pirmdiena, 2016. gada 4. janvāris

Arī Ziemassvētku vecītis bijis Engures puika

Kad nupat aizvadītajās svētku brīvdienās man zvanīja LOB biedrs Ivars Ozoliņš un teicās bijis Salavecis, kam meitenes neesot gribējušas dzejoļus skaitīt, sākumā pat neaptvēru, par kuru no garām aizzibējušajiem pasākumiem ir runa un ka meitenes, kas negribēja dzejoļus skaitīt, ir manējās. Bet, kad nāca apjēga, savulaik dzirdētais vārds ieguva jau sen zināmu seju - seju, kas aizpērn ap Ziemassvētkiem, kad to redzēju pirmoreiz, piederēja ziemeļbriedim, pagājušajos Jāņos - Jānim Reņģītim, bet Ziemassvētkos - tētim Karlo un, jā, arī Ziemassvētku vecītim.

Izrādījās, ka Ivaru, kurš ir, šķiet, man vistuvāk kaimiņos  (tepat - Lestenes pagastā) dzīvojošais LOB biedrs, esmu ievērojis, bet nepazinis Lestenes amatierteātra izrādēs, kuras bijusi iespēja vērot, kopš meitas mani ievilka vietējā kultūras dzīvē. Būdams viens no dažiem vīriešiem sieviešu kolektīvā, Ivars bija īpaši pamanāms. Bet Ivars Ozoliņš ir ievērojams ar vēl kaut ko - viņš ir viens no tiem, kas kļuvuši par LOB biedriem tās dibināšanas dienā - 1985. gada 17. februārī.

Iemesls, kāpēc Ivars zvanīja šoreiz, bija vēlme uzdāvināt LOB bibliotēkai vairākas grāmatas (tostarp Tranzē un Sināta "Latvijas putnu" oriģinālizdevumu), kuras pašam vairs nav vajadzīgas, jo lasītas un pārlasītas un gandrīz no galvas zināmas, bet pie rokas jaunāku putnu draugu, kam grāmatas nodot, nav.

Tad nu svētdien starp sausās vasaras un aukstās Jaungada nakts sagādātajiem darbiem devos ciemos pie Ivara, lai paņemtu grāmatas un mazliet aprunātos. Laika runāt bija tikai tik, cik vienu tējas krūzi izdzert, bet pa to laiku paspēju uzzināt, kā Āgenskalna puika bez īpašas intereses par putniem tapis jau sestajā klasē no Jāņa Vīksnes uz visu mūžu ar putniem saslimdināts. Redzēju, ka Ivaram joprojām acis mirdz, atceroties savulaik noķerto čegravu (viņa arī lielais zīriņš) un pirmo gredzenu saņemšanu no Jura Kazubierņa. Skatījāmies vecas fotogrāfijas, kur redzams gan pats Ivars - vēl puika 60. gados Kaņierī un Engurē, gan citi tik nepieklājīgi jauni, ka ne pazīt - Jānis Vīksne, Juris Kazubiernis...

Kad tēja izdzerta, Ivars man līdz ar grāmatām iedod arī gredzenošanas pārskatu par 2015. gadu un lūdz nodot Jurim Kazubiernim. Ģimenes apstākļu dēļ nekļuvis par biologu Ivars tomēr nav atmetis ne tikai interesi par putniem, bet arī to gredzenošanu tātad nu jau kādus gadus piecdesmit. Šī cilvēka stāsti noteikti ir vairāk nekā vienas tējas krūzes ilguma sarunas vērti, es nodomāju un sarunāju tikties kādai nesteidzīgākai sarunai. Ja man izdosies ieinteresēt Agni Bušu, varbūt varēsiet šo sarunu lasīt kādā no žurnāla "Putni dabā" numuriem.