trešdiena, 2013. gada 24. jūlijs

"Un jūs domājāt, ka mums par to nekas nebūs?..."

"...Mums būs baigie sūdi," tā mans tēvs reiz citēja krietno kareivi Šveiku, kurš uzzinājis par Austrijas hercoga Franca Ferdinanda noslepkavošanu. Neesmu redzējis padomjlaika izrādi par Šveiku un grāmatu esmu lasījis pārāk sen lai atcerētos, tāpēc neesmu drošs, ka Šveiks tā tiešām kādreiz teicis, bet citāts ir tik trāpīgs daudzās situācijās, ka, reiz bērnībā dzirdēts, no prāta tas man nav izgājis. Ar mums pilnīgi nesaistīta slepkavība, kas galu galā sāka Pirmo pasaules karu, vai tauriņu izzušana Eiropā...

Vakar Eiropas Vides aģentūras interneta lapā tika publicēta ziņa par Eiropas tauriņu populāciju lejupslīdi (lasīt šeit): kopš 1990. gada zālāju tauriņu populācijas Eiropā samazinājušās par gandrīz 50%. Ziņa izskanēja arī Latvijas plašsaziņas līdzekļos. Žurnāla "ir" interneta lapā kāds j_zalitis to komentē: "Tātad samazinājās šo tauriņu dabiskās vides platības. Kur tieši ir problēma? Ja 2x samazinātos mežu platības, arī meža zvēru kļūtu apmēram 2x mazāk." Mums taču par to nekas nebūs, vai ne?

Piemēra pēc aicinu iztēloties pasauli, kurā cilvēku "dabiskās vides platības" samazinās divas reizes. Puse no mums šobrīd apdzīvojamās pasaules daļas kļūst neapdzīvojama. Nevis tāda, kur cilvēki nedzīvo, bet tāda, kur cilvēki nevar dzīvot. Iedomājieties, cik draudīgai šai pasaulei būtu jābūt! Tuksnesis varbūt būtu pirmais, kas ienāk prātā, bet es uzreiz iedomājos ainas no izkusušas lavas klātām planētām bez atmosfēras. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka šādas pasaules iezīme būtu ne tikai cilvēku neesamība, trūktu arī visa, kas nodrošina cilvēku eksistenci - ūdens, augsnes, augu, dzīvnieku...

Cilvēks varbūt ir slikts piemērs, jo šī ir ekoloģiski plastiska suga, bet tas, ko gribēju ilustrēt - tauriņu izzušana nenozīmē tikai to, ka Eiropas laukos vairs nav mazu krāsainu kukainīšu. Tas nozīmē, ka ir izzudis viss, kas tauriņiem nepieciešams - no laukiem pazūd dzīvība. Starp citu to pašu jau daudzus gadus rāda arī lauku putnu populāciju samazināšanās Eiropā. "Kur tieši ir problēma?" Kas gan var būt labāks nekā lauki bez kaitēkļiem un nezālēm!

Neatceros, vai par barības ķēdēm sāk mācīt piektajā klasē vai agrāk, bet visiem, kas vismaz šos dažus gadus skolā pavadījuši, vajadzētu būt tapušam skaidram, ka dabā viss ir saistīts. Par to ir tik daudz runāts, ka šoreiz ābeces patiesības nevēlos atkārtot. J_zalisiem un citiem tādiem droši vien nav vērts skaidrot arī to, ka daļa cilvēku par vērtību uzskata tauriņus un cīruļus kā tādus neatkarīgi no tā, vai tie ko dod. Šoreiz gribu uzsvērt kaut ko citu - lauksaimniecība, kas balstīta uz dabu kā ienaidnieku, nevis sabiedroto, ir spiesta kļūt arvien "mākslīgāka" - minerālmēsli, insekticīdi, herbicīdi... Un jo vairāk savu lauksaimniecību samākslojam, jo vairāk kļūstam atkarīgi no visām tām sintētiskajām drazām, ko gāžam uz saviem laukiem (noindē kukaiņus, izzūd putni, un tev būs vien jāturpina kukaiņus indēt, jo vairs nebūs putnu, kas tos apēd). Un kas notiek tad, kad "Eiropa" aizliedz kādu no šīm drazām? Kas notiek, kad izrādās, ka kaut kas no tā visa ir kaitīgs mūsu pašu veselībai? Kas notiek, kad izbeidzas kāda no izejvielām šo vielu ražošanai vai mums izbeidzas naudiņa to iegādei? Labākajā gadījumā lauksaimniekiem sarūk peļņa, jo izrādās, ka šo to no tā, ko esam pieraduši audzēt, Latvijā izaudzēt vispār nevar, sliktākajā gadījumā - mums nav ko ēst.

Varu iztēloties, kā j_zalitis, izvilcis no paduses termometru, konstatē, ka tas rāda, piemēram, 38,0 un nodomā: "Tātad dzīvsudrabs siltumā izplešas. Ja es pieliktu to pie lampas, izplestos vēl vairāk. Kur tieši ir problēma?"

ceturtdiena, 2013. gada 18. jūlijs

Kā meža īpašnieki ministriju izjokoja

Pirms divām nedēļām internetā tika publicēta ziņa, ka meža īpašnieki esot definējuši kritērijus un nosacījumus atbalsta pasākumiem mežsaimniecībā Lauku attīstības programmai 2014.-2020.gadam (ziņa šeit). Tiem, kas nezina, paskaidroju, ka tas nozīmē noteikt pasākumus, kuru īstenošanai varēs saņemt Eiropas Savienības finansējumu.

Mani, protams, īpaši ieinteresēja pasākums "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai". Kā jau esmu minējis, būt atbildīgam un domāt par vidi ir mūsdienīgi, un, protams, arī mežu īpašnieki grib iet līdzi laikam. Vēl reizēm gadās, ka ES pārstāvji, redzot mūsu plānus Eiropas publiskās naudas tērēšanai, rauc uzacis un saka: "Pag, pag, vai tik jūs neesat par vidi aizmirsuši?" Bet te nu mums ir tieši videi veltīts pasākums. Paņemam naudiņu, īstenojam pasākumu un pēc tam varam teikt: "Redz, tik un tik naudiņas esam iztērējuši mežu ekoloģiskās vērtības uzlabošanai." Jauki!

Mazāk jauki tad, ja lasām vairāk nekā tikai virsrakstu. Šī pasākuma mērķis ir "uzlabot privāto mežu ekosistēmu potenciālu, palielinot oglekļa piesaistes apjomu mežaudzēs, uzlabot to pielāgošanos klimata pārmaiņām un mazināt klimata pārmaiņu sekas, kā arī paaugstināt zemes izmantošanas produktivitāti un rentabilitāti," kas arī pats par sevi it kā nav nekas slikts. Vienīgi man nav īsti skaidrs, kas ir "ekosistēmu potenciāls" (skan gan varen labi), un arī rentabilitātes un izmantošanas produktivitātes pieminēšana ekoloģijas kontekstā šķiet mazliet dīvaina.

Un tad nāk atbalstāmie pasākumi... Jaunaudžu kopšana, mazvērtīgu audžu nomaiņa, valdošās koku sugas maiņa. Redzat ekoloģiju? Ir gan šim visam pasākumam arī jauki savirpināts paskaidrojošais teksts, kur minētas aktuālās frāzes "CO2 piesaistes apjomi", "pielāgošanās klimata pārmaiņām", "atjaunojamie dabas resursi", bet pat šajā jaukajā pamatojumā neatradīsiet vārdus "ekosistēma" vai "ekoloģija".

Šo visu lasot, iedomājos par skolēniem, kas reizēm izklaidējas, kaut kur sacerējuma vai refertāta vidū ierakstot kaut kādas blēņas, lai pārbaudītu, vai skolotājs visu uzmanīgi izlasa. Interestanti, ka Zemkopības ministrija šo visu ir ne tikai izlasījusi, bet arī uztvērusi nopietni un attīstījusi vēl tālāk. Ministrijas atsūtītajā pasākumu apraksta melnrakstā atbalstāmās aktivitātes ieguvušas jau konkrētāku formulējumu:

1) Jaunaudžu kopšana (sastāva kopšana mākslīgi un dabiski atjaunotās un ieaudzētās mežaudzēs) un atzarošana;
2) Mazvērtīgo mežaudžu nomaiņa (ietver mazvērtīgu mežaudžu nomaiņu neproduktīvu mežaudžu aizstāšanu ar produktīvām audzēm no ciršanas noteikumiem;
3) Valdošās koku sugas nomaiņa pāraugušās apšu un baltalkšņu audzēs

Pamatojumā atkal: "bla bla bla CO2 bla bla bla klimata pārmaiņas bla bla bla mežaudžu noturība..." Katrā ziņā skaidrs, ka mežu ekoloģisko vērtību var uzlabot, "novācot" no ekonomiskā viedokļa mazvērtīgas audzes un "pāraugušas" (jā, tas tāds vispārpieņemts jēdziens mežu ekoloģijā) apšu un baltalkšņu audzes. Nu, jā, dzīvo jau it kā visādi "žurki, peļi,vabuļi" tajos vecajos apšu mežos, bet to tak nevar salīdzināt ar ekosistēmas potenciālu, kāds ir godīgi iestādītai un labi izkoptai egļu jaunaudzei!

Atgriežoties pie salīdzinājuma ar skolēniem, ir skaidrs, ka šajā gadījumā viss referāts ir blēņas un tēmai atbilst tikai virsraksts. Droši vien nevienam īpaši nepatiktu apakšpasākumu nosaukt par "Citas lietas, kam gribam Eiropas naudu, bet ko nevaram salikt zem citiem virsrakstiem", tāpēc jāizlīdzas ar jaukajām un mūsdienīgajām frāzēm par ekoloģiju un ekosistēmām. Līdz šim jau bija zināms, ka intensīva uz kailcirtēm balstīta mežsaimniecība ir pareiza no klimata pārmaiņu viedokļa (mans komentārs par to šeit), bet tagad izrādās, ka tā palīdz arī uzlabot mežu ekoloģisko vērtību. Lieliski! Es tikai nesaprotu, kurš tagad ir stulbais skolotājs, kam tas viss būtu jāuztver nopietni.

pirmdiena, 2013. gada 15. jūlijs

Māte, laid bērnus mežā!

atvadies puisīti vecais
no gaišiem un ausainiem laikiem

kad sūkāji liepu lapas
un Salacā peldējies

tie bija lieliski laiki
maigi kā atmiņas

tu nezināji cik smalkā
diegā viss karājas

(K. Elsbergs)

Kad sāku domāt par šī raksta tēmu, Klāva Elsberga dzejolis iesēdās galvā un ārā vairs nesēdās. Savā dzejolī Elsbergs runā par pagājušo bērnību un droši vien vēl šo to, kas tikai pašam Elsbergam zināms, bet man šis dzejolis saistās ar problēmu, kas pašam autoram droši vien prātā nenāca - arvien lielāku bērnu attālināšanos no dabas.

Vairākas nopietnas vispasaules dabas aizsardzības organizācijas, piemēram, IUCN un BirdLife International, ir aptvērušas, ka laiki, kad puisīši "sūkāja liepu lapas un Salacā peldējās", tiešām ir pagājuši. Par vienu no draudiem dabas aizsardzībai, cilvēcei kopumā un galā pašiem bērniem ir kļuvusi saiknes ar dabu saraušana, lielākoties urbanizācijas (pārcelšanās no laukiem uz pilsētu) rezultātā. Bērni vairs nepazīst augus un dzīvniekus, kas dzīvo to tuvākajā apkārtnē, bet par dabu spriež pēc tā, ko rāda pa televizoru. Lielāko daļu laika bērni pavada telpās un neiet ārā rotaļāties, un tas noved pie veselības problēmām (liekais svars, alerģijas) un arī pie arvien lielākas vienaldzības pret citu sugu saglabāšanas nepieciešamību.

Latvijā, kur netrūkst mežu, peldamu upju un ezeru un vecmāmiņu laukos un kuras galvaspilsēta pēc ne viena vien ārzemju tūrista teiktā ir "jauka mazpilsēta", šī problēma vēl varētu nebūt tik aktuāla, tomēr iezīmes ir redzamas. Uz jautājumu "Kā jums radās interese par dabu?" kādreiz vienmēr atbildēju, ka interese par dabu nevis rodas, bet nepazūd - visiem maziem cilvēciņiem interesē, kas ir tie citi, kas rāpo un lidinās apkārt. Bet reiz kāds, komentējot šo manu izteikumu, atzina, ka viņš gan neatceras, ka apkārtējā daba būtu viņu kādreiz īpaši interesējusi. Tie, kam bijusi darīšana ar bērniem, paši droši vien labi zina, cik viegli bērnus atraut no datora vai televizora un dabūt ārā no mājas.

Kad pašam vēl bērnu nebija, salasījies "National Geographic" par to, kā bērniem rodas alerģijas no dzīves pārmēru sterilā vidē, nolēmu savus bērnus audzināt kūtī. Tagad man ir gan bērni, gan kūts (turklāt samērā brīva), bet kūtī dzīvot bērniem nelieku. Savām meitām ļauju gan "Disney Junior" multenes skatīties, gan ar (sievas) datoru spēlēties, bet lielāko daļu dienas vismaz vasarā viņas tomēr pavada ārā - rokoties smiltīs, ķerstot tauriņus, raujot puķes, bakstot krupjus, dzenājot strazdus no ķiršiem un visādi citādi izbaudot dzīvi meža vidū. Esmu pārliecināts, ka lēmums pārcelties uz laukiem bija pareizais gan man, gan bērniem.

Protams, visiem nav iespējams pārcelties uz dzīvi laukos, un patiesībā no dabas aizsardzības viedokļa tas arī nebūtu vēlams, bet es gribu aicināt visus vecākus atcerēties savu bērnību un "gaišos un ausainos laikus" un dot iespēju šādus pašus laikus izdzīvot arī saviem bērniem. Parādiet kā zirneklis istabas stūrī mušas ķer! Ejiet skatīties, kā pīles Rīgas kanālā vadā savus mazuļus! Brīvdienās brauciet uz laukiem! Ejiet uz mežu sēnēs! Vienkārši ejiet pastaigāties ārpus pilsētas! Ejiet peldēties ezerā, nevis baseinā! Nemāciet bērniem, ka odze ir "kaitīgs čūskveidīgais"! Nemāciet, ka mežā dzīvo slepkavas, vilkači un sumpurņi! Nemāciet baidīties, māciet saprast! Atcerieties, ka tas ir gan jūsu bērnu, gan mūsu pasaules labā.

***
Mežā ieskanas: "Kukū, kukū, kukū." "Kas tas par putnu?" divgadīgā meita apmierināti smaida. "Pareizi, tētu, dzeguze!"

ceturtdiena, 2013. gada 4. jūlijs

Mēs gribam, lai pirmdiena nepienāk

Vakar notika pirmā sanāksme darba grupai, ko pēc Ministru kabineta rīkojuma izveidoja Zemkopības ministrija, lai apspriestu trīs jautājumus. Pirmais no tiem (un būtībā arī galvenais iemesls darba grupas veidošanai) ir mežizstrādes pātraukums jeb miera periods putnu ligzdošanas laikā, abi pārējie - meža apsaimniekošanas telpiskā plānojuma principi un iespējas samazināt esošos aprobežojumus un nosacījumus koku ciršanai.

Darba grupai dots laiks izstrādāt informatīvo ziņojumu līdz 2014. gada beigām, tāpēc pirmajā sēdē vēl netika spriests par konkrētajiem jautājumiem, bet tikai par to, kā organizēsim darba grupas darbu utt. Tomēr arī šī sanāksme bija gana interesanta, jo tajā ne tikai tika ieskicēta formālā darba kārība, bet iezīmējās arī sagaidāmo diskusiju un to rezultātu scenārijs. Lai turpmākais būtu skaidrāks, jāatzīmē, ka no 21 darba grupas locekļa vides interešu pārstāvji ir trīs.

Pirmais, kas šķita atzīmēšanas vērts - neskatoties uz to, ka it kā runājām par formālo procedūru visu trīs jautājumu apspriešanai, no klātesošo izteikumiem varēja nojaust, ka faktiski runājam par putniem un ciršanas pārtraukumu pavasarī. Izteikumi, ka "jautājuma iniciatoriem jāpierāda, ka kāds putns tiešām ir apdraudēts" un "mums jāiepazīstas ar aprēķiniem, lai varētu veikt alternatīvus aprēķinus" laikam nebija domāti par Latvijas Kokrūpniecības federācijas rosināto ciršanas ierobežojumu samazināšanu.

Tā kā arī pēc manām domām miera periods ir galvenais darba grupā apspriežamais jautājums, protams, nav slikti, ka arī pārējiem darba grupas locekļiem tas šķiet tikpat svarīgs. Bet, kā jau minēju, klātesošo izteikumi ļāva spriest arī par turpmāko diskusiju scenāriju (vismaz šī jautājuma apspriešanā). Tagad iedomājieties, ka es tālāko tekstu ielieku aploksnē un aizlīmēju. Nākošā gada beigās varēsim vērt aploksni vaļā un skatīties, vai man izrādījusies taisnība.

Pirmkārt, tiks (un jau tiek) apšaubīts, ka ornitologiem vispār ir kādi skaitļi un fakti, uz kuru pamata tiek rosināts noteikt miera periodu (radās nedaudz jocīga sajūta, ka lielākā daļa klātesošo "nav bijuši klāt" pēdējos sešus gadus, bet var jau būt...). Skaidrs, ka skaitļi un fakti ir. Tad, kad tie tiks piedāvāti, tie, protams, tiks apstrīdēti - vai nu aprēķins slikts, vai fakts nemaz nav tik svarīgs utt. Ja nu tiešām atrodas kāds, kas var sniegt alternatīvu izvērtējumu (lai gan iespēja, ka tāds tiešām tiks meklēts, ir visai neliela), skaidrs, ka šis "kāds" nonāks apmēram pie tādiem pašiem skaitļiem un faktiem. Šā vai tā galu galā nonāksim līdz pamatojumam, kas lielos vilcienos ir neapstrīdams. Un tad ekonomisko interešu pārstāvji... vienkārši nepiekritīs miera perioda noteikšanai, un, kā minēja kāds no darba grupas locekļiem: "Varēsim iet mājās."

Bet skaidrs ir arī tas, ka agri vai vēlu mežu ciršanas pārtraukums putnu ligzdošanas laikā Latvijā tiks ieviests. Ir pārāk daudz argumentu par to un pārāk maz - pret. Es ļoti labi apzinos, ka tas radīs zināmas problēmas ekonomisko interešu pārstāvjiem (galvenokārt mežizstrādes veicējiem), bet mans aicinājums darba grupai izmantot laiku lietderīgi un apspriest, kā šīs problēmas risināt, tika noraidīts, vienojoties vēlreiz atgriezties pie tā, kāpēc šāds pārtraukums ir vajadzīgs. Tā nu darba grupa ir nolēmusi kārtējo reizi padiskutēt par to, vai pēc svētdienas nāk pirmdiena, nevis to, cikos un ar kādu transportu brauksim uz darbu.