FSC un PEFC - kopīgais un atšķirīgais

Pieņemu, ka šī bloga lasītāji būs pamanījuši, ka vairākas vides organizācijas paudušas satraukumu par to, ka AS "Latvijas valsts meži" (LVM) atsakās no ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC (lasīt šeit). Paši LVM gan norāda, ka satraukums esot lieks, jo LVM esot vēl cits sertifikāts - PEFC (lasīt šeit).

Lielākajai daļai sabiedrības gan viens, gan otrs sertifikāts ir tikai burtu kombinācija. Sabiedrības neinformētību cītīgi izmantojuši arī LVM, kuru retorika gadu gaitā mainījusies atkarībā no tā, vai FSC sertifikāts iegūts vai zaudēts:

• FSC sertifikātu iegūstot, 2002. gadā LVM pārstāvis Tomass Kotovičs rakstīja, ka sertifikāts "apliecina, ka LVM apsaimnieko savā valdījumā esošos mežus pēc ilgtspējīgas mežsaimniecības principiem", turklāt "[FSC] ir vienīgā organizācija, kas piedāvā ticamu, precīzu, visā pasaulē un visiem mežu tipiem pielietojamu mežu apsaimniekošanas sertifikācijas un produktu marķēšanas shēmu". (šeit)
• 2010. gadā, kad LVM FSC sertifikātu uz laiku zaudēja, tas pats T. Kotovičs norādīja, ka auditori ir nekompetenti un nepieciešama "neitrālu, caurskatāmu un pamatotu sertifikācijas procedūru" izstrāde (šeit), un viņam piebalsoja Roberts Strīpnieks, sakot, ka "mēs nevaram pakļauties tādu cilvēku spiedienam, kuriem nav absolūti nekādas izpratnes par Latvijas mežsaimniecību". (šeit)
• Visbeidzot tagad, kad LVM atkal paliek bez sertifikāta, T. Kotovičs apgalvo, ka "neatkarīgi no tā, vai izmanto FSC vai PEFC, šie vai citi starptautiskie sertifikāti nenosaka mežu apsaimniekošanas kvalitāti". (šeit)

Lai ieviestu skaidrību, kas ir FSC un PEFC, sākšu ar nelielu atkāpi vēsturē. FSC radās 1993. gadā, vides organizācijām (ar WWF priekšgalā), izveidojot partnerību ar meža nozares uzņēmumiem, meža īpašniekiem un sociālajām grupām, lai noteiktu vienotus principus ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai.

Pieprasījums pēc koksnes produktiem, kas iegūti videi iespējami draudzīgākā veidā (ko apliecina FSC sertifikācija), auga, bet daļa meža nozares pārstāvju bija pret sertifikāciju, jo uzskatīja to par pārāk "zaļu". Tomēr tirgus prasīja sertificētu koksni, tāpēc 1999. gadā Vācijā dzima alternatīva sertifikācijas sistēma - PEFC, kurā lielāku kontroli saglabāja paši meža nozares pārstāvji.

Skaitās, ka FSC vairāk piemērota lieliem mežu īpašumiem, bet PEFC - maziem, lai gan dažāda lieluma īpašumi ir sertificēti gan pēc vienas, gan pēc otras sistēmas. Abas sistēmas domātas galvenokārt tiem mežiem, kuru galvenais apsaimniekošanas mērķis ir koksnes ieguve. Abām sistēmām kopīgs arī tas, ka tiek izstrādāti nacionālie standarti (t.i., dokumenti, kuros aprakstīti, kas meža apsaimniekotājam jādara un ko nedrīkst darīt), kurus apstiprina "lielā" organizācija (attiecīgi FSC vai PEFC). Līdz ar to robeža starp abām sistēmām mazliet izplūst, jo ir vairākas valstis, kurās viens un tas pats nacionālais standarts tiek izmantots abām sistēmām.

Bet Latvijā katrai sertifikācijas sistēmai ir savs standarts un saprotams, ka tieši atšķirības starp šiem standartiem ir pamatā tam, kāpēc LVM izvēlējušies atmest FSC un palikt pie PEFC. Tad nu piedāvāju lasītājam iepazīties ar dažām atšķirībām FSC un PEFC nacionālajos standartos. Tikai lūdzu paturēt prātā divas svarīgas lietas:

1. Šis nav visaptverošs salīdzinājums, jo esmu aplūkojis tikai tos punktus, kas man šķiet būtiskākie.
2. FSC standarts, lai gan ir izstrādāts, nav no FSC organizācijas apstiprināts, tomēr FSC prasību ievērošanu uzraugošajām auditorkompānijām ir lūgts šo standartu ņemt vērā.

FSC Latvijas standarts	PEFC Latvijas standarts
Standarta izstrādi vada nevienai organizācijai nepiederoša neitrāla persona.	Standarta izstrādi vada Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektors.
Nosaka, ka jāaizsargā reto un apdraudēto sugu dzīvotnes, jāņem vērā spēkā esošie sugu aizsardzības plāni.	Jāapkopo informācija par aizsargājamām sugām, neprasa sugu aizsardzības plānu ievērošanu.
Par retām un apdraudētām sugām uzskata tās, kas iekļautas Putnu un Biotopu direktīvu īpaši aizsargājamo sugu sarakstos un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.	Par retām un apdraudētām sugām uzskata tikai tās sugas, kuru aizsardzībai veidojami mikroliegumi.
Nosaka, ka vismaz 7% mežu jāapsaimnieko ar dabas aizsardzības mērķi.	Nenosaka, cik liels mežu īpatsvars jāapsaimnieko dabas aizsardzībai.
Meža apsaimniekotājiem jāņem vērā iedzīvotāju intereses, strādājot apdzīvotu teritoriju tuvumā	Sabiedrības iesniegtie priekšlikumi un sūdzības jāizvērtē un jāsniedz atbilde.

Kā redzams tabulā, FSC standarts nosaka stingrākas prasības dabas aizsardzībai un vietējo iedzīvotāju interešu ievērošanai. Droši vien gaidāmā ES īpaši aizsargājamo biotopu kartēšana un vairāki izstrādē esošie meža sugu aizsardzības plāni ir būtisks iemesls, kāpēc LVM nolēmuši atteikties no FSC sertifikāta un palikt pie PEFC. Tomēr vēl būtiskāku punktu uzsver pats T. Kotovičs (sk. iepriekš): "starptautiskie sertifikāti nenosaka mežu apsaimniekošanas kvalitāti." Tātad LVM nemaina savu praksi atkarībā no sertifikācijas prasībām, t.i., nevis pielāgo darbību prasībām, bet prasības - darbībai. FSC gadījumā, kur stingri tiek ievērots interešu līdzsvars, to izdarīt ir grūtāk (lai gan LVM vienmēr piedalījušies FSC nacionālā standarta izstrādē, tā kā pārmetumi par caurspīdīguma trūkumu ir nevietā).

Kā jau varējāt lasīt iepriekš, T. Kotovičs min, ka PEFC sertifikāts ir atbilstošāks Latvijas likumiem. Šī varētu šķist dīvaina piezīme, ņemot vērā to, ka nacionālo likumu ievērošanu prasa arī FSC, turklāt atsauci uz, piemēram, šiem vai šiem MK noteikumiem Latvijas PEFC standartā neatradīsiet. Bet būtiskā atšķirība ir tajā, ka FSC prasa vairāk nekā likums, tostarp interešu līdzsvara ievērošanu, kamēr meža nozari regulējošie likumi un noteikumi un PEFC sertifikācijas standarts Latvijā tiek rakstīti ar AS "Latvijas valsts meži" un Latvijas Kokrūpniecības federācijas rokām.

Protams, arī FSC sistēma nav ideāla, ko zināmā mērā apliecina tas, ka LVM tik ilgi varējuši saglabāt sertifikātu. Lai nodrošinātu standarta ievērošanu, tiek veikti regulāri auditi, bet, protams, LVM gadījumā auditoriem nav iespējams pārbaudīt visu apsaimniekojamo teritoriju. Var aizbraukt vien uz dažiem konkrētiem objektiem, un pēc tiem jāspriež par apsaimniekošanas atbilstību prasībām. Par to, kas notiek ārpus šiem objektiem vai laikā starp auditiem, auditori var uzzināt tikai tad, ja kāda trešā puse par to ir informējusi. Savukārt, ja kāds pārkāpums tomēr tiek konstatēts, visbiežāk pietiek ar LVM pausto apņemšanos laboties, lai būtu miers vismaz līdz nākošajam auditam. Vēl jāpatur prātā, ka auditoru kompānijas ir ieinteresētas pozitīvā slēdzienā, jo, kā liecina pieredze, ar kompāniju, kas sniegusi negatīvu atzinumu, LVM var sadarbību pārtraukt. Un neviena kompānija negrib zaudēt tik naudīgu klientu.

Jā, FSC sistēma nav ideāla, tomēr šobrīd pasaulē nav labāka apliecinājuma tam, ka mežu apsaimniekošana tiek veikta ilgtspējīgi. Un LVM šo apliecinājumu ir zaudējuši.