pirmdiena, 2017. gada 18. decembris

Mums izdevās!

Ko mantojusi es no senčiem saviem? -
Ne titulus, ne zelta gredzenus,
Vien viņu egles, ozoli un kļavas
Pār mana mūža ceļiem vējā zuz.
(Ārija Elksne "Mans mantojums")

"Kad vīri mani grib saraudināt, viņi uzdzied šo dziesmu," reiz man teica pensionētais mežkopis Jānis Počs.

Par to, kā gandrīz pirms gada tikos ar Jāni Poču, esmu jau rakstījis iepriekš (šeit), bet tā arī īsti neesmu pastāstījis, kāpēc viņš aicināja mani uz sarunu. Šķiet, tagad tam ir īstais brīdis.

Kā vēlākas sarunas lika noprast, iemesls, kāpēc tiku aicināts uz tikšanos, varēja būt mans raksts "Vai Latvijai lemts kļūt par izcirtumu lielvalsti?", kurā izteicu aizdomas, ka tiekam gatavoti intensīvākai Latvijas mežu izciršanai. Vēlāk, pētoši samiedzis acis, Jānis teica: "Es nesaprotu, kā jūs, cilvēks bez speciālas izglītības, esat tik precīzi sapratis problēmas sakni."

Bet pirmoreiz tikāmies pie Centrāltirgus. Jānis sēdēja savā mašīnā un klēpī turēja ne tikai savas grāmatas, kuras bija iecerējis man uzdāvināt, bet arī mapīti ar avīžu izgriezumiem. Izgriezumu kaudzītes virspusē bija Dagņa Dubrovska raksts "Meža kanoni jāmaina!" Un Jānis bija nikns! Rādot rakstu viņš teica: "Redziet, tas vajadzīgs, lai varētu teikt, ka zinātnieki tā ieteikuši!" Bet mūsu sarunu viņš noslēdza, sakot, ka tauta esot jāceļ kājās. Esot jāstāsta, kas notiek.

Taču Jānis Počs nebija vienīgais, ko satrauca virziens, kādā iet Latvijas mežu apsaimniekošana. Kāds cits mežkopis (ko nepazīstu, tāpēc vārdā šoreiz nesaukšu) rakstīja vēstulē Latvijas Televīzijai: "Taču vienreiz vismaz valsts vadībai jānāk pie prāta, ka nedrīkst cirst nepieaugušus kokus. Tās priežu audzes, kuras tika iestādītas pagājušajā gadu simtenī 60. un 70. gados nevar atļaut nocirst. Pēc sešdesmit gadiem būs pieaugušas audzes un meža apsaimniekošana aiziet pareizas apsaimniekošanas ritmā. Mums taču jādomā par nākotni." Bet vēstuli noslēdza ar vārdiem: "Pirmkārt tas nav godīgi un otrkārt tie, kas to mežu iestādīja sešdesmit gadus atpakaļ, domāja par nākotnes koku, nevis lai kāds atnāktu un izvarotu mežu!"

Pēc dažiem mēnešiem tapa skaidrs, ka veco mežkopju un manas bažas bija pamatotas - Zemkopības ministrija nāca klajā ar ideju par grozījumiem koku ciršanas noteikumos (lasīt šeit). "Tauta jāceļ kājās!" atkal teica Jānis Počs un cēlās kājās arī pats, rakstot atklātu vēstuli Zemkopības ministram Jānim Dūklavam un aicinot neatbalstīt noteikumu grozījumus (vēstule lasāma šeit).

Jāatzīst, es nebiju pārliecināts, ka tāda šķietami tehniska lieta kā galvenās cirtes caurmērs liks tautai celties kājās, lai gan bija skaidrs, ka šie grozījumi ir liels drauds Latvijas mežiem, kā to bija sapratuši mežkopībā izglītoti vīri. Tomēr tad, kad vairākas vides organizācijas un privātpersonas lika galvas un spēkus kopā un radās iniciatīva ar skarbi ironisko nosaukumu "100 kailcirtes Latvijas simtgadei", tauta galu galā saprata, ka runa ir ne tikai par dzeņiem un melno stārķi, kam vajag resnus kokus, bet par mums visiem. Un tauta cēlās kājās. Vairāk nekā 4500 cilvēku parakstīja petīciju pret noteikumu grozījumiem.

Arī noteikumu virzītāji, kas sākumā mūsu iebildumus bija ierastajā kārtībā ignorējuši, kļuva arvien tramīgāki, un argumentus par noteikumiem arvien biežāk (it īpaši publiskajā telpā) aizstāja emocionālām frāzēm piesātināti argumenti pret tiem, kas atļaujas iebilst pret grozījumiem, salīdzinot mūs pat ar fašistiem. Tika nosprausta frontes līnija, kur vienā pusē ir meža īpašnieki, bet otrā - "zaļās" organizācijas (tieši tā - pēdiņās). Tomēr mūsu pusē bija ne tikai cilvēki, kas ar meža nozari nav saistīti un saka: "Ja rīkosiet piketu, es būšu klāt!", bet arī meža īpašnieki ("Katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka šie grozījumi nav pieņemami," komentēja kāds no viņiem) un mežkopji ("Lūdzu, dariet visu iespējamo, lai nepieļautu šos grozījumus!").

Neapšaubāmi liela nozīme bija arī tam, ka pienācis laiks, kad politiskajām partijām interesē sabiedrības viedoklis, - laiks pirms vēlēšanām. Turklāt arī VARAM un Tieslietu ministrija iebilda pret noteikumu grozījumu tālāku virzību. Ja vides organizācijām varētu pārbrist pāri, kā tas darīts iepriekš,  tad ministriju iebildumi ir cita lieta. Zemkopības ministrija saprata, ka grozījumi tomēr šoreiz neies cauri, un atsauca grozījumus, publiski to paziņot ļaujot Latvijas Meža īpašnieku biedrībai (lasīt šeit).

Šobrīd tauta ir uzvarējusi. Protams, nemānīsim sevi ar pārlieku optimismu. Kādā publikācijā anonīms meža īpašnieku pārstāvis jau norādījis, ka pie noteikumu grozījumiem atgriezīsies pēc vēlēšanām (lasīt šeit). Līdz tam varam būt gatavi intensīvai nomelnošanas kampaņai pret vides organizācijām. Jauni argumenti par labu noteikumu grozījumiem līdz vēlēšanām jau neradīsies, tāpēc loģiski ir koncentrēties uz to, lai vienkārši mēģinātu nostumt malā un sabiedrības acīs par neuzticamiem padarīt tos, kas iebilst pret grozījumiem. Bet pagaidām varam ievilkt elpu un piesprādzēties, gatavojoties turpmākajam.

Kā es tagad gribētu atceļā uz mājām iegriezties pie Jāņa Poča Babītē, Meža ielā un teikt: "Jāni, mums izdevās! Es nebiju pārliecināts, ka mums izdosies, es zinu, ka atelpa ir īslaicīga, bet mums izdevās!" Bet tagad pie Jāņa Poča ir jābrauc nevis uz Babīti, bet uz Salaspils kapiem. "Citi baidās runāt vai jau zem velēnas," viņš man teica pirms gada, un tagad pats pievienojies tiem aizgājušajiem mežkopjiem, kuru atstātais mantojums redzams mums visapkārt. Bet kopā mums izdevās.

Un kad jūs mani projām aiznesīsiet
Un baltā smilšu kalnā atstāsiet,
Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu,
Kā mani koki zied.

ceturtdiena, 2017. gada 30. novembris

Somijas piemērs - vai Latvijas mežu nākotne?

Mēs būvējam mākslīgās ligzdas zivjērgļiem, un tagad gandrīz puse no tiem ligzdo mākslīgajās ligzdās. Reiz, kad uzstājos ASV, auditorija teica: "Tas ir lieliski, ka jūs esat uzbūvējuši tik daudz mākslīgo ligzdu zivjērglim." Bet es viņiem atbildēju: "Nē, tas ir nacionāls kauns, ka mums tas jādara."
(Pertti Saurola, Helsinku Universitāte)

Harijs Poters viesojas Somijā.
Metsähallitus: "Ja...? Bet man ir burvju nūjiņa, kas vecus mežus
pārvērš parastos komerciālos mežos!"
Karikatūra: Seppo Leinonen, www.seppo.net
Vēl 2011. gadā LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons brīdināja, ka galvenajā cirtē cēramo koku caurmēra samazināšana var nojaukt Latvijas mežsaimniecības pamatus (lasīt šeit). Tagad J. Jansons ir kļuvis arī par AS "Latvijas valsts meži" padomes priekšsēdētāju un vienu no aktīvākajiem galvenās cirtes caurmēra samazināšanas aizstāvjiem (lasīt raksta beigās šeit). Gan J. Jansons, gan viņa kolēģi šajās diskusijās mēdz piesaukt Somiju kā labo piemēru, kur netiek ierobežots ne ciršanas caurmērs, ne vecums. Piemēram, kad vides NVO norādīja, ka koku ciršanas noteikumu grozījumu rezultātā Latvijā būs mazāk vecu mežu un lielu koku, mazāk mirušās koksnes, meži būs vienveidīgāki, palielināsies mežu fragmentācija, J. Jansona reakcija bija: "Mēs varam būt lepni par to, ka šādi riski nav, piemēram, somu zemē Somijā, kurā valsts vispār neregulē šāda tipa jautājumus." Tad nu šoreiz aicinu iepazīties ar to, kā tad iet tajā somu zemē Somijā.

Latvijas un Somijas mežus visvieglāk salīdzināt, ielūkojoties jaunākajā ziņojumā "State of Europe's Forests", bet statistika par bioloģisko daudzveidību (tostarp mežos) atrodama lapā Biodiversity.fi. Šie arī ir galvenie avoti, uz kuriem balstīta tālāk sniegtā informācija.

Somija ir vismežainākā valsts Eiropā - meži klāj 73,1% tās teritorijas, un, tāpat kā Eiropā kopumā, Somijas mežu platība palielinās. No visiem mežiem 70% ir privāti (Latvijā - 48%). Likumsakarīgi, ka arī Somijas ekonomikā mežiem ir liela nozīme - Somija ir otrajā vietā Eiropā (aiz Latvijas) pēc meža nozares devuma IKP.

Koksnes krāja Somijas mežos ir 104,4 m3/ha, kamēr Latvijā tā ir 198,2 m3/ha. Ja kādam par šo gribas sapriecāties, jānorāda, ka lielāka krāja uz meža hektāru nekā Latvijā ir ne tikai Igaunijā un Lietuvā, bet arī, piemēram, Dānijā, Maltā un Nīderlandē.

Un, protams, arī Somijā meža kopējā krāja pieaug. Un, protams, arī Somijā tiek nocirsts par pieaugumu mazāks koksnes apjoms. Tomēr Somijā nocērt 73% pieauguma, bet Latvijā - tikai 65,2%. Tātad redzam, ka mežsaimniecība Somijā ir intensīvāka nekā pie mums. Un kā tad šāda saimniekošanas intensitāte ietekmējusi Somijas mežu dabas vērtības?

100 gadu vecumu pārsniegušu un 40 gadu vecumu nesasniegušu mežu platības
 pārmaiņas Somijā (zilā līnija - Ziemeļsomija, sarkanā - Dienvidsomija, raustītā -
visa valsts). Attēls no Biodiversity.fi 
Arī Somijā saglabājies vien niecīgs īpatsvars cilvēka neskartu mežu - 1% (kas gan ir vairkā nekā Latvijā). Mežu, kuru vecums pārsniedz 100 gadus 20. gs. 20. gados Ziemeļsomijā bija 65% no visiem mežiem, bet līdz 2010. gadam šādu mežu īpatsvars bija sarucis līdz 23%. Dienvidsomijā jau 20. gados simtgadīgu mežu bija atlicis vien 6%. Turpmākajos gados šo mežu platības pieauga, taču pēc 2000. gada tās atkal sarūk, jo mežsaimniecība tiek orientēta uz vecuma klašu izlīdzināšanu. Šeit vietā atzīmēt, ka, lai gan Latvijā 100 gadu vecumu pārsniegušu mežu platība kopš 2004. gada stabili aug (ko nodrošinājusi gk. mežu aizsardzība, jo saimnieciskajos mežos šāda pieauguma nav), šobrīd pēc šo mežu īpatsvara esam apmēram Dienvidsomijas līmenī.

Arī Somijā mežus pēc izciršanas atjauno, tātad mežs it kā nekur nepazūd, tikai veca meža vietā nāk jauns. Ņemot vērā to, ka arī Latvijā kailcirtes reizēm tiek attaisnotas ar dabisku traucējumu atdarināšanu, šeit vietā citāts no Biodiversity.fi: "Jaunas apsaimniekotu mežu audzes parasti ir viena vecuma un bieži tajās dominē viena koku suga. Tas tās padara sugām nabadzīgas. Turpretī dabiski traucējumi, piemēram, meža ugunsgrēki un vējgāzes, rada jaunu mežu, kurā sastopama liela sugu daudzveidība."

Kā zināms, viens no mežu dabiskuma rādītājiem ir mirusī koksne, kas tik būtiska daudzām ar mežu saistītajām sugām (tostarp putniem). Somijas mežos mirusī koksne ir vien 5,7 m3/ha, šobrīd Latvijā - 23,5 m3/ha. Kā jau to varētu gaidīt, aizsargātos mežos mirušās koksnes daudzums ir daudz lielāks nekā komerciālos mežos.

Aizsargātu mežu Somijā ir stipri vairāk nekā Latvijā - visstingrākā aizsardzība noteikta 8% mežu (Latvijā - 0,2%). Turklāt Somijā stingri aizsargāto mežu platība pēdējos 10 gados augusi, bet Latvijā - samazinājusies. Šeit gan jāatzīmē manu somu kolēģu aizdomas, ka gluži patiesa šī optimistiskā statistika par Somiju nav. Savukārt Latvijas gadījumā skaitlis izskatās aizdomīgi mazs, taču šādu statistiku ziņojumam "State of Europe's Forests" attiecīgās valstis (Latvijas gadījumā - Zemkopības ministrija) sniegušas.

Tomēr relatīvi lielais aizsargātu mežu īpatsvars nav bijis pietiekams daudzu meža augu un dzīvnieku sugu populāciju saglabāšanai. Kā jau vienmēr, no pārmaiņām vidē daļa sugu iegūst, daļa zaudē, bet apdraudēto mežu sugu stāvoklis Somijā turpina pasliktināties. Lai gan laikā starp 2000. un 2010. gadu 81 Sarkanajā sarakstā iekļauta mežu suga tika pārkvalificēta uz mazāka apdraudējuma kategoriju, taču 108 sugu apdraudētības kategorija tika paaugstināta. Ar mežsaimniecību saistīti faktori ir galvenie draudi 606 sugām, kas ir 74% visu apdraudēto meža sugu. Kā norāda Biodiversity.fi, "mežsaimniecības pasākumi ir gan samazinājuši svarīgu dzīvotņu, piemēram, dabiskiem līdzīgu vecu mežu, platības, gan samazinājuši parastāku meža dzīvotņu kvalitāti".

Kā redzams, Somijā piepildās tie riski, uz kuriem, runājot par koku ciršanas noteikumu grozījumiem Latvijā, norāda vides organizācijas: vecu mežu platība samazinās, mirušās koksnes ir mazāk, meži kļūst vienveidīgāki, un tas viss atstāj negatīvu ietekmi uz meža iemītniekiem. Var jau būt, ka taisnība J. Jansonam, ka mežu apsaimniekošanā no Skandināvijas esam atpalikuši par 50 gadiem, bet vismaz man ļoti negribētos šajā ziņā somus panākt.


otrdiena, 2017. gada 7. novembris

Meža īpašnieki nav tik melni, kā viņus mālē

Laiku pa laikam, diskusiju ērtumam dabas aizsardzības pretinieki meža nozares pārstāvju vidū sevi pasniedz kā meža īpašnieku aizstāvjus, un dabas aizsardzības organizācijas parāda kā tādas, kas dažādi apspiež un ierobežo īpašniekus. Lūk, arī pagājušajā nedēļā, Meža konsultatīvās padomes sēdē spriežot par koku ciršanas noteikumu grozītājiem, vairāki meža nozares pārstāvji aizrādīja, ka "privātais īpašnieks nav ienaidnieks dabai", un ka izskatās, ka "privātais meža īpašnieks ir vissliktākais, no kā vajag sargāt".

Droši vien cīņu "par īpašnieku tiesībām" stipri sarežģītāku padarītu atziņa, ka meža īpašnieks patiešām nav dabas ienaidnieks. Kā jau esmu rakstījis iepriekš, "Latvijas Fakti" veiktā aptauja parādīja, ka 77% meža īpašnieku piekrīt tam, ka būtu jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā. Zināms arī tas, ka 15% LOB biedru ir meža īpašnieki.

Lūk, ko saka viens no LOB biedru rindās esošajiem meža īpašniekiem:

"Man visu laiku mežu ciršana pavasarī saistās ar vergu tirdzniecību. Verdzības primārais mērķis bija gūt peļnu, un tas tika darīts uz citu dzīvības rēķina. Anglijas svarīgākie argumenti par verdzību bija, ka tā ir obligāti nepieciešama, lai nodrošinātu bagātu un veiksmīgu Angliju, visas citas valsts dara tāpat, verdzniecība nāk par labu afrikāņiem, tas ir neizmantots resurss, jo nekam citam viņi tāpat neder. Mežu nozare, šķiet, izmanto tādus pašus argumentus. Anglija pēc verdzības atcelšanas nesabruka, bet pārstrukturizējās uz citiem ienākumu avotiem, tāpat būs arī ar Latviju, ja atcelts ciršanu pavasarī."

Tas nenozīmē, ka citētais meža īpašnieks necērt savā īpašumā kokus. Cērt, bet neaizmirst arī par citām meža vērtībām. Tāpat meža īpašnieki darbojas citās dabas aizsardzības organizācijās, lepojas ar mikroliegumiem savos mežos, māca citus īpašniekus, kā saimniekot dabai draudzīgi...

Tā vien šķiet, ka tieši meža īpašnieku (?) pārstāvji ir tie, kas mēģina iztēlot meža īpašnieku par dabas ienaidnieku. Lūk, biedrības "Meža īpašnieku kooperācijas atbalsta centrs" (viņi arī Mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība "Mežsaimnieks") ieraksts sociālajos tīklos:


Bez jebkādiem pierādījumiem meža īpašnieki tiek vainoti neticamu apmēru noziedzībā! Vai varat iedomāties, kāda būtu reakcija, ja ko šādu pateiktu kāda dabas aizsardzības organizācija?

Nav šaubu, ka ir gadījumi, kad īpašnieki iznīcina savos mežos esošās lielās ligzdas. Jā, daļa meža īpašnieku tomēr ir dabas ienaidnieki. Tomēr nav pamata domāt, ka tā varētu būt lielākā daļa un ka gada laikā izpostīto ligzdu skaits patiešām "varētu sniegties tūkstošos". Pat tie īpašnieki, kam nepatīk esošā dabas aizsardzības sistēma biežāk izvēlēsies slēpt ligzdu un lamāsies, ja kāds dabas eksperts to uzies, bet nepacels roku, lai ligzdu nogāztu. Varu tikai pieņemt, ka "ligzdu tūkstoši" radušies paviršas ekstrapolācijas rezultātā, "Mežsaimnieka" biedru nodarījumu attiecinot uz visiem Latvijas mežu īpašniekiem.

Tomēr arī tajos gadījumos, kad meža īpašnieks izšķiras iznīcināt lielo ligzdu (kas, atgādinu, var būt krimināli sodāms pārkāpums!) vai īpaši aizsargājamu biotopu, nereti tas nenotiek pēc paša īpašnieka iniciatīvas. Aiz kadra sēž "mežsaimnieki", "meža īpašnieku biedrības" un "meža sertifikācijas padomes", kas biedē un baksta īpašnieku: "Nogāz! Nocērt! Citādi tev visu aizliegs un atņems! Pat kompensāciju nesamaksās!" Kantori, kas ieinteresēti no īpašnieka dabūt lētu koksni, neteiks, ka saņemt kompensāciju par mikroliegumu var būt izdevīgāk nekā cirst mežu. Īpašnieks būs pastrādājis noziegumu, bet tie, kas pagrūduši īpašnieka roku, tāpat arī paliks aiz kadra, nesodīti.

Saprātīgi domājošs meža īpašnieks apzinās meža nozīmi Latvijas dabas saglabāšanā un noteikti zina arī to, ka tas, ka tev kaut kas pieder (vienalga - mežs, māja, auto vai tikai pildspalva), nekad nenozīmē, ka vari ar savu īpašumu darīt jebko, kas ienāk prātā. Vienmēr būs kādi ierobežojumi sabiedrības interesēs. Un, lai ko teiktu meža īpašnieku interešu šķietamie pārstāvji, es ticu, ka lielākā daļa Latvijas meža īpašnieku ir saprātīgi domājoša.


trešdiena, 2017. gada 18. oktobris

...bet mežiem par labu tās nenāks

Atskatoties uz jaunākajiem rakstiem manā blogā, saprotu, ka, reaģējot uz dažādu meža zinātnieku publiskajiem izteikumiem, būšu radījis triloģiju. Tad nu nododu lasītājam pēdējo (cerams!) rakstu Viestura Ķerus triloģijā "Arī zinātnieki reizēm runā muļķības".

Un šoreiz stāsts ir par Dagņa Dubrovska rakstu "Meža nozares regulējumam pārmaiņas nāks par labu" portālā "Delfi".

Lai lasītājam būtu skaidrs konteksts, jāzina, ka saknes D. Dubrovska rakstā izmantotajiem argumentiem meklējamas Zemkopības ministrijas organizētajā darba grupā koku ciršanas noteikumu apspriešanai. Šajā darba grupā vides organizācijas norādīja uz konkrētiem riskiem, ko radītu galvenās cirtes caurmēra samazināšana, un aicināja grozījumu virzītājus šos riskus izvērtēt. Analīzi veikt uzņēmās AS "Latvijas valsts meži" un, kā noprotams, uzticēja šo darbu D. Dubrovskim.

Analīze tika veikta, bet tā bija ārkārtīgi nepilnīga. Vides organizācijas, Dabas aizsardzības pārvalde, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un arī LU profesors (!) Guntis Brūmelis norādīja uz nepieciešamajiem papildinājumiem un precizējumiem, bet tā vietā lai turpinātu diskusiju darba grupā, ir tapusi publikācija "Delfos". Tas apliecina, ka "analīze" ir bijusi tikai ķeksīša pasākums (lai varētu teikt, ka tā veikta), nevis mēģinājums godprātīgi novērtēt ar noteikumu grozījumiem saistītos vides riskus un izlemt, kā tos mazināt.

Kad nu konteksts ir skaidrs, ielūkosimies dažos konkrētos punktos no D. Dubrovska rakstītā:

"Iebildumi ir dažādi – sākot no nezinātniskiem apgalvojumiem, ka priedes vienmēr sekmīgi iespējams atjaunot pēc izlases cirtēm, un beidzot ar visai antikapitālistiskiem aicinājumiem nepieļaut, ka mežu īpašnieki domā saimnieciskās kategorijās, meklē izdevīgākos saimniekošanas modeļus un vēlas gūt peļņu."

Skumji, ka zinātnieks savu rakstu sāk ar sen apzelētām demagoģijas klišejām - apstrīd apgalvojumus, ko neviens nav izteicis. Neviens no vides organizāciju pārstāvjiem nav apgalvojis, ka priedes vienmēr sekmīgi iespējams atjaunot pēc izlases cirtēm. Kā zināms, dabā (un zinātnē!) gandrīz nekur nepastāv "vienmēr". Protams, var atrast sliktus piemērus un var atrast labus piemērus, bet zinātne meklē likumsakarības. Un atrod - piemēram, LVMI "Silava" zinātnieku veiktajā pētījumā, kas parāda, ka šobrīd atļautajos 0,2 ha atvērumos priedi ir iespējams atjaunot (lasīt šeit).

Protams, neviens arī nav aicinājis nepieļaut, ka meža īpašnieki vēlas gūt peļņu. Tikai izmisums, ar kādu tiek virzīti šie noteikumu grozījumi, liek kārtējo reizi uzdot jautājumu - vai tad līdz šim meža īpašnieki peļņu neguva? Protams, vienmēr var gūt vēl lielāku peļņu, bet maksimālas peļņas gūšanai nedrīkst upurēt citas meža funkcijas. Tā nu mums tajā Meža politikā rakstīts (šeit), ka būtu jālīdzsvaro vides, ekonomiskās un sociālās vajadzības mežu apsaimniekošanā. Īpaši tas attiektos uz valsts mežiem, bet tā nu iznācis, ka likumdevējs tos sasējis kopā ar privātajiem, un arī šoreiz Zemkopības ministrija nevēlas dzirdēt ieteikumu, ka grozījumus, kas samazinās galvenās cirtes caurmēru, varētu attiecināt tikai uz privātajiem mežiem.

"Lai gan kaimiņu valstīs normatīvie akti jau ir liberālāki, tomēr tas nenozīmē, ka tur būtu palielinājušies ciršanas apjomi."

Par kaimiņvalstīm šajā gadījumā D. Dubrovskis sauc Somiju, Zviedriju un Igauniju. Runājot par Somiju, viņš pat norāda konkrēti, ka "2014. gada 1. janvārī tika pieņemtas Meža likuma izmaiņas, ar kurām tika atcelti galvenās cirtes (meža atjaunošanas cirtes) vecuma ierobežojumi". Šis konkrētais datums tad arī ļauj viegli pārliecināties, ka D. Dubrovska rakstītais, ka "tas nenozīmē, ka tur būtu palielinājušies ciršanas apjomi", neatbilst patiesībai. Ielūkojoties "Eurostat" datos (šeit), redzams, ka mežizstrādes apjoms Somijā 2015. gadā sasniedza augstāko līmeni pēdējos desmit gados (par 2016. g. datu nav):


Protams, nevaru apgalvot, ka mežizstrādes apjoma pieaugums noticis tieši un tikai Meža likuma grozījumu dēļ, bet tas, ka ciršanas apjoms ir palielinājies, ir redzams.

Arī informācija par mežsaimniecības ietekmi uz dabu Somijā ir viegli pieejama (šeit). Tas dod mums iespēju pārliecināties, ka Somijā īstenojas visi galvenie riski, uz kuriem šo grozījumu sakarā norāda vides NVO: maz vecu mežu, samazinās mirušās koksnes daudzums, vienkāršojas mežu struktūra.

"Līdzšinējā privāto mežu apsaimniekošanas prakse liecina, ka bieži vien pēc skujkoku audžu nociršanas dabiskās atjaunošanās rezultātā saaug mīkstie lapu koki, kā rezultātā Latvijā samazinās skujkoku audžu īpatsvars. Mēs riskējam pazaudēt piejūras teritorijām raksturīgās priedes."

Par priedi esmu detalizēti rakstījis jau iepriekš (šeit), bet šeit arī D. Dubrovskis lieliski savelk kopā, kāpēc mazinās skujkoku mežu īpatsvars. Vai tas attaisno grozījumus, kas ļautu šos mežus nocirst ātrāk?

"Grozījumi nodrošinās iespēju pārējo meža apsaimniekotāju mežos (aprēķinos nav iekļauti valstij piederošie meži) meža kapitālvērtību palielināt par 440 miljoni eiro (no 5 līdz 5,440 miljardiem eiro) ar nosacījumu, ka tiek veikta mērķtiecīga meža atjaunošana ar saimnieciski vērtīgām koku sugām un intensificēta meža apsaimniekošana. Ja meža atjaunošanā lielā daļā privāto īpašumu turpināsies atjaunošana, izmantojot saimnieciski mazāk vērtīgas koku sugas, tad meža kapitālvērtība turpinās samazināties, kas nav vēlams."

440 miljoni grozījumu sakarā tiek pieminēti laiku pa laikam, bet tas, kas netiek pieminēts un ko dīvainā kārtā nepiemin arī pats D. Dubrovskis, ka šie aprēķini balstīti uz D. Dubrovska piedāvājumu noteikumu grozījumiem, kas neatbilst Zemkopības ministrijas faktiski izstrādātajiem grozījumiem (D. Dubrovska prezentāciju ar aprēķiniem var skatīt šeit).

Komentējot to, ka "meža kapitālvērtība turpinās samazināties", vienu attēlu no D. Dubrovska prezentācijas gribu izcelt īpaši:

Zilā līnija - spēkā esošās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā meža atjaunošanas prakse;
oranžā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un vēlamā atjaunošanas prakse;
pelēkā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā atjaunošanas prakse
Neaizmirsīsim, ka noteikumu grozījumi neatbilst D. Dubrovska piedāvātajiem, tāpēc arī šis grafiks var īsti neatbilst reāli gaidāmajai situācijai, bet, tā kā pats D. Dubrovskis uz to atsaucas, aplūkosim arī mēs. Un aplūkosim uzmanīgi!

Meža politikā noteikts, ka meža kapitālvērtība nedrīkst samazināties, tai vēlams pieaugt. D. Dubrovskis norāda, ka meža kapitālvērtības samazināšanās nav vēlama. Grafikā redzams, ka pašreizējais regulējums un līdzšinējā atjaunošanas prakse (zilā līnija) nodrošina stabilu privāto mežu kapitālvērtības pieaugumu līdz šī gadsimta beigām. Pēc tam tā nedaudz samazinās, bet līdz mūsdienu līmenim vairs nenokrīt.

Jā, veicot grozījumus, mežu kapitālvērtība ir lielāka uzreiz (loģiski - ir iespēja pārdot to, ko šobrīd pārdot nav iespējams), bet jau nākošajā desmitgadē tā sāk samazināties, īpaši dramatisku lejupsīdi piedzīvojot ap 2090. gadu.

Vissliktākais scenārijs (no kapitālvērtības viedokļa) - ļaut mežus cirst ātrāk, bet nenoteikt papildu prasības mežu atjaunošanai.

Īsāk sakot ir acīmredzams, ka tieši spēkā esošās normatīvo aktu prasības nodrošina Meža politikā noteiktā uzdevuma attiecībā uz meža kapitālvērtību izpildi, neradot riskus ilgtermiņā.

"Izpētīts, ka prognozētais ciršanas apjomu pieaugums ir aptuveni 10% no ikgadējā ciršanas apjoma (aptuveni 1670 ha)."

Lūk, šis gan ir patiešām zinātnieka necienīgi! Daudz godīgāka bija D. Dubrovska atbilde uz jautājumu, kā varētu mainīties mežizstrādes apjoms, klātienē: "Es nezinu." Arī pēc tam izpētīts nav nekas. Minētie hektāri balstās uz pieņēmumu, ka, būtiski palielinoties to mežu platībām, kuras var nocirst pēc caurmēra (un nemainoties platībai, ko var nocirst pēc vecuma), pēc caurmēra nocirsto cirsmu īpatsvars nepalielināsies. Aicinājums aprēķināt arī alternatīvu scenāriju - ciršanas apjomu palielināšanos proporcionāli kopējam izstrādei pieejamo platību palielinājumam (tātad lielākam caurmēra ciršu īpatsvaram) - palika bez atbildes. Vēl būtiskāk - prognozējot mežizstrādes apjomu pieaugumu valsts meži vispār nav ņemti vērā.

"Savukārt galvenās cirtes mērķa caurmēra samazināšanas rezultātā resno stumbru īpatsvars nedaudz saruks, bet tas joprojām būs lielāks par resno stumbru īpatsvaru dabiskās, cilvēka saimnieciskās darbības neietekmētās audzēs."

Lūk, arī D. Dubrovskis norāda, ka resnu koku īpatsvars samazināsies. Uz jautājumu, kur radušies dati par saimnieciskās darbības neietekmētām audzēm, atbilde šajā rakstā nav rodama un arī privātā sarakstē ar autoru tas palika neatbildēts.

"Tika veikta arī mežaudžu vecumstruktūras analīze, lai noskaidrotu, vai vecāku mežu īpatsvars (virs 60 - 70 gadiem) samazināsies. Rezultāti liecina, ka, ieviešot piedāvātos grozījumus, galvenās cirtes parametrus audzes sasniegs vecumā virs 60 gadiem (priedei intervālā no 74-88 gadiem, eglei 63-73 gadiem, bērzam 60-64 gadiem). Tātad pamatā netiks cirstas jaunākas audzes."

Vēl viens klajas demagoģijas piemērs - pēc grozījumiem netiks cirsti meži, kas jaunāki par 60 gadiem, tāpēc šo vecumu īpatsvars nesamazināsies. Fakti rāda pretējo - 60 gadu vecumu pārsniegušu mežu platība samazinās jau tagad (kopš 2012. gada). Kā tas iespējams, ja jaunākus mežus nedrīkst cirst? Elementāri - arī 100-gadīgs mežs, ko drīkst nocirst, ir par 60 gadiem vecāks, un tā nociršana samazina 60 gadu vecumu pārsniegušu īpatsvaru. Kāds gan būtu pamats pieņēmumam, ka šī tendence nepastiprināsies, nolaižot vecuma latiņu, pie kuras mežu atļauts cirst?



"Attiecībā uz mežu fragmentācijas palielināšanos (...) jāatzīmē, ka galvenās cirtes mērķa caurmēra izmaiņas neskar esošo, atbilstoši normatīvajiem aktiem izveidoto īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un mikroliegumu tīklu, kā arī galvenās cirtes platība ierosināto izmaiņu gadījumā pieaugtu nebūtiski."

Arī šajā punktā D. Dubrovskis izliekas nedzirdējis darba grupā runāto - mežu fragmentācijas pieaugums gaidāms ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un mikroliegumiem. Pagaidām Latvijā vēl ir gana daudz aizsargājamu sugu, kas mīt ārpus šīm teritorijām un kuru dzīvi būtiski apgrūtinātu mežu fragmentācijas pieaugums. Tāpat esam daudzkārt norādījuši, ka esošais mikroliegumu tīkls ir nepietiekams. Zemkopības ministrija novilkusi politisku svītru, ka aizsargājamu mežu platības palielināties nedrīkst, bet, tā vietā, lai domātu, kā tad saimniekot dabai draudzīgāk ārpus aizsargājamām teritorijām, tiek virzītas šādas iniciatīvas, kas tikai veicinās mežu izciršanu.

"Zinātnieki savus argumentus ir pateikuši..."

Jā, patiesi - zinātnieki ir pateikuši savus argumentus. Bet mežzinātnieki ir bijuši vienīgie, kas pagaidām ir uzklausīti, lai gan viņu argumenti ir.. nu... skatīt iepriekš.

pirmdiena, 2017. gada 28. augusts

Kas notiek ar Latvijas priedi?

Tā iznācis, ka jāturpina iepriekšējā rakstā iesāktā tēma par ticību zinātniekiem.

Droši vien, visos laikos ir bijis tā, ka zināma daļa sabiedrības zinātnieku teiktajam un rakstītajam vienkārši netic. Divi mūsdienu piemēri, kas zem saukļa "Zinātnieki melo!" ir apvienojuši gandrīz globālas kustības, ir klimata pārmaiņas un bērnu vakcinācija. Diemžēl sabiedrības jau tā nestabilo ticību zinātnei viegli var iedragāt zinātnieki, kas raksta vai runā blēņas, turklāt dara to, īpaši uzsverot, ka ir zinātnieki. Un te arī nonākam pie tā, par ko gribu rakstīt šoreiz - mežzinātņu doktora Imanta Baumaņa raksta Vai gada koka godā izraudzītā priede saglabās līderpozīcijas mūsu mežos? portālā Delfi.

Raksta konteksts ir šobrīd aktuālais jautājums par meža nozares vēlmi tikt pie kailcirtēm piejūras priežu mežos, kur šobrīd atļautas tikai izlases cirtes. I. Baumanis rakstā nosoda ieceres pretiniekus un norāda, ka pašreiz spēkā esošā regulējuma dēļ Latvijā zaudē priežu mežus: "Protams, lēmumu aizliegt kailcirtes radīja vēlme nodrošināties pret iespējamu priežu mežu platību samazināšanos. Taču tieši tas, no kā baidījās, tagad notiek."

Autors arī norāda: "...pēdējās desmitgadēs strauji samazinājušās priežu jaunaudžu platības. Iemesli tam ir vairāki:

- pagājušā gadsimta 60. gados piedzīvotas divas postošas vējgāzes, pēc kurām meža atjaunošanā netika izmantotas priedes – tika stādītas egles vai arī izcirtums atstāts dabiskai atjaunošanai;

- pēc 1978.–1979. gada bargās ziemas priežu audzēs aktivizējās dažādas slimības – skujbire, sakņu trupe, zaru vēzis u. c., kas mežkopju aprindās radīja satraukumu par priedes izdzīvošanu;

- 80. gadu beigās priežu jaunaudzēs ievērojamu postu nodarīja aļņi, kas bija lielā skaitā savairojušies; - pēdējās desmitgadēs mežu īpašnieki nelabprāt stāda priedes tām piemērotā augsnē, jo priedes ieaudzēšana, salīdzinot ar egli, ir sarežģītāka un dārgāka. Priežu jaunaudzes prasa rūpīgāku kopšanu, un tās biežāk bojā pārnadži, kuru skaits ievērojami palielinājies;

- pielietojot pakāpeniskās cirtes, notiek sugu maiņa, platības aizaug ar lapu kokiem un krūmiem, kā arī eglēm."

Un lai gan I. Baumanis min vairākus iemeslus priežu mežu platības sarukumam, raksta vēstījums ir skaidrs - galvenā problēma ir izlases jeb pakāpeniskās cirtes, ko atbalsta "cilvēki, kas samērā nicīgi izturas pret ekonomiku un tās vajadzībām".

I. Baumaņa raksta labākai izpratnei piedāvāju iepazīties ar dažiem skaitļiem (visi avoti ir publiski pieejami, un katrs lasītājs var par datu pareizību pārliecināties pats).

Jāsāk, ar to, ka pamatā I. Baumanim ir taisnība - priežu mežu platības Latvijā samazinās. Šeit redzamas priežu mežu platības pārmaiņas pēc Valsts meža dienesta datiem.


Ievērojiet, ka diagrammā trūkst 2016. gada. Šī gada datu VMD interneta lapā nav. Šajā laikā notika pāreja uz jaunu datubāzi, tāpēc arī pret platības samazinājumu starp 2015. un 2017. gadu ieteiktu izturēties piesardzīgi (iespējams, tas atspoguļo pārmaiņas datu precizitātē, nevis patiesu samazinājumu).

Ja izmantojam salīdzinājumam 2017. gadu, kopš 2001. gada priežu mežu platības samazinājušās par 9,4%, bet, ja ievērojam manis ieteikto piesardzību un salīdzinām 2001. un 2015. gadu, redzam samazinājumu par 6,5%.

Savukārt par priežu jaunaudžu platību strauju samazinājumu gan nav taisnība - VMD dati liecina, ka vismaz kopš 2001. gada priežu jaunaudžu (t.i., mežu līdz 40 gadu vecumam) kopējā platība stabili aug.


Tā kā I. Baumanis kā iemeslus priežu jaunaudžu platību sarukumam min 20. gs. 60. un 80. gadu notikumus, aicinu aplūkot priežu mežu vecuma struktūru (pēc tiem pašiem VMD datiem).


Lielākai skaidrībai diagrammā pie diviem stabiņiem esmu atzīmējis gadus, kad šie priežu meži atjaunoti. Redzams, ka arī šajā punktā I. Baumanim ir taisnība - minētajos periodos tādu vai citādu iemeslu dēļ meži ar priedi atjaunoti mazāk nekā pirms tam vai vēlāk, un tas radījis "bedri" priežu mežu vecuma struktūrā. Šeit gan jāpatur prātā, kāds ļoti būtisks aspekts - I. Baumaņa aprakstītie notikumi nozīmēja priežu mežu platību sarukumu tolaik, un ar lielu varbūtību tie novedīs pie ciršanas vecumu sasniegušu priežu mežu platību samazinājuma nākotnē (pēc 50-80 gadiem), bet tie neizskaidro šobrīd (kopš 2001. g.) notiekošo priežu mežu platību samazinājumu.

Lai izprastu šobrīd notiekošā priežu mežu platību sarukuma iemeslus, varam ielūkoties paša LVMI "Silava" sniegtajā informācijā. Te redzam, ka pēdējos gados priežu mežu platības samazināšanos izskaidro šādi iemesli:

- sugu sastāva izmaiņas augšanas procesā 31,5%;
- sugu sastāva izmaiņas pēc starpcirtes* 10%;
- izcirtums 19,6%;
- cita atjaunotā koku suga pēc kailcirtes 33,4%;
- citi iemesli 5,5%.

*Cirte, ko veic mežaudzē līdz tās cirtmeta sasniegšanai. Izšķir kopšanas cirti, rekonstruktīvo cirti un sanitāro cirti.

Tātad galvenais iemesls priežu mežu platību sarukumam mūsdienās joprojām ir meža neatjaunošana ar priedi pēc kailcirtes. To, ka nav reālu datu, kas pamatotu pašu publiskos izteikumus (arī I. Baumaņa rakstā), ka kailcirtes aizlieguma dēļ sarūk piejūras priežu mežu platības, sarunās apstiprina gan "Silava", gan Zemkopības ministrija.

Bet, labi, diskusijas labad pieņemsim, ka datu nav tikai pagaidām - mežos viss notiek lēni, un varbūt piepildīsies grozījumu virzītāju sliktākās prognozes un piekrastes priežu mežus aizstās "nekvalitatīvas un mazražīgas lapu koku audzes". Kādu ietekmi tas atstātu uz Latvijas priežu mežu kopējo platību? Faktiski nekādu. Zemkopības ministrija apgalvo, ka noteikumu grozījumi attiecas uz nepilniem 11 tūkstošiem hektāru meža, tātad tie veido tikai 1% Latvijas priežu mežu platības. Šī ir daudz mazāka platība par to, ko priežu meži jau zaudējuši pēdējos 17 gados. Turklāt jāpatur prātā, ka galējais scenārijs - to priežu mežu, kuros aizliegta kailcirte, zaudēšana - ir maz ticams.

Tātad priežu mežu sarukumā ne tagad, ne nākotnē nevar vainot to, ka piejūras priežu mežos aizliegtas kailcirtes. Kailcirtes tiek piedāvāts kā risinājums mežu atjaunošanas nodrošināšanai, bet, kā rāda LVMI "Silava" dati, kailciršu veikšana pašreizējā mežsaimniecības praksē ir galvenais riska faktors priežu mežu platību saglabāšanai, nevis priežu mežu nākotnes nodrošinājums. Un uz šāda fona sabiedrībai tiešām vajadzētu pieņemt jaunas kailcirtes piejūras priežu mežos? Un sabiedrībai vajadzētu ieklausīties mežzinātniekos, kas to nav pamanījuši?

LVMI "Silava" strādā vairāki tiešām cienījami zinātnieki, kuros es vienmēr esmu gatavs ieklausīties pat tad, ja viņu viedoklis ir pilnīgi pretējs manējam (jo ir liela varbūtība, ka tieši viņu domas izrādīsies labāk pamatotas). Šie zinātnieki parasti vairās no publiskām diskusijām, un var viņus cienīt arī par to. Bet man ir tiešām žēl, ka publiskajā telpā priekšplānā izvirzās mežzinātnieki, kas demonstrē paviršu attieksmi gan pret faktiem, gan pret sabiedrības spriestspēju un tā met ēnu arī uz saviem kolēģiem, kuri to nebūtu pelnījuši.

trešdiena, 2017. gada 23. augusts

Es ticu...

Es ticu zinātniekiem. Tāds ir mans izejas stāvoklis. Ja zinātnieks kaut ko saka, es viņam ticu tāpēc, ka viņš ir zinātnieks. Pat tad, ja divi zinātnieki saka pretējas lietas, es mēģinu saglabāt nostāju, ka viņiem abiem ir taisnība (jo tā tiešām bieži gadās). Ja man tomēr jāizšķiras, atliek skatīties uz pētījumiem, ar kuriem zinātnieks savus izteikumus pamato. Ar manu ticību nav viegli tagad, kad tiek apspriesti Zemkopības minstrijas virzītie grozījumi koku ciršanas noteikumos (sīkāk par tiem šeit).

Es ticu Dagnim Dubrovskim, kad viņš saka, ka meža īpašnieku peļņu no koksnes pārdošanas var palielināt, cērtot tievākus kokus un to vietā stādot selekcionētus stādus, lai gan cērtamu vecumu sasniegušu mežu platības samazināsies. Es ticu somu zinātniekam Perti Saurolam, kas saka, ka Somijā meži, dzenoties pēc lielākas peļņas, nosaimniekoti tik tālu, ka sugu, kas atkarīgas no lieliem kokiem (ērgļi, pūces), populācijas balstās uz mākslīgu ligzdu uzstādīšanu. Vajadzētu izvērtēt plānoto grozījumu ietekmi uz vidi Latvijā.

"Ekofašisti! Vai jums vēl nepietiek? Vai tiešām tā ienīstat Latvijas tautu?" atbild Dagnis Dubrovskis.

Es ticu Jurģim Jansonam, ka priedei, lai atjaunotos, nepieciešama gaisma. Es ticu, ka klajā vietā priede aug labāk nekā noēnojumā. Vai "Silavai" ir pētījumi, kas parāda, ka ar 0,2 ha atvērumiem, kas atļauti piejūras ierobežotas saimnieciskās darbības zonā nepietiek, lai priedes varētu atjaunoties?

"Tas stulbums ir jāizbeidz! Tad jau varētu prasīt zinātnisku pamatojumu tam, kāds šobrīd mēnesis!" atbild Jurģis Jansons. Nelieši un nejēgas tie, kas atraduši "Silavas" pētījumu, ka šādos atvērumos priedes var atjaunot!

Aizbrauksim uz mežu apskatīties! Un Zemkopības ministrija rīko ekskursiju, pēc kuras secina: "Katrs no mums redz to, ko grib." Tieši tā! Lai nu kam, bet iesaistītajiem zinātniekiem vajadzētu zināt, ka pieeja "aizej un apskaties" zinātnē varbūt bija pieņemama pirms pāris gadu tūkstošiem ("Skaidrs, ka bezdelīgas ziemu pavada ezeru dūņās! Visi taču redz, kā tās rudenī salaižas ezeros!" "Protams, griezes uz ziemošanas vietām iet kājām! Tu taču esi redzējis, cik tizli grieze lido!"), bet mūsdienās vairs nē.

Un tā vietā, lai diskusijās liktu galdā vienu pētījumu pēc otra, iesaistītie mežzinātnieki (kas, protams, ir vienīgie vērā ņemamie zinātnieki šajā kompānijā), melnu muti aizstāv Zemkopības ministrijas izstrādātos grozījumus... Un pat neiepīkstas par to, ka šie grozījumi neatbilst viņu pašu (zinātnē balstītajiem?) priekšlikumiem. Kad Zemkopības ministrija saka, ka mežizstrādes apjomi nepalielināsies, bet īpašniekiem būs lielāka peļņa, Dagnis Dubrovskis neatgādina, ka viņa aprēķinu pamatā ir pieņēmums par izcirstā apjoma pieaugumu privātajos mežos par 30% un arī piedāvātie galvenās cirtes caurmēri ir citi. Kad Zemkopības ministrija saka, ka piejūras priežu mežos būtu atļaujamas divus hektārus lielas (lielākas nekā Latvijā vidēji) kailcirtes, Jurģis Jansons neiebilst, ka "Silava" ierosināja atļaut divreiz mazākus izcirtumus.

Es joprojām ticu zinātniekiem. Bet mana ticība prasa saprast, ka no zinātniekiem var saņemt ne tikai zinātni, bet arī demagoģiju, un prast atšķirt vienu no otras. Eh... nav vienkārša lieta tā ticība!

trešdiena, 2017. gada 9. augusts

Ar hārvesteru uz baznīcu?

Pirms kāda laika tikos ar kādu dāni, kurš savos pasaules ceļojumos bija uz dažiem gadiem piestājis Latvijā un šajā laikā arī kļuvis par LOB biedru. Tagad viņš bija nolēmis, ka pienācis laiks beidzot atgriezties dzimtenē, un mēs tikāmies, lai atvadītos. Šīs sarunas laikā uzzināju, ka viņa interešu lokā ir ne tikai putni, bet arī (iespējams, pat pirmkārt) arhitektūra. Runājoties secinājām, ka centieniem saglabāt arhitektūras pieminekļus ir zināma līdzība ar dabas aizsardzību. Pirmkārt, gan arhitektūras, gan dabas aizsardzība balstās uz vairāk nekā tikai ekonomiskiem apsvērumiem. Otrkārt, gan vienā, gan otrā gadījumā kādu gadsimtiem saudzētu vērtību var vienā mirklī iznīcināt, bet atjaunot to var vairs nebūt iespējams.

Ir vēl arī trešā līdzība, par kuru aizdomājos, kad kādā no paredzētajiem koku ciršanas noteikumu grozījumiem veltītajām sanāksmēm kāds no dalībniekiem nāca klajā ar apgalvojumu, ka piejūras meži nebūtu īpaši sargājami, jo tie ir cilvēka radīti. Gluži taisnība tā gan nav. Lai gan man nav datu tieši par piejūras mežiem, Zemkopības ministrija norāda, ka "lielākā daļa mežu Latvijā veidojušies, dabiski atjaunojoties vai ieaugot" (šeit). Lai gan dabiskas izcelsmes mežu īpatsvars piekrastē var atšķirties no valsts kopumā, visticamāk, iepriekš citētais vispārējais apgalvojums ir spēkā arī šajos mežos. Tomēr nenoliedzami, lai kāda būtu piejūras mežu izcelsme, laikā no to izcelšanās līdz mūsdienām tie ir cilvēka būtiski ietekmēti, tāpēc zināmu cilvēka lomu to pašreizējā stāvoklī noliegt nevar. Un tieši tas ļauj dabas aizsardzības pretiniekiem uzdot jautājumu, vai cilvēka radītus (vai veidotus) biotopus ir pamatoti īpaši aizsargāt.

Turklāt mežs, būdams Latvijai dabiskā ekosistēma, ir vēl salīdzinoši vienkāršs gadījums. Bet kā ar īpaši aizsargājamiem zālāju biotopiem? Kā ar virsāju biotopiem Ādažu poligonā (kas ir lielākā daļa no visiem Latvijas virsājiem)? Atšķirībā no mežiem zālāju un virsāju biotopi Latvijā lielākoties patiesi nebūtu radušies bez cilvēka līdzdalības un arī pastāvēt var tikai tad, ja tiek turpināta to apsaimniekošana. Jāpatur gan prātā, ka apsaimniekošanai nav noteikti jābūt ar mērķi saglabāt biotopu kā tādu - gan zālāji, gan virsāji Ādažu poligonā ir radušies, saimniekojot citiem mērķiem, nevis dabas aizsardzībai. Vai šie biotopi būtu aizsargājami?

Tiem, kam šķiet, ka cilvēka radīti biotopi nav aizsardzības vērti, gribu jautāt mazliet citādi: Vai jūs atbalstītu, ka Doma baznīca tiek nolīdzināta, lai tās vietā uzceltu lielveikalu? Doma baznīca taču arī ir cilvēka radīta! Varbūt lielveikals nesīs tā īpašniekam lielāku peļņu, turklāt nebūs jātērējas vecās baznīcas uzturēšanai, ko turklāt noteikti ierobežo dažādas prasības (pieņemu, ka, piemēram, ielikt Doma baznīcai plastmasas logus nav atļauts). Lūk, arī trešā līdzība arhitektūrai ar dabas aizsardzību - tas, ka cilvēks kaut ko radījis, vēl nenozīmē, ka cilvēkam ir tiesības to iznīcināt. Labi, labi, mežu nocērtot un atjaunojot, tas formāli netiek iznīcināts. Tomēr pēc šādas loģikas nekas slikts nenotiks arī tad, ja Doma baznīcas vietā turpmāk būs "Maxima XXX" - māja paliek māja.

Tomēr vienā ziņā aizsargājami biotopi ir pārāki par arhitektūras pieminekļiem - gan vieniem, gan otriem ir kultūrvēsturiska nozīme, gan vieni, gan otri dod zināmu pienesumu valsts ekonomikai, bet īpaši aizsargājami biotopi ir dzīvi (burtiskā šī vārda nozīmē) un sniedz ļoti daudzveidīgus t.s. ekosistēmu pakalpojumus. Mežā jūs varat lasīt sēnes un ogas, turklāt mežs attīra gaisu un sargā no plūdiem. Ziedu pļavās jūs varat laist ganīties bites un savākt augus tējām vai Jāņu vainagam. Virsājos... nu... Ādažu poligona virsājos lielākā daļa no jums nevar darīt neko (militāra teritorija tomēr), bet arī šeit biškopji izliek savus stropus un mednieki lūko pēc guvuma, turklāt, kā rāda pieredze no citām valstīm, pat militārajām mācībām virsāji nāk par labu, jo tad, ja augājs nobraukāts līdz plikām smiltīm, tās viegli dzenā vējš, brīžiem stipri apgrūtinot mācību norisi. Un visi šie aizsargājamie biotopi ir mājvieta daudzām augu un dzīvnieku sugām (kas arhitektūras pieminekļu gadījumā laikam nav īsti pieļaujami... lai gan - Doma baznīcā savulaik esot ligzdojis lauku piekūns).

Īsāk sakot, protams, ka īpaši aizsargājami biotopi ir īpaši aizsargājami pat tad, ja tos ir radījis cilvēks. Ne velti šādu biotopu aizsardzību paredz ES direktīva un Latvijas likumi. Ne velti likumi nepieļauj ar atrunu "šo radījis cilvēks" noplicināt mūsu un citu šeit mītošo radījumu dzīves vidi. Un jūs, kas cīnāties pret dabas aizsardzību, sakot, ka tas iedzīvotāju labā, neizliecieties! Iedzīvotāji jau sen pateikuši, ka Latvijas dabas daudzveidības saglabāšana tiem ir svarīga.

Paralēles starp arhitektūras pieminekļiem un dabas aizsardzību savilka arī kāda bilde (ko nevaru vairs atrast) Tviterī, kur bija pārfotografēts attēls no prezentācijas kādā konferencē. Tā doma bija apmēram: "Ja mēs neesam gatavi nojaukt piramīdas attīstības vārdā, kāpēc mēs pieļaujam dabas pieminekļu iznīcināšanu." Pirmajā brīdī doma šķita jauka, otrajā - naiva. Man ir bažas, ka tad, ja kāds izrēķinātu, ka piramīdu nojaukšana ir ekonomiski izdevīgāka nekā to saglabāšana, buldozeri būtu klāt kā likts. Jums šķiet, ka pārspīlēju? Izlasiet šo!

Bet mēs taču esam saprātīgāki? Mēs taču negribam lielveikalu Doma baznīcas vietā? Lūdzu, sakiet, ka arī es neesmu naivs!