Latvijas meži NAV apsaimniekoti ilgtspējīgi

"Latvijā meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi! Latvijā meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi!" nepārtraukti skandē meža nozares interešu aizstāvji, acīmredzot cerot, ka tas, ko pietiekami daudz atkārto, piepildās vai vismaz sabiedrība tam notic. Bet, ak vai, ar šādu buršanos realitāti tik viegli ietekmēt nevar...

Ja meža nozares lobistiem jāpierāda, ka meži apsaimniekoti ilgtspējīgi, viņi runā par mežu platības pieaugumu un koksnes apjomu mežā. Šie izteikumi parāda ne tikai to autoru šauro skatījumu uz to, kas ir mežs, bet arī nozares paša galvenā likuma - Meža likuma - nepārzināšanu (vai vismaz vienaldzību pret tajā rakstīto).

Lūk, kā ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu definē Meža likums:

meža ilgtspējīga apsaimniekošana — meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē, spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī, kā arī nerada draudus citām ekosistēmām;

Redzams, ka likuma definīcijā ir daudz tukšu un izplūdušu vārdu, tomēr ir arī pietiekami daudz konkrētības, lai ar faktiem varētu pārbaudīt, vai meži tiešām apsaimniekoti ilgtspējīgi. 

Skaidrs, ka jāizpildās visiem minētajiem nosacījumiem, lai mežu apsaimniekošana atbilstu šai definīcijai. Runājot līdzībās, ja mēs zebru definētu kā zirgam līdzīgu dzīvnieku ar melnām un baltām svītrām, tad nepietiktu ar to, ka dzīvniekam ir melnas svītras, lai mēs to varētu uzskatīt par zebru (iespējams, tas patiesībā ir tīģeris). Tātad pat tad, ja mēs meža platības pieaugumu uzskatām par rādītāju meža atjaunošanās spējai, bet koksnes apjomu pieņemam par produktivitātes rādītāju, tas vien neliecina par ilgtspējīgu mežsaimniecību. Šoreiz pieskaršos tieši tām definīcijas daļām, kas runā par vidi.

Ievērojiet, ka pirmā definīcijas uzskaitījumā ir meža bioloģiskā daudzveidība! Vai mums ir izdevies to saglabāt? Atbilde ir pārliecinošs "Nē!"

Lai gan bioloģisko daudzveidību apskata vairākos līmeņos (ģenētiskā, sugu un ekosistēmu daudzveidība), visbiežāk runā par sugu daudzveidību. Ja runājam tieši par putniem, jāatzīmē, ka pārskatāmā pagātnē (kopš 90. gadu beigām) kā ligzdotāja izzudusi tikai viena meža putnu suga - vidējais ērglis, taču populāciju sarukums rāda, ka šāda nākotne draud arī citām sugām, ja netiks veikti īpaši pasākumi to aizsardzībai. Melnais stārķis, mednis, mežirbe - tās ir tikai dažas no meža putnu sugām ar sarūkošām populācijām. Visām minētajām sugām kopīgs tas, ka tās ir īpaši aizsargājamas, un arī tas, ka pētījumi pierādījuši, ka vismaz viens no šo sugu populācijas lejupslīdes cēloņiem Latvijā ir mežsaimniecība.

Reizēm var dzirdēt pretargumentu: "Jā, dažu sugu populācijas samazinās, taču citu - palielinās. Tātad kopumā viss ir kārtībā." Par šī argumenta bezjēdzību varētu runāt daudz, bet šoreiz uzsvēršu vien to, ka vismaz daļā gadījumu (parastās sugas kļūst parastākas, retās - retākas) vienu sugu populāciju pieaugums uz citu samazinājuma rēķina ir bioloģiskās daudzveidības samazināšanās pēc definīcijas. "Jā, melnais stārķis varbūt izmirs, toties vārnu mums tagad vairāk!" nebūs arguments, ar ko uzvarēt tiesā, ja kāds norādītu uz mūsu likumā noteikto pienākumu nodrošināt sugu labvēlīgu aizsardzības stāvokli. Galu galā kādas sugas izmiršana ir pilnīga izgāšanās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas centienos, lai cik labi klātos atlikušajām sugām. Taču darīt kaut ko tikai tad, kad suga jau izzudusi, visbiežāk ir par vēlu.

Mežirbju skaita pārmaiņas, salīdzinot ar 2005. gadu. Avots: https://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC_MON/MON_ATSK_18_Dienas_putnu_fona.pdf

Ekosistēmu daudzveidības ziņā situācija ir vēl sliktāka - nelabvēlīgā stāvoklī ir visi īpaši aizsargājamie meža biotopi. Ir gan mežzinātnieki, kas norāda, ka, daļu mežu nosusinot, meža biotopu daudzveidība palielināsies. No matemātiskā viedokļa tā patiesi ir. Tāpat daudzveidība formāli palielinātos, ja katru piekto meža hektāru mēs noasfaltētu (ja vien mēs prastos šos asfalta laukumiņus nosaukt par mežu), taču no dabas viedokļa degradētu meža platību palielināšana uz dabiskai situācijai tuvāko - īpaši aizsargājamo - biotopu platību samazinājuma rēķina, nebūs gluži tā bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, ko paredz dabas aizsardzības likumi un stratēģijas.

Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamo meža biotopu stāvokļa novērtējums. Avots: https://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC/REP_EK-LV-2013-1_ES_dzivotnu_stavoklis.pdf

Tālāk definīcija runā par nepieciešamību saglabāt mežu spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas. Neviena no šīm funkcijām gan nav nosaukta konkrēti, taču daļa no tām mums ir ļoti labi zināma. Par vienu no ekoloģiskajām funkcijām - bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu - jau rakstīju, bet gribu vērst uzmanību uz vēl vienu - CO2 piesaisti. Kā zināms, mežiem ir ļoti liela nozīme klimata pārmaiņu mazināšanā, piesaistot oglekli biomasā un augsnē. Kā liecina pieejamie dati, šī mežu spēja pēdējās desmitgadēs ir strauji mazinājusies. Meža nozares lobisti mēģina pie šīs situācijas vainot vecu mežu platību pieaugumu, lai gan oficiālais ziņojums liecina, ka galvenais iemesls tam, kāpēc mazinājusies mežu spēja veikt oglekļa piesaistes funkciju, ir ciršanas apjomu pieaugums. Veids, kā meža nozare varētu palīdzēt klimata pārmaiņu mazināšanai, būtu apdomīgāka iegūtās koksnes izmantošana, nevis mežu izciršanas intensificēšana.

Siltumnīcas efekta gāzu emisijas un piesaiste zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektorā. Piesaisti meža zemēs parāda zilais stabiņš. Avots: https://www.meteo.lv/lapas/sagatavotie-un-iesniegtie-zinojumi?&id=1153&nid=393

Galu galā pat ar meža nozares PR speciālistu iecienīto vienkāršo rādītāju - meža platību - viss nav tik rožaini. Ne velti nozares runasvīri parasti salīdzina pašreizējo mežu platību ar 20. gs. 30. gadiem. Kopš ulmaņlaikiem mežu platība patiesi ir augusi, taču no mūsu meža nozares neatkarīgi starptautiski pētījumi (piemēram, šis) rāda, ka kopš Meža likuma stāšanās spēkā Latvijas mežu platība sarūk.

Dažādus piemērus varētu uzskaitīt vēl un vēl, taču skaidras ir divas lietas: 1) Jau minētie piemēri skaidri parāda, ka mežu apsaimniekošana neatbilst Meža likumā noteiktajai meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas definīcijai. 2) Nekādi fakti, lai kāds būtu to avots, nepārliecinās tos meža nozares interešu aizstāvjus, kas par neobjektīviem pasludina jebkurus datus, kas neatbilst viņu propagandas stāstam.

Vienkārši sakot, Latvijā mežus cērt par daudz. Tik daudz, ka koksnes ieguve ir kļuvusi nesavienojama ar ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Diemžēl gan par nozari atbildīgā Zemkopības ministrija, gan valsts (!) mežu apsaimniekošanas uzņēmums AS "Latvijas valsts meži" ir gatavi veltīt daudz pūļu un valsts (!) līdzekļu tam, lai par spīti faktiem pārliecinātu sabiedrību, ka mežu apsaimniekošanā viss ir kārtībā, nevis beidzot, gandrīz 20 gadus kopš Meža likuma stāšanās spēkā, tiešām sāktu virzīties ilgtspējīgas mežsaimniecības virzienā.