Normāla mežu apsaimniekošana LVM izpratnē

Vakar vairākas organizācijas - LOB, Latvijas Dabas fonds, Pasaules Dabas Fonds un Vides aizsardzības klubs - izplatīja relīzi, kurā pauda bažas par to, kā turpmāko valsts mežu apsaimniekošanu ietekmēs tas, ka AS "Latvijas valsts meži" (LVM) četri reģioni ir palikuši bez ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC. Relīzē norādījām arī uz problēmām Īles un Elejas apkārtnes mežu apsaimniekošanā (Zemgales reģionā, kas ir viens no tiem, kas palicis bez sertifikāta).

Lūk, LVM pārstāvja komentārs par Īles un Elejas mežiem (kopēts no šī raksta):

Viens Tomasa Kotoviča teikums ļoti labi apkopo visas problēmas, kuru dēļ LVM nespēj saglabāt FSC sertifikātu. Tā ir tradicionālā "mežs ir labības lauks" attieksme: nopļauj, iesēj, atkal nopļauj, un viss ir kārtībā.

Par to, kas mežu atšķir no lauka, esmu rakstījis jau iepriekš (šeit), bet jāatgādina, ka arī Latvijas meža politika nosaka, ka normāla mežu apsaimniekošana ir daudz vairāk nekā tikai ciršana, atjaunošana un kopšana. Ilgtspējīga mežu apsaimniekošana nozīmē līdzsvara atrašanu starp vides, sabiedrības un ekonomikas vajadzībām, un tieši šādu līdzsvaru paredz arī FSC sertifikāts.

Bet LVM izpratnē normāla mežu apsaimniekošana ir arī tas, kas notiek Īles un Elejas mežos. Tad nu ziniet, ka šī "normālā mežu apsaimniekošana" ietver ne tikai ciršanu un stādīšanu, bet arī:

• vietējās sabiedrības interešu neņemšanu vērā;
• nepatiesas informācijas sniegšanu un solījumu neturēšanu (par ko jau rakstīju šeit);
• dialoga aizstāšanu ar oponentu sūdzēšanu tiesā (lasīt šeit);
• īpaši aizsargājamo biotopu "nepamanīšanu", plānojot mežizstrādi.

Skaidrs, ka pie šādas "normas" FSC sertifikātu saglabāt nav iespējams, bet sabiedrībai nevajadzētu būt pārsteigtai, ja šāda normāla mežu apsaimniekošana" tiks īstenota arī citur valsts mežos, jo īpaši Ziemeļkurzemes, Rietumvidzemes, Vidusdaugavas un Zemgales reģionos, kas jau ir zaudējuši FSC sertifikātu.