trešdiena, 2013. gada 24. jūlijs

"Un jūs domājāt, ka mums par to nekas nebūs?..."

"...Mums būs baigie sūdi," tā mans tēvs reiz citēja krietno kareivi Šveiku, kurš uzzinājis par Austrijas hercoga Franca Ferdinanda noslepkavošanu. Neesmu redzējis padomjlaika izrādi par Šveiku un grāmatu esmu lasījis pārāk sen lai atcerētos, tāpēc neesmu drošs, ka Šveiks tā tiešām kādreiz teicis, bet citāts ir tik trāpīgs daudzās situācijās, ka, reiz bērnībā dzirdēts, no prāta tas man nav izgājis. Ar mums pilnīgi nesaistīta slepkavība, kas galu galā sāka Pirmo pasaules karu, vai tauriņu izzušana Eiropā...

Vakar Eiropas Vides aģentūras interneta lapā tika publicēta ziņa par Eiropas tauriņu populāciju lejupslīdi (lasīt šeit): kopš 1990. gada zālāju tauriņu populācijas Eiropā samazinājušās par gandrīz 50%. Ziņa izskanēja arī Latvijas plašsaziņas līdzekļos. Žurnāla "ir" interneta lapā kāds j_zalitis to komentē: "Tātad samazinājās šo tauriņu dabiskās vides platības. Kur tieši ir problēma? Ja 2x samazinātos mežu platības, arī meža zvēru kļūtu apmēram 2x mazāk." Mums taču par to nekas nebūs, vai ne?

Piemēra pēc aicinu iztēloties pasauli, kurā cilvēku "dabiskās vides platības" samazinās divas reizes. Puse no mums šobrīd apdzīvojamās pasaules daļas kļūst neapdzīvojama. Nevis tāda, kur cilvēki nedzīvo, bet tāda, kur cilvēki nevar dzīvot. Iedomājieties, cik draudīgai šai pasaulei būtu jābūt! Tuksnesis varbūt būtu pirmais, kas ienāk prātā, bet es uzreiz iedomājos ainas no izkusušas lavas klātām planētām bez atmosfēras. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka šādas pasaules iezīme būtu ne tikai cilvēku neesamība, trūktu arī visa, kas nodrošina cilvēku eksistenci - ūdens, augsnes, augu, dzīvnieku...

Cilvēks varbūt ir slikts piemērs, jo šī ir ekoloģiski plastiska suga, bet tas, ko gribēju ilustrēt - tauriņu izzušana nenozīmē tikai to, ka Eiropas laukos vairs nav mazu krāsainu kukainīšu. Tas nozīmē, ka ir izzudis viss, kas tauriņiem nepieciešams - no laukiem pazūd dzīvība. Starp citu to pašu jau daudzus gadus rāda arī lauku putnu populāciju samazināšanās Eiropā. "Kur tieši ir problēma?" Kas gan var būt labāks nekā lauki bez kaitēkļiem un nezālēm!

Neatceros, vai par barības ķēdēm sāk mācīt piektajā klasē vai agrāk, bet visiem, kas vismaz šos dažus gadus skolā pavadījuši, vajadzētu būt tapušam skaidram, ka dabā viss ir saistīts. Par to ir tik daudz runāts, ka šoreiz ābeces patiesības nevēlos atkārtot. J_zalisiem un citiem tādiem droši vien nav vērts skaidrot arī to, ka daļa cilvēku par vērtību uzskata tauriņus un cīruļus kā tādus neatkarīgi no tā, vai tie ko dod. Šoreiz gribu uzsvērt kaut ko citu - lauksaimniecība, kas balstīta uz dabu kā ienaidnieku, nevis sabiedroto, ir spiesta kļūt arvien "mākslīgāka" - minerālmēsli, insekticīdi, herbicīdi... Un jo vairāk savu lauksaimniecību samākslojam, jo vairāk kļūstam atkarīgi no visām tām sintētiskajām drazām, ko gāžam uz saviem laukiem (noindē kukaiņus, izzūd putni, un tev būs vien jāturpina kukaiņus indēt, jo vairs nebūs putnu, kas tos apēd). Un kas notiek tad, kad "Eiropa" aizliedz kādu no šīm drazām? Kas notiek, kad izrādās, ka kaut kas no tā visa ir kaitīgs mūsu pašu veselībai? Kas notiek, kad izbeidzas kāda no izejvielām šo vielu ražošanai vai mums izbeidzas naudiņa to iegādei? Labākajā gadījumā lauksaimniekiem sarūk peļņa, jo izrādās, ka šo to no tā, ko esam pieraduši audzēt, Latvijā izaudzēt vispār nevar, sliktākajā gadījumā - mums nav ko ēst.

Varu iztēloties, kā j_zalitis, izvilcis no paduses termometru, konstatē, ka tas rāda, piemēram, 38,0 un nodomā: "Tātad dzīvsudrabs siltumā izplešas. Ja es pieliktu to pie lampas, izplestos vēl vairāk. Kur tieši ir problēma?"

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana