otrdiena, 2020. gada 27. oktobris

Tas notiek arī pie mums

Pagājušajā nedēļā noskatījos Deivida Atenboro jaunāko filmu "A Life on Our Planet" un joprojām gremdējos pārdomās.

Filma bija tiešām lieliska, taču nelaime ar šādām filmām ir tā, ka, lai gan Atenboro īpaši mēģina uzsvērt, cik viss uz šīs planētas ir saistīts, var rasties sajūta, ka daba tiek postīta kaut kur citur. Kāds kaut kur tālu okeānā medī vaļus, ūdeni iekrāsojot asinīm. Kādā tropu mežā krakšķēdams gāžas koks un vientuļš orangutans paliek izcirtumā. Brākšķēdami brūk Arktikas ledāji, un baltais lācis paliek bez mājām. Pat mūsu kokrūpnieku publikācijās un retorikā nereti dzirdams, ka tur Dienvidamerikā, tur tropos, jā, tur nu gan traki izcērt mežus! Tas gan tikai, lai demonstrētu, cik zaļi un prātīgi mēs apsaimniekojam savējos.


Šeit bija mežs, un pēc papīriem tas šeit ir joprojām.

Patiesībā ir tā, ka savus mežus lielākoties iznīcinājām jau pirms dažiem gadsimtiem. Tolaik neviens neskatījās no satelīta, lai varētu parādīt, kā Latvijas plašie meži, kas klāja gandrīz visu teritoriju, saruka  līdz tām druskām, kas bija palikušas 20. gadsimta 30. gados. Mežu platība kopš tā laika ir augusi, bet aizaugušu lauksaimniecības zemju, industriālu stādījumu un retorikas "izcirtums arī ir mežs" aizsegā esam turpinājuši iznīcināt to, kas vēl bija saglabājies 20. gs. sākumā. "Latvijas valsts meži" pat vairs neslēpj, ka izcērt aizsargājamus meža biotopus - dabas pērles mūsu mežos. Mežu kļūst vairāk, bet melno stārķu, mežirbju - mazāk.

Reiz izcirsto mežu vietā nāca labības lauki un zālāji. Mūsu lopiem vajadzēja ganības vasarā un sienu ziemā. Melnajam stārķim, mednim, lūsim un citiem nācās atkāpties uz atlikušajiem mežiem, bet līdz ar zālāju platību pieaugumu varēja uzplaukt citas - gan augu, gan dzīvnieku - sugas. Naktīs pļavās grieza griezes, un rītos debesīs dziedāja cīruļi. Jāņos varēja lasīt un vainagos vīt visdažādākos pļavu ziedus. Taču mēs iemācījāmies apindēt mums nevēlamos augus un kukaiņus. Mēs izdomājām, ka lopiem jādzīvo kūtīs vai jāganās kultivētos zālājos, nevis dabiskās pļavās. Un sākās subsīdijas par hektāru - ja gribi vairāk naudas, tev vajag lielāku lauku! Un tas noved pie ainavas noplicināšas, jo viss, kas nav lauks, aizņem vietu un nedod ienākumus. Manas dzīvesvietas - Lestenes - apkārtnē vairākas mājvietas, kas pārdzīvojušas karu, nepārdzīvoja mūsdienu lauksaimniecību. Līdz ar mājām pazuduši koki un krūmi, kas nodrošināja dzīvotnes dažādām radībām, to vietā nākot vienlaikus laukiem. Griežu un cīruļu kļūst arvien mazāk, bet jāņuzāles jāmeklē nevis pļavās, bet izcirtumos.

Reiz šeit bija "Cīruļu" mājas.

Atšķirībā no mežiem un pļavām purvi jau no seniem laikiem cilvēkiem izraisījuši nepatiku - izaudzēt tajos neko nevar, toties var iestigt un noslīkt. Taču Latvijā grūti iedomāties unikālāku dabas mantojumu par augstajiem purviem. Nākamreiz kad būsiet Ķemeru tīrelī, paskatieties apkārt un padomājiet - šis purvs sācis veidoties pirms vairāk nekā 8000 gadiem! Šeit bija purvs jau tad, kad netālajā Siliņupes apmetnē uzturējās akmens laikmeta zvejnieki un mednieki. Ja purvs būtu mežs, tad es gribētu cerēt, ka mežam, kas neskarts saglabājies vairākus gadu tūkstošus, pat karstasinīgākais zāģeris neatļautos skarties klāt. Bet tas ir tikai purvs... Mēs izdomājām, ka purvu vērtība slēpjas kūdrā, ko var kurināt vai izmantot augsnes uzlabošanai. Dabas veidojumu, kas tapis tūkstošiem gadu laikā, dažu gadu laikā var pārvērst kūdras laukā, par kuru nedzīvāks ir tikai asfaltēts laukums. Melnkakla gārgale, baltirbe, lielais piekūns, lietuvainis, kuitala - šīm sugām kopīga ne tikai ligzdošana augstajos purvos, bet arī tas, ka tās ir Latvijā apdraudētas sugas, dažas no tām jau izzudušas.

Kad 20. gs. 40. gados sākās intensīva purvu norakšana, nevienam nešķita svarīgi, ka purvi ir ne tikai unikāla dzīvotne, bet arī svarīga oglekļa krātuve. Tagad mums it kā vajadzētu būt gudrākiem. Tolaik arī par purvu lomu ūdens režīma regulēšanā neviens īpaši nesatraucās. Ūdens režīmu regulēt varam mēs paši! Upes iztaisnotas un padarītas par meliorācijas notekām, lai tikai tiktu vaļā no ūdens, tā degradējot ne tikai pašas upes, bet arī slapjos mežus, purvus un citus mitrājus. Un pat tagad, kad sausums nav tikai teorētisks drauds klimata pārmaiņu prognozēs, bet pavisam reāla parādība, mums joprojām šķiet saprātīgi rakt grāvjus un tecināt no zemes prom ūdeni tā vietā, lai atjaunotu un uzturētu palienes un citus mitrājus, kas palīdzētu mazināt gan plūdu, gan sausuma riskus.

Gribat labo ziņu? Mēs neesam īpaši svarīgi. Arktikas ledāju kušana ietekmē visu pasauli, taču  mēs varam Latviju padarīt par vietu, kur ir tikai plaši robotu apstrādāti lauki un ātraudzīgas koksnes plantācijas, un Daugavas vietā izrakt milzu grāvi, un nekas īpašs nenotiktu. Jā, mazajam ērglim un vēl dažām sugām klātos sliktāk, bet kopumā pasaulē joprojām būtu melnie stārķi, ziedošas pļavas, plaši, neskarti purvi un līkumotas, dzīvības pilnas upes. Vienīgie, kam mēs patiešām būtu sagandējuši dzīvi, būtu mēs paši - Latvijas iedzīvotāji.

Taču mēs varam būt svarīgi. Ja mēs gribētu, nākamajā filmā labais piemērs pasaulei varētu būt Latvija, nevis Nīderlande. Ja kādam rastos šaubas, vai iespējams gūt no meža peļņu, vienlaikus respektējot un saglabājot dabas vērtības, viņš varētu atbraukt uz Latviju un pamācīties. Ja kādam dikti gribētos ēst gaļu, tad labākā izvēle varētu būt liellops no Latvijas, kur govju ganības uztur dabiskus zālājus, nevis noplicina vidi. Kā, sakot "Šveice", mēs domājam "pulkstenis", tā, dzirdot "Latvija", citu valstu iedzīvotāji varētu domāt "bioloģiskā pārtika" vai "dabiski meži". Bet, lai to panāktu, būtu nepieciešams politisks lēmums, ka mums ir svarīgi ne tikai uzņēmumu peļņas rādītāji, bet arī Latvijas daba un iedzīvotāju dzīves vides kvalitāte.

otrdiena, 2020. gada 13. oktobris

Svilpošana "Mežā"

Nedēļas nogalē noskatījos Valtera Sīļa un Lindas Rudenes izrādi "Mežs" par dažādu interešu grupu cīņām par to, kas ir mežs un kā tajā būtu jāsaimnieko. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka nogāju šo izrādi, jo tā veidota kā pastaiga pa Mežaparku, kam izrādē piešķirta meža loma.

Lai gan biju viens no tiem, kuru viedokli, gatavojot izrādi, uzklausīja tās veidotāji, jāatzīst, ka gāju uz to ar zināmu skepsi un, jā, kā uz darbu - jāredz, kas tad tur galu galā ir iznācis. Šaubas par to, vai rezultāts man patiks, radīja lasītās atsauksmes. Gan tas, ka katrs varēšot saklausīt izrādē atbalstu tieši savam viedoklim, gan tas, ka to par spīti manām prognozēm ar sajūsmu uzņēma meža industrijas tēla spodrinātāji. Tad nu gatavojos uz politkorektu laipošanu, sak, visi labi (ko katrs sadzird kā "Es labs!") un miers.

Un izrādes sākums šķita apstiprinām manas aizdomas - aktieri paskaidroja, ka, lai kas arī būtu izrādes skatītāji, svarīgi, lai pastaigas beigās neviens nebūtu vīlies. Kā apliecinājums ar smaidu tiek piedāvāts fragments no Aleksandra Ostrovska lugas "Mežs", ja nu kāds būtu gribējis dzirdēt tieši to.

Turpmākā izrāde tomēr atbilst pieteiktajai tēmai. Tā ir kā diskusija starp Ivara Kļavinska un Raimonda Celma atveidotajiem tēliem. Tēlu uzdevumi gan nav sadalīti līdzvērtīgi. I. Kļavinska tēlam jāaizstāv koksnes ieguves intereses, kamēr R. Celma tēlam rūp ne tikai koksne, bet arī visas pārējās meža vērtības, gan materiālās, gan nemateriālās. Šajā vienā tēlā ir sapludināts ļoti plašs cilvēku, viedokļu un zināšanu spektrs - gan vienkārši dabas draugi, gan zinātnieki, gan mežkopji. R. Celma runā atpazinu divu konkrētu mežkopju - gan pensionēta, gan šobrīd strādājoša - teikto. Tad nu R. Celms mēģina aizstāvēt visu viņa tēlā sapludinātos viedokļus - no tā, ka kokam sāp, līdz tam, ka arī vecs koks piesaista CO2. Tikmēr I. Kļavinskis atkārto daudzkārt dzirdētos meža nozares argumentus par mežu kā labības lauku, koksnes apjomu pieaugumu, eksportu utt.

Izrādes saturs būtībā ir mana ikdiena. Reizēm pat varēja aizmirst, ka I. Kļavinskis ir aktieris, kas runā lugas tekstu, nevis kāds no meža nozares lobistiem. Reizēm mēle niezēja atbildēt uz kādu no demagoģiskajiem argumentiem, kad tas palika bez pienācīgas atbildes no R. Celma tēla puses. Kaut vai par to, cik brīvi ir mežu apsaimniekošanas noteikumi Somijā, bet mežs tur nav izzudis šā vai tā. Lai gan izrādes pieteikums liek domāt, ka tā sniegs atbildi uz jautājumu, "vai abu pušu retorika ir godprātīga un kādos gadījumos tā kļūst demagoģiska", izrādes veidotāji gluži kā dzīvē atstājuši šo lēmumu pašu skatītāju ziņā. Cerams, ka skatītāji būs tik gudri, lai to izšķirtu, jo citādi ir risks, ka izrāde palīdzēs norīt kādu no meža nozares sabiedriskajās attiecībās bieži lietotajiem demagoģijas āķiem.

Katrā ziņā man laiku pa laikam vajadzēja sev atgādināt, ka izrāde zināmā mērā ir par mani, bet tā nav izrāde man. Tā nav izrāde, kas mums ļauj izskatīties tā, kā mēs gribētu, bet parāda to, kā mēs izskatāmies cilvēkam no malas. Nevilšus prātā nāca tas, kā putni mācās dziesmas. Meža putniem dziesmas ir svilpojošākas nekā atklātās vietās dzīvojošiem, jo svilpieni mežā ir labāk sadzirdami nekā čerkstošas skaņas, un iemācīties tu, protams, vari tikai to, ko dzirdi. Īsāk sakot, mēs varam izpausties, kā vien vēlamies, bet nozīme ir tikai tam, kas tiek sadzirdēts. Šis ir galvenais izrādes devums man personīgi - iespēja izvērtēt, kuri svilpieni ir labi dzirdami, bet kura čerkstēšana netiek cauri lapotnei.

Tā kā es izrādi izdzīvoju realitātē, galveno intrigu man radīja tās noslēgums. Kā gan izrādes veidotāji atrisinās situāciju, kura reālajā dzīvē nav atrisināta? Kaut kādam noslēgumam jābūt ir. Nevar vienkārši pateikt: "Tiksimies nākamajā darba grupā." Pateikt "katram savā ziņā ir taisnība" būtu patiesi, bet banāli. Taču skaidrs, ka nebūs arī tā, ka vai nu Raimonds Celms vai Ivars Kļavinskis "savu naidnieku, vienu pašu lejā grūdis, noslīcinās atvarā". Vai varam gaidīt, ka izrāde mums parādīs ceļu, kā virzīties uz risinājumu un savstarpēju sapratni? Vai izrādes autori būs bijuši tik drosmīgi, lai prognozētu, kā šis viss beigsies?

Izrādes noslēgums man labā nozīmē iedeva pa pieri. Pēc tam vēl kādu brīdi klīdu pa Mežaparku pārdomās, jūtot, ka izplēnējusi visa mana skepse, un vēloties nosūtīt Valteram Sīlim īsziņu: "Valter, cepuri nost, to es negaidīju!"

Kad rodas iespēja, noteikti aizejiet uz "Mežu", jo šī tiešām nav izrāde man, bet jums. Tikai esiet uzmanīgi - jāskatās ar ieslēgtām smadzenēm! Pēc tam pastāstiet arī man, kā jums patika! Labi?