu citu īpašu objektu vai teritoriju, bet ne saglabāt mežu kā Latvijai raksturīgu ekosistēmu. Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja mežs, kādu to redzam šodien, paliktu tikai liegumos!

Lai gan mums ir atšķirīga dzīves pieredze un arī dažāds skatījums uz mežu, domāju, ka tieši bažas, par to, kas Latvijas mežus piemeklēs nākotnē, ja vienīgais meža vērtības mērs būs nauda, ir tas, kas mūs vieno un kas lika J. Počam man zvanīt un aicināt uz sarunu. Lai kā atšķirtos mūsu viedokļi niansēs, mēs abi apzināmies, ka tam nebūs nozīmes, ja Latvijas meži kļūs tādi, kur viens no mums neredzēs nekā tāda, ko sargāt ar liegumiem, bet otrs vairs nesaskatīs kokus, kas būtu satraukuma vērti, ja tiktu atstāti sapūšanai.

Zinu, zinu - ikvienā jomā kādreiz vecākā paaudze domā, ka "tad, kad mēs augām, tā nebija", bet jaunākā paaudze uzskata, ka vecie kolēģi ir atrauti no mūsdienu realitātes. Lai gan vecākā paaudze būtu pelnījusi mūsu cieņu jebkurā gadījumā, meža nozare ir īpaša - J. Počs un viņa laikabiedri daudzus gadus ir bijuši liecinieki tam, kā mežu ietekmē cilvēka lēmumi, un viņi atšķirībā no mums ne tikai apzinās, bet ir savām acīm redzējuši, ka šo lēmumu ietekme ir ilglaicīga. Turklāt lielā mērā J. Poča (un arī iepriekšējās) paaudzes nopelns ir tas, ka šobrīd varam skandēt, ka Latvija ir mežu zeme. Ne jau AS "Latvijas valsts meži", ne jau mūsdienu meža politika, ne jau Zemkopības ministrija to ir nodrošinājusi! Un tieši tāpēc ir tik sāpīgi lasīt J. Poča laikabiedres un arī mežkopes Aijas Zviedres noslēguma vārdus grāmatā "Lēmums nav pārsūdzams": "Piedodiet Jūs, kuri dzīvosat ar Latvijas mežiem pēc daudziem gadu desmitiem. Mēs nepratām un nespējām saglabāt tos tādus, kādus saņēmām no saviem tēviem."

Lūk, skarbi trāpīgs skaidrojums tam, ko nozīmē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, un arī atbilde uz J. Poča man jautāto: "Ko tieši tu gribi panākt?" Es gribu panākt to, lai, vēršoties pie nākošajām paaudzēm, man nav jāsaka: "Piedodiet!"

trešdiena, 2017. gada 11. janvāris

Ko rāda Latvijas mežu vecuma struktūra

Pagājušajā nedēļā "Latvijas Avīzē" varēja lasīt jau kārtējo meža nozares pārstāvja rakstu par to, ka mežos viss kārtībā.[1] Lielākoties nekā jauna - tie paši laiku pa laikam (daļa no tiem - jau gadiem) atkārtotie fakti: mežu platības dubultojas, esam ceturtā mežainākā valsts Eiropā utt. utt. Varētu jau uz šo rakstu vienkārši atbildēt ar kādu no maniem vecajiem rakstiem šajā blogā (ko Tviterī arī izdarīju), tomēr...

Apstājos pie šīs rindkopas: "Neliels kā platības, tā krājas palielinājums konstatēts arī pieaugušām, ciršanas vecumu sasniegušām audzēm teritorijās, kur nav nekādu saimnieciskās darbības ierobežojumu. Tas nozīmē, ka nav tā, ka šī te krāja vai meža platība palielinās tikai dabas aizsardzības teritorijās, bet ne arī tajās mūsu valsts daļās, kur ir atļauts veikt mežizstrādi."

Tiem, kas rūpīgi seko līdzi meža nozares pārstāvju izteikumiem un publikācijām, atkal varētu rasties jautājumi, ko jau esmu uzdevis iepriekš: Ja ciršanai pieejamo mežu kļūst vairāk, kāpēc meža nozares pārstāvji, tostarp raksta autora uzvārda brālis un priekšnieks Jurģis Jansons aicina cirst jaunākus mežus?[2] Kāpēc paši nozares pārstāvji saka, ka koksnes trūkst?[3] Kāpēc meža nozare prasa pārskatīt dabas aizsardzības prasības īpaši aizsargājamās dabas teritorijās?[4]

Iespējams, daļa atbildes slēpjas Latvijas mežu vecuma struktūrā, tāpēc šoreiz aicinu tajā uzmanīgi ielūkoties.

Kopējā mežu vecuma struktūra

Pirms kāda laika savus tvitersekotājus iepriecināju ar savu pirmo animāciju no Excel diagrammām. Tajā, izmantojot Valsts meža dienesta datus[5], rādīju, kā mainījusies Latvijas mežu vecuma struktūra laikā no 2001. līdz 2015. gadam. Animācija izskatījās apmēram šādi:


Kā jau kāds no lasītājiem norādīja, nekas dramatisks šajā attēlā nav redzams - veco mežu mazāk nekļūst. To kopējā platība pat mazliet pieaug. Vēl straujāk palielinās jaunaudžu platības. Bažas varētu radīt vien tas, ka vecuma struktūrā redzama bedre, kas pamazām veļas uz vecā gala pusi, tātad samazinās vidēja vecuma mežu platības. Bet, gandrīz kā seriālos, interesantākajā vietā animācija apraujas (un sākas no sākuma) - esam nonākuši līdz tagadnei. Un tieši tāpat kā seriālos paliek jautājums - kas notiks tālāk?

Skatāmies dziļāk!

Lai saprastu, kas un kāpēc īsti mežos notiek, un caur šo saprašanu mēģinātu atbildēt uz minēto jautājumu, nevar visus mežus mest vienā maisā. Viens no iemesliem, kāpēc to nav prātīgi darīt, ir tas, ka dažādus mežus atļauts nocirst dažādā vecumā (atgādinu, ka arī Ā. Jansons savā rakstā runā par "ciršanas vecumu sasniegušām audzēm").

Mežus būtu vērts aplūkot dažādās grupās un apakšgrupās (piemēram, valsts meži un privātie; LVM apsaimniekotie valsts meži un pārējie valsts meži), bet, lai galu galā nenonāktu pie pilnmetrāžas animācijas filmas, paliksim pie (atzīstu - joprojām ļoti vienkāršota) dalījuma pēc valdošās sugas. Jau šis vienkāršais dalījums parāda interesantas lietas, kas pazūd kopējā bildē.

Pirms ļaušu jums aplūkot animācijas, pāris lietu, ko paturēt prātā:
  • Vērtējot mežus kopumā ir samērā vienkārši - konkrētās vecuma grupas mežu platība var samazināties divos gadījumos: a) mežs ir nocirsts (kas gan var būt ne tikai galvenā, bet arī, piemēram, sanitārā cirte); b) mežs ir kļuvis vecāks un nonācis nākošajā vecuma grupā. Un platības palielinājums konkrētajā vecuma grupā var liecināt trīs lietas: a) mežs ir atjaunots (kas, protams, attiecas tikai uz pirmo vecuma grupu); b) mežs ir kļuvis vecāks un nonācis šajā vecuma grupā no iepriekšējās; c) mežam ir pieskaitīta platība, kas līdz tam oficiāli nav skaitījusies mežs. Savukārt, skatoties sugu dalījumā, jāpatur prātā, ka runa ir par valdošo sugu, kas nenozīmē, ka mežā aug tikai šīs sugas koki. Tāpēc konkrētās vecuma grupas platības pieaugumu vai samazinājumu daļā gadījumu var skaidrot ar vēl vienu variantu - mēdz būt situācijas, kad valdošā suga mežā mainās (un šī maiņa var būt gan reāla gan formāla), tātad - šajā vietā mežs joprojām ir, bet pazūd vienā diagrammā, bet parādās citā.
  • Dalījumam pa sugām labums ir tas, ka mēs varam redzēt, kas notiek pēc atļautā ciršanas vecuma sasniegšanas. Šo vecumu diagrammās esmu atzīmējis ar sarkanu līniju. Tomēr Meža likuma zinātāji man pamatoti aizrādīs, ka arī šajā gadījumā es situāciju vienkāršoju. Ieskatoties Meža likuma 9. pantā, redzēsiet, ka ciršanas vecums ir atkarīgs no meža bonitātes (ozola, priedes un bērza gadījumā), bet mežu var nocirst arī pirms tas sasniedzis attiecīgo vecumu, ja koki ir pietiekami resni, t.i., sasnieguši galvenās cirtes caurmēru (vēl, protams, iespēja nocirst mežu sanitārajā cirtē utt.).
  • Sugu dalījumā neesmu salicis pilnīgi visus mežus, jo ir arī tādi, kur valdošās sugas ir citas, nevis šeit redzamās, bet atspoguļotie meži kopumā veido vairāk nekā 99% Latvijas mežu platības, tāpēc atļaušos liepu, lapegļu, dižskabāržu u.c. mežus šeit neaplūkot.
Nu gan ķersimies pie lietas...

Priede


Ņemot vērā priedes lielo nozīmi, droši vien par to būtu jāraksta atsevišķs stāsts, bet šoreiz īsumā.

Kā redzams, šeit bedre jaunajā galā ir jūtami izteiktāka nekā mežos kopumā. Arī šeit vecais, t.i., ciršanas vecumu pārsniegušais gals pieaug, bet domāju, ka, redzot diagrammu, jebkuram būs skaidrs, ka ilgi (meža vecuma mērogos) tā neturpināsies - cērtamu priežu mežu būs mazāk. Arī priežu mežu kopējā platība kopš 2001. gada ir samazinājusies par 6,5% (69 tūkst. ha).

Tas, ka cērtamu priežu mežu būs mazāk, teorētiski nenozīmē, ka vecu priežu mežu kļūst mazāk, jo, ja būtu vēlme tos saglabāt, varētu būtiski samazināt ciršanas intensitāti un vecos mežus saglabāt, bet jāņem vērā kokrūpniecības valdošā nostāja: "Vajag tik, cik vajag, nevis tik, cik mežā ir." Šādai politikai turpinoties, faktiski mazāk kļūs nevis cērtamu mežu, kā nupat minēju, bet vecu priežu mežu. Nozare vecu mežu trūkumu kompensēs ar pievēršanos jaunākām audzēm. Domāju, ka lielā mērā tieši situācija ar priedi ir pamatā arvien skaļājiem aicinājumiem samazināt ciršanas vecumu, reizēm to slēpjot arī zem ciršanas caurmēra samazināšanas.[6] 

Mēģinot sabiedrību sagatavot neizbēgamajām problēmām, kas gaida priežu mežus, protams, nozares pārstāvji neatzīst, ka situācijas pamatā ir nepārdomāta apsaimniekošana. Pie tā, ka nākotnē priežu mežu būs mazāk, tiek vainoti gan pārnadži, kas posta priežu jaunaudzes, gan... dabas aizsardzība. Lūk, kailcirtes aizliegums priežu mežos esot iemesls tam, kāpēc mūsu bērniem vairs nebūs tādu priežu mežu kā tagad.[7] Nepateikts paliek tas, ka šāds aizliegums ir vien 9,8% priežu mežu (pie kopējās priežu mežu platības neskaitot neatjaunotus izcirtumus). Un kā bažas par to, kas notiks šajos desmit procentos mežu (ko, protams, varētu saglabāt kā priežu mežus arī nākošajām paaudzēm, ja vien būtu tāda vēlēšanās), iet kopā ar to, ka jau šajā paaudzē pēdējo 15 gadu laikā esam zaudējuši 6,5% priežu mežu? Vai tajos arī bija aizliegtas kailcirtes?

Egle


Ja priedes gadījumā, problēmas ar vecajiem mežiem gaidāmas tikai nākotnē, egļu mežos tās redzamas jau šobrīd - strauji plok gan ciršanas vecumu pārsniegušo egļu audžu platības, gan to egļu mežu platības, kam līdz formālajam ciršanas vecumam vēl kādus 20 gadus būtu jāgaida. Apmēram šādi varētu izskatīties tas, kas notiks ar priežu mežiem tad, kad bedre, kas šobrīd iezīmē 20-40 gadus vecus mežus, būs "aizvēlusies" līdz ciršanas vecumam. Arī kopējā egļu mežu platība šajā laikā samazinājusies par 4% (22 tūkst. ha).

Bērzs


Arī bērzu mežu vecuma struktūrā redzama tāda pati bedre, kā mežos kopā. Šajā diagrammā uzskatāmi redzams, kā ciršanas vecuma robeža aptur "vilni" vecuma struktūrā - ciršanas vecumu pārsniegušu audžu platības nepieaug tik daudz, lai kompensētu sarukumu to audžu platībās, kam līdz ciršanas vecumam vēl jāgaida 30 vai mazāk gadu. Tāpat kā priežu mežu gadījumā, gaidāmas ziepes, kad bedre sasniegs ciršanas vecumu. Tomēr jaunaudžu platību straujais pieaugums nosaka to, ka bērzu mežu kopējā platība šajā laikā pieaugusi par 9,1% (75 tūkst. ha). Jāatzīst, man nav droša izskaidrojuma tam, uz kā rēķina tik strauji pieaug 11-20 gadu vecu bērzu mežu platība, turpat divas reizes pārsniedzot jaunāku audžu šajā periodā maksimālo platību. Iespējams, tas saistīts ar aizaugušu lauksaimniecības zemju oficiālu pieskaitīšanu mežam.

Melnalksnis


Kopējā melnalkšņu mežu platība pieaugusi par 22% (16 tūkst. ha). Skatoties uz vecuma struktūras pārmaiņām, šķiet, ka melnalkšņu meži tiek cirsti samērā nedaudz. Tas droši vien skaidrojams, ar to, ka tie ir slapji meži, kur mežizstrāde ir sarežģīta. Bet neliela ciršanas intensitāte ir laba no dabas aizsardzības viedokļa, jo šajā kategorijā noteikti atrodami vēl neaizsargāti īpaši aizsargājami biotopi. 

Apse


Šķiet, apse ir visbiežāk piesauktā suga, kad tiek runāts par "pāraugušu" audžu uzkrāšanos. Ciršanas vecumu pārsniegušu audžu platība gan ir samazinājusies, taču, jā, to apšu mežu, kas pārsnieguši 50 gadu vecumu un skaitās pārauguši, platība šajā laikā patiešām ir pieaugusi. Taču diagrammā redzams, ka šis pieaugums ir nebūtisks, salīdzinot ar straujo jaunu apšu mežu platību pieaugumu, kā rezultātā arī kopējā apšu mežu platība ir pieaugusi gandrīz divas reizes - par 88,7% (74 tūkst. ha). Šobrīd 55,8% no apšu mežiem veido audzes līdz 20 gadu vecumam.

Skaidrs, ka lielā mērā tieši apšu mežos ir pārvērtušās tās platības, ko citi meži zaudējuši. Veci apšu meži ir ļoti svarīgi dabas daudzveidībai, tāpēc ir nepatīkami, ka uz jaunaudžu pieauguma rēķina tie tiek pasludinātu par kaut ko novācamu un pret vērtīgāku nomaināmu. Turklāt  reāli notiek otrādi - saimnieciski svarīgāku sugu vietā tiek audzētas apses. Tajā pašā laikā man ir zināmas aizdomas, ka vecu apšu audžu platību palielinājums ir tikai iegansts tam, lai ar saukli "mums ir pāraugušu mežu uzkrājums!" intensificētu ciršanu arī (vai pat galvenokārt) citos mežos.

Baltalksnis


Par 17% (31 tūkst. ha) kopš 2001. gada palielinājusies arī baltakšņu mežu kopējā platība. Šī suga, tāpat kā apse, nereti tiek izmantota kā arguments mežizstrādes intensitātes palielināšanai. Nesen tā izmantota arī, lai tiktu pie kailciršu veikšanas upju aizsargjoslās. Turklāt baltalkšņa gadījumā ļoti ērti izmantojams arguments par "pāraugušām" audzēm - šai sugai ciršanas vecums nav noteikts, tāpēc robeža, pēc kuras audzi var saukt par "pāraugušu" ir izplūdusi.

Interesanti, ka šī - visnīstākā koku suga - visvairāk tuvojas mežsaimnieciski vēlamajai vienmērīgajai vecuma struktūrai, kas ļauj ilgstoši nodrošināt vienmērīgu koksnes plūsmu, kamēr ar sugām, kuras it kā tiek apsaimniekotas mērķtiecīgi, tik labi neveicas.

Ozols


Mazliet - par 0,43% (43 ha) - samazinājusies arī Latvijas ozolu mežu platība, tomēr šī diagramma ir vistuvāk tam, ko mēs redzētu, ja mežus necirstu vispār - viss smaguma centrs ir vecajā galā, kas turpina augt, jaunā gala platībām samazinoties. Cilvēku populācijā šāda vecuma struktūra būtu iespējama vien ļoti īslaicīgi un sekas būtu katastrofālas, taču mežu gadījumā tas tikai rāda mākslīga meža atgriešanos dabiskā stāvoklī - stāvoklī, kurā meža vecuma struktūru vairs nav iespējams šādi attēlot, jo mežus veido dažādvecuma audzes.

Osis


Nezinu, cik lielā mērā diagrammā redzamo situāciju - ciršanas vecumu nesasniegušo mežu platību samazināšanos - nosaka ošu inficēšanās ar sēni Chalara fraxinea un cik lielā mērā tās ir normālas vecuma struktūras pārmaiņas, vecuma struktūras "vilnim" "atsitoties" pret ciršanas vecuma slieksni, pēc kura struktūru salīdzinoši nemainīgu notur maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms (kas gan, kā zināms, attiecas tikai uz valsts mežiem). Skaidrību nevieš arī ošu slimībai veltīts raksts, kurā tiek runāts par ošu audžu platību samazināšanos, neizdalot, kas notiek parastas mežizstrādes un kas - slimības dēļ.[8] Tomēr skaidrs ir tas, ka tieši slimība ir tā, kuras dēļ bojāgājušie (izciršanas vai nokalšanas rezultātā) ošu meži vairs netiek atjaunoti ar osi. Visticamāk, osis kā suga Latvijā neizmirs, bet tikpat skaidrs, ka ošu mežu platības saruks vēl vairāk. Pagaidām (kopš 2001. gada) tās samazinājušās par 37,5% (8 tūkst. ha).

Sugu salīdzinājums
Lai būtu skaidrāks, kādā mērogā notiek iepriekšējās diagrammās notiekošās pārmaiņas, šeit esmu salicis visas sugas kopā (gan bez animācijas šoreiz). Te nu jūs redzat, ka vecu ozolu mežu platības pieaugums un ošu mežu izzušana ir vien mazas strīpiņas uz kopējā Latvijas mežu fona. Protams, tieši tāpēc šie meži būtu īpaši saudzējami (vismaz no dabas daudzveidības saglabāšanas viedokļa). Tomēr galveno Latvijas mežu ainavu veido priežu, bērzu un egļu meži un tajos notiekošie procesi. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka šo mežu kopējais īpatsvars Latvijas mežos samazinājies no 86,6% 2001. gadā līdz 83,10% 2015. gadā.

Kas tad notiks tālāk?

Ieskatoties diagrammās, ir skaidri redzams, ka runāt par vecu audžu uzkrāšanos, kuras dēļ vajadzētu cirst vairāk, vismaz attiecībā uz ekonomiski nozīmīgākajām sugām - priedi, egli un bērzu - nav pamata. Ciršanas vecumu pārsniegušu egļu audžu platība samazinās jau šobrīd, bet bērziem un priedēm samazinājums gaidāms nākotnē (turklāt samazinās arī priežu un egļu mežu kopējā platība). Pa to laiku "pāraugušu" apšu un baltalkšņu audžu uzkrāšanās tiek izmantota kā arguments mežizstrādes intensificēšanai, neņemot vērā, ka pat šo sugu gadījumā par "pāraugušu" audžu uzkrāšanos var runāt visai nosacīti.

Te arī ticamākā atbilde uz jautājumu, kas notiks tālāk: vecu mežu kļūs mazāk. Nevaru detaļās prognozēt, ko tas nozīmēs meža nozarei no ekonomiskā viedokļa, lai gan skaidrs, ka kubikmetrs jaunu apšu nav gluži tas pats, kas kubikmetrs vecu priežu. Problēmas dabas aizsardzībai ir skaidras, jo tieši vecie meži un tajos esošie resnie koki ir būtiskākie no dabas saglabāšanas viedokļa.

Tas, ka iepriekš minētā nākotnes prognoze ir ticamākā, nenozīmē, ka tā ir vienīgā iespējamā. Vecus mežus var saglabāt, ja to vēlas, un iespējas ir divas: 1) ar mikroliegumiem un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām aizsargāt konkrētas audzes (un šādi aizsargāti arī jauni meži mierīgi turpina kļūt vecāki); 2) noteikt, ka Latvijā saglabājams noteikts vecu audžu īpatsvars un pielāgot šai prasībai pieļaujamo ciršanas apjomu aprēķinus.

To, ka ciršanai pieejamo mežu platības nedrīkst samazināties (vismaz dabas aizsardzības dēļ) meža nozare jau ir oficiāli pateikusi. To, ka pieļaujamo ciršanas apjomu aprēķins būtu jāpielāgo vēlmei tikt pie jaunāku mežu ciršanas - arī. Tātad tas, kas notiks tuvākajā nākotnē, un ir sācies jau šobrīd, būs cīņa starp uzskatu, ka kokrūpniecības nozarei jādabū tik koksnes, cik tā grib, un viedokli, ka Latvijas mežu apsaimniekošanai jābūt patiesi ilgtspējīgai. Tas, kas notiks tālāk, būs atkarīgs no tā, kura puse šajā cīņā uzvarēs. 

---------
[2] A. Jaunbelzere. Jauna padome, jauna stratēģija. - Latvijas Avīze, 24.10.2016.
[3] K. Ceplis. Izdzīvot ļaus efektīvāka koksnes izmantošana. - Baltijas Koks, aprīlis, 2012.
[7] P. Beķeris. Latvijas priežu meži - zem jautājuma zīmes? - Baltijas Koks, jūlijs, 2015.




ceturtdiena, 2016. gada 22. decembris

Māris Liopa atgriežas

Pirms kāda laika jau atbildēju uz Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas priekšsēdētāja un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētāja Māra Liopas publiski uzdotajiem jautājumiem un pārmetumiem vides organizācijām (lasīt šeit). Aktualizējoties jautājumam par to, ka puse AS "Latvijas valsts meži" reģionu palikusi bez FSC sertifikāta, Māris Liopa ir atpakaļ ar jauniem pārmetumiem vides organizācijām un man personīgi ar rakstu "Nav 'labu' un 'sliktu' mežu seritifikātu" portālā "Delfi".

Ja kādu izbrīna, ka mani komentāri par FSC tik ļoti satraukuši privāto mežu īpašnieku pārstāvi, kamēr paši LVM par to ierunājas vien žurnālistu pabakstīti, atgādinu iepriekšējā rakstā minēto - M. Liopa faktiski darbojas LVM, nevis meža īpašnieku interesēs.

Atceraties - iepriekš M. Liopa izteica aizdomas, ka vides organizācijas finansē "struktūras, kuru mērķis ir likvidēt Latvijas valstiskumu"? Šoreiz izrādās, ka viena no šīm struktūrām ir... Aizsardzības ministrija. Lai radītu pareizo noskaņu, M. Liopa ir izvilcis vecus melus par 1,5 miljonu no aizsardzības budžeta tērēšanu pupuķu pētījumiem. Par to jau esmu rakstījis iepriekš (lasīt šeit). Šoreiz uzrakstīju personīgu vēstuli M. Liopam un norādīju uz to, ka informācija nav patiesa, bet par atbildi saņēmu nevis atvainošanos, bet aizrādījumu, ka es pārāk daudz atļaujoties.

Argumentācijas balstīšana uz klajiem meliem, protams, mazina ticību visam pārējam, ko M. Liopa raksta, tomēr dažus punktus ir vērts komentēt. Tomēr, pirms izteikšu savu viedokli, kam M. Liopas ieskatā trūkst pamatojuma, atļaušos citēt paša M. Liopas teikto žurnālam "Baltijas Koks" 2013. gada novembrī:

"Mums daudzreiz pārmet, ka FSC ir radīts, lai ieviestu kārtību lietus mežos, un tikai pēc tam atnācis līdz Eiropai. Taču FSC pamata būtība ir, lai mežu apsaimniekošanā vienlīdzīgi tiktu ievēroti vides, sociālie un ekonomiskie aspekti.(..) FSC sertifikāts apliecina, ka paši esam pieņēmuši lēmumu darboties ar labākajām pārvaldības metodēm, kādas šobrīd vispār ir pieejamas."

Tagad izrādās, ka es, kas esmu teicis gandrīz vārds vārdā to pašu, esmu "sertifikācijas jautājumā nezinošs cilvēks, kas gatavs dot kategoriskus ieteikumus".

Lai lasītāju pārliecinātu, ka mani apgalvojumi par to, ka FSC sertifikāts ir labāks par PEFC (manu viedokli var izlasīt šeit) ir nepatiesi, M. Liopa nevis mēģina atspēkot faktus, uz kuriem norādīju, salīdzinot sistēmas, bet norāda uz Austriju, kur esot ļoti maz FSC sertificētu mežu. Jāatzīst, ka (pagaidām) neesmu iedziļinājies Austrijas mežsaimniecībā, bet vēlreiz varu uzvērt iepriekš rakstīto - gan FSC, gan PEFC sistēmā prasības mežu apsaimniekošanai tiek noteiktas nacionālajos standartos, kas katrā valstī var būt atšķirīgi un ir valstis, kur abām sertifikācijas sistēmām tiek izmantots viens un tas pats nacionālais standarts, bet tas, kas uztrauc mani un manus kolēģus vides organizācijās, ir būtiskās atšķirības starp šiem standartiem Latvijā.

Protams, var apsaimniekot savu mežu saprātīgi, neprasot tam nekādu neatkarīgu apliecinājumu, tāpat kā neviens neliedz audzēt bioloģisku pārtiku bez jebkāda sertifikāta. Bažas rada tas, ka LVM paši savulaik uzsvēruši FSC kā apliecinājumu labai saimniekošanai, bet atteikšanās no sertifikāta sakrīt ar brīdi, kad vides organizācijas un vietējie iedzīvotāji snieguši virkni sūdzību par gadījumiem, kad FSC noteiktās prasības mūsuprāt pārkāptas.

M. Liopa norāda arī, ka mani vajadzētu satraukt tam, ka Dabas aizsardzības pārvaldes valdījumā esošie meži nav sertificēti. Paturot prātā aizrādījumu, ka esmu sertifikācijas jautājumā nezinošs cilvēks, tomēr atgādinu iepriekš rakstīto, ka gan FSC, gan PEFC sertifikāti domāti galvenokārt mežiem, kuru apsaimniekošanas galvenais mērķis ir koksnes ieguve. Ļoti vienkāršojot (par ko atvainojos Liopas kungam un citiem) - FSC ir logo, ko uzlikt uz koka izstrādājuma, lai tā pircējs zinātu, ka šī izstrādājuma tapšanas rezultātā mežs nav cietis. Jau pirms vairākiem gadiem vides organizācijas norādīja, ka nav pieņemama Dabas aizsardzības pārvaldes valdījumā esošo mežu izstrāde peļņas gūšanas nolūkos (sk. 12.02.2013. vēstuli šeit), jo šo mežu apsaimniekošanas primārais mērķis ir dabas aizsardzība. Cīņa toreiz bija sekmīga, tāpēc DAP nav vajadzības tirgoties ar koksni un pārliecināt pircēju, ka tā iegūta ilgtspējīgi apsaimniekotos mežos.

Visbeidzot gribu aicināt M. Liopu, ja viņam vēl kādreiz uznāktu vēlme publiski izpausties par maniem izteikumiem, mēģināt tomēr atspēkot manis minētos faktus, nevis aizrauties ar teorijām, kurš - Krievija, Aizsardzības ministrija vai zviedri - man maksā.


piektdiena, 2016. gada 2. decembris

Mēs jau samaksājām

Manā sapņu un ilūziju pasaulē būtu tā: Ministrijas strādā Latvijas iedzīvotāju interesēs un, ņemot vērā šīs intereses, dod uzdevumus savā pakļautībā esošajiem valsts uzņēmumiem, kas šos uzdevumus godprātīgi izpilda. Tomēr reālajā pasaulē šī kārtība mēdz būt apgriezta ar kājām gaisā: AS "Latvijas valsts meži" diktē noteikumus savai priekšniecībai (Zemkopības ministrijai) un uzspļauj saviem īpašniekiem (mums). Skarbs atgādinājums par šo realitāti ir LVM prezidenta Roberts Strīpnieka teiktais intervijā "Latvijas Avīzei" 28. novembrī:

"Un tas, līdz kam mēs dažkārt neaizdomājamies, arī valsts mežā saimnieciskās darbības aizliegumi skar visas valsts iespējas nosegt izdevumus: veselības aizsardzību, infrastruktūras attīstību, skolotāju algas, tas skar pilnīgi visu. Jebkurā gadījumā to samaksās Latvijas pilsonis. Tāpēc kopējam aizsargājamo teritoriju apjomam Latvijā, kas nav mazs, nevajadzētu pieaugt."

Droši vien jāsāk ar aizrādījumu, ka stingri aizsargātu mežu īpatsvars Latvijā ir viens no mazākajiem Eiropā (sk. šeit). Somijas, Zviedrijas, Lietuvas un citu valstu meža nozares tomēr kaut kā spēj sadzīvot ar būtiski lielākām aizsargātu mežu platībām.

Slimnīcu, skolotāju algu, pensionāru utt. piesaukšana ir tradicionāla LVM retorika, lai noraidītu ierosinājumus savas darbības uzlabošanai dabas aizsardzības jomā. Jā, Zemkopības ministrijas lapā varam redzēt, ka 2015. gadā LVM iemaksa valsts budžetā ir bijuši 128,8 miljoni eiro (kas ietver gan nodokļus, gan dividendes). Tas, protams, nav maz, tomēr, ja aplūkojam lielākos nodokļu maksātājus 2015. gadā (šeit), redzam, ka trīs degvielas tirgotāji un "Latvijas Gāze" nodokļos vien katrs ir samaksājuši vairāk nekā LVM ar visām dividendēm. Varbūt neesmu uzmanīgi pasekojis līdzi, bet neesmu manījis, ka "Statoil" vai "Neste" ietu pa gaisu un piesauktu skolotāju algas, izdzirdot par pasākumiem klimata pārmaiņu mazināšanai (piemēram, atbalstu elektromobiļiem), lai gan šiem uzņēmumiem būtu vairākus miljonus lielāks pamats pasludināt sevi par veselības aizsardzības un skolotāju algu finansētājiem.

Nozaru griezumā (šeit) redzams, ka arī meža nozare kopumā nav starp tām, kas budžetam ienes visvairāk nodokļu. Mazliet ironiski, ka veselības aizsardzība gan šajā sarakstā ir atrodama.

Bet, nē, es negribu teikt, ka LVM būtu jāiemaksā valsts budžetā vairāk naudas. Gribu teikt to, ka valsts budžetā iemaksas veic jebkurš godīgi strādājošs uzņēmums. Bet tikai vienam uzņēmumam mēs esam nodevuši apsaimniekošanā ceturto daļu Latvijas zemes, un tas nozīmē, ka mums ir tiesības no šī viena uzņēmuma prasīt vairāk nekā no jebkura cita.

Tā ir mūsu zeme! Kā jau savulaik norādīja Uģis Rotbergs, ja tu uztici kādam apsaimniekot savu māju, tu gaidi ne tikai īres maksas savākšanu no īrniekiem, bet arī to, lai caurules netek, jumts ir salabots, māja nosiltināta utt. LVM un R. Strīpniekam personīgi būtu vērts paturēt prātā, ka uzņēmums ir mūsu īpašuma apsaimniekotājs, kas nozīmē, ka uzņēmuma darbu nevar vērtēt tikai pēc budžetā ieskaitītās naudas. "Nodokļi un darbavietas" var būt vienīgais attaisnojums azartspēļu biznesam un cigarešu ražotājiem, bet LVM uzdevums ir apsaimniekot sabiedrības īpašumu atbilstoši sabiedrības interesēm.

Kārtējo reizi atgādināšu, ka:

- 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mežu apsaimniekošanā primāriem jābūt dabas saglabāšanas apsvērumiem (sk. šeit);
- 97% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsu atbildība ir rūpēties par dabu, un 62% domā, ka dabas daudzveidības samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma (sk. šeit);
- 80% Latvijas iedzīvotāju piekrīt, ka jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā (sk. šeit).

LVM dažādi izlokās, lai neinformētu sabiedrību pat par plānotajām izcirtumu vietām, bet R. Strīpnieks uzsver, ka nevajag palielināt aizsargājamo mežu platības un norāda, ka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā "virknei uzņēmumu nozīmēs gaismas izslēgšanu".

Pieļauju, ka R. Strīpnieks nelasa žurnālu "Baltijas Koks", tāpēc atgādinu to, ko, citējot šo žurnālu, jau esmu rakstījis vairākkārt (piemēram, šeit): "gaismas izslēgšanu" virknei uzņēmumu nozīmēs tas, ka uzņēmumu ir savairojies vairāk nekā Latvijas meži spēj turēt - visiem koku nepietiek. Latvijas iedzīvotājiem nav jāuztur ilgtermiņā plānot nespējīgi uzņēmumi. Mums nav jāupurē savas dabas vērtības tikai tāpēc, ka kāds ir iedomājies, ka no valsts mežiem varēs pagrābties, kad vien savajadzēsies (kā 2009.-2010. gadā). Tāpat neviens no meža nozares pārstāvjiem nav papūlējies atbildēt uz jautājumu, cik izmaksā meža ciršana pavasarī.

Vērtība nav tikai naudai un naudā izsakāma vērtība nav tikai koksnei. Atgādinu Dabas aizsardzības pārvaldes veiktos aprēķinus, ka dzīvs koks laikā no 100 līdz 200 gadu vecumam sniedz ekosistēmu pakalpojumus 200 eiro vērtībā ik gadu (sk. šeit), protams, ja vien koks netiek nocirsts jau 100 gadu vecumā. Domāju, ka R. Strīpniekam būs zināms, ka augošs mežs ir būtisks arī iedzīvotāju fiziskās un garīgās veselības uzturēšanai. Varbūt, mazāk postot mūsu mežus, mums būtu mazāki veselības aprūpes izdevumi?

Ja raugāmies tīri no koksnes ieguves viedokļa, tradicionālā retorika ir, ka nenocirsts koks zaudē vērtību, sapūst utt. Šādu apgalvojumu paudējiem būs interesanti uzzināt, ka VARAM apsaimniekošanā esošajos mežos, kur ciršana ir daudz mazāk intensīva, viena koksnes kubikmetra vērtība ir daudz augstāka, nekā LVM apsaimniekotajos mežos, un tā turpina augt (sk. 17. slaidu šeit).

Koka nociršana sabiedrībai rada zaudējumus, bet dod ienākumus meža nozares uzņēmumiem. Jā, mēs to esam pieņēmuši, zinot, ka meža nozare dod darbavietas, maksā nodokļus utt. Bet par katru nocirstu koku mēs maksājam R. Strīpniekam un viņa kolēģiem, un maksājam dārgi. Tāpēc, lūdzu, Strīpnieka kungs, nemētājieties ar apgalvojumiem, ka par dabas aizsardzību mūsu mežos mums būs jāmaksā! Mēs jau samaksājām.


pirmdiena, 2016. gada 28. novembris

FSC un PEFC - kopīgais un atšķirīgais

Pieņemu, ka šī bloga lasītāji būs pamanījuši, ka vairākas vides organizācijas paudušas satraukumu par to, ka AS "Latvijas valsts meži" (LVM) atsakās no ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC (lasīt šeit). Paši LVM gan norāda, ka satraukums esot lieks, jo LVM esot vēl cits sertifikāts - PEFC (lasīt šeit).

Lielākajai daļai sabiedrības gan viens, gan otrs sertifikāts ir tikai burtu kombinācija. Sabiedrības neinformētību cītīgi izmantojuši arī LVM, kuru retorika gadu gaitā mainījusies atkarībā no tā, vai FSC sertifikāts iegūts vai zaudēts:
  • FSC sertifikātu iegūstot, 2002. gadā LVM pārstāvis Tomass Kotovičs rakstīja, ka sertifikāts "apliecina, ka LVM apsaimnieko savā valdījumā esošos mežus pēc ilgtspējīgas mežsaimniecības principiem", turklāt "[FSC] ir vienīgā organizācija, kas piedāvā ticamu, precīzu, visā pasaulē un visiem mežu tipiem pielietojamu mežu apsaimniekošanas sertifikācijas un produktu marķēšanas shēmu". (šeit)
  • 2010. gadā, kad LVM FSC sertifikātu uz laiku zaudēja, tas pats T. Kotovičs norādīja, ka auditori ir nekompetenti un nepieciešama "neitrālu, caurskatāmu un pamatotu sertifikācijas procedūru" izstrāde (šeit), un viņam piebalsoja Roberts Strīpnieks, sakot, ka "mēs nevaram pakļauties tādu cilvēku spiedienam, kuriem nav absolūti nekādas izpratnes par Latvijas mežsaimniecību". (šeit)
  • Visbeidzot tagad, kad LVM atkal paliek bez sertifikāta, T. Kotovičs apgalvo, ka "neatkarīgi no tā, vai izmanto FSC vai PEFC, šie vai citi starptautiskie sertifikāti nenosaka mežu apsaimniekošanas kvalitāti". (šeit)

Lai ieviestu skaidrību, kas ir FSC un PEFC, sākšu ar nelielu atkāpi vēsturē. FSC radās 1993. gadā, vides organizācijām (ar WWF priekšgalā), izveidojot partnerību ar meža nozares uzņēmumiem, meža īpašniekiem un sociālajām grupām, lai noteiktu vienotus principus ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai.

Pieprasījums pēc koksnes produktiem, kas iegūti videi iespējami draudzīgākā veidā (ko apliecina FSC sertifikācija), auga, bet daļa meža nozares pārstāvju bija pret sertifikāciju, jo uzskatīja to par pārāk "zaļu". Tomēr tirgus prasīja sertificētu koksni, tāpēc 1999. gadā Vācijā dzima alternatīva sertifikācijas sistēma - PEFC, kurā lielāku kontroli saglabāja paši meža nozares pārstāvji.

Skaitās, ka FSC vairāk piemērota lieliem mežu īpašumiem, bet PEFC - maziem, lai gan dažāda lieluma īpašumi ir sertificēti gan pēc vienas, gan pēc otras sistēmas. Abas sistēmas domātas galvenokārt tiem mežiem, kuru galvenais apsaimniekošanas mērķis ir koksnes ieguve. Abām sistēmām kopīgs arī tas, ka tiek izstrādāti nacionālie standarti (t.i., dokumenti, kuros aprakstīti, kas meža apsaimniekotājam jādara un ko nedrīkst darīt), kurus apstiprina "lielā" organizācija (attiecīgi FSC vai PEFC). Līdz ar to robeža starp abām sistēmām mazliet izplūst, jo ir vairākas valstis, kurās viens un tas pats nacionālais standarts tiek izmantots abām sistēmām.

Bet Latvijā katrai sertifikācijas sistēmai ir savs standarts un saprotams, ka tieši atšķirības starp šiem standartiem ir pamatā tam, kāpēc LVM izvēlējušies atmest FSC un palikt pie PEFC. Tad nu piedāvāju lasītājam iepazīties ar dažām atšķirībām FSC un PEFC nacionālajos standartos. Tikai lūdzu paturēt prātā divas svarīgas lietas:

1. Šis nav visaptverošs salīdzinājums, jo esmu aplūkojis tikai tos punktus, kas man šķiet būtiskākie.
2. FSC standarts, lai gan ir izstrādāts, nav no FSC organizācijas apstiprināts, tomēr FSC prasību ievērošanu uzraugošajām auditorkompānijām ir lūgts šo standartu ņemt vērā.

FSC Latvijas standarts PEFC Latvijas standarts
Standarta izstrādi vada nevienai organizācijai nepiederoša neitrāla persona. Standarta izstrādi vada Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektors.
Nosaka, ka jāaizsargā reto un apdraudēto sugu dzīvotnes, jāņem vērā spēkā esošie sugu aizsardzības plāni. Jāapkopo informācija par aizsargājamām sugām, neprasa sugu aizsardzības plānu ievērošanu.
Par retām un apdraudētām sugām uzskata tās, kas iekļautas Putnu un Biotopu direktīvu īpaši aizsargājamo sugu sarakstos un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Par retām un apdraudētām sugām uzskata tikai tās sugas, kuru aizsardzībai veidojami mikroliegumi.
Nosaka, ka vismaz 7% mežu jāapsaimnieko ar dabas aizsardzības mērķi. Nenosaka, cik liels mežu īpatsvars jāapsaimnieko dabas aizsardzībai.
Meža apsaimniekotājiem jāņem vērā iedzīvotāju intereses, strādājot apdzīvotu teritoriju tuvumā Sabiedrības iesniegtie priekšlikumi un sūdzības jāizvērtē un jāsniedz atbilde.

Kā redzams tabulā, FSC standarts nosaka stingrākas prasības dabas aizsardzībai un vietējo iedzīvotāju interešu ievērošanai. Droši vien gaidāmā ES īpaši aizsargājamo biotopu kartēšana un vairāki izstrādē esošie meža sugu aizsardzības plāni ir būtisks iemesls, kāpēc LVM nolēmuši atteikties no FSC sertifikāta un palikt pie PEFC. Tomēr vēl būtiskāku punktu uzsver pats T. Kotovičs (sk. iepriekš): "starptautiskie sertifikāti nenosaka mežu apsaimniekošanas kvalitāti." Tātad LVM nemaina savu praksi atkarībā no sertifikācijas prasībām, t.i., nevis pielāgo darbību prasībām, bet prasības - darbībai. FSC gadījumā, kur stingri tiek ievērots interešu līdzsvars, to izdarīt ir grūtāk (lai gan LVM vienmēr piedalījušies FSC nacionālā standarta izstrādē, tā kā pārmetumi par caurspīdīguma trūkumu ir nevietā).

Kā jau varējāt lasīt iepriekš, T. Kotovičs min, ka PEFC sertifikāts ir atbilstošāks Latvijas likumiem. Šī varētu šķist dīvaina piezīme, ņemot vērā to, ka nacionālo likumu ievērošanu prasa arī FSC, turklāt atsauci uz, piemēram, šiem vai šiem MK noteikumiem Latvijas PEFC standartā neatradīsiet. Bet būtiskā atšķirība ir tajā, ka FSC prasa vairāk nekā likums, tostarp interešu līdzsvara ievērošanu, kamēr meža nozari regulējošie likumi un noteikumi un PEFC sertifikācijas standarts Latvijā tiek rakstīti ar AS "Latvijas valsts meži" un Latvijas Kokrūpniecības federācijas rokām.

Protams, arī FSC sistēma nav ideāla, ko zināmā mērā apliecina tas, ka LVM tik ilgi varējuši saglabāt sertifikātu. Lai nodrošinātu standarta ievērošanu, tiek veikti regulāri auditi, bet, protams, LVM gadījumā auditoriem nav iespējams pārbaudīt visu apsaimniekojamo teritoriju. Var aizbraukt vien uz dažiem konkrētiem objektiem, un pēc tiem jāspriež par apsaimniekošanas atbilstību prasībām. Par to, kas notiek ārpus šiem objektiem vai laikā starp auditiem, auditori var uzzināt tikai tad, ja kāda trešā puse par to ir informējusi. Savukārt, ja kāds pārkāpums tomēr tiek konstatēts, visbiežāk pietiek ar LVM pausto apņemšanos laboties, lai būtu miers vismaz līdz nākošajam auditam. Vēl jāpatur prātā, ka auditoru kompānijas ir ieinteresētas pozitīvā slēdzienā, jo, kā liecina pieredze, ar kompāniju, kas sniegusi negatīvu atzinumu, LVM var sadarbību pārtraukt. Un neviena kompānija negrib zaudēt tik naudīgu klientu.

Jā, FSC sistēma nav ideāla, tomēr šobrīd pasaulē nav labāka apliecinājuma tam, ka mežu apsaimniekošana tiek veikta ilgtspējīgi. Un LVM šo apliecinājumu ir zaudējuši.

trešdiena, 2016. gada 23. novembris

Normāla mežu apsaimniekošana LVM izpratnē

Vakar vairākas organizācijas - LOB, Latvijas Dabas fonds, Pasaules Dabas Fonds un Vides aizsardzības klubs - izplatīja relīzi, kurā pauda bažas par to, kā turpmāko valsts mežu apsaimniekošanu ietekmēs tas, ka AS "Latvijas valsts meži" (LVM) četri reģioni ir palikuši bez ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC. Relīzē norādījām arī uz problēmām Īles un Elejas apkārtnes mežu apsaimniekošanā (Zemgales reģionā, kas ir viens no tiem, kas palicis bez sertifikāta).

Lūk, LVM pārstāvja komentārs par Īles un Elejas mežiem (kopēts no šī raksta):
Viens Tomasa Kotoviča teikums ļoti labi apkopo visas problēmas, kuru dēļ LVM nespēj saglabāt FSC sertifikātu. Tā ir tradicionālā "mežs ir labības lauks" attieksme: nopļauj, iesēj, atkal nopļauj, un viss ir kārtībā.

Par to, kas mežu atšķir no lauka, esmu rakstījis jau iepriekš (šeit), bet jāatgādina, ka arī Latvijas meža politika nosaka, ka normāla mežu apsaimniekošana ir daudz vairāk nekā tikai ciršana, atjaunošana un kopšana. Ilgtspējīga mežu apsaimniekošana nozīmē līdzsvara atrašanu starp vides, sabiedrības un ekonomikas vajadzībām, un tieši šādu līdzsvaru paredz arī FSC sertifikāts.

Bet LVM izpratnē normāla mežu apsaimniekošana ir arī tas, kas notiek Īles un Elejas mežos. Tad nu ziniet, ka šī "normālā mežu apsaimniekošana" ietver ne tikai ciršanu un stādīšanu, bet arī:

  • vietējās sabiedrības interešu neņemšanu vērā;
  • nepatiesas informācijas sniegšanu un solījumu neturēšanu (par ko jau rakstīju šeit);
  • dialoga aizstāšanu ar oponentu sūdzēšanu tiesā (lasīt šeit);
  • īpaši aizsargājamo biotopu "nepamanīšanu", plānojot mežizstrādi.
Skaidrs, ka pie šādas "normas" FSC sertifikātu saglabāt nav iespējams, bet sabiedrībai nevajadzētu būt pārsteigtai, ja šāda normāla mežu apsaimniekošana" tiks īstenota arī citur valsts mežos, jo īpaši Ziemeļkurzemes, Rietumvidzemes, Vidusdaugavas un Zemgales reģionos, kas jau ir zaudējuši FSC sertifikātu.