trešdiena, 2020. gada 26. februāris

Mācību trauksme: premjera ziņojums un koku ciršanas noteikumi


25. februāra MK sēdē pēdējā brīdī tika iekļauts un arī apstiprināts Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa ikgadējais ziņojums Saeimai par Ministru kabineta paveikto un iecerēto darbību. Šī ziņojuma nodaļā “Lauksaimniecība” varam atrast šādu rindkopu:

“Izstrādāts un atkārtoti izdiskutēts Valsts sekretāru sanāksmē regulējums par koku ciršanu un meža atjaunošanu, lai veicinātu meža ekonomisku, ekoloģisku un sociāli ilgtspējīgu apsaimniekošanu un izmantošanu. Minētais regulējums izstrādāts pārdomāti, līdzsvarojot koku ciršanu ar produktīvu mežu atjaunošanu, kas sekmēs gan intensīvāku oglekļa piesaisti ilgtermiņā, gan veidos uzņēmējdarbības attīstības prognozējamību mežsaimniecībai.”

Nezinu, kā šādi ziņojumi top. Saprotu, ka pats K. Kariņš tos neraksta, taču gribētos, lai premjers vismaz ir izlasījis un piekrīt visam tajā rakstītajam. Taču neatkarīgi no tā, vai šos teikumus K. Kariņš ir lasījis vai nē, šis ir ļoti nelāgs signāls par to, kā top un Ministru kabineta atbalstu iegūst dažādi dokumenti. Turklāt pieļauju, ka šis ziņojums arī kalpo Zemkopības ministrijai kā “mācību scenārijs”, kā cauri Ministru kabinetam izdabūt pašus koku ciršanas noteikumu grozījumus. Ja šis bija eksperiments, tad grozījumu virzītāji var būt iepriecināti, taču mums pārējiem ir pamats lielām bažām. Redzam, ka pietiek ar dažām skaistām, bet faktos nebalstītām frāzēm, un, neiedziļinoties pamatojumā, Ministru kabinets būs gatavs ne tikai atbalstīt tievāku koku ciršanu, bet pat lepoties ar to, kā ar īpašu sasniegumu.

Pirmkārt, jāatgādina, ka Latvijas meži netiek ilgtspējīgi apsaimniekoti (par ko jau esmu rakstījis šeit). Zemkopības ministrijas iecerētie koku ciršanas grozījumi nevis veicinās mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, bet gluži pretēji – vēl vairāk attālināsies no šī mērķa. Ekonomiskās intereses mežu apsaimniekošanā pārmēru dominē jau šobrīd. Atļauja cirst jaunākus mežus radīs vēl lielākus draudus videi – pieaugs kailciršu platības, palielināsies mežu fragmentācija, samazināsies resnu koku un vecu mežu sastopamība, līdz ar to tiks degradētas meža sugu dzīvotnes. Īsāk sakot – noplicināsies Latvijas mežu dabas daudzveidība. Zemkopības ministrija nav ne objektīvi izvērtējusi šos draudus, ne piedāvājusi kompensējošus pasākumus, kas tiešām ļautu nodrošināt ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu.

Var piekrist, ka rosinātie mežu atjaunošanas noteikumi varētu veicināt oglekļa piesaisti mežā, taču cilvēkam ir jādzīvo ļoti īpašā pasaulē, lai domātu, ka oglekļa piesaisti var veicināt, kokus ražīgākajos mežos cērtot ātrāk un to vietā iestādītajiem kokiem neļaujot izaugt lieliem. Jāatgādina, ka Zemkopības ministrija nav veikusi (vai vismaz publiskojusi) izvērtējumu, kā mainītos oglekļa piesaiste, ja grozītu tikai atjaunošanas noteikumus (t.i., noteiktu stingrākas prasības mežu atjaunošanā), bet ne koku ciršanas noteikumus.

Apgalvojums, ka “minētais regulējums izstrādāts pārdomāti”, ja nebūtu lasāms ministru prezidenta oficiālā ziņojumā, varētu tikt uztverts kā skarbs sarkasms. Varu tikai atgādināt, ka pat oficiālajā noteikumu grozījumu anotācijā Zemkopības ministrija pinas pretrunīgos apgalvojumos (lasīt šeit). Mēģinot pārliecināt sabiedrību, ministrija klāsta nepatiesību (lasīt šeit). Ja regulējums būtu tik pārdomāts, vai tiešām tik grūti savus argumentus balstīt uz skaidriem faktiem?

Ministru prezidenta ziņojumu uzklausīs Saeima, tāpēc ceru, ka vismaz kāds no deputātiem norādīs K. Kariņam, ka noteikumu grozījumi, kas viņa ziņojumā tiek saukti par pārdomātiem, nav izvērtēti, radīs draudus videi, neveicinās ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu un ka tos neatbalsta sabiedrības vairākums (lasīt šeit) un pat lielākā daļa meža īpašnieku (lasīt šeit).

Tāpat ceru, ka ministru prezidents pievērsīs šiem grozījumiem lielāku uzmanību nekā dažiem teikumiem savā ziņojumā. Pretējā gadījumā šie noteikumu grozījumi kļūs ne tikai par nopietnu draudu Latvijas dabai, bet arī par kliedzošu piemēru tam, uz cik vājas argumentācijas pamata balstīti noteikumi var iegūt Ministru kabineta atbalstu. Britu komiķis Džons Klīzs kādā intervijā reiz teica, ka līdz ar vecumu sagrūstot ilūzija, ka lēmumu pieņēmēji zina, ko dara. Es vēl esmu pārāk jauns, lai piedzīvotu šo vilšanos. Visas cerības uz jums, Kariņa kungs!

otrdiena, 2020. gada 18. februāris

Kā žurnālisti ministriju melos pieķēra

Pagājušajā nedēļā "Re:Baltica" publicēja rakstu Faktu vietā meli un nepamatotas prognozes – kā ZM cīnās par jaunāku mežu ciršanu, kurā analizēja Zemkopības ministrijas paziņojumu Latvijas meži populisma gūstā.

"Re:Baltica" savā rakstā norādīja uz trim nepatiesiem Zemkopības ministrijas apgalvojumiem:

1. Cirsmas diametra (acīmredzot domāts galvenās cirtes caurmērs - VĶ) samazināšana attieksies tikai uz 5% no Latvijas mežu platības.
2. Valsts īpašumā esošos mežus tas neskars, jo tiem ir pavisam cits normatīvais regulējums.
3. Teju 30 % no visiem Latvijas mežiem ir aizsargājamās teritorijas, kuros nenotiek un nenotiks koku ciršana pēc caurmēra.

Tiem, kas iedziļinājušies Zemkopības ministrijas virzītajos koku ciršanas noteikumu grozījumos, bija acīmredzams, cik nepatiess ir ministrijas paziņojums, lai gan tā ticamību mēģināts palielināt, nosaucot otras puses izteikumus par "populismu un maldināšanu".

Protams, arī pašai Zemkopības ministrijai ir skaidrs, ka minētajā paziņojumā tiek pausta nepatiesa informācija, tāpēc skumji un smieklīgi reizē bija lasīt ministrijas nikno repliku "Re: Baltica" publikācijai (lasāma šeit). Savā jaunajā paziņojumā ministrija norādīja, ka žurnālistu pārmetumi ir nepamatoti, taču tā arī nespēja atspēkot nevienu no tiem. Aplūkosim tos punktu pa punktam!

Galvenās cirtes caurmēra samazinājums skars daudz vairāk nekā tikai 5% Latvijas mežu

Publiski pieejamā informācija neļauj precīzi izrēķināt, cik lielu mežu platību noteikumu grozījumi skars, taču tie attieksies uz visiem priežu, bērzu un egļu mežiem ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (tām nepieskaitot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu). Salīdzinot ar esošo regulējumu, galvenās cirtes caurmēru paredzēts samazināt Ia-II bonitātes priežu mežos, Ia-III bonitātes egļu mežos un Ia-I bonitātes bērzu mežos. Šādi meži saskaņā ar LVMI "Silava" datiem kopumā šobrīd veido ap 55% kopējās Latvijas mežu platības. No tiem, kā jau minēju, būtu jāatskaita meži īpaši aizsargājamās dabas teritorijās,bet informācija par mežu sadalījumu pa bonitātēm šajās teritorijās nav publiski pieejama. Tajā pašā laikā jāpatur prātā, ka noteikumu grozījumi neattiecas tikai uz šo brīdi. Ja, piemēram, apšu meža vietā pēc tā nociršanas tiks iestādītas egles, arī tās varēs nocirst pēc jaunā caurmēra.

Taču Zemkopības ministrija, mēģinot attaisnot savu nepatieso apgalvojumu, ka galvenās cirtes caurmēra samazinājums skars tikai 5% Latvijas mežu, skaidro, cik neizdevīgi turpmāk būs cirst pēc caurmēra un ka ierosināto grozījumu rezultātā galvenajai cirtei pieejamā mežu platība palielināsies par 2,5%.

No Zemkopības ministrijas skaidrojuma redzams, ka ciršanai pieejamā platība uzreiz pēc grozījumu stāšanās spēkā palielināsies par minētajiem 2,5%. Pat neiedziļinoties tajā, cik pamatots ir šis aprēķins, skaidrs, ka jauno galvenās cirtes caurmēru nākamgad sasniegs citi meži, aiznākamgad - vēl citi utt. Līdz ar to ministrijas apgalvojums, ka grozījumi skars vien 2,5% (vai 5%) mežu ir līdzvērīgs apgalvojumam, ka atļauja braukt pa šosejām ar ātrumu 110 km/h skartu tikai tos autovadītājus, kas jau šobrīd ar šādu ātrumu pārvietojas. Skaidrs, ka nebūs tā, ka šajos 2,5% (vai 5%) platības mežu nocirtīs un tad gaidīs to ataugam, kamēr visus pārējos mežus cirtīs pēc līdzšinējās kārtības.

Noteikumu grozījumi skars arī valsts mežus

Savā rakstā "Re:Baltica" norāda, ka Zemkopības ministrijas "cits normatīvais regulējums" ir MK rīkojums par maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu valsts mežos, kas nenosaka caurmēru, pēc kāda drīkst cirst kokus, bet tikai kopējo ciršanas apjomu. Citēts arī LVM pārstāvis, kurš skaidro, kā ciršana pēc caurmēra palīdzēs uzņēmuma darbā.

Savā atbildē Zemkopības ministrija tikai paskaidro, ka grozījumi neietekmē maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu un ka arī turpmāk maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu noteiks MK rīkojums (gan nesolot, ka tas tiks darīts pēc līdzšinējās metodes).

Pats nepatiesais apgalvojums - ka noteikumu grozījumi valsts mežus neskars - Zemkopības ministrijas skaidrojumā tā arī paliek neaplūkots, jo skaidrs, ka arī valsts mežos kokus varēs cirst pēc jaunā caurmēra.

Pēc caurmēra nevarēs cirst tikai 15% Latvijas mežu

Šis ir īpaši jauks punkts! Norādot, ka nav patiess Zemkopības ministrijas paustais apgalvojums par 30% mežu, kuros netiks cirsts pēc caurmēram, "Re:Baltica", atsaucoties uz skaidrojumu, kas iegūts no pašas ministrijas, raksta, ka pareizi būtu norādīt, ka pēc caurmēra nedrīkstēs cirst tikai 15% mežu. Savā "Re:Baltica" publikācijas atspēkojumā Zemkopības ministrija norāda to pašu - pēc caurmēra nedrīkstēs cirst 15% mežu, tā apstiprinot, ka sākotnējais apgalvojums tiešām bijis nepatiess.

Šeit vērts atzīmēt, ka lielāko daļu no minētajiem mežiem aizsargājamās teritorijās veido valsts meži. Skatot šo kontekstā ar iepriekšējiem punktiem, iznāk, ka Zemkopības ministrijas apgalvojums ir apmēram šāds: "Valsts mežus noteikumu grozījumi neskars, un valsts mežus īpaši aizsargājamās dabas teritorijās tie tiešām neskars." :-)

Kā redzams, visi trīs "Re:Baltica" par nepatiesiem atzītie apgalvojumi patiešām ir nepatiesi. Lai kā Zemkopības ministrija mēģinātu tos apiet vai pieķerties neprecīziem formulējumiem, nerunājot par būtību, ir skaidrs, ka pamatot savus sākotnējos apgalvojumus ministrija nevar. Ceru, ka arī pārējie ministri, kam galu galā būs jālemj par noteikumu grozījumiem, būs iepazinušies ar "Re:Baltica" publikāciju un sapratīs, ka nevar atbalstīt noteikumu grozījumus, kas, tā vietā, lai veiktu objektīvu izvērtējumu, tiek virzīti ar melu palīdzību.



ceturtdiena, 2020. gada 6. februāris

Īsais stāsts par koku ciršanas noteikumu grozījumiem

Pārcilājot prātā vakardienas raidījumu "Tieša runa" (skatāms šeit), man radās aizdomas, ka skatītājiem šis varēja izskatīties pēc "seši vīri strīdas, bet nevar saprast, par ko". Lielākā daļa raidījuma dalībnieku par šiem noteikumu grozījumiem diskutējusi jau vairākus gadus, tāpēc tiem, kas šim jautājumam rūpīgi neseko līdzi, tiešām varētu šķist, ka viņi pieslēgušies sarunai, kas sākusies jau pirms raidījuma.

Arī šajā blogā daudz un detalizēti esmu rakstījis par koku ciršanas noteikumu grozījumiem, taču, protams, neiedomājos, ka katrs no jums lasa šo blogu vismaz kopš 2017. gada, tāpēc šoreiz nolēmu mazliet pakāpties atpakaļ un atgādināt, par ko īsti ir stāsts.

Šobrīd mežus galvenajā cirtē (kas lielākoties izpaužas kā kailcirte) var nocirst divos gadījumos - ja mežs sasniedzis Meža likumā noteikto vecumu vai ja koki sasnieguši Noteikumos par koku ciršanu noteikto caurmēru (koku stumbra diametru). Turklāt šis sasniedzamais caurmērs noteikts tikai priežu, egļu un bērzu mežiem. Tātad tikai šos mežus var nocirst "pēc caurmēra", bet pārējiem - apšu, melnalkšņu, ozolu utt. - mežiem ir tikai viens galvenās cirtes kritērijs - vecums.

Mežus pēc ražīguma (koku augšanas ātruma) dala bonitātēs, kur I ir augstākā, bet V zemākā, t.i., noteiktā vecumā koks I bonitātes mežā būs augstāks nekā II bonitātes mežā, II bonitātes mežā augošs koks būs augstāks nekā III bonitātes mežā utt.

Tā kā savulaik galvenās cirtes caurmērs noteikts tā, lai aptuveni atbilstu galvenās cirtes vecumam (t.i., resnumam, kādu koks šajā vecumā sasniedz), šobrīd tas ir atšķirīgs dažādām bonitātēm - augstākas bonitātes mežos tas ir lielāks, zemākas bonitātes - mazāks. Tātad, kokiem, kas aug ātrāk, jāļauj izaugt lielākiem, bet kokus, kas aug lēni, drīkst nocirst tievākus. Te gan vēlreiz vietā atgādināt, ka runa ir par galveno cirti, kas visbiežāk ir kailcirte, t.i., audzes vidējam (!) caurmēram sasniedzot noteikto slieksni, nocirst var visus kokus (izņemot obligāti atstājamos ekoloģiskos kokus), ne tikai tos, kas atbilst noteiktajam caurmēram.

Zemkopības ministrija šobrīd rosina mainīt galvenās cirtes caurmēru, vienādojot to visu bonitāšu mežiem, nosakot, ka priedei tas ir 30 cm, eglei - 26 cm, bērzam - 25 cm. Tā rezultātā augstākas bonitātes mežus būs atļauts nocirst ātrāk nekā līdz šim, bet zemākas bonitātes mežos galvenās cirtes caurmērs tiek noteikts lielāks. Šis arī viens no punktiem, kas rada vietu demagoģijai - rodas iespaids, ka zemāku bonitāšu mežos kokiem būs jāļauj augt ilgāk. Taču šeit jāatceras sākumā minētais, ka kritēriji meža nociršanai ir divi - ne tikai caurmērs, bet arī vecums. Tātad nevienam nebūs jāgaida, kad zemāko bonitāšu mežos koki pieņemsies resnumā, jo tos tāpat kā līdz šim varēs nocirst, kad tie būs sasnieguši Meža likumā noteikto vecumu. Rezultātā iznāk, ka ražīgākos priežu, egļu un bērzu mežus drīkstēs nocirst ātrāk nekā līdz šim, bet mazāk ražīgos mežus un citu koku mežus varēs cirst tāpat kā līdz šim. Par to sīkāk esmu rakstījis šeit.

Lai gan tiek apgalvots, ka šie grozījumi tiek virzīti privāto meža īpašnieku interesēs, faktiski tie attieksies gan uz privātajiem, gan valsts mežiem. Zemkopības ministrija laiku pa laikam piesauc faktu, ka valsts mežos maksimāli pieļaujamos ciršanas apjomus uz pieciem gadiem nosaka Ministru kabineta rīkojums, taču tas nekādā mērā nemaina to, ka, ja tiktu pieņemti šie grozījumi, arī valsts mežos ražīgākos priežu, egļu un bērzu mežus drīkstēs cirst ātrāk nekā līdz šim. Turklāt pieļaujamais ciršanas apjoms valsts mežos tiek noteikts tikai uz pieciem gadiem. Kā to rēķinās pēc pieciem gadiem un kāds tas būs, nav zināms.

Protams, tas, ka kaut ko ir atļauts darīt (šajā gadījumā - nocirst kailcirtē tievākus kokus), teorētiski nenozīmē, ka tas arī tiks darīts. Šādā teorētiskā pasaulē būtu iespējams, ka mežos pēc noteikumu grozījumu pieņemšanas nemainās pilnīgi nekas. Taču ir skaidrs, ka jebkuru noteikumu grozījumu mērķis ir kaut ko mainīt. Ja tiešām nekas nemainītos šādiem grozījumiem nebūtu jēgas. Reālajā dzīvē tas, ka tiek atļauts cirst mežus, kādus šobrīd cirst nav atļauts, nozīmē, ka tie arī tiks cirsti.

Tātad ir skaidrs, ka, palielinoties ciršanai pieejamo mežu platībai, arī reāli izcirstās platības palielināsies. Par cik palielināsies? To var tikai prognozēt, tāpēc šeit atkal paveras iespēja demagoģjai. Pašas Zemkopības ministrijas izmantotās prognozes par ciršanas pieaugumu privātajos mežos variē robežās no "nebūtiski" līdz vairāk nekā 30%. Zīmīgi, ka, runājot par ietekmi uz dabu, ministrija turas pie versijas "nebūtiski", lai gan ekonomiskais pamatojums, kāpēc vispār grozījumi nepieciešami, balstās uz otru galējību - pieņēmumu, ka ciršanas apjomi augs par vairāk nekā 30%. Par to sīkāk esmu rakstījis šeit. Mūsu aicinājums ministrijai turēties pie viena pieņēmuma visu aspektu vērtēšanai nav sadzirdēts. Iespējamais ciršanas apjomu pieaugums valsts mežos nav vērtēts vispār.

Šis arī viens no iemesliem, kāpēc dabas aizsardzības organizācijas un institūcijas norāda uz riskiem, ko dabai radīs koku ciršanas noteikumu grozījumi. Vismaz tuvākajās desmitgadēs augs mežu ciršanas apjomi, līdz ar to palielinoties kailciršu platībām un mežu fragmentācijai. Turklāt jāņem vērā, ka šiem grozījumiem ir ilglaicīga ietekme, un, no šī viedokļa raugoties, nav tik būtiski, vai ciršanas intensitāte pieaugs tieši nākamgad vai pēc pieciem gadiem (piecus gadus pēc meža nociršanas izcirtums ļoti maz atšķiras no svaiga izcirtuma).

Taču ciršanas intensitātes pieaugums visticamāk būs salīdzinoši īslaicīgs - dažas desmitgades (kas meža attīstības mērogos ir īss laiks). Pēc tam (vismaz saskaņā ar aprēķiniem, uz kuru pamata noteikumi tiek grozīti) ciršanas kritērijus sasniegušu mežu būs mazāk un līdz ar to arī ciršanas apjomi kritīsies.

Taču atļaujai nocirst galvenajā cirtē tievākus kokus būtu ne tikai nosacīti īstermiņa (minētās dažas desmitgades), bet arī ilgtermiņa ietekme, kas pārvērstu Latvijas mežu ainavu neatgriezeniski vai vismaz līdz brīdim, kad noteikumi tiktu grozīti atpakaļ. Ja kokus drīkst nocirst ātrāk nekā to varēja līdz šim, tad ir skaidrs, ka vidējais mežu vecums samazināsies. Piemēram, ja tagad priežu mežu ciršanas vecums ir 101 gads, bet 30 cm resnumu priede sasniedz jau 80 gadu vecumā, skaidrs, ka 80 gadu vecumu pārsniegušu mežu būs mazāk nekā līdz šim, jo būs mežu apsaimniekotāji, kas izvēlēsies 20 gadus negaidīt. Šī ir vēl viena no problēmām vides organizāciju skatījumā - vecu mežu platība samazināsies.

Šī paša iemesla dēļ arī resnu koku mežos būs mazāk. Protams, ne jau visi ciršanas kritērijus sasniegušie koki tiks nocirsti (arī šobrīd netiek), taču loģiski, ka, ļaujot cirst kokus tievākus, mazāk būs to mežu apsaimniekotāju, kas kokiem ļaus izaugt resniem.

Kā šķietamu pretargumentu vides organizāciju bažām Zemkopības ministrija liek to, ka līdz ar grozījumiem koku ciršanas noteikumos tiek plānots grozīt arī meža atjaunošanas noteikumus. Šie noteikumi paredzētu, ka meži, kas nocirsti pēc caurmēra, ir obligāti atjaunojami mākslīgi ar augstvērtīgiem stādiem. Šeit gan vērts paturēt prātā, ka augstvērtīgi šie stādi ir tikai no koksnes viedokļa, bet no dabas daudzveidības saglabāšanas (un arī mežkopības loģikas) nereti prātīgāk tomēr mežam atļaut atjaunoties dabiski. Turklāt šīs atjaunošanas prasības nemaina to, ka arī šos atjaunotos mežus varēs nocirst atbilstoši jaunajiem nosacījumiem, tātad vecu mežu un resnu koku būs mazāk šā vai tā.

Lai gan vides organizācijas, norādot uz iepriekš minētajiem riskiem - ciršanas apjomu palielināšanās, vecu mežu platības samazināšanās, resnu koku sastopamības samazināšanās (no šī visa izriet, ka samazināsies daudzām meža sugām pieejamo dzīvotņu platības) - jau 2017. gadā aicināja veikt šo grozījumu ietekmes uz vidi izvērtējumu, lai varētu spriest par nepieciešamajiem pasākumiem risku mazināšanai, Zemkopības ministrija tā arī nav to izdarījusi. Dažus aspektus negribīgi un līdz ar to nepilnīgi izvērtējis vien tas pats meža ekonomikas speciālists, kas gatavojis ekonomisko pamatojumu noteikumu grozīšanai. Pat šis nepilnīgais vērtējums rāda, ka vecu mežu un resnu koku tiešām būs mazāk.

Jā... galu galā tik īss šis stāsts nesanāca, taču šīs ir galvenās lietas, kuras jūs varētu būt palaiduši garām, ja par plānotajiem koku ciršanas noteikumu grozījumiem uzzinājāt tikai vakar, ieslēdzot raidījumu "Tieša runa".