otrdiena, 2011. gada 22. novembris

Dabas aizsardzības kāršu namiņš

Pamatskolā mēs spēlējām tādu vienkāršu spēli: izber kārtis čupā uz galda un uz šīs čupas no divām kārtīm sastutē namiņu, visi spēlētāji pēc kārtas mēģina no čupas izvilkt pa kārtij, namiņu nesagāžot, bet tas, kurš, kārti velkot, namiņu sagāž, protams, ir zaudējis.

Man šķita, ka tā tāda pamatskolēnu spēle, bet laika gaitā (un arī pagājušnedēļ, piedaloties vienā seminārā) esmu pārliecinājies, ka šo spēli spēlē arī nopietni kungi un dāmas augstos amatos gan ministrijās, gan uzņēmumos, gan citās institūcijās. Kā jau pieaugušajiem pieklājas, spēlei ir pavisam cits mērogs - tā notiek Latvijas dabā.

Viens no tādiem spēles laukumiem ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Var izveidot teritoriju, piemēram, melnā stārķa aizsardzībai. Ir skaidrs, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijās dabas aizsardzība ir prioritāra, bet nu, redz, kur vienā teritorijas stūrītī mums ir riktīgs stādīts saimniecisks mežs, kurā melnais stārķis vēl 100 gadus nedzīvos! Mēs šo kārti, žviks, no čupas ārā, un melnā stārķa kāršu namiņš pat nesašūposies. Uz šitās upītes nu traki gribas vienu maziņu HESiņu uzcelt! Nu labi, labi - zinām jau, ka stārķim upītēs patīk zivis ķert, bet, žviks, šito kārti ārā, un, redz, stārķis ligzdo kā ligzdojis... Stārķa apdzīvotajā mežā kāds kaitēklis ieviesies - labi, stārķi netraucēsim, bet pa ziemu gan - visus slimos kokus ārā (žviks, nākošā kārts), lai tie maitas nevairojas un nesāk apdraudēt citus mežus. Nākošajā pavasarī stārķis klāt un turpina mierīgi ligzdot!

Un, ak, cik bieži šajā rotaļā aizmirstam (jā, arī "mēs", ne tikai "viņi"), ka ne jau tikai to kāršu namiņu gribam saglabāt! Patiesībā jau glabājama un sargājama ir visa kāršu čupa. Kāršu namiņš ir tas, ko mēs vislabāk redzam, tas, ko mums visvieglāk kontrolēt (sabruka vai nē), tas, ko mums visvieglāk sabiedrībai paskaidrot (redz, cik labi mūsu namiņš stāv!), bet galu galā tās ir tikai divas no visām kārtīm... Izmet visas sekmīgi izvilktās kārtis miskastē, un ar ko tad "Durakus" nākošreiz spēlēsi?

Melnais stārķis (vai mazais ērglis, vai zaļā vārna, vai jebkas cits īpaši aizsargājams), protams, pats par sevi ir ļoti svarīgs, bet jāatceras, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijas tiek veidotas dabas aizsardzībai kā tādai (jā, arī "parasto" sugu aizsardzībai). Šīs īpašās sugas ir tikai apliecinājums tam, cik teritorija ir īpaša - ja reiz melnais stārķis tur ligzdo, tad tuvumā ir nepiedraņķētas meža upītes ar zivīm, mazais ērglis - tepat ir nenoindētas pļavas ar grauzējiem, zaļā vārna - lieli kukaiņi, īpaši aizsargājams ķērpis liecina par neskartu, dabisku mežu utt.

Rotaļāšanos dabā bīstamu padara arī tas, ka šādi kāršu namiņi nesabrūk uzreiz - melnais stārķis var vēl gadu noligzdot, un nākošajā gadā ligzda ir pamesta, un mēs pat nezinām, kura izvilktā kārts bija vainīga. Kurš ir zaudētājs?