Bija ienācis kaimiņu Jānis parakstīt medību tiesību nomas līgumu. Lai gan viņš šeit ir mūsu tuvākais kaimiņš (vienīgais privātīpašnieks, kura zeme robežojas ar mūsējo), tikties iznāk reti. Jānis ir patīkams cilvēks un īsts lauku latvietis - liels vīrs, vienmēr melnām, sastrādātām rokām, pats saimnieko savā zemē un pamazām remontē māju, un cenšas izvairīties no braukšanas uz Rīgu.
"Jā, es jau tagad bukus savā zemē nemaz nemedīju. Man tas nav vajadzīgs. Es viņus tur tikai baroju," stāsta Jānis, kamēr kārtojam papīrus.
Aicinām Jāni palīdzēt, lai mūsu pļava neaizaug. Viņam plāni kādus lopus ieviest, sakām, lai laiž mūsu zemē. Mēs ar sievu divi pilsētnieki - ne mums tehnikas, ne prasmju to pļavu kārtīgi uzturēt. "Ā... es domāju, ka jūs speciāli audzējat ciet," novelk Jānis. Saprotot, ka zemi aizaudzēt tomēr negribam, kaimiņš turpina: "Jā, es jau arī tur vienā stūrī neko nedaru, tikai nopļauju, lai neaizaug. Man tur tagad visādas interesantas puķes sāk parādīties. Negribu, lai griezes pazūd..." stāsts turpinās - par to, kā ar draugu atplestām mutēm skatījušies, kā grieze, turpat no pļavas iznākusi, griezusi viņu acu priekšā, par to, kā kraukļus mēģinājis no griežu mazuļiem biedēt prom ("Bet viņi jau nebaidās!").
Nesen uzzinājis, ka Jāņa īpašumā ir arī zemes gabals pie Lestenes-Dobeles ceļa krustojuma ar Liepājas šoseju, izmantoju iespēju uzsist viņam uz pleca - ne reizi vien, nezinot, kas ir zemes saimnieks, esmu nopriecājies par zemnieku, kas savā laukā saglabājis palielu niedrāju, virs kura katru pavasari var redzēt niedru liju riņķojam.
"Jā, es tur biju aizgājis paskatīties. Būtu ļoti viegli to vietu nosusināt - grāvis turpat blakus un slīpums pareizais. Bet es jau neesmu tādā badā. Skatos vienīgi, lai tās niedres neiet plašumā. Tur viens vanags dzīvo. Sēž tur tajā nokaltušajā kokā. Es nezinu, kur viņš sēdēs, kad tas koks pavisam nokritīs..."
Tā mēs runājām par šo un to, un es domāju... Darbā bieži iznāk saskarties ar "politisko" vidi, kur tā vien šķiet, ka ir dabiski dabas aizsardzības organizācijām cīnīties ar medniekiem, medniekiem cīnīties ar zemniekiem, bet zemniekiem - ar dabas aizsardzības organizācijām. Bet saruna ar Jāni manī nostiprināja pārliecību, ka Latvijā ir gana daudz cilvēku, kas nav nevienā organizācijā un ar nevienu necīnās, bet vienkārši kā kārtīgi latvieši saimnieko savā zemē, atrodot iespēju gan griezei vietu atstāt, gan par jocīgām puķēm papriecāties. Varētu jau saimniekot arī intensīvāk... "Es jau neesmu tādā badā," saka Jānis.
piektdiena, 2013. gada 18. janvāris
pirmdiena, 2013. gada 14. janvāris
Gar manu mazo likteņupi
"Mārupītes krastos nāk pavasari, aiziet,
Manas bērnu dienas sev līdzi aiznesot."
Tās ir rindiņas no manas skolas - Rīgas Angļu ģimnāzijas - himnas. Reizēm man tiešām šķiet, ka liela daļa manas dzīves ir griezusies ap Mārupīti. Kā jau saprotams, blakus Mārupītei atrodas mana skola, kuru starp citu absolvējuši arī citi ievērojami cilvēki, piemēram, ziemojošo ūdensputnu uzskaišu koordinatore Antra Stīpniece un žurnāla "Putni dabā" redaktors Agnis Bušs. Savulaik kopā ar brāli ik pa laikam aizstaigājām līdz Māras dīķim, putnus skatīties un sagaidīt gada pirmās sarkanrīklītes, baltās cielavas un citus. Mēdema purvs, kurā Mārupīte sāk savu tecējumu, ir teritorija, kurā izstrādāju savu skolēna zinātniski pētniecisko darbu un kur dzima mana īpašā interese par pupuķiem. Bet vēlāk cauri Uzvaras parkam pāri Mārupītei veda mans ceļš uz darbu Latvijas Ornitoloģijas biedrībā.
Īsāk sakot, ar Mārupīti esmu tik ļoti saaudzis, ka pilnīgi samulstu, kad uz manis teikto, ka kaut ko esmu novērojis Mārupītē, man kāds jautā: "Kur tas ir?" Ja nu arī šoreiz kādam rodas tāds jautājums, tad ziniet - tas ir šeit
Šķiet, gandrīz kopš iestāšanās LOB, katru gadu (tātad nu jau, ak Dievs, kādus gadus 15 vismaz) Mārupīte ir arī maršruts, kurā veicu ziemojošo ūdensputnu uzskaites. Pīles skaitījis esmu dažādās kompānijās - sākumā kopā ar mammu un brāli, vēlāk - tikai ar brāli, pēc tam - ar topošo sievu. Bet šogad gāju viens, jo sieva mājās pieskatīja bērnus. Droši vien vēl pēc dažiem gadiem jau varēšu ņemt līdzi meitas...
Šogad savā ikjanvāra pārgājienā gar Mārupīti skaitīt ziemojošos ūdensputnus dodos svētdienā - 13. janvārī. Aiz ieraduma vai varbūt tradīcijas uzskaiti sāku upītes lejtecē, kur tā ietek Daugavā - Āgenskalna līcī, blakus Preses namam. Zīmes "Bīstami! Trausls ledus" fonā uz aizsalušā līča satupuši makšķernieki. "Pingvīni," nosmīnu pie sevis, atzīmēju uzskaites sākuma laiku un - aiziet!
Sākumā tiešām var tikai iet. Upe ir aizsalusi un nevienas pīles tajā nav. Starp Slokas ielu un Uzvaras bulvāri Mārupītē ietek grāvis, kas uzskaitāms kā atsevišķa vieta "Grāvis Uzvaras parkā" (nevilšus ienāk prātā doma, ka būs grūti bērniem kādreiz paskaidrot, kas īsti ko uzvarēja). Kā katru gadu grāvis lielākoties ir aizsalis, un ūdens vaļā ir tikai tā tālākajā galā, kur arī pulcējas ap 200 pīļu. Kamēr skaitu pīles, apkārt sāk ķērkt vārnu bars. Tā kā kādā no iepriekšējiem gadiem Uzvaras parkā uzturējās urālpūce, sāku ar interesi lūkoties pēc vārnu uztraukuma avota, bet ar vilšanos secinu, ka tas esmu es.
Soļoju tālāk - pāri Uzvaras bulvārim, gar "Lokomotīves" sporta namu un stadionu līdz Arkādijas parkam, kas, protams, ir pīļu pilns. Var redzēt, ka pīļu tēviņiem prātā pavasaris - klanot galvas, tie mēģina pievērst mātīšu uzmanību. Eju gar upīti, skaitot pīles, mēģinot izvairīties no suņu mēsliem un nepievēršot uzmanību dažu garāmgājēju "???" pilnajiem skatieniem.
Šķērsojot Ojāra Vācieša ielu (starp citu, arī Vācietis esot taisījis savu mēneša putnu sarakstu), nonāku pie Māras dīķa. Interesanti, ka neatkarīgi no ziemas aukstuma (vai siltuma) nekad uzskaišu laikā nav gadījies tā, ka viss Māras dīķis būtu vaļā vai pilnībā aizsalis. Parasti lielākā daļa ir ciet, bet pīles uzturas neaizsalušajā dīķa galā pie Mārupes ielas. Virs dīķa aizsalušās daļas jauns vistu vanags nevar kaut ko sadalīt ar sudrabkaiju, bet galu galā kļūst par vārnu uzbrukuma upuri. "Šoreiz vismaz tas neesmu es," nodomāju.
Dīķa galā, protams, pīļu ka biezs. Te tāpat kā Arkādijas parkā tās tiek regulāri barotas. Viena gaigala, kas šeit uzturas kopā ar meža pīlēm, šoreiz nekādu pārsteigumu nesagādā, jo brālis jau teicis, ka tā šeit būs. Arī gulbji te pēdējā laikā ir katru gadu. Vienam no tiem uz kakla gredzens - CT09. Pašķirot atpakaļ savas piezīmes, redzu, ka šis gulbis te ziemojis arī 2011. gadā.
Gandrīz katru gadu šajā maršrutā gadās novērot arī kaut ko neparastu. Pašā pirmajā reizē Uzvaras parkā redzēju baltpieres zosi, bet šī gada pārsteigums ir zivju gārnis, kas atlaižas un iesēžas dīķa krasta kokos, izraisot zināmu vārnu interesti, bet ne tādu satraukumu kā vistu vanags.
Šķērsoju Mārupes ielu. Reizēm šķiet, ka šī iela ir kā robežšķirtne starp dažādām meža pīļu populācijām. Līdz šai vietai reizēm uzskaiti apgrūtina tas, ka, ieraugot cilvēku, pīles sanāk un salido, cerot tikt pie barības, bet pēc Mārupes ielas pīles ir tramīgas un cenšas no manis papeldēt tālāk. Šķiet, šī būtu interesanta vieta pīļu uzvedības pētījumiem, bet ir sajūta, ka stiprākās un drosmīgākās pīles ir "aizsitušas" labākās vietas, kur tās regulāri piebaro cilvēki.
Izeju pa dzelzceļa apakšu, kur savulaik ar klases biedriem izklaidējāmies, mēģinot aizdambēt kādu no Mārupītē ietekošajiem grāvjiem. Domās pamāju sveicienu skolai, kas slejas Mārupītes krastā, un atceros, kā skolotāji mūs brīdināja no visādiem tipiem, kas vazājas gar upīti. Labi, ka ir svētdiena un nav neviena skolēna, ko ar savu parādīšanos varētu būt sabiedējis.
Izeju zem Ulmaņa gatves, un tālāk ceļš jau iet "pastaigas režīmā", jo pīļu šeit ir maz. Kad sāku šeit veikt uzskaites, gar pašu upes krastu noiet sētas traucēja tikai vienā vietā, bet tagad - divās: starp Spirgus un Kantora ielu un Dauguļu un Penkules ielu. Pēc Penkules ielas nonāku finiša taisnē gan pārnestā, gan tiešā nozīmē - šeit Mārupīte ir taisns grāvis, bet pēc ilgāka pārtraukuma atkal parādās pa kādai pīlei. Šķērsojot Rīgas robežu, nonāku Mārupes pagasta rajonā, kur ielām doti upju nosaukumi: Pededzes iela, Abavas iela, Pērses iela.... Interesanti, ka maršrutu noslēdzu vietā, kur Mārupītes gatve šķērso Daugavas ielu - pie Daugavas sāku, pie Daugavas ielas beidzu. Līdz nākošajam janvārim.
Manas bērnu dienas sev līdzi aiznesot."
Tās ir rindiņas no manas skolas - Rīgas Angļu ģimnāzijas - himnas. Reizēm man tiešām šķiet, ka liela daļa manas dzīves ir griezusies ap Mārupīti. Kā jau saprotams, blakus Mārupītei atrodas mana skola, kuru starp citu absolvējuši arī citi ievērojami cilvēki, piemēram, ziemojošo ūdensputnu uzskaišu koordinatore Antra Stīpniece un žurnāla "Putni dabā" redaktors Agnis Bušs. Savulaik kopā ar brāli ik pa laikam aizstaigājām līdz Māras dīķim, putnus skatīties un sagaidīt gada pirmās sarkanrīklītes, baltās cielavas un citus. Mēdema purvs, kurā Mārupīte sāk savu tecējumu, ir teritorija, kurā izstrādāju savu skolēna zinātniski pētniecisko darbu un kur dzima mana īpašā interese par pupuķiem. Bet vēlāk cauri Uzvaras parkam pāri Mārupītei veda mans ceļš uz darbu Latvijas Ornitoloģijas biedrībā.
Īsāk sakot, ar Mārupīti esmu tik ļoti saaudzis, ka pilnīgi samulstu, kad uz manis teikto, ka kaut ko esmu novērojis Mārupītē, man kāds jautā: "Kur tas ir?" Ja nu arī šoreiz kādam rodas tāds jautājums, tad ziniet - tas ir šeit
Šķiet, gandrīz kopš iestāšanās LOB, katru gadu (tātad nu jau, ak Dievs, kādus gadus 15 vismaz) Mārupīte ir arī maršruts, kurā veicu ziemojošo ūdensputnu uzskaites. Pīles skaitījis esmu dažādās kompānijās - sākumā kopā ar mammu un brāli, vēlāk - tikai ar brāli, pēc tam - ar topošo sievu. Bet šogad gāju viens, jo sieva mājās pieskatīja bērnus. Droši vien vēl pēc dažiem gadiem jau varēšu ņemt līdzi meitas...
Šogad savā ikjanvāra pārgājienā gar Mārupīti skaitīt ziemojošos ūdensputnus dodos svētdienā - 13. janvārī. Aiz ieraduma vai varbūt tradīcijas uzskaiti sāku upītes lejtecē, kur tā ietek Daugavā - Āgenskalna līcī, blakus Preses namam. Zīmes "Bīstami! Trausls ledus" fonā uz aizsalušā līča satupuši makšķernieki. "Pingvīni," nosmīnu pie sevis, atzīmēju uzskaites sākuma laiku un - aiziet!
Sākumā tiešām var tikai iet. Upe ir aizsalusi un nevienas pīles tajā nav. Starp Slokas ielu un Uzvaras bulvāri Mārupītē ietek grāvis, kas uzskaitāms kā atsevišķa vieta "Grāvis Uzvaras parkā" (nevilšus ienāk prātā doma, ka būs grūti bērniem kādreiz paskaidrot, kas īsti ko uzvarēja). Kā katru gadu grāvis lielākoties ir aizsalis, un ūdens vaļā ir tikai tā tālākajā galā, kur arī pulcējas ap 200 pīļu. Kamēr skaitu pīles, apkārt sāk ķērkt vārnu bars. Tā kā kādā no iepriekšējiem gadiem Uzvaras parkā uzturējās urālpūce, sāku ar interesi lūkoties pēc vārnu uztraukuma avota, bet ar vilšanos secinu, ka tas esmu es.
Soļoju tālāk - pāri Uzvaras bulvārim, gar "Lokomotīves" sporta namu un stadionu līdz Arkādijas parkam, kas, protams, ir pīļu pilns. Var redzēt, ka pīļu tēviņiem prātā pavasaris - klanot galvas, tie mēģina pievērst mātīšu uzmanību. Eju gar upīti, skaitot pīles, mēģinot izvairīties no suņu mēsliem un nepievēršot uzmanību dažu garāmgājēju "???" pilnajiem skatieniem.
Šķērsojot Ojāra Vācieša ielu (starp citu, arī Vācietis esot taisījis savu mēneša putnu sarakstu), nonāku pie Māras dīķa. Interesanti, ka neatkarīgi no ziemas aukstuma (vai siltuma) nekad uzskaišu laikā nav gadījies tā, ka viss Māras dīķis būtu vaļā vai pilnībā aizsalis. Parasti lielākā daļa ir ciet, bet pīles uzturas neaizsalušajā dīķa galā pie Mārupes ielas. Virs dīķa aizsalušās daļas jauns vistu vanags nevar kaut ko sadalīt ar sudrabkaiju, bet galu galā kļūst par vārnu uzbrukuma upuri. "Šoreiz vismaz tas neesmu es," nodomāju.
Dīķa galā, protams, pīļu ka biezs. Te tāpat kā Arkādijas parkā tās tiek regulāri barotas. Viena gaigala, kas šeit uzturas kopā ar meža pīlēm, šoreiz nekādu pārsteigumu nesagādā, jo brālis jau teicis, ka tā šeit būs. Arī gulbji te pēdējā laikā ir katru gadu. Vienam no tiem uz kakla gredzens - CT09. Pašķirot atpakaļ savas piezīmes, redzu, ka šis gulbis te ziemojis arī 2011. gadā.
Gandrīz katru gadu šajā maršrutā gadās novērot arī kaut ko neparastu. Pašā pirmajā reizē Uzvaras parkā redzēju baltpieres zosi, bet šī gada pārsteigums ir zivju gārnis, kas atlaižas un iesēžas dīķa krasta kokos, izraisot zināmu vārnu interesti, bet ne tādu satraukumu kā vistu vanags.
Šķērsoju Mārupes ielu. Reizēm šķiet, ka šī iela ir kā robežšķirtne starp dažādām meža pīļu populācijām. Līdz šai vietai reizēm uzskaiti apgrūtina tas, ka, ieraugot cilvēku, pīles sanāk un salido, cerot tikt pie barības, bet pēc Mārupes ielas pīles ir tramīgas un cenšas no manis papeldēt tālāk. Šķiet, šī būtu interesanta vieta pīļu uzvedības pētījumiem, bet ir sajūta, ka stiprākās un drosmīgākās pīles ir "aizsitušas" labākās vietas, kur tās regulāri piebaro cilvēki.
Izeju pa dzelzceļa apakšu, kur savulaik ar klases biedriem izklaidējāmies, mēģinot aizdambēt kādu no Mārupītē ietekošajiem grāvjiem. Domās pamāju sveicienu skolai, kas slejas Mārupītes krastā, un atceros, kā skolotāji mūs brīdināja no visādiem tipiem, kas vazājas gar upīti. Labi, ka ir svētdiena un nav neviena skolēna, ko ar savu parādīšanos varētu būt sabiedējis.
Izeju zem Ulmaņa gatves, un tālāk ceļš jau iet "pastaigas režīmā", jo pīļu šeit ir maz. Kad sāku šeit veikt uzskaites, gar pašu upes krastu noiet sētas traucēja tikai vienā vietā, bet tagad - divās: starp Spirgus un Kantora ielu un Dauguļu un Penkules ielu. Pēc Penkules ielas nonāku finiša taisnē gan pārnestā, gan tiešā nozīmē - šeit Mārupīte ir taisns grāvis, bet pēc ilgāka pārtraukuma atkal parādās pa kādai pīlei. Šķērsojot Rīgas robežu, nonāku Mārupes pagasta rajonā, kur ielām doti upju nosaukumi: Pededzes iela, Abavas iela, Pērses iela.... Interesanti, ka maršrutu noslēdzu vietā, kur Mārupītes gatve šķērso Daugavas ielu - pie Daugavas sāku, pie Daugavas ielas beidzu. Līdz nākošajam janvārim.
Abonēt:
Ziņas (Atom)