ceturtdiena, 2019. gada 6. jūnijs

Brīvība meža īpašniekiem?

Sen senos laikos, tik senos kā 2012. gads kokrūpnieki konstatēja, ka "pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts mežos un pieaugot mežizstrādei privātajos mežos, kokrūpniecības nozare, nebēdājot par zāģbaļķu trūkumu, varēja investēt attīstībā un nostiprināties starptautiskajos tirgos, skarbā realitāte ir atgriezusies, liekot Latvijas zāģētavām domāt, kā organizēt savu darbību ierobežota resursu daudzuma apstākļos." (par to jau tolaik rakstīju šeit)

Attēls no Kristapa Klausa prezentācijas, 2012. g.
Ap to pašu laiku Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss saviem kolēģiem zīmēja drūmas nākotnes ainas, prognozējot resursu pieejamības samazinājumu. Viena no problēmām - daudzi privātie mežu īpašnieki savus mežus necērt.

Koksnes trūkst, tad nu nozarei jādomā, kā piedabūt "neaktīvos" meža īpašniekus savus mežus tomēr nocirst.

Lielisku iespēju koksnes kārotājiem radīja Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotā Latvijas dabas vērtību apzināšana projekta "Dabas skaitīšana" ietvaros. Nesaprotamā veidā tikuši pie īpašnieku privātās informācijas, mežizstrādes uzņēmumi nu metās biedēt īpašniekus ar to, ka viņu mežos atradīs kaut ko sargājamu un ir pēdējais brīdis steidzīgi mežu nocirst. Tā plašsaziņas līdzekļos uzpeldēja līdz tam nedzirdētais (vismaz man) uzņēmuma "Dižozols" vārds (lasīt šeit). Tagad uzņēmums sapelnījies tik daudz, ka reklamējas radio vai ik dienas, solot īpašniekam "iegūt no meža maksimumu" (lasi - nocirst vairāk nekā īpašnieks bija iedomājies). Protams, "Dižozols" nebija vienīgais - lūk, pavisam nesen arī "Stiga RM" sekoja piemēram, aicinot īpašniekus nekavējoties izcirst savus mežus (lasīt šeit).

Var jau arī smalkāk un draudzīgāk. Mans kolēģis, kam pieder mežs, reiz stāstīja, kā mežizstrādes uzņēmumu pārstāvji nāk pie viņa stāstīt, kā dažādiem paņēmieniem apiet likumu, lai nocirstu mežu, kas vēl nav cērtams.

Bet kāpēc gan mācīt, kā apiet likumu, ja tavās rokās ir iestāde, kas raksta likumus mežu apsaimniekošanai? Tā nu kokrūpnieku pārstāvji notrauca putekļus un neveiksmes asaru plankumus no divus gadus vecā noteikumu grozījumu priekšlikuma, kas ļautu cirst jaunākus mežus (lasīt šeit). Nu šie grozījumi tiek virzīti ar saukļiem par neatkarīgu Latviju un brīvību meža īpašniekiem, un Meža konsultatīvās padomes sēdē K. Klauss neslēpa, ka cer, ka grozījumi pamudinās īpašniekus "apsaimniekot" savus mežus.

Tā nu izrādās, ka meža īpašniekiem solītā brīvība ir tikai kokrūpnieku mēģinājums dabūt no īpašniekiem to koksni, kuras kokrūpniekiem trūkst. Raugiet augstāk redzamo K. Klausa gatavoto tabulu! Kokrūpniekiem svarīgākie koki ir priede, egle un bērzs, un noteikumu grozījumi esot domāti tam, lai īpašnieki audzētu to, ko nozare pieprasa. Taču nozare pieprasa tagad, un negaidīs, kamēr koki izaug! Tāpēc netiek virzītas prasības, piemēram, kokrūpnieku nīstos "mazvērtīgos" apšu un baltalkšņu mežus pēc nociršanas atjaunot  ar bērzu vai egli. Nē, nē, jāļauj ātrāk nocirst tos mežus, kur priede, egle un bērzs aug jau tagad, bet kurus pašreizējais regulējums nocirst neļauj! Un kad nu šie meži ir nocirsti, īpašnieka brīvība beidzas - seko prasība mežu atjaunot ar augstvērtīgiem (un līdz ar to dārgiem) stādiem.

Meža īpašnieku viedoklis saskaņā ar "Latvijas Fakti" veikto aptauju.
Jūs teiksiet - meža īpašnieki taču atbalsta šos noteikumu grozījumus... Jā, Latvijas Meža īpašnieku biedrība atbalsta gan, reizēm pat pasniedzot sevi kā šo noteikumu virzītājus (lasīt šeit). Taču neaizmirsīsim, ka lielākā daļa LMĪB biedru apsaimniekoto mežu patiesībā ir AS "Latvijas valsts meži" apsaimniekotie valsts meži. Jā, LMĪB rindās netrūkst arī to, kam tiešām pieder privāti meži, taču ir skaidrs, ka šī organizācija pārstāv uz koksnes ražošanu orientētos meža īpašniekus, kas nebūt nav Latvijas meža īpašnieku vairākums. "Latvijas Faktu" veiktās aptaujas par meža īpašnieku viedokli par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā (šeit) un arī par jaunāku mežu ciršanu (šeit) uzskatāmi parādījušas, ka meža īpašnieku vairākuma viedoklis ir pretrunā LMĪB nostājai.

Jūs teiksiet - meža īpašniekiem taču ir izvēle... Taču atcerieties, ka vidējais meža īpašnieks nav džentlmenis ar biroju Zemkopības ministrijas ēkā. Ja meža īpašniekam, kas dzīvo laukos un neseko līdzi politikai, speciālists pēc speciālista stāsta, ka pārsniedzot nemanāmo slieksni - ciršanas vecumu vai caurmēru - mežs sapūst, sabrūk un viņam vairs nebūs nekā (un, ja slieksni noliek zemāk, mežs laikam sapūst vēl ātrāk), ja nāk "dižozoli" un Ulda Dumpja balsī sola no meža maksimumu, ja nāk "stigas rm" un trauksmainā balsī stāsta, ka tūlīt viņa mežā atklās biotopu un ar to arī ir cauri, tad, protams, īpašnieks padodas, nocērt un paliek bez meža un ar izdevumiem par meža atjaunošanu. Bet kokrūpnieki ir dabūjuši to, ko gribēja - īpašnieka koksni un brīvību.

trešdiena, 2019. gada 3. aprīlis

Latvijas meži NAV apsaimniekoti ilgtspējīgi

"Latvijā meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi! Latvijā meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi!" nepārtraukti skandē meža nozares interešu aizstāvji, acīmredzot cerot, ka tas, ko pietiekami daudz atkārto, piepildās vai vismaz sabiedrība tam notic. Bet, ak vai, ar šādu buršanos realitāti tik viegli ietekmēt nevar...

Ja meža nozares lobistiem jāpierāda, ka meži apsaimniekoti ilgtspējīgi, viņi runā par mežu platības pieaugumu un koksnes apjomu mežā. Šie izteikumi parāda ne tikai to autoru šauro skatījumu uz to, kas ir mežs, bet arī nozares paša galvenā likuma - Meža likuma - nepārzināšanu (vai vismaz vienaldzību pret tajā rakstīto).

Lūk, kā ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu definē Meža likums:

meža ilgtspējīga apsaimniekošana — meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē, spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī, kā arī nerada draudus citām ekosistēmām;

Redzams, ka likuma definīcijā ir daudz tukšu un izplūdušu vārdu, tomēr ir arī pietiekami daudz konkrētības, lai ar faktiem varētu pārbaudīt, vai meži tiešām apsaimniekoti ilgtspējīgi. 

Skaidrs, ka jāizpildās visiem minētajiem nosacījumiem, lai mežu apsaimniekošana atbilstu šai definīcijai. Runājot līdzībās, ja mēs zebru definētu kā zirgam līdzīgu dzīvnieku ar melnām un baltām svītrām, tad nepietiktu ar to, ka dzīvniekam ir melnas svītras, lai mēs to varētu uzskatīt par zebru (iespējams, tas patiesībā ir tīģeris). Tātad pat tad, ja mēs meža platības pieaugumu uzskatām par rādītāju meža atjaunošanās spējai, bet koksnes apjomu pieņemam par produktivitātes rādītāju, tas vien neliecina par ilgtspējīgu mežsaimniecību. Šoreiz pieskaršos tieši tām definīcijas daļām, kas runā par vidi.

Ievērojiet, ka pirmā definīcijas uzskaitījumā ir meža bioloģiskā daudzveidība! Vai mums ir izdevies to saglabāt? Atbilde ir pārliecinošs "Nē!"

Lai gan bioloģisko daudzveidību apskata vairākos līmeņos (ģenētiskā, sugu un ekosistēmu daudzveidība), visbiežāk runā par sugu daudzveidību. Ja runājam tieši par putniem, jāatzīmē, ka pārskatāmā pagātnē (kopš 90. gadu beigām) kā ligzdotāja izzudusi tikai viena meža putnu suga - vidējais ērglis, taču populāciju sarukums rāda, ka šāda nākotne draud arī citām sugām, ja netiks veikti īpaši pasākumi to aizsardzībai. Melnais stārķis, mednis, mežirbe - tās ir tikai dažas no meža putnu sugām ar sarūkošām populācijām. Visām minētajām sugām kopīgs tas, ka tās ir īpaši aizsargājamas, un arī tas, ka pētījumi pierādījuši, ka vismaz viens no šo sugu populācijas lejupslīdes cēloņiem Latvijā ir mežsaimniecība.

Reizēm var dzirdēt pretargumentu: "Jā, dažu sugu populācijas samazinās, taču citu - palielinās. Tātad kopumā viss ir kārtībā." Par šī argumenta bezjēdzību varētu runāt daudz, bet šoreiz uzsvēršu vien to, ka vismaz daļā gadījumu (parastās sugas kļūst parastākas, retās - retākas) vienu sugu populāciju pieaugums uz citu samazinājuma rēķina ir bioloģiskās daudzveidības samazināšanās pēc definīcijas. "Jā, melnais stārķis varbūt izmirs, toties vārnu mums tagad vairāk!" nebūs arguments, ar ko uzvarēt tiesā, ja kāds norādītu uz mūsu likumā noteikto pienākumu nodrošināt sugu labvēlīgu aizsardzības stāvokli. Galu galā kādas sugas izmiršana ir pilnīga izgāšanās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas centienos, lai cik labi klātos atlikušajām sugām. Taču darīt kaut ko tikai tad, kad suga jau izzudusi, visbiežāk ir par vēlu.
Mežirbju skaita pārmaiņas, salīdzinot ar 2005. gadu. Avots: https://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC_MON/MON_ATSK_18_Dienas_putnu_fona.pdf
Ekosistēmu daudzveidības ziņā situācija ir vēl sliktāka - nelabvēlīgā stāvoklī ir visi īpaši aizsargājamie meža biotopi. Ir gan mežzinātnieki, kas norāda, ka, daļu mežu nosusinot, meža biotopu daudzveidība palielināsies. No matemātiskā viedokļa tā patiesi ir. Tāpat daudzveidība formāli palielinātos, ja katru piekto meža hektāru mēs noasfaltētu (ja vien mēs prastos šos asfalta laukumiņus nosaukt par mežu), taču no dabas viedokļa degradētu meža platību palielināšana uz dabiskai situācijai tuvāko - īpaši aizsargājamo - biotopu platību samazinājuma rēķina, nebūs gluži tā bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, ko paredz dabas aizsardzības likumi un stratēģijas.

Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamo meža biotopu stāvokļa novērtējums. Avots: https://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC/REP_EK-LV-2013-1_ES_dzivotnu_stavoklis.pdf
Tālāk definīcija runā par nepieciešamību saglabāt mežu spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas. Neviena no šīm funkcijām gan nav nosaukta konkrēti, taču daļa no tām mums ir ļoti labi zināma. Par vienu no ekoloģiskajām funkcijām - bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu - jau rakstīju, bet gribu vērst uzmanību uz vēl vienu - CO2 piesaisti. Kā zināms, mežiem ir ļoti liela nozīme klimata pārmaiņu mazināšanā, piesaistot oglekli biomasā un augsnē. Kā liecina pieejamie dati, šī mežu spēja pēdējās desmitgadēs ir strauji mazinājusies. Meža nozares lobisti mēģina pie šīs situācijas vainot vecu mežu platību pieaugumu, lai gan oficiālais ziņojums liecina, ka galvenais iemesls tam, kāpēc mazinājusies mežu spēja veikt oglekļa piesaistes funkciju, ir ciršanas apjomu pieaugums. Veids, kā meža nozare varētu palīdzēt klimata pārmaiņu mazināšanai, būtu apdomīgāka iegūtās koksnes izmantošana, nevis mežu izciršanas intensificēšana.

Siltumnīcas efekta gāzu emisijas un piesaiste zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektorā. Piesaisti meža zemēs parāda zilais stabiņš. Avots: https://www.meteo.lv/lapas/sagatavotie-un-iesniegtie-zinojumi?&id=1153&nid=393
Galu galā pat ar meža nozares PR speciālistu iecienīto vienkāršo rādītāju - meža platību - viss nav tik rožaini. Ne velti nozares runasvīri parasti salīdzina pašreizējo mežu platību ar 20. gs. 30. gadiem. Kopš ulmaņlaikiem mežu platība patiesi ir augusi, taču no mūsu meža nozares neatkarīgi starptautiski pētījumi (piemēram, šis) rāda, ka kopš Meža likuma stāšanās spēkā Latvijas mežu platība sarūk.

Dažādus piemērus varētu uzskaitīt vēl un vēl, taču skaidras ir divas lietas: 1) Jau minētie piemēri skaidri parāda, ka mežu apsaimniekošana neatbilst Meža likumā noteiktajai meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas definīcijai. 2) Nekādi fakti, lai kāds būtu to avots, nepārliecinās tos meža nozares interešu aizstāvjus, kas par neobjektīviem pasludina jebkurus datus, kas neatbilst viņu propagandas stāstam.

Vienkārši sakot, Latvijā mežus cērt par daudz. Tik daudz, ka koksnes ieguve ir kļuvusi nesavienojama ar ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Diemžēl gan par nozari atbildīgā Zemkopības ministrija, gan valsts (!) mežu apsaimniekošanas uzņēmums AS "Latvijas valsts meži" ir gatavi veltīt daudz pūļu un valsts (!) līdzekļu tam, lai par spīti faktiem pārliecinātu sabiedrību, ka mežu apsaimniekošanā viss ir kārtībā, nevis beidzot, gandrīz 20 gadus kopš Meža likuma stāšanās spēkā, tiešām sāktu virzīties ilgtspējīgas mežsaimniecības virzienā.

pirmdiena, 2019. gada 11. marts

Kailcirte: vides aspekti

Kā solīts, turpinu stāstu par kailcirti, ko pērn pie manām mājām veica AS "Latvijas valsts meži". Šoreiz par to, ko no šīs kailcirtes var mācīties tieši no dabas saglabāšanas viedokļa. Tāpat kā rakstā par kailcirtes ietekmi uz tās kaimiņa interesēm - Kailcirte: kaimiņa skatījums, arī no dabas saglabāšanas viedokļa raugoties, šeit redzami gan negatīvi, gan pozitīvi piemēri.

Jāsāk ar būtiskāko negatīvo - pašu kailcirti. Kā jau rakstīju iepriekšējā šīs sērijas rakstā, nekāda ekoloģiska attaisnojuma kailcirtei nav. Reizēm tiek minēts, ka kailcirte atdarina dabiskus traucējumus, taču šādam salīdzinājumam nav pamata. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka dabiska traucējuma rezultātā (vienalga, vai tas būtu ugunsgrēks vai vējgāze) mežā paliek daudz mirušu koku. Šie koki ir ļoti nozīmīgi meža iemītniekiem. Miruši koki meža iemītniekiem nodrošina slēptuves, barošanās un ligzdošanas vietas, bet kailcirte mežu iznīcina. Apzinos, ka, šo izlasot, daudziem meža nozares pārstāvjiem būs spuras gaisā, taču interesanti, ka runāt par meža atjaunošanu pēc kailcirtes gan šķiet pilnīgi pieņemami. Taču atjaunot var tikai to, kas iznīcināts vai vismaz stipri sabojāts. Tātad, no dabas saglabāšanas viedokļa raugoties, mežizstrādē priekšroka dodama izlases cirtei.

Noteikumi par koku ciršanu mežā nosaka dažādus cirsmu izvietošanas nosacījumus, lai novērstu lielu vienlaidu izcirtumu veidošanos, taču šie nosacījumi ir ļoti "mīksti". Piemēram, jaunu kailcirti tieši blakus jau izcirstam mežam var veikt tad, ja iepriekšējā izcirtuma vietā atjaunotais mežs sasniedzis vismaz trīs gadu vecumu. Šādi tas izskatās dabā (pērn nocirstais nogabals pieguļ 2009. gada izcirtumam). Vai varat pateikt, kur beidzas izcirtums un sākas atjaunotais "mežs"?

Ja nu noteikti gribas cirst mežu kailcirtē, labāk paciesties un sagaidīt, kamēr blakus izcirstais un atjaunotais mežs tiešām izskatās pēc meža. Ērtībai var palikt pie Meža likumā iekļautajā meža definīcijā noteiktā sliekšņa - koku augstums sasniedzis vismaz piecus metrus.

Ļoti būtisks dabas aizsardzības organizāciju sasniegums mežu apsaimniekošanā ir tas, ka savulaik tika ieviesta prasība izcirtumos saglabāt ekoloģiskos kokus. Jā, skats ar izcirtuma vietā atstātajiem retajiem kokiem ar "izstīdzējušiem" stumbriem (kā jau mežā augušiem kokiem), kas jau pa lielu gabalu ļauj sazīmēt, kur meža vietā ir izcirtums, var nebūt acij tīkams. Varbūt tāpēc, ka, tāpat kā ēku drupas, liek apjaust, kas šajā vietā ir bijis, bet zudis. Droši vien kārtīgi "iztīrīts" izcirtums izskatītos skaistāk, taču šie ekoloģiskie koki ir ļoti nozīmīgi nākotnes mežam. Jā, daļa no tiem tiks nolauzti vai izgāzti, taču atlikusī daļa sagaidīs laiku, kad tiem apkārt atkal augs pieaudzis mežs. Un tad šie ekoloģiskie koki būs labs atbalsts gan melnā stārķa ligzdai, kam vajadzīgi lieli un stipri zari, gan citām augu un dzīvnieku sugām, kam ciršanas vecuma koki, kas lielākoties koku dzīves mērogā nav pat pusmūžā, nav piemēroti. Taču jau izcirtumā šie koki var kalpot gan kā vietas ligzdas būvei, gan kā barošanās vieta vai novērošanas postenis. Tātad ļauj izcirtumu izmantot sugām, kam plika vieta nebūtu piemērota.

LVM gadījumā labais piemērs ir tas, ka uzņēmums saglabā vairāk ekoloģisko koku nekā ar likumu noteiktie pieci koki uz cirsmas hektāru. Pētījumi rāda, ka jo vairāk šādu koku saglabā, jo labāk, tāpēc, lai gan LVM saglabātie desmit koki ir daudz mazāk nekā būtu vēlams, tas tomēr ir labāk nekā pieci koki. Turklāt šajā izcirtumā ekoloģiskie koki saglabāti grupās, kas ne tikai mazina iespēju, ka vējš tos izgāzīs, bet arī saglabā meža zemsedzes un pameža "saliņas", kas tiktu iznīcinātas (ja ne mežizstrādes, tad meža atjaunošanas laikā), ja ekoloģiskie koki tiktu atstāti pa vienam.

Arī pamežu saglabāt Noteikumi par koku ciršanu mežā it kā prasa, taču šajā gadījumā formulējums ir tāds, ka prasību kontrolēt nav iespējams un tas, ko un cik daudz saglabāt, paliek uz paša meža apsaimniekotāja sirdsapziņas: "Galvenajā cirtē un kopšanas cirtē tādā apjomā, kas neapdraud darba drošību un ļauj nodrošināt meža atjaunošanu, saglabā mežābeles, kadiķus un citu vietējo sugu pameža kokus un krūmus." Šajā izcirtumā, izņemot iepriekš pieminētās ekoloģisko koku grupas, ir izvākts viss pamežs un paauga. Uzcītīgāks kontrolētājs gan varētu prasīt LVM pamatot, kā katra mazā eglīte apdraudēja darba drošību vai traucēja atjaunot mežu, taču reālajā dzīvē šādu uzcītīgu kontrolētāju trūkst.

Pameža un paaugas (t.i., mazo koku un krūmu) trūkumu zināmā mērā varētu kompensēt izcirtumā atstātās zaru kaudzes. Esmu pārliecināts, ka pavisam drīz dzirdēšu pie tām dziedam paceplīšus, un arī citām putnu sugām tās ir piemērotas vietas ligzdošanai. Taču skaidrs, ka visas šīs kaudzes tiks aizvāktas, un var vien cerēt, ka tas netiks darīts putnu ligzdošanas laikā.

Par mirušo koku nozīmi minēju jau iepriekš. Lai gan kritušie un stāvošie mirušie koki piešķir izcirtumam spocīgu izskatu un rada nekoptības iespaidu, tie, tāpat kā ekoloģiskie koki, ļauj izcirtumā vismaz kaut kādus dzīvei nepieciešamos resursus gūt tādām meža sugām, kas pilnīgā klajumā sev neko noderīgu neatrastu.

Kā man reiz (pareizi) norādīja Dagnis Dubrovskis, mirušās koksnes daudzums mežā ir mainīgs. Taču, ja reiz pieņemam, ka izcirtums atdarina dabisku traucējumu, tad tieši šajā laikā mirušās koksnes apjomam vajadzētu būt vislielākajam. Tāpēc, ja nešķiet pieņemami atstāt izcirtumā daļu nocirsto koku, tad būtu labi atstāt vismaz visus tos, kas uz mežizstrādes brīdi jau bija miruši. Grūti novērtēt, cik lielu daļu mirušo koku LVM izvēlējušies atstāt šajā izcirtumā (pirms ciršanas mirušos kokus nepārskaitīju un zaru kaudzes vēl nav aizvāktas), taču var redzēt, ka daļa no dabas viedokļa vērtīgu koku (vienkāršojot - jo lielāks koks, jo vērtīgāks) ir atstāta - gan kritalas, gan stāvoši stumbeņi. Tomēr daļa atstāto koku ir mežizstrādes tehnikas samuļļāta, tā mazinot to nozīmi dabā, un arī krautuvē starp izcirstajiem kokiem bija manāmi jau pirms mežizstrādes miruši koki, lai gan to ekonomiskā vērtība varētu būt visai neliela.

Noteikumi prasa saglabāt arī skudru pūžņus un kokus, pie kuriem tie atrodas. Viens tāds koks ar skudru pūzni atrodas cirsmas galā, kas vistuvāk manām mājām, bet otrs - attēlā redzamais - piemērs man tiešām lika pasmaidīt (turklāt bez ironijas!). Ceļmalā esošam skudru pūznim, pie kura neviens koks neauga, ar krāsu apvilkts aplis, lai to pamanītu, un koki sakrauti līdz pūznim un aiz tā, bet ne virsū. Ja baļķi tiktu sakrāmēti uz skudru pūžņa, neviens to nemanītu un neviens ķerus pakaļ nedziedātu, bet šeit LVM bijuši īpaši apzinīgi. Būs interesanti pavērot, kā šiem abiem skudru pūžņiem klāsies turpmāk.

Visbeidzot jāatzīmē vēl viens pozitīvais aspekts šajā kopumā visnotaļ nepatīkamajā notikumā - lai gan meža apsaimniekošanas normatīvie akti joprojām pieļauj veikt mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā, šajā vietā LVM darbus veica novembrī.

Kopsavilkumā tiem, kas savā vai sev uzticētajā mežā grib veikt kailcirti, mans ieteikums, lai mazinātu kaitējumu dabai, ir vienkāršs - jo vairāk jūs atstāsiet mežā, jo labāk. Un, protams, necērtiet mežu putnu ligzdošanas laikā!


pirmdiena, 2019. gada 28. janvāris

Kailcirte: kaimiņa skatījums

Skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē lielāks vai (cerams) mazāks kailciršu īpatsvars Latvijas mežos ir neizbēgams. Jā, kailcirtēm nav nekāda ekoloģiska attaisnojuma un sabiedrībai tās lielākoties nepatīk, turklāt vismaz daļā gadījumu arī ekonomiska pamatojuma tām nav, bet tās ir ērtas un ierastas, tāpēc mums ar tām būs jāsamierinās. Taču gudrs un apzinīgs mežu apsaimniekotājs atradīs iespējas, kā kailciršu negatīvās ietekmes mazināt. Kā jau solīju rakstā  Kailcirte: sākums, izmantojot negatīvos un pozitīvos piemērus no kailcirtes, ko pie manām mājām pērn novembrī veica AS "Latvijas valsts meži" (LVM), pastāstīšu, kā mīkstināt kailcirtes nodarījumu. Rakstāmā ir daudz, tāpēc šajā rakstā aplūkošu tikai sociālos aspektus. Turklāt šos sociālos aspektus aplūkošu tikai no viena skatupunkta - kā jūtas cilvēks, kas pie kailcērtamā meža dzīvo.

Iedzīvotāji bieži protestē pret kailciršu veikšanu pie viņu mājām. Esmu gan lasījis izteikumus, kuros noniecinātas iedzīvotāju tiesības izteikties par viņu dzīvesvietai blakus esošo mežu apsaimniekošanu, kas skan apmēram: "Cilvēks nopērk mazu zemes gabaliņu pie kādam citam piederoša meža, un tad sūdzas, kad mežu īpašnieks apsaimnieko mežu tā, kā pats vēlas." Tajā pašā laikā kādā seminārā Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore Aiga Grasmane apgalvoja, ka mežu īpašnieki cenšas pie savām mājām mežus cirst izlases cirtē, jo arī viņi kailcirti pie savām mājām negrib.

Mans gadījums ir mazliet specifisks (lai gan domāju, ka līdzīgi ir daudzos citos gadījumos Latvijā). Manas sievas ģimene šajās mājās dzīvoja jau tad, kad Latvijas neatkarība nebija atjaunota, visa zeme piederēja valstij un LVM vēl nebija dibināts. Īsāk sakot, mēs te bijām pirmie. Arī arguments "nopērc mežu un saimnieko kā gribi" šajā gadījumā nestrādā, jo mežs ap mūsu mājām pieder valstij un valsts mežu nopirkt nevar. Taču varētu gribēt, lai valsts mežs tiktu apsaimniekots valsts iedzīvotāju interesēs, un gan jau ne tikai mežu īpašnieki, bet arī citi cilvēki kailcirtes pie savām mājām negrib.

Iemesli negribēšanai var būt dažādi - gan samaitāts skats, gan lielāka vēju ietekme uz māju un pagalmu, gan labāka mājas redzamība no attāluma... Lai kādi būtu šie iemesli, mans pirmais ieteikums - neveikt kailcirtes pie apdzīvotām mājām. Pieņemu, ka privātīpašniekiem ar maziem mežu īpašumiem šāda pieeja varētu sagādāt problēmas (lai gan sk. A. Grasmanes komentāru iepriekš), bet valsts mežos būtu visnotaļ saprotami respektēt cilvēku vēlmi dzīvot meža, nevis izcirtuma malā.Arī uzņēmumi, kas ieguvuši FSC sertifikātu, ir apņēmušies ievērot sabiedrības intereses mežu apsaimniekošanā (pat tad, ja šie meži ir privāti).

LVM gan nevairās no kailciršu veikšanas blakus mājām, tomēr vismaz mūsu klātbūtne tika ievērota. Par to, ka kailcirte tiks veikta, mēs tikām brīdināti jau labu laiku iepriekš. Pie mums ieradās LVM pārstāvis, ar kuru kopā izstaigājām ciršanai paredzēto mežu, un viņš man izstāstīja, kur būs cirsmas robežas, kurus kokus paredzēts saglabāt (vēlāk gan izrādījās, ka ne viss, ko viņš norādīja kā saglabājamu reāli tika saudzēts) un pat radīja iespaidu, ka man ir tiesības uz viedokli. Jāatzīst, nemēģināju šo sajūtu gaisināt, tiešām mēģinot norādīt, ka es gribētu, lai cirsts tiek citādi.

Katrā ziņā tas, ka šeit atrodas māja, tika ņemts vērā, izvēloties atstājamos ekoloģiskos kokus - viena to grupa tika atstāta tieši mājām tuvākajā izcirtuma galā. Tātad, lai gan arī uz mums attiecas iepriekš minētās negatīvās sekas kailcirtei pie mājām, mazliet tomēr aizvējš un aizsegs mājai ir saglabāts. Piemēram, šajā fotogrāfijā no izcirtuma puses jūs nemaz neredzat, ka māja ir turpat aiz kokiem.

Viens no jaukumiem dzīvei mežā ir tas, ka atbilstošā sezonā vari iziet turpat pie mājas un sagādāt sev meža veltes vakariņām. Nocirstais mežs gan nebija mums būtiskākā ogošanas un sēņošanas vieta (un par laimi nebija arī pēdējais palikušais meža nogabals pie mūsu mājām), taču par meža nozīmi ogošanai un sēņošanai LVM pārstāvis nemaz nepajautāja. Tas man atgādināja, ka reiz kāds cits LVM pārstāvis man skaidroja, ka uzņēmums nevar zināt, kuri meži cilvēkiem ir svarīgi ogošanai un sēņošanai. Vismaz viena iespēja taču ir - pajautāt.

Dažas dienas pirms mežizstrādes darbu sākšanas arī darbu vadītājs atnāca izstāstīt, ko un kā darīs. Apsolīja, ka laikā no divpadsmitiem naktī līdz sešiem rītā darbus neveiks, lai netraucētu. Mums mājās ir mazi bērni, kam guļamlaiks gan nav gluži no divpadsmitiem līdz sešiem, bet vai nu meža tehnika nebija tik skaļa, vai bērni pieraduši pie citu bērnu trokšņošanas, un mūsu naktsmiers traucēts netika.

Skatoties kartē, redzams, ka cauri mūsu mājai iet ceļš, tāpēc reizēm cauri pagalmam braukā svešas mašīnas. Pēdējos gados īpaša problēma ir bijuši kokvedēji, jo kartē nevar redzēt to, ka caur mūsu pagalmu izbraukt ar smago mašīnu nevar. Tad nu pa laikam kāds kokvedējs iesprūda mūsu pagalmā un pēc tam mīcījās atpakaļgaitā mežā iekšā, lai apgrieztos. Par šo izstāstījām arī mežizstrādes vadītājam un, lūk, kokvedējiem tika uzstādītas skaidras norādes, lai mūsu pagalmā nebrauc, bet apgriežas ātrāk.

Tātad kopsavilkumā, ja, veicot mežizstrādi pie apdzīvotām mājām, gribat iespējami izvairīties no šīs mājas iemītnieku dusmām un neapmierinātības, būtu ieteicams:
  • priekšroku dot izlases cirtei, nevis kailcirtei;
  • izvēloties kailcirti, ekoloģiskos kokus saglabāt māju tuvumā (ja vien nav liels risks, ka šos atstātos kokus pēc kailcirtes izgāzīs vējš);
  • informēt iedzīvotājus par plānotajiem darbiem;
  • noskaidrot, kā māju iedzīvotāji izmanto šo mežu un iespēju robežās šīs vajadzības respektēt;
  • cik vien iespējams, samazināt traucējumus iedzīvotājiem mežizstrādes darbu laikā (t.sk., nestrādāt pa nakti un izvairīties no tehnikas braukāšanas pa iedzīvotāju īpašumu).
Nākamajā "Kailcirtes" turpinājumā - ieteikumi, kā mazināt ietekmi uz vidi.

otrdiena, 2019. gada 15. janvāris

Klau, jaunā valdība, ko jūs ar šo domājāt?

Šodien uzmeklēju publiski pieejamo topošās valdības deklarācijas melnrakstu, un pārliecinājos, ka tajā atrodama šāda intriģējoša frāze: "Balstoties uz mežu ilgtspējīgas apsaimniekošanas principiem, nepieļausim saimnieciskajai darbībai paredzēto meža platību samazināšanos."

Es saprotu, ko šī frāze nozīmē, jo esmu sekojis līdzi tās tapšanai (par ko mazliet vēlāk), bet, mēģinot slēpt savus patiesos nolūkus, tās autori ir mazliet sapinušies meistarībā vai varbūt vienkārši cer, ka topošā valdība to norīs veselu un neiedziļināsies, ko patiesībā apstiprina. Taču tagad oficiāli šīs frāzes autori ir pati topošā valdība, tāpēc ceru, ka pirms valdības un šīs deklarācijas apstiprināšanas kāds no lēmējiem uzdos šādus jautājumus:

1) Kāda ir saimnieciskajai darbībai paredzētā meža platība? 

Pieļauju, ka deklarācijas autori domā mežsaimniecisko darbību, taču, kā reiz teicis mans kolēģis, nav svarīgi, kas domāts, bet kas uzrakstīts. Jāpatur prātā, ka arī teritorijās, kur mežsaimnieciskā darbība ir aizliegta, cita veida saimnieciskā darbība (piemēram, tūrisms, medības, ogu un sēņu vākšana) var būt atļauta.

2) Vai jaunā valdība paredz ierobežot meža ceļu būvi?

Kā jau minēju, daļā teritoriju, kur mežsaimnieciskā darbība ir ierobežota, ir iespējama cita veida saimnieciskā darbība, taču atmežošana (t.i., meža nociršana, to vairs neatjaunojot) gan neapšaubāmi samazina meža platību. Valsts meža dienesta statistika liecina, ka 2017. gadā vien atmežoti 742 ha, lielākoties - meža ceļu un meliorācijas sistēmu būvei. Valstī kopumā to gan atsver (ja runājam tikai par platību) meža ieaudzēšana, kas veikta 1279 ha platībā. Taču interesanti, ka tieši valsts mežos gan šī bilance ir negatīva: atmežoti 545 ha, bet mežs ieaudzēts vien 84 ha.

3) Kā jaunā valdība paredz kompensēt "Rail Baltica" ietekmi uz mežu platību?

Kā liecina citi punkti valdības deklarācijā, jaunā valdība neplāno apturēt "Rail Baltica" projektu. Šīs dzelzceļa līnijas izbūvei arī būs jāatmežo lielas platības. Vai jaunajai valdībai azotē būtu apmežošanas projekts "Forest Baltica"? Vai varbūt (mež)saimnieciskajai darbībai paredzēto mežu platību saglabāt nemainīgu paredzēts, likvidējot dabas rezervātus?

Labi, labi, beidzu blēņoties un pateikšu jums, ko šī frāze nozīmē! Patiesībā tā ir vēršanās pret dabas aizsardzību un būtu jālasa: "Nepieļausim dabas aizsardzībai paredzēto mežu platības palielināšanos." Valdības deklarācijas melrakstā iedēstītais mērķis nāk no Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnēm 2015.-2020. gadam, taču sākotnēji pamatnostādnēs tas tika formulēts citādi - noteikts, ka nedrīkst palielināties mežaudžu platības ar saimnieciskās darbības aprobežojumiem. Vēlāk mērķis tika pārformulēts, lai skanētu mazliet skaistāk, taču doma palika, un to apstiprinātu arī godīgas atbildes uz augstāk minētajiem jautājumiem.

Pie pašreizējās mežsaimniecības intensitātes dabai atvēlēto platību īpatsvars ir acīmredzami nepietiekams. Tā turpinot, turpināsies gan īpaši aizsargājamu mežu platību samazināšanās, gan īpaši aizsargājamu meža sugu dzīvotņu degradācija, un to nemainīs vārdi "ilgtspējīga apsaimniekošana", kas deklarācijā iesprausti, lai mērķis turpināt iznīcināt Latvijas mežu dabas vērtības izklausītos mazliet pieņemamāks.