Latvijas zaļākajam uzņēmumam AS "Latvijas valsts meži" trakoti rūp, lai Latvija būtu zaļa valsts. Tā savulaik LVM aicināja plašāk popularizēt Latvijas otro vietu pasaulē pēc Jeila universitātes aprēķinātā vides snieguma indeksa (environmental performance index - EPI), bet kad nu tagad šajā vērtējumā esam vien 40. vietā pasaulē, LVM savā lapā un tviterkontā @Mammadaba nāk klajā ar jaunu skaļu paziņojumu: "Pasaules ekonomikas forums atzīst Latviju par 3. zaļāko valsti pasaulē"
Labākajās "ziņu" portālu tradīcijās ziņas saturs, protams, neatbilst virsrakstam. Izrādās, Latvija esot vien trešā pēc atjaunojamo energoresursu izmantošanas īpatsvara. Atjaunojamo energoresursu izmantošana vien gan īsti neliecina par valsts zaļumu, jo, kā jau zinām, šādus resursus var iegūt gan videi draudzīgā veidā, gan, Džeremija Klārksona vārdiem runājot, izmantojot sakapātus delfīnus...
Tomēr, LVM mudināts, nolēmu palūkoties, kā tad īsti Pasaules ekonomikas forums (WEF) vērtē Latvijas zaļumu. Uzreiz gan jāatzīst, ka es sevišķi augstu nevērtēju minētā foruma viedokli šajā jautājumā, jo, kā zināms, šis ir biznesa forums. Iedomājieties Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viedokli par Latvijas vides aizsardzības problēmām un sapratīsiet, ko es gribu teikt. Laba ilustrācija manis teiktajam ir arī tas, ka vien 2011. gadā WEF modās atziņai: "Pēdējos gados arvien aktuālākie vides un sociālie jautājumi sākuši mainīt to, kā mēs raugāmies uz ekonomisko attīstību. Visu 20. gs. otro pusi dati rādīja, ka produktivitātes palielināšana un ekonomiskā izaugsme iet roku rokā ar dzīves apstākļu uzlabošanos. Jaunāki dati liecina, ka ekonomiskās izaugsmes tendences vairs neparāda pilnu ainu."
Bet ironiju un augstprātību pie malas! WEF atziņa, lai gan vēlu nākusi un citās aprindās vispārzināma, ir apsveicama. Vēl vairāk - šī atziņa likusi 2014. gadā WEF izstrādāt "Ilgtspējas koriģēto globālo konkurētspējas indeksu" (Atvainojos par neveiklu tulkojumu! Oriģinālā - Sustainability-Adjusted Global Competitiveness Index). Par parasto Globālo konkurētspējas indeksu pērn septembrī jau rakstīja "Dienas Bizness", bet šoreiz gribu LVM un citiem reitingu cienītājiem pastāstīt par indeksa koriģēto versiju (informācijas avots ir šis).
Parastajā Globālajā konkurētspējas indeksā Latvija ierindojas 42. vietā pasaulē, atpaliekot gan no Lietuvas, gan vēl jo vairāk no Igaunijas, savukārt, ņemot vērā ilgtspēju, Latvija ir 26. vietā - vienu vietu pirms Lietuvas un tieši tikpat tālu aiz Igaunijas. Nav gluži tādi mārketinga augstumi, lai par tiem savā lapā rakstītu LVM, tomēr manuprāt visnotaļ cienījams sniegums, bet arī šajā gadījumā, tāpat kā EPI, par ko esmu rakstījis iepriekš (šeit), interesantākais slēpjas nevis kopējā reitingā, bet tā sastāvdaļās, tāpēc tālāk mazliet par tām.
Protams, kā jau vēsta indeksa nosaukums, tā pamatā ir parastais Globālais konkurētspējas indekss. Lai veiktu korekciju, tiek rēķināti koeficienti, kas atbilst diviem ilgtspējas "pīlāriem" - sociālajam un vides, un izrādās, tieši vides koeficients ir tas, kurš ceļ Latvijas vietu kopējā reitingā.
Daļa no vides koeficientā iekļautajiem rādītājiem nāk no tā paša EPI, tāpēc par tiem neatkārtošos. Atzīmēšu vien to, ka arī WEF iekļāvis valstu ranžējumu pēc meža platību zudumiem kopš 2000. gada, un Latvija ar -6,7% mežu platības ieņem 97. vietu pasaulē (pēdējo starp Eiropas valstīm). Varbūt arī tāpēc ar šo WEF vērtējumu LVM savā lapā nelepojas.
Jaunums WEF indeksā ir rezultāti, kas balstīti uz viņu pašu veiktajām iedzīvotāju aptaujām:
Vides aizsardzības noteikumu stingrība. Sabiedrības vērtējumā Latvijas vides aizsardzības regulējums skalā no 1 (ļoti vājš) līdz 7 (ļoti stingrs) novērtēts ar 4,92, pēc šī rādītāja Latviju ierindojot 30. vietā - aiz Igaunijas un Lietuvas, bet priekšā, piemēram, Polijai, Itālijai un Spānijai.
Vides aizsardzības prasību īstenošana. Skaidrs, ka ar likumiem kā tādiem vien ir par maz, tāpēc WEF lūguši sabiedrībai novērtēt arī to, kā šie likumi tiek ieviesti. Tādā pašā 1-7 skalā Latvijas vērtējums ir 4,69, kas dod 27. vietu kopvērtējumā (Igaunijai 17. vieta, Lietuvai - 28.).
Dabas vides kvalitāte. Lūk, šeit beidzot rādītājs par Latvijas zaļumu sabiedrības vērtējumā. Šoreiz vērtējums 1 ir ļoti slikta kvalitāte, bet 7 - viena no neskartākajām vidēm pasaulē. 1. vietā pēc šī rādītāja ir... Somija (nezinu, kā Somijā, neesmu bijis...), bet Latvija ierindojas 17. vietā aiz Igaunijas (15. vietā), bet pirms Lietuvas (22. vietā).
Starp citu šajā vērtējumā WEF aplūko arī enerģijas jautājumu, gan ne tik banālā griezumā kā atjaunojamo energoresursu īpatsvars kopējā patēriņā. Šeit tiek aplūkota CO2 intensitāte jeb radīto CO2 izmešu daudzums uz pret enerģijas patēriņu, kas atbilstu 1 kilogramam naftas. Šajā vērtējumā Latvija nav gluži 3. vietā pasaulē, bet gan 27. vietā, kas gan arī ir cienījams sniegums. Šoreiz aiz mums ir gan Lietuva, gan Igaunija.
Kā jau minēju, kopumā Latvijas vērtējums salīdzinājumā ar citām pasaules valstīm ir samērā labs, tomēr daudz būtiskāka par visu minētu statistiku man šķiet iepriekš minētā WEF atziņa par to, ka iedzīvotāju labklājību nevar mērīt tikai ekonomiskās izaugsmes rādītājos. Ceru, ka arī mūsu uzņēmēji reiz sāks aptvert procesus, no kuriem atkarīga iedzīvotāju (un tostarp pašu uzņēmēju) labklājība, un neizmantos dažādus reitingus, lai zaļa karodziņa aizsegā turpinātu noplicināt mūsu dabas vērtības.
otrdiena, 2015. gada 21. jūlijs
ceturtdiena, 2015. gada 16. jūlijs
Melo man! Es apsolu ticēt.
Sen senos laikos, vēl senākos nekā pagājusī piektdiena, Laimdota Straujuma bija vēl tikai zemkopības ministre. Vienā no (retajām) Meža konsultatīvās padomes sēdēm viņa piekrita LOB aicinājumam veidot darba grupu, lai diskutētu par iespējām noteikt mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā. Ar ministres vēlīgumu vien gan nebija līdzēts, sekoja arī Ministru kabineta rīkojums, kas arī aicināja Zemkopības ministriju izveidot šādu darba grupu, pie reizes tad vēl padiskutējot par mežu fragmentācijas mazināšanas iespējām un, lai līdzsvarotu vides organizāciju vēlmes, arī par iespējām mazināt mežizstrādei noteiktos ierobežojumus. Darba grupai par šiem jautājumiem bija jāsagatavo ziņojums un līdz 2014. gada beigām tas jāiesniedz Ministru kabinetā.
Šis būs stāsts par to, kā zemkopības ministres Laimdotas Straujumas cerīgi iesāktais darbs nomira ministru prezidentes Laimdotas Straujumas rokās....
Pēc lēmumiem un rīkojumiem vēl pagāja pusgads, kamēr darba grupa reāli sāka strādāt. Protams, darbs nevedās viegli, ņemot vērā to, ka darba grupas vairākums nemaz negribēja, lai kaut kas vestos. Par to, kā tas notika var lasīt manos iepriekšējos rakstos, šeit un šeit, bet īsumā, ja runājam tieši par miera perioda noteikšanu, bija tā, ka LOB tika prasīts sniegt detalizētu pamatojumu miera perioda noteikšanas nepieciešamībai, galu galā paziņojot, ka par šo jautājumu vispār nav vērts diskutēt.
Darba grupas darbs acīmredzami buksēja, tomēr tika panākta vienošanās par darāmajiem darbiem - ministrijas izvērtēs citu valstu likumus, LOB jāsagatavo vēl detalizētāks pamatojums miera perioda noteikšanai... Bet laiks gāja un kopš pērnā gada 23. janvāra neviena darba grupas sanāksme sasaukta netika. Atgādinājumi Zemkopības ministrijai, ka darbs vēl nav pabeigts un tuvojas ziņojuma iesniegšanas termiņš, palika bez atbildes, bet pamazām sāka klīst runas, ka vairāk nekas arī netikšot darīts.
Te pēkšņi šī gada 30. martā saņēmām ziņu (un arī tikai pēc mana pieprasījuma), ka darba grupai izstrādājamais informatīvais ziņojums pirms nedēļas iesniegts Ministru kabinetā. Lieki piebilst, ka darba grupa (vismaz tajā ietilpstošās vides organizācijas) ziņojumu redzējušas nebija, nemaz nerunājot par to, ka tā saturs būtu apspriests.
Iepazīstoties ar ziņojumu, iemesli tam, ka Zemkopības ministrija kārtējo reizi izvēlējās darboties slepeni, bija acīmredzami - tas, ka ziņojuma autore Lāsma Āboliņa darba grupā runāto bija aprakstījusi tendenciozi, nepilnīgi un vietām sagrozījusi informāciju nebija nekāds pārsteigums, bet tas, kas gan mani pārsteidza (jā, pēc visiem šiem gadiem vēl mēdzu būt neticami naivs), bija tas, ka šoreiz L. Āboliņa bija atļāvusies arī pilnīgi klajus melus, piemēram, apgalvot, ka "nevalstiskās vides aizsardzības institūcijas nepiekrīt priekšlikumiem par esošo meža apsaimniekošanas aprobežojumu atcelšanu, bet piekrīt, ka meža īpašniekiem vajadzētu saņemt kompensācijas", lai gan par šo jautājumu, kā to liecina darba grupas sanāksmju protokoli, nebija ne priekšlikumu, kam nepiekrist, ne diskusijas.
Par to, ka viņa tiek, pieklājīgi izsakoties, maldināta, aizrakstījām vēstuli Laimdotai Straujumai un aicinājām viņu izteikt savu viedokli par to, kā turpināt risināt šo jautājumu, bet ministru prezidentes birojs pārsūtīja LOB vēstuli Zemkopības ministrijai atbildes sniegšanai. Zemkopības ministrijas atbilde (L. Āboliņas sagatavota, Jāņa Dūklava parakstīta) bija: "Informatīvajā ziņojumā ir apkopota informācija par visiem uzdevumā minētajiem jautājumiem, atbilstoši informācijas apjomam, kas tika iesniegts darba grupai izvērtēšanai un tika apspriests darba grupas sanāksmēs."
Sazinājos ar Valsts kanceleju, vēlreiz uzsverot neatbilstības starp informatīvo ziņojumu un darba grupas sanāksmēs runāto, un apvaicājos, vai ir gaidāms arī kāds L. Straujumas viedoklis par šo visu. Saņēmu pieklājīgu atbildi, ka Straujumas kundze nevar iedziļināties katras darba grupas darbā. Viss, lieta slēgta!
Un ko mums no tā būs mācīties, bērni, kas vēlas saprast, kā strādā un ar sabiedrību sadarbojas valdība? Galvenokārt to, ka Ministru kabineta rīkojums ir bezjēdzīgs dokuments, jo neviens nepārliecināsies, vai rīkojums tiešām ir izpildīts. Aizrakstiet MK un aizrādiet, ka kaut kas nav izdarīts! Viņi tam, kas neizdarīja, pajautās, vai viss kārtībā, ja neizdarītājs teiks, ka viss kārtībā, tad viņam ticēs uz vārda, jo nevar taču iedziļināties katrā jautājumā.
Visbeidzot jāatzīstas, ka jau sen (kopš uzzināju, ka darba grupu vadīs Zemkopības ministrija un kāds būs darba grupas sastāvs) neloloju ilūzijas par to, ka šī formāta diskusijās būs iespējams panākt to, ka tiks pārtraukta mežizstrāde putnu ligzdošanas laikā. Tomēr darba grupas sanāksmju protokoli un pārējie dokumenti ieguls atbilstošā mapītē, un ar šo mapīti padusē mēs dosimies tālāk. Turpinājums sekos.
Šis būs stāsts par to, kā zemkopības ministres Laimdotas Straujumas cerīgi iesāktais darbs nomira ministru prezidentes Laimdotas Straujumas rokās....
Pēc lēmumiem un rīkojumiem vēl pagāja pusgads, kamēr darba grupa reāli sāka strādāt. Protams, darbs nevedās viegli, ņemot vērā to, ka darba grupas vairākums nemaz negribēja, lai kaut kas vestos. Par to, kā tas notika var lasīt manos iepriekšējos rakstos, šeit un šeit, bet īsumā, ja runājam tieši par miera perioda noteikšanu, bija tā, ka LOB tika prasīts sniegt detalizētu pamatojumu miera perioda noteikšanas nepieciešamībai, galu galā paziņojot, ka par šo jautājumu vispār nav vērts diskutēt.
Darba grupas darbs acīmredzami buksēja, tomēr tika panākta vienošanās par darāmajiem darbiem - ministrijas izvērtēs citu valstu likumus, LOB jāsagatavo vēl detalizētāks pamatojums miera perioda noteikšanai... Bet laiks gāja un kopš pērnā gada 23. janvāra neviena darba grupas sanāksme sasaukta netika. Atgādinājumi Zemkopības ministrijai, ka darbs vēl nav pabeigts un tuvojas ziņojuma iesniegšanas termiņš, palika bez atbildes, bet pamazām sāka klīst runas, ka vairāk nekas arī netikšot darīts.
Te pēkšņi šī gada 30. martā saņēmām ziņu (un arī tikai pēc mana pieprasījuma), ka darba grupai izstrādājamais informatīvais ziņojums pirms nedēļas iesniegts Ministru kabinetā. Lieki piebilst, ka darba grupa (vismaz tajā ietilpstošās vides organizācijas) ziņojumu redzējušas nebija, nemaz nerunājot par to, ka tā saturs būtu apspriests.
Iepazīstoties ar ziņojumu, iemesli tam, ka Zemkopības ministrija kārtējo reizi izvēlējās darboties slepeni, bija acīmredzami - tas, ka ziņojuma autore Lāsma Āboliņa darba grupā runāto bija aprakstījusi tendenciozi, nepilnīgi un vietām sagrozījusi informāciju nebija nekāds pārsteigums, bet tas, kas gan mani pārsteidza (jā, pēc visiem šiem gadiem vēl mēdzu būt neticami naivs), bija tas, ka šoreiz L. Āboliņa bija atļāvusies arī pilnīgi klajus melus, piemēram, apgalvot, ka "nevalstiskās vides aizsardzības institūcijas nepiekrīt priekšlikumiem par esošo meža apsaimniekošanas aprobežojumu atcelšanu, bet piekrīt, ka meža īpašniekiem vajadzētu saņemt kompensācijas", lai gan par šo jautājumu, kā to liecina darba grupas sanāksmju protokoli, nebija ne priekšlikumu, kam nepiekrist, ne diskusijas.
Par to, ka viņa tiek, pieklājīgi izsakoties, maldināta, aizrakstījām vēstuli Laimdotai Straujumai un aicinājām viņu izteikt savu viedokli par to, kā turpināt risināt šo jautājumu, bet ministru prezidentes birojs pārsūtīja LOB vēstuli Zemkopības ministrijai atbildes sniegšanai. Zemkopības ministrijas atbilde (L. Āboliņas sagatavota, Jāņa Dūklava parakstīta) bija: "Informatīvajā ziņojumā ir apkopota informācija par visiem uzdevumā minētajiem jautājumiem, atbilstoši informācijas apjomam, kas tika iesniegts darba grupai izvērtēšanai un tika apspriests darba grupas sanāksmēs."
Sazinājos ar Valsts kanceleju, vēlreiz uzsverot neatbilstības starp informatīvo ziņojumu un darba grupas sanāksmēs runāto, un apvaicājos, vai ir gaidāms arī kāds L. Straujumas viedoklis par šo visu. Saņēmu pieklājīgu atbildi, ka Straujumas kundze nevar iedziļināties katras darba grupas darbā. Viss, lieta slēgta!
Un ko mums no tā būs mācīties, bērni, kas vēlas saprast, kā strādā un ar sabiedrību sadarbojas valdība? Galvenokārt to, ka Ministru kabineta rīkojums ir bezjēdzīgs dokuments, jo neviens nepārliecināsies, vai rīkojums tiešām ir izpildīts. Aizrakstiet MK un aizrādiet, ka kaut kas nav izdarīts! Viņi tam, kas neizdarīja, pajautās, vai viss kārtībā, ja neizdarītājs teiks, ka viss kārtībā, tad viņam ticēs uz vārda, jo nevar taču iedziļināties katrā jautājumā.
Visbeidzot jāatzīstas, ka jau sen (kopš uzzināju, ka darba grupu vadīs Zemkopības ministrija un kāds būs darba grupas sastāvs) neloloju ilūzijas par to, ka šī formāta diskusijās būs iespējams panākt to, ka tiks pārtraukta mežizstrāde putnu ligzdošanas laikā. Tomēr darba grupas sanāksmju protokoli un pārējie dokumenti ieguls atbilstošā mapītē, un ar šo mapīti padusē mēs dosimies tālāk. Turpinājums sekos.
Abonēt:
Ziņas (Atom)