Kailcirte: sākums

Kopš 2007. gada es dzīvoju mežā, valsts mežā, ko apsaimnieko AS "Latvijas valsts meži" (LVM). Sakritības dēļ tajā pašā gadā kļuvu par LOB valdes priekšsēdētāju un tāpēc sāku pievērst īpašu uzmanību tam, kā Latvijā tiek apsaimniekoti meži. Tā dzīvesvieta un ieņemamais amats ļauj man sekot līdzi mežu apsaimniekošanas politikai un regulējumam no diskusijām ar nozares uzņēmumiem un ministriju līdz izpausmēm mežā.

Tāds šobrīd izskatās 2003. gadā veiktais izcirtums. Tātad mana
astoņgadīgā meita, kas skuma par šogad pie mājām nocirsto
mežu, šādu ainu tā vietā redzēs ap to laiku, kad beigs augstskolu.

Sākot strādāt jaunajā amatā, mēdzu arī tikties un aprunāties ar LVM pārstāvjiem. Tā uzzināju par uzņēmuma plāniem uzsākt cirsmu koncentrāciju. Tas nozīmē, ka vienā plānošanas vienībā nocērt to, ko nu var nocirst, ievērojot likumā noteiktos cirsmu piesliešanās un mežu vecuma ierobežojumus, un tad nākamreiz šajā vienībā mežizstrādi veic pēc septiņiem gadiem. Vēlāk LVM, saprotot, ka "cirsmu koncentrācija" neskan labi, pārsauca šo pieeju par septiņgadu ciklu, bet tagad laikam vairs nekā īpaši nesauc.

Bet šī gadsimta pirmais izcirtums manu māju apkārtnē (ar ko šeit un turpmāk saprotu teritoriju 500 m rādiusā ap mājām) radās jau 2003. gadā, kad šeit pirmo reizi ierados ciemos.

2011. gadā mežizstrāde manu māju apkārtnē tika veikta putnu
ligzdošanas laikā.

Nākamais izcirtums sekoja 2009. gadā, šoreiz - jau pie pašām mājām. Divus gadus vēlāk (2011. gadā) māju apkārtnē parādījās vēl viens jauns izcirtums, bet vairāku izcirtumu sarašanās plašākā apvidū - nosacīti starp Lesteni un Jaunpili - lika saprast, ka nu arī šos mežus ķērusi LVM cirsmu koncentrācija.

Tātad miers uz septiņiem gadiem...

Un patiesi - septiņi gadi ir pagājuši, un manu māju apkārtnē ir divi jauni izcirtumi. Viens no tiem tieši blakus vietai, kur mežs tika nocirsts 2009. gadā. Jauni izcirtumi saradušies arī daudzviet citur Lestenes apkārtnē.

Tātad kopš 2003. gada (15 gadu laikā) 500 m rādiusā ap manām mājām radušies pieci izcirtumi. Taču nav tā, ka es būtu bijis īpaši neveiksmīgs dzīvesvietas izvēlē. Šajā gadsimtā kailciršu platības ir stipri augušas visā Latvijā. Protams, līdz ar kailciršu platībām aug arī sabiedrības neapmierinātība ar tām.

Taču uz sabiedrības neapmierinātību LVM parasti atbild, nevis mainot savu darbu mežā, bet pastiprinot savu darbu sabiedriskajās attiecībās. Viens no pēdējo gadu jaunumiem ir tas, ka kailcirtes pareizi esot saukt par "atjaunošanas cirtēm". Jocīgi, ka labi trenētie LVM sabiedrisko attiecību speciālisti nav pamanījuši, ka, nepatīkamu lietu nosaucot jaukā vārdā, ar laiku rodas nepatika pret šo vārdu, nevis patika pret minēto lietu. Droši vien daudzi no mums tagad nevar uzklausīt, piemēram, vārdus "saskaņa", "ģimenes vērtības" un "tikumība", bez zināmas piegaršas. Sauciet kailcirtes kaut par meža apmīļošanas cirtēm, bet tās nekļūs ne ekoloģiski pamatotākas, ne sabiedrībā pieņemtākas!

Tomēr ir iespējas, kā kailciršu nodarījumu vismaz mazināt, bet par to - nākamreiz.