ceturtdiena, 2018. gada 11. oktobris

Nu, jaunie deputāti, gribat zināt, ko jūs apsolījāt?

Pirms vēlēšanām Latvijas Kokrūpniecības federācija un Latvijas Meža īpašnieku biedrība uzdeva visām partijām jautājumus, lai noskaidrotu, kuru partiju nostāja labāk atbilst minēto organizāciju nostājai.

Pārlasot uzdotos jautājumus, man radās aizdomas, ka jautājumi varētu būt apzināti uzdoti tā, lai deputātu kandidāti nepamanītu tajos paslēptos zemūdens akmeņus. Varbūt kļūdos un topošie deputāti visu saprata ļoti labi. Šā vai tā nolēmu dabas aizsardzībai būtiskākos aizplīvurotos jautājumus iztulkot, lai gan deputātiem, gan sabiedrībai būtu skaidrāks, kādi ir LKF un LMĪB plāni nākošajiem četriem gadiem un kas draud Latvijas mežiem.

Tātad šeit izvilkums no aptaujas rezultātiem:


Paturiet prātā, ka vērtējums veikts no meža nozares organizāciju skatupunkta. Citējot LMĪB lapā rakstīto: "Ar zaļu krāsu atzīmētas tās atbildes, kas pauž atbalstu jautājuma aktualitātei un risinājumam, ar dzeltenu krāsu atzīmēts, ka atbilde ir neitrāla vai daļēja, savukārt ar sarkanu krāsu atzīmētas tās atbildes, kurās nav redzams atbalsts no politiskajiem spēkiem."

Un šeit jautājumu tulkojums:

1. Vai piekrītat, ka nedrīkst veidot jaunas aizsargājamas teritorijas?

Izlasot oriģinālo jautājumu, varētu šķist, ka es pārspīlēju, taču izstrādājot Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes, nozares pārstāvji par saviem plāniem bija atklātāki. Jā, sākotnējais formulējums, ka aizsargāto mežu platības nedrīkst palielināties, pamatnostādņu gala redakcijā (šeit) tika aizstāts ar nosacījumu, ka koksnes ieguvei pieejamās platības nedrīkst samazināties, taču būtībā ar to tiek saprasts tieši tas pats - aizsargājamu mežu platības ierobežošana. Skaidrs, ka vieglāk šādu nostāju pasniegt kā meža īpašnieku tiesību aizstāvību.

3. Vai panāksiet, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ierobežotas saimnieciskās darbības joslā priežu mežus drīkstēs cirst kailcirtēs?

Šis (un arī 9.) jautājums skaidri parāda, ka tiek plānota atgriešanās pie koku ciršanas noteikumu grozījumiem, ko neizdevās panākt pirms vēlēšanām. Toreiz kailciršu attaisnošanai galvenais arguments bija tas, ka izlases cirtēs priežu mežus atjaunot neesot iespējams. Protams, priežu mežus jūras piekrastē varētu saglabāt, tos vienkārši necērtot, taču šāda iespēja izskatīta netiek. Mazliet vairāk par priedēm un to atjaunošanu ar kailcrtēm var lasīt šeit.

4. ???

Jāatzīst, ka šis jautājums ir tik dīvains, ka es tam labu tulkojumu piedāvāt nevaru. Formulējums liek saprast, ka "Eiropas Savienības, valsts un valsts mežu apsaimniekotāju finanšu līdzekļi" tiks izmantoti tikai uzskaitītajiem mērķiem, taču nedomāju, ka nozare grib ierobežot AS "Latvijas valsts meži" mārketinga tēriņus vai panākt, ka lauksaimniekiem vairs netiek piešķirts finansējums no ES budžeta. Taču arī otrs iespējamais skaidrojums - ka šos līdzekļus drīkstēs izmantot uzskaitītajām darbībām, ir tikpat jocīgs, jo AS "Latvijas valsts meži" savus līdzekļus mierīgi iegulda ceļu būvē, jaunaudžu kopšanā un mežu mākslīgā atjaunošanā, nevienam deputātam vai ministram atļauju neprasot. Īsāk sakot, būtu pateicīgs, ja man kāds partiju pārstāvis paskaidrotu, kā viņi šo jautājumu saprata, ja reiz ir uz to atbildējuši.

9. Vai jūs atbalstāt, ka Latvijā mežus jāļauj cirst bez ierobežojumiem koku vecumam un izmēram?

Arī šī ir atgriešanās pie noteikumu grozījumiem, ko neizdevās panākt pērn, tikai šoreiz ar smago artilēriju. Atgādinu, ka Latvijā mežus kailcirtē drīkst nocirst, kad tajā augošie koki sasnieguši noteiktu vecumu vai izmēru. Pērn tika mēģināts "nolaist latiņu" sasniedzamajam izmēram, bet jau tad tika piesaukta Skandināvija, kur vecuma un koku izmēru ierobežojumu mežu ciršanai neesot - cērt, kad vien vēlies. Par to, ko šāda pieeja nozīmē Somijai, esmu rakstījis jau iepriekš (šeit). Lai šāda soļa triecienu uz dabu kaut vai mīkstinātu, būtu vairākkārt jāpalielina aizsargājamo mežu platības, bet... sk. 1. punktu.

12. Vai neiebildīsiet, ja AS "Latvijas valsts meži" atteiksies no FSC sertifikāta?

Tas, ka tieši šāds ir jautājuma zemteksts, ir skaidrs tāpēc, ka mežu sertificēšana jau tagad ir brīvprātīga. Vienīgais īpašnieks, ko Saeima vai Ministru kabinets šajā jautājumā varētu ierobežot, ir pati valsts. Iepriekš minētajās Meža nozares pamatnostādnēs gan noteikts, ka viens no mērķiem ir "Latvijas mežu apsaimniekošana ir ilgtspējīga un starptautiski atzīta", taču nekādi rādītāji, kas varētu liecināt par šo starptautisko atzīšanu, nav noteikti. Ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāts FSC varētu būt šāds apliecinājums, taču, kad reiz uz šo norādīju, Zemkopības minstrijas (LVM akciju turētāja!) atbildīgais ierēdnis norādīja, ka tas, vai sertificēties vai nē, ir paša uzņēmuma darīšana. Taču uzņēmums pret šo sertifikātu jau izsenis izturas kā pret zobu sāpēm un pusē no apsaimniekotās platības jau no tā atteicies (šeit var lasīt par iespējamiem iemesliem).

Tātad īsumā tas, ko LKF un LMĪB vēlas, ir pēc iespējas lielāka visatļautība Latvijas mežu apsaimniekošanā. Ceru, ka jaunievēlētie deputāti tomēr izvērtēs, kādas varētu būt šādas visatļautības sekas un neturēsies pie solījumiem, kas sniegti, neapzinoties, kas patiesībā tiek solīts. Taču sabiedrībai jātur acis vaļā, jo, kā jau esmu teicis, viss liecina, ka pēc Saeimas vēlēšanām mežiem nekas labs nav gaidāms.

trešdiena, 2018. gada 26. septembris

Par zaļām pudelēm

Bija 1994. gads, kad maza bērnu (kuru skaitā biju arī es) un piegušo kompānija pulcējās žurnāla "Zīlīte" redakcijā. Runājām pārsvarā par dabu, bet droši vien pieaugušo dēļ saruna nonāca arī līdz politikai. "Ar to partiju zaļumu ir kā ar limonādi šajā pudelē," ieteicās Ilmārs Tīrmanis. "Pudelē limonāde izskatās zaļa, bet, kad ielej glāzē, izrādās, ka bezkrāsaina."

Vispār man demokrātija ļoti patīk. Tā uztur mani pie dzīvības. Jā, burtiski! Mazāk demokrātiskā valstī tādam kā es būtu liela iespēja attapties cietumā vai beigtam. Taču demokrātiskā valstī es varu aktīvi un skaļi iestāties par dabas aizsardzību, norādīt valsts vadītājiem uz viņu kļūdām un aicināt tās labot.

Laikā starp vēlēšanām Saeimas un Ministru kabineta locekļiem visbiežāk īpaši neinteresē "parastā iedzīvotāja" viedoklis un arī iespējas to uzzināt ir visnotaļ ierobežotas. Šajā laikā deputāti un ministri ir dažādu organizāciju un lobija grupu varā un pakļaujas tam, kurš vairāk maksā, vai tam, kurš skaļāk bļauj, vai  retos gadījumos - tam, kuram ir spēcīgāki argumenti. Taču vēlēšanas ir demokrātijas zvaigžņu stunda - iespēja patiešām ikvienam pilsonim pateikt lēmumu pieņēmējiem, kas viņam šķiet svarīgi. Šādu iespēju būtu grēks neizmantot!

Partiju piedāvājumu eleganti apkopojis Jānis Polis:

Katrā ziņā es esmu nolēmis balsot par savējiem - no realitātes atrautiem, viegli snobiskiem intelektuāļiem. Protams, ceru, ka arī jūs viņus atbalstīsiet, taču demokrātija pirmajā vietā - izvēle ir jūsu pašu ziņā.

Ja jūsu izvēli varētu ietekmēt partiju nostāja vides jautājumos, aicinu iepazīties ar Latvijas Dabas fonda nupat publicēto "Zaļo barometru":
Vērtējot "Zaļo barometru", gan neaizmirstiet, ka šīs ir tikai partiju programmas - tā zaļā pudele! To, kas pudelē iekšā, uzzināsim tikai pēc vēlēšanām. Jāatzīst, ka man ir nelāgas aizdomas, ka vienā otrā pudelē nav limonāde, bet gan neatbilstoši uzglabāti pesticīdi. Tāpēc vērtējiet ne tikai partiju vārdus, bet arī darbus! Noteikti svarīgus darbus paveikuši arī tie cilvēki, kas veido jaunās partijas. Vērtējiet!

Taču demokrātijas jaukums ir arī tas, ka jūs varat izvēlēties arī nepiedalīties. Bet tad sarunājam, ka tādā gadījumā jūs nākošos gadus neīdēsiet par deputātiem, kas nebalso vai atturas lēmumu pieņemšanā, vai vispār nenāk uz darbu. Sarunāts? Demokrātija tomēr...

otrdiena, 2018. gada 21. augusts

Kā mazināt mežu vērtību, tos "ilgtspējīgi" apsaimniekojot

Šī gada jūlijā zinātniskajā žurnālā "Forest Policy and Economics" publicēts somu zinātnieku pētījums Mitigating forest biodiversity and ecosystem service losses in the era of bio-based economy, kas skaidri parāda, kādas var būt negatīvās sekas, ja vienmērīgas koksnes plūsmas nodrošināšana tiek uzskatīta par galveno mežu apsaimniekošanas ilgtspējas rādītāju, kā tas nereti tiek propagandēts Latvijā.

 Ja jautāsiet kādam no Latvijas meža nozares priekšstāvjiem, vai Latvijas meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi, ar garantiju saņemsiet atbildi: "Protams! Mēs nocērtam mazāk par pieaugumu." Tieši šī pieeja ir pamatā arī tam, ka jau daudzus gadus ik pa laikam tiek sludināta ideja, ka mēs varētu cirst vēl vairāk. Lūk, viens citāts no žurnāla "Baltijas Koks" 2012. g. aprīļa numura: "Norobežojoties no radikāliem vides aizstāvju un sabiedrības viedokļiem un ņemot vērā tikai resursu plūsmas stabilitāti ilgtermiņā, ciršanas apjomu galvenajā cirtē gan valstij piederošajos mežos, gan privātajās platībās varētu palielināt par pāris miljoniem kubikmetru gadā."

Pieeja mežu apsaimniekošanas ilgtspēju vērtēt pēc attiecības starp izcirsto apjomu un pieaugumu radusies pirms 300 gadiem. Kamēr daļa Latvijas meža nozares pārstāvju savā apziņā kavējas gadsimtiem senā pagātnē, pasaule ir gājusi uz priekšu. Tagad mēs zinām, ka meži sniedz mums daudz vairāk nekā tikai koksni, un, tāpat kā mēs nevērtējam veselības aprūpi tikai pēc attiecības starp iedzīvotāju mirstību un dzimstību, arī mežu apsaimniekošanā tik primitīva vērtēšana nav pieļaujama. To, kāpēc tas nav pieļaujams, labi parāda iepriekš minētais somu zinātnieku pētījums.

Lai gan Somija nav gluži Latvija, tā mums ir pietiekami līdzīga gan mežsaimnieciskā, gan dabas ziņā, lai pētījumu varētu attiecināt arī uz Latviju, ja ne konkrētu skaitļu, tad vismaz vispārēju likumsakarību ziņā. Turklāt pētījuma autoru izvēlētie rādītāji lielākoties ir aktuāli arī mums.

Saskaņā ar autoru rakstīto Somijas mežos tiek nocirsts zem 70% pieauguma, bet meža nozares politika paredz šo rādītāju tuvināt 100%, tāpēc pētījumā aplūkots, kas notiek, ciršanas intensitāti palielinot no 60% līdz 100% koksnes pieauguma. Šo paturiet prātā, arī lasot tālāk, - nav runa par ciršanu virs dabiskā pieauguma, tātad mežsaimniecības ilgtspēja no koksnes plūsmas viedokļa apdraudēta netiek. Šobrīd Latvijā tiek nocirsti apmēram 65% koksnes pieauguma, tāpēc gan pašreizējas stāvoklis, gan "varētu cirst vairāk" labi iekļaujas pētījumā analizētajā diapazonā.

Lai novērtētu ietekmi uz citām meža vērtībām somu zinātnieki analizējuši ciršanas intensitātes ietekmi uz melleņu ražu, dzīvotņu pieejamību, oglekļa uzkrājumu un mirušās koksnes pieejamību. Šeit vēl kāds būtisks aspekts - šajos modeļos koksnes ieguve ir galvenais mērķis, taču aprēķini tiek veikti tā, lai, iegūstot noteikto koksnes daudzumu, negatīvā ietekme uz iepriekš minētajiem bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu rādītājiem būtu pēc iespējas mazāka.

Aprēķinu rezultāti redzami grafikos. Melnā nepārtrauktā līnija tajos atspoguļo attiecīgā rādītāja vidējo vērtību, bet sarkanās līnijas standartnovirzi (tātad jo tuvāk kopā abas sarkanās līnijas, jo mazākas atšķirības starp pētītajiem mežu apgabaliem).

Attēls modificēts pēc Eyvindson et al. 2018:
https://doi.org/10.1016/j.forpol.2018.04.009
Kā jau to varētu gaidīt, palielinot mežizstrādes intensitāti, ienākumi no meža pieaug.
Attēls modificēts pēc Eyvindson et al. 2018: 
https://doi.org/10.1016/j.forpol.2018.04.009
Savukārt meža sugu dzīvotnes pieejamība, kāpinot ciršanas apjomus, strauji samazinās. Šeit jāatzīmē, ka dzīvotnes pieejamības indekss balstīts uz šādu sugu dzīvotnes prasībām: mednis, mežirbe, trīspirkstu dzenis, mazais dzenis, garastīte un lidvāvere. Vienīgā no šīm sugām, kas Latvijā (vairs) nav sastopama, ir lidvāvere, taču pārējās sugas ir aktuālas arī mums. Turklāt par divām no tām - mežirbi un medni - zināms, ka to populācijas sarūk un būtisku lomu tajā spēlē tieši mežu apsaimniekošana. Grafika izpratnei jāņem vērā, ka dzīvotnes piemērotības indekss parāda varbūtību, ka vismaz kāda no uzskaitītajām sugām attiecīgajā mežā būs sastopama. Tātad augsta indeksa vērtība nozīmē, ka mežs ir piemērots vismaz vienai no sugām, zema - ka nav piemērots nevienai no tām.
Attēls modificēts pēc Eyvindson et al. 2018: 
Mirušās koksnes pieejamība sarūk vēl straujāk - par 70%. Kā zināms, mirušās koksnes daudzums ir viens no mežu dabiskuma rādītājiem un mirusī koksne ir ļoti nozīmīga dažādām mežu iemītnieku sugām. Par to sīkāk savulaik rakstīju TVNET. Ievērojiet, ka šajā un iepriekšējā grafikā samazinās arī standartnovirze, kas liecina, ka samazinās atšķirības starp dažādiem mežu apgabaliem - tie kļūst ne tikai nabadzīgāki, bet arī līdzīgāki. Tātad samazinās dabas daudzveidība arī ainavas līmenī.
Attēls modificēts pēc Eyvindson et al. 2018: 
Gan Latvijā, gan Somijā viens no sabiedrībai būtiskiem meža nekoksnes produktiem ir mellenes. Pētījuma rezultāti parāda, ka melleņu ražu koksnes ieguves kāpināšana sākumā būtiski neietekmē, taču sasniedzot 90% no maksimālā ilgtspējīgā koksnes ieguves apjoma, strauji sarūk arī tā.
Attēls modificēts pēc Eyvindson et al. 2018: 

Un, lai kā Latvijā tiktu skandēts, ka intensīvāka mežu izciršana palīdz mazināt klimata pārmaiņas, protams, arī mežā piesaistītais oglekļa apjoms samazinās, palielinot ciršanas intensitāti. 
Vai jums šķiet, ka šie grafiki rāda bēdīgu ainu? Esiet mierīgi - nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk. Atgādinu, ka šie scenāriji paredz iegūt koksni tā, lai atstātu pēc iespējas mazāku negatīvo ietekmi uz dabas daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem. Piemēram, pie 60% no maksimālās vienmērīgas koksnes plūsmas 38% mežu netiek aiztikti vispār un vēl 42% mežu netiek veiktas kailcirtes. Tātad Latvijai ierastā kailciršu saimniecība dažādās variācijās tiek piekopta vien 20% mežu. Pat pie maksimālā - 100% - koksnes ieguves līmeņa galvenais saimniekošanas veids ir izlases cirtes (41% mežu).

Taču vērīgāks lasītājs noteikti būs pamanījis, ka tā arī neesmu izskaidrojis, ko grafikos parāda raustītā zilā līnija. Tas ir Latvijas situācijai atbilstošākais scenārijs - kādas ir attiecīgo rādītāju vērtības tad, ja "norobežojas no radikāliem vides aizstāvju un sabiedrības viedokļiem un ņem vērā tikai resursu plūsmas stabilitāti". Tātad jau pie zemākās aplūkotās ciršanas intensitātes dzīvotnes pieejamība meža dzīvnieku sugām, melleņu ražas un oglekļa uzkrājums ir apmēram tikpat neliels kā tad, ja nocirstu visu pieaugumu. Taču, atbilstoši plānojot, pie Latvijas ciršanas intensitātes mežu devums dabai un cilvēkam varētu būt daudz lielāks. Jāatgādina, ka Latvijā privātajos mežos mežizstrādes apjomi netiek regulēti vispār, bet valsts mežos, rēķinot maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu, no aprēķiniem tiek izslēgtas vien zināmās aizsargājamās teritorijas (kas, protams, ne tuvu nav 38%), bet pārējiem mežiem vienīgais izvirzītais mērķis ir vienmērīga koksnes plūsma.

Tad nu atcerieties šos grafikus, kad kārtējo reizi dzirdēsiet kādu sakām, ka mežu putniem un mellenēm nekas nedraud, jo nocērtam taču mazāk par pieaugumu! Atcerieties un atgādiniet viņam, ka pēdējos 300 gados esam izgudrojuši un atmetuši tvaika dzinēju, atklājuši Rentgena starus, aizlidojuši uz Mēnesi un apjēguši, ka mežs nav tikai koksnes ražotne!

pirmdiena, 2018. gada 4. jūnijs

Likumpaklausība ar 1% atlaidi

Jau desmit gadu pagājis, kopš Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) aicina noteikt mežizstrādes pārtraukumu no aprīļa līdz jūnijam, lai izvairītos no desmitiem tūkstošu putnu ligzdu iznīcināšanas ik gadu. Šķiet, apmēram pēdējā gada laikā AS "Latvijas valsts meži" (LVM) uz šo aicinājumu sākuši atbildēt ar "putnu ligzdošanas laikā meža kopšanas un ciršanas darbi notiek 1% no LVM apsaimniekotajiem mežiem". Oficiālā sarakstē ar LOB LVM norādīja, ka "LVM speciālistu vērtējumā meža apsaimniekošanai pavasara - vasaras periodā (..) ietekme uz putnu populāciju ir nebūtiska." Jautājumi, kas tie par speciālistiem, kā un uz kādām putnu sugām ietekme vērtēta, palika neatbildēti, sarakstei noslēdzoties ar negaidīti visaptverošu LVM apgalvojumu, ka "Latvijas kontekstā koku ciršana nav vērtējama kā darbība, kam var būt būtiska ietekme uz vidi".

Lai gan LOB, runājot par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā, nereti tiek pārmesta balstīšanās uz emocijām, arī LVM šoreiz nolēmuši spēlēt tieši uz tām. Viens procents platības taču izklausās daudz labāk nekā vismaz 50 tūkstoši putnu ligzdu, kas šādā platībā katru gadu tiek iznīcināti, vai ne? Viens procents taču izklausās tik daudz pieņemamāks nekā tā pati platība izteikta hektāros - apmēram 14 tūkstoši hektāru, kuros katru gadu tiek iznīcinātas putnu ligzdas? Un pat LOB taču nereti runā par ietekmi uz putnu populācijām, nevis glābj katru atsevišķo putnu!

Protams, mežizstrādei putnu ligzdošanas laikā ir ietekme arī uz putnu populācijām, ne tikai individuāliem putniem, bet, mēģinot radīt emocionālu priekšstatu par sava nodarījuma nebūtiskumu, LVM noklusē svarīgāko - pat vienas putna ligzdas iznīcināšana ir likuma pārkāpums! Kā jau esmu rakstījis iepriekš, Sugu un biotopu aizsardzības likuma 11. pants nosaka, ka aizliegta apzināta putnu ligzdu un olu iznīcināšana vai bojāšana.

Tā kā par šo runāts jau desmit gadu, LVM nevarētu apgalvot (un arī neapgalvo), ka putnu ligzdas iznīcina neapzināti. Tikai saka, ka tas nav tik būtiski. Un vēl piemet klāt apgalvojumu, kas jau gan balansē uz melu robežas, ka "aizsargājamo putnu ligzdu un medņu riestu tuvumā LVM mežizstrādi neveic". Tincināti sīkāk, gan norāda, ka "mežu apsaimniekošanas plānošanā (..) ar aizsargājamiem putniem LVM saprot mežos ligzdojošās putnu sugas, kuras būvē lielas ligzdas kokos, kā arī medni". Procentu cienītājus varu informēt, ka minētās sugas veido apmēram 34% no mežos ligzdojošajām īpaši aizsargājamām putnu sugām. Kā saprotams no LVM skaidrojuma, atlikušie 66% sugu aiziet vienā maisā ar "ne īpaši aizsargājamām sugām" bez jebkādas ievērības no LVM puses.

Vai jūs varat iedomāties, piemēram, zagli, kurš tiesā sev par attaisnojumu norāda, ka 99% dzīvokļu pilsētā nav apzadzis? Vai ātruma pārsniedzēju, kurš ceļu policijai aizrāda, ka 99% laika viņš vispār nepārvietojas ar auto? Vai kādam šķiet pieņemami nodauzīt no staba baltā stārķa ligzdu ar mazuļiem un paskaidrot Dabas aizsardzības pārvaldes inspektoriem, ka šādi ietekmēti tikai 0,01% balto stārķu populācijas?

Kaut kā muļķīgi, ka jāvāc paraksti, lai panāktu to, ka valsts uzņēmums, kas apsaimnieko valsts mežus, ievērotu valstī noteiktos likumus, taču tādā laikā dzīvojam. Tad nu, ja vēl neesi atbalstījis LOB iniciatīvu par mežizstrādes miera perioda noteikšanu, Tev joprojām ir iespēja to izdarīt: http://ej.uz/parputnudzivi 

ceturtdiena, 2018. gada 1. marts

Mežs ir...

"Dodu visiem gaismu," sacīja saule.
"Visus sasildu," teica saule.
"Tāpēc ikviens mani sauc savā vārdā."
(no multfilmas "Skudriņa Tipa")

Lai gan šīs rindiņas šķita ļoti atbilstošas, tomēr ar mežu ir otrādi - mēs visi to saucam vienā vārdā, bet katrs ar to saprotam kaut ko citu. Šīs dažādās izpratnes tad arī rada domstarpības par to, kā meži tiek apsaimniekoti. Iepriekšējā rakstā solīju dažas atbildes uz jautājumu, kas ir mežs. Tomēr, pirms lasāt tālāk, gribu brīdināt: 1) manis piedāvātās atbildes nav juridiski vai zinātniski precīzas definīcijas; 2) esmu atļāvies pieņemt, ka zinu, ko citi domā. Attaisnojumam jāatzīmē, ka droši vien šā vai tā retais no mums, dzirdot vārdu "mežs", ar to saprot ļoti precīzi definētu jēdzienu, bet attiecībā uz otro punktu, jā, šo gadu laikā esmu runājis par mežu ar tik daudziem un dažādiem cilvēkiem, ka atļaujos uzskatīt, ka lielos vilcienos dažādu grupu skatījumus tiešām saprotu. Jums šķiet, ka kļūdos? Tad vispirms izlasiet manis rakstīto un pēc tam droši komentējiet, kas mežs ir jums!

...koksnes audzētava

Šāds ir mūsdienu Latvijas mežsaimniecības skatījums uz mežu, un šis skatījums nostiprināts arī Meža likumā. Droši vien visspilgtākais apliecinājums tam ir tās reizes, kad uz bažām par Latvijas mežu pārmērīgu izciršanu saņemam atbildi, ka koksnes pieaugums gadā ir 26 miljoni kubikmetru, bet nocirsti tiek vien 14 miljoni kubikmetru (lasīt šeit), tātad viss ir kārtībā. Pēc šīs pašas pieejas tiek rēķināts kādus zaudējumus nes ekoloģiskie koki (lasīt šeit) vai mirusī koksne (lasīt šeit).

Meža vērtējums kubikmetros izriet no skatījuma uz mežu kā lauksaimniecības kultūru (jeb, kā reiz teicis LVM "Silava" direktors Jurģis Jansons: "Mežs nav dabas resurss, bet cilvēka radīts produkts.") Meža vietā redzot burkānu lauku, protams, stulbs šķiet sabiedrības satraukums par "lauka" novākšanu un nejēdzīgi šķiet daļu "burkānu" atstāt uz lauka. "Atstāt cūkām", kā reiz tēlaini izteicās Latvijas Kokrūpniecības federācija vēstulē ministru prezidentam (lasīt šeit).

Lauksaimnieciskais skatījums uz mežu ir arī iemesls tam, kāpēc mežs uz papīra skaitās izcirtumi, kur parasts iedzīvotājs mežu neredz. Lauks paliek lauks vienalga, vai burkāni tajā tikko iesēti, sasnieguši gatavību vai jau novākti. Kā reiz norādījis AS "Latvijas valsts meži" vadītājs Roberts Strīpnieks "meža resurss ir zeme" (lasīt šeit), un kas nu tev saražos vairāk koksnes kubikmetrus, to tu tajā zemē audzē.

...parks


Tā uz mežu skatās vidējais Latvijas iedzīvotājs, kam nav kādas specifiskas intereses par mežu. Mežs ir vieta, kur atpūsties dabā, pastaigāties, sportot, paklausīties putnu dziesmas. Vienīgi sēņošanas un ogošanas iespējas ir tās, kas mežu atšķir no parka.

Cilvēkam mežā vajag ceļus un taciņas. Viņam vajag, lai mežs būtu skaists un drošs. Cilvēkam, kas mežā pastaigājas, nav būtiski, vai mežā augošie koki ir Latvijas vietējās vai svešzemju sugas, un mežā esošie koksnes kubikmetri viņu interesē vēl mazāk. Taču svarīgi ir, lai mežā ir koki. Tāpēc vidējais Latvijas iedzīvotājs nepieņems domu, ka izcirtums ir mežs (tāpat kā nevienam neiestāstīs, ka celmi gar ceļu joprojām ir aleja). Kailcirte nozīmē meža iznīcināšanu.

Taču gandrīz tikpat ļoti kā kailcirtes vidējam Latvijas iedzīvotājam nepatīk redzēt mežā beigtus kokus, it īpaši, ja tie krustām šķērsām sakrituši tur, kur viņš grib iet. Ja kailcirtes ir meža iznīcināšana, tad kritušu koku atstāšana liecina par to, ka mežu neviens nekopj.

...dārzs


Tā mežu redz vecie mežkopji un arī daļa meža īpašnieku (dažus tādus pazīstu personīgi). Savā ziņā līdzīgs viedoklim par mežu kā parku, taču šajā gadījumā mežkopis vai meža īpašnieks pats ir "dārznieks", t.i., nevis vienkārši "patērē" mežu, bet veido to.

Un kāds gan ir tradicionāls latvieša dārzs? Tajā savijas praktiskais ar estētisko un arī dabai tajā zināma vieta ir atvēlēta (kamēr tas neapdraud abus pirmos aspektus). Tādā dārzā noteikti būs iespējas iegūt ražu (āboli, ogas, dārzeņi). Protams, daļa koku ar laiku kļūs par malku, ja dārzā vairs neiederēsies vai nokaltīs. Taču parasti vēl būtiskāka būs estētiskā puse - nopļauts mauriņš, skaistas puķu dobes, kārtīgi celiņi un, jā, noteikti arī kāds putnu būrītis un ziemā - barotava. Lai gan dārzs dod materiālu labumu, tā pārrēķināšana naudā nekad nekļūs par galveno vērtības mēru. Šeit vietā klasiskais citāts no "Indrāniem": "Naudas vajadzība! Kam nav naudas vajadzīgs! Vai man tās nevajadzēja! Vai es nekā nezināju par oša krēsliem un ozola galdiem! Bet es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecina manu sirdi." Ja nepatīk "Indrāni", var palasīt nesen publicēto Gunāra Skribas viedokli par mežu apsaimniekošanu (šeit) vai manu stāstu par sarunām ar Jāni Poču (šeit).

Ja tu uz mežu skaties kā uz dārzu, protams, mērens stulbums tev šķitīs tas, ka atnāk kāds gudrinieks un saka: "Šo nokritušo koku atstāj tepat, lai sēnēm ir kur augt! Šo grāvīti aiztaisīsim ciet, lai izveidojas tāda jauka slīkšņa. Bet šajā dārza stūrī turpmāk tu vairs nedrīksti darīt neko - te augs nezāles un krūmi un dzīvos retais un aizsargājamais ķauķis."

Taču tad, kad atnāks kāds cits un pateiks, ka tavs dārzs tiks noplēsts un uzarts, lai varētu ietaisīt biešu lauku, jo no bietēm būs lielāka peļņa, ķauķu mīļotājs tev sāks šķist relatīvi saprātīgs cilvēks. Un šeit viena būtiska atšķirība starp vecajiem mežkopjiem un pašreizējiem meža īpašniekiem - meža īpašniekus biedē tikai "ķauķu mīļotāji", bet viņu kopto "dārzu" par biešu lauku neviens ar varu pārvērst nevar. Taču mežkopjiem, kas savulaik stādījuši un kopuši valsts mežus, tagad atliek tikai noskatīties, kā "jaunais Indrāns" izrīkojas ar viņu mūža darbu.

...mājas


Un tā mežu redz ekologi (no grieķu valodas: oikos - māja) un citi dabas aizsardzības speciālisti. Mūsu acīs mežs pirmkārt ir vieta, kur mīt dažādas dzīvas radības. Pirmkārt, koki, kas ir galvenie, kas mežu padara par mežu. Bet ne tikai koki! Koku veidotajā vidē sev mājvietu rod plašs būtņu spektrs - no augsnes mikroorganismiem līdz lāčiem un aļņiem. Vēlamā meža etalons ir dabisks mežs - tāds mežs, kur noteicošā loma ir dabas procesiem, nevis cilvēka saimnieciskajai darbībai.

Dabiskā mežā koki var augt līdz dabiskam mūža galam, tā izaugot lieli un resni. Tik resni, ka to zari var noturēt lielu putnu ligzdas. Bet pēc koka bojāejas tas kļūst par mājvietu veselam lērumam dažādu citu dzīvu radību (sēnēm, augiem, kukaiņiem, putniem...) un vienu no atslēgas elementiem meža ekosistēmā. Mežā, kur cilvēks dabiskajos procesos nejaucas, mirušu koku ir daudz.

Dabiskā mežā aug dažādu sugu un dažādu vecumu koki (protams, ar izņēmumiem, kā jau tas dabā raksturīgi). Zem lielajiem kokiem aug mazāki kociņi un krūmi, t.i., paauga un pamežs.

Īsāk sakot - dabisks mežs ir daudzveidīgs. Katrs no šiem daudzveidības elementiem ir viena istabiņa kopējā mājā, un jo vairāk šādu istabiņu, jo vairāk dažādu radījumu mežā var apmesties. Mēs noskurināmies nepatikā, dzirdot frāzi "sakopts mežs", jo parasti tas nozīmē, ka no meža ir aizvākta kāda istabiņa, kam tajā dabiski vajadzēja būt. Visvērienīgākais aizvākums, ja runājam par mežsaimniecisko darbību, protams, ir kailcirte. Neviens dabisks traucējums (varbūt izņemot vulkāna izvirdumu, kas gan pēdējos gados Latvijai nav raksturīgi) neatstāj sekas uz meža ekosistēmu, kas līdzinātos kailcirtes ietekmei.

Taču ne gluži vienmēr vairāk nozīmē labāk, jo, piemēram, tā sauktās invazīvās sugas mežā no dabas aizsardzības viedokļa nav vēlamas. Atgādinu, ka etalons ir dabisks mežs un līdz ar to - tajā dabiski sastopamās sugu sabiedrības.

Diemžēl īsti dabisku mežu Latvijā faktiski nav, tāpēc dabas aizsardzības speciālisti atzinīgi skatās uz katru mēģinājumu mežus kaut nedaudz pietuvināt šim vēlamajam stāvoklim - vismaz daļā meža saglabāt pamežu, izvairīties no kailcirtēm, saglabāt mežā mirušos kokus utt. un, protams, daļu mežu atstāt pavisam neskartu.

Un visā šajā stāstā vajadzētu kādu viedo, kas visas cilvēku grupas ar dažādajiem skatījumiem apsēdinātu pie viena galda un mierīgā balsī teiktu: "Taisnība ir jums visiem - mežs ir tas viss kopā! Jums visiem ir tiesības saņemt no meža to, ko jūs vēlaties, jo Latvijas mežs ir mūsu visu kopīgā bagātība. Mums tikai jāatrod ceļš, kā stiprināt tās vietas, kur jūsu vēlmes sakrīt, un meklēt kompromisus jautājumos, kur tās atšķiras." Teorētiski šim viedajam vajadzētu būt Zemkopības ministrijai... Bet ko gan var gribēt no ministrijas, kam jau nosaukumā ielikts skatījums uz mežu kā burkānu lauku?

pirmdiena, 2018. gada 26. februāris

Kas ir mežs?

Dažādi notikumi pēdējā laikā atkal likuši aizdomāties par to, cik dažādi tiek saprasts, ko nozīmē "mežs", un kārtējo reizi izgaismojuši to, kāpēc tik daudz iedzīvotāju ir neapmierināti ar mežu apsaimniekošanu, kamēr oficiālie skaitļi (vismaz tā skaitļu daļa, ko skaļi popularizē meža nozares runasvīri) liecina, ka viss ir kārtībā.

Lūk, piemēram, Ainara Mankus internetā ievietotais video ar "mežiem" pie Saldus:


Interneta lietotāji Ainaram paskaidroja, ka mazi kociņi arī ir mežs, izcirtumi ir smuki atjaunoti un tie, kas šobrīd ir 11-13 gadu veci, pēc gadiem 40 jau būs lieli koki (kādas būs iespējas iegūt koksni šajās teritorijās nākošos četrdesmit gadus, to gan neviens neskaidroja). Mazu kociņu salīdzinājums ar bērniem ir klasisks demagoģijas piemērs - jā, mazi kociņi, tiešām ir koki (tāpat kā mazi bērni ir cilvēki), taču tas nenozīmē, ka tikko atjaunots izcirtums ir mežs.

Tomēr "pēc papīriem" visa Ainara video redzamā teritorija (izņemot ceļu) ir mežs. Starpība starp mežu uz papīra un mežu dabā arī ir iemesls tam, kāpēc dažus tik ļoti mulsināja šogad klajā nākušais Jeila universitātes ziņojums par Vides snieguma indeksu (Environmental Performance Index - EPI), kurā, gluži tāpat kā iepriekšējos ziņojumos, mežu zeme Latvija mežu jomā atradās tālu saraksta lejasgalā (skatīt šeit). Iemesls - strauji sarūkošās mežu platības. "Ar kokiem klātās platības!" precizēja nozares pārstāvji. Un patiesi - šajā vērtējumā tiek runāts tikai par teritoriju, ko klāj koki. Var, piemēram, dabiska meža vietā izveidot plantāciju, un tā joprojām būs "ar kokiem klāta teritorija". Tomēr ne jau plantācijas ir tas, kas lika protestēt dažiem Latvijas meža nozares pārstāvjiem, bet gan iepriekš minētā īpatnība - Latvijā par mežu tiek uzskatītas arī platības, ko neklāj koki.

Bet kokrūpnieku šefs komentēja: "Iesmēju par to, ka tas ir vienīgais raksturlielums, ko ņēma vērā topa sastādīšanā, un kāds/-i no valsts vietas topā varētu mēģināt izdarīt skaļus secinājumus." Piekrītu. Meža platība vien, kā jau raksturoju iepriekš, patiesi ir ļoti nepilnīgs rādītājs, ja gribam izdarīt "skaļus secinājumus". Tikai dīvaini to dzirdēt no tās pašas puses, kas nemitīgi skandina, cik labi apsaimniekojam mežus, jo, lūk, kopš Ulmaņa laikiem mežu platības ir pieaugušas. Vai meža platība ir kaut ko izsakošs rādītājs tikai tad, kad tā pieaug, bet tad, kad samazinās, no tā secinājumus vairs izdarīt nevar?

Vēlāk manā sociālo tīklu burbulī uzpeldēja saite uz 2016. gada rakstu zinātniskajā žurnālā "Ambio" - "When is a forest a forest? Forest concepts and definitions in the era of forest and landscape restoration." ("Kad mežs ir mežs? Meža jēdzieni un definīcijas meža un ainavas atjaunošanas ērā.") Lai gan šī raksta autori īsti neatbild uz jautājumu, kad mežs ir mežs, tomēr, apspriežot dažādās meža definīcijas, kas tiek izmantotas dažādām vajadzībām, viņi skaidri iezīmē arī Latvijas problēmu, ko izgaismo iepriekš aplūkotie piemēri: "Aplamas un neplānotas sekas var rasties tad, kad definīcijas un inventarizācijas metodes, kas izstrādātas, lai novērtētu koksnes krāju, tiek izmantotas ārpus to tvēruma un lietderības, piemēram, lai izstrādātu politiku saistībā ar bioloģisko daudzveidību, ekosistēmu pakalpojumiem un nekoksnes meža produktiem."

Un tieši tādas "aplamas un neplānotas sekas", ir tam, ka arī Latvijas Meža likumā mežs definēts lauksaimnieciskā izpratnē - kā zeme, kur var augt koki. Saskaņā ar šo definīciju Latvijas mežus varētu izcirst līdz pēdējam kokam, bet oficiālā meža platība nesamazinātos pat par vienu hektāru, ja vien mēs apņemtos šajās teritorijās atkal iestādīt kokus vai ļaut tiem izaugt. Meža nozare varētu aiznaglot durvis, meža augu un dzīvnieku vairs Latvijā nebūtu, bet mēs joprojām varētu lepni sludināt, ka mežu platība Latvijā ir daudz lielāka nekā ulmaņlaikos. Protams, manis iezīmētā ir hipotētiska un absurda situācija, taču Ainara iemūžinātā aina nebūt nav hipotētiska, lai gan apgalvojumi, ka tajā viss ir kārtībā, ir ne mazāk absurdi.

Rūpīgāks lasītājs varbūt pamanīs, ka, sekojot minētā raksta piemēram, uz virsrakstā uzdoto jautājumu tā arī neatbildēju. Dažas atbildes - nākošajā rakstā.