ceturtdiena, 2018. gada 1. marts

Mežs ir...

"Dodu visiem gaismu," sacīja saule.
"Visus sasildu," teica saule.
"Tāpēc ikviens mani sauc savā vārdā."
(no multfilmas "Skudriņa Tipa")

Lai gan šīs rindiņas šķita ļoti atbilstošas, tomēr ar mežu ir otrādi - mēs visi to saucam vienā vārdā, bet katrs ar to saprotam kaut ko citu. Šīs dažādās izpratnes tad arī rada domstarpības par to, kā meži tiek apsaimniekoti. Iepriekšējā rakstā solīju dažas atbildes uz jautājumu, kas ir mežs. Tomēr, pirms lasāt tālāk, gribu brīdināt: 1) manis piedāvātās atbildes nav juridiski vai zinātniski precīzas definīcijas; 2) esmu atļāvies pieņemt, ka zinu, ko citi domā. Attaisnojumam jāatzīmē, ka droši vien šā vai tā retais no mums, dzirdot vārdu "mežs", ar to saprot ļoti precīzi definētu jēdzienu, bet attiecībā uz otro punktu, jā, šo gadu laikā esmu runājis par mežu ar tik daudziem un dažādiem cilvēkiem, ka atļaujos uzskatīt, ka lielos vilcienos dažādu grupu skatījumus tiešām saprotu. Jums šķiet, ka kļūdos? Tad vispirms izlasiet manis rakstīto un pēc tam droši komentējiet, kas mežs ir jums!

...koksnes audzētava

Šāds ir mūsdienu Latvijas mežsaimniecības skatījums uz mežu, un šis skatījums nostiprināts arī Meža likumā. Droši vien visspilgtākais apliecinājums tam ir tās reizes, kad uz bažām par Latvijas mežu pārmērīgu izciršanu saņemam atbildi, ka koksnes pieaugums gadā ir 26 miljoni kubikmetru, bet nocirsti tiek vien 14 miljoni kubikmetru (lasīt šeit), tātad viss ir kārtībā. Pēc šīs pašas pieejas tiek rēķināts kādus zaudējumus nes ekoloģiskie koki (lasīt šeit) vai mirusī koksne (lasīt šeit).

Meža vērtējums kubikmetros izriet no skatījuma uz mežu kā lauksaimniecības kultūru (jeb, kā reiz teicis LVM "Silava" direktors Jurģis Jansons: "Mežs nav dabas resurss, bet cilvēka radīts produkts.") Meža vietā redzot burkānu lauku, protams, stulbs šķiet sabiedrības satraukums par "lauka" novākšanu un nejēdzīgi šķiet daļu "burkānu" atstāt uz lauka. "Atstāt cūkām", kā reiz tēlaini izteicās Latvijas Kokrūpniecības federācija vēstulē ministru prezidentam (lasīt šeit).

Lauksaimnieciskais skatījums uz mežu ir arī iemesls tam, kāpēc mežs uz papīra skaitās izcirtumi, kur parasts iedzīvotājs mežu neredz. Lauks paliek lauks vienalga, vai burkāni tajā tikko iesēti, sasnieguši gatavību vai jau novākti. Kā reiz norādījis AS "Latvijas valsts meži" vadītājs Roberts Strīpnieks "meža resurss ir zeme" (lasīt šeit), un kas nu tev saražos vairāk koksnes kubikmetrus, to tu tajā zemē audzē.

...parks


Tā uz mežu skatās vidējais Latvijas iedzīvotājs, kam nav kādas specifiskas intereses par mežu. Mežs ir vieta, kur atpūsties dabā, pastaigāties, sportot, paklausīties putnu dziesmas. Vienīgi sēņošanas un ogošanas iespējas ir tās, kas mežu atšķir no parka.

Cilvēkam mežā vajag ceļus un taciņas. Viņam vajag, lai mežs būtu skaists un drošs. Cilvēkam, kas mežā pastaigājas, nav būtiski, vai mežā augošie koki ir Latvijas vietējās vai svešzemju sugas, un mežā esošie koksnes kubikmetri viņu interesē vēl mazāk. Taču svarīgi ir, lai mežā ir koki. Tāpēc vidējais Latvijas iedzīvotājs nepieņems domu, ka izcirtums ir mežs (tāpat kā nevienam neiestāstīs, ka celmi gar ceļu joprojām ir aleja). Kailcirte nozīmē meža iznīcināšanu.

Taču gandrīz tikpat ļoti kā kailcirtes vidējam Latvijas iedzīvotājam nepatīk redzēt mežā beigtus kokus, it īpaši, ja tie krustām šķērsām sakrituši tur, kur viņš grib iet. Ja kailcirtes ir meža iznīcināšana, tad kritušu koku atstāšana liecina par to, ka mežu neviens nekopj.

...dārzs


Tā mežu redz vecie mežkopji un arī daļa meža īpašnieku (dažus tādus pazīstu personīgi). Savā ziņā līdzīgs viedoklim par mežu kā parku, taču šajā gadījumā mežkopis vai meža īpašnieks pats ir "dārznieks", t.i., nevis vienkārši "patērē" mežu, bet veido to.

Un kāds gan ir tradicionāls latvieša dārzs? Tajā savijas praktiskais ar estētisko un arī dabai tajā zināma vieta ir atvēlēta (kamēr tas neapdraud abus pirmos aspektus). Tādā dārzā noteikti būs iespējas iegūt ražu (āboli, ogas, dārzeņi). Protams, daļa koku ar laiku kļūs par malku, ja dārzā vairs neiederēsies vai nokaltīs. Taču parasti vēl būtiskāka būs estētiskā puse - nopļauts mauriņš, skaistas puķu dobes, kārtīgi celiņi un, jā, noteikti arī kāds putnu būrītis un ziemā - barotava. Lai gan dārzs dod materiālu labumu, tā pārrēķināšana naudā nekad nekļūs par galveno vērtības mēru. Šeit vietā klasiskais citāts no "Indrāniem": "Naudas vajadzība! Kam nav naudas vajadzīgs! Vai man tās nevajadzēja! Vai es nekā nezināju par oša krēsliem un ozola galdiem! Bet es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecina manu sirdi." Ja nepatīk "Indrāni", var palasīt nesen publicēto Gunāra Skribas viedokli par mežu apsaimniekošanu (šeit) vai manu stāstu par sarunām ar Jāni Poču (šeit).

Ja tu uz mežu skaties kā uz dārzu, protams, mērens stulbums tev šķitīs tas, ka atnāk kāds gudrinieks un saka: "Šo nokritušo koku atstāj tepat, lai sēnēm ir kur augt! Šo grāvīti aiztaisīsim ciet, lai izveidojas tāda jauka slīkšņa. Bet šajā dārza stūrī turpmāk tu vairs nedrīksti darīt neko - te augs nezāles un krūmi un dzīvos retais un aizsargājamais ķauķis."

Taču tad, kad atnāks kāds cits un pateiks, ka tavs dārzs tiks noplēsts un uzarts, lai varētu ietaisīt biešu lauku, jo no bietēm būs lielāka peļņa, ķauķu mīļotājs tev sāks šķist relatīvi saprātīgs cilvēks. Un šeit viena būtiska atšķirība starp vecajiem mežkopjiem un pašreizējiem meža īpašniekiem - meža īpašniekus biedē tikai "ķauķu mīļotāji", bet viņu kopto "dārzu" par biešu lauku neviens ar varu pārvērst nevar. Taču mežkopjiem, kas savulaik stādījuši un kopuši valsts mežus, tagad atliek tikai noskatīties, kā "jaunais Indrāns" izrīkojas ar viņu mūža darbu.

...mājas


Un tā mežu redz ekologi (no grieķu valodas: oikos - māja) un citi dabas aizsardzības speciālisti. Mūsu acīs mežs pirmkārt ir vieta, kur mīt dažādas dzīvas radības. Pirmkārt, koki, kas ir galvenie, kas mežu padara par mežu. Bet ne tikai koki! Koku veidotajā vidē sev mājvietu rod plašs būtņu spektrs - no augsnes mikroorganismiem līdz lāčiem un aļņiem. Vēlamā meža etalons ir dabisks mežs - tāds mežs, kur noteicošā loma ir dabas procesiem, nevis cilvēka saimnieciskajai darbībai.

Dabiskā mežā koki var augt līdz dabiskam mūža galam, tā izaugot lieli un resni. Tik resni, ka to zari var noturēt lielu putnu ligzdas. Bet pēc koka bojāejas tas kļūst par mājvietu veselam lērumam dažādu citu dzīvu radību (sēnēm, augiem, kukaiņiem, putniem...) un vienu no atslēgas elementiem meža ekosistēmā. Mežā, kur cilvēks dabiskajos procesos nejaucas, mirušu koku ir daudz.

Dabiskā mežā aug dažādu sugu un dažādu vecumu koki (protams, ar izņēmumiem, kā jau tas dabā raksturīgi). Zem lielajiem kokiem aug mazāki kociņi un krūmi, t.i., paauga un pamežs.

Īsāk sakot - dabisks mežs ir daudzveidīgs. Katrs no šiem daudzveidības elementiem ir viena istabiņa kopējā mājā, un jo vairāk šādu istabiņu, jo vairāk dažādu radījumu mežā var apmesties. Mēs noskurināmies nepatikā, dzirdot frāzi "sakopts mežs", jo parasti tas nozīmē, ka no meža ir aizvākta kāda istabiņa, kam tajā dabiski vajadzēja būt. Visvērienīgākais aizvākums, ja runājam par mežsaimniecisko darbību, protams, ir kailcirte. Neviens dabisks traucējums (varbūt izņemot vulkāna izvirdumu, kas gan pēdējos gados Latvijai nav raksturīgi) neatstāj sekas uz meža ekosistēmu, kas līdzinātos kailcirtes ietekmei.

Taču ne gluži vienmēr vairāk nozīmē labāk, jo, piemēram, tā sauktās invazīvās sugas mežā no dabas aizsardzības viedokļa nav vēlamas. Atgādinu, ka etalons ir dabisks mežs un līdz ar to - tajā dabiski sastopamās sugu sabiedrības.

Diemžēl īsti dabisku mežu Latvijā faktiski nav, tāpēc dabas aizsardzības speciālisti atzinīgi skatās uz katru mēģinājumu mežus kaut nedaudz pietuvināt šim vēlamajam stāvoklim - vismaz daļā meža saglabāt pamežu, izvairīties no kailcirtēm, saglabāt mežā mirušos kokus utt. un, protams, daļu mežu atstāt pavisam neskartu.

Un visā šajā stāstā vajadzētu kādu viedo, kas visas cilvēku grupas ar dažādajiem skatījumiem apsēdinātu pie viena galda un mierīgā balsī teiktu: "Taisnība ir jums visiem - mežs ir tas viss kopā! Jums visiem ir tiesības saņemt no meža to, ko jūs vēlaties, jo Latvijas mežs ir mūsu visu kopīgā bagātība. Mums tikai jāatrod ceļš, kā stiprināt tās vietas, kur jūsu vēlmes sakrīt, un meklēt kompromisus jautājumos, kur tās atšķiras." Teorētiski šim viedajam vajadzētu būt Zemkopības ministrijai... Bet ko gan var gribēt no ministrijas, kam jau nosaukumā ielikts skatījums uz mežu kā burkānu lauku?

pirmdiena, 2018. gada 26. februāris

Kas ir mežs?

Dažādi notikumi pēdējā laikā atkal likuši aizdomāties par to, cik dažādi tiek saprasts, ko nozīmē "mežs", un kārtējo reizi izgaismojuši to, kāpēc tik daudz iedzīvotāju ir neapmierināti ar mežu apsaimniekošanu, kamēr oficiālie skaitļi (vismaz tā skaitļu daļa, ko skaļi popularizē meža nozares runasvīri) liecina, ka viss ir kārtībā.

Lūk, piemēram, Ainara Mankus internetā ievietotais video ar "mežiem" pie Saldus:


Interneta lietotāji Ainaram paskaidroja, ka mazi kociņi arī ir mežs, izcirtumi ir smuki atjaunoti un tie, kas šobrīd ir 11-13 gadu veci, pēc gadiem 40 jau būs lieli koki (kādas būs iespējas iegūt koksni šajās teritorijās nākošos četrdesmit gadus, to gan neviens neskaidroja). Mazu kociņu salīdzinājums ar bērniem ir klasisks demagoģijas piemērs - jā, mazi kociņi, tiešām ir koki (tāpat kā mazi bērni ir cilvēki), taču tas nenozīmē, ka tikko atjaunots izcirtums ir mežs.

Tomēr "pēc papīriem" visa Ainara video redzamā teritorija (izņemot ceļu) ir mežs. Starpība starp mežu uz papīra un mežu dabā arī ir iemesls tam, kāpēc dažus tik ļoti mulsināja šogad klajā nākušais Jeila universitātes ziņojums par Vides snieguma indeksu (Environmental Performance Index - EPI), kurā, gluži tāpat kā iepriekšējos ziņojumos, mežu zeme Latvija mežu jomā atradās tālu saraksta lejasgalā (skatīt šeit). Iemesls - strauji sarūkošās mežu platības. "Ar kokiem klātās platības!" precizēja nozares pārstāvji. Un patiesi - šajā vērtējumā tiek runāts tikai par teritoriju, ko klāj koki. Var, piemēram, dabiska meža vietā izveidot plantāciju, un tā joprojām būs "ar kokiem klāta teritorija". Tomēr ne jau plantācijas ir tas, kas lika protestēt dažiem Latvijas meža nozares pārstāvjiem, bet gan iepriekš minētā īpatnība - Latvijā par mežu tiek uzskatītas arī platības, ko neklāj koki.

Bet kokrūpnieku šefs komentēja: "Iesmēju par to, ka tas ir vienīgais raksturlielums, ko ņēma vērā topa sastādīšanā, un kāds/-i no valsts vietas topā varētu mēģināt izdarīt skaļus secinājumus." Piekrītu. Meža platība vien, kā jau raksturoju iepriekš, patiesi ir ļoti nepilnīgs rādītājs, ja gribam izdarīt "skaļus secinājumus". Tikai dīvaini to dzirdēt no tās pašas puses, kas nemitīgi skandina, cik labi apsaimniekojam mežus, jo, lūk, kopš Ulmaņa laikiem mežu platības ir pieaugušas. Vai meža platība ir kaut ko izsakošs rādītājs tikai tad, kad tā pieaug, bet tad, kad samazinās, no tā secinājumus vairs izdarīt nevar?

Vēlāk manā sociālo tīklu burbulī uzpeldēja saite uz 2016. gada rakstu zinātniskajā žurnālā "Ambio" - "When is a forest a forest? Forest concepts and definitions in the era of forest and landscape restoration." ("Kad mežs ir mežs? Meža jēdzieni un definīcijas meža un ainavas atjaunošanas ērā.") Lai gan šī raksta autori īsti neatbild uz jautājumu, kad mežs ir mežs, tomēr, apspriežot dažādās meža definīcijas, kas tiek izmantotas dažādām vajadzībām, viņi skaidri iezīmē arī Latvijas problēmu, ko izgaismo iepriekš aplūkotie piemēri: "Aplamas un neplānotas sekas var rasties tad, kad definīcijas un inventarizācijas metodes, kas izstrādātas, lai novērtētu koksnes krāju, tiek izmantotas ārpus to tvēruma un lietderības, piemēram, lai izstrādātu politiku saistībā ar bioloģisko daudzveidību, ekosistēmu pakalpojumiem un nekoksnes meža produktiem."

Un tieši tādas "aplamas un neplānotas sekas", ir tam, ka arī Latvijas Meža likumā mežs definēts lauksaimnieciskā izpratnē - kā zeme, kur var augt koki. Saskaņā ar šo definīciju Latvijas mežus varētu izcirst līdz pēdējam kokam, bet oficiālā meža platība nesamazinātos pat par vienu hektāru, ja vien mēs apņemtos šajās teritorijās atkal iestādīt kokus vai ļaut tiem izaugt. Meža nozare varētu aiznaglot durvis, meža augu un dzīvnieku vairs Latvijā nebūtu, bet mēs joprojām varētu lepni sludināt, ka mežu platība Latvijā ir daudz lielāka nekā ulmaņlaikos. Protams, manis iezīmētā ir hipotētiska un absurda situācija, taču Ainara iemūžinātā aina nebūt nav hipotētiska, lai gan apgalvojumi, ka tajā viss ir kārtībā, ir ne mazāk absurdi.

Rūpīgāks lasītājs varbūt pamanīs, ka, sekojot minētā raksta piemēram, uz virsrakstā uzdoto jautājumu tā arī neatbildēju. Dažas atbildes - nākošajā rakstā.