pirmdiena, 2016. gada 15. augusts

Kāpēc LOB neiestājas pret putnu medībām?



Nu jau pagājis stipri ilgs laiks, kopš ar šādu jautājumu Tviterī pie LOB vērsās Slīteres nacionālā parka vecākais eksperts, daudziem zināms dabas popularizētājs un laiku pa laikam arī LOB biedrs Vilnis Skuja. Droši vien daļa mednieku, izlasot, ka LOB atbalsta putnu medības, drūmi smiesies, jo nereti tiekam attēloti kā lielākie mednieku ienaidnieki. Jā, tas, ka LOB atbalsta putnu medības, tiešām ir skaļi teikts, tomēr nevar nepiekrist, ka pret putnu medībām kā tādām nekad neesam iebilduši. Zinot, ka reiz būs par to jāuzraksta, Viļņa jautājumu noglabāju. Domāju, ka tagad, kad ūdeņus sakustinājusi gan Latvijas Mednieku asociācijas cīņa par mērkaziņu medībām, gan tā paša Viļņa izteikumi "Latvijas Radio" raidījumā "Zaļais vilnis" (klausāms šeit), ir īstais brīdis pie tā atgriezties.

No vienas puses pastāv viedoklis, ka mednieki ir neaptēsti dzērāji, kurus vada dziņa nogalināt. Tā nav patiesība. No otras puses ir paziņojumi, ka mednieki ir tā sabiedrības grupa, kas visvairāk dara dabas aizsardzības labā un tieši mednieku interese ir tā, kas nodrošina medījamo sugu pastāvēšanu. Un arī tā nav patiesība.

Par pirmo apgalvojumu mazliet vēlāk, bet sākšu ar otro - par mednieku rūpēm par putnu aizsardzību. Gan pasaulē kopumā, gan tieši Latvijā netrūkst piemēru mednieku ieguldījumam dabas aizsardzībā. Par to nav šaubu. Tomēr apgalvojums, ka mednieku interese ir galvenais dabas aizsardzības balsts, ir, maigi izsakoties, pārspīlēts. To apliecina arī Eiropas Vides aģentūras pērn pavasarī publicētais ziņojums par dabas aizsardzības stāvokli Eiropas Savienībā (šeit), no kura esmu paņēmis zemāk redzamo attēlu.

ES ligzdojošo putnu populāciju ilglaicīgās pārmaiņas: Putnu direktīvas 1. pielikumā (Annex I) un 2. pielikumā (Annex II) iekļautās sugas, pielikumos neiekļautās sugas (Non-Annex I/II) un visas sugas kopā (All taxa). Stabiņu krāsa atspoguļo populāciju tendences: zaļš - pieaug, pelēks - neskaidra/nav zināma, gaiši zils - stabila, tumši zils - svārstās, oranžs - samazinās. Stabiņu augstums parāda, cik procentiem sugu attiecīgajā grupā novērota konkrētā populācijas tendence.
Attēla labākai izpratnei jāpaskaidro, ka Putnu direktīvas 1. pielikumā iekļautas ES īpaši aizsargājamas putnu sugas (šo sugu aizsardzībai, piemēram, veidojamas Natura 2000 teritorijas), bet 2. pielikumā - putnu sugas, kuras ES dalībvalstis var atļaut medīt.

Kā redzams, īpaši aizsargājamo sugu grupā ir vislielākais sugu ar augošām populācijām īpatsvars, bet vislielākais sarūkošo populāciju īpatsvars ir medījamo sugu grupā. Noteikti nevar apgalvot, ka medības ir par pamatu bēdīgajām tendencēm, kas vērojamas medījamo sugu vidū, tomēr atspoguļotās putnu populāciju pārmaiņas ir skaidrs apliecinājums tam, ka mednieku interese par putniem nevar nodrošināt populāciju saglabāšanos tā, kā to var no direktīvas izrietoši dabas aizsardzības likumi un pasākumi.

Droši vien atziņa, ka mednieku interese putnus neglābj, vēl jo vairāk liek uzdot jautājumu - kāpēc tad LOB necīnās pret putnu medībām? 

Īsā atbilde ir pavisam vienkārša: tāpēc, ka esam apsolījuši to nedarīt. Pirms 12 gadiem LOB pārstāvētā dabas aizsardzības organizāciju apvienība BirdLife International noslēdza līgumu ar Eiropas Savienības Medību un dabas aizsardzības asociāciju federāciju (FACE), kas būtībā ir ES līmeņa miera līgums starp mednieku un dabas aizsardzības organizācijām. Abas puses vienojušās par kopīgu atbalstu Putnu direktīvai, un tā, kā zināms, ietver gan putnu aizsardzības nosacījumus, gan atļauju putnus medīt. Līgumu var izlasīt šeit (neņemiet ļaunā, ka angliski, oficiālais tulkojums ir drausmīgs).

Vēl viena tikpat vienkārša atbilde: LOB biedru vidū vienmēr ir bijuši mednieki, turklāt ne tikai "ierindas biedri", bet arī lēmējvaras pārstāvji. Ievērojamākais no LOB biedriem medniekiem, protams, ir mūsu ilggadējais prezidents Jānis Vīksne, bet viņš nebūt nav vienīgais mednieks, kas bijis arī augstu stāvošs LOB biedrs. Starp citu jāatzīmē, ka Latvija šajā ziņā nav unikāla - arī citās valstīs mednieki ir augstos amatos dabas aizsardzības organizācijās.

Tomēr LOB biedri ir ļoti dažādi un mūsu rindās netrūkst arī putnu mednieku pretinieku (un arī daži no viņiem ir un ir bijuši LOB padomes locekļi). Tieši tāpēc 2009. gadā mēs ilgi un reizēm kaislīgi diskutējām savā starpā, lai saprastu, ko īsti LOB domā par medībām. Tā tapa šeit atrodamais dokuments - LOB nostāja medību jautājumā. Tolaik atzīmējām, ka nostāja pārskatāma pēc gada, bet līdz šim neesam jutuši nepieciešamību to darīt.

Bet nav arī gluži tā, ka LOB neiestāšanās pret putnu medībām skaidrojama vien ar savulaik Eiropā parakstītu dokumentu un nespēju tikt galā ar citādi domājošiem pašu rindās. Tagad aizspiedied ausis, jo es teikšu kaut ko tādu, kas daudziem nepatiks: LOB ir dabas aizsardzības, nevis dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācija. Mūsu mērķis ir populāciju, nevis indivīda aizsardzība. Tā dabā ir iekārtots, ka dzīvnieki cits citu nogalina, un kaut kur tur pa vidu jau izsenis iekārtojies arī cilvēks. Mūsdienās Latvijā medības vairākumā gadījumu nav būtisks drauds savvaļas putnu populācijām, galvenokārt tāpēc, ka tās ir stingri reglamentētas Putnu direktīvas noteiktajā rāmī. Medības ir ierobežotas gan sugu, gan laika ziņā, gan ar citiem nosacījumiem, un, lai gan tās var šķist nežēlīgs pasākums, tās ne tuvu nestāv, piemēram, vispārējai putnu mazuļu iznīcināšanai ligzdošanas laikā mežizstrādes dēļ (atgādinu, ka šeit joprojām var parakstīties par šādas prakses izbeigšanu).

Gribu arī atgriezties pie diagrammas par ES putnu populāciju pārmaiņām. Jā, vienkārši skatoties, medības tiešām nav putnu glābiņš, tomēr tas nenozīmē, ka mednieki nevar dot būtisku ieguldījumu dabas aizsardzībā. Tikai, lai to izdarītu, jātiek vaļā no maldīgās "mēs esam vienīgie, kas kaut ko dara" pārliecības un jāmācās sadarboties. LOB ir viena no šādām sadarbības platformām starp medniekiem un nemedniekiem, un, kā jau minēju, neesam unikāli, tāpēc varu droši apgalvot, ka mednieku ieguldījums slēpjas arī tajā zaļajā stabiņā, kas atspoguļo īpaši aizsargājamo (un nemedījamo) putnu populāciju pieaugumu ES.

Pirms kāda laika, diskutējot par tām pašām mērkaziņas medībām, uz manu aizrādījumu, ka Latvijā nav piemēra, kad mednieku interese būtu spējusi pavērst pretējā virzienā apdraudētas sugas lejupejošo populācijas tendenci, Latvijas Mednieku savienības vadītājs Jānis Baumanis norādīja, ka bez mednieku intereses Latvijā vairs nebūtu medņu. Toreiz atcirtu, ka tā ir tikai spekulācija, tomēr...

Jā, mednis joprojām ir apdraudēts, jā, maz ticams, ka tad, ja mednis nebūtu medījams putns, tas no Latvijas jau būtu izzudis, tomēr būtu nevietā noniecināt mednieku ieguldījumu šīs sugas aizsardzībā. Un es nerunāju par plēsīgo zvēru izmedīšanu medņu riestu apkārtnē, bet gan par daudz būtiskāko medņu dzīvotnes aizsardzību. Lai gan detalizētas informācijas man nav, es nešaubos, ka mednieki devuši būtisku ieguldījumu medņu mikroliegumu veidošanā, vai nu paši ierosinot mikrolieguma izveidošanu vai ziņojot kādam (piemēram, LOB), kas to izdara. Skaidrs, ka bez dzīvotnes aizsardzības gan medņu Latvijā vairs nebūtu.

Man kā LOB vadītājam bieži jārunā visas organizācijas vārdā, tāpēc jānoliek malā personīgais viedoklis. Es tiešām ļoti cienu veģetāriešus (vismaz kamēr veģetārisms nekļūst sektantisks) un, ja gribasspēks atļautu, pats par tādu kļūtu. Tāpat es ļoti cienu Vilni Skuju un vienmēr uzmanīgi ieklausos viņa teiktajā. Tomēr LOB nostāja putnu medību jautājumā man nesagādā nekādu diskomfortu un es zem tās parakstītos arī tad, ja amats neliktu to darīt. Ļaujiet paskaidrot...

Pirmkārt, man jau sen ir izstrādājusies nepatika pret cilvēku vienkāršotu klasifikāciju: latvietis - labs, krievs - slikts; kristietis - labs, musulmanis - slikts; uzņēmējs - labs, ierēdnis - slikts utt. Neviens nekļūst par nicināmu cilvēku tāpēc, ka ir mednieks, un neviens nekļūst labs tikai tāpēc, ka met plinti krūmos. Man "rokas stiepiena attālumā" ir divi mednieki - sievastēva brālis un kaimiņš (par kuru šeit jau esmu rakstījis), kas savās zināšanās un rūpēs par dabu noteikti izceļas virs vidējā latvieša.

Turklāt jāpatur prātā, ka mednieki nav vienīgie, kas nogalina putnus, un arī šajā ziņā man nav nekāda pamata justies morāli pārākam par medniekiem. Uzmetu aci statistikai, kas man pa rokai, un pārliecinājos, ka Latvijā vidēji viens mednieks nomedī 1-2 putnus gadā. Es, būdams autovadītājs, visbiežāk gada laikā nogalinu vairāk. Protams, sajūta, notriecot putnu, ir ļoti nepatīkama un es to neizbaudu nekādā mērā, tomēr beigtajam putnam vienalga, vai to mērķtiecīgi nogalina mednieks vai nejauši - autovadītājs, kurš pēc tam mocīsies sirdsapziņas pārmetumos.

Ceru, ka tagad Vilnim un pārējiem būs skaidrs, kāpēc LOB (un arī es personīgi) neiestājas pret putnu medībām kā tādām. Tomēr savu mērķi nodrošināt Latvijas savvaļas putnu populāciju saglabāšanu arī nekad neaizmirsīsim, tāpēc vienmēr cīnīsimies pret medību praksi, kas apdraud šī mērķa sasniegšanu. Protams, būs tādi, kas mūs pasludinās par mednieku ienaidniekiem. Protams, būs tādi, kas mums pārmetīs pārlieku iecietību pret medniekiem. Bet es esmu iemācījies ar to sadzīvot.

svētdiena, 2016. gada 7. augusts

Cilvēks IR vissvarīgākais

Strādājot dabas aizsardzības jomā, nereti nākas dzirdēt, ka dabas aizsardzība tiek pretnostatīta cilvēka interesēm. Bieži to dara dabas aizsardzības oponenti, bet dīvainā kārtā reizēm tā izsakās arī tie, kas darbojas dabas aizsardzībā. Dabas aizsardzības organizācijas ir cīnījušās un turpinās cīnīties pret antropocentrisku pasaules uzskatu, sakot, ka tas ir novecojis un cilvēks nav pasaules naba. Nevar nepiekrist, ka bez cilvēka pasaule bojā neietu un daudzi tās iemītnieki justos labāk. Tomēr, lai kā mēs censtos, mēs nevaram pārkāpt bioloģijai, kas mūs vada kopš dzīvības rašanās uz Zemes - katra suga ir pati sev svarīgākā: zilaļģei svarīgākā ir zilaļģe, bebram svarīgākais ir bebrs un cilvēkam svarīgākais ir cilvēks.

Ja no tā būtu atkarīga mana bērna dzīvība, es nedomājot nobeigtu zaļo vārnu ar kailām rokām. Zaļajai vārnai par laimi tās aizsardzība neviena cilvēka dzīvību neapdraud. Pret mūsu dzīvību apdraudošiem dabas daudzveidības elementiem cilvēki vienmēr ir cīnījušies, un nav dzirdēts, ka kāda dabas aizsardzības organizācija saceltos pret mēģinājumiem izskaust difteriju, trakumsērgu vai AIDS, lai gan arī slimībām neapšaubāmi ir būtiska loma ekosistēmās.

Labi, zaļā vārna mūsu dzīvības neapdraud, bet arī neglābj, vai ne? Tad kā gan varētu būt skaidrojams, ka mūsu neizbēgami egoistiskā suga ir Garkalnē izveidojusi liegumu zaļās vārnas aizsardzībai, lai mēģinātu paglābt šo sugu no tā, ko paši esam tai nodarījuši?

Kā zināms, izdzīvošana ir tikai pamatvajadzība, bet ar to vien ir par maz. Lai apmierinātu savas vajadzības, bieži vien mums nepieciešama nauda, tāpēc mēs augstu vērtējam tās dabas vērtības, kas mums nes peļņu, piemēram, mežā augošos kokus. Ir tādas dabas vērtības, kas mums tiešā veidā peļņu nenes, tomēr sniedz aprēķināmu ekonomisku labumu - tīrs gaiss, tīrs ūdens un citi tā saucamie ekosistēmu pakalpojumi. Un tad ir zaļā vārna. Iespējams, kaut kādu ekosistēmu pakalpojumu vērtību varētu izrēķināt arī šai sugai, bet maz ticams, ka tā atsvērtu ieguldījumus šīs sugas aizsardzībā.

Zaļajai vārnai par laimi mums ir ne tikai izdzīvošanas dziņa un vēlme pelnīt naudu, bet arī morālās vērtības. Man nav pilnīgi nekāda ekonomiska ieguvuma vai citāda praktiska labuma no vardes, kas lēkā man pa pagalmu, tomēr, ja es to nogalinātu, es justos slikti. Vēl sliktāk es justos, ja manas rīcības dēļ no Latvijas vai pat pasaules izzustu kāda suga. Jā, arī šajā gadījumā galvenais ir tas, kā jūtos es, bet es gribu justies labi, un tāpēc zaļajai vārnai ir paveicies. Pirmajā brīdī vēlme justies labi varētu šķist triviāla un emocijās balstīta, tomēr jāpatur prātā, ka tieši tas mūsu dzīvē ir galvenais mērķis. IKP, nodarbinātība, mūža ilgums utt. ir tikai ērti, bet ļoti nepilnīgi surogātrādītāji, ar ko mēģinām aizstāt galveno, bet grūti izmērāmo - labklājību jeb to, vai mums klājas labi.

Zaļajai vārnai un citām sugām ir paveicies arī ar to, ka es nebūtu vienīgais, kas justos slikti to izzušanas gadījumā. 97% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsu atbildība ir rūpēties par dabu, un 62% domā, ka dabas daudzveidības samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma ("Eirobarometra" dati skatāmi šeit). Galvenie iemesli tam, ka vairāk nekā puse iedzīvotāju ir apmierināti ar dzīvi Latvijā, ir skaista daba un tīra vide ("DNB barometrs" šeit).

Uz tā fona, ka lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju rūp dabas aizsardzība, ir dīvaini dažādās diskusijās no dabas aizsardzības pretiniekiem (vienalga, vai runa ir par aizsargājamo biotopu kartēšanu, meža neciršanu putnu ligzdošanas laikā vai kaut ko citu) dzirdēt saukļus "par cilvēkiem": "Cilvēks arī ir dabas daļa!" "Sargājot dabu, mēs aizmirstam, ka jāsargā cilvēks!" Dabas aizsardzība, lūk, izdzenot cilvēkus no mājām un Latvijas.

Un tad ir tie brīži, kad izrādās, ka rūpju māktajiem cilvēku aizstāvjiem cilvēks nemaz nav tik svarīgs... Meža nozares pārstāvji paziņo, ka nevar ņemt vērā to, ka 80% Latvijas iedzīvotāju un 77% meža īpašnieku atbalsta mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā. Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Kristaps Klauss uzsver, ka kailciršu veikšanu māju tuvumā ar iedzīvotājiem nevajadzētu saskaņot, jo kailcirtes cilvēkiem nepatīk. Īlē un Elejā iedzīvotāji protestē pret vietējiem svarīgu mežu izciršanu, bet iedzīvotājus tā vietā, lai uzklausītu, velk uz tiesu, un atbalstā meža nozarei izčākst Latvijas Pašvaldību savienības sauklis, ka jāsargā cilvēks. Mazāk nekā 20% Latvijas iedzīvotāju ir apmierināti ar Latvijas mežu apsaimniekošanu, tomēr lēmumu pieņēmēji uzskata, ka mežos viss ir kārtībā.

Un arī laukos viss ir kārtībā. Vides organizācijas (un pieņemu, ka arī atbildīgās institūcijas) laiku pa laikam saņem zvanus no iedzīvotājiem, kas tā vai citādi kļuvuši par lauksaimniecības pesticīdu lietošanas upuriem - kaimiņš nomiglojis ogu krūmus vai bioloģiski audzētas kultūras, apindējušās bites u.tml. Kad vides organizācijas vērsās Zemkopības ministrijā ar aicinājumu ieviest sistēmu kaimiņu brīdināšanai par lauku miglošanu un negāzt uz labības herbicīdus pirms tās nokulšanas, saņēmām atbildi, ka mūsu prasības ir pārmērīgas un radīs nevienlīdzīgu konkurenci ar citām valstīm. Še tev! Izrādās, Latvijā, tāpat kā Ķīnā, Bangladešā un Indijā, tomēr vēl svarīgāka par cilvēku ir uzņēmumu konkurētspēja. Indēsim vien savus iedzīvotājus, jo citādi citi saražos lētāk.

Patiesībā neiecietībai pret dabas aizsardzību pamatā ir nevis domstarpības par to, vai cilvēks ir vissvarīgākais, bet gan nevienprātība par to, kas ir svarīgs cilvēkam, un kāds cits dabas likums, kas mūsos iekodēts tikpat nepārvarami un būtībā ir pamatā tam, ka savu sugu uzskatām par vissvarīgāko, - es esmu svarīgāks nekā visi pārējie. Tāpēc tad, kad jums kāds saka, ka cilvēks ir vissvarīgākais, noteikti neaizmirstiet pajautāt - kurš.

sestdiena, 2016. gada 23. jūlijs

Dārzs putniem

Mans dārzs ir samērā liels, atrodas mežā un tajā ir dīķis, bet citādi tas noteikti nav īpašs - parasts, visnotaļ neapsaimniekots dārzs. Dārznieki varbūt to pat vispār nesauktu par dārzu. Mums ir tikai dažas puķu dobes, un vienā no tām ietilpināti arī daži zemeņu ceri un pāris sīpolu lociņiem. Labi, varbūt ābeļdārzs, jo dažādu ābeļu un bumbieru gan mums netrūkst. Lielākoties mans vienīgais ieguldījums dārzkopībā (un šo vārdu lietoju ļoti brīvi) ir tas, ka pļauju zāli. Neesmu arī īpaši domājis par putnu piesaistīšanu (reizēm domāju tikai par neatbaidīšanu), tāpēc uz manu dārzu putnu draugi nenāks skatīties kā savulaik uz Kārļa Griguļa mājām, bet tieši tāpēc esmu izvēlējies savu dārzu, lai pastāstītu par dažām lietām, kas parastu dārzu var padarīt putniem interesantu.

Putni ir tik dažādi un tik dažādas to prasības pēc dzīvotnes, ka būtu ļoti grūti dārzu padarīt putniem pilnīgi nepiemērotu. Varbūt varētu vienīgi noasfaltēt. Bet dabā, kā zināms, spēks ir daudzveidībā, tāpēc, jo daudzveidīgāks dārzs, jo dažādāki putni to redzēs labu esam, un šis būs stāsts par dažiem elementiem dārza daudzveidības nodrošināšanai.

Divas galvenās lietas, kas putnam nepieciešamas - barība un vieta, kur būvēt ligzdu (protams, vēl ir drošas slēptuves, ūdens, materiāli ligzdai, posteņi dziedāšanai utt., bet šīs ir divas galvenās).

Spriežot pēc iedzīvotāju zvaniem uz LOB, viens no galvenajiem iemesliem konfliktiem starp dārzu īpašniekiem un putniem ir ķirši. Sūdzības parasti saņemam par mājas strazdiem, bet manā dārzā mežā mājas strazdu nav. Tas gan nenozīmē, ka trūkst ķiršu ēdāju - melno mežastrazdu, pelēko strazdu, sīļu, dižraibo dzeņu...

Putnu uzlidojumi ķiršiem, šķiet, notiek augļu nogatavošanās secībā un sākot ar saldākajiem. Tomēr našķēšanās apjomos ķirši paliek arī mums. Turklāt vairāki no kokiem ir tik augsti, ka lielāko daļu ķiršu tāpat bez īpašas piepūles nolasīt nevaram.






Tomēr ķirši nav vienīgie putniem interesantie augļu koki. Kā jau minēju, dārzā netrūkst ābeļu. Tagad, kad augļi vēl ir mazi, zaļi un skābi, nevienu putnu tie neinteresē, bet rudens otrajā pusē un ziemā - cita lieta. Tad, ābolus meklējot, pa nobirušajām lapām rušinās melnie mežastrazdi, bet kokos palikušie augļi piesaista dzeņus.

Vienā pagalma malā gar ceļu augošās lazdas traucē cauri pagalmam izbraukt lielām mašīnām, toties nodrošina riekstus sīļiem, riekstrožiem un dzilnīšiem.

Bet vislielākais "augļu koks" dārzā ir loga priekšā augošais ozols. Zīles, kā zināms, ir klasiska sīļu barība, tāpēc rudeņos šie putni it bieži plosās pa ozola zariem.

Tomēr sīļi nav vienīgie, kas ozolā atrod sev barību. Kad vēl strādāju mājās (pie loga ar skatu uz ozolu), varēju tajā novērot dažādas putnu sugas, piemēram, dzeņus - gan dižraibo un vidējo dzeni, gan pelēko dzilnu. Dzeņi gan ozolā nemeklēja zīles, bet kukaiņus un to kāpurus.

Kā zināms, lieliska vieta kukaiņu kāpuriem ir arī mirusi koksne. Dārzā var atrast vietu arī tai. Es saprotu apsvērumus, kuru dēļ varētu nevēlēties savā dārzā turēt lielu nokaltušu koku (un attēlā redzamie koki patiesībā ir mežā, nevis manā dārzā),...

 ...bet reizēm nemaz nevajag daudz. Piemēram, ābeles celms, kas nozāģēts augstu, lai varētu uz tā sēdēt, arī izrādījies laba dzīvotne kukaiņiem un līdz ar to arī barotava dzeņiem. Tāpat noderētu arī kāds nokaltis zars, kas atstāts nenozāģēts.

Putniem nepieciešama ne tikai pārtika, bet arī ūdens (turklāt ne tikai dzeršanai, bet arī lai nomazgātos un atvēsinātos). Jau iepriekš esmu rakstījis par putnu dzirdinātavu (šeit), bet manā dārzā šo funkciju pilda dīķis. Turklāt dīķis nodrošina putniem ne tikai ūdeni, bet arī barību - tajā attīstās kukaiņu kāpuri un dzīvo arī zivis, tāpēc reizēm manā dārzā viesojas arī zivju gārnis un zivju dzenītis (ne vienam, ne otram gan šeit nav kur ligzdot). Pavasaros dīķī novērojamas arī meža pīles, kas dažu gadu kaut kur tepat arī ligzdo.

Tas, kā gan manā dārzā nav, ir veci, dobumaini koki, jo lielākā daļa no kokiem ir sievas vecvecāku iestādīta apmēram pirms 40 gadiem. Parasti šādu koku trūkums tiek kompensēts ar būrīšiem. Nesakiet nevienam, bet būrīšu izgatavošanai un uzstādīšanai esmu par slinku. Mūsu dārzā būrīšus salikusi mana sieva.

Ir gan arī viens būrītis, kas saglabājies no aizlaikiem, jo atrodas vietā, kur bez palīglīdzekļiem klāt netikt. Šogad tajā apmetušies sirseņi, bet savulaik tajā ligzdojušas svīres.


Tomēr ir putni, kas, lai gan skaitās dobumperētāji, atrod sev ligzdošanas vietu pat tad, ja nav ne būrīšu, ne dobumu. Šajā mājas stūrī fotografēšanas brīdī jumtā čiepstēja jau otrais lielo zīlīšu perējums.

Protams, arī mūsu mājās ir dažādi veci šķūnīši. Pat ja durvis tiem ir aizveramas, netrūkst šķirbu, pa kurām putni var iekļūt un atrast sev piemērotas ligzdošanas vietas.

Piemēram, šī ir stipri veca sarkanrīklītes ligzda, kas atrodas augstāk redzamajā šķūnītī. Šķūnīšos ligzdas mēdz būvēt arī melnie mežastrazdi un citi putni Tradicionālas saimniecības ēku apdzīvotājas ir bezdelīgas, bet, tā kā mēs dzīvojam mežā un mums nav lopu, šo putnu pie mums nav (bet kaimiņa mājā gan ligzdo).

Nezinu, vai pie tā vainojama teritorijas platība un sarežģītā topogrāfija vai mans slinkums, bet gluži visur zāli es nopļaut nevaru. Šādas nepļautas vietas ir piemērotas, piemēram, ķauķu ligzdošanai. Bet ziemā nenopļautās "nezāles" nodrošina barību pārziemojošajiem sēklēdājiem (piemēram, zaļžubītēm un dadzīšiem).

Nepļaujot konkrētu vietu ilgāku laiku, tā aizaug ar krūmiem. Arī krūmi ir piemērota ligzdošanas vieta ķauķiem (daļa sugu dod priekšroku lakstaugiem, citas - krūmiem), un šādās vietās var ligzdot arī brūnā čakste.

Protams, arī mērķtiecīgi stādīti krūmi ir piemēroti putnu ligzdošanai. Ogu krūmi manā dārzā gan ir pārāk appļauti un citādi pārāk no cilvēkiem apdzīvoti, lai būtu ļoti laba dzīvesvieta putniem. Lai gan novērojis to neesmu, domāju, ka upenes un jāņogas putni izmanto arī pārtikā.

Kā jau minēju iepriekš, koki manā dārzā lielākoties ir jauni, tomēr arī tie var nodrošināt putniem vietas ligzdošanai. Viens no labiem ligzdas kokiem ir tūja, kuras biezie mūžzaļie zari labi apslēpj ligzdas. Zaļžubītēm tā ir klasiska ligzdošanas vieta dārzos un parkos, un arī šajā tūjā dažus gadus zaļžubīte ir ligzdojusi. Citā tūjā ligzdu savulaik būvēja lauku balodis, bet nezinu, vai viņam kaut kas izdevās.

Arī savu dzīvi beiguši koki var noderēt putniem kā ligzdošanas vietas. Ligzdošanas sezonas laikā malkas grēdas parasti tiek atstātas mierā, un pa to laiku tajās savus mazuļus var izaudzināt melnais mežastrazds vai baltā cielava.

Arī dārzā putnus apdraud dažādi plēsēji (tostarp citi putni), tāpēc gan putniem, gan to ligzdām nepieciešamas drošas slēptuves (biezi krūmi, gara zāle, ēku šķirbas u.tml.).

Daļu draudu putniem sagādājam mēs paši. Kā zināms, daudz putnu nobendē kaķi. Kaķu mums nav, bet viņu lomu šajā ziņā diemžēl ieņem abi mūsu suņi. Kokos gan tie nekāpj, tomēr laiku pa laikam nokož kādu neveiklāku putnu mazuli (acīmredzot bija pat izpostījuši kādu melnā mežastrazda ligzdu, ko nebiju atradis). Šogad viņu zobos bija nonācis arī gaigalas mazulis, lai gan gaigalu savā dārzā nekad neesmu redzējis. Pašlaik, lai putniem nodarīto postu mazinātu, savas dienas suņi pavada aplokā. Viens labums no šiem zvēriem tomēr putniem var būt. Neesmu meklējis un pārbaudījis, bet domāju, ka lielā daļā apkārtnes putnu ligzdu izklājumā izmantota mūsu suņu spalva.

Dabā viss ir saistīts, tāpēc, padarot savu dārzu draudzīgu putniem, jūs palīdzēsiet arī citiem radījumiem - visur atrodami kukaiņi, dīķī mitinās zivis, dēles un gliemeži, uz malkas grēdām sildās un barību meklē ķirzakas, riekstus un zīles ēd peles, strupastes un vāveres, āboli interesē ne tikai dzeņiem un mežastrazdiem, bet arī caunām utt. Un galu galā labumu no dārza putniem iegūst arī dārza saimnieks - pupuķis mauriņā izskatās labāk nekā rūķis, putnu dziesmas ir daudz patīkamāks fons Jāņu svinēšanai nekā šlāgeri, un dārza radību izpēte bērnam ir veselīgāka izklaide nekā datorspēles.

Droši vien daudzi no manis aprakstītajiem elementiem ir atrodami arī jūsu dārzā, bet, ja nu jūsu dārzs ir asfaltēts laukums, varbūt sakraujiet vienā stūrī kādu ķieģeļu kaudzi. Putni to novērtēs.







trešdiena, 2016. gada 13. jūlijs

Tēti, vai es drīkstu pabarot...?

"Tēti, vai es drīkstu pabarot suņus?"

"Meitiņ, tu netiksi ar suņiem galā." Tomēr iedodu bļodiņu ar barību, lai jau mēģina.

Pēc brīža izmisušais "Tētīīī!" apliecina, ka manas bažas bijušas pamatotas - jāiet palīgā meitai, kam nevaldāmi apkārt lēkā gaidāmās maltītes sajūsminātie suņi, gandrīz gāžot meiteni no kājām.

"Vai es drīkstēšu viņus pabarot arī vakarā?"
---
Protams, savus mājdzīvniekus barot ir mūsu pienākums, tomēr nereti nodarbojamies arī ar savvaļas dzīvnieku barošanu. Savvaļas dzīvnieku barošanai mēdz būt praktisks pamatojums - medījamo vai makšķerējamo dzīvnieku populācijas uzturēšana un piesaistīšana konkrētai vietai, dzīvnieku piesaistīšana izpētes vai tūrisma vajadzībām vai sugu aizsardzības nodrošināšana. Visbiežāk gan savvaļas dzīvnieku barošana notiek emocionālu apsvērumu dēļ (piemēram, putnu barošana ziemā), tomēr dzīvnieku barošanai emociju dēļ var būt arī ļoti būtiska praktiska nozīme - bērnu saiknes ar dabu nodrošināšana, veicinot interesi un izpratni. Par putnu barošanu ziemā rakstīts jau daudz, turklāt nav īstā sezona, tāpēc šoreiz par to gandrīz ne vārda (ja interesē, visu svarīgāko var izlasīt šeit), bet ir vēl tik daudz savvaļas dzīvnieku, ko var pabarot.

Bērnībā reizēm mēdzu barot odus. Ods nolaižas uz rokas, iedur ādā savu snuķīti sāk sūkt un pamazām duras arvien dziļāk un dziļāk. Līdz snuķis ir ādā burtiski līdz acīm. Pa to laiku oda vēders kļūst arvien resnāks un resnāks, līdz tas kļūst par caurspīdīgu ar ūdeni pildītu balonu. Beigās odam no dibengala iznāk caurspīdīgs piliens, un, kā teiktu runcis Gārfīlds, tā ir zīme, ka bāka ir pilna. Ods atspēries izvelk no ādas savu snuķīti un dodas prom, stipri smagnējāk nekā atlidojis.

Odi nebija vienīgie bezmugurkaulnieki, ko bērnībā mēdzu barot. Reiz mamma ierādīja, ka skudras, kas bija salīdušas mājā, var barot, noberot uz palodzes mazliet cukura. Varētu domāt, ka dabā jau skudras pie cukura netiek, bet, zinot skudru kāri pēc laputu saldajām kakām, jādomā, ka šāds cienasts tika novērtēts.

Gliemeži gan, ja pareizi atceros, vairāk nodarbojās ar lēnu bēgšanu no mūsu ierīkotā "zoodārza" - tādiem vai citādiem traukiem, kas piekrāmēti ar zāli un citiem zaļumiem. Nesen doma par gliemežu turēšanu mājās radās arī manai vecākajai meitai. Pēc dažām burkā pavadītām dienām gan mēs palaidām gliemežus, lai skrien.

Dzīvnieku turēšana burkā gan ir mazliet cits stāsts, tāpēc atpakaļ pie dzīvnieku barošanas dabā. Un daba, kā zināms, var ienākt arī mūsu mājās. Redzot, ka mušas laiku pa laikam laižas uz ēdiena, tā pati meita, kas ķēra gliemežus, iedomājās ierīkot uz palodzes mušu barotavu - izkaisīt maizes drupačas. "Iepriekš, kad es tā izdarīju, drupačas pazuda. Mušas visu apēdušas." Jāatzīst, nebiju iepriecināts par domu, ka palodzes tiks nobārstītas ar drupačām, kuru notīrīšana radīs nepareizu priekšstatu, tāpēc ierosināju uz ārējās palodzes ierīkot lapseņu barotavu (ar zināmu interesi gaidot reakciju no divreiz lapseņu sadzeltā bērna). "Jā!" viņas acis iemirdzējās. "Lapseņu barotavu!" Tad nu ielikām kastītē ievārījumu un atstājām uz palodzes pie loga, ko ikdienā nevirinām.

Atgriežoties manā bērnībā, atceros, kā kopā ar brāli barojām zirnekli, kas bija ierīkojis tīklu aiz vecāku istabas loga. Tīkla pabakstīšana ar smilgu zirnekli tikai nobiedēja, bet, ja tīklā iemeta mazu kukainīti, zirneklis uzreiz bija ārā no savas slēptuves tīkla tālākajā stūrī un steidzās upuri ievīstīt tīkla paciņā (gluži kā Šīloba Frodo "Gredzenu pavēlnieka" filmā, ko, protams, tolaik vēl nebijām redzējuši).

Tomēr uz šo rakstu mani pamudināja nevis kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku barošana, bet pasēdēšana ar meitām dīķmalā, nesekmīgi mēģinot pabarot zivtiņas. Dīķī iemestā maizes šķēle skumji šūpojās vējā, kamēr zivju bariņš peldēja turpat netālu. Bet savulaik ar sievu šādi izklaidējāmies, vērojot, kā zivis skaļi čāpstinādamas dzenā maizi pa dīķi.

Mana līdz šim vienīgā ilgstošā viesošanās Engures bāzē nebija sevišķi notikumiem bagāta, tāpēc arī toreiz man un brālim viena no izklaidēm bija zivju barošana, toreiz gan ar beigtiem dunduriem un citiem kukaiņiem, kas bija sakrājušies zirnekļu tīklos uz peldošās mājas sienām.

Ja nu gribas barot mazus pūkainus dzīvnieciņus, var atrast iespēju darīt arī to. Bērnībā izbērām virtuvē uz grīdas auzu pārslas un tad, satupuši uz soliņiem, klusi gaidījām, kā žurkas nāks tās ēst. Šāda izklaide gan neveicināja žēlumu pret žurkām, kad galu galā to dzīve beidzās slazdos.
Nepatīk žurkas? Lai būtu eži. Tikai nevajag tiem dot kādreiz tradicionālo pienu, labāk maltu gaļu, vārītu olu vai kaķu barību. Viens tāds kaķu barību iecienījis ezis savulaik ar savu ierašanos katru vakaru vienā un tajā pašā laikā iepriecināja manus vecākus.

Protams, barojot dzīvniekus, nevar ļauties tikai vēlmei iepriecināt bērnus, bet jāievēro noteikumi, ko šeit detalizēti neizklāstīšu, vien uzsvēršu, ka galvenais no tiem ir - dot dzīvniekiem tiem piemērotu barību. Ak, jā, un nekad nebarojiet dzīvniekus zoodārzā (arī ar piemērotu barību nē), izņemot vietas, kur esat īpaši aicināti to darīt!

piektdiena, 2016. gada 24. jūnijs

Ko Lielbritānijas izstāšanās nozīmē dabas aizsardzībai Latvijā

And did they get you to trade
Your heros for ghosts?
Hot ashes for trees?
Hot air for a cool breeze?
Cold comfort for change?
And did you exchange
A walk on part in the war
For a lead role in a cage?
(Roger Waters "Wish You Were Here")

Lielbritānijas iedzīvotāju vairākums nolēmis, ka viņu valstij jāizstājas no Eiropas Savienības. Par britu nākotni, protams, jālemj britiem pašiem, bet tas nemaina to, ka esmu mazliet saskumis par šo lēmumu un par manu šīsdienas dziesmu kļuvusi iepriekš citētā Pink Floyd dziesma.

Vairāki ekonomisti, tostarp Pēteris Strautiņš un Mārtiņš Kazāks, prognozējuši Lielbritānijas izstāšanās sekas Latvijas ekonomikai un nonākuši pie secinājuma, ka tik traki jau nebūs. Esmu piesardzīgs optimists un domāju, ka arī sekas Latvijas dabas aizsardzībai nebūs dramatiskas, tomēr nav šaubu, ka britu lēmums Latvijā atbalsosies arī šajā jomā.

Es neesmu ekonomists, tāpēc nevaru prognozēt, kā Lielbritānijas izstāšanās ietekmēs ES kopīgo budžetu, bet ir puslīdz skaidrs, ka tas būs mazāks, un ne Eiropas Savienībā, ne Latvijā samazināta budžeta apstākļos dabas aizsardzība nekad nav bijusi viena no prioritātēm. No otras puses - šobrīd Latvijā dabas aizsardzībai tiek piešķirts arī arvien cienījamāks nacionālais finansējums, turklāt šajā jomā strādājošie jau ir pieraduši pie būtiskām pieejamo līdzekļu svārstībām.

Būtiskākas sekas Latvijas dabai varētu radīt cita nozare, kam jaunajā situācijā varētu klāties grūti, un tā ir P. Strautiņa un M. Kazāka pieminētā kokapstrāde. Nekādi pārsteigumi gan šajā ziņā nav gaidāmi - meža nozare katras grūtības un katru veiksmi izmanto, lai pamatotu savas sen zināmās vēlmes. Tātad vienīgais jaunums tajā, ka mums mežus jācērt vairāk un jāpārskata dabas aizsardzības prasības, būs tas, ka tas jādara tāpēc, ka nozare zaudē savu peļņu Lielbritānijas tirgū.

Tomēr sliktāk par iepriekš minēto ir tas, ka līdz šim lielā mērā tieši Lielbritānijas tirgus ir bijis iemesls, kāpēc nozare visu laiku uzstājusi, ka AS "Latvijas valsts meži" jāsaglabā FSC sertifikāts to apsaimniekošanā esošajiem mežiem. Skaidrs, ka FSC, kas paģēr līdzsvarotu mežu apsaimniekošanu, daudziem nozares spēlētājiem ir kā zobu sāpes un jau gadiem nozare taustās pēc iespējām tirgoties ar valstīm, kam šis sertifikāts nav tik būtisks. Ja eksports uz Lielbritāniju kļūst apgrūtināts, nozarei var būt vairāk motivācijas pārorientēties un beidzot tikt vaļā no FSC noteiktajām prasībām.

Visbeidzot Lielbritānijas izstāšanās ir zināms drauds arī Eiropas Savienības dabas aizsardzības politikai kopumā (divu ES mēroga organizāciju viedoklis par to lasāms šeit un šeit), un, ja, kā jau iepriekš minēju, finansējums dabas aizsardzībai mums ir arī nacionālajā budžetā, tad nacionālā dabas aizsardzības politika gan lielā mērā turas tikai uz Eiropas Savienības prasībām.

Raugoties no dabas aizsardzības NVO skatupunkta, nevaru nepieminēt, ka līdz ar Lielbritānijas izstāšanos ES esam zaudējuši vienu no būtiskākajiem spēlētājiem - Lielbritānijas Karalisko putnu aizsardzības biedrību (RSPB). Šī organizācija bija būtisks spēks BirdLife International un citu dabas aizsardzības organizāciju cīņā par ES Putnu un Biotopu direktīvām, cīņā, kas diemžēl vēl nav galā. Turklāt šo direktīvu likteni britu aiziešana no spēles galda ietekmē divējādi. Pirmkārt, balss, kas iestājas par direktīvu saglabāšanu, būs jūtami klusāka. Otrkārt, līdz šim Eiropas Komisijas iegansts gala lēmuma nepieņemšanai direktīvu jautājumā bija bēgļu krīze, bet tagad Lielbritānija ir sagādājusi jaunu lielisku attaisnojumu Eiropas Komisijai turpināt vilcināties, iespējams, aizkulisēs klusi meklējot ceļus, kā direktīvas tomēr grozīt par spīti ES pilsoņu un Eiropas Parlamenta deputātu viedoklim un pierādījumiem, ka direktīvas strādā labi.

Man nav kristāla bumbas, kurā ielūkoties, tāpēc nākotni varu tikai minēt, bet, ņemot vērā iepriekš minēto, pieredze liek domāt, ka labākajā gadījumā Latvijas dabas aizsardzībā Lielbritānijas aiziešanas sekas būtiski nejutīsim, sliktākajā - būs slikti. Cik slikti, rādīs laiks. Protams, britiem neviens nevar aizliegt lemt par savu valsti, bet man neviens nevar aizliegt klusi pie sevis dungot Pink Floyd: "How I wish, how I wish you were here..."



otrdiena, 2016. gada 21. jūnijs

Trenējies labāk uz... kaķiem!

Pirms kāda laika LNT raidījumā 900" varēja noskatīties (un šeit var noskatīties joprojām) sižetu par LOB iniciatīvu nodrošināt mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā: https://manabalss.lv/i/969. Šoreiz galvenais uzsvars tika likts uz to, ka 77% meža īpašnieku piekrīt, ka šāds pārtraukums būtu jānosaka.

Šoreiz meža nozares viedokli pārstāvēja Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas valdes priekšsēdētājs Māris Liopa. Tieši tā - meža nozares (konkrēti - mežizstrādes veicēju) viedokli, jo, mēģinot runāt par meža īpašnieku nostāju, M. Liopa pinās pretrunās un īpatnējos argumentos...

"Nepazīstu nevienu meža īpašnieku, kurš, ieraugot putna ligzdu, mestos ar zāģi virsū," apgalvo M. Liopa. Lieliski! Es arī nē. Un tieši to apliecina pēc LOB pasūtījuma "Latvijas Faktu" veiktā aptauja - meža īpašnieku vairākums piekrīt nepieciešamībai noteikt mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā. Skaidrs, ka šajā laikā nevar nozāģēt mežu, neiznīcinot kādu putna ligzdu, vienalga, vai meža īpašnieks šo ligzdu ir ieraudzījis vai nē.

Varētu domāt, ka meža īpašnieku pārstāvis tikai vēlreiz pasvītro to, kas jau noskaidrots aptaujā - meža īpašnieki ir gatavi saudzēt mežus putnu ligzdošanas laikā, bet te pēkšņi: "77% meža īpašnieku nevar būt ar mieru, ka viņiem palielinās apgrūtinājumi." Ir jākompensē! "Mēs taču neļaujam kādam izmantot savu dzīvokli tāpat."

Un skatītājs paliek neizpratnē... Jākompensē tas, ka meža īpašnieks nemetas ar zāģi virsū putna ligzdai? Jākompensē par to, ka ir apgrūtinājumi? Mūsu dzīve ir visdažādāko apgrūtinājumu un ierobežojumu pilna - nedrīkst plūkt puķes apstādījumos, nedrīkst sist bērnus, nedrīkst braukt ar ātrumu 120 km/h, nedrīkst ķert lašus nārsta laikā... Un galu galā, jā, pat savā dzīvoklī mēs nedrīkstam darīt visu, kas mums ienāk prātā (bet par to, kā dzīvoklis ir mežs, vēl varētu padiskutēt). Vai par visu iepriekš minēto un vēl nenosauktajiem ierobežojumiem mums būtu jāsaņem kompensācijas? Prasību pēc kompensācijām vēl paradoksālāku padara tas, ka meža īpašniekiem ir izdevīgi savu mežu necirst pavasarī (par ko jau esmu rakstījis iepriekš - šeit). Pieļauju, ka lielā mērā tieši ekonomiskie apsvērumi ir pamatā tam, ka meža īpašnieku vairākums piekrīt mežizstrādes pārtraukuma noteikšanas nepieciešamībai.

Arī no tradicionālajām "bet lai viņi paskatās uz citiem" klišejām, ar ko jāsastopas strādājot dabas aizsardzībā, M. Liopa nav varējis izvairīties. Kristaps Klauss savulaik ieteica koncentrēties uz kaķiem. M. Liopa ornitologus aicina pievērsties kūlas dedzināšanai. Būtībā šādi argumenti ir līdzvērtīgi aicinājumiem nepūlēties novērst autoavārijas, jo galu galā ar sirdi aiziet vairāk. Turklāt šobrīd mums nav datu, kas apliecinātu, ka kaķu vai kūlas dedzināšanas dēļ bojāgājušo putnu skaits būtu lielāks nekā mežizstrādes iznīcināto putnu skaits. Kaķu gadījumā tas varētu būt ticami, kūlas dedzināšanas gadījumā gan nē. Tomēr vienā ziņā M. Liopas salīdzinājums ir ļoti trāpīgs - gan kūlas dedzināšana, gan putnu ligzdu postīšana ir nelikumīgas nodarbes.

Ja Tu vēl neesi paudis savu atbalstu LOB iniciatīvai nodrošināt to, ka dabas aizsardzības likumi tiek ievēroti arī mežu apsaimniekošanā, to var izdarīt šeit: https://manabalss.lv/i/969

ceturtdiena, 2016. gada 16. jūnijs

Patiesības ministrijas nostāja biotopu kartēšanas jautājumā

Šķiet, nu jau ilgāk nekā gadu velkas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) mēģinājumi uzsākt Latvijā Eiropas Savienības īpaši aizsargājamo biotopu kartēšanu. Velkas tāpēc, ka dažādas interešu grupas, sākumā zem Latvijas Pašvaldību savienības karoga, pēc tam jau arī pašas par sevi, dara visu iespējamo, lai šo procesu kavētu, un pats galvenais - panāktu, ka pēc iespējas lielākās platībās biotopi vispār kartēti netiktu.

Pirms pāris dienām piedalījos sanāksmē par šo tēmu, un diemžēl nācās pārliecināties, ka par spīti tam, ka formāli viss saskaņots, faktiski sarunas nav sevišķi uz priekšu pavirzījušās, bet īpašs pārsteigums (ne fakts kā tāds, bet tas, ka tika pateikts skaļi) bija Zemkopības ministrijas pārstāves izteikumi, kuru rezultātā Tviterī tapa mans ieraksts, kurš mazliet uzjundīja interneta auditoriju:

Daži ļaudis lūdza pastāstīt par šo gadījumu sīkāk, ko tūlīt darīšu, bet vispirms neliela atkāpe "tautai". Daļa no problēmas šajās diskusijās ir tā, ka sarunu dalībnieki īsti nesaprot, kas ir "biotops". Tajā pašā laikā dabas aizsardzības speciālisti (un es to skaitā) tik ļoti pieraduši pie šī vārda, ka jēdzīgu alternatīvu īsti nespēj atrast. Ļoti vienkāršojot, biotops ir faktiski jebkura konkrēta, no citām atšķirīga vides apstākļu, augu un dzīvnieku kombinācija. Tātad biotops ir gan smilšaina pludmale, gan priežu mežs, gan pilsēta. Īpaši aizsargājami biotopi ir tādi, kas bez šīs īpašās aizsardzības varētu izzust, un Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamo biotopu saraksts noteikts t.s. Biotopu direktīvā (lasāma šeit).

Kāpēc šī atkāpe? Lai lasītājam atšķirībā no sanāksmē klātesošā LVM pārstāvja un dažiem no tiem, kas reaģēja uz iepriekš minēto tvītu, būtu skaidrs, ka ne biotops, ne īpaši aizsargājamais biotops nav kaut kas tāds, kas pēkšņi "parādās" vai "tiek uzlikts" no dabas aizsardzības ekspertu puses. Īpaši aizsargājams biotops ir tur, kur tas ir, un to var vien iznīcināt (vai ļaut iznīkt) vai saglabāt (kas reizēm nozīmē aktīvu apsaimniekošanu). Iestājoties ES, mēs apņēmāmies atbilstoši iepriekš minētajai Biotopu direktīvai šos īpaši aizsargājamos biotopus saglabāt. Bet, protams, nevar novērtēt, vai savu apņemšanos esam izpildījuši, ja nezinām, kur šie biotopi atrodas. Un, lūk, vairāk nekā desmit gadus pēc iestāšanās ES beidzot ir plānots to noskaidrot.

Dažādo, bet vienā virzienā (t.i., pret dabas aizsardzību) domājošo uzņēmumu un organizāciju galvenās bažas ir divas. Pirmkārt, jau pieminētās iedomas, ka biotops ir kaut kas tāds, ko eksperts izdomā un tad kādā vietā nosaka. Otrkārt, bažas, ka tas vien, ka īpaši aizsargājamais biotops tiek atrasts, nozīmē automātisku tā aizsardzību, kas savukārt automātiski nozīmē, ka zemes īpašnieks šajā vietā neko nedrīkst darīt.

Tāpēc arī Zemkopības ministrijas ierosinājums, kas, cik nu vien precīzi atceros, skanēja apmēram tā: Mums būs Eiropas Komisijai jāziņo par biotopu platībām, bet mēs zinām, ka daļu no tām būs jāiznīcina, tāpēc par šiem biotopiem Eiropas Komisijai nevajag ziņot, lai nesagādātu sev problēmas.

Būtībā analoģisks ierosinājums ir amatpersonai nedeklarēt VID skaidras naudas uzkrājumus ("A ja nu noder?"), vai neiekļaut Meža valsts reģistrā daļu mežu, jo mēs zinām, ka gribēsim tos izcirst, un tas tad maitās mūsu smuko mežu statistiku. Ja no "vidējā latvieša" šādu nostāju varētu sagaidīt, tad šāda attieksme no ministrijas ir šokējoša (un šo vārdu es lietoju reti).

Interesantas reakcijas rosināja arī mans ieraksts Tviterī. Lūk, piemēram, bijusī deputāte (es nezinu, kas esošā) Elīna Siliņa cer, ka neziņošana glābs Latvijas ekonomiku:
Bet Daina Baidekalne paziņo, ka jau tā esam zaļākā valsts Eiropā, kur neko nedrīkst:

Mans lūgums Baidekalnes kundzei padalīties ar kādu skaitli, kas apliecina viņas rakstīto, gan paliek bez atbildes...

Patiesībā gan iepriekš citētie tvīti, gan sanāksmē runātais ir tradicionālā pret dabas aizsardzību vērstā retorika - mums jau viss ir aizliegts, dabu sargājam vairāk nekā cilvēkus, mēs ražojam, bet zaļie par Eiropas naudu mums traucē dzīvot utt.

Pirmkārt, vērts atzīmēt, ka biotopu kartēšana neko neaizliedz, tā tikai ļauj mums noskaidrot, kur atrodas īpaši aizsargājamie biotopi. Šo biotopu saglabāšanai nepieciešamo pasākumu noteikšana ir cits process.

Bet pat pieņemot, ka visos īpaši aizsargājamos biotopos neko nedrīkst (kas nav īsti patiesība, bet pagaidām pieņemsim), vērts paturēt prātā, ka aplēses liecina, ka mežu īpaši aizsargājamie biotopi aizņem vien 4% valsts platības (kartēšana nepieciešama, lai saprastu, kur tieši šie 4% atrodas), un, kā jau esmu rakstījis iepriekš (šeit), pēc šī rādītāja esam starp pēdējām vietām Eiropā. Mums priekšā ir gan Lietuva un Igaunija, gan Somija un Zviedrija, bet nav dzirdēts, ka kādas valsts ekonomika tāpēc būtu sabrukusi. Savukārt bioloģiski vērtīgie zālāji (t.i., īpaši aizsargājamie zālāju biotopi) aizņem mazāk nekā 1% Latvijas teritorijas (sk. šeit). Kur tad ir tas "katrs paksis", kurā ir pa biotopam? Kur ir  "zaļākā valsts Eiropā"?

Neesmu ekonomists, bet man ir aizdomas, ka Latvijas ekonomiku vairāk par informācijas slēpšanu glābj Eiropas Savienības fondu finansējums. Interesanti, ka visas nozares, kuru priekšstāvji aktīvi iestājas pret biotopu kartēšanu, ir atkarīgas no "Eiropas naudas" - gan mežsaimnieki, gan lauksaimnieki, gan ceļu būvētāji, gan pašvaldības. Tiklīdz mums Latvijā kādas grūtības, stiepjam savu rociņu Eiropas Komisijas virzienā. Bet, kā reiz teica mans kolēģis, ja gribi vizināties, proties stumt ragaviņas - līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā nāk ne tikai nauda, bet arī pienākumi, un, jā, par šo pienākumu nepildīšanu arī var būt jāmaksā nauda. Vai tas izglābs Latvijas ekonomiku?

Protams, ir nožēlojami, ka Eiropas Komisijai ir jābūt mūsu VID. Galu galā Eiropas Komisija tikai uzrauga, lai ievērojam likumus, lai kādi tie būtu. Latvijas dabas vērtību apzināšanai un saglabāšanai vajadzētu būt mūsu pašu interesēm, turklāt mēs zinām, ka Latvijas iedzīvotājiem tas tiešām rūp. Tieši tāpēc ir tik nepatīkami redzēt, kā "cilvēka aizsardzības" vārdā uzņēmēju lobiji un pat ministrija ir gatava melot mūsu naudas devējiem.