pirmdiena, 2014. gada 6. janvāris

Klimata pārmaiņas kā ticības jautājums (2. daļa)

Iepriekšējā rakstā sāku aplūkot ticību klimata pārmaiņām kā reliģiju, uzsvaru liekot uz to, kas man reliģijā patīk - ētikas kodekss, kura ievērošana nāk par labu sabiedrībai arī tad, ja sabiedrība nepieder reliģijai, kas šī kodeksa pamatā. Šoreiz par to, kas man reliģijā nepatīk.

Gan vēsturē, gan mūsdienās dažādām reliģijām piederīgo vidū nākas saskarties gan ar pavisam nekaitīgu liekulību, gan ar reliģiju izmantošanu klaji ļaunprātīgos nolūkos. Reiz, piemēram, man kāds visnotaļ kristīgs jaunietis apgalvoja, ka sekss pirms kāzām esot pieļaujams, ja tu pavisam droši zini, ka attiecīgo cilvēku precēsi, savukārt kāds kolēģis stāstīja par musulmani, kurš, dzerot alkoholu, skaidrojis, ka ārzemēs drīkstot, jo tur Allāhs neskatās.

Tās bija nekaitīgās atkāpes no reliģijas principiem, bet otrā galā - krusta kari, dedzināšanas uz sārta un teroristi pašnāvnieki. Tas viss - ticības vārdā. Tomēr visbiežāk vaina nav reliģijas ētikas kodeksā, bet gan cilvēku mēģinājumos to sagrozīt (sak, tev nebūs nokaut, bet to meiteni, kas tev neatdodas, tev gan būs par raganu nosaukt un nokaut). Reliģija ir tik spēcīgs ierocis, ka grēks to nemēģināt izmantot savās interesēs, ja vēlies dzīvē kaut ko sasniegt. Pat Ainārs Šlesers savulaik nu dikti par kristīgām vērtībām iestājās ("Tev nebūs zagt", vai ne?).

Šādas "ticības" izpausmes ļauj cilvēkiem no malas teikt: "Lūk, reliģija ir ļaunums! Paskat, cik daudz asiņu izliets ticības vārdā!" Līdzīgi ir ar ticību klimata pārmaiņām. Reiz Iveta Kažoka bija ietvītojusi saiti uz rakstu, kurā viens no apgalvojumiem bija - pat tad, ja klimata pārmaiņas kaut kad tālā nākotnē nāks par ļaunu cilvēcei, klimata pārmaiņu mazināšanas politika cilvēcei nāk par ļaunu jau tagad.

Reizēm šķiet, ka uzskatu, ka cīņa pret klimata pārmaiņām nāk par ļaunu cilvēcei (un ne tikai), paudējiem nevar neko pārmest, it īpaši tajos brīžos, kad "klimata pārmaiņu mazināšana" kļūst par biznesu - enerģētisko kultūru plantācijas, kas atņem zemi pārtikas audzēšanai vai dabai, vēja parki putnu migrācijas ceļos, Daugavpils HES idejas miroņa augšāmcelšanās... Galu galā veikli runātāji par klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem spēj pasniegt intensīvāku mežu izciršanu un purvu norakšanu kūdras ieguvei.

Bet šīs negatīvās, bet tik ļoti redzamās klimata pārmaiņu mazināšanas centienu izpausmes ir, turpinot runāt līdzībās, zem ticības klimata pārmaiņām maskēta ticība naudas dieviem, bet, kā senos laikos teicis kāds jauns cilvēks, nevar kalpot diviem kungiem. Arī savulaik apspriestajā melnrakstā likumam par atbalstu atjaunojamo energoresursu izmantošanai, kas laikam līdz apstiprināšanai tā arī nenonāca, priekšroku bija paredzēts dot tiem energoresursiem, ko var lētāk saražot, nevis tiem, kas radītu lielāku CO2 emisiju samazinājumu.

Kad runa patiesībā ir par jaunu biznesa nišu un "klimata pārmaiņas" ir tāds pats buzzword kā "inovatīvs", "interaktīvs" vai "mūsdienīgs", kas patiesībā neko nenozīmē, bet ir košs iepakojums, kas palīdz pārdot, protams, tiek pievērtas acis uz to, ka nereti biodegvielas ražošana un izmantošana rada vairāk siltumnīcefekta gāzu, nekā fosilā degviela, kailcirtes drīzāk veicina CO2 emisijas, nevis piesaisti, bet meliorācija "plūdu risku mazināšanai" tikai sagandē dabu un plūdu riskus palielina (pieņemot, ka plūdi, nevis sausums vispār būs aktuāls risks, mainoties klimatam).

Protams, ne vienmēr izkropļota pieeja klimata pārmaiņu mazināšanai ir apzināta sabiedrības maldināšana, reizēm tas ir vienkārši zināšanu trūkums. Skaidrs, ka mūsu zināšanas vienmēr būs nepilnīgas, bet brīdī, kad esam attapušies staigājam maldu ceļus, pareizā pieeja būtu laboties, tomēr it bieži jaunās zināšanas ir neērtas ierastajai biznesa praksei ("Mēs rēķinājāmies ar valdības atbalstu!" utt.), un tad tradicionālā pieeja (jau no seniem laikiem un ne tikai klimata pārmaiņu kontekstā) ir šīs zināšanas ignorēt vai, ja ignorēt nav iespējams, noliegt (kaut trīs reizes, vēl pirms gailis dzied).

Bet aplama pieeja klimata pārmaiņu mazināšanai un nepārdomāti pielāgošanās pasākumi nepadara klimata pārmaiņas par kaitīgu izdomājumu un klimata pārmaiņu ticīgo "ētikas kodeksu" - nepareizu. Paturot prātā pieeju "ticība klimata pārmaiņām kā reliģija", šo stāstu gribu noslēgt ar G. K. Čestertona citātu, ar kuru reiz Tviterī dalījās Juris Rubenis: "Kristietība nav kļūda. Tā vienkārši vēl nav izmēģināta."

svētdiena, 2014. gada 5. janvāris

Gaidas, bažas un miers

Sācies politiski interesants gads - divas vēlēšanas un jau tagad, pašā gada sākumā - jauna valdība. Nemitīgi plašsaziņas līdzekļos izskan ziņas par jaunās valdības tapšanu: "Neoficiāla informācija liecina, ka, iespējams,..." Gribētos jau tādas ziņas laist gar ausīm, kamēr tās ir tikai baumas, nevis oficiāla informācija, bet zināms nemiers un iekšēja saraušanās ir pēc katra jaunā ministru prezidenta kandidāta izskanēšanas. Tagad gan jau oficiāli ir skaidrs, ka "Vienotība" šim amatam virzīs pašreizējo zemkopības ministri Laimdotu Straujumu. Vēl gan Andrim Bērziņam šī kandidatūra oficiāli jāizvirza un Saeimai jāapstiprina jaunā valdība, tā kā teikt "hop" ir vēl daudz par ātru, bet tomēr... Kas varētu notikt, ja Laimdota Straujuma kļūtu par ministru prezidenti?

Iepazīstoties ar L. Straujumu, viņa izpelnījās manu cieņu, ko par spīti visam viņa manās acīs ir saglabājusi, tomēr ar viņas pakāpšanos pa karjeras kāpnēm man saistās zināmas bažas. Pirmkārt, vienu no L. Straujumas it kā stiprajām pusēm - izcilas spējas aizstāvēt nozares intereses - es uzskatu par vājo pusi. Kāds samērā ievērojams cilvēks, ko vārdā nesaukšu (jo teikto neatceros precīzi), reiz teica, ka būtu svarīgi atcerēties, ka ministriem nav jāpārstāv nozaru intereses. Varbūt pirmajā brīdī izklausās jocīgi, bet es šim izteikumam piekrītu par visiem 100%: ministriem jāstrādā sabiedrības, nevis nozares interesēs. Zemkopības ministrija ir "nozares" (t.i., konkrētu uzņēmumu lobija) visvairāk nozombētā ministrija no tām, ar ko man iznācis saskarties. Vai jaunā ministru prezidente spētu tikt vaļā no šīs ietekmes, kam viņa bija pakļauta, vadot Zemkopības ministriju?

Bažījos arī par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Savas pārdomas jau izteicu pēc E. Sprūdža paziņojuma par atkāpšanos no amata (lasīt šeit), baidoties, ka ministra posteni ieņems "pašvaldību ministrs", nevis "vides ministrs" un aktuālo vides problēmu risināšana tiks nostumta otrajā plānā vai vēl ļaunāk - ekonomisko interešu vārdā tiks radītas jaunas vides problēmas un pastiprinātas esošās. Šobrīd pie apvāršņa vīd manu bažu apstiprinājums - jaunākās ziņas liecina, ka iespējamais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs varētu būt Artis Stucka. Mēģinot izzināt, "kas tas par putnu", uzdūros šādam rakstiņam "Delfos": http://www.delfi.lv/news/comment/comment/artis-stucka-nedaudz-par-iecereto-varam-reorganizaciju.d?id=42184400 Galvenais teikums, kas duras acīs: "Par vides jautājumiem (..) šoreiz neizteikšos, bet par pašvaldību darbības jomu, kas ir sirdij tuva, gan." Ja nemaldos, tad ar līdzīgu uzstādījumu "par vidi neizteikšos" sāka arī E. Sprūdžs. Vai jaunais ministrs spētu viņam atvēlētajos mēnešos aptver, ka arī vide ir būtiska?

Par dzīvnieku uzvedību es šo to zinu, bet par politiķu uzvedību - gandrīz neko, tāpēc neesmu drošs, vai nākošās valdības īsais valdīšanas laiks uztverams ar mieru vai bažām. No vienas puses - tik īsā laikā neko daudz nevar paspēt izdarīt (un arī lielus mēslus sataisīt it kā nevar), bet no otras - ja parasti valdības domā četru gadu mērogā vai šī neredzēs tikai desmit mēnešus uz priekšu? Liktenim tā labpaticies, ka vairāki svarīgi jautājumi, kas skar dabas aizsardzību, būs jāizlemj tieši šai valdībai atvēlētajā laikā (lai likteni vēl vairāk neizaicinātu, pagaidām paturēšu pie sevis, kuri).

Bet ziniet, par ko man sirds ir pilnīgi mierīga? Par Zemkopības ministriju. Lai gan ar šo ministriju man iznācis cieši saskarties tikai kādus sešus gadus, šajā laikā esmu piedzīvojis trīs ministrus, un šī pieredze man liek domāt, ka Zemkopības ministrijas darbu ministra persona nekādi neietekmē. Esmu mierīgs.

piektdiena, 2014. gada 3. janvāris

Klimata pārmaiņas kā ticības jautājums (1. daļa)

Esmu vairākkārt teicis, ka šobrīd neticēt klimata pārmaiņām ir tas pats, kas neticēt evolūcijai - ir pārāk daudz acīmredzamu pierādījumu, kas to neļauj apšaubīt. Bet... kā reiz teicis bijušais Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš, vienmēr būs cilvēki, kas netic, ka smēķēšana ir kaitīga. Interesanti, ka reizēm klimata pārmaiņu apšaubītāji vienā elpas vilcienā apgalvo, ka nekādas globālas pārmaiņas nenotiek, šīs pārmaiņas nav izraisījis cilvēks, turklāt klimata pārmaiņas vienmēr ir notikušas (sak, Dievs radīja cilvēku un pēc tam arī evolūciju).

Klimata pārmaiņu skeptiķu argumenti, ņemot vērā, ka par šo tēmu ir vesels lērums pētījumu, lielos vilcienos balstās uz pieņēmumu, ka zinātnieki (vismaz redzamākie) melo vai vismaz pārspīlē. "Zinātnieki melo" ir ļoti ērts arguments, jo ar to ir gandrīz neiespējami strīdēties - gandrīz viss, ko mēs pieņemam par faktiem, ir kādreiz zinātnieku izpētīts. Ar "zinātnieki melo" argumentāciju mēs varam apstrīdēt pat to, ka, naftai sadegot, rodas CO2. Un kas tas CO2 vispār tāds ir? Neko neizsakoša zīmju kombinācija, ko zinātnieki izgudrojuši, lai biedētu cilvēkus!

Reiz, kad par šo tēmu Tviterī diskutēju ar kādu dabas fotogrāfu, viņš ticību cilvēka izraisītām klimata pārmaiņām arī salīdzināja ar reliģiju. Apdomāju šo jautājumu un sapratu, ka šoreiz nepūlēšos nevienu pārliecināt, kārtējo reizi apkopojot pētījumu rezultātus par klimata pārmaiņām un to cēloņiem. Gana daudz cilvēku, kas daudz gudrāki par mani, to darījuši jau gana daudz reižu, turklāt blogs šā vai tā nebūtu īstā vieta, kur meklēt zinātniskus argumentus. Tad nu - lai notiek! - šoreiz par ticību klimata pārmaiņām kā par reliģiju.

Zināt, kāpēc es cienu reliģijas? Cik nu manas ierobežotās zināšanas šajā jomā ļauj spriest, parasti reliģijām ir kāds morāles kodekss. Ja cilvēki cenšas dzīvot atbilstoši šim kodeksam, tad man patiesībā vienalga, vai cilvēka labās rīcības pamatā ir bailes no elles vai cerība pārdzimt kādā augstākā amatā. No cilvēku rīcības atbilstoši morāles normām iegūst visa sabiedrība, neatkarīgi no tā, vai citi tic vai netic tam, kas šo morāles normu pamatā.

Kāds ir klimata pārmaiņu ticīgo morāles kodekss? Galvenais bauslis ir: "Tev būs siltumnīcefekta gāzu emisijas mazināt." Šim bauslim ir divas būtiskākās izpausmes - resursu (t.sk., enerģijas) patēriņa mazināšana un fosilo energoresursu aizstāšana ar atjaunojamiem.

Domāju, lasītāji piekritīs, ka dzīvot taupīgi ir saprātīgi neatkarīgi no tā, vai ticam vai neticam klimata pārmaiņām. Savās mājsaimniecībās mēs cenšamies netērēt vairāk nekā saņemam. Lai taupītu elektrību (piemēram, neatstātu gaismu bezjēdzīgi degam), mums nav jābaidās no klimata pārmaiņu sekām. Mums pietiek ar to, ka zinām, ka, maksājot mazāk par elektrību, mēs varbūt varēsim aiziet ar bērniem uz kino.

Ar apjēgu par to, ka taupība pasaules mērogā ir tikpat pašsaprotama kā taupība ģimenē, mums iet mazliet grūtāk. Šim apjēgas trūkumam pamatā tas, ka mūsu pasaulītes ir stipri mazākas nekā planēta Zeme, un, pat ja mūs interesētu, kas notiek aiz mūsu pasaulītes robežām, mums to ir grūti aptvert. Kaut kur no kosmosa pie mums atnāk elektrība, gāze un ūdens, bet savus atkritumus mēs pārmetam pār zemes malu, un kas to zina, kur tie nokrīt. Labi, mazliet pārspīlēju - apjēga par ierobežotajiem pasaules resursiem pēdējos gadu desmitos arvien pieaug, bet kaut kā vienalga dzīvojam pēc principa "lai taupa citi, es gribu dzīvot ērtībās" un dzenamies notrallināt pasaules resursus, tiecoties pēc amerikāniska dzīvesveida. Varbūt šādā brīdī kāda reliģija, kas mūs biedē ar klimata pārmaiņu radītiem taifūniem un grēku plūdiem, ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Zināmā mērā ar taupību saistās arī fosilo energoresursu aizstāšana ar atjaunojamiem. Izmantot kaut ko, kas drīz beigsies, vai mācīties izmantot to, kas nekad nebeigsies - vai tad izvēle nav loģiska? Skaidrs, ka ne ogles, ne nafta vēl nebeigsies tik drīz, varbūt tāpēc arī manis minētais dabas fotogrāfs pauda, ka jādedzina vien fosilie resursi, kamēr tie vēl ir pieejami. Protams, ir ļoti ērti iet pa iestaigātu taciņu (arī es pats joprojām leju mašīnā dīzeļdegvielu), bet sākt domāt, kā dzīvot tālāk, tikai tad, kad fosilie energoresursi būs beigušies (vai, pareizāk sakot, to ieguve būs kļuvusi bezjēdzīgi dārga), ir cilvēciski, bet muļķīgi... Nav jātic klimata pārmaiņām, pietiek ar veselo saprātu, lai jau laikus sāktu meklēt alternatīvas resursiem, kas kaut kad beigsies.

Manas kompetences - dabas aizsardzības - jomā klimata pārmaiņu ticīgie sludina nepieciešamību saglabāt un atjaunot bioloģisko daudzveidību. Zināms, piemēram, ka ģenētiski daudzveidīgas populācijas ir spējīgākas pielāgoties klimata pārmaiņān, upju palieņu atjaunošana palīdz mazināt klimata pārmaiņu radītos plūdu un sausuma riskus, bet purvu atjaunošana un vecu un dabisku mežu aizsardzība nodrošina CO2 piesaisti, tā mazinot klimata pārmaiņas. Un atkal - bioloģiskās daudzveidības saglabāšana nodrošina tik daudz ieguvumu, ka tā ir saprātīgākā lieta, ar ko cilvēcei nodarboties, neatkarīgi no tā, kādas ticības vārdā tas tiek darīts.

Bet reliģijām mēdz būt arī tumšā puse. Par to - otrajā daļā...