pirmdiena, 2013. gada 25. februāris

Vides aizsardzība - cīņa par pašsaprotamo

Ik pa laikam atklājas, ka kāds aspekts cilvēka rīcībā vai kāds tā tehnoloģijas sasniegums vēršas pret pašu cilvēku vai nu tieši vai caur nodarīto kaitējumu videi. Bet cilvēks jau mēdz būt pēc dabas, atvainojos, stulbs un inerts vienlaikus. Uzrodas kāds "bļāvējs", kas saka, ka tā ir slikti, bet cilvēks iepleš izbrīnā acis un saka: "Nu kā... nē... tā nevar būt... mēs taču visu laiku..."

Savulaik svins (lai gan tas, ka šis metāls ir indīgs bija zināms jau labu laiku pirms tam) tika uzskatīts par jauku piedevu automašīnu degvielai, jo samazina motora vibrāciju. Gāja laiks, degvielas ražotāji stāstīja, ka viss kārtībā, kamēr rūpnīcu strādnieki mira no saindēšanās un svins krājās augsnē, līdz kādā brīdī nāca apjausma: "Točna indīgs!" Tad nu kādu brīdi bezsvina degviela bija tāds elegants degvielas tirgotāju progresīvās domāšanas rādītājs, bet tagad neviens pat vairs nepiemin, ka degvielā svina nav.

Kādreiz dzīvoja dāma vārdā Reičela Kārsone, kas bija nonākusi pie pārliecības, ka visnotaļ nekaitīgas kukaiņu indes (nu tāda manta kā DDT, piemēram) nodara lielu kaitējumu  ne tikai kukaiņiem, bet arī putniem, cilvēkam un videi kopumā. Par šo tēmu Kārsones kundze uzrakstīja grāmatu "Klusais pavsaris", un viena no atsauksmēm par to bija, ka, sekojot tās autores mācībām mēs atgriezīsimies tumšajos viduslaikos, kad pasaulē valdīja kukaiņi, slimības un kaitēkļi. Tumšie viduslaiki nav atgriezušiest, bet tagad, pieminot kādam normālam cilvēkam DDT, jūs atbildes vietā saņemsiet neizpratnes pilnu skatienu: "Kas tas tāds?"

Šādu piemēru ir neskaitāmi daudz. Cilvēkam ir lēni nākusi apskaidrība, ka kaut kas no tā darītā ir kaitīgs pašam un videi (un jo ienesīgāks tas darītais, jo lēnāk nāk apskaidrība). Šādu ķecerīgu ideju paudēji ir ja ne uz sārta dedzināti, tad vismaz izsmieti un skaļi kritizēti. Bet tad pienāk laiks, kad katrs bērns zina, ka dezodorants bojā ozona slāni, mašīnu izplūdes gāzes piesārņo gaisu un lieki tecināt ūdeni nav labi. Un šķiet jocīgi, ka kādreiz to varēja nezināt.

Reizēm tieši šādi piemēri un tas, kā cilvēku uztvere laika gaitā ir mainījusies, ļoti palīdz strādāt dabas aizsardzības organizācijā. Nākas cīnīties, bļaut, pārliecināt, pamatot un uzklausīt neskaitāmus pārmetumus, bet es zinu, ka paies kāds laiks un nevienam vairs neienāks prātā cirst mežu putnu ligzdošanas laikā, neviens mednieks vairs nešaus ar svina munīciju un būs neiedomājami kultūraugus apstrādāt ar ķīmiju, kas indē bites. Un pasaule nebūs apstājusies, un valsts nebūs bankrotējusi...

trešdiena, 2013. gada 6. februāris

Zaļuma izmantošana

Avīzes es bieži vien lasu, kurinot krāsni. Tā pirms kāda laika, pārskatot sakurināšanai nolemto "Dienas Biznesu", uzdūros rakstiņam, kurā bija minēts, ka pēc uzņēmēju domām vienai no tobrīd vēl topošā Latvijas Nacionālā attīstība plāna prioritātēm jābūt Latvijas "zaļuma izmantošanai". Nevarēju atkauties no sajūtas, ka vārds "izmantošana" šajā gadījumā jāsaprot šī vārda vissliktākajā nozīmē... Lai man piedod citētais uzņēmējs, ja tas nebija tā domāts, bet sauklis par zaļuma izmantošanu ļoti saistījās ar kāda cita uzņēmēja savulaik pausto, ka nacionālajā attīstības plānā pieminētie putni (tāpat kā nevalstiskās organizācijas) ir tikai izdevumi. Bet izmantošana - tie taču ir ienākumi, vai ne?

Latvija esot otrā zaļākā valsts pasaulē. Pusi Latvijas klāj meži, jūra pilna zivīm, pa gaisu skrien un pat purvos krājas zaļā enerģija - tik daudz zaļuma, spēj tik izmantot! Turklāt būt zaļam ir trakoti moderni. Cilvēkiem patīk, ja kaut kam piekabināts vārds "zaļš". "Par zaļu un neatkarīgu valsti!" skandina mežu cirtēji. "Par zaļu degvielu!" sauc rapšu audzētājs, miglojot savu lauku. "Atbalstīsim zaļo enerģiju!" un gājputnu ceļā iezīmējas kārtējais vēja parks.

Tā kā zaļuma mums daudz, mēs neļausim citiem sevi mācīt. Lai citas valstis aizliedz indēt bites! Mūsu plašajos zaļās degvielas laukos sanošās bites ir nemirstīgas! Nē... nu labi - tās mirst citādāk nekā Dienvideiropā. Lai Eiropa iestājas par ilgtspējīgiem zivju nozvejas apjomiem! Mēs taču neļausim savai zvejniecībai panīkt tikai tāpēc, ka kādam šķiet, ka visiem jūrā pietrūks zivju. Mēs neesam visi, mēs esam otrā zaļākā valsts pasaulē!

Vienīgā darvas karote mūsu zaļajā medus mucā ir visādas "zaļo" (jā, jā, tieši tā - pēdiņās) organizācijas, kas savu merkantilo interešu vārdā liek šķēršļus mūsu zaļajai ekonomikai. Eiropas naudu pārrijušies, mūsu konkurentu nozombēti vai uzpirkti, izliekas, ka viņiem ir kaut kāda nesavtīga interese par vides aizsardzību, sabiedrisko labumu utt. Nav Latvijā tādas organizācijas, kam patiesi rūpētu vides aizsardzība! NAV! Un varbūt nevajag arī - mums tā zaļuma tik daudz, ka vajag izmantot, nevis rūpēties.